Kazhes pierakstu burtnīca

Šis teātra gads nebija gluži tik intensīvs kā pirms kovid ēras sākuma, bet kaut cik pieklājīgs izrāžu apmeklējuma saraksts beigās sanāca (18 gabali, ne visas no tām gan gluži tradicionālas teātra izrādes). Gluži kā senākos laikos, sarindošu šogad baudītās izrādes atbilstoši tam, cik tās man gājušas pie sirds, sākot ar vismazāk uzrunājušo. Jāatzīmē, ka visās izrādēs, izņemot "Branda māju", bija šis tas labs un par absolūtu vilšanos tās nekļuva.

18. "Branda māja". Performance Baltās nakts ietvaros. Rež. Edgars Niklasons
Brīvpieejas performance ar izrādes elementiem, par kuru varu teikt tikai to, ka minimāli sapratu, par ko tā ir un tās video daļā uz brīdi iemigu.

17. "Tuvie tālie". Valmieras vasaras teātra festivāls. Rež. Elīza Dombrovska, Kirils Ēcis
Arī šis priekšnesums savā formā ir kaut kur pa vidu starp izrādi un performanci. Šķita, ka lielai daļai publikas izrādes veidotāji ir personīgi pazīstami un līdz ar to šie cilvēki lieliski uztvēra "inside jokus", kuri neitrālajam skatītājam kā man raisīja labākajā gadījumā "meh" sajūtu. Šis tas šajā izrādē man patika, bet tā patīkošā nebija pietiekami.

16. "Bez morāles. Ar lellēm." Leļļu teātris. Rež. Mārtiņš Eihe, Edgars Kaufelds , Edgars Niklasons, Vija Blūzma
Leļļu izrāde pieaugušajiem. Biju no tās gaidījis melnāku saturu, kamēr realitātē izrādes pirmais cēliens, kas imitēja talantu šovu, man šķita nesmieklīga, arī izrādē referencētā mūzika man lielākoties neraisīja nekādas emocijas. Bija šis tas foršs, bet pat maz un par vēlu. Vairāk

15. "Komūna". Nacionālais teātris. Rež. Valters Sīlis
Biju gaidījis kaut ko vairāk. Iespējams, neesmu mērķauditorija - man nav bijuši pat dzīvokļa biedri (arī kojās neesmu mājojis), kur nu vēl dzīvošana komūnā. Bet šī man šķita "vienkārši izrāde" bez kādas pievienotās vērtības, un arī skaļi smieties īsti neprasījās.

14. "Miega peles". Dirty Deal Teatro. Rež. Paula Pļavniece
Skarbākais šīs izrādes pēcefekts ir tāds, ka Estere, kura pirms tam ar miega peļu konceptu nebija pazīstama, atkal un atkal runā par miega pelēm un to, kā viņa plāno tās ieraudzīt un noķert. Jau pāris mēnešus. Neskaitot to, izrāde jauka un asprātīga.

13. "Hamoka komūna". Valmieras vasaras teātra festivāls. Rež. Sabīne Alise Ozoliņa
Izrāde bērniem (vecumā sākot ar šī brīža Esteri) - laikam uzskatāma par leļļu izrādi, lai arī faktiski tie ir pārgājienā līdzi paņemti priekšmeti, kuri izspēlē savu (un sava īpašnieka) attiecību drāmu. Kopumā - gana smieklīgi, bet skaidrs, ka šis nav domāts man.

12. "Vēlēšanās". Rež. Paula Pļavniece
Konkrētā vietā un laikā (tieši - pirms Saeimas vēlēšanās) asprātīga un izklaidējoša izrāde. Izrāde gan primāri paredzēta skolu jauniešiem, bet biju uz tās seansu, ko izrādīja parastajai darba tautai. Lieliski video rullīši, garšīgs siļķu rasols, kopumā - asprātīgs teksts, taču - daudz kas, protams, cilvēkam ar stāžu tāpat zināms.

11. "Ekspedīcija "Jāzeps"". Jaunais Rīgas teātris. Rež. Inga Tropa
Inga Tropa turpina režisēt latviešu literatūras dižgarus, Aspazijas "Zalša līgavu" turpinot ar Raiņa "Jāzepu". Kopumā iespaids par izrādi pozitīvs, jaunie aktieri paceļ gana sarežģītas lomas. Kaut kā pietrūka, lai šī izrāde kļūtu par Notikumu. Iespējams, skatījos to pārāk zaļu, ja laika gaitā to noīsinātu - tas noteikti nāktu par labu.

