Kazhes pierakstu burtnīca

Irēna Douskovas romāns “Oņegins bija ruskijs” ir lielisks uzskates materiāls tam, kāds sapnis bija dzīve padomijas regulētajā sociālismā arī tajās zemēs, kuras nebija PSRS sastāvā, bet tikai tās ietekmes sfērā. Patiesībā tā ir otrā daļa triloģijai, kuru uzsāka autores populārākais darbs - “Hrdý Budžes”, taču man Prāgā sanā nopirkt tieši otro daļu, bet itin labi var iztikt bez priekšzināšanām, lai šo lasītu kā patstāvīgu vienumu.

Pēc lielās pauzes start “Never Let Me Go” un “The Buried Giant” Išiguro ir atgriezies pie vairāk vai mazāk savas tradicionālās pieejas jaunam romānam veltīt aptuveni pieus Gadus. Savā jaunākajā romānā “Klāra un Saule” viņš zināmā mērā atgriežas līdzīgā pasaulē kā “Never Le Me Go”, taču varbūt drusku mazāk depresīvā. Lai gan vienlaikus - īsti pat tev kā lasītājam nav iespējas pārliecināties, vai gadījumā tā tomēr nav tā pati pasaule, tikai šajā reizē tu redzi mazliet citu tās nostūri.

Olgu Tokarčuku es iepazinu caur viņas slavenāko darbu “Lidojumi”, bet nesenā vizītē Polijā paķēru arī mazāk leģendāru viņas darbu - “Vadi savu arklu pār mirušo kauliem” (vai kā nu to pareizāk iztulkot latviski). Uzreiz varu teikt, ka šis darbs ir pilnīgi citāds kā “Lidojumi” - daudz vienkāršāks, ar vairāk vai mazāk lineāru vēstījumu, turklāt vēl daļēji ieturēts detektīvmistērijas žanrā.

Pirmās dienas mērķis mūsu braucienā bija pieticīgs - Augustova Polijā. Vecajos laikos tā varētu būt pilsēta, kuru sasniegt, izbraucot no Rīgas piektdienas vakarā, taču bērni tik pamatīgai nīkšanai mašīnā nav gatavi (un patiesībā arī es nemaz tik ļoti to neizbaudu). Pozitīvi, ka braucienos Centrāleiropas virzienā vismaz mūsu gadījumā var iztikt bez stundas mocīšanās cauri Rīgai, uz Via Baltica no mūspuses tiek ātri un, ja vien nav sastrēgumu posmā līdz Baložiem (šoreiz mazliet bija, ceļu remontu dēļ), tad drīz vien jau jūti, ka brauciens patiešām ir sācies.

Kāds laiciņš bija pagājis, kopš pēdējo reizi bijām kārtīgākā izbraucienā pa Eiropu. Pērn gan bija garāks atvaļinājums vasarā (četras nedēļas!), kura ietvaros itin labi izbraukājām Igauniju, taču Igaunija - tas tomēr ir ļoti tuvu, un braucienu līdz Narvai saukt par eirotripu šķiet nenopietni. Šovasar tikām tādi ieplānoti veseli divi, abi ar muzikāla baudījuma elementu, un te nu būs stāstījums par pirmo no tiem.

No visiem ārzemju māksliniekiem Gogol Bordello šobrīd man sanāk visvairāk dzīvajā skatītais - viņu uzstāšanās Palladiumā 2022. gada jūnijā kļuva jau par ceturto reizi, kad dzīvajā skatīju šo kolektīvu, tai skaitā - trešā reize tieši šajā konkrētajā vietā. Rīgā Bordello ierodas reizi viena Pasaules kausa cikla laikā - proti, ik pēc četriem gadiem. Tiesa, šis koncerts bija būtiski citāds nekā visi iepriekšējie, un par to Hicam un viņa ansamblim - visu cieņu.

