Kazhes pierakstu burtnīca

Katrā ceļojumā pēdējos gados viens no būtiskajiem elementiem ir skriešana. Tipiski tas ir viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt vairāk. Agrās rītas stundās, kad normāli cilvēki vēl guļ, ir iespēja pilsētā (vai lauku teritorijā) apmeklēt vietas, kurām citādi nepietiktu laika. Protams, ne vienmēr skriešana ir tieši ar šādu mērķi, bet šī papildiespēja man vienmēr ir patikusi. Īpaši svētīgi tas ir gadījumos, kad katru nakti tu nakšņo citā vietā, tad arī skrējiens ir citā vietā, līdz ar to iespēja apskatīt ko citādi nepieejamu, vēl vairāk pieaug. Šajā reizē, kā zināms, mēs desmit naktis pavadījām Jeruzalemē, tik ļoti daudzveidīgas skriešanas iespējas nebija, bet tāpat skriešana sanāca gana vērtīga.

Apskates objekti šajā ceļojumā noteikti nebija galvenais, tomēr nav jau gluži tā, ka visas desmit dienas neizgājām no mājas, kaut ko jau mēs arī redzējām, par to tad uzrakstīšu šajā reizē.

Viesojoties Izraēlā, manos plānos noteikti bija apmeklēt kādu vietējā futbola spēli. Tā kā bāzēšanās bija paredzēta Jeruzalemē, tur arī būtu visloģiskāk iet uz futbolu. Pilsētas populārākā komanda Beitar gan nav tāda, uz kuras mačiem baigi gribētos iet. Beitar ir "slavens" ar to, ka tas ir vienīgais Izraēlas klubs, kurā nekad nav spēlējis neviens arābs, kam par pamatu ir tas tas, ka kluba ultras ir izslavēti rasisti. Protams, nešaubos, ka šie fani ir skaļi un atmosfēra kluba spēlēs ir jaudīga, bet pārmērīgi šāds variants mani nepriecēja. Taču pēcāk sev par pārsteigumu atklāju, ka pirms pāris gadiem Izraēlas augstākajā līgā ir atgriezusies Jeruzalemes "Hapoel" komanda, kura šo līmeni bija pametusi pirms 20 gadiem. Un tad nu izlēmu - iešu uz "Hapoel".

Nozīmīga daļa šajā mūsu ceļojumā bija iepazīšanās ar vietējām tradīcijām un to ievērošana, cik nu tas bija mūsu spēkos. Pieņemot, ka tas, kādas ir jūdaisma noteiktās uztura un uzvedības normas, nav vispārzināma informācija (cilvēkiem, kas par to neinteresējas), izstāstīšu par tām, cik nu to ļauj mana kompetence. Te jāņem vērā, ka nepastāv vienots standarts iz kategorijas "visi ebreji dara tā" - ir tonnām dažādu faktoru, kas nosaka to, cik stingri vai brīvi konkrētais cilvēks interpretē to, kas viņam ir atļauts un aizliegts, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka citā ģimenē mēs būtu novērojuši gluži atšķirīgas no šoreiz pieredzētajām ieražas.

Lielākā un faktiski arī vienīgā drāma, ko šajā reizē pieredzējām, mūs piemeklēja pašā brauciena sākumā. Telavivas lidostā, kad krāmējām Annas mašīnas bagāžniekā mūsu daudzās mugursomas, Marina bija blakus kādam stabam novietojusi savu mazo mugursomu, kurā atradās visas mūsu pases. Īsti neviens no mums nebija piefiksējis brīdi, kad šo somu kāds ielika mašīnas bagāžniekā, taču, pirms izbraukšanas apskatot apkārtējo teritoriju, šo somu nemanīju, arī atpakaļgaitas spoguļos Anna to neredzēja, līdz ar to pieņēmām - gan jau, ka soma ir mašīnā. Kad ieradāmies Jeruzalemē un nesām somas, pēkšņi Marina pavaicāja: "Bet kur ir mana mugursoma?" Un izrādījās, ka tās nav. Sākās šādā situācijā neizbēgamā panika, mēģinājumi saprast, vai kāds ir tomēr redzējis to nonākam mašīnā, bet neko jaunu neizdomājām. Izlēmām, ka Marina un bērni paliks ar Šaulu, kamēr Anna un es dosimies atpakaļ uz lidostu dzīt pēdas pazudušajai somai. Tikai vēl vajadzēja, lai es ienesu mājā lielāko no visām mugursomām - savējo. Un ko es ieraudzīju mājas viesistabā? Marinas somu, kuru Anna neapzināti bija ienesusi mājās uzreiz pēc mūsu atbraukšanas, kamēr es biju sācis celt laukā ratus un lielās mugursomas. Tā šī dramatiskā situācija atrisinājās bez nepieciešamības kaut kur atkal braukt, un varējām tik vien kā pasmieties par ne no kā radīto stresa pilno situāciju.

Šī gada februārī notikušais ceļojums uz Izraēlu bija tik ļoti citādāks kā visi iepriekšējie, kuros esmu devies, ka arī apraksts tam nav iespējams standarta veidā. Standarta ceļojuma aprakstu sāku ar plānoto maršrutu, kaut kādām iecerēm un motivācijām, bet turpinājumā dokumentēju katrā dienā notikušo un pieredzēto. Šī ceļojuma gadījumā šāds apraksts būtu gaužām garlaicīgs, jo uzsvars galīgi nebija uz iespējami bagātīgāku apskatīto vietu skaitu, ātrāku traukšanos uz katru dienu citām, iepriekš neredzētām, vietām, tā vietā laikam varētu teikt, ka šis stāsts bija par attiecībām, nevis piedzīvojumiem. Līdz ar to, ja šī būtu filma, tad tas būtu tāds lēns Eiropas kino, kurā varbūt gadās pa kādam jocīgam notikumam, bet ar varu neviens skatītāju nekutina.

Kā jau tas man ir raksturīgi, katra gada decembrī ir jānokopj dažādi parādi, it īpaši blogā, un obligāta sastāvdaļa te ir kāds nepabeigts ceļojuma apraksts. Par to, kā braucām uz Die Toten Hosen koncertu Berlīnē, biju iesācis rakstīt, kad tapa Berlin Calling: 1. daļa, un re - ir arī otrā!

Šis ceļojums sākās ar biļeti uz Die Toten Hosen koncertu. Pat īsti neatceros, kā un kāpēc man radās doma, ka šo koncertu man ir nepieciešams apmeklēt, bet beidzās viss ar to, ka es ne tikai sev pašam nopirku biļeti uz vidusskolas gados iecienītākā vācu vokāli instrumentālā ansambļa uzstāšanos Berlīnē, bet uz šo pasākumu savaņģoju arī Andreju jeb Ziņģi (kurš patiesībā par DTH sāka fanot vēl pirms manis, jo viņam agrāk kļuva pieejams TV kanāls VIVA), kā arī Arni un Lauru. Vīzijā, kā notiks nokļūšana uz koncertu un kas ar to ies komplektā, nāca jau tikai ar laiku.

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Pirmās dienas mērķis mūsu braucienā bija pieticīgs - Augustova Polijā. Vecajos laikos tā varētu būt pilsēta, kuru sasniegt, izbraucot no Rīgas piektdienas vakarā, taču bērni tik pamatīgai nīkšanai mašīnā nav gatavi (un patiesībā arī es nemaz tik ļoti to neizbaudu). Pozitīvi, ka braucienos Centrāleiropas virzienā vismaz mūsu gadījumā var iztikt bez stundas mocīšanās cauri Rīgai, uz Via Baltica no mūspuses tiek ātri un, ja vien nav sastrēgumu posmā līdz Baložiem (šoreiz mazliet bija, ceļu remontu dēļ), tad drīz vien jau jūti, ka brauciens patiešām ir sācies.

Kāds laiciņš bija pagājis, kopš pēdējo reizi bijām kārtīgākā izbraucienā pa Eiropu. Pērn gan bija garāks atvaļinājums vasarā (četras nedēļas!), kura ietvaros itin labi izbraukājām Igauniju, taču Igaunija - tas tomēr ir ļoti tuvu, un braucienu līdz Narvai saukt par eirotripu šķiet nenopietni. Šovasar tikām tādi ieplānoti veseli divi, abi ar muzikāla baudījuma elementu, un te nu būs stāstījums par pirmo no tiem.

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Rīts Stērlingā sākās ar Marinas skrējienu, kura devās mierīgā Stērlingas piepilsētas izpētē, mazliet apmaldoties gājēju tuneļos zem ceļa un apskatoties, kā skoti mostas no rīta. Tad gan devāmies uz pašu pilsētu.

