Magnētisko Lauku līderis Stefins Merits par godu savai piecdesmit gadu jubilejai radīja kārtējo apjomīgo konceptierakstu, kas grupas daiļradē visciešāk sasaucas ar, manuprāt, viņu lielāko sasniegumu - "69 love songs", šoreiz albumu radot ar 50 dziesmām, kur katra veltīta vienam viņa dzīves gadam.

Ideja kondensētā veidā: apmeklēt iespējami vairāk no spēles "Šurpu turpu" punktiem, uzņemot tajos pareizas fotogrāfijas - proti, tādas, kas attēlo to pašu, kas Gata Šļūkas zīmējumos no attiecīgajiem punktiem. Ja, piemēram, zīmējumā ir cilvēki tautastērpos, kas dejo uz Nīcgales lielā akmens, tad tu, apmeklējot Nīcgales lielo akmeni, ņem līdzi tautastērpu un dejo uz akmens. Foto no viena punkta ir viens punkts ieskaitē.

Kādā no Rīgas grāmatnīcā ieraudzījām pārdošanā līdz šim neredzētu latviešu galda spēli ar momentā uzrunājošu dizainu - Gata Šļūkas zīmējumi ir tāds zīmols, kas nostrādā vienmēr. Tomēr pieredze ar galda spēlēm ir tāda, ka uztaisīt patiešām labu spēli ir izaicinošs uzdevums, un pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir taisīts Latvijā, nešķiet īsti pareizi - tad ir liels risks, ka pāris reizes izspēlēta šī spēle tiks kādam atdota, atdāvināta vai arī tu no tās šķirsies Jaungada labdarības izsolē. Atsauksmju par spēli internetā - nulle, tad nu par labāko variantu tika izvēlēts kaut kur spēli aizņemties un to spēlējot saprast - vajag arī mums tādu vai nē.

Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk nekā 200 gadiem.

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Pēc Tiger Lillies koncerta apmeklējuma itin dabiski, ka man radās vēlme vairāk uzmanības veltīt viņu studijas ierakstu baudīšanai. Un tikpat dabiski, ka pēc "Zelta zirga", kur skanēja viņu versija par leģendāro Edītes Piafas "La vie en rose", ka albums, ko tagad pāris dienu garumā cītīgi klausos, ir tieši "Madame Piaf".

Leļļu teātrī nebiju viesojies kopš tiem laikiem, kad mani interesēja Pifa piedzīvojumi un Karlsons. Pamazām tuvojas tas laiks, kad tie mani atkal interesēs, bet pirmo apmeklējumu pēc lielās pauzes realizējām uz pieaugušajiem paredzētu izrādi. Raiņa "Zelta zirgs" lielākoties tiek iestudēta un interpretēta kā darbs gados jaunākiem skatītājiem - protams, tur ir sava pamatīga deva simbolisma, domas par tautas tiekšanos uz brīvību un tā tālāk, taču to ir pieņemts pasniegt tādā veidā, lai sākumskolniekiem patiktu. Brazīliešu izcelsmes režisora Dudas Paivas interpretācijā (ar dramaturga Matīsa Gricmaņa palīdzību) "Zelta zirgs" ne tikai nav paredzēts sākumskolniekiem, bet tam arī uzlikts vecuma ierobežojums 16+. Un ja pirms izrādes skatīšanās es vairāk domāju, ka šis skaitlis te pievienots tālab, lai uzsvērtu, ka šī ir primāri pieaugušajiem paredzēta izrāde, tad tagad sapratu, ka tā ir pilnīgi objektīva prasība, nevis tikai tāds viegls mājiens.

Šī bija jau ceturtā reize, kad Tiger Lillies koncertēja Latvijā, bet dīvainā kārtā līdz šim mūsu ceļi nekad nebija krustojušies. Daļēji to varētu būt ietekmējis tas, ka es nekad tā kārtīgi viņus nebiju klausījies, taču pati grupas muzikālā stila definīcija "tumšais kabarē" jau garantēja, ka man ar viņiem varētu būt kopīgas intereses. Un tā, 24. janvāra vakarā VEF Kultūras pilī beidzot notika mūsu tikšanās.

Sliktākā lieta, ko es varētu teikt par grupu Oceanpath, ir tāda, ka man galīgi nepatīk tās nosaukums. Tas nav ne atmiņā paliekošs, ne jebkādā ziņā spēcīgs - izklausās pēc kaut kāda pagaidu varianta, kamēr nav izdomāts īstais nosaukums. Cik saprotu, savā ziņā grupas vēsture arī sastāv no sava ceļa meklējumiem, vēl joprojām droši neizlemjot par to, kādā tieši mūzikas lauciņā darboties, bet tagad vismaz viens labs risinājums ir atrasts - Laimas Krīgeres personā "Oceanpath" ir tikuši pie solistes, ar kuru noteikti nav kauns spēlēt simfonisko metālu - šī jaunā dāma ir ceļā uz kļūšanu par operdziedātāju, kas nozīmē - jaudas viņas balsī ir daudz, un arī dziedāšanas stils ir pietiekami izteiksmīgs, lai tajā justu ko vairāk nekā tāds "Oceanpath" nosaukums paredz (zinu, ka šim konkrētajam elementam pamatīgi piekasos, bet man pagāja ilgs laiks, kamēr iemācījos atcerēties, ka šis kolektīvs nav tas pats kā kādreizējā Kārļa Kazāka grupa "Oceanfall"). Paklausoties viņu agrīnākus ierakstus Youtube, var just pamatīgu atšķirību tajā, kā izklausās šī grupa ar "vienkāršu solisti" un ar operdziedātāju.

Sākšu ar nelielu iznākšanu no skapja. Nē, patiesībā to nekad īsti neesmu slēpis, bet tā īsti akcentējis laikam arī nē. No kādas piektās pamatskolas klases līdz gandrīz vidusskolas beigām es biju ļoti nopietns Queen fans. Pēc tam kādu brīdi - joprojām fans, bet varbūt ne gluži tik fanātisks kā iepriekš. Cik tieši? Tūliņ pastāstīšu.