2025. gada atskats

2025-12-30

Vienam gadam noslēdzoties un citam sākoties, vērts atskatīties uz aizvadītajā gadā pieredzēto un paveikto. Padomāt - ko vēlos no nākamā gada. Primārais, protams, ir nemainīgi - miers Ukrainā, un ne uz krievijas noteikumiem (putins joprojām ir huilo). Un vispārējās nestabilitātes apstākļos es cenšos nebūvēt gaisa pilis ilgtermiņā - uz jautājumu "Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem?" mana atbilde joprojām ir: "Ha ha ha! Pēc pieciem gadiem!" Proti, dzīvoju šodien un rīkojos atbilstoši tam, kas šodien šķiet pareizākais. Kaut kas uz priekšu, protams, ir jādomā, bet rēķinoties ar to, ka var gadīties visādi.

Projekti un projektiņi

Uz priekšu virzās grāmata par ebrejiem Latvijas futbolā, korektūras process nav pats raitākais, bet ticu, ka nākamgad grāmata varētu tikt izdota. Nu, vai vēlākais 2027. gadā, tomēr pagaidām tēmēju uz 2026. Mans paša ieguldījums tajā gan šogad nebija tik liels - kaut kādi labojumi, precizējumi, bet lielais blāķis bija gatavs jau iepriekš, te svarīgākais šobrīd pārkāpt pāri astei.

Līdzās augstākminētajai tēmai iesaistījos projektā ar nosaukumu "Latvijas ebreju enciklopēdija", kurai (prognozējami) veidoju saturu par sporta tēmu. Tur vēl gana daudz atlicis nākamajam gadam (decembrī šis drusku nolikts malā, Jaunajā gadā jāatsāk), bet pats jūtos ļoti gandarīts par paveikto galda tenisa vēstures izpētē, ne tikai par ebrejiem, bet vispārīgi. Gan jau nākamgad līdzīgi izdosies pilnveidot savas zināšanās kādā citā sporta veidā, jo zināms, ka es viegli aizraujos ar teju jebkādiem vēstures pētījumiem.

Tuvāk gada nogalei esmu atkal aktīvāk pievērsies savu senču stāstu pētījumiem, mēģinot sistematizēt saglabātajās vēstulēs atrodamo informāciju un rast atbildes uz dažādiem vairāk un mazāk samudžinātiem jautājumiem. Vērienīgākais no izdarītā - pārrakstītas vecvecmāmiņas Marijas Znotiņas vēstules, tāpat esmu diezgan daudz noskaidrojis par viņas tantes Anastasijas Kanaviņas dzīvi (tur gan vēl šis tas pāriet uz nākamo gadu), par dažādiem citiem dzimtas pārstāvjiem darbs vēl ir procesā, bet ar gana skaidru virzību uz priekšu. Uz šo, starp citu, mani motivēja iniciatīva #5dienasdzimtasvesturei, ko FB rīko portāls Ciltskoki sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku (ja kas - parāds man no šī gada, neesmu aizdevies saņemt mini balviņu, ko ieguvu par aktivitāti šajā pasākumā).

Tāpat tapa viens izaicinājums, kas sākās 2025. gadā un turpināsies arī nākamgad - Apjoz ezeru. Neesmu gan tajā bijis izcili aktīvs, man šobrīd apjozti 23 ezeri, kamēr līderiem - ap 150, bet tas nekas. Un tapis Velo Loko Motīvs 2026. gadam (tur idejas autors gan nepavisam neesmu es, visu saplānojis Gundars Lauva, es tik vien kā nodrošinu tehnisko pusi).

