Kazhes pierakstu burtnīca

No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.

Brāļu Rona un Rasela Meilu grupa Sparks Latvijā ieradās pēc desmit gadu pārtraukuma. Atgriezās citā pilsētā (toreiz viņi viesojās Ventspilī, šoreiz - Rīgā), citā formātā (toreiz viņi bija divatā, pozicionējot tūri ar "two hands, one mouth - that's all I need to satisfy you") un citā pasaulē (laikā, kad neviens nerunāja par koronavīrusiem un vates pat vēl neskandēja "Krim naš"). Taču viena lieta nav mainījusies - kā Sparks atbrauc uz Latviju, tā es eju uz Sparks.

Manās rokās uz īsu brīdi nonāca “burvīga” grāmata par futbolu - 1952. gadā izdotā Jūlija Levitāna grāmata “Futbols”. Lasīt to pilnībā man nebija ne vēlmes, ne vajadzības, bet apskatījos, kas tur rakstīts par futbolu neatkarīgajā Latvijā, un jāsaka - grāmata man nelika vilties, skaidri parādot to, kā melu aparāts darbojās pirms 70 gadiem (un secinot, ka tas itin līdzīgi funkcinē arī mūsdienās). Te jāpiezīmē, ka piecdesmito gadu sākuma lasītājam itin daudz ko vajadzēja vēl atcerēties par tiem laikiem, kuru vēsturi Levitāns falsificēja, bet laikam jau nevienu nesatrauca, cik ļoti tur bija melots.

Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Inga Tropa-Fišere teātra režijā turpina latviešu dižgaru darbu iestudēšanai. Apsazijas "Zalkša līgavai" (oriģinālā - "Zalša līgava") seko Rainis un "Ekspedīcija Jāzeps". Pārmērīgi nebiju centies noskaidrot, ko tieši no šī iestudējuma vajadzētu gaidīt, un jāatzīst, ka izrādes nosaukums vairāk lika gaidīt Raiņa teksta dekonstrukciju, kamēr realitātē tev tiek pasniegts gandrīz vai "tīrs" Rainis, neskaitot piedzīvojumu filmu manierē veidoto izrādes ievadu, kurā cilvēki ar lukturīšiem bedrē atrod Jēkabu (Jāzepa tēvu), kamēr turpinājumā būs tikai Raiņa dzejas, gurnauti, spieķi un jūdu simboli.

Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.

Kad grupa DJ Krankenwagen izziņoja publisko mēģinājumā bārā Aleponija, man uzreiz bija skaidrs, ka turp došos, ar visu to, ka, protams, gribu tikt uz normālu viņu koncertu, nevis kaut kādu mēģinājumu. Mana līdzšinējā pieredze ar šo muzikālo apvienību bijusi gaužām bēdīga - pērn rudenī viņiem "Noasā" notika koncerts pēdējā vakarā pirms četru nedēļu mājsēdes, biju ļoti noskaņojies to apmeklēt, taču, ieradies uz AB dambja, atklāju, ka pārliecība, ka man ir biļete uz koncertu (tolaik visi pasākumi, ja nu gadījumā neatceries, bija ar stingru apmeklētāju skaita ierobežojumu), ir bijusi maldīga - es pirms dažām nedēļām biju tikai gandrīz nopircis biļeti, bet (laikam) problēmas ar internetbanku pašu pirkuma faktu darīja neeksistējošu. Tā nu es kādu minūti paklausījos no ārpuses, kā iekšā norit koncerts, un tad bēdīgs devos mājup.

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.