Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu šokēts - teju nekad un nekur nav lietots vārdu savienojums "pazudušais dēlis" - tāds piesaukts tikai 1969. gadā gaužām nesmieklīgā feļetonā Saldus avīzē "Padomju zeme". Bet Reiņa Suhanova režisētajā izrādē Valmieras teātrī dēlis nekur nepazūd - patiesībā tur ir pat divi dēļi, nevis viens. Tomēr ticu, ka "Dvēseļu uteņa" un "Sidraba šķidruma" autoi kaut kad varētu mūs iepriecināt arī ar "Pazudušo dēli". Taču, kamēr šī laimīgā diena nav pienākusi, nākas vien sadzīvot ar Blaumaņa "Pazudušo dēlu".

Par Mežaparkā notikušo festivālu "Ecosystemic" biju dzirdējis galvenokārt no DJ Krankenwagen ierakstiem Cakerberga tīklā. Teikt, ka šim pasākumam bija pārdomāta reklāmas kampaņa, nudien nevar, ne velti visi cilvēki (ārpus "Darba rezervju" čata), kuriem dienās pirms pasākuma teicām par saviem plāniem turp doties, atbildēja: "O, interesanti, neko par tādu nebiju dzirdējis!" Festivāla ieejas biļete pēc aktuālajiem standartiem droši vien vairs neskaitās dārga (viena diena - četrdesmit eiro, divas - sešdesmit pieci). Jā, viss ir kļuvis sasodīti dārgs, tāda ir realitāte. Cita lieta, ka "Ecosystem" muzikālais piedāvājums un arī pasākuma koncepts (ar to pašu "eco" vārdā) nav īsti piemērots plašākajām skatītāju masām, īpaši tādām, kuras viegli šķiras no naudas. Lai arī festivāls notika Dziesmusvētku estrādē, grupas, kas tur spēlēja, tēmē uz alternatīvām subkultūrā (dažādu veidu dīvaiņiem un frīkiem), nevis uz populāro jaunieti. No vietējiem māksliniekiem vienīgā grupa, ko var saukt par populāru, bija "Dzelzs vilks", kamēr visādi "JUUK", "Nielslens Lielsliens", "Nova koma" un tā tālāk - tie ir vārdi, kas droši vien pat "Radio 5" klausītājiem neko neizsaka (un anekdotisks piemērs - pērn devu Ziemassvētku viktorīnā kolēģiem atpazīt dziesmas no NABAs latviešu mūzikas topa, un novērojumi bija tieši tādi, kā biju gaidījis).

Aivaru Kļavi iepazinu kā "Avota laika" autoru, pēc tam kaut kas lasīts arī no viņa daiļliteratūras veikumiem, taču pēdējos gados šis autors cītīgi pievērsies grāmatu sērijai "Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija". Par to pozitiīvas atsauksmes esmu dzirdējis no savas māsas, un tā nu sanāca, ka vienu tās sējumu ieraudzīju Šampētera bibliotēkā, un tad nu to arī izlasīju. Iespējams, tā nav gluži pareizākā pieeja, grāmatu sēriju sākt lasīt no piektās daļas, bet - kāda grāmata man gadījās, tāda gadījās, un nav jau tā, ka te būtu kādi personāži, kurus man vajadzētu pazīt no iepriekšējām grāmatām un ka sākot no vidus, tu nevarēsi saprast, par ko ir runa un kāpēc tos hobitus kāds ved uz Izengārdu.

Nezinu, kas tieši man liedza veselu mūžību uzrakstīt savas emocijas par Gundegas Šmites stāstu krājumu "Koncerts stāstos". Parasti rakstīšana nevedas par darbiem, kur īsti nav ko pateikt, vai nu ilgi mocīts darbs, līdz izdevies tam tikt cauri, vai arī ir sajūta, ka grāmata varbūt ir laba, bet neesmu to sapratis. Šeit tā absolūti nebija: jau lasīšanas laikā sapratu, ka man šis darbs šķiet lielisks. Vispār jau primāri Gundega Šmite ir muzikoloģe un komponiste, bet pēdējos gados pievērsusies prozas darbiem, šis pat nav pirmais no tiem (viņas pirmā grāmata "Grieķu svīta" bija nominēta Literatūras gada balvai kā gada debija).

Par "Teātri" man atgādināja Valentīnas Freimanes grāmata "Antigones likums", kurā šis tas pastāstīts par Jāņa Streiča leģendāro filmu, kuru pēdējo reizi esmu redzējis ļoti sen. Līdz tās atkārtotai skatīšanai vēl neesmu ticis, taču Rozulas skolas bibliotēkā ieraudzīju Somerseta Moema grāmatu un izlēmu - varētu to izlasīt. Ja saņemsimies filmai, tad būs interesanti salīdzināt, kas tajā mainīts. Vienlaikus grāmatas lasīšanas procesā abstrahēties no tā, ka Džūlija Lamberte patiesībā ir Vija Artmane, līdz galam nevarēju.