Sportiskās aktivitātes

Kā allaž, ir bijis tas, par ko lepoties un tas, par ko kaunēties. Gada sākumā biju noteicis sev plānu katru dienu vismaz drusciņ vingrot, un pirmo pusgadu tam sekoju salīdzinoši labi, bet otrajā pusgadā izteikti palaidos, un vingroju arvien retāk un retāk, un retāk. Arī riteņbraukšanas ziņā nekādu vērā ņemamu sasniegumu nebija - vienīgā reize, kad veicu 100+ kilometrus dienā, bija Neoficiālā vienības brauciena ietvaros (brauciens pa sānceļiem, izvairoties no šosejām, maršrutā Rozulas skola - Rīga). Toties skriešanas ziņā gan esmu bijis godprātīgs - janvāra vidū noteicu sev apņemšanos nedēļā noskriet 60 kilometrus, un ne mazāk kā 45 no 52 gada nedēļām šo normatīvu izpildīju. Precīzāk skatīties griezumu pa nedēļām diez vai ir vērts, bet 29. decembrī gada kilometrāža ir 3128.6km, kas līdz simts metru precizitātei atbilst noteikumam 60 kilometri septiņās dienās (60 / 7 \* 365). Vēl gan ceru uz pēdējo gada skrējienu 30. decembrī (aprakstu gan jau publicēšu vēlāk, bet šī konkrētā sadaļa būs pabeigta bez gada pēdējā skrējiena datiem). Tāpat esmu gandarīts par saviem sasniegumiem peldsezonas ilgumā - pēdējo reizi šogad esmu peldējies decembra vidū, un atkal jau ir plāns peldei arī 30. decembrī (update - gan skrējiens, gan pelde patiešām notika). Šo aktivitāti gan uzsāku tikai rudenī, vasarā patiesībā būtu varējis peldēties arī daudz vairāk. Gan skriešanu, gan peldēšanu drusku ietekmēja saslimšana 17. decembrī, kā rezultātā izkrita nedēļa skriešanas un bija bail doties peldēties uzreiz pēc atlabšanas; viena slimošanas epizode bija arī, šķiet, februārī, tad arī pazaudēju vairākus desmitus skriešanas kilometru, kurus gan pēc tam atguvu. Nākamajam gadam plānos turpināt peldsezonu, skriešanā palikšu pie tiem pašiem kilometru plāniem, plus Velo Loko Motīva ietvaros ceru bišķi regulārāk uzsēsties uz divriteņa. Nemēģināšu sevi kaut kā dramatiski izaicināt, bet kādas piecas 100+ km dienas vajadzētu.

Kā šogad sportā bija maz, tās bija sacensības. Piedalījos vien divos Stirnu buka posmos un noskrēju Rīgas maratonu. Ar maratonu esmu apmierināts - uzlaboju līdzšinējo PB, oficiālais rezultāts 03:17:08, kas manam trenētības līmenim šķita gana cienījams sasniegums, turklāt labi sadalīju spēkus un pēc finiša nejutu vajadzību pēc reanimācijas. Par Stirnu buka posmiem nekā sevišķi sakāma nav - pārāk maz tajos piedalījos, lai būtu kādi vispārēji secinājumi. Nākamgad gribētos sevi kaut kur drusku vairāk izaicināt: vismaz drusku vairāk skrējienu ar rezultātu (lai gan - tā nav man sevišķa prioritāte), būtu forši kādu reizi sacensību režīmā uzskriet ārzemēs (pa asfaltu vai takām - tas vēl jāizlemj).

Update naktī uz 31. decembri: izrādās, ka Valmieras teātra festivāls notiks nedēļu vēlāk kā biju domājis, līdz ar to man nav attaisnojuma, kāpēc lai nepiedalītos Gauja trail by UTMB. Un, lai nebūtu atkāpšanās ceļa, jau reģistrējos 85 kilometru distancei. Būs jātrenējas.

Izlasītās grāmatas

Iztikšu bez statistikas pārskata, jo runa nav par kvantitāti, bet gan par to, kuras no šogad lasītajām grāmatām uzskatu par īpaši vērtīgām. Te jāpiebilst, ka gads aizritēja latviešu literatūras zīmē, itin maz lasot svešvalodās un/vai tulkoto literatūru. Attiecībā uz svešvalodām, nākamgad vajadzētu atgriezties pie principa izlasīt vismaz pa piecām grāmatām katrā no valodām, kādās spēju lasīt, citādi ļoti švaki iet ar valodu turēšanu formā. Izceltās grāmatas uzskaitītas to lasīšanas secībā, nevis pēc kvalitātes kārtotā sarakstā. Un, protams, darīšana ar absolūti subjektīvu viedokli.

