Kazhes pierakstu burtnīca

Tajā brīdī, kad tika atceltas “Uzvara ir mirklis” izrādes šī gada Valmieras vasaras teātra festivālā, “Bumba nerunā” atlika kā vienīgā vismaz kaut kādā mērā ar futbolu saistītā izrāde šī gada festivāla programmā. Protams, saistība ar futbolu te nav tik milzīga - galvenā varoņa iesauku “Bumba” veidojis tas, ka viņš allaž ir tas, kuram futbola spēles apstākļos ir jāskrien pēc kaut kur aizlidojušas bumbas, plus viens no diviem aktieriem šajā priekšnesumā ir savulaik perspektīvais (kurš gan no mums jaunības gados nav bijis perspektīvs!) futbola vārtsargs Kristians Kareļins, kurš tagad zināms ne tikai kā Kostja no “Viņas melo labāk”, bet arī kā “Pa pāris kausiem” dzīvesveida piekopējs.

Nevaru saprast, kālab tas tā ir, bet vienīgā kaut cik autentiskā ekranizācija, ko piedzīvojuši Remarka "Trīs draugi", tapa Amerikā 1938. gadā. Ir vēl vairākas "inspired by" filmas, kur varoņi pārnesti uz citu laikmetu un vidi, taču šī ir tā filma, kuru tev vajadzētu skatīties, lai kaut cik tuvu varētu iztēloties "kā tas bija".

Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.

Globālā mērogā nav šaubu, ka nozīmīgākais Remarka romāns ir “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tomēr manas ģimenes mērogā tikpat neapšaubāmi svarīgākais viņa veikums ir tieši “Trīs draugi”. Šo grāmatu ļoti mīlēja mana mamma, savukārt manai māsai tā vispār laikam ir visu laiku mīļākā grāmata. Es pats šo romānu biju lasījis vēl kaut kad skolas gados, bet tagad, kad līdz tam bija tikusi Marina, šķita īstais brīdis pārlasīšanai, lai novērtētu, kāds tas šķitīs man pieauguša cilvēka statusā.

Denija Boila režisētā filma Trainspotting bija viens no izteiktākajiem deviņdesmito gadu kulta kino darbiem. Es gan to noskatījos jau mazliet vēlāk, bet tāpat - ļoti sen, kā vēsta blogs, pagājuši jau 17 gadi kopš redzēju Makgregoru viņa karjeras ikoniskākajā lomā (tā vismaz man joprojām šķiet). Tikām Ērvina Velša ievērojamāko romānu tā arī izlasījis nebiju. Taču, viesojoties pie Zanes (tās, kas Eniņa), izrādījās, ka viņai ir lieks šīs grāmatas latviskā tulkojuma eksemplārs, un tad nu es to izlasīju.

Koncertu ziņā man bija sanākusi tik dramatiska pauze, ka patiešām bail. Pēdējo reizi koncertā es biju pagājušā gada februārī. Un kas toreiz spēlēja? Itin prognozējami, tā bija Manta. Tagad, kad atkal nonācu koncertā, tā gan nebija gluži tā pati grupa, tomēr atkal Šubrovskis, proti, Juuk.

Šī gada Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklējumu sāku ar Pasaules gaļu. Kā teikt, nekā īpaši svarīgāka par šo notikumu nav, droši vien pat Olimpisko spēļu laikā LTV savās ziņās atrastu laiku, lai pieminētu pasaules gala iestāšanos. Savukārt par mums var teikt, ka kopš aizpērn uzzinājām par šāda festivāla norisi, nekas nespēj mūs atturēt no brauciena uz Valmieru augusta sākumā.

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Ar Vladimira Sologuba vārdu iepazinos pirms diviem gadiem, kad izlasīju viņa slavenāko daiļliteratūras darbu - garstāstu “Tarantass”, bet tagad pienāca kārta Sologuba memuāriem, kuri daudzējādā ziņā uzskatāmi par paliekošāku vērtību par viņa veikumu kā nedokumentālās literatūras autoram. Šī līdz ar to būtu reize, kur sekmīgi ir nostrādājusi mana visai nejaušību pilnā izvēle grāmatu lasīšanā no plaukta izceļot kaut ko negaidīti saistošu un vērtīgu.