Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?

"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.

Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.

Atbilstoši Visas mūzikas rokagrāmatai jeb AMG šis ir visu laiku labākais Eels albums. Tā kā esmu uzaudzis ar "Beautiful Freak" (kuras dažas dziesmas Ziņģis, kā izrādās, joprojām klausās), tad man Eels arī ar to albumu saistās, kamēr šo tā īsti nekad neesmu klausījies. Un jāatzīst, ka arī tagad īsti nekas nav mainījies. Jā, esmu šo albumu dažas reizes noklausījies, bet neviena no tā dziesmām īsti man dvēslē nav iekritusi. It kā grupa ir pietiekami oriģināla, pietiekami daudzveidīga, pietiekami oriģināla un drosmīga, bet kaut kā man tā sevišķi nepatīk. Jā, E un viņa ceļa biedri šeit eksperimentē ar sev iepriekš mazāk tuviem stiliem (īpaši prominents šajā albumā ir hiphops), bet kaut kā man neizdodas tajā īsti iedziļināties. Kopumā it kā nav slikti un pat vietām mūzika ir nedaudz šīzīga (labā ziņā), bet melodiski diez ko skaista šī plate nav, un tie retie izņēmumi, kuros melodija ir jūtama, piemēram, "Last Stop: This Town", nespēj neko daudz šeit ietekmēt. Īsi sakot - viss šis ieraksts ir vienīga atmosfēra, ne tāda mūzika, kurai es varētu veltīties pilnībā un ar visu sirdi.

Atzīšos, ka neko sevišķi grandiozu no šīs Rona Hauarda filmas negaidīju, kā to visbiežāk arī negaidu no "lielajiem" kino projektiem. Nekas, ka tā režisors pagājušogad mums sagādāja lielisko Frost/Nixon, nekas, ka Toms Henkss ir titulēts kā tāds Mihaels Šūmahers. Nekas, ka Hanss Cimmers ir rakstījis mūziku virknei no skaļāko pēdējo desmitgažu filmām. Nekas, ka Dena Grāmatas izpērk tik ātri kā prezervatīvus. Nekas, ka līdzās Henkam šajā filmā piedalās vesela plejāde starptautiski ievērojamu aktieru, ieskaitot Stelanu Skelsgārdu, Jūenu Makgregoru un citus.

Manā krājumā ir atrodami veseli četri šīs grupas albumi jeb aptuveni par četriem albumiem vairāk nekā es uzskatītu par nepieciešamu. Savulaik liels (relatīvi) šī izpildītāja cienītājs bija Ziņģis, bet īsti drošs, ka viņš vēl joprojām reizi pa reizei savā ripuļu atskaņotājā uzliek kādu "Novocaine for the soul" vai "My beloved monster", es neesmu. Tie tomēr bija citi laiki - pokemoniskāki laiki pat varētu teikt. Šausmīgi depresīva tomēr ir šī mūzika, varbūt pat diezgan skaista, bet tomēr ļoti tāla no dzīvesprieka. Patiesībā dīvaini - no visiem šiem četriem albumiem es atceros tikai divas dziesmas, abas no tām ir pirmajā platē, un vienu no tām nemaz neatceros pašu Eels dēļ, bet gan tālab, ka tā skanēja pirmajā "Šrekā" - runa, protams, ir par "My beloved monster". Jā, un otrā dziesma ir "Susan`s House" un tās ierunātā daļa par nepilngadīgu meiteni un tās bērnu. Izņemot šīs dziesmas (kuras vismaz atceros) neko daudz par šo albumu pateikt nevaru - tāds diezgan tipisks indy singer-songwriter stils, ar lielu uzsvaru uz liriskiem un pietiekoši depresīviem dziesmu tekstiem, ar zināmu līdzību ar "Radiohead" agrīnā posma daiļradi - pirms šie pievērsās psihodēliskajām tēmām. Un reizēm šīs dziesmas ir skaistas - kaut vai "Beautiful Freak", "Lucky Day in Hell". Pareizā noskaņojumā es varētu šo ierakstu klausīties, bet man ir nepieciešams tiešāms the right state of mind, lai kaut kam tādam pievērstos. Tikām šobrīd kaut kā diži noskaņojuma man šajā lietā iedziļināties nav.

Šaubu nav - zviedri tiešām māk taisīt labas filmas. Ņemsim par piemēru šo Roja Andersona filmu. Līdz vakardienai nebiju pat dzirdējis par šādas filmas eksistenci un tāpat pilnīgi sveši man bija visi tajā iesaistītie cilvēki. Un ne tikai tāpēc, ka manas zināšanas par zviedru aktieriem aprobežojas ar Ingmara Bergmana iecienīto aktieru paaudzi. Bet arī tādēļ, ka šajā filmā nepiedalās neviens profesionāls aktieris.

Vokāli instrumentālais ansamblis "Audioslave" šīs desmitgades sākumā ap sevi sacēla diezgan pamatīgu ažiotāžu, tiekot pasludināts par kārtējo rokmūzikas supergrupu. Protams, tikpat labi to varētu saukt par Rage Against the Machine ar jaunu dziedātāju, jo tā jau arī ir - Zeka de la Rošas vietā šajā grupā vokālists ir Kriss Kornels, kas pats arī nav nekāds nezināmais frukts, bet gan "Soundgarden" vokālists. Protams, šodien (2009.g. 7.jūlijā) "Audioslave" vairs nepastāv, toties ir atgiriezies RATM, un arī tas nav slikti.

Jā, komandējumu mēnesis ir beidzies, un tagad esmu uz ilgāku laiku atpakaļ LV (patiesībā nekur nav teikts, ka komandējumi vispār vēl kādreiz būs). Pamatīgi noguris, iegrimis ar dzīvokli saistītās lietās.

Es tiešām gribētu ierosināt šīs filmas skatīšanos plašākā sabiedrībā nekā to skatījos es. Droši vien būtu interesanti, lai gan varbūt arī nebūtu. Ja ievēro to, ka šīs filmas tēma ir seksuālo "tabū" pārkāpšana, droši vien tu padomātu, ka es neesmu īsti riktīgs, piedāvājot to skatīties kopā ar tevi un citiem draugiem. Tu droši vien teiktu - nē, paldies, šādas porno filmas man ne pārāk iet pie sirds. Un varbūt tev būtu taisnība, un tāpēc es arī nepiedāvāšu šo filmu skatīties, kad nākamreizi būsi pie manis ciemos - jo man pilnīgi noteikti būtu ļoti neērti to ar tevi skatīties kopā. Un vienalga, kas šajā gadījumā esi tu - Ziņģis vai kaut Valdis Dombrovskis.