  • Svens Kuzmins - Brīvībene
    Svena Kuzmina "Brīvībene" ir realitātē mazliet balstīts stāsts par dzīvi Rīgā pagājušās tūkstošgades beigās un jaunās sākumā, par bohēmu, par nedrošību un par to, cik patiesībā viss ir sasodīti sarežģīti.
  • Frederic Beigbeder - Windows on the World
    Beigbedera "Windows on the World" kļuva par vienu no retajām svešvalodā (franciski) izlasītajām grāmatām, un izrādījās gan pārsteidzoši uztverama man kā lasītājam, gan spriedzes pilna, lai arī par grāmatas atrisinājumu šaubu nebija - notikumi, kas risinās kafejnīcā vienā no Pasaules tirdzniecības centra torņiem 2001. gada 11. septembrī ar negaidītiem pavērsieniem izcelties nevar.
  • Valentīna Freimane - Ardievu, Atlantīda!
    Izlasīju abas Valentīnas Freimanes grāmatas, bet pirmā no tām, "Ardievu, Atlantīda!", noteikti ir spilgtākā no divām, aizgājuša laikmeta un sabiedrības liecība.
  • Osvalds Zebris - Gaiļu kalna ēnā
    "Gaiļu kalna ēnā" Osvalds Zebris apraksta 1905. gada revolūcijas laiku un to, ko tas varēja nodarīt cilvēkam. Esmu izlasījis vairākus šī autora darbus, "Gaiļu kalna ēnā" - pārliecinoši labākais no tiem, saistošs vēsturisks materiāls.
  • Jānis Zālītis - Kam puķe zied?
    Jānim Ziemeļniekam veltītajā monogrāfijā Jānis Zālītis ieskicē laikmeta panorāmu un Ziemeļnieka lomu tajā, bez pārmērīgas jūsmošanas par savu varoni, bet ar trekniem triepieniem pa sabiedrību kā tādu. Viens no labākajiem sērijā "Es esmu..." izdotajiem darbiem par kādu no latviešu literatūras klasiķiem.
  • Dzintars Sodums - Taisām tiltu pār plašu jūru
    Ja lasīt tikai vienu Dzintara Soduma grāmatu, tad - pirmo. Skatījums uz Otrā pasaules kara beigu daļu posmu Latvijā no pilnīgi atšķirīga leņķa, ļoti savdabīgā valodā un noskaņā, atbilstoši trauksmainajam laikmetam. Komplektā ar šo vērts izlasīt arī Savai valstij audzināts, bez pārējām droši vien var iztikt.
  • Agate Nesaule - Sieviete dzintarā
    "Sieviete dzintarā" ir stipri nepatīkama lasāmviela, bet ne visām grāmatām ir jāsniedz patīkams baudījums, un šis vēstījums, kas ir ne tikai par kara gadiem, bet arī par sekām, ko šī pieredze atstāj uz mentālo stāvokli, noteikti ir iepazīšanas vērts.
  • Joahims Meierhofs - Ak, šī sasodītā plaisa
    Šī grāmata kļuva galveno grāvēju Rozulas skolas literārajā kafejnīcā, un ne bez pamata. Šo gan lasīju tulkojumā, nevis vācu oriģinālā, bet Gundaram Āboliņam lieliski izdevies pārcelt Joahima Meierhofa atmiņu grāmatu latviešu valodā, ļoti smeķīga lasāmviela, reizē smieklīga un saldsērīga.
  • Inga Gaile - Sliktā māte
    Lugas nav mana pamata lasāmviela, bet Inga Gaile ar darbu par Asjas Lācis dzīvi mani pārliecināja, un gribētu redzēt šo darbu arī iestudētu.
  • Marģers Vestermanis - Cilvēcība tomēr nebija mirusi
    Marģera Vestermaņa mūža darbs - veltījums ebreju glābējiem Latvijā holokausta laikā. Ļoti apjomīga grāmata, kas sniedz kontekstu kopējos procesos, un arī man, kas it kā tēmā ir gana iekšā, te bija daudz jauna. Apbrīnoju Vestermaņa kungu par paveikto tik ļoti cienījamā vecumā (grāmatas iznākšana sakrita ar viņa simto dzimšanas dienu).

Redzētās teātra izrādes

Teātrī atkal būts daudz reižu - ja nekļūdos, gada laikā redzētas 26 izrādes (liela to daļa - Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros). Izcelšu tās, kas atstāja spilgtāko iespaidu. Ne visas joprojām skatāmas (īpaši tas attiecas uz festivāla izrādēm), bet tā jau ir ar teātri - tā ir gaistoša māksla, secība - hronoloģiska skatīšanās ziņā.

