Kazhes pierakstu burtnīca

Pēc ilgāka pārtraukuma beidzot atkal sanāca piedalīties vairāk vai mazāk normāla formāta rogainingā - pasākumā, kas formāli bija Rīgas rogainings, lai gan realitātē lielāko daļu laika tajā sanāca pavadīt ārpus Rīgas pilsētas administratīvajām robežām (vismaz tā man šķiet). Startēju šajā pasākumā komandā ar kolēģiem Maksimu un Robertu, kas ne pirmo reizi bija mani ceļabiedri šādā pasākumā, vienlaikus bija te arī šādas tādas atšķirības no iepriekšējiem piegājieniem.

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Vispār jau es saprotu, ka Jura Zvirgzdiņa “Have a nice day. Gandrīz mīlas stāsts” ir darbs gados jaunai auditorijai, kādai sevi nekādi nevaru pieskaitīt. Tomēr no pēdējā laikā Radioteātrī izskanējušā satura nekas cits mani vairāk uzrunāt nespēja, līdz ar to pagājušās nedēļas garā skrējiena laikā izvēlējos klausīties tieši šo saturu.

Šajā esejā ievērojams latviešu trimdas domātājs Roberts Mūks apskata rietumu pasaules filozofu centienus tuvoties tam, ko austrumos pazīst kā nirvānu un samsāru. Par grāmatas galvenajiem stūrakmeņiem var uzskatīt Karla Junga un Džeimsa Hīlmana rakstīto. Tāpat nozīmīgi, lai arī tie sāk otrā plāna varoņi, te ir Heidegers un Korbēns. Tikām Freidam un viņa visur saskatītajai seksualitātei Mūks oponē. Un tam visam vēl klāt nāk latviskā dzīvesziņa.

Šīs izrādes apmeklējums bija kā atgriešanās pusotru gadu pagātnē - kopš pērnā gada sākuma nebija būts teātrī ar pilnu skatītāju zāli, kur turklāt vēl skatītāji nav maskās. Pirmās minūtes (proti, pirms izrāde bija sākusies), sajūtas bija mazliet dīvainas, bet cilvēks ļoti ātri pierod gan pie normālā, gan pie nenormālā, un pēc neilga brīža jau šķita, ka tieši šāds teātris ir bijis vienmēr un vienmēr tāds būs.

Prospēra Merimē īsais romāns / novele "Kolomba" ir stāsts par korsikāņu atriebību, un lai arī tā saturs ir gana slepkavniecisks, Merimē ar šo grāmatu deva ievērojamu pienesumu Korsikas kā tūrisma mērķa popularizācijā. Zeme, kurā asinis ir karstas un godu pieņemts atriebt, nevarēja nevilināt deviņpadsmitā gadsimta francūžus un citāda veida eiropiešus. Arī grāmatas viena no varonēm - jaunā angliete Lidija Nevila - Korsikā nonāk tās reputācijas vilinātā. Tiesa, ja grāmatas ievads liek domāt, ka tā vēstīs par Lidiju un viņas tēvu pulkvedi Nevilu, tas izrādās maldinošs iespaids, viņi te vairāk ir tālab, lai iepazīstinātu ar īstajiem grāmatas varoņiem. Proti, jaunā sieviete Kolomba della Rabia vēlas, lai viņas brālis leitnants Orso atriebj viņu tēva slepkavību, ko pastrādājis dzimtas ienaidnieks advokāts Baričini. Pats Orso nav sevišķi tendēts uz atriebībām, viņš jau kā karavīrs tāpat ir gana daudz šai dzīvē pieredzējis, taču viss, protams, nav tik vienkārši. Beigu beigās sanāk, ka dzimtas gods tiek glābts (proti, atriebība ir notikusi), bet Orso nav uzskatāms par vainīgu noziegumā, proti, viss saliekas kopā gana labi.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bērnību izdzīvojušie latvieši (nezinu, vai Herbe bija populārs arī krievu vidū) droši vien teju vai visi atcerēsies grāmatu par Herbi ar lielo cepuri. Nezinu, vai Herbe sevišķi kotējas arī mūsdienās, taču, kā izrādās, kaut kad grāmata ir piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, līdz ar to tagad iespējams šo grāmatu iegādāties arī cietajos vākos. Grāmatas noformējums gan (atbilstoši bildei Internetā) palicis vairāk vai mazāk tāds, kā tam eksemplāram, kas saglabājies no manas bērnības un kuru tagad lasīju priekšā Esterei. Kā vienmēr šādos gadījumos, jānoskaidro - kāda man šī grāmata šķiet lasāmviela no skatpunkta "cik interesanta tā ir vecākam" un "cik interesanta tā varētu būt bērnam".

