Anšlavs Eglītis

Pansija pilī

6.7
Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.
2008-03-17 16:00:30
book, 1962

Līgavu mednieki

8.5
Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.
2018-04-09 03:50:45
book, 1939

Homo novus

7.5
Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.
2019-02-14 18:04:02
book, 1944

Kazanovas mētelis

7.5
Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?
2022-11-12 09:19:42
book, 1946

Čingishana gals

7
Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.
2022-11-12 12:05:30
book, 1948

Švābu kapričo

8.5
Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.
2022-11-25 21:22:58
book, 1950

Neierastā Amerika

7
Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.
2022-10-31 05:22:19
book, 1954

Es nebiju varonis

6.5
Anšlava Eglīša rakstnieka daiļradē ir grāmatas, kuras manās acīs ietilpst latviešu literatūras zelta fondā, ir izteikti viduvēji darbi, kas veido fonu, un ir romāni, kuri ir izpelnījušies gana labus vērtējumus no kritiķu un lasītāju puses, bet manī tie raisa asu pretreakciju. Romānam "Es nebiju varonis" bija visas iespējas iekļūt trešajā kategorijā, bet tas piezemējās otrajā plauktiņā. Grāmata vēsta par tās varoņa, kurš pats gan sevi pozicionē kā antivaroni, bet normālam lasītājam kļūst skaidrs, ka tieši tāds Rainis Ozolājs ir cilvēks, kurš 2.Pasaules kara apstākļos būtu saucams par varoni, gaitām 2.Pasaules karā un, ja salīdzina ar vēlākiem autora darbiem ("Piecas dienas", "Vai te var dabūt alu?"), autora skatījums uz globālajām norisēm šķiet izteikti sakarīgāks un mazāk polarizēts. Taču tas galīgi nenāk par labu ticamības elementam pašā romānā.
2020-03-22 15:21:54
book, 1955

Karuselis

8
Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).
2022-10-31 05:22:53
book, 1956

Vai te var dabūt alu?

7
Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.
2015-07-15 04:30:11
book, 1961

Piecas dienas

6
Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?
2019-07-28 12:29:15
book, 1976