Lai arī digitālā veidā (kā gan citādi šobrīd tas vispār būtu iespējams!), bet "Skolotājs Jāps un klase" Esterei kļuva par pirmo pilnā garumā noskatīto teātra izrādi. Un kas gan var būt labāks teātra gaitu sākšanai kā kaut kas, kur piedalās Guna Zariņa! Līdz ar to varbūt tikai pareizi, ka mūsu līdz šim vienīgais mēģinājums klātienes teātrī - vēl pirms Covid-pasaulē notikušais gājiens uz "Pifu" Leļļu teātrī beidzās ar Esteres asarām un ātru evakuāciju no skatītāju zāles. Tur, kā nekā, Guna nepiedalījās.

Perfektās valodas meklējumos ir Umberto Eko grāmata, kuru varētu izmantot kā lielisku pavadoni manam iecienītākajam šī autora darbam - romānam "Fuko svārsts". Nebūtu pārsteigts, ja šis esejiskais izdevums arī reāli būtu tapis kā pārinieks romānam vai pat kā romāna blakusprodukts. "Fuko svārsts" tika izdots 1988. gadā, kamēr "Perfektās valodas meklējumos" - piecus gadus vēlāk. No vienas puses, tā ir gana liela atstarpe laikā, no otras - šāda tipa darbi jau pēc noklusējuma netop ātri, un vismaz man nav grūti iztēloties, ka viens varētu būt kalpojis par iedvesmu otram.

Savulaik daudzu (tai skaitā manu draugu) iecienītā un vienlaikus daudzu nīstā numetal grupa "Limp Bizkit" ir atgriezusies ar savu pirmo studijas albumu pēc desmit gadu pārtraukuma. Tas, kas beigās kļuva par "Still Sucks", tapa desmit gadu garumā, līdz ar to šis ieraksts tika dēvēts par ņūmetāla "Chinese Democracy" (veselu mūžību tapis Guns'n'Roses albums, kurš, kad beidzot bija pabeigts, prognozējami izrādījās nekas īpašs) ekvivalentu. Tiesa, te vērts piebilst, ka "Limp Bizkit" reputācija un statuss noteikti ir dažus līmeņus zemāki nekā Rozēm.

Turpinoties apstākļiem, kuros par normalitāti var runāt tikai ar ļoti lielu piespiešanos, Dirty Deal Teatro turpina eksperimentus ar formām, kuras par normālu teātri arī parasti nenosauksi. "Piederības vingrinājumi", manuprāt, ir tālākais punkts no tradicionāla teātra, kādā šajā dīvainajā periodā esmu paviesojies.

ādā vārdā nenosaukta Latīņamerikas valstī notiek svinības par godu kāda japāņu uzņēmēja dzimšanas dienai. Patiesībā šim uzņēmējam nav nekādas sevišķas saistības ar šo valsti, bet tās vadībai ir naivas cerības, ka japāņi varētu pie viņiem atvērt rūpnīcu un tādējādi radīt ārpasaulei iespaidu, ka šajā valstī ir vēl kaut kas cits, izņemot narkobiznesu (lai gan tā nav īsti tiesa). Japānis ilgi nepiekrita šīm svinībām un paša atbraukšana, bet tad uzņēmējvalsts izmantoja viņa vājību - uzaicināja svinībās uzstāties japāņa mīļāko operdziedātāju, un te nu viņš nevarēja atteikt. Viss iet labi, līdz dziedātājas uzstāšanās laikā ēku, kurā notiek svinības (valsts viceprezidenta māju) ieņem teroristi, visus viesus saņemot gūstā. Patiesībā viņiem vajadzēja tikai vienu cilvēku - valsts prezidentu, taču viņš, lai arī bija plānojis ierasties, tomēr te nav, jo svinības sakrīt ar viņa dienas svarīgāko daļu - seriāla par Mariju skatīšanos. Un te nu sākas sarežģījumi.

Klemenss Zecs ir austriešu rakstnieks, kuram 2021. gadā Georga Bīhnera prēmija, prestižākais literārais apbalvojums vācvalodīgajās zemēs. Izmantojot Gētes bibliotēkas lieliskās iespējas lasīt kvalitatīvu vācu literatūru, fiziski nedodoties uz bibliotēku, iepazinos ar viņa debijas romānu "Dēli un planētas". Diemžēl šajā situācijā biju palaidis garām vienu būtisku detaļu - ka autors ir austrietis. Nezinu, kālab man ir šāda problēma, bet lielākoties esmu novērojis, ka no visiem vācvalodīgajiem autoriem manī vismazāko interesi parasti raisa tieši austriešu literāti. Ir divi izņēmumi: Kafka un Šniclers, bet biežāk ar no šīs zemes nākušām grāmatām man tuvas attiecības neveidojas, un jāatzīst, ka Zecs atbilst manam personīgajam stereotipam, nevis to lauž.

Šī gada Riga IFF programmas iepazīšanu noslēdzu ar filmu "Human Factors". Atšķirībā no pārējām festivāla ietvaros skatītajām filmām, šai pievērsos vienatnē, kamēr Marina ar Esteri devās uz blakus kvartālu spēlēties ar lego. Jā, gluži viens faktiski tomēr nebiju, taču mana sastrādāšanās ar Jurģi kaut kā parasti ir relatīvi vienkārša un arī šajā reizē man nebija nekāda pamata teikt, ka viņš man neļautu skatīties kino.

Pēc abstraktā un vēsturiskām alegorijām pārpilnā "Gada pirms kara" Riga IFF ietvaros prasījās pēc kādas vienkāršakas un izklaidējošākās lentes. Piemēram, kādas marksistiskas vampīrkomēdijas, tādas kā "Asinssūcēji". Un tā nu par trešo filmu, ko redzējām festivāla ietvaros, kļuva tieši šī piesauktā vampīrkomēdija.

Esterei priekšā lasāmo grāmatu klāstā pienāca kārta šim darbam, kurš man pašam bērnībā bija izteikti paticis. Iepazinu to gan laikā, kad pats jau mācēju un varēju lasīt (atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa, kuram briļļu pazušanas dēļ šie prieki bija liegti). Saturiski šķita, ka tā varētu Esterei tīri labi iet pie sirds (ne tur notiek kas biedējošs, ne arī saturs ir pārāk sarežģīts), tad nu ķērāmies zirgam pie nagiem (vai kā nu to labāk izteikt).

Pirms skatīties Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu "Gads pirms kara" ir vērts noskaidrot, ko no šīs filmas var un ko nevar gaidīt, un līdz ar to pareizi noskaņotu savu ekspektāciju barometru. Lai arī filmas aprakstā tu uzzināsi, ka tajā parādīta viena no noslēpumainākajām latviešu personībām - anarhists Pēteris Mālderis, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka šī filma būs dinamisks stāsts par cilvēkiem, kas dzīvoja bīstami, dzīvoja ātri un visbiežāk dzīvi beidza ar palielinātu svina daudzumu organismā. O, nē! Daudz precīzāk būtu gaidīt filmu "Pelnu Sanatorija: Ievads", proti, brīžiem mokoši lēnu un daudznozīmīgi interpretējamu arthouse.