Zentas Mauriņas romāns "Trīs brāļi" dienasgaismu ieraudzīja drīz pēc Otrā pasaules kara beigām, bet uzrakstīts tas ir vēl kara laikā, tolaik vācu okupētajā Rīgā, kamēr tā notikumi apstājas līdz ar pirmās padomju okupācijas beigām. Grūti teikt, cik daudz uzrakstītā Mauriņa pielaboja, gatavojot romānu izdošanai jau pēckara pasaulē - kāds tas būtu izskatījies, ja izdevumu piedzīvotu 1944. gadā, proti, cik daudz meslu tajā būtu maksāts aktuālajai okupācijas varai. Vai tas vispār ir svarīgi - kādi bija sākotnējie "Trīs brāļi"? Man droši vien ir - jo no tā atkarīgs tas, cik daudz es esmu gatavs Zentai Mauriņai ticēt. Tagad es nezinu - kā tad īsti ir, un līdz ar to arī mans viedoklis par grāmatu pat man pašam nav līdz galam skaidrs, tāpēc mēģināšu iespēju robežās visu salikt pa plauktiem un pats sevi aizvest līdz kaut kādiem secinājumiem.

Alvja Hermaņa un JRT aktieru veidotās izrādes "Latviešu stāsti" bija viena no spilgtākajām parādībām tūkstošgades sākuma Latvijas teātrī. Tas, ka šie stāsti apkopoti arī grāmatas veidā, turklāt vēl papildināti ar literātu versijām par tēmu - radot izdomātu latviešu stāstus - man bija patīkams pārsteigums.

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.

Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.

Neesmu drošs, ka esmu Ēriku Ādamsonu lasījis ārpus tā, ko bija nepieciešams lasīt skolā. Patiesībā neesmu pat drošs, ka skolā kaut vienu viņa stāstu patiešām esmu lasījis. Katrā ziņā atmiņā nekas palicis nav, un var gadīties, ka manai literatūras skolotājai Ādamsons nebija gana tikumīgs. Lai vai kā "Smalkās kaites" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas liecina - šis ir ļoti nozīmīgs darbs, kuru kaut vai tīri kārtības labad ikvienam latvietim vajadzētu izlasīt. Grāmatas varoņiem ir raksturīgas lielākas vai mazākas psiholoģiskas problēmas, un par īsti normāliem šos varoņus droši vien nenosauksi.

Kamēr vēl viss nav aizmirsies, piefiksēšu to, kā man gāja manā pirmajā (cerams - ne pēdējā) ultramaratonā, lai citā reizē pieļautu atšķirīgas kļūdas, nevis tās pašas.

Pagājuši ir tie laiki, kad es katru Edgara Šubrovska grupas uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Protams, viens no aspektiem tajā ir tāds, ka es pats kļūstu vecāks, līdz ar bērnu ienākšanu samazinājies brīvā laika daudzums, bet ne mazāk būtisks ir otrs - Šubrovska grupa tagad ir JUUK un nevis "Manta" (vai senākos laikos - "Hospitāļu iela"), un realitāte ir tāda, ka JUUK kā koncertgrupa mani sevišķi neaizrauj. Līdz ar to šajā reizē uz tās koncertu devos galvenokārt tāpēc, ka tas notika tuvu mājām - kultūrtelpā "Balodis", faktiski - Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā - un pērn es tā arī ne uz vienu koncertu šajā vietā nebiju aizgājis. Plus vēl Baiba ziņoja par gatavību pievienoties, un kompānijā skatīties JUUK noteikti ir interesantāk kā vienatnē. Uz vietas izrādījās, ka pazīstamu cilvēku bija vairāk - tāpat ieradās Āgenskalna novadnieks Māris un no cita Rīgas gala atbraukušais Prusux ar uzreiz trim dāmām. Arī summāri cilvēku te bija daudz - silts vakars, laba vieta, bezmaksas koncerts, un vēl Uldis Rudaks, kas spēlē vecus Odekolona ierakstus.

Mani un DJ Krankenwagen ceļi lielākoties spītīgi atsakās krustoties - kad viņi kaut kur spēlē koncertu, es atrodos ārpus Latvijas vai arī gluži vienkārši nekādi nevaru uz to tikt. Tiesa, divas reizes viņus spēlējam biju redzējis, bet tās abas bija ar savām dīvainībām. Pirmā - publiskais mēģinājums, nevis pilnvērtīgs koncerts, kur pusotras stundas garumā klausījos divas dziesmas ("Kur tu teci, gailīti?" un "Tumanine"). Otrā - uzstāšanās RVVĢ salidojumā - gan mazliet vairāk līdzinājās koncertam, bet tur arī bija sava specifika, galvenokārt tāda, ka vairums pasākuma apmeklētāju, lai arī zināja, ko nozīmē vārds "Krankenwagen", par tādu DJ neko dzirdējuši nebija un līdz ar to izpalika pilnvērtīga koncerta sajūta. Tiesa, tajā reizē es viņu uzstāšanās laikā no sirds izlēkājos, ne tā kā šajā stīvajā reizē, kur nez kādēļ publika bija izlēmusi, ka tas ir sēdkoncerts un man nebija gatavības mēģināt pierādīt pretējo.

Zane Daudziņa perfekti izvēlējās laiku, kad sākt rakstīt dienasgrāmatu - līdz ar 2020. gada sākumu, proti, brīdī, kad Corona bija tikai alus, bet Uhaņa - tikai pilsēta Ķīnā, kuras vārds standarta rietumniekam neko neizteica. Ja tā tas būtu palicis, diez vai šī dienasgrāmata kādā brīdī kļūtu publiska, jo pašai tās autorei būtu citi darbi, kam pievērsties, un arī no potenciālā lasītāja viedokļa tas būtu tikai viena (lai arī nenoliedzami ļoti interesanta) cilvēka stāsts, bet ne laikmeta liecība. Taču notika tas, kas notika, un līdz ar to "Dienasgrāmata" ir pieejama ne tikai Zanei, Vilim un viņu bērniem, bet arī visiem pārējiem latviski lasīt pratējiem. Mazliet ciniski jāpiebilst, ka viņu bērnu un vēl jaunākai paaudzei līdz ar to - tikai daļēji.

Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.