  • Alfas. Rež. Valters Sīlis. Dirty Deal Teatro
    Tāpat vien izrādes no mazajiem teātriem Spēlmaņu naktī lielās balvas neplūc - Valters Sīlis kārtējo reizi sevi apliecina kā dokumentālā teātra meistaru, šoreiz pavisam negaidītā virzienā - ar muzikālu izrādi par Fēniksa aplaupīšanu. Par maskulinitāti un tās negatīvajām izpausmēm.
  • Leopoldštate. Rež. John Malkovich. Dailes teātris
    Ebreju dzimta Austrijā vairāku paaudžu garumā laikmeta griežos. Savā pēdējā lugā Toms Stopards atgriezās pie savas ģimenes saknēm - smeldzīgi un diemžēl aktuāli arī mūsdienās (protams, dziesma nav tikai par ebrejiem). Ļoti klasisks iestudējums, bet reizēm arī tas ir vietā.
  • Pazudušais dēls. Rež. Reinis Suhanovs. Valmieras teātris
    Blaumaņa luga it kā vēsturiski autentiskā iestudējumā, bet ar savu muzikālu odziņu. Lieliski aktierdarbi, un pārliecība, ka latviešu literatūras klasika joprojām spēj būt aktuāla, un ne vienmēr tās iestudējumam nepieciešami kādi supermoderni vipendroni. Izrādes šarms tajā, ka aktieri nekad nenoiet no skatuves, allaž paliekot tēlā, arī tad, kad it kā attiecīgajā ainā nepiedalās.
  • Kas tur kustas? Rež. Endīne Bērziņa. Valmieras vasaras teātra festivāls
    Arī izrādes bērniem var uz mani atstāt ļoti spilgtu iespaidu, un šī gravā aiz Valmieras teātra ēkas risinošās izrāde, ir tam labs piemērs. Redzēta divas reizes - gan "caurlaides", gan gatavajā versijā, līdz ar to par papildu vērtību varu uzskatīt iespēju redzēt atšķirības starp darbu procesā un pabeigtu darbu.
  • Ziedēšana un posts. Rež. Caterina Moroni. Valmieras vasaras teātra festivāls
    Pret šo izrādi manu attieksmi noteikti ietekmēja Esteres līdzdalība tajā - šī bija viena no vasaras spilgtākajākm pieredzēm. Stāsts par pilsētu ar bērnu acīm un to, kādu pasauli mēs atstājam nākamajām paaudzēm. Izrādes varoņi ir bērni, bet auditorija - pieaugušie, gluži atšķirīgi no tā, kas pierasts.
  • Desmit reizes vasara. Valmieras vasaras teātra festivāls
    Nevis izrāde, bet notikums - VVTF desmitajai jubilejai veltīts pasākums uz ielas pie teātra, ar fragmentiem no aizvadīto gadu festivālu izrādēm, operatīvā transporta līdzdalību. Kur citur tu vēl redzēsi, kā Rūdolfs Gediņš piedzemdē arbūzu.
  • Pagalms atdzīvojas. Rež. Toms Treinis. Valmieras vasaras teātra festivāls
    Izrāde bērniem, kurā var izsmieties arī pieaugušie. Šī bija viena no izrādēm, kas festivālā rādīta jau iepriekš, bet šogad bija atjaunota par godu festivāla jubilejai. Patika gan lieliem, gan maziem.
  • Dzen savu arklu pār mirušo kauliem. Rež. Ola Mafaalani. Dailes teātris
    Vizuāli atmiņā ļoti paliekoša izrāde, ekotrilleris par to, kā pareizi izrīkoties ar medniekiem. Čulpanas Hamatovas spējas spēlēt izrādi latviešu valodā - atzīstamas!
  • Tēvs klusums. Rež. Valters Sīlis. Liepājas teātris
    Izrāde skatīta teātra nedēļas nogales Liepājā ietvaros. Izrāde ar kori un daļēji - par nespēju iederēties, kā arī par to, ka būt labam pret daudziem un būt labam pret vienu - tas ne vienmēr ir apvienojams. Ģirts Krūmiņš kā diriģents - burvīgs!
  • Viss bumbās. Rež. Klāvs Mellis. Kvadrifrons
    Uz šo izrādi iešu vēlreiz nākamā gada sākumā - ļoti jauka pieredze, kas nav pat īsti saucama par teātra izrādi šī vārda tiešākajā nozīmē, jo katru reizi pieredze būs citādāka. Ceru, ka otrajā reizē bingo būs man laimīgs, lai arī zinu, ka galīgi neesmu cilvēks, kuram veiktos laimes spēlēs.

