Kazhes pierakstu burtnīca

Latvijas mākslinieks Guna Poga izdevis savu pirmo grāmatu, kurā humora pilnā veidā dalās ar savu pieredzi, kļūstot par Vecāku numur 1. Precizējums, par to vecāku numur viens, kurš nodarbojas ar laktācija. Te gan jāpiebilst, ka šī grāmata nav dzimumneitrāla, ilustrācijās skaidri parādot, ka šis vecāks numur viens ir apveltīts ar dzimumpazīmēm, kas raksturīgas zīdītāju mātītēm. Progresīvi domājošam lasītājam šāda pieeja varētu nešķīst pareiza, līdz ar to jāatzīst, ka savā domāšanā mākslinieks ir iestrēdzis divdesmitā gadsimta patriarhālajā sabiedrībā. Vienīgais attaisnojums, ko tam varu rast, mākslinieks pats ievadā teic, ka kādreiz uz šo varēs raudzīties ar domu: "tad,lūk, tāda sendienās bija bērnkopība". Protams, tas gan pilnībā neattaisno mākslinieku par to, ka visos savos zīmējumos viņš gan vecāku, gan bērnu attēlo kā piederīgus kaukāziešu rasei un jau piesauktā vecāka dzimupiederība arī neliecina māksliniekam par labu.

Zināmā mērā tas man ir pārsteigums, bet izrādās, ka Svilpotāji ir jau trešā Corneliu Porumboiu režisētā filma, ko esmu noskatījies. Tiesa, iepriekšējās divas skatījos pirms aptuveni desmit gadiem, proti, iespaidi nav paši svaigākie. Taču, kā izrādās, vismaz ar vienu no šīm filmām Porumboju jaunākais veikums ir kaut kādā mērā saistīts. Arī filmā "Police, Adjective" galvenais varonis bija policists vārdā (uzvārdā?) Kristī, filmā bija iesaistītas narkotikas un jautājumi par policistu ētiku. Interesantā kārtā gan šīs filmas galvenā varoņa atveidotājs Vlads Ivanovs vecajā filmā nebija vis Kristī, bet viņa priekšnieks. Un arī patiesībā noskaņas un pieejas ziņā šīs filmas ir gaužām atšķirīgas.

Šī ir viena no tām reizēm, kad esmu tēmējis mazliet par augstu. Daniela Bulanžē romāns, kura nosaukums latviski būtu "Ēna" ir pārāk komplicēta proza, lai tādu lasītu cilvēks ar manām franču valodas zināšanām. Bieži pie vainas nav pat nespēja uztvert vārdus, bet gan drīzāk kopsakaru, ko tie veido. Šis romāns ir ar metaprozas elementiem - tas vēsta par to, kā pilsētā vārdā Šeit kāds vīrs uzvārdā Slepkavība raksta romānu un cilvēkiem viņam apkārt. Romāns ir daļēji par romānu, daļēji par cilvēkiem - daļēji skaistas poētiskas frāzes, kuru uztveršanai nepieciešamas daudz dziļākas valodas zināšanas. Nojaušu, ka pat vāciski man to lasīt būtu grūti, kur nu vēl franču mēlē.

Vecmāmiņu valsti biju gribējis noskatīties vēl pirms sākās visas šī gada jautrības, bet kaut kā nekādi "nesagāja". Tad sākās Covid sāga, Kvadrifrona viesizrādes pa provinci izbeidzās, un kādu laiku vispār šis jautājums nebija aktuāls. Brīdī, kad pirku biļeti uz šo izrādi, situācija valstī vēl bija visai mierīga, kad to skatījos - jau ne tik ļoti, tomēr tāpat prieks, ka vismaz kaut kādā veidā Latvijas teātriem ir izdevies šo sezonu uzsākt (kā būs ap tās turpinājumu, pagaidām bail pat domāt, tāpēc par to šajā brīdī nedomāšu). Arī Hanzas peronā iepriekš bijis nebiju, līdz ar to vēl viena jauna pieredze.

Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.

Lepnumu un aizspriedumus man izdevās noskatīties no trešās reizes. Pirmais piegājiens bija paredzēts pāris dienas pēc pirmizrādes, marta vidū. Tobrīd noskaņojums valstī un galvā bija tāds, ka vēl dienu pirms ārkārtas stāvokļa izziņošanas biju izlēmis - kā lai arī nebūtu, uz teātri neiešu, izbaudīt tāpat nesanāks. Taču ārkārtas stāvoklis iestājās, teātri tika apturēti un arī biļetes iesaldētas. Atkārtoti izrāde notika augusta vidū, salīdzinoši ļoti mierīgā laikā. Būtu labprāt gājis, bet netiku - bija jau citi plāni atvaļinājuma dēļ (gada lielākais "ceļojums" uz četrām dienām Latgalē). Gājēji uz izrādi atradās, bet es sev iegādājos jaunu biļeti nu jau uz oktobra vidu. Tagad, protams, skaitļi ir vēl mazāk iepriecinoši nekā tie bija martā, bet arī apziņā ir notikušas kaut kādas pārmaiņas un ir skaidrs, ka līdz laimīgajām beigām savās četrās sienās tāpat nenosēdēsi. Kas zina, varbūt patiesi reiz dziedāja Šubrovskis: "Tā tagad būs vienmēr", un tad jau nav šti izvēles - var nākties komforta zonu pamest, turklāt kultūras pasākumi ir jāatbalsta, lai būtu mazāka varbūtība, ka jaunajā, skaistajā pasaulē (ja tāda, protams, pienāks), vienīgā pieejamā kultūra būs šāda:

Mirdzas Bendrupes debiju "pilnmetrāžas literatūrā", proti, pirmo viņas izdoto stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" mēdz salīdzināt ar divu citu trīsdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvojušu literatūras estētu - Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša - daiļradi. Šaubos, ka sevi varu saukt par estētu, bet kaut kas šāda stila literatūrā mani noteikti pievelk. Tiesa, jāatzīst, ka Bendrupes gadījumā tas pats arī mazliet atbiedē.

Šādu, lūk, fotogrāfiju var atrast 1925. gada marta "Sporta žurnāla" numurā.

Par Regīnas Ezeras tetraloģijas divās daļās otro daļu "Nodevība" varu pateikt tika vienu izteikti kritisku lietu - ka mani nepārliecina šīs grāmatas nosaukums. Pati autore gan ievada daļā arī runā par to, ka nosaukuma izvēle bijusi sarežģīta un argumentē to, kāpēc tieši "Nodevība", bet šī būs reize, kad autorei nepiekritīšu - nodevības tēma tajā, manuprāt, ir labākajā gadījumā otršķirīga, bet drīzāk vēl tālākā plānā liekama. Vismaz, ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, par ko ir šī grāmata, domāju, ka vārdu "nodevība" es nekādi savā stāstījumā neiekļautu.

Pētot ar Latvijas futbola vēsturi saistītus materiālus, uzgāju kāda virsnieka dienesta lietu. Šis virsnieks bija spēlējis futbolu Latvijas Virslīgā, taču ne par to ir šis stāsts, bet par to, cik interesantā veidā komplektā ar sodiem par pālī sastrādātiem sūdiem karjera var iet uz priekšu. Biju domājis, ka armijā disciplīna ir svarīgāka par visu. Šķiet, maldījos.