Deivids Ogilvijs bija viens no divdesmitā gadsimta reklāmas pasaules pīlāriem, ilggadīgs aģentūras Ogilvy & Mather (pēdējos gados, jau pēc viņa nāves, tās nosaukumā ir tikai Ogilvija vārds) vadītājs, uzrakstījis arī dažas grāmatas par reklāmas pasauli. Vienu no tām - "Ogilvijs par reklāmu" - tagad esmu izlasījis.

Sen neesmu dokumentējis ikdienu. Iespējams, reizēm vajadzētu, lai pēcāk varētu atskatīties, kāda bija (vairāk vai mazāk) normāla nedēļas nogale 2022. gada agrā rudenī.

Pastaigājoties pā Āgenskalnu, ieraudzījām, ka Baltās nakts ietvaros tepat netālu no mums, Jaunatnes dārzā, notiks izrāde/instalācija "Branda māja". Tā kā nekādu vērtīgāku plānu vakaram nebija, izlēmām, ka vispirms uz to došos es, pēc tam Marina. Ko tieši no šāda pasākuma sagaidīt, skaidrs nebija, bet apraksts šķita gana intriģējošs, lai varētu tam kādu laiciņu veltīt.

Nesen Mākslas muzejā skatītā Ausekļa Baušķenieka darbu izstāde mani mudināja kārtīgāk iepazīties ar vecāku mājās atrodamo vērienīgo viņa darbu albumu, kas papildināts ar dažādiem tekstiem par Baušķenieka dzīvi un darbību. Albums izdots dažus gadus pēc paša Ausekļa Baušķenieka nāves, bet vēl laikā, kad dzīva bija viņa sieva Ņina, kuras atmiņas te bagātīgi sastopamas.

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.

Jau piekto gadu pēc kārtas organizēju (ja to šādi būtu nepieciešams saukt) Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu - proti, augusta pēdējā nedēļas nogalē tie, kam bija šāda vēlme, varēja izbraukt maršrutu vismaz 50 kilometru garumā, kuram vajadzēja noslēgties Rīgā. Slinkums katru gadu atstāstīt to, kāda ir šī pasākuma būtība, tālab to nedarīšu. Ļoti ceru, ka nākamgad man būs iedevsma jau savlaicīgāk izziņot šo pasākumu, to aktīvāk reklamēt un piešķirt tam jaunu dzīvību (šogad dalībnieku skaits, šķiet, bija starp 15 un 20, kas ir tālu no diviem pirmajiem gadiem, kad aktivitāte bija būtiski augstāka). Kā parasti, vairāk par to, kā gāja man pašam, kur braucu, ko redzēju, kādi secinājumi.

Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.

Nākamajā dienā pēc "Citu dziesmu svētku" apmeklēšanas es uzzināju, ka šis pasākums patiesībā bija raisījis ļoti pretrunīgas atsauksmes vēl pirms savas notikšanas. Proti, kā izrādās, vārdu savienojums "dziesmu svētki" ir kaut kas tik svēts un neaizskarams, ka ir neiedomājami, ka tas tiktu attiecināts uz pasākumu, kurš kanonam nu nekādi neatbilst. Nejūtos tiesīgs vērtēt, kā ir un kā nav pareizi, no savas puses varu teikt, ka man pat prātā nebija ienācis, ka kāds šo priekšnesumu būtu varējis uztvert kā mērķi piesmiet vai nolaupīt dziesmu svētku jēdzienu. Bet ko nu es saprotu.

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.