Kazhes pierakstu burtnīca

Tas nav noslēpums, ka manā lasāmvielas krājumā pēdējā laikā vērā ņemamu vietu ieņēmušas bērniem paredzētās grāmatas. Skaidrs, ka ne viss no tā, ko lasu priekšā Esterei primāri ir paredzēts četrus gadus vecam lasītājam, bet atbilstoši manai izpratnei no labas grāmatas tu kaut ko varēsi pasmelties dažādos vecumos, un grāmata, kas ir mazliet virs tava tagadējā uztveres līmeņa, labi var kalpot kā pakāpiens ceļā uz augšu, raisīt sarunas un pārdomas. Un, ja tu no tās pilnībā uztversi tikai virskārtu, arī tā nav sevišķa bēda - kaut kas tev saslēgsies ar laiku un, atskatoties, tu bērnībā lasītā grāmatā varēsi saskatīt itin daudz tā, kas toreiz tev nebija aktuāls.

Edvarts Virza vislabāk ir zināms kā "Straumēnu" autors - šī poētiskā lauku māju apcerējuma, kurš man personīgi saistās ar vienām no baisākajām skolas obligātās literatūras atmiņām. Darbs, protams, apjomā nav liels, taču skolas laikā lasīt kaut ko, kur vispār nav sižeta, ir grūts uzdevums. Taču patiesībā Virza ir vairāk nekā tikai "Straumēni". Savas daiļrades agrīnajā posmā viņš bija ievērojams simbolisma un erotikas dzejā nesējs, taču pamazām virzījās uz konservatīvo un patriotisko pusi, "Jaunajā jundā" (kas gan nav dzeja, bet eseju krājums) sasniedzot teju virsotnes ideoloģiskumā. Cik zinu, Virza tika dēvēts par Kārļa Ulmaņa galma dzejnieku un savā ziņā šis apgalvojums ir patiess - viņa vēlīnajos darbos (arī šajā) jūsmas par Vadoni ir pārpārēm, bet ir vismaz viens faktors, kā dēļ viņu cienu - Virza bija diezgan apsēsts Ulmaņa fans vēl pirms 1934. gada 15. maija, proti, viņš vismaz nebija līdzskrējējs. Tas gan nemaina apstākli, ka "Jaunā junda" ir grūta lasāmviela.

Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.

Otro Lotes grāmatu es Esterei biju sācis lasīt priekšā jau diezgan sen, taču galīgi nevar teikt, ka tā būtu raiti gājusi uz priekšu. Apzinos, ka lielākā mērā te vaina gulstas uz maniem pleciem un ka arī es varētu būt ietekmējis meitas zemo sajūsmas līmeni par šo lasāmvielu. Vienlaikus uzskatu, ka man ir argumenti, lai pamatotu, kāpēc šī nav teicama lasāmviela ne konkrētajai vecuma grupai bērnam (četri ar pusi gadi), ne pieaugušajam (neatkarīgi no vecuma).

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Zināmā mērā tas man pašam šķiet absurdi - kā tas var būt, ka laikā, kad pats pamazām tuvojos četrdesmit gadu slieksnim, par teju vai manu mīļāko autoru ir kļuvis rakstnieks, kurš lielākoties raksta bērniem? Un tas vēl būtu sīkums - mani viņa bērniem domātie darbi uzrunā varbūt pat vēl vairāk nekā tie, kas paredzēti pieaugušajiem? Taču tāda ir šī realitāte - jaunu Andrusa Kivirehka grāmatu es gaidu pat ar lielāku nepacietību nekā to gaida Estere, un šīs pēdējās pāris nedēļas, kad vakara pasaciņas funkcijas pildīja "Oskars un lietas", es ne mazāk par savu meitu degu nepacietībā uzzināt - kas tad šajā grāmatā notiks šovakar?

Pirms rakstīt par pašu šo grāmatu no tās satura viedokļa, vērts mazliet pakavēties pie konkrētā tās izdevuma, kurš nonāca manās rokās, un pie tās autores. Sigrida Unsete mūsdienās laikam nav pati labāk zināmā divdesmitā gadsimta pirmās puses autore, taču savas literārās darbības gados viņa gan bija pietiekami ievērojama, ko veicināja viņas pirmā izdotā romāna pirmais teikums: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram." Unsetes proza divdesmitā gadsimtā no otrās līdz ceturtajai desmitgadei bija gana plaši zināma un ne jau pilnīgi nejauši viņa 1928. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot tikai par otro sievieti vēsturē, kas izpelnījusies šādu atzinību.

Izmantojot apstākļus, ka Estere šobrīd ir gatava ar mums skatīties vismaz kaut kādas filmas, novērtējām vienu no retajām pilnmetrāžas mākslas filmām, kas tapa Latvijā šīs tūkstošgades sākumā. Varis Brasla četrās desmitgadēs ir uzņēmis vismaz vienu vairāk vai mazāk ikonisku filmu bērniem ("Emīla nedarbi" astoņdesmitajos, "Ziemassvētku jampadracis" deviņdesmitajos, šī pati "Ūdensbumba" nulltajos un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" divtūkstoš desmitajos), līdz ar to kaut ko no viņa veikuma rādīt bērnam šķita itin saprātīga izvēle. Protams, te vajadzētu ņemt vērā to, ka attiecīgajā laikā - divtūkstošo sākumā - Latvijas kinematogrāfs kopumā piedzīvoja ne tos spožākos laikus un no dažādām konkrētā laikmeta nedienām cieš arī šī filma.

Filma "Becoming Astrid" (oriģinālvalodā: Unga Astrid jeb Jaunā Astrīda) stāsta par izcilās bērnu rakstnieces dzīvi laikā, kad viņa vēl nebija izcila bērnu rakstniece un, domājams, arī pati pat neiztēlojās, ka par tādu jebkad varētu kļūt. Tās darbība risinās pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrā pusē, itin daudzus gadus pirms Pepija Garzeķe padarīja Lindgrēnu slavenu vispirms Zviedrijā, bet tad - arī visā pasaulē (ok, vismaz Eiropā noteikti, par pārējo pasauli man nav ne zināšanu, ne arī tik lielas intereses). Patiesību sakot, filmas varone nemaz nav Astrīda Lindgrēna, bet gan Astrīda Eriksone, jo Lindgrēns bija viņas vīra uzvārds, un līdz tam filmas darbības laikā vēl ir tāls ceļš ejams.

Garstāts "Sādža" ir darbs, kas padarīja Ivanu Buņinu slavenu. Šajā darbā visai koncentrētā veidā autors pauž savu mīlestību un šausmas pret dzimto zemi reizē. "Sādža" stāsta par diviem brāļiem, kuri abi agrāk nodarbojušies ar tirdzniecību, bet jau kādu laiku jaunākais no viņiem ir mēģinājis sevi citos laukos, tai skaitā rakstniecībā, taču nekas grandiozs no tā nav sanācis un tagad viņu no nopietnākiem sūdiem izglābj vecākais brālis, kuram, savukārt, personīgās dzīves sarežģītu apstākļu dēļ ir ievajadzējies mājas pārvaldnieka.