Kazhes pierakstu burtnīca

Šis Anšlava Eglīša darbs, par kura žanrisko piederību man nav pārliecības, tālab saukšu to par noveļu apkopojumu, ir hronoloģiski un strukturāli mazliet neskaidrs. Virsslānī gan viss it kā ir loģiski - pēc Dekamerona parauga bariņš cilvēku slēgtā telpā (šajā gadījumā darbības vietai nav vispār nekādas nozīmes) atstāsta atgadījumus iz savas dzīves. Ar šādu formu ir darbojušies visdažādākie literāti, tai skaitā arī pats Eglītis dažus gadus vēlāk Kazanovas mētelī. Tomēr "Nestundām" ir savas īpatnības. Pirmkārt, šis it kā vienotais vēstījums ir radies ne gluži dabiskā veidā - noveles Eglītis bija pa vienai publicējis presē un tikai pēcāk tās izdotas atsevišķā grāmatā, kura turklāt izdevumu piedzīvoja pirmajos padomju okupācijas mēnešos 1940. gadā, taču kaut kādu rezonansi izpelnījās vienīgi pāris gadus vēlāk, jau citas okupācijas varas apstākļos. Grāmatiņas saturs tikām ir totāli miera laika un ne par kādiem ļauniem nākotnes priekšvēstnešiem neliecina. Dīvainākais šajā grāmatā ir tas, ka autors šķiet vienā brīdī aizmirsa tās principu - varoņi stāsta biedējošus stāstus par to, kā viņiem reiz dzīvē sanācis totāli pārbīties, bet pēdējais stāsts pēkšņi vairs ne ar kādām bailēm nav saistīts, pazudusi gotiskā noskaņa un pēkšņi mēs atgriežamies tajā pasaulē, kurā mīt "Līgavu mednieku" un "Homo novus" varoņi - dīkā, pārtikušā un ar mīlas dēkām.

Tas nu ir noticis - arī mēs noskatījāmies Ziemassvētku komēdiju. Ievērojot to, cik maz filmu mēs skatāmies, kaut ko daudzas reizes redzētu skatīties nešķita prātīgi, tad nu iegūglēju, ko rekomendē no "alternatīvām Ziemassvētku filmām" (ne tādā ziņā, ka kaut ko super dīvainu, bet vismaz ne tik bieži dreijātu kā "Home Alone" / "Die Hard" / "Love Actually"). Ziemassvētku filma par laulības attiecību krīzē esošu pāri, kuru saņem gūstā no policijas bēgošs noziedznieks - tas šķita gana labs variants. Neesmu tik ļoti apritē, lai zinātu, vai šobrīd ir atļauts skatīties filmas ar Kevina Speisija līdzdalību, tāpēc pieņēmu, ka man tas ir pilnīgi vienalga.

Īstas skaidrības, ko tieši es cerēju sagaidīt no LSPA simtgadei veiktās grāmatas, man nav. Atšķirībā no citām sporta tematikas grāmatām, kuras esmu pēdējā laikā lasījis, šī nekādi nav saistīta ar Liepāju, acīmredzami ir tāds izdevums, kurš mazāk paredzēts lasīšanai, vairāk - novietošanai redzamā vietā grāmatu plauktā, un vispār nav sevišķi aktuāls cilvēkiem, kuri ar Latvijas sporta pedagoģijas akadēmiju vispār nav saistīti. Bet - ja jau tādu bibliotēkā paņēmu, nācās vien izlasīt.

Esmu gan es nodzīvojies - izlasīju grāmatu par svarcelšanas vēsturi Liepājā. Tas būtu pārpīlējums uz leju teikt, ka svarcelšana nav man pats tuvākais sporta veids. No šajā grāmatā pieminētajiem svarcēlājiem kaut ko vairāk kā "zinu par tāda eksistenci" varu pateikt tikai par diviem: leģendāro Jāni Krauzi, kura vārdā bija nosaukta sporta biedrība neatkarīgajā Latvijā, tās Bauskas nodaļa bija viena no vadošajām komandām Zemgalē, un Valdi Kalnu, kurš ir viens no ievērojamākajiem Liepājas futbola līdzjutējiem un vispār foršs, zinošs cilvēks (bet loģiski, ka ne jau viņa svarcelšanas karjeras dēl es zinu, kas tas tāds - Valdis Kalns). Taču Liepājas ebreju sporta vēstures pētīšanas ietvaros arī svarcelšanai jāpievēršas, tad nu, ieraudzījis bibliotēkā šādu grāmatu, sapratu - nav variantu, būs vien jālasa.

Līdzīgi kā pērn, esmu apkopojis teātra izrādes, kuras esmu šī gada laikā redzējis (klātienē, ignorējot dažas caur teatris.zip skatītās, kur tomēr ir citādāka tipa pieredze). Un sarindojis tās pēc tā, cik lielu emocionālu iespaidu uz mani katra izrāde ir atstājusi. Summāri izrādes ir 18, bet piecas no tām ir paredzētas bērniem un jauniešiem, tad nu tās lieku atsevišķi (sākotnēji biju salicis visu kopā, bet pamanījos nejauši izdzēst dokumentu ar šiem pierakstiem, tad nu atkārtotā piegājienā sekoju Marinas principam).