10. "Rinda". Valmieras vasaras teātra festivāls. Rež. Toms Treinis
Šī gada Festivāla enerģiskā izrāde lielajiem skatītājiem. Daudz smieklīgu epizožu, ļoti organiski veidoti tēli, kaut kāda doma tam visam apakšā arī ir. Nebija gluži "Marija un Zibens". Kurš pēdējais?

9. "Šekspīrs". Liepājas teātris. Rež. Elmārs Seņkovs.
Vairākas Šekspīra traģēdijas ietvertas vienā izrādē, kuras darbība risinās telšu pilsētiņā. Bet traģēdijas no tā nekļūst mazāk traģiskas. Un Ineses Kučinskas Ričards III - fenomenāls! Ne visu sapratu, tāpēc - ne augstāk.

8. "Netikumīgie". Dirty Deal Teatro. Rež. Krista Burāne
Kas ir dzeja? Vai kaut kas vispār ir dzeja? Vai kaut kas nav dzeja? Vai, zimējot pimpīšus uz sienas, katrs mudaks kļūst par mākslinieku? Un - vai kāds beidzot padomās par bērniem? Šādus būtiskus jautājumus uzdod jaunie dzejnieki. Un daļēji uz tiem arī atbild. Man patika.

7. "Pisties vai dzīvot". Kvadrifrons. Rež. Reinis Boters
Muzkāla dejas izrāde par prostatas vēža tēmu. Jā, viss tik vienkārši un loģiski. Prieks par "Kvadrifrona" nemitīgajiem eksperimentiem un meklējumu nebeigšanos. Šī ir reize teikt: "Dejas izrādes parasti nav manā gaumē, bet šī ir izņēmums."

6. "Citu dziesmu svētki". Valmieras vasaras teātra festivāls. Rež. Mārtiņš Meiers
Kā tas būtu, ja Dziesmu svētkos dziedātu tās dziesmas, kuras savās ballītēs joprojām dzied kādreizējie deviņdesmito-divtūkstošo neformāļi? Vai pankiem ir vieta uz Dziesmusvētku skatuves? Grandiozs un reizē - tikai vienu reizi piedzīvojums notikums, kurā jūtos priviliģēts esam pabijis.

5. "Desmit iemeslu apciemot Kauci". Jaunais Rīgas teātris. Rež. Gatis Šmits
Lielisks gotisks izklaides gabals. Lieliski dialogi, kolorīti personāži. Joprojām ceru, ka man būs lemts apmeklēt to vienīgo autobusa pieturu Latvijā, kurā ir uzstādīta duša. Protams, šī nav izrāde par jebkādiem lielajiem jautājumiem, tāpēc augstāk tai topā netikt, lai arī smējos, vēderu turēdams.

4. "Kontakts". Ģertrūdes ielas teātris. Rež. Ināra Slucka
Edgara Mākena kameropera par nākotni, kurā daļēji dzīvojam jau tagad. Kā cilvēkam, kuram opera pēc noklusējuma galīgi nav tuvs mākslas veids, šis darbs man lieliski patika. Ar visiem gaužām ierobežotajiem apstākļiem antiutopiskais stāsts pasniegts lieliski.

3. "Momo!!!" Rīgas krievu teātris. Rež. Intars Rešetins
Stāsts par to, kam mēs izvēlamies ticēt un kāpēc mēs tam izvēlamies ticēt. It kā - par galīgi neasaistītiem jautājumiem ar to, kas šogad notiek pasaulē, bet faktiski - ļoti par tiem pašiem jautājumiem. Lielākoties aktierspēle Krievu drāmā nav manā gaumē, bet šis noteikti ir patīkams izņēmums.

2. "Mēs, roks, sekss un PSRS". Valmieras drāmas teātris. Rež. Jānis Znotiņš
Ar "Pērkona" dziesmām par to, kāda īsti bija dzīve tajā pasaulē, kuri gana daudzi atpakaļrāpuļi allaž cer atdzīvināt. Turklāt - bez ilūzijām par tēmu "mēs visi bijām cīnītāji" - smalki, niansēti. Izrāde, kura jāredz gan tīnim, gan piecdesmitgadniekam.

1. "Degunradži". Dailes teātris. Rež. Ildikó Gáspár
Re, cik tālu esam nodzīvojušies - mana iecienītākā 2022. gada izrāde bija Dailes teātrī! Super krāšņa vizuālā puse, par spīti absurda manierei, ļoti aktuāls saturs, izrāde, kuru ilgi gaidīju un ļoti izbaudīju.