Kazhes pierakstu burtnīca

Aldi Kolosovu reiz gadījās redzēt iestājamies kā grupas JUUK iesildītājam (īpašajam viesim), šoreiz jau viņš bija centrālais mākslinieks, kamēr daļa no JUUK (Edgars Šubrovskis un Sniedze Prauliņa) ietilpa viņa pavadošajā grupā. Tāpat tajā ietilpa anglis Nick Moss Rogers pie bungām. Koncerts notika Muzeju nakts ietvaros, kur otro gadu pēc kārtas devos uz Žaņa Lipkes memoriālu. Šai konkrētajai vietai mani pievilināt nenākas grūti - atrodas netālu no mājām, pieaicina man ļoti pat pieņemamus mūziķus, zināms, ka tur nebūs pārmērīgu cilvēku baru, un tagad arī varu teikt, ka esmu pazīstams ar memoriāla darbiniekiem, proti, tā nav došanās uz gluži svešu vietu. Dienas programmā biju muzejā paviesojies ar bērniem, bet uz vakara koncertu viņus nogādāju mājās, kamēr viņu vietā uz koncertu paaicināju savu tēti. Pirms koncerta gan bija neliels piedzīvojums ar došanos pēc Ikdienas golfa punkta pa C-D dambi, bet tam ar koncertu sevišķas saistības nav.

Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Imanta Dakša koncertā es biju viesojies pirms sešiem gadiem Vinilbārā un jāatzīst, ka šo gadu laikā kolorītais dziesminieks no manas apziņas bija pilnīgi pagaisis, lai arī savulaik viņa dziesmas klausījos iti regulāri. Kāpēc tā, pat nemācēšu teikt, bet brīdī, kad ieraudzīju, ka Depo gaidāms "Grēcīgo partizānu" un Imanta Dakša koncerts, mana pirmā reakcija bija - ā, toč, bija tāds Daksis! Nez, ko viņš pa šo laiku sastrādājis? Bet līdz koncertam tā arī nevienu jaunu (vai pat vecu) viņa dziesmu nenoklausījos.

Neesmu drošs, kā šo Tomasa Hārdija romānu vajadzētu dēvēt latviešu valodā. Lāodikeja bija antīka grieķu pilsēta (mūsdienās, protams, Turcijas teritorijā), nosaukta valdnieka sievas Laodikes vārdā, šajā pilsētā dibināta agrīna kristiešu draudze (nezinu, cik tas ir dokumentāli), un te notika kristīgās baznīcas konsils, kurā sastādīts Vecās un Jaunās derības kanons (tas gan laikam ir oficiāli). Vēl pats vārds apzīmē vieglprātību, līdz ar to, iespējams, ka grāmatas nosaukums varētu būt "Vieglprāte" (pieņemot, ka tās nosaukumā autors būtu pieminējis galveno varoni sieviešu vidū, jo centrālais vīriešu tēls ar vieglprātību neizceļas). Droši vien vienkāršakais būtu izmantot grāmatas papildnosaukumu, kurš arī atrodas uz titullapas: "De Stensiju pils. Stāsts par šo-dienu". Ja ņem vērā, ka grāmata rakstīta 1880. gadā, gluži par šodienu mūsu izpratnē to nenosauksi, bet savam laikmetam grāmata tiešām ir par šodienu, ne velti tur parādās tādi tolaik moderni izgudrojumi kā dzelzceļš, fotogrāfija un telegrāfs, un pēdējie divi pat spēlē visai nopietnu lomu sižetā, turklāt, kā izrādās, jau tajā laikā notika manipulācijas ar fotogrāfijām, radot "fake news".

Es sevi pilnīgi noteikti uzskatu par futbola fanu, tomēr es neesmu "līdz kaulam" neviena futbola kluba fans (pat PPK gadījumā, kuru es neapšaubāmi atbalstu, ja komanda zaudē, manas emocijas nav spēcīgākas par "žēl, ka tā"). Protams, Latvijas izlases es atbalstu "bez visiem izņemot", bet izlase - tas ir specifisks gadījums, to atbalstīt man šķiet apmēram tikpat pašsaprotami kā mīlēt savus bērnus vai būt savas dzimtenes patriotam. Proti, tas nav kaut kas tāds, ar ko vajadzētu lepoties, bet vienkārši objektīvs fakts. Tikām ar klubiem viss ir sarežģīti - tur ir tik daudz dažādu zemūdens akmeņu, ka es vienkārši nevaru sevi iztēloties jūtam beznosacījuma mīlestību pret kādu organizāciju, kurai ir arī neizbēgamas ēnas puses, kuras ideālists manī nevar pieņemt. Kāpēc izlase ir izņēmums? Jo tavā savā ziņā ir abstrakcija, nevis konkrēts veidojums ar PVN maksātāja numuru, juridisko adresi un potenciālām saiknēm ar netīrām lietām.

Māsa un brālis, kas visu līdzšinējo dzīvi aizvadījuši Eiropā, ierodas Bostonā ar mērķi apmesties pie saviem tur mītošajiem radiem. Šie radi gan par gaidāmajiem viesiem nav informēti un pat tikai daļēji apzinās tādu eksistenci. Tomēr baronesei Eugēnijai un viņas brālim Fēliksam ir ticība, ka viss saies. Īpaši jau gados jaunākajam Fēliksam, kurš ir ļoti vieglprātīgs un allaž optimistisks, patlaban viņš specializējas ne sevišķi labu portretu glezniecībā, bet iepriekš ir bijis arī ceļojošs aktieris un mūziķis, allaž, kā viņš pats uzsver, nepaceļoties virs amatiera līmenim.