Patiesībā šīs pat nav visas izrādes, kuras man patika. Tāpat sarakstā varētu nonākt "Raganas", "Jāzeps un viņa brāļi", "Koplietojamie stāsti" un "Kocenieki un tāsenieces", tomēr vismaz kaut kādus limitus vajadzēja sev uzlikt. Bija labs teātra gads (lai arī redzētas arī dažas absolūtas sēnalas kā mūzikls "Scissorhandz" Londonā un izrāde "Tracis Ņujorkas zoo" Ulbrokas kultūras namā).

Filmas

Pēdējos gados par šo sadaļu īsti pat nav, ko rakstīt. 2025. gada laikā esmu noskatījies piecas filmas - iespaidīgi mazs skaitlis! Visas no tām - Latvijas ražojuma. Turklāt, kas šķiet izcili - tikai viena no tām redzēta laika posmā no Jaunā gada līdz Ziemassvētkiem, bet četras - no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam, proti, gada pēdējās nedēļas laikā. Par trim no piecām varu droši teikt - bija tā vērts: "Tumšzilais evaņģēlijs" (lai arī tēma galīgi nav tāda, kas man patīk), "Marijas klusums" un "Pilsēta pie upes".

Mūzika un koncerti

Par klausītiem ierakstiem nu jau kādu laiku rakstu minimāli vai nemaz, bet koncerti gan šādi tādi apmeklēti un devuši pozitīvas emocijas. Spilgtākās droši vien būs no privāta pasākuma - "Grēcīgo partizānu" uzstāšanās mūsu kāzu jubilejas pasākumā. Kas palicis atmiņā? Vingrošana ar Nielslenu Lielslienu Uzvaras parkā un turpat tai pat vakarā Anša repa ballīte. Protams, Hospitāļu ielas apvienošanās koncerts Hanzas peronā, kur teju visi dziedāja līdzi. Niks Keivs Siguldas pilsdrupās - viens no tiem ārzemju māksliniekiem, uz kuru uzstāšanos esmu gatavs doties atkal un atkal. Trīsas Vagonu hallē - mūzika, kas man vispār nesaistās ar koncertiem domātu, bet bija pārsteidzoši labi. Un "Depustūtes" kluba "Depo" pēdējā ballītē Vecrīgā - enerģijas un atdeves līmenis atsver manu vīpsnāšanu par jaunības naivumu. Vēl bija savdabīgais festivāls Ecosystemic Mežaparkā, kur bija gan dīvaina (bet pozitīva) pieredze ar butō teātri un grupas "The 3rd and the Mortal" uzstāšanos. Decembrī sanāca mazliet aplauziens - biju plānojis doties uz JUUK albuma prezentāciju un "Grēcīgo partizānu" koncertu, bet abus pasākumus nācās izlaist (savas) slimības dēļ.

Nākamajam gadam pagaidām kalendārā atzīmēts Keivs vasarā Lietuvā, "Hospitāļu iela" Liepājā februārī un jau piesauktie "Partizāni" janvārī Vecrīgā. Plānu doties uz tālākām ārzemēm kāda liela izpildītāja dēļ pagaidām nav, gan jau primāri tāpat baudīšu vietējo mūziku. Šķiet, šogad nebija būts uz DJ Krankenwagen, nākamgad vajadzētu šo labot. Un gan jau būs kādi vietējās mūzikas pārsteigumi, kuriem nevarēs teikt Nē.

Futbols

Gada laikā apmeklētas 22 futbola spēles. Daudz vai maz - tas, protams, atkarīgs no tā, ar ko salīdzināt. Savam līmenim (proti, balansējot ar citām aktivitātēm - tīri normāli). Zīmīgākie notikumi: Latvijas klubu mājas spēles (turklāt - uzvaras!) pret Amsterdamas "Ajax" un Prāgas "Sparta". It kā klāt varētu pielikt arī Jeruzalemes "Beitar" uzveikšanu, taču šis klubs, atšķirībā no abiem iepriekš piesauktajiem nekādas sevišķas emocijas manī neraisa (ok, pretīgi fani, bet nav gana skanīgs kluba vārds). Izbraukums uz Latvijas izlases spēli Londonā, protams, bija liels notikums. Tāpat ārpus Latvijas apmeklētas futbola spēles Portugāles, Dānijas un Vācijas augstākajās līgās. Ok, arī Igaunijā, bet tas tomēr mazāk vērienīgs notikums. Un RFS spēle Tallinā pret "Levadia".

