Mēdz jokot, ka Latvijā jebkurš sportists līdz trīsdesmit gadu vecumam tiek dēvēts par jauno un perspektīvo talantu, bet pēc trīsdesmit - par nopelniem bagāto veterānu. Īpaši spilgti šis fenomens izpaužas hokejā, kur līdzās mūžīgi perspektīvajam Gintam Meijam vēl nesen par jauno tika dēvēts arī Mārtiņš Cipulis. Mani tomēr vairāk interesē - kā ir ar "jaunajiem" spēlētājiem citās KHL komandās.

Par katru jaunu Boba Dilana (un tāpat daudzu citu vecās paaudzes mūziķu) ierakstu vispirms visi kritiķi sajūsminās, dēvē to par ievērojami labāku par vairākiem viņa iepriekšējiem ierakstiem un tad, kad iznāk nākošais, izrādās, ka atkal jau tas apliecina mūziķa atgriešanos labā formā, kamēr iepriekšējais bijis ne visai labs. Šis ieraksts nekādi nav izņēmums.

Vudijs Alens par savas jaunākās filmas darbības vietu izvēlējies Romu, turpinot pēdējās desmitgades laikā sev raksturīgo praksi uzņemt filmas ārpus dzimtās Amerikas. Kā jau tas ir Alenam raksturīgi, bez grandioza budžeta viņš spēj savās filmās savākt tādu aktieru ansambli, par ko daudzi komerciāli veiksmīgāki Holivudas ļaudis varētu vien sapņot. Tā šajā filmā viņa rīcībā ir: Penelope Krusa, Džūdija Deivisa, Elēna Peidža, Džese Aizenbergs, Aleks Boldvins, Roberto Benīni un vēl vesela plejāde itāļu kino personāžu.

Kā likums, blogā par darbu nerakstu, lai arī pēdējā laikā tā ir sanācis, ka darbs ir tik intensīvs, ka nekam citam īsti laika nesanāk, kas varētu būt iemesls tam, ka Lienes bloga statistika pēdējā laikā ir labāka nekā manējā. Taču šoreiz drusku par darbu pastāstīšu gan, bet bez sevišķas iedziļināšanās detaļās.

Šajā dienā mums bija paredzēts sasniegt vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem - tā saukto Atlantic Ocean Road jeb 8 kilometrus garu posmu, kas savieno vairākas salas pašā okeāna krastā un ir izslavēts ar savu gleznainumu un ar kādu īpaši līku tiltu.

Sanāca, ka visai ilgi nevarēju saņemties noskatīties šo filmu un beidzot līdz tai tiku, būdams visai labi slims ar angīnu, tadējādi filmu skatījos daļējā zombija stāvoklī, kas patiesībā pat nebija slikti, jo tā ir gana nesteidzīga, lai to varētu baudīt šādā režīmā.

Irāna ir valsts, kurā katru gadu tiek uzņemtas vismaz dažas izcilas filmas, par spīti tam, ka tur valdošais islāma režīms nebūt neveicina šādu radošumu. Nezinu, kādas kvalitātes ir valsts atbalstītais kino (un vai tāds vispār ir), bet neatkarīgās filmas Irānā taisa tiešām kolosālas, par spīti tam, ka visi tajās iesaistītie cilvēki visai nopietni riskē, domājams, reizēm arī ar savu dzīvību.

"Neaizskaramie" Francijā kļuva par vienkārši mega kases grāvēju, turklāt filma var lepoties ar lieliskiem panākumiem arī ārpus savas dzimtenes, kam noteikti par labu nāk tas, ka, atšķirībā no iepriekšējā lokālā superhita "Bienvenue chez les Ch`ti" šī filma nepazūd tulkojumā - tā ir tikpat labi mērķēta uz starptautisku auditoriju kā uz lokālo.

Pienāca kārtējais rīts ar nu jau tradicionālo telts savākšanu, tradicionālajām un nu jau pamatīgi apnikušajām brokastīm no līdzpaņemtās pārtikas un došanos tālēs zilajās. Visai drīz šīs zilās tāles mūs atveda pie viena no skaistākajiem spoguļiem, kādus dzīvē nācies redzēt. Jāuzsver, ka šo spoguli ieraudzīja Liene ar savu fotogrāfa skatienu, kamēr es truli blenzu uz ceļu, kā jau pamata šoferim pieklājas. Kārtējais Norvēģijas dzirdais ezers, kuram otrpus bija skaistas sniegotas virsotnes, nodrošināja tādu mirror efektu, ka pat fotošops līdzi nestāv, nerunājot nemaz par GIMP. Turklāt vieta pati par sevi bija pilnīgi nekāda - kaut kur otrpus dzelzceļa sliedēm, pie viesnīcas (normālas, bet noteikti bezjēdzīgi dārgas), bet skats - vairāk nekā rubli vērts!

Nupat Twitter diskusijas rezultātā aizdomājos mazliet vairāk par šo jautājumu, tā ka 140 zīmēs neiekļaušos.