Nākamais rīts Invernesā sākas ar vidēji dramatisku un ne pārāk patīkamu atklāsmi, kur gan pats biju galvenais vaininieks. Šajā ceļojumā biju saskāries ar vienu izteikti kaitinošu problēmu naktsmāju rezervēšanā. Proti, tā kā Airbnb ārpus lielākajām pilsētām (un Invernesa nav ļoti liela) Skotijā nav sevišķi izplatīts, nācās palikt viesnīcās un parastajos B&B, ko rezervē caur Booking.com. Un Booking'ā, ja tu norādi, ka vēlies istabu 3 cilvēkiem, no kuriem viens ir divgadnieks (vai kaut vai zīdainis), tev standartā piedāvās trīsvietīgu numuru, kuru jau pēc noklusējuma nav sevišķi daudz, turklāt arī to cena ir izteikti dārgāka kā divvietīgajam. Un tu lieliski zini, ka tavs divgadnieks savu atsevišķo gultu neizmantos. Itin daudzviet turklāt trīsvietīgu numuru nav nemaz, un tev vienkārši nebūs variantu, kur nakšņot. Ko šādā situācijā dara "latvietis praktiskais"? Rezervējot istabiņu, viņš bērnu vienkārši nenorāda. Kamēr tev ir darīšana ar lielākām viesnīcām, nevienu tas īsti arī neinteresē - gan jau, ka viņu numuros itin bieži apmetas arī pieaugušie daudz lielākā skaitā kā norādīts un tāds viens divgadnieks neko nemaina. Bet ja tu izmanto Bed&Breakfast, situācija ir gluži citāda. Tikai es par to nebiju iedomājies. Un, kad mēs vācāmies ārā no šīs nakts B&B, vīrs, kuram tas piederēja teica, ka ar šādu taktiku Skotijā ir jāuzmanās, ka tu nepaziņo par bērnu. Viņš pats vēl nekas, bet citur varot sanākt sūdi. Atvainojos viņam, paskaidroju situāciju, bet nešķita, ka viņam būtu ticība, ka mums ir kāda cita motivācija, kā tikai viņu apkāst.

Rītu sākām ar gājienu līdz mašīnai, lai atstātu tajā mantas, bet tad devāmies pastaigā pa pilsētu. Šīs pastaigas centrālais un smagākais elements bija brokastis. Neko ļaunu nedomādami, mēs iegājām iestādē ar nosaukumu The Pancake Place un pasūtījām divas pankūkas ar "jumtiņu", proti, visādiem dekorējumiem. Jau tajā brīdī, kad tās ieradās uz mūsu galda, radās sajūt, ka šī nebija laba izvēle - pankūku pat nemaz nevarēja redzēt, tai pa virsu bija putukrējuma un saldējuma kalns, manā gadījumā vēl ar braunija elementiem. Neatceros, kad pēdējo reizi piedzīvojām tādu cukura festivālu. Mani vēl kaut cik izglāba tas, ka vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, pagarināt stāvvietas laiku, jo atklājās, ka ar mūsu (Latvijas) telefona numuru veikt šo lietu attālināti nav iespējams. Svaigais gaiss bišķi atviegloja organisma pārslodzes sajūtu, bet arī pēc atgriešanās bija skaidrs, ka ne Marina, ne es savas porcijas nepieveiksim. Un turpmākās dažas dienas saldumus vispār negribējās redzēt. Turklāt nevar teikt, ka šis ēdiens bija sevišķi garšīgs, tas bija tikai neveselīgs bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem.

Atšķirībā no teju visiem pēdējo gadu ceļojumiem, Skotija man kā gala mērķis plānos bija jau sen. Daba, pilis, Edinburga, futbols, vēsture - šādas mirkļbirkas es lietotu, raksturojot savas iepriekšējās emocijas par šo Lielbritānijas daļu. Kā tas sanāca, ka aviobiļetes lidojumam septembrī biju nopircis jau janvāri, pat vairs neatceros, bet tas tikai vēl vairāk pastiprina apziņu, ka šis ceļojums nebija nejaušs un spontāns.

Viesojoties Skotijā, noteikti gribēju aiziet uz kādu futbola spēli. Sākotnēji tēmēju uz kādu no lielajiem Glāsgovas klubiem, taču tikt uz Rangers nav tik viegli - nezinu, cik vispār biļešu uz ikdienas spēli Glāsgovā tiek piedāvāts cilvēkiem no malas, bet jau pāris stundas pēc biļešu tirdzniecības sākuma (sanāksmes dēļ nokavēju pašu sākumu) piedāvājumā nekā vairs nebija. Pēc tam patiesībā biju vispār atmetis futbola apmeklējuma iecerei ar roku, tomēr kārtības labad painteresējos, kas un kur mūsu ceļojuma laikā Skotijā spēlēs. Un izrādījās, ka Aberdīnā būs Skotijas Premjerlīgas spēle mūsu iebraukšanas dienā. Vispār biju gatavs futbola vietā izvēlēties pārgājienu gar piekrasti, bet šodien laikapstākļi nelutināja - baisi vējains, un Esterei vējš ļoti nepatīk, līdz ar to man tomēr radās iespēja apmeklēt futbola spēli.

Rītu sākam ar braucienu uz Vestportas centru. Pilsēta galīgi nav liela - ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju tā būtu pielīdzināma Lielvārdei vai Baložiem, un tās galvenā vērtība noteikti ir jau iepriekš apskatītā piekraste. Pilsētas centrā faktiski ir tik vien kā dažas ieliņas, kuras veiksmīgi izstaigājam. Mazliet sanāk stress saistībā ar mašīnas noparkošanu - neesam sākotnēji pareizi sapratuši, kāda te ir sistēma un kaut kā naivi šķita, ka, reģistrējoties aplikācijā, pirmā stunda ir bez maksas, bet kaut kādā brīdī atklājas, ka tā vis nav, un tad straujiem soļiem dodos līdz mašīnai, pārliecinājies, ka policista kungs līdz mūsu mašīnai vēl nav ticis (Britu salās tādu vīreļu, kas monitorē auto stāvvietas, ir mežonīgi daudz), samaksāju par stāvvietu, un uz kādu laiku esam drošībā. Kolorīts novērojums - Vestportas centrā sastopam ielas malā noparkotu traktoru, kas tiek iepazīstināts ar rotaļu traktoru, ko esam nopirkuši arī Esterei.

Iepriekš Īrijas traktoru tūrē: Marina, Estere un Raimonds ir sasnieguši leģendām apvīto Blārnijas pili. Atstājis dāmas ārpusē, Raimonds dodas tajā iekšā pretī nezināmajam.

Iepriekšējās daļas beigās atklājās, ka mums nav līdzi telts mietiņu un ka šādos apstākļos nevaram nostiprināt telti. Atbilde uz jautājumu, kā šādā situācijā rīkoties, ir primitīvākā no iespējamajām - nostiprināt telti ar akmeņiem. Kempinga teritorijā arī varētu savu tiesu akmeņu nočiept, bet izlemjam, ka korektāk būtu tomēr aiziet līdz jūrai, kas atrodas mazāk kā kilometra attālumā un cerēt, ka tur būs labs akmeņu piedāvājums.

Gulējuši esam ne vairāk kā piecas stundas, kad Estere paziņo - laiks celties! Rīgā patiešām jau sen ir rīts, un arī mēs nejūtamies ne tuvu tik apdauzīti, kā to varētu šādos apstākļos gaidīt, tālab raušamies vien augšā un pamazām krāmējam mantas. Pārdomājot situāciju ar vēsu galvu, saprotu, ka nekas traks jau nav noticis. Jā, droši vien iedzimtās taupības pēc būšu pārmaksājis simts līdz divsimts eiro (atkarībā no tā, vai izdosies atkarot samaksāto naudu par nesaņemto naktsguļu sākotnēji rezervētajā vietā), taču badu ciest mums tādēļ diez vai nāksies. Viss pārējais vispār pat nekādus tēriņus nav radījis - tik vien, kā sūdīgs emocionālais stāvoklis ienācies. Bet ar to var dzīvot tālāk!

Sākt ceļojumus ar kādu neizdošanos man ir raksturīgi - līdzīgi kā orientēšanās distancēs es visbiežāk "noroku" pirmu kontrolpunktu, tā ceļojumos kritiskākais ir pirmā nakts, kuru mēdzu rezervēt kriminālās viesnīcās, kaut ko ne līdz galam saplānot un visādi citādi - sākt ceļojumu uz jautras nots. Gadās arī, ka jautrība nav manis paša izraisīta - piemēram, robežsargu interesi Telavivas lidostā savulaik nebiju speciāli provocējis. Tomēr jāatzīst, ka tik "spoža" sākuma kā mūsu braucienam uz Īriju man vēl nebija bijis.

