Viena no vecākajām sporta biedrībām Latvijā (sākotnēji - riteņbraukšanas biedrība, dibināta 1893. gadā), futbola komanda izveidota 1907. gada rudenī kā otrā komanda Latvijā pēc British Football Club. Komandas pirmais kapteinis un treneris bija Herolds Trevenans Holls, saukts par Latvijas futbola tēvu. Divkārtēja Rīgas futbola līgas uzvarētāja (1910, 1912). Union spēlētāji tika iekļauti Rīgas izlasē, piedalījās starptautiskās spēlēs, vienības sastāvā spēlēja vēlākais nozīmīgais sporta organizētājs Herberts Baumanis un daudzkārtējais Latvijas izlases futbolists Česlavs Stančiks.
Neatkarīgās Latvijas apstākļos Union pirmos gadus spēlēja Rīgas meistarsacīkšu A klasē, kur bija viena no vājākajām komandām, 1923. gadā palika pēdējā vietā A klasē un pārgāja uz B klasi. 1929. gadā ar Wanderera komandu dalīja pirmo vietu A klasē un pārgāja uz Virslīgu, kurā aizvadīja piecas sezonas, augstākais sasniegums - 1931. gadā izcīnīta trešā vieta. Turpinājumā tik augstu aizsniegties neizdevās, un 1935. gada sezonas noslēgumā vietu Virslīgā nācās zaudēt. Kaut kādā brīdī Unions kļuva par komandu, kas apgādāja ar spēlētājiem Rīgas Vanderera vienību un arī pēc Uniona izkrišanas no Virslīgas vairāki komandas līderi, tai skaitā pamatvārtsargs Jānis Bebris un ilggadīgais uzbrucējs Juris Skadiņš savu jauno mājvietu atrada tieši RV paspārnē. Union tikām turpināja spēlēt Rīgas meistarsacīkšu pirmajā līgā, kur novājinātā sastāvā esošā komanda nebija viena no favorītiem un uz sevišķi augstām vietām nepretendēja. Kad 1939. gada rudenī sākās vācbaltieši izceļošana, Union komanda tika likvidēta.
Ilgus gadus Uniona vārds pirmām kārtām saistījās ar tur spēlējušajiem trīs Skadiņiem: Ēriku, Johanu un Juri. Johans Skadiņš (saukts Džonka) bija vienīgais no šīs trijotnes, kas komandai palika uzticīgs līdz tās pēdējai dienai.