Vieglatlētikas vēsture īsti neietilpst manā pamata interešu lokā, bet esmu apņēmies uzrakstīt vienu mazliet plašāku pārskatu par Liepājas ebreju sporta aktivitātēm (protams, joprojām ļoti specifiska tēma), un tā ietvaros man nākas studēt arī tādus materiālus, kuriem līdz šim esmu gājis garām ar līkumu. Un tā es nonācu pie grāmatas par Latvijas vieglatlētikas vēsturi, kura aptver tieši mani interesējošo laika periodu.

Nezinu, vai maz ir iespējama izrāde, kurai es būtu vēl vairāk mērķauditorija, nekā "Kur pazuda valsts". Un tas nav tikai lielās tēmas dēļ. Jā, mani ir gana daudz nodarbinājis jautājums, vai Kārlis Ulmanis būtu varējis citādāk rīkoties 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā, un vai viņa izvēles nav bijušas tādas, ka formāli padomji varēja apgalvot, ka Latvijas nonākšana ļaunuma impērijas sastāvā notika gandrīz vai atbilstoši starptautisko tiesību normām. Taču tas būtu tikai viens checkbox, kuru es atzīmētu kā izpildītu. Klāt nāk izrādes darbības vieta: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, kura lasītavā esmu bijis biežs viesis. Un atsaukšanās uz Kārļa Ulmaņa/Rūdolfa Kugrēna video pie okupekļa 2022. gada 10. maijā (tolaik vēl biju twitter lietotājs, visiem notikumiem sekoju). Un atsauce uz filmu Force Majeure, kuru redzējām kinoteātrī un par kuru arī reizēm mēdzu domāt. Un, kas jau pavisam negaidīti - uz Latvijas futbola izlases kvalificēšanos Euro 2004. Nezinu, kādā veidā Toms Treinis un Matīss Gricmanis spēja salikt tik daudz akcentu, kas domāti tieši man, bet - visu cieņu!

Stāstu krājumi ir viena sarežīgta padarīšana - līdzīgi kā sešdesmito gadu rokmūzikas ieraksti, tie mēdz dzīvot dažādos veidolos. Tā arī Mārgaritas Etvudas krājumam "Zilbārža ola" ir vismaz divas versijas - oriģinālais Kanādas izdevums, kā arī dažus gadus vēlāk ASV publicētais variants. Manās rokās nonāca tieši pēdējais vai, pareizāk, tā atkārtots izdevums, līdz ar to neesmu iepazinies ar stāstiem "The Sin Eater" un "Betty", kuri šajā versijā nenonāca. Kā arī atšķirīga ir stāstu secība - kamēr oriģinālā noslēdzošais stāsts ir "In Search of the Rattlesnake Plantain", tad manā variantā tas ir Unearthing Suite". Nezinu, cik ļoti šī secība (un iztrūkstošie stāsti) ietekmē lasītāja iespaidus par krājumu, bet pieminēšanas vērts šis apstāklis ir.

Šī ir viena no izrādēm ar ļoti ilgu gaitu Latvijas Nacionālā teātra repertuārā - pirmizrādi piedzīvojusi vēl 2011. gada decembrī, līdz ar to nav brīnums, ka šo gadu laikā ne tikai paspējuši izaugt tie bērni, kas to skatījās agrīnajos gados, bet arī gana nomainīties vairāki aktieri. Nozīmīgākā pārmaiņa, domājams, ir fakts, ka uz vāka izrādes programmiņai, kas drukātā 2014./2015. gada sezonas laikā, kā galvenās vīriešu lomas atveidotājs ir redzams Ainārs Ančevskis, kamēr aktuālajā versijā šajā lomā ir Uldis Siliņš, bet Ančevskis "pazemināts" uz patālu fona lomu, un var jau saprast, 2023. gada Ančevskis nav tas dabiskākais variants, ko tu iztēlosies atveidojam piecpadsmit gadus vecu zēnu. Tāpat jauko turīgo zēnu Pīteru tagad atveido nevis Kaspars Dumburs, bet Raimonds Celms, un arī šī pārmaiņa šķiet maksimāli dabiska - ne tikai tālab, ka Dumburs tagad štatā ir Dailes teātrī, bet arī tālab, ka viņa aktuālajā ampluā neietilpst jaukie zēni, bet "Sudraba slidu" personāžu vidū nav neviena maniakāla sadista, seksuāla maniaka vai vismaz gluži parasta psihopāta.

Turpinu lasīt Anšlava Eglīša darbus, sasniedzot piedzīvojumu romānu "Adžurdžonga". Jā, tu nepārlasījies - šis patiešām ir piedzīvojumu romāns, turklāt, cik var saprast, rakstīts ar mērķi iegūt starptautisku atpazīstamību. Tiesa, to līdz galam nevaru saprast - kādu tieši, jo rakstīja to Eglītis vēl Vācijā, bet izdots tas jau pēc viņa ierašanās Amerikā. Dažus gadus vēlāk latvieši to arī izdeva angļu valodā ar cerību - nu tik būs! Bet nebija. Un tas droši vien kļuva par pirmo lielo vilšanos Anšlava Eglīša literārajā karjerā, kad izrādījās, ka Amerikas literatūras tirgū iekļūt nav tik viegli.