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, pirms katra ceļojuma noskaidrot, vai gadījumā to nevarētu apvienot ar kādu orientēšanos. Sevišķi augstas cerības šoreiz uz to, ka kaut kas šajā ziņā varētu izdoties, šoreiz neliku - pārāk specifiski un konkrēti plāni, un nav jau tā, ka Bulgārija un Rumānija būtu pārākās orientēšanās lielvalstis. Neko daudz par to orientēšanās tradīcijām, bet Wikipedia var redzēt, ka par abām tām ir precīzi nulle medaļu pasaules čempionātu vēsturē, līdz ar to diez vai tur katru dienu katrā pilsētā ir kādi mači. Un tomēr, izrādījās, ka Rusē vietējā sporta kluba sezonas atklāšana notika tieši dienā, kad mums bija paredzēts tur iebraukt. Nācās gan mazliet piekoriģēt braukšanas laikus, lai uz pusdienlaiku jau būtu klāt, bet tas izrādījās pilnīgi realizējami.

No Varnas mēs braucām uz Nesebaru - vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Bulgārijas pilsētām, kuru biju apskatījis arī savas iepriekšējās vizītes šajā apvidū laikā. Pilsētas vēsture ir gana sena - otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur dzīvojuši trāķieši, pēcāk šo reģionu kolonizēja Grieķija, veidojot Mesambrijas pilsētu. Grieķus nomainīja romieši mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tad nāca viduslaiku ciemata ēra un renesanses laikmets. Visvairāk patiesībā Nesebarā jūtams viduslaiku gars.

Atstājām aiz muguras Bukaresti, par kuru vēl pirms pieciem gadiem bija dzirdēts, ka tā ir skaista pilsēta, jo salīdzina ar Sofiju un neglīta, ja salīdzina ar Budapeštu, un devāmies uz Konstantu, par kuru nekādus salīdzinājumus dzirdējis nebiju. Toties Wikipedia apraksts lika domāt, ka tā būs viena no tām pilsētām, kas Rumānijai varētu veidot labāku tēlu, nekā tas šai valstij kopumā ir raksturīgs. Stereotipiski es teiktu, ka Rumānija man asociējas ar čigāniem, netīrību, korupciju un Čaučesku, kas nav tas labākais veids, kā domāt par valsti. Vienlaikus - no manas īsās pieredzes šajā valstī ar velosipēdu paņēmu līdzi zināšanas, ka pat svešvalodas nekādā līmenī nepārvaldoši rumāņi lielākoties šķiet atvērti un draudzīgi un noskaņoti ar tevi papļāpāt.

Ko darīt Lieldienu brīvdienās? Tāds bija jautājums, ko sevišķi ilgi nerisināju. Atvaļinājumu ņemt plānos nebija, uz pāris dienām kaut kur lidot šoreiz nebija motivācijas (un par to arī vajadzētu domāt daudz savlaicīgāk, nekā tas man parasti ir raksturīgi), līdz ar to izlēmām, ka varētu apmeklēt pāris vietiņas no Šurpu turpu izaicinājuma un pie reizes gan jau vēl kaut ko saistošu sadarīt. Viens no tipiskajiem saistošajiem variantiem būtu aiziet uz teātri, taču svētku brīvdienās teātri sevišķi ar strādāšanu neaizraujas - aktieri korporatīvajās ballītēs piestrādā par Lieldienu zaķiem un zaķenēm (ļoti ceru, ka tas ir joks!). Tomēr Liepājas teātrī sestdienā izrādījās pieejamas divas izrādes sestdienā un uz abām arī bija pieejamas biļetes. Protams, zinu, ka dažas nedēļas pirms vajadzīgā datuma neizpārdota izrāde nebūt nav izcilas kvalitātes rādītājs, bet - arī uz "Pūt, vējiņi!" mēs pamanījāmies nopirkt biļeti dienu pirms izrādes, līdz ar to - gadās visādi. Kā lai arī nebūtu, tātad izvēle krita uz Liepāju un tās tuvākās apkārtnes Šurpu-turpu punktiem, plus vēl iebraukšanu Lietuvā uz Palangu, papildinot statistiku mūsu ilgtermiņa projektā "Lietuvas pilsētu apceļošana".

Kopš Eiropā principā varu teikt, ka visās valstīs ir būts (joprojām neesmu paviesojies vienīgi Kaukāza valstīs, kuras gan pie Eiropas skaitāmas tikai daļēji), pamazām nākas iet savos ceļojumos dziļumā, nevis plašumā (pagaidām kaut kā īsti neesmu pārslēdzies uz režīmu "pasaules apceļošana", jo arī Eiropā vēl ir ļoti daudz neredzētā, lai uzreiz tā ņemtu un dotos uz citām pasaules malām), un tā vienā no šādiem gājieniem plašumā tika izdomāts mazliet labāk iepazīt Bulgāriju un pie reizes arī Rumāniju. Kamēr Bulgārija manā Eiropas ieskaitē ietilpa puslīdz normālā veidā, tad Rumānijā neko vairāk kā pierobežas pilsētu Galati 2013. gada velobrauciena ietvaros redzējis nebiju. Šoreiz gan tāpat lielākais uzsvars krita uz Bulgāriju, bet zināšanas par Rumāniju izlēmām papildināt ar Bukarestes un Konstantas iepazīšanu. Taču par visu - secīgi.

Ceļojumos cenšos nelaist garām iespēju apmeklēt kādu futbola spēli, un šāda iespēja radās arī nesenajā Rumānijas-Bulgārijas brīvdienu nedēļā. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt, kāda tad bija mana pieredze šajā spēlē, kas notika laukumā un ārpus tā.

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Ilze šogad izvēlējās savu dzimšanas dienu svinēt neparasti - tai vietā, lai viesus piektdienas vakarā uzņemtu Kuģu ielā, viņa izziņoja orientēšanās sacensības City Race Mančesterā, aicinot draugus doties viņai līdzi uz Joy Division un Deivida Bekhema pilsētu. Ilgi nedomājām un pieteicāmies braucējos. Kad izziņoja oficiālu pieteikšanos uz City race, tieši “Darba rezervju” pārstāvji bija pirmie, kas pieteicās, līdz ar to rezervējot sev pirmos vienpadsmit starta numurus. Ceru, ka organizētāji vismaz pacentās iegūglēt un censties noskaidrot, kas tas īsti ir par dīvainu sporta klubu no Latvijas.

Mums nebija sevišķi tāls ceļš jāmēro uz nākamo pieturvietu - Zvolli no Kampenas šķir nieka 20 kilometri. Nez kādēļ man šķita, ka es šo pilsētu zinu tālab, ka Zvollei ir laba futbola komanda, bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai - tajā laikā, kad es visintensīvāk sekoju sportam, tā pat nespēlēja Nīderlandes augstākajā līgā. Arī iedzīvotāju skaita ziņā tā nav nekas izcils - aptuveni 20. lielākā pilsēta Nīderlandē. Taču kā lai arī nebūtu, kaut ko par Zvolli es dzirdējis biju, un arī Jivona (tā sauca mūsu saimnieci Kampenā) apgalvoja, ka Zvolle esot ļoti skaista pilsēta.

No Groningenas ceļš mūs veda uz pilsētu, ko parasti vilcieniņu spēlē dēvējam par Lielvārdi. Tās īstais nosaukums ir Leeuwarden jeb latviešu valodā Leuvardena un nosaukums tai tāds ir par godu lauvam, nevis lielumam. Leuvardena ievērojama ar to, ka tajā bija dzimuši mākslinieks Ešers un leģendārā Mata Hari (par ko mēs gan patiesībā nemaz nebijām informēti).

Groningenas dzīvokļa saimnieces mums bija devusi precīzas instrukcijas tam, kur šajā pilsētā vajadzētu novietot auto, lai par stāvvietu nebūtu jāmaksā. Mūsu dzīvesvieta bija diezgan centrā, līdz ar to mašīna bija jāliek aptuveni kilometra attālumā, otrpus dzelzceļa sliedēm.