Sākšu ar atrunu: gudrāk būtu bijis šo tekstu nerakstīt, bet savu viedokli paturēt pie sevis. Mans viedoklis noteikti absolūti nesaskan ar vairuma H sektorā bijušo uzskatiem. Taču reizēm ir tā, ka paklusēt nesanāk. Un te nu būs.

Rakstu krājums, kas tapis pēc šai pašai tēmai veltītas konferences, ir lielisks paraugs darbam, kura konteksts divdesmit gadus vēlāk šķiet pamatīgi izmainījies, daudzu iesaistīto personāžu pasaules uztvere pa šo laiku ir izgājusi vienu vai vairākus pārmaiņu ciklus un ir tēmas, kuras 2025. gadā man šajā grāmatā šķiet nākušas no senas pagātnes, bet citas - super aktuālas arī mūsdienās, tikai drusku citā kontekstā.

Diezgan droši šī ir pirmā manis lasītā grāmata, kuras autors ir dzimis šajā tūkstošgadē. Skaidrs, ka pamazām tādu grāmatu kļūs arvien vairāk, bet Gusta Ābeles debijas romāns "Pasaulē mīļākais klusums" kaut kādā ziņā man kļūst par zīmīgu atskaites punktu. Tas, savukārt, mani noteikti dara par pārāk vecu, lai šo grāmatu varētu pilnībā novērtēt - tā stāsta par gluži citas paaudzes pusaudzību nekā manis pieredzētā, un daudzas Svena, Karla, Aras, Jūlijas un pārējo viņu biedru problēmas mūsu laikos nebija aktuālas. Atsauksmēs Goodreads lasīju, ka šī grāmata dažai lasītājai esot gluži kā cita variācija par "Jelgava '94", bet tas nu gan man nenostrādāja.

Pirms vērtēt "Antigones likumu", ir jāsaprot fundamentālā atšķirība starp to un Valentīnas Freimanes pirmo atmiņu grāmatu "Ardievu, Atlantīda!". Proti, pati grāmatas galvenā varone ne tikai nepiedzīvoja šī darba izdošanu, bet arī nepaspēja iesaistīties šo atmiņu pārtapšanā no audio formātā ierakstītām intervijām rakstītā tekstā. Līdz ar to ir neiespējami teikt, cik lielā mērā šī grāmata sakrīt ar to, kādu to būtu vēlējusies redzēt pati Valentīna un kāds būtu viņas spriedums par tieši šādu versiju. Līdz ar to - ja man ir kādas pretenzijas, tad tās izsakāmas Jolantai Treilei, kura pieticīgi sevi dēvē par grāmatas redaktori, taču viņa ir uzskatāma vismaz par līdzautori. Tas gan nenozīmē, ka man patiešām ir kādas pretenzijas pret šo grāmatu, vienkārši ar to gribu teikt, ka šis teksts ir pilnīgi citāds, nekā pirmajā grāmatā - tur Valentīna pati noteica to, kādu viņa sevi vēlas pasniegt lasītājam, bet te tas palika redaktores ziņā.

Gadās rūpīgāk plānoti ceļojumi un gadās mazāk rūpīgi plānoti ceļojumi. Uz jautājumu: "Kur tu noteikti vēlētos kādreiz aizbraukt?" es nebūtu iedomāties atbildēt: "Uz Orhūsu!" kaut vai tālab, ka par šādas pilsētas eksistenci es biju informēts tikai tādā mērā, ka kaut kad biju tās lidostas vārdu redzējis Ryanair mājaslapā. Un patiesībā tieši tā lapa arī kļuva par iemeslu šim braucienam. Kaut kad agrā pavasarī Ryanair izziņoja kārtējos "lētos lidojumus" un, sev par pārsteigumu, ieraudzīju, ka uz Orhūsu patiešām var aizlidot pa lēto (diviem cilvēkiem turp-atpakaļ - ap deviņdesmit eiro, pēdējos gados šādi piedāvājumi ir retums). Marina, iepazinusies ar izlidošanas un ielidošanas laikiem, pateica, ka viņa no šāda piedāvājuma atturēsies, jo ar Jurģi jau tāpat ceļojumu neizbaudīt (tā ir tiesa), tad nu vienojāmies, ka lidošu es ar Esteri. Viņai gan nācās izlaist divas dienas skolā, bet šo laiku mācību ziņā diezgan godprātīgi kompensējām un... tu jau nevienam to neteiksi, ka viņa tās dienas skolā izlaida, ne?