Semjuels Batlers mūsdienās vislabāk zināms tieši šī sava romāna dēļ, kas gan izdots pēc autora nāves, jo tā saturs bija pārāk pretrunīgs, lai Batlers būtu gatavs pats pieredzēt tā publicēšanu. Turklāt būtiski ir tas, ka ne tikai tēmas un uzskati, ko autors te pauž, neatbilda Viktorijas laikmeta Anglijai, bet lielā mērā grāmata ir par pašu autoru un viņa ģimeni, un to, ko viņš uzskatīja par galveno iemeslu tam, kālab tā bija draņķīga.

Romānā "Putekļi smilšu pulkstenī" Arno Jundze brīvi pārvietojas laiktelpā vairāku desmitgažu garumā, ik pa brīdim pievēršoties te vienam, te citam tēlam, te vienam, te citam notikumam, kas ilgstoši neveido vispār nekādu kopīgu bildi, bet pamazām tad viss sāk saslēgties un kaut kāda skaidrība par notiekošo veidojas, taču tas, kā tieši tu saliec to bildi kopā, ir atkarīgs no tavas uzmanības pakāpes. Proti, tā kā romāns nav strukturēts hronoloģiski, kaut kādas detaļas tu vari palaist garām un līdz ar to nolasīt mazliet citādu stāstu - šis nav varbūt gluži "create your own adventure" tipa romāns, bet varētu teikt, ka tas seko līdzīgam principam kā "Blade Runner" datorspēle, kur atkarībā no tavas vērības varēja mainīties gala iznākums un varoņa izdarītie secinājumi.

Projektā "BikiGRUPA" apvienojušies pieci gados jauni mūziķi, kas reizē ir arī mūzikas pedagogi bērniem, līdz ar to viņiem (pēc idejas) vajadzētu saprast, kāda mūzika ir piemērota bērniem, turklāt šajā gadījumā - galvenokārt pirmsskolas vecuma bērniem, kas ir "Bikibuku" dzejoļu grāmatu galvenā mērķauditorija. Un lielā "Bikibuku" popularitāte noteikti ir galvenais iemesls, kālab šāda grupa radusies - tā mēģina ieiet tajā nišā, kur jau darbojas Laura Polence (saistībā ar bērnu raidījumiem "Tutas lietas" un "Ukulele"), kā arī Lauris Reiniks ar "Ričiju un Rū". Tiesa, muzikālais risinājums bieži ir tāds, ka, ja kādam tas patiks, tad tie būs drīzāk bērnu vecāki, nevis paši bērni. Mēģināšu pamatot, kāpēc.

Tā ir sanācis, ka joprojām neesmu noskatījies Viestura Kairiša filmu, kas tapusi pēc šīs grāmatas motīviem (negribu to saukt par ekranizāciju, ko Kairišs darbību tomēr pārnesis no Jēkabpils uz dziļu Latgali, kas šo to noteikti izmainījis darba noskaņā), bet tagad esmu saņēmies vismaz izlasīt pašu grāmatu. Te uzreiz varu piebilst, ka tieši konkrētā darbības vieta šajā gadījumā man ir būtiska - Krustpilī bija dzimis mans vectēvs, un Kaķīšu mežā, kurā noslepkavoja Krustpils ebrejus, nošāva arī, piemēram, mana ceturtās pakāpes brālēna tanti (šķiet, ka nekādi Rivošu dzimtas pārstāvji Krustpilī uz to laiku vairs atlikuši nebija, viņu vairumu likvidēja tepat Rīgā vai Pierīgā). Līdz ar to atsevišķos jautājumos mans skatījums uz grāmatā aprakstītajiem procesiem varētu mazliet atšķirties no Janovska aprakstītā (no grāmatas var nojaust, ka latviešu iesaiste Jēkabpils un Krustpils ebreju iznīcināšanā bijusi minimāla, viss tīri vācu rokām darīts, kamēr vietējie pat ar ebreju māju izlaupīšanu neaizrāvās, to darīja netālās krievu sādžas iedzīvotāji). Un tomēr man jāatzīst, ka veids, kā Janovskis raksta par visu šo, ir sakarīgākais, kādu es latviešu autoru darbos esmu redzējis. Mēģināšu pamatot, kāpēc.

Turpinu iepazīt dažādas grāmatas par Latvijas sporta vēsturi. Šoreiz kārta pienākusi volejbolam - vienam no tiem sporta veidiem, kuri nekad nav bijuši sevišķi manā radarā, līdz ar to manas zināšanas par "Radiotehniķa" un "Auroras" spožākajiem gadiem ir aptuveni nekādas, un pat par neatkarīgās Latvijas volejbolu manas zināšanas aprobežojas ar diviem uzvārdiem: Vilde un Celitāns. Un, ja man vajadzētu kaut ko detalizēti izstāstīt par viņu karjerām, es tāpat neko pateikt nevarētu.