Kazhes pierakstu burtnīca

Kopš esmu nomainījis darba vietu, ceļš līdz darbam kļuvusi gandrīz divreiz garāks - vismaz atbilstoši Google Maps agrāko 4.6 kilometru vietā jābrauc 8.8 km. Un turklāt vēl liela daļa - pa nepavisam ne patīkamo Daugavgrīvas šoseju. Bet pagaidām šķiet, ka nemaz tik traki nav. No mājas līdz darbam (un tāpat - otrādi) tieku 25 minūtēs (no tām 22-23 minūtes - braukšana, pārējais - parkošanās), kas nav sevišķi daudz (uz veco darbu tiku labākajā gadījumā 18-20 minūtēs). Tā kā maršruts ir maksimāli vienkāršs, bez liela skaita pagriezienu un krustojumu, braukt var ātri un vidējais ātrums sanāk ap 25 km/h - ļoti labs rādītājs, manuprāt.

"Skābes nams" ir Irvina Velša pirmais stāstu krājums, kas tika izdots pēc viņa neapšaubāmi slavenākā darba - kulta romāna "Trainspotting". Tajā sev visai raksturīgā stilā Velšs pievēršas trim centrālajām savas daiļrades tēmām:

No mūsdienu latviešu literātiem Berelis man noteikti ir viens no labāk zināmajiem un nekas, ka neko daudz no viņa lasījis neesmu. Vēl stipri senos laikos iepazinu viņa stāstu "Bekets ir dzīvs", tad vēl "Latviešu literatūras vēsture" vairākkārt pārlasīta, plus pa reizei lasīts kāds viņa raksts "Karogā". Kā jau minēju - daudz tas nav, bet salīdzinoši ar citiem - pietiekami labi iepazīts rakstnieks. Tālab bija tikai loģiski, ka saņēmos izlasīt viņa pirmo romānu - "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem". Nezinu, kādu vietu latviešu literatūras plauktā Berelis atvēlētu šim savam darbam, bet manā izpratnē tas būtu liekams kaut kur netālu no Marģera Zariņa "Viltotā Fausta" un (varbūt) kādiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Vismaz šis tas no šādas postmodernisma pieejas šajā romānā ir. Un, protams, stipri uzkrītošas vienā no romāna paralēlajām sižeta līnijām ir līdzības ar Faulza "Kolekcionāru". Lai gan - īstenībā man tur gribētos atsaukties uz kaut ko citu, nevis Faulzu, bet nevaru mirklī atcerēties, kas tieši ir tas, ar ko līdzība jūtama. Citādi - romāns ir aizraujošs, lai gan varbūt ne visu laiku vienmērīgā līmenī, pilns ar pašironiju un "inside humoru", taču vienlaikus man tajā kaut kā pietrūkst. Iespējams - Berelis ir pārāk izglītots un zinošs, lai uzrakstītu patiešām izcilu grāmatu - zināšanas par literatūru šādos jautājumos reizēm var kļūt tieši par traucēkli un nevis pluss. Lai gan tas, protams, atkarīgs no situācijas un no izjūtas.

Laikam tas nebūs sevišķs atklājums, ja pateikšu, ka kopumā sevi uzskatu par britu humora cienītāju. Un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka laiku pa laikam iepazīstu kādu jaunu "salās" tapušu seriālu. Šoreiz stāstīšu par "FM", kura pirmo sezonu nesen pabeidzām skatīties.Labāk zināmā seja šajā seriālā ir Chris o`Dowd, kuru tu droši vien pazīsi kā Roju no "IT Crowd". Un arī šajā seriālā Kriss ir galvenā zvaigzne. Tikai viņa darbības sfēra šoreiz nav saistīta ar tīkliem un

Jāatzīst, ka Lost ir vienīgais seriāls, kuram sekojam nu jau veselas piecas sezonas - tik ilgu laiku piesaistīt mūsu bargi kritisko uzmanību nav nemaz tik viegli. Piektā seriāla sezona ieviesa virkni tajā jaunu elementu - galvenokārt - ceļošanu laikā, kas pamatīgi paplašināja iespējas spēlēties ar skatītājiem. Vispār, ja nemaldos, Lost katrā sezonā ir bijis kāds jauns triks. Pirmā sezona vispār aizsāka Lost mitoloģiju, un vispār pirmā sezona bija tīrs mystery + adventure ar raksturīgo detaļu - Flashbacks. Otrajā sezonā vairāk vai mazāk turpinājās pirmās elementi, vairāk uzsvara bija uz

Today is my first day at the new work. Basically that`s all that I can report it at this very moment - I am still awaiting instructions what my exact job will be. So far there hasn`t been a lot of action. However I remember that the first day at my previous work was very similar to this one. Next Monday I`m off to Slovakia for training. What`s good that despite the fact that the training lasts 2 weeks, I`ll be home for the weekend between those two weeks. That`s a nice touch.

Kā gan labāk īsināt laiku, kad esi palicis bez darba, ja ne skatoties britu seriālu par pārīti, kas nīkst īrētā dzīvoklī, neko īsti nestrādājot? Nezinu, vai tu varētu piedāvāt ko labāku, bet mēs šajās nedēļās noskatījāmies pirmo seriāla "Spaced" sezonu. Grūti tas, protams, nebija, jo tradicionālajā angļu manierē šī sezona sastāvēja no nieka 7 sērijām, no kurām katra ir īsāka par 25 minūtēm. Līdz ar to kopumā "Spaced" 1.sezona ir tikai nedaudz garāka par standarta pilnmetrāžas filmu.

Kā rīkotos tu - vai tu piecpadsmit gadus vēlāk dotos apciemot savu bērnības dienu mīlestību, lai noskaidrotu, vai viņas augums tevi dara traku tāpat kā senajās dienās? Vai arī tu atturētos no kārdinājuma apskatīties, par ko viņa pārvērtusies šo gadu laikā, tā vietā labprātāk dzīvojot atmiņās un (daļēji seksuālās) fantāzijās?

Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.

Apsveikums visiem Golfistiem un citādiem folksvāgenistiem sakarā ar Wolfsburg izcīnīto Bundeslīgas čempionu titulu.