Brēmene ir pārsteidzoši draudzīga pilsēta viesiem, kas tajā ierodas ar lidmašīnu, proti, viena no retajām man zināmajām pilsētām, kur visu gabalu no lidostas līdz pilsētas centram var nobraukt ar tramvaju. Patiesībā, pat tad, ja tava māja ir vēl tālāk, arī tad turp vari braukt ar tramvaju. Mūsu gadījumā gan pietika ar standarta tramvaju līdz centram (11 minūtes!), kurai sekoja 10-15 minūtes ar kājām līdz rezervētajai dzīvesvietai.

Manā dzīvē ceļojumi gadās gan vairāk, gan mazāk plānoti. Ja galamērķis ir kaut kur tālu - piemēram, Jaunzēlande, tad parasti vismaz pusgadu iepriekš tiek sagādātas aviobiļetes, pamazām top saraksts ar apskatāmajiem objektiem, ir jāveic kādi priekšdarbi un ne gluži viss tiek palaists pašplūsmā. Un gadās tādi braucieni kā nule notikušais, kura plānošana notika šādi:

Rīt sākās gluži normāli - ar došanos paskriet. Tā kā jau iepriekšējā dienā bijām izpētījuši parku (ja kas - to sauc par Zahera parku, un tas ir lielākais parks Jeruzalemē), tad devos uz turieni. Agrajā rīta stundā sevišķi daudz skrējēju nebija, bet gluži viens arī nebiju, tāpat, protams, satiku suņu staidzinātājus. Aizskrēju arī līdz Krusta klosterim - 11. gadsimta gruzīnu klosterim, kas atbilstoši ļoti ticamai leģendai ir uzcelts vietā, kur ir apbedīta Ādama galva, un vēlāk tajā vietā audzis koks, no kura tapa krusts, kurā sita Jēzu. Protams, ievērojot to, ka Jeruzalemē uz katru akmeni pretendē vismaz trīs reliģijas, tik ļoti neticama sakritība tā nešķiet (pie nosacījuma, ka tu Bībeli pieņem kā precīzu vēsturisku hroniku un gadu tūkstošu laikā radušās leģendas - par oficiāliem un uzticamiem avotiem). Sākotnēji arī laiks bija jauks - spīdēja saule, bet nebija karsts, īsi sakot - tieši tas, ko tāds rīta skrējējs kā es varētu vēlēties. Taču tad ļoti strauji viss mainījās - sacēlās vējš, sadzina mākoņus, un sākās gāziens. Atlikušos trīs (grafiks!) kilometrus bija pamatīgi jāsaņemās noskriet, nevis finišēt ātrāk, tomēr kaut kā ar šo plāna punktu tiku galā un jau manāmi slapjš devos iekšā viesnīcā.

Nemēģināšu uzturēt intrigu: saule nākamajā rītā patiešām uzlēca, un es arī biju savlaicīgi piecēlies, lai to redzētu. Tik vien bēdas, ka redzēt saullēktu nevarēja, jo bija apmācies. Līdz ar to Marina, kas bija noslinkojusi un nevēlējusies modināt Esteri, zaudēja tik vien kā iespēju pasēdēt kraujas malā kopā ar vāciešu ģimeni un pārliecināties, ka neko sevišķi interesantu redzēt nevar.

"Un solīja Izraēlas Toms Bricis, ka trešajā dienā gāzīs tāds lietus, kas aizskalos visus grēciniekus..." Apmēram šāda bija laika prognoze gaidāmajai dienai, un nakts pirms tās itin labi attaisnoja prognozes solīto - lija, lija un vēlreiz lija. Dīvainā kārtā gan lietus mitējās uz to laiku, kad mēs sataisījāmies doties ārā no mājas un brīžiem pat uzspīdēja saule, radot sajūtu, ka varbūt tomēr mums nevajadzētu īstenot iepriekš izskanējušo plānu par šīs dienas pavadīšanu kādā muzejā vai lielveikalā.

Sestdienas vakars Telavivā mūs pārsteidza ar dzīvu satiksmi un ļoti nedzīvu parkošanās vidi. Proti, mašīnas stāvēja gan vietās, kur tās drīkst stāvēt, gan tādās, kur nedrīkst, bet nekur nemanīja nevienu mēģinām noparkoties. Secinājums: visi jau bija atraduši savas labākās vietiņas un mums atlika tikai izmisīgi meklēt risinājumus. Sākotnēji pamanījāmies neieraudzīt savu viesnīcu (kas gan izrādījās itin prognozējami, jo norāde uz to bija izcili nemanāma), bet tad sapratām, ka būtiskāks jautājums ir - kur mēs liksim auto?

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Lielpilsētas mani vienmēr drusku biedē, jo īpaši - teorētiski. Un Tokija šajā ziņā ir īpaši biedējoša, jo atbilstoši urbānājai zonai tā ir lielākā pilsēta pasaulē. Protams, ja ņem vērā, ka tās urbanizācijā ietilpst arī Jokohama, tad varētu teikt, ka mēs jau ceļojuma pirmajās dienās pabijām Tokijā, tomēr sajūtu līmenī mežonīgi lielajā cilvēku masā mēs nonācām vien pēc atgriešanās no salas rietumiem.

Primārajos plānos skaitījās, ka mūsu tālākais ieplānotais punkts Japānas rietumos bija Hirosima, taču patiesībā plāns bija aizbraukt vēl drusku tālāk - vismaz šāds objekts bija manā gaužām īsajā sarakstā ar vietām, ko gribētos Japānā apmeklēt (varu atklāt, ka virkni ieplānoto objektu - tādus kā ātri pagatavojamo makaronu muzeju un robotu seksa muzeju - mēs tā arī neapmeklējām), proti, Kintai tilts. Tas atrodas pilsētiņā, ko sauc Ivakuni, kuru, domājams, 95% apmeklētāju īsti neapskata, uzreiz dodoties uz prom no tās centra esošo tiltu un parku. Arī mēs šajā ziņā sekojām vairākuma viedoklim.

Atgriežos beidzot pie Japānas ceļojuma apraksta. Pēdējā (hronoloģiski, nevis aprakstu ziņā) dokumentētā diena vēstīja par manu dalību rogainingā, bet tagad pienācis laiks atsākt ceļojuma aprakstu (kas tradicionāli jāpabeidz līdz nākamā gada sākumam), un pienācis laiks doties prom no Jokohamas.

Hakoni kā galamērķi mums ieteica Miks vēl pirms bijām ieradušies Japānā. Mūsu pašu sākotnējos uzmetumos šīs vietas nebija, lai arī bija paredzēts kaut kur (ja šāda iespēja radīsies) apskatīties uz Fudzi kalnu. Tiesa, kā Miks jau savlaicīgi brīdināja, pat no neliela attāluma ir itin liela iespēja, ka kalns nebūs redzams, jo tam ir nosliece slēpties mākoņos. Tikām skaidrās dienās, ja ļoti paveicas, Fudzi var redzēt pat no Jokohamas. Necentīšos uzturēt intrigu - mums Fudzi redzēt nebija lemts.

Nezinu, vai desmit stundu lidojums pēc definīcijas vispār var būt viegls. Taču itin droši varu apgalvot, ka šāds lidojums ar zīdaini nekad nav diži viegls. Protams, Marinai tas bija daudz grūtāks kā man - es jau neesmu barojošā māte, bet tikai tas bārdainais onkulis, kas pabāž sejā bērnam govi un sāka: "Mū!" Vispār jau man grēks būtu sūdzēties - kā nekā šādos apstākļos mums bija iespēja tikt pie vietas pirmajā rindā, kas nozīmē papildu vietu kājām. Un varu tev atklāt noslēpumu - tēju divmetrīgam vīrietim standarta lidmašīnas vietā nav izcili komfortabli tālajos lidojumos. Kas attiecas uz zīdaiņu pārvadāšanu, pozitīvā iezīme ir tāda, ka var dabūt grozu jeb "baby bassinet", lai tam nebūtu viss ceļš jāpavada rokās. Negatīvā ziņa - tajā bassinetā ir izcili sviedrēšanas apstākļi un nekāda labā gulēšana nesanāk. Protams, varbūt tā ir tikai LOT problēma un citas kompānijas piedāvā labi elpojošas/vēdinošās gultiņas, taču ir vērts rēķināties ar to, ka gultiņa nebūs visu problēmu risinājums. Tāpat pastāv tāda īpatnība, ka lidmašīnās parasti ir vairāk kā viens zīdainis, un tā kā zīdaiņus izvieto tajās rindās, kur var nolikt gultiņu, vari rēķināties, ka tavs zīdainis nebūs vienīgais dzirdamības zonā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka tavs zīdainis traucēs citiem zīdaiņiem gulēt, bet citi zīdaiņi tāpat traucēs tavējam. Un kamēr tu kā vecāks itin viegli varēsi klapēt ar ausīm un pārmērīgi nepārdzīvot, ka tavs bērns traucē gulēt lielai vācu kundzei, modināt svešu bērnu galīgi negribās. Īsi sakot, jautrības būs pietiekami.

