Kazhes pierakstu burtnīca

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Mēs bijām trīs: Joahims, Gregors un es. Kā jaunākais no trīs dēliem es sevi uzskatīju par gudrāko, jo visas pasakas māca, ka tie ir maldi, ka mēs esam tie muļķīši. Tālab es sevišķi nepārdzīvoju, ka pēc tēva nāves Joahims mantojumā saņēma dzimtas dzirnavas, Gregors - tēva pēdējo sievu, kas bija aptuveni Gregora vecumā, bet es - Jāņa Godiņa romāna "Vakardienas pusdienas" manuskriptu. Protams, vairāk es būtu priecājies par runci, kurš varētu mani ar laiku padarīt par ķēniņa znotu, taču mājdzīvniekus mūsu ģimenē neturēja, nācās vien iztikt tāpat un mēģināt saprast, kāds bija tēva plāns, padarot mani par šī manuskripta glabātāju.

Viestura Kairiša Rīgas krievu teātrī iestudētais "Hamlets" diezgan droši ir viens no 2022./2023. gada Latvijas teātra sezonas lielākajiem notikumiem. Kairišs jau vispār nav no tiem režisoriem, kam patīk sīkumoties, un arī "Hamletu" viņš ir iestudējis ar vērienu, lai arī ne gluži tādu, kā šo Šekspīra lugu ir pierasts redzēt. Ne velti izrādes apakšvirsraksts ir "kara laika hronika". Un, protams, ne jau par karu starp Dāniju un Norvēģiju Kairišs domā 2023. gadā.

Māra Bērziņa panākumus guvušā romāna "Svina garša" iestudējums Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja sen - jau 2016. gadā, bet noskatīties to devāmies vien 2023. gada pavasarī, dzīvojot jau pilnīgi citā realitātē. Līdz ar to grūti teikt, kāda šī izrāde būtu šķitusi tolaik, un arī - cik ļoti tā ir tā pati izrāde, kāda tā bija 2016. gadā - tomēr cita pasaule, gan jau arī aktierus dzīves pieredze ietekmē un tā tālāk, un tā joprojām.

Nesen izlasīju Alberta Bela "Vientulību masu sarīkojumos", kas ir triloģijas par/ap Aleksi Mierlauku noslēgums, tagad ne pašā loģiskākajā veidā pienākusi kārta triloģijas pirmajai daļai "Latviešu labirints". "Vientulība" man patika, citējot pats sevi, priecājos, ka Bels tajā "izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā". Un tagad pienāca kārta lativešu labirintam un, uh, te problēmu ir daudz vairāk.

Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.

Vispār jau doktors Dūlitls nav mans mīļākais bērnu grāmatu varonis, bet mana tēta. Taču, tāpat kā tētis lasīja grāmatas par šo brīnumārstu man, tā arī es uzsāku ar doktoru Dūlitlu iepazīstināt Esteri. Jāatzīmē, ka šī grāmata, kas aizsāk doktora un viņa draugu - dažādu dzīvnieku - piedzīvojumus, mūsdienu angliskajos izdevumos ir piedzīvojusi cenzūru, ja tā var teikt. Proti, no šiem izdevumiem ir pazudusi sižeta līnija par to, ka Āfrikas princis Bumpo vēlas kļūt balts (jo, būdams melns, viņš nav paticis apburtajai princesei) un kā labais doktors ar savu devu viltības šo viņa vēlmi izpilda. Arī ilustrācijas, kurās attēloti Bumpo un viņa vecāki, grāmatā neesot sastopamas. Kālab? Tādēļ ka tās labi atbilst simts gadus veciem un izteikti rasistiskiem stereotipiem. Jāatzīst, ka šī būs viena no tām reizēm, kur es nesūdzēšos par mūsdienu pasaules politkorektumu un daiļliteratūras cenzūru. Ja man tev ir jāskaidro, kālab Hjū Loftinga pasaules uztvere nav pieņemama mūsdienu cilvēkam, tad droši vien man nav vērts tev skaidrot neko.

Par grupu Порнофильмы (jeb Pornofilmas tiem, kas kiriļicu nelasa) uzzināju vien brīdī, kad Edijs apvaicājās, vai man būtu interese aiziet uz tās koncertu. Ieskatījies Wikipedia un noskaidrojis, ka šis kolektīvs no krievijas pauž nedalītu atbalstu Ukrainai un nosoda fašistisko valsti, kurā viņiem atgadījies piedzimt, kā arī, ka viņi spēlē pankroku, secināju - vienu jau var! Brīdī, kad iegādājos biļeti, es nebiju dzirdējis nevienu viņu dziesmu un nenojautu, cik mazs vai liels ir tās atbalstītāju pulks, pietika ar to, ka tie ir panki, kuri ir pret asiņaino punduri. Mazliet gan biedēja klubs Andrejsalā, kur bija gaidāms šis koncerts (galīgi ne tāda vide, kurā normāli jūtos komfortabli), bet paļāvos, ka gan jau būs ok.

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize, kad biju kopā ar Marinu teātrī, kopš mums mājās ir divi bērni. Diezgan traki - Jurģim jūnijā jau būs trīs gadi, baigi esam ar šo lietu novilkuši. Bet nu labi - tāda dzīve. Kā lai arī nebūtu, kas gan varētu būt šaubīgāk kā ar sievu doties uz teātra izrādi ar nosaukumu "Meklēju īsto"? Patiesībā - itin daudz kas, bet nu labi. Kā lai arī nebūtu, šo izrādi spēlē teātra klubā Austrumu robeža. Pašā "Austrumu robežā" arī bijām pirmo reizi - nekas, ka šī iestāde pastāv jau vairāk nekā divdesmit gadus, tā nu bija sanācis, ka līdz šim man tur nebija nācies nokļūt. Tagad arī, kaut kā sanāca, ka apvaicājos Kareļinam, ko viņš no šī teātra izrādēm ieteiktu, šis atbildēja, ka no tām, kurās viņš pats spēlē, "Meklēju īsto" ir labāki panākumi. Tad nu uz to arī aizgājām.