Nožēlojami gāja ar Virslīgas apmeklējumu - tikai trīs spēles, un arī uz Leevon PPK šogad sanāca ļoti reti tik paskatīties, apmeklētas vien četras spēles, no tām viena izbraukumā (Mārupē). Tas galīgi nav cienījams rezultāts, Latvijas futbola apmeklējuma rādītājus nākamgad vajadzētu uzlabot. No otras puses - spēles nedēļas nogalēs reti kad apvienojamas ar citiem plāniem, līdz ar to kā allaž viss atduras pret prioritātēm.

Lai vai kā - sastādot plānus nākamajam gadam, ko gribētos tur iekļaut: vismaz vienas Virslīgas spēles apmeklējumu Liepājā (tas ir vairāk nekā nožēlojami, bet es Liepājā nekad neesmu bijis uz futbolu), tāpat būtu forši tikt uz Leevon PPK izbraukuma spēli Ventspilī. Par futbolu ārzemēs: atkal vajadzētu vismaz vienu izlases izbraukuma spēli (pagaidām kalendārā ir vien Gibraltāts, bet turp doties nav motivācijas), un būtu forši atkal kādu pārīti iepriekš klātienē neskatītu Eiropas līgu apmeklēt. Reālistisks un ne pārāk sarežģīts variants būtu Somija un Polija. Patiesībā arī Lietuvā uz futbolu neesmu bijis, iespējams, ka varētu kaut ko sastiķēt kopā ar vasarā Viļņā gaidāmo Nika Keiva koncertu.

Apmeklēto vietu ģeogrāfija

Šogad ļoti daudz sanācis nakšņot ārpus mājām. Ja esmu visu pareizi saskaitījis, citā vietā, nevis Kuldīgas ielā, būšu pamodies 91 rītā šogad, kas nozīmē - teju ceturto daļu gada. Izklausās iespaidīgi, vai ne? Protams, ļoti liela daļa šo nakšu pavadītas Rozulā (šogad es teiktu, ka mēs Rozulā no epizodiskiem visiem esam pārtapuši ja ne pamatiedzīvotājos, tad paplašinātā kolektīva dalībniekos gan), taču ne jau tikai Rozulā ir būts šogad. Ar "Rajona ultrām" biju uz futbolu Londonā. Ar Esteri Dānijā. Ar Marinu un abiem bērniem jūlijā izdzīvojāmies pa Somiju. Darba dēļ kārtējo reizi būts Ungārijā, bet ne tikai tur - gada sākumā pabūts arī Lisabonā. Dalībnieku ziņā vērienīgākais pasākums bija "klases ekskursijai" pielīdzināmā vizīte Oslo. Visubeidzot jau decembrī kopā ar Andreju bija īsais izbrauciens uz Vāciju. Tepat Latvijā trīs reizes ar nakšņošanu bijām Liepājā, un tam vēl klāt nāca Miķeļtorņa Spartakiāde. Tātad, valstis, kurās būts ārpus Latvijas, sanāk astoņas, kas nav sevišķi daudz, bet Eiropas kontekstā ģeogrāfija tāpat raiba.

Kas plānos nākamgad? Pagaidām vienīgais, ko zinu - darba pasākums janvārī Stambulā. Un uz vasaru kārtējo reizi plānos brauciens uz Somiju. Viss pārējais nāks ar laiku.

Kopsavilkums

Bija interesants gads, ar savu sniegumu tajā esmu gandrīz apmierināts. Vienmēr varētu labāk, varētu efektīvāk un varētu efektīgāk, bet varētu arī sliktāk. Novērtēju cilvēkus, kas man ir apkārt. Novērtēju veselību, kas turās. Novērtēju darbu, kas man ir. Un novērtēju muļķīgās domas, kas reizēm rezultējas foršās lietās.