Ceļojums uz Japānu sākās ar lidojumu uz Varšavu, līdz ar to pirmā apraksta daļa galīgi nebūs saistoša eksotikas cienītājiem, ja vien tu par eksotisku vietu neuzskati Poliju - valsti, kuru Latvijā tradicionāli pieņemts uzskatīt par to lielo pelēko blāķi, kuram ar auto ir jāizmokās cauri, lai tiktu "īstajā Eiropā". Protams, Varšava kā ja jau jebkura galvaspilsēta, nav īsti tipiska savas valsts pilsēta, un vēl jo vairāk - stereotips par Polijas garlaicīgumu lielā mērā ir sekas tam, ka caurbraukšana pēc noklusējuma ir garlaicīga padarīšana un lielākos našķus tu tādā veidā, protams, neredzi. Un tomēr, ja tevi Polija pagalam neintersē, šo apraksta daļu vari droši nelasīt - par samurajiem, geišām, suši un to, vai Japānā patiešām automātos līdzās kokakolai un zaļajai tējai var iegādāties lietotas sieviešu apakšbikses, šeit ne vārda nebūs.

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!

Vispār jau šogad vairs nekādi ārzemju braucieni nebija plānoti, atvaļinājuma krājumi principā jau bija izsmelti pirmā pusgada laikā, ar valstiskām brīvdienām ar nekas spožs nesolījās, bet tomēr nenoturējos un uz īsām brīvdienām uz Berlīni aizbraucām. 18.novembris + viena atvaļinājuma diena, un jau tavā rīcībā ir četras brīvas dienas, kas tādam īsam uzlidojumam "na Berļin" ir vairāk vai mazāk pietiekamas.

Pavisam piemirsu vienu no Leirijas apmeklējuma būtiskākajām daļām - tai vajadzēja ietilpt jau iepriekšējā aprakstā, bet kā teikt, tā mazliet "aizgulējās", tāpēc par to uzrakstīšu tagad. Sēdējām mēs mierīgi savā istabiņā, bija kaut kas pāri septiņiem vakarā, pētīju Internetu un konstatēju, ka Leirijā ir arī Decathlon veikals - tādus mums parasti patīk apmeklēt, jo tur ir gaužām patīkamas cenas sporta un tūrisma ekipējumam. Izrādījās gan, ka līdz Dekatlonam ir daži kilometri ejami, tāpēc es itin droši izteicos - ka to nu gan mēs nedarīsim šovakar, proti, uz Dekatlonu neiesim. Man par pārsteigumu izrādījās, ka meitenes bija ļoti pat gatavas turp tomēr doties. Izrādījās, ka maršruts ir gaužām vienkāršs - taisni vien, taisni vien un turpat šosejas malā veikals būs. Ja jau jāiet - jāiet. Nezinu, vai mēs būtu tur gājuši, ja būtu iepriekš zināms, ka liela ceļa daļa būs jāiet pa šosejas malu bez ietves, bet kādā brīdī būs jāveic arī itin šizoīds šosejas šķērsošanas manevrs, skrējiens pa estakādi bez ietves un ka ejot pa šo ceļu sandalēs iedzīvosimies itin pamatīgos dzelkšņos pēdās. Izklaidējoši tas noteikti bija, mūs interesējošās lietas veikalā arī dabūjām, plus vēl atceļā piesavinājos kārtējo citronu no koka ceļmalā, bet par izcili patīkamu šādu pastaigu es laikam gan neatzītu. Patiesībā mums pat bija doma mēģināt veikala stāvvietā sarunāt, lai kāds mūs nogādātu ar auto drošākā zonā, taču ceļu plānojums tur bija tāds, ka autobraucējiem galīgi nebija loģiski braukt tādā virzienā, kādu vajadzēja mums. Interesanti, protams, ka Google Maps mums bija ieteicis šādu maršrutu kā kājāmgājējiem piemērotu, un tā kā mēs to bijām patiešām veikuši, skaidrs, ka arī nākotnes Leirijas apmeklētājiem šāda ekstremāla pastaiga uz Dekatlonu varēs tikt piedāvāta.

Gads strauji tuvojas beigām, un kā tas atbilst tradīcijām - jau trešo gadu pēc kārtas man decembrī vēl atlicis viens nepabeigts ceļojuma apraksts. Šoreiz gan par laimi nekas garš rakstāms nebūs - mūsu brauciens uz Portugāli nebija sevišķi garš, un no tā vēl liela daļa bija Primavera Sound festivāla apmeklējums, kura būtiskākos skatītos koncertus jau savlaicīgi tiku ieskicējis. Aprakstā gan vasarā tālāk par pirmo daļu netiku. Skaidrs, ka pusgadu vēlāk ir diezgan pagrūti atcerēties to, kurā brīdī es izteicu to vai šo asprātīgāku vai mazāk asprātīgu repliku, līdz ar to var gadīties, ka šis nebūs detalizētākais apraksts manā dzīvē, bet kas zina - varbūt tas palīdzēs pret liekvārdību.

Kā dzima doma braukt šogad uz NOS Primavera Sound festivālu Porto, es tev nemaz tā precīzi nepateikšu. Droši, ka tā bija mana iniciatīva, bet kāpēc tā radās - kas to lai vairs atcerās. Taču ar garantiju varu pateikt, kad šī doma radās - 16.februārī, jo tieši tajā datumā izsūtīju dažiem draugiem vēstules ar jautājumu, vai kāds no viņiem vēlētos šajā braucienā pievienoties. Toreiz kā māksliniekus, kurus vērts redzēt, ieteicu sekojošos: Air, Animal Collective, Beach House, Brian Wilson, PJ Harvey, Sigur Ros un Tortoise. Tagad jāatzīst, ka "Dzīvnieku kolektīvu" un "Bruņurupuci" mēs beigās nemaz neredzējām, bet sevišķi par to neskumstu. Toties mēs redzējām daudz cita un ne tikai festivālā, par ko esmu priecīgs.

Lidojumu sērija atpakaļ uz Eiropu ir mazāk maniakāla kā turpceļš, tomēr nokļūšanai mājās tāpat mums būs jālido veselas četras reizes. Protams, ievada posms Kraistčērča - Oklenda ir tīrais sīkums, bet tālāk gan sākas izklaides, jo īpaši tādēļ, ka mājup mums vairs nebūs nejauši dabūto glauno aviokompāniju, bet gan pilnīgi autentisks Air China serviss (tiesa, mums nav objektīvas informācijas par to, cik labs vai slikts tas ir, bet reputācija šai kompānijai nav gluži zvaigžņota).

Piecelties no rīta nekādi nav problēma - pēc divpadsmit stundu miega esi diezgan labi izgulējies. Ātri ieēdam brokastis, savācam mantas un dodamies ceļā uz auto. Interesanti, ka šonakt kempings bijis diezgan patukšs - līdzās mūsējai ir vien pāris teltis, kamēr nakti iepriekš tādu bija savas divdesmit.

Rītu mēs sākam ar nelielu kardiotreniņu - kāpienu Dzelzs kalnā, tas atrodas turpat netālu no Alberttaunas. Ar ko ievērojams Dzelzs kalns? Noteikti, ne ar to, ka tajā valdījis rūķis Dains iz "Gredzenu pavēlnieka" mitoloģijas. Patiesību sakot, neviens arī neapgalvo, ka pastāvētu kāda saistība starp Dainu un šo kalnu, gluži vienkārši man radās šāda asociācija. Tā vien šķiet, ka pusaudža gados mazliet par daudz reižu šo triloģiju pārlasīju. Realitātē tikām kalna lielākā vērtība ir tajā, ka no tā paveras labs skats uz citiem objektiem, piemēram, attālu sniegotu virsotni (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, kura virsotne Jaunzēlandē ir kas). Augstumā šis kalns (Dzelzs, tas ir) ir itin neliels - kāpums uz virsotni ir nieka 200 metru, taču rīta pastaigai aptuveni stundas garumā tādi 200 metri augšā un (loģiski) divsimts metri lejā nav nemaz tik slikti. Protams, kad tu redzi meiteni-skrējēju, kas ir nupat uzskrējusi virsotnē un tūliņ skries atpakaļ lejā, tev kā latvietim parastajam rodas sajūta, ka kalnainos apvidos cilvēki ir taisīti no pilnīgi cita materiāla kā tavā pusē. Vēl šī kalna kontekstā ir vērts pieminēt, ka tajā (galvenokārt nogāzēs) ir sastopams milzīgs daudzums trušu, un līdz ar to - vēl lielāks daudzums spiru, tā ka dažviet tu starp spirām pat neredzi zemi. Rokās truši gan galīgi nedodas.

