Kazhes pierakstu burtnīca

Bērniem domātas grāmatas, nudien, mēdz būt visdažādākās, un izpratne par to, kāds saturs ir un kāds nav bērnu psihei piemērots, pamatīgi variē dažādās kultūrās un laikos. Spilgtākais piemērs, ko tev piesaukt, protams, ir tas, par ko Andersena skumjā un traģiskā "Mazā nāriņa" pārvērtās Disneja studijas interpretācijā. Ulfa Starka stāsts "Proti svilpot, Juhanna" arī ir viens no tiem darbiem, kuri savā oriģinālversijā diez vai ir savietojami ar Holivudas izpratni par to, kāds saturs ir bērniem piemērots.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.

Klasiķa Jāņa Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" manās acīs vairākās ziņās ir īpašs darbs. Sākšu ar to, ka tā uz ekrāniem iznāca 1991. gadā - laikā, kad viss šajā pusē juka un bruka, un noteikti nebija optimālākais laiks ne kino tapšanai, ne kino rādīšanai, līdz ar to tā ir viens no izteiktākajiem piemēriem filmai, kuru vēl nevar uzskatīt par simtprocentīgu neatkarīgās Latvijas produktu, bet arī vairs ne padomju ražojumu. Otrkārt, filma ir latgaliešu valodā, kas noteikti arī tobrīd bija gana drosmīgs solis. Treškārt, lai arī tā attēlo dzīvi neatkarīgajā (proti, pirmskara) Latvijā, tajā nav īsti ne kaut kā nopēluma, ne slavināšanas. Patiesībā vien atsevišķas detaļas filmā definē tās darbības laiku, un to es arī uzskatu par filmas plusu.

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Pēc ilgāka pārtraukuma pabeidzu skatīties "Bojack Horseman" piekto sezonu. Pauze bija ne tādēļ, ka pazuda interese, bet visādu citu darāmu lietu izraisīta - prioritātes, prioritātes.

Kalendāro gadu teātrī sākām (uz maiņām, kā jau allaž) ar "Šekspīru" Liepājas teātrī. Šī Elmāra Seņkova iestudētā izrāde pirms pāris gadiem savāca pamatīgu krājumu ar balvām Spēlmaņu naktī, un jau kādu laiku bija manā "vajadzētu noskatīties" sarakstā. Kad sakrita izrādes laiki (sestdiena un svētdiena) un mūsu iespējas attiecīgajā nedēļas nogalē nonākt Liepājā, nebija divu domu - jābrauc. Tradicionālā veidā pirmā uz izrādi gāja Marina, lai varētu man ziņot, vai šajā reizē labāk nākt ar ziediem vai kaut ko citu aktierim vai aktrisei pasniedzamu, tāpēc vēl pirms sava gājiena jau šo to par izrādi zināju, būdams vairāk apgādājies ar informāciju nekā tikai recenzijās lasītais.

Grāmata, ko četru vakaru garumā nolasīju priekšā Esterei. Apjoms, ja kas, bērnu grāmatu kontekstā šobrīd ir visai svarīgs kritērijs - esmu skeptisks pret "viena vakara grāmatām", kuras gan tāpat varu Esterei izlasīt, bet tās vairs nešķiet esam pienācīga lasāmviela. Juri Zvirgzdiņu vispirms iepazinu kā grāmatas "Odu laiks" autoru (tā galīgi nav domāta bērniem), tad pērn noklausījos "Have a nice day", kas gan ir bērniem domāta, tikai izteikti lielākiem kā Estere, un tā, nu, esam nonākuši līdz "Mufam", kurš, starp citu, savā ziņā ir itin līdzīgs "Have a nice day".

Timurs Vermešs pietiekamu popularitāti izpelnījās arī Latvijā ar savu grāmatu "Viņš ir atkal klāt", kurā aprakstīta Ādolfa Hitlera negaidīta atmošanās mūsdienu Berlīnē un viņa komiskiem starpgadījumiem pilnais un grāmatas garumā arvien biedējošākais ceļš atpakaļ uz slavas un ietekmes virsotni. "Izsalkušie un pārtikušie", viņa otrais romāns "Badīgie un sātie" (vai arī "Izsalkušie un paēdušie" - kamēr tas nav piedzīvojis tulkojumu latviešu valodā, nezinu, kā tieši to sauktu) ir savā ziņā Hitlera stāstam ļoti radniecīgs (vienlaikus - par kopiju to nekādi nenosauksi), un vismaz viens personāžs ir pārceļojis no pirmā romāna uz otro - šajā reizē Joahims Sensenbrinks ir komerctelevīzijas MyTV realitātes šova "Eņģelis postā" ar Nadehi Hākenbušu radītājs.

Izsludinu šī gada sieraināko izaicinājumu:līdzīgi kā putnotāji reizēm pievēršas Lielajam putnu gadam, kura ietvaros cenšas novērot maksimālu skaitu putnu sugu, šī izaicinājuma ietvaros 2022. gada laikā aicinu Tevi un sevi nobaudīt iespējami vairāk siera šķirņu. Par siera šķirni uzskatu tādu siera veidu, kam ir sava lapa Wikipedia. Kā standarta versijas siera jautājumos tiek atzītas angļu, latviešu un krievu Wikipedia versijas (pieņemu, ka krieviskā ir reālākā, kur varētu būt šķirkļi izcilajiem siera veidiem "Krievijas siers" un "Holandes siers". Idejiski viss vienkārši: izveido sev atsevišķu lapu Google dokumentā un sac pildīt!