Kazhes pierakstu burtnīca

Jau septīto vasaru augusta pirmajās brīvdienās bijām Valmierā. Kopš 2019. gadā rakstīju, ka "aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai", esam uz VVTF adatas un nākamā festivāla apmeklējumu atzīmējumu kalendārā līdz ar iepriekšējā noslēgumu. Tomēr 2025. gadā festivāls bija īpašs. Gan organizētājiem, kuriem tas bija desmitais, jubilejas pasākums, gan mums, kam festivāls sākās daudz ātrāk kā citus gadus, un līdz ar to ieguva papildu dimensiju.

Lai cik arī man nebūtu sāpīgi to sev atzīt, bet man ir apnikusi Martina Makdonas daiļrade. Šo dramaturgu, kas ir arī režisors, es iemīlēju pirms daudziem gadiem ar "In Bruges", un arī citi viņa darbi - lielākoties brutāli un asiņaini, bet ar savdabīgu īru humora izjūtu man allaž labi gāja pie sirds. Bet nule, noskatījies atjaunoto "Inišmoras leitnanta" iestudējumu Valmieras vasaras teātra festivālā, jūtos atēdies. Un tā nav ne režisora, ne aktieru vaina, gluži vienkārši man pietiek Makdonas tekstu un situāciju.

Šī bija viena no tām izrādēm, kas Valmieras vasaras teātra festivālā atgriezās pēc vairāku gadu pārtraukumu. Pirmizrādi tā piedzīvoja 2019. gadā - tieši togad mēs VVTF apmeklējām pirmo reizi, bet Esterei bija divi gadi, līdz ar to viņai teātris vēl nebija aktuāls, kamēr mēs paši nebijām noskaņoti teātrim ar auditoriju 5+. Nezinu, kā būtu bijis, ja mēs šo izrādi būtu tiešām redzējuši tolaik, bet 2025. gadā varu droši apgalvot, ka arī vecuma grupai 40+ šī izrāde var ļoti labi iet pie sirds.

Iepazīstoties ar 2025. gada Valmieras vasaras teātra festivāla programmu, šī bija viena no tām izrādēm, kur nebija šaubu - tā būs jāiekļauj mūsu ģimenes plānos. Tas, ka bērniem patīk traktori, tas vispār nav apstrīdami, turklāt ne tikai Jurģis mums tāds potenciālais traktorists, arī Estere savulaik bija pamatīga šo mašīnu cienītāja, tagad gan droši vien mazāk, bet skaidrs, ka viņu šī izrāde interesēja. Un mūs, protams, arī - kā nekā tad, kad to rādīja festivālā pirmo reizi, mēs vēl uz bērnu izrādēm negājām un zinājām vien to, ka šāds notikums tur reiz bija.

Šī bija tā VTTF izrāde, uz kuru man diez vai vajadzēja doties. Izrādes apakšvirsraksts "horeogrāfiska pastaiga pa pilsētu" vēstīja, ka tas varētu nebūt gluži man piemērotākais formāts. Ja jau "Te, bite!" bija daļēji dejas izrāde, tad šī bija simtprocentīga kustību izrāde, un tas jau nemaz nav mans formāts. Taču tad, kad izziņoja festivāla programmu un Studentu šķūņa izrāžu tajā vēl nebija, un tā nu sanāca, ka iegādājos biļetes uz "Iedomāto Valmieru".

Kaut kā pēdējā laikā pārāk daudz man ir sanācis lasīt stāstu krājumus, kas patiesībā nav man pats tuvākais formāts. Domājams, vajadzētu ar šo iepauzēt, tomēr Arno Jundzes "Atgaismu" izlasīju. Septiņos stāstos Arno Jundze pievēršas dažādiem vīriešiem, kuri raud vai kuri neraud. Lielākoties sāk Jundze ar visai ikdienišķām situācijām un tādiem tēliem/situācijām, kas absolūti sakņojas realitātē un bieži arī stereotipos, bet itin bieži stāsta gaitā realitāte atkāpjas, tās vietu ieņemot ārpusķermeniskiem kontaktiem un nepavisam vairs ne ikdienišķajam. Īsi raksturošu katru no tiem.

Šī pat īsti nav izrāde, bet gan Notikums. Tai nav oficiāla režisora, taču mana sistēma šādu iespēju neparedz, tālab piedēvēšu to kolektīvi "Kvadrifronam". Valmieras vasaras teātra festivāls šogad svinēja savu desmito dzimšanas dienu, un par godu tam sarīkoja šo īpašo pasākumu. Te gan gribu precizēt Valmieras mēra Jāņa Baika teikto, kas savā uzrunā atsaucās uz to, ka pirmais festivāls noticis pirms desmit gadiem, kas, protams, nav tiesa - desmito dzimšanas dienu festivāls svin deviņus gadus pēc pirmās.

Valmieras vasaras teātra festivāla izrāde "Koplietojamie stāsti" bija anonsēta kā vēstījums par to, kas īsti notiek kopmītnēs, kurā festivāla dalībnieki pavada pāris nedēļas pirms festivāla un arī to laiku, kad rit pats festivāls. Sajūtu līmenī gan vairāk es teiktu, ka centrālā tēma te ir tas, caur kādām mokām top festivāla izrādes un kas darās aktieru prātā šajā laikā. Jā, ir arī sadzīviskā puse par kopīgajām ēdienreizēm un dzērienreizēm, nebeidzamo troksni, bohēmu un tā tālāk, bet, manuprāt, tas tomēr nav galvenais.

Pirmā izrāde šajā festivālā, kuru apmeklējām jau publiskā versijā, proti, pēc festivāla atklāšanas. Sākotnēji bija iecerēts, ka uz izrādi dosies vien no pieaugušajiem un Estere, taču radās iespēja aiziet visiem četriem. Jurģis gan īsti neatbilda mērķauditorijai - izrāde paredzēta 6+ vecuma grupai, bet pieņēmām, ka gan jau tik traki nebūs. Patiesībā gan tā vecuma grupa nebija noteikta nejauši - Jurģis droši vien tomēr ir drusku par mazu un bailīgu, lai pilnvērtīgi piedalītos. No otras puses, piecgadīga Estere, manuprāt, būtu iesaistījusies daudz labāk, līdz ar to - viss atkarīgs no konkrētā bērna. Un astoņgadīgai Esterei izrāde patika.

Grāmatas mani sasniedz dažādos veidos. Šo konkrēto es atradu aizkritušu aiz dīvāna Rozulas skolā. Taču tad gadījās tā, ka pazaudēju to grāmatu, kuru jau biju sācis lasīt. Pa rokai gadījās "Trīs runči un viņu cilvēks", un līdzīgi, kā tas sanāk ar kaķi, kurš izvēlas, ka tieši tu būsi viņa cilvēks, šī grāmata izvēlējās mani. Diemžēl, tās izvēle nebija pati trāpīgākā.