Tūristam Jaunzēlandē gandrīz vai obligāti ir jānodarbojas ar kādām ekstrēmām sporta aktivitātēm - jālec ar gumiju aizā, jābrauc ar plostu pa kalnu upi, jākāpj klintīs, jāsērfo vai jebkādā citā sabiedrībai pieņemamā veidā jāriskē ar dzīvību. Tā kā mēs esam rāmi nīkuļi no Latvijas, bijām izlēmuši - mums pietiks ar izbraucienu ar kajaku pa ezeru. Vispār jau mums ļoti gribējās vēl pa ceļam apskatīt Katedrāles klintis, taču neveiksmīgs paisumu-bēgumu grafiks šo pasākumu darīja neiespējamu, tāpēc esam izlēmuši - nebūs, spiežam gāzi grīdā un braucam uz Okarito ezeru! Ceļā sastopamies ar reti pieredzētu parādību - vienas joslas tiltu, kur tu ar auto brauc pa dzelzceļa sliedēm, jo praktiskie jaunzēlandieši šajā vietā ne tikai sev raksturīgajā stilā laiž mašīnas braukt pa tiltu "gaidi - brauc" formā, bet šajās izklaidēs iesaista arī vilcienu.

No rīta atklājas, ka esam nakšņojuši pie diezgan iespaidīga stāvkrasta, ne gluži tāda kā mūsu neatrastajā kempingā, bet vieta tāpat iespaidīga. Un pie reizes konstatējam, ka vakardienas lietus ir nodarījis skādi mana fotoaparāta izliektajam objektīvam - tam, kurš būtu tieši vislabāk piemērots milzīgas tuvu esošas klints bildēšanai - tajā kaut kādā veidā ir ticis iekšā mitrums un bildes sanāk tādas, it kā fotogrāfs būtu appīpējies. Vēlāk gan izrādīsies, ka šis efekts nebūs sevišķi ilglaicīgs un jau nākamajā dienā viss būs atkal ar objektīvu kārtībā.

Savu otro pilnvērtīgo dienu Jaunzēlandē sākam ar vizīti Huka ūdenskritumā. Dīvainā kārtā tas ir populārākais dabas tūrisma objekts visā Jaunzēlandē. Ne tādā ziņā, ka ūdenskritumam būtu kāda vaina - bet valstī, kur ir atrodami termālie avoti, izcili izteiksmīgi vulkāni, milzīgas aizas un pat ledāji, populārākais tūrisma objekts varētu būt arī kas grandiozāks - vismaz stipri līdzīgu ūdenskritumu esmu redzējis arī Norvēģijā, kur tas galīgi nešķita tik izcili tūristu apmeklēts. Runā, ka Huka ūdenskrituma mežonīgās popularitātes atslēga ir teicamais novietojums netālo no gaužām populārā Taupo ezera un pilsētas. Protams, ūdenskrituma jauda ir pamatīga un es vienlaikus gribētu un negribētu pa to izbraukt ar laivu, bet tas, manuprāt, nav īsti salīdzināms ar Islades Gulfoss.

Līdz ar Ženēvas apmeklējuma beigām sākās mūsu ceļojuma vismazāk aizraujošā daļa. Vispirms - lidojums uz Frankfurti. Tad - pāris stundas lidostā. Lidojums uz Šanhaju. Astoņas stundas lidostā! Pat varbūt būtu gribējies vairāk čakara un visādu pārbaužu - vismaz būtu interesantāk. Visubeidzot - lidojums uz Oklendu. Vienīgais, ko par šo posmu var piebilst, ir izcilā mūsu veiksme ar aviokompānijām. Pateicoties Air China grafiku maiņai sanāca, ka mums nebija iespējams lidot ar pašiem ķīniešiem, tā vietā viņi mums piedāvāja reisus citās "Star Alliance" kompānijās - pirmos divus posmus veicām ar Lufthansa, bet trešo - ar Air New Zealand. Lielākā sajūsma noteikti par pēdējo - Jaunzēlandes aviolīnijām ir ne tikai atraktīvi tērpi stjuardesēm (violeti-melni puķoti), bet arī visstilīgākie drošības instruktāžas video, kādus man līdz šim ir nācies redzēt. Mums konkrēti patrāpījās tāds, kur visus tekstus ierunājuši dažādi sērfošanas sporta profesionāļi, bet ir viņiem komplektā arī Gredzenu pavēlnieka tēma, vēl viena Gredzenu pavēlnieka tēma, bikini modeles, disko vājprāts un repojoši Men in Black. Plus vēl paveicās, ka reisi bija diezgan patukši un abos 12 stundu lidojumus varējām izmantot arī kādu brīvu blakus vietu kāju izstiepšanas vajadzībām (kas man, kā zināms, ir īpaši aktuāli).

Būtu pārspīlējums teikt, ka vārdu savienojums "Ukrainian Airlines" manī viestu drošības sajūtu. Diezgan "kreisa" aviokompānija būtu precīzāks raksturojums. Un vienlaikus - vai patiesībā nav tā, ka citi pārlidojumu veicēji, ar kuriem reizēm sanāk darīšana, ir līdzvērtīgi aizdomīgi? Kā lai arī nebūtu, Kijevā "Ukru aviolīnijas" mūs nogādāja.

Parasti ceļojumu aprakstus sāku ar apgalvojumu, ka konkrētais galamērķis vai nu jau ilgāku laiku ir bijis manā interešu lokā, vai arī tas ticis izvēlēts teju vai nejauši. Šoreiz šaubu nav - darīšana ir ar pirmo variantu, jo sapņot par Jaunzēlandi taču ir tik dabiski!

Grasa mūs kaut kā nebija sevišķi uzrunājusi (kas gan nebija sevišķi pārsteidzoši), bet lielākas cerības likām uz nākamo pilsētu mūsu maršrutā - Kannām. Domājams, ka nebūšu oriģināls, atklājot, ka Kannas man primāri saistās ar kinofestivālu, kurš tur reizi gadā notiek. Mēs gan galīgi nebijām interesējušies par tā šī gada norisi, vienkārši aizbraucām uz pilsētu, iegājām kafejnīcā paēst brokastis, un es ieraugu plakātu ar festivāla reklāmu. Padomāju - ha, Kannās droši vien vienmēr reklamē kinofestivālu! Apskatos uz datumiem - o, šobrīd tieši tas notiek! Paši sev par pārsteigumu bijām Kannās nokļuvuši tieši tā gada lielākā notikuma laikā. Tiesa, pilsētas nomalē, kurā mēs tajā brīdī atradāmies, sevišķi festivāla gaistoni nejuta (un, protams, labi, ka tā). Taču kad ar kājām devāmies uz centru, sapratām, ka šajās dienās Kannas dzīvoja tikai un vienīgi festivālam un festivālā.

Tās ir vienas vienīgas šausmas - nepabeigt ceļojuma aprakstu savlaicīgi un atlikt to uz gada pēdējām dienām. Emocijas ir pabalējušas, pa vidu bijis tūkstošiem lielāku un mazāku notikumu, un visas pilsētas ir saplūdušas vienā. Bet es centīšos būt stiprs. Nevaru garantēt, ka tekstā nebūs puspatiesību, sagrozītu faktu un nevietā iestarpinātu vēstures atstāstījumu, ar kuriem piesegt personīgās atmiņas robus. Taču tu neko citu no manis taču arī negaidīji, vai ne?

Atruna: apraksts iesākts novembra vidū, uzreiz pēc atgriešanās no Kopenhāgenas, bet pabeigts pusotru mēnesi vēlāk, kad ūdens mutē jau smēlās nepajokam - jānoslēdz gads blogā bez parādiem, bet vēl priekšā lielākā daļa kāzu ceļojuma apraksta (kamēr kalendārā jau 23.decembris...).

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.

Kaiss uz telefona zvanu neatbildēja, bet galvenokārt tādēļ, ka viņš jau nāca pa ielu mums pretī. Atpazīt mūs jau nebija sevišķi grūti. Vispār Kaiss izrādījās interesants frukts - vārds un jo sevišķi uzvārds liecināja par viņa arābiskajām saknēm - kā nekā čalis arī ilgāku laiku ir dzīvojis Tunisijā, bet pēc ārienes un uzvedības - francūzis kas francūzis, tā ka sevišķas bažas par to, ka mūs kāds nodēvēs par neticīgajiem un ziedos Allāham, neradās. Cita lieta, ka mazliet baisāku iespaidu atstāja viens cits, pilnīgi kanonisks francūzis.