Mazliet šokējoši, bet izrādās, ka es patiesībā vienreiz jau brāļu de Gonkūru slavenāko darbu - romānu "Žerminija Lasertē" biju lasījis. Tiesa, tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība (proti, pirms piecpadsmit gadiem) un tolaik - latviešu valodā. Pat šīs grāmatas lasīšanas fakts man nebija palicis atmiņā, kur nu vēl tās sižets, līdz ar to šajā reizē varu teikt, ka lasīju grāmatu pilnīgi no nulles (šajā reizē līdz ar to nevaru teikt, ka lasot grāmatu franciski man palīdzēja kādas priekšzināšanas par konkrēto darbu).

Garā vēstule "De Profundis" (latīņu valodā - no dziļuma, proti, vēršanās pie kāda no savas dvēseles dziļumiem) ir viens no pēdējiem tekstiem, ko uzrakstīja Oskars Vailds. Šī vēstule tapa, Vaildam atrodoties cietumā, taču adresāts ar to varēja iepazīties jau tikai pēc Vailda nāves, jo lai arī cietuma priekšnieks viņam ļāva rakstīt, uzrakstīto pat pārlasīt viņam, cik saprotu, iespējas nebija, kur nu vēl to nosūtīt adresātam. Vēstule sniedz visai nopietnu ieskaitu mentālajā stāvoklī, kādā Vailds nonāca sava trīs gadus ilgā ieslodzījuma laikā.

Valmieras drāmas teātra izrāde "Mēs, roks, sekss un PSRS" līdzās citiem saviem trumpjiem ir spēcīgs arguments par labu tam, cik bezjēdzīgas lielākoties ir dažādas birkas ar vecuma ierobežojumiem, domājot "par bērniem" un "pasargājot" tos pašus bērnus no zināšanām, kuras viņiem būtu vitāli nepieciešamas. Pārsteidzoši, bet VDT mājaslapā iztrūkst informācijas par to, no kāda tieši vecuma šo izrādi drīkst skatīties, lai arī nojaušu, ka tikumības frontes pārstāvjiem te būtu ko teikt: izrādē ir daudz necenzētas leksikas, satura par masturbēšanu, seksu, abortiem un citām lietām, kā padomju savienībā, protams, nebija, un visādi citādi šī izrāde neatbilst tam, kā ar jauniešiem aicinātu runā Stepaņenko un Iesalnieks. Un vienlaikus, vismaz pēdējam vajadzētu atzīt, ka tieši jauniešiem šo izrādi būtu īpaši svarīgi redzēt, lai maksimāli skaidri apjaustu, kāda bija realitāte tajos četros burtos, par kuru atgriešanos sapņo asiņains tirāns uz Austrumiem no Latvijas un, diemžēl, arī itin daudz cilvēku tepat.

Apciemot Kauci vispirms devās Marina, bet pēcāk arī es. Jāatzīst, ka man kaut kā bija stingra pārliecība, ka tā ir par Kauci - kaut kādu čali (vai ticamāk - onkuli), kuru kāds dodas apciemot. Īsti trāpīts tas nav - Kauce ir (iedomāta) Latvijas mazpilsēta, kurā risinās Gata Šmita režisētās un Justīnes Kļavas uzrakstītās izrādes darbība. Izrādē gan konkrētie desmit iemesli Kauces apciemošanai netiek uzskaitīti, turklāt atbilstoši Internetā dominējošajiem sarakstiem, skaitlim nevajadzētu būt tik apaļam, un vispār to vajadzētu saukt "14 iemeslu apciemot Kauci (numur 8 tevi patiešām pārsteigs!)". Viena no izskanējušajām versijām ir, ka šie desmit iemesli patiesībā ir desmit aktieri, kas piedalās izrādē, bet te būs mans saraksts nevis tam, kāpēc tev vajadzētu redzēt izrādi, bet tam - kālab apciemot šo iedomāto Kauci: