Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

Tas droši vien ir liels noziegums, ka Laura Gundara grāmatu sēriju par Spindzeli un viņas vectēvu Vali nelasām gluži pareizā secībā - trešās grāmatas laiks pienāca pirms otrās, bet tā nu Estere izvēlējās, un bērna izvēles ir jāciena (ja neskaita situācijas, kad nav). Diez vai tas šajā gadījumā ir patiešām sevišķi būtiski, jo nekas tik kritisks starp grāmatām nenotiek, lai pēkšņi vairs nevarētu saprast notiekošo (arī Esteres vecumā), piemēram, ja otrās grāmatas laikā būtu izšķīrušies Spindzeles vecāki un tagad viņa vectēvu satiktu tikai mēneša otrajās piektdienās augošā mēnesī. Nē, nekas tamlīdzīgs te nav noticis un nezinu, kāpēc par to vispār ieminējos.

Esmu ticis pāris pusei BoJack Horseman stāstam, un tagad sanāk mazliet iepauzēt pirms tā turpinājuma, jo pārāk daudz sakrājies citu lietu, ar kurām jātiek galā vispirms, tā kā es neesmu kā šī seriāla galvenais varonis un vismaz kaut kādā mērā māku rūpēties par prioritātēm šajā dzīvē.

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.

Esteres bibliotēkā ienācies jaunākais populārā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstu krājums. Kā allaž - Guntara Godiņa tulkojumā, kā allaž - "Liels un mazs" izdevumā un kā allaž - ar Edmunda Jansona ilustrācijām. Šajā reizē uzsvars tieši uz "kā allaž", jo grāmata seko tai pašai formulai kā divas iepriekšējās: "Kaka un pavasaris" un "Karnevāls un kartupeļu salāti", kā nekā pat nosaukums seko tai pašai formulai kā divām iepriekšējām.

Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.

Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.

Virsnieku istaba ir viena no dīvainākajām grāmatām par karu un karavīriem, ko man nācies lasīt. Kā apgalvo tās autors Marks Dugēns, par pamatu tai kalpojusi kāda viņa senča pieredze Pirmajā pasaules karā, bet man personīgi nav tik ļoti svarīgi, no kā tas radies, bet vairāk - par ko tas izvērties. Proti, teju visa grāmatas darbība risinās kara hospitālī, kurā pēc savas pirmās un pēdējās iesaistīšanās Francijas dalībā Pirmajā pasaules karā nonācis leitnants Adrians Furnjē. Faktiski pirmajā personā no kara viņš pieredz minimāli - viena vienīga militāra operācija, kuras laikā viņš pat vācu karavīrus nav redzējis, kas laupījusi dzīvības visiem viņa biedriem, bet viņu pašu atstājusi faktiski bez sejas.

Bojack Horseman otrā sezona sekmīgi turpina to, ko pirmā aizsākusi, neko radikālu formātā nemainot, bet sajūtu līmenī seriāls nav kļuvis sliktāks. Sezonas galvenā sižeta līnija saistās ar galvenā varoņa lielā sapņa piepildīšanos - galvenās lomas atveidošanu filmā "Secretariat", kas ir bijis viņa sapnis kopš jaunības dienām. Ja kas, mūsu realitātē Secretariat bija leģendārs sacīkšu zirgs, kas bija uzvarējis... man pilnīgi vienalga, ko un kā, jo šis ir viens no tiem sporta veidiem, par kuriem man nav pilnīgi nekādas intereses. Būtiskākā atšķirība starp seriāla Sekretariātu un viņa prototipu (izņemot to, ka seriāla gadījumā viņš, protams, bija antroformfisks) ir tajā, ka seriāla pasaulē Sekretariātu pieķēra dopinga lietošanā un viņš dzīvi beidza ar pašnāvību. Tādējādi iedvesmojošais stāsts pārtapa pamācošā stāstā. Un šī stāsta ekranizācijā tad filmējās Bodžeks.

Pieaugušajiem paredzētas multfilmas ir viena no manām vājībām, taču patiesībā tādas skatos itin reti (un nekas līdz šim nav manā sirsniņā spējis izkonkurēt Futurama), bet tā nu sanāca, ka vienā youtube kanālā dzirdēju labus vārdus par Netflix seriālu "Bojack Horseman", un izlēmu dot tam iespēju. Sev neraksturīgi straujā tempā - 4 dienās - esmu noskatījies seriāla pirmo sezonu (proti, 12 sērijas), un varu piefiksēt pirmos iespaidus.