Andora ir Eiropas sestā mazākā valsts, bet kā jau tas vispār ir ar pundurvalstīm, patiesībā tā nav nemaz tik maza, kā liecina tās apzīmējums. Proti, iespaids, ka šādās valstīs jau nav ko darīt, pāris stundās ar kājām visu izstaigāsi un mierīgi dosies prom, ir galīgi garām. Pat tādā Sanmarino vai Monako ir pietiekami apskates objektu pāris dienām, bet pamēģini tu izstaigāt vienas dienas laikā aptuveni 20x20km lielo Andoru ar tās kalnaino relfeju!

Tādu servisu kā šī ceļojuma sākumā nudien nekad nebiju pieredzējis! Uz Rīgas lidostu esmu braucis daudz reižu - gan ar sabiedrisko, gan ar taksometru, gan ticis vests ar auto, bet nekad - atkārtošos - nekad! - tik šiki braucis nebiju. Pie vārtiem mūs sagaidīja Z auto, kur bija nevien pati Z kopā ar Anitu un Raiti, bet arī Z vīns - jau glāzītēs sapildīts dzēriens, kuram vajadzēja noslēgt mūsu vīna alfabētu. Un tas to būtu arī noslēdzis, ja mēs iepriekš būtu bijuši mazliet rūpīgāki un iegrāmatojuši divus iepriekšējos burtus. Bet tā jau nu gan nav bēda. Vīns - tas vienmēr ir labi. Protams, pēc Raita patentētas metodes braucošā mašīnā atkorķēts šampanietis - tas arī galīgi nav smādējami! Nē, tā nebūt nebija, ka pirms lidojuma bijām pārāk satraukušies un citādi mums būtu bail lidot. Gluži vienkārši šis bija patiešām izcili patīkams pārsteigums!

Manā gadījumā motivācija ceļojumiem var būt visdažādākā, bet šim konkrētajam tā bija labākā iespējamā - kāzu ceļojums. Ja tā padomā, divatā ar Marinu līdz šim nebiju bijis ne tikai tālās un eksotiskās zemēs, bet pat tuvās un neeksotiskās. Vismaz tāda sajūta rodas, ka pat uz Šauļiem neesam braukuši.

No Bitolas uz Salonikiem iet divas šosejas - jaunā, kas ir taisnāka, un vecā, kas ir skaistāka. Izvēlamies braukt pa vecāko, lai apskatītu pāris ūdenskritumus, nopeldētos ezerā (šoreiz pie peldes tieku ne vien es, bet arī Iveta) un - man uz rokas uzķēzītu bruņurupucis. Tā kā esam jau visu laiku sevi dēvējuši par stulbajiem maķedoniešiem (tāds mūsu automašīnai numurs), aplasām iespējami vairāk šīs valsts slēpņu, lai būtu Latvijas līderi Maķedonijas slēpņošanā, kas gan nav sevišķi grūts uzdevums. Un tad jau esam iebraukuši Grieķijā.

Paēduši viesnīcā brokastis (mēs taču tur tādas domājams ēdām? neko neatceros!), dodamies uz Tiranas centru. Pilsēta ir jāapskata, tur nav divu domu. Šī pilsēta nenoliedzami ir kolorīta, lai gan to diez vai varētu nosaukt par klasiski eiropeiski skaistu, ar Vīni - nekā kopīga. Pilsētas centrā atrodams itin auteniska paskata DzOTs, lai atgādinātu par kādreizējo komunistisko valsts vadītāju paranoju un apsēstību ar aizsargposteņu būvi, un kaut kāds dīvains piramīdas veida grausts, par kura sienām kāpelē vietējie bērneļi. Vispār jāsaka - patīkama pilsēta, ne tādā ziņā kā skaista un droša, bet tāda vieta, kurā ir gana daudz neierasta, kas vienmēr ir pluss, jo īpaši mūsdienu šabloniskajā pasaulē.

Kosovas stāvoklis starptautiskajā politikā ir visai neskaidrs - to kā neatkarīgu valsti ir atzinušas 108 no 193 ANO dalībvalstīm, bet līdz pilnai starptautiskai atzīšanai tai vēl ejams tāls ceļš. Kā nekā Geocaching statistikā Kosovas slēpņi skaitās pie Serbijas un, domājams, jebkurš serbs tev labprāt sados pa seju, ja tu viņam parādīsi viņa valsts karti, kurā Kosova neietilpst. Tiesa, nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē Kosova varētu nonākt atkal Serbijas paspārnē.

Melnkalnē mums bija divi iespējamie maršruti, par kuriem ilgāku laiku domājām - kuru izvēlēties. Šajā izteikti nelielajā valstiņā (kāda piektā daļa Latvijas) ir plašs gan dabas, gan cilvēku radītu objektu piedāvājums. Viens variants bija braukt gar piekrasti un apskatīt gleznainās (un, kā varēja prognozēt - tūristu pārbāztās) pilsētiņas un jūru, otrs - doties pa iekšzemi, kur atrodas kalni (kā bez tiem valstī, kurai pat nosaukumā ir Kalns) un upju kanjoni. Domājams, citos apstākļos mūsu izvēle būtu kritusi par labu kalniem, bet drēgnā un lietainā laikā, kad reizēm bija pagrūti rast sevī motivāciju vispār kāpt ārā no auto, drošākais variants šķita piekraste - ko mums arī nenācās nožēlot.

Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.

Aktuālās dienas maršruts mums nebija kilometru ziņā pārbagāts - no Sarajevas vajadzēja tik vien kā aizbraukt līdz Mostarai tajā pašā Bosnijā. Pa taisno - kādi 150 kilometri. Skaidrs, ka gluži pa taisno nebraucām, bet arī bez diži lieliem līkumiem. Kā nekā Bosnijā tev nav gluži neierobežotas iespējas vazāties pa brīvajiem maršrutiem, tāpēc nākas vien uzvesties godīgi un saprātīgi.

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.

Oktobra otrajā-trešajā dekādē man sanāca kādu laiciņu pavadīt otrpus Atlantijas okeānam, mazliet tad nu pastāstīšu, kā tieši man tur gāja.

No rīta devāmies apskatīt Sofiju (vispirms ieēduši brokastis un atvadījušies no Eņģeļa). Jāatzīst, ka manā iztēlē šī pilsēta bija grandiozāka, nekā tā izrādījās dabā. Patiesībā pat nezinu, kas tieši man lika domāt, ka Bulgārijas galvaspilcēta ir viena no šī reģiona pērlēm. Vai tiešām asociācijas ar Svētās Sofijas katedrāli, kura, kā zināms, atrodas Stambulā? Mazliet manu entuziasmu iepriekšējā vakarā gan bija mazinājis Eņģelis, pavēstot, ka Sofija ir neglīta salīdzinājumā ar Bukaresti, kura pati esot neglīta salīdzinājumā ar Budapeštu. Taču šo apgalvojumu sevišķi par pilnu nebiju ņēmis, kaut vai tāpēc, ka Budapešta ir ļoti skaista pilsēta. Varbūt tad arī divus līmeņus zemāka pilsēta tomēr izrādīsies laba?

Skopjes lidostā atrast "Sixt" kantori, kur mums bija pasūtīta mašīna, galīgi nebija grūti. Maķedonijas Aleksandram par godu nosauktā lidosta galīgi neatbilst sava varenā priekšteča vārdam - tā ir laucinieciska un provinciāla. Rezervētā automašīna mums bija kaut kas neliels un ne pārāk pretenciozs - pēc kategorijas ekvivalenta VW Golf. Kā izrādījās, šī automašīna ne tikai bija ekvivalenta golfiņam, bet arī bija golfiņš.

Visam bija jāsākas lidostā Rīga, kur ceturtdienas pēcpusdienā bija gaidāma mana tikšanās ar Ivetu un CNZ. Starta vietā ieradāmies katrs savā tempā. CNZ - ļoti savlaicīgi, pārējie - ne tik ļoti. Proti, aptuveni stundu pirms orientējošā izlidošanas laika es vēl stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, bet Iveta ap to pa šu laiku kāpa taksometrā. Arī es nezaudēju paniku un apturēju garām braucošu taksi, tādējādi palielinādams iespēju, ka ceļojums nebeigsies jau tepat Rīgā. Man gadījās ļoti runīgs taksists, kuraprāt manam tēlam (hūte, bārda un lielā mugursoma) drīzāk atbilstu ceļošana ar stopiem, nevis īrētu auto. Atdevu taksistam savu pēdējo skaidro naudu (jo ceļojumos tādu parasti līdzi neņemu) un steidzu uz bagāžas nodošanas rindu. Iveta ieradās par apaļu minūti vēlāk nekā es, apliecinot to, ka man bija gadījies labāks taksists (kā gan citādi!).