Britu rakstnieks - humorists Ričards Gordons savā otrajā profesionālajā dzīvē bija ārsts, un līdz ar to nebija pārsteidzoši, ka arī rakstniecībā viņš itin daudz pievērsās medicīnas tēmai. Savos pirmajos darbos daiļliteratūrā viņš arī literāro varoni dēvēja par Ričardu Gordonu un, kā tiek apgalvots, sava deva autobiogrāfiska satura šajās grāmatās ir. Šī konkrētā grāmata ir pirmā no daudzajām sērijā, ko sauc par "Doctor novels", kopumā šādu grāmatu ir astoņpadsmit, un patlaban neredzu nopietnus iemeslus, kālab lai mana pazīšanās ar šo rakstnieku turpinātos pēc pirmās grāmatas. Lai lieta būtu vēl mazliet dīvaināka, šo romānu lasīju tulkojumā vācu valodā (kas gan diez vai ietekmēja iespaidus par pašu grāmatu).

Valmieras teātris bija viens no pirmajiem, kas šīs vasaras sākumā paziņoja - izrādēm būs būt! Un es, domājams, biju viens no pirmajiem, kas uz šo prieka vēsti reaģēja ar biļešu iegādi. Kaut kādā mērā gan sajūtas bija tādas, ka šobrīd gribētos aiziet uz vienalga kādu izrādi, tik ļoti esmu noilgojies skatīt aktierus vaigā, tomēr beigās no piedāvātajām pirmizrādēm izvēle krita par labu "Nākošpavasar" Toma Treiņa režijā. Vēl intriģējošs iestudējums noteikti būs "Latvijas lepnums. Un aizspriedumi", ko sarūpējis Reinis Boters no Kvadrifrona, bet tam bija mūsu iespējām slikti piemēroti datumi, līdz ar to palikām pie "Nākošpavasar" (un Marina arī teica, ka šobrīd varbūt nav gatava tik smagam saturam, kāds varētu būt "Lepnumā").

Mana pazīšanās ar Dostojevska daiļradi līdz šim bijusi minimāla. Kaut kad vēl skolas laikos, šķiet, izlasīju "Pazemotos un apvainotos" (bet neko neatceros), bet pirms dažiem gadiem - "Piezīmes no pagrīdes". Tagad kaut kā sanāca tā, ka pieķēros vienam no tiem viņa darbiem, kurus parasti nemin Dostojevska izcilāko veikumu rindā - īsajam romānam "Mūžīgais vīrs". Vispār, kas attiecas uz pašu Dostojevski, cik zinu, viņš bija teju vai mīļākais manas mammas mammas autors, tikām mana mamma ne acu galā ciest šo autoru nevarēja, galīgi nebūdama "gruzona" cienītāja. Vajadzētu painteresēties, kurā partijā ir mana māsa. Un no vecmāmiņas laikiem arī mājas bibliotēkā ir saglabājušies vairāki Dostojevska kopoto rakstu sējumi (tiesa, pēdējā laikā vien dažus no tiem esmu redzējis; varbūt pārējie ir pie māsas? tādā gadījumā varētu nejautāt viņas attieksmi), kuru īpatnība ir tajā, ka tos klajā laidis apgāds "Žizņ i kuļtura" Rīgā Latvijas pirmās neatkarības gados un, tā kā tie nebija boļševiki, kas šīs grāmatas izdeva, dabīgi, ka grāmatas ir vecajā krievu ortogrāfijā. Patiesībā gan to lasīt ir daudz vieglāk nekā vācu gotisko druku, jo atšķirību ar moderno rakstību nav daudz. Būtiskākā - tolaik burtu F, kas mūsdienās krieviski izskatās kā Ф, atveidoja kā Ѳ.