Balkānu pussala ir viena no tām Eiropas daļām, kas mani valdzinājušas jau izsenis. Emira Kusturicas filmas, čigānu mūzika, globālas nozīmes vēsturiski notikumi, mūsdienu kara drāmas - par šo apvidu dzirdēts ir tik daudz, bet ir grūti nošķirt leģendas no faktiem un mītus no kotletēm. Tālab šajā pavasarī viens no maniem nozīmīgākajiem mērķiem bija gūt kaut nelielu ieskatu šajās zemēs paša acīm.

Kā likums, blogā par darbu nerakstu, lai arī pēdējā laikā tā ir sanācis, ka darbs ir tik intensīvs, ka nekam citam īsti laika nesanāk, kas varētu būt iemesls tam, ka Lienes bloga statistika pēdējā laikā ir labāka nekā manējā. Taču šoreiz drusku par darbu pastāstīšu gan, bet bez sevišķas iedziļināšanās detaļās.Šīs nedēļas vidū kopā ar Uldi bijām Dublinā, kur infogr.am piedalījās pasākumā ar nosaukumu Dublin Web Summit. Šāds izskatās pasākuma logo:Dublinas Web Summit ir IT konference, kas pirmo reizi notika 2010.gadā, bet šo pāris gadu laikā ir izaugusi par vienu no lielākajām tehnoloģiju sanāksmēm Eiropā, šogad tajā piedalījās ap 4000 no 70 valstīm, tai skaitā arī viens uzņēmums no Baltijas. Kaut kādā mērā var teikt, ka šis pasākums ir līdzīgs tām datorpasaules izstādēm (kuru nosaukumu sev raksturīgi neatceros), kuras Rīgā bija sastopamas deviņdesmito gadu beigās. Ar to vien atšķirību, ka mūsdienās šādos pasākumos plaši sastopami arī N.R. apšaubītie startups. Ja tu neesi pazīstams ar vārdu "startup" (kas manā skatījumā ir pilnīgi normāli), lūk, kā to definē viens no industrijas ekspertiem Pols Greims:A startup is a company designed to grow fast. Being newly founded does not in itself make a company a startup. Nor is it necessary for a startup to work on technology, or take venture funding, or have some sort of "exit." The only essential thing is growth. Everything else we associate with startups follows from growth.Infogr.am šīs divas dienas Dublinā manā skatījumā bija ļoti produktīvas un noderīgas, bet sev raksturīgajā stilā neko vairāk šajā sakarā neteikšu, tā vietā pievērsīšos nebūtiskām personiskām tēmām un piedzīvojumiem.1. No pasākumaa) tur bija robots, kas dīvainā kārtā pārstāvēja juristu kantori:Video - RTE Newsb) bija interesanti, kā dažādi cilvēki mēģināja identificēt, no kuras valsts mēs esam (zem logo bija karogs). Šķiet, ka vārdu Latvija neviens nenosauca, top 3 varianti: Austrija (nepareizas proporcijas un tonis), Dānija (lieka līnija), Zviedrija (wtf?)2. Ārpus pasākumaa) pēc pasākuma noslēguma devos ātri apskatīt Dublinas centru. Neko daudz patiesībā neredzēju, toties tiku ieslēgts pasta ēkā, kur rakstīju atklātnītes pēc darba laika beigām. Divi čaļi bija uzcēluši pamatīgu bultu priekšā durvīm un bija manāmi pārsteigti, ieraugot, ka viens cilvēks palicis iekšā. Mēģināja mani pierunāt tur nakšņot, jo tur esot baigi labās brokastis, bet es tomēr atteicos;b) piedalījos britu salām tradicionālā vakara izklaidē - pub crawl, proti, gājienā no viena kroga uz otru, pastāvīgi uzpildoties ar alu. Manā gadījumā gan alus tika aizstāts ar apelsīnu sulu, bet princips uztverts;c) tā paša vakara noslēgumā nonācām Guinness alus noliktavā, kur mūziku spēlēja īru tautas mūzikas leģenda vijolnieks Frankie Gavin, kurā neviens īsti neklausījās (ko es, savukārt, nesaprotu).Visubeidzot secinājumu vietā: apmeklēta vēl viena jauna valsts, tajā atrasti 2 slēpņi (tātad - arī geostatistikā tā tagad parādās). Wuhuu!

Šajā dienā mums bija paredzēts sasniegt vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem - tā saukto Atlantic Ocean Road jeb 8 kilometrus garu posmu, kas savieno vairākas salas pašā okeāna krastā un ir izslavēts ar savu gleznainumu un ar kādu īpaši līku tiltu.Sevišķi tālu līdz šim ceļam vairs nebija atlicis, taču priekšā bija jau kārtējais mūsu ceļojuma prāmis. Patiesībā ar šo otro Norvēģijas iekšzemes prāmi nebiju rēķinājies, sastādot maršrutu Rīgā, man kaut kā kartē izskatījās, ka ceļā būs tikai viens pārrāvums, bet nekā nebija - maksājiet vien ragā, dārgie tūristi! Atlantijas okeāna ceļš ir bezmaksas, taču tikšana līdz tam izrādījās saistīta ar kāda visai dārga tuneļa izmantošanu. Protams, būtu mēs braukuši pa citu ceļu, nekas jāmaksā nebūtu, bet iekļuvām nepareizā plūsmā un jāmaksā vien bija. Patiesībā mēs gan vēl varējām priecāties, ka neviens mums nelika samaksāt par vairākiem maksas ceļa posmiem, ko bijām iepriekšējā dienā izmantojuši, iebraucot Trondheimā. Tur bija tā, ka ik pēc brīža bija zīme par maksas ceļu un vairākas novērošanas kameras/radari, nezinu precīzi sistēmas būtību, bet pieņemu, ka tiek skanēti automašīnu numuri un vēlāk uz mājām tu dabū rēķinu. Taču, ja mājas ir ārpus Norvēģijas, cerams, šī sistēma tik labi nedarbojas. Vispār, kas attiecas uz maksas tuneļiem/tiltiem Norvēģijā, visai dīvaini šķiet tas, ka par to šķērsošanu no automašīnas papildu pasažieriem tiek prasīta teju līdzvērtīga nauda tai, ko maksā par pašu mašīnu, lai gan pēc manas loģikas videi draudzīgāk noteikti ir tad, ja pieci cilvēki brauc vienā mašīnā un nevis pieci piecās.Tā kā vispār šajās dienās laika apstākļi mūs sevišķi lutinājuši nebija, pamatoti bažījāmies, ka Atlantijas ceļš (kura dēļ mēs patiesībā bijām braukuši tik tālu uz Norvēģijas dienvidiem, nevis "dūruši" jau ātrāk uz Zviedriju, izrādīsies lietū un miglā tīts un ne nieka no tā mēs neredzēsim. Tomēr patiesībā mums ar laika apstākļiem paveicās - uz mums svarīgāko laiku debesis noskaidrojās, un varējām izbaudīt skatus visā to majestātiskumā. Tilts gan mūsu acīs nebija ne tuvu tik līks kā daudzajās internetā atrodamajās bildēs, jo tās, kā uz vietas sapratām, nav bildētas no kāda no publiski pieejamajiem ceļiem, bet gan no gaisa vai ūdens. Liene mēģināja tikt pie labāka skata, pārkāpjot pāri kādai barjerai un ielienot privātīpašumā, bet arī tas patiesībā nelīdzēja, ja nu vienīgi viņa aizietu līdz īpašumā esošajai mājai un uzkāptu uz tās jumta, taču ar šādiem izgājieniem parasti neaizraujamies.Lai arī Atlantijas okeāna ceļš ir slavens, īpaši daudz laika tajā pavadīt nav iespējams, jo tas gluži vienkārši nav sevišķi garš. Pēc tā izbraukšanas sekojām vēl brūnajām norādēm, kam vajadzētu mūs izvest pa papildu gleznainu posmu, taču neko atmiņā paliekoši šis papildceļš nedeva, tālab braucām vien uz tuvāko lielo pilsētu - Molde. Par šo pilsētu zināju vien to, ka turienes futbola komanda pirms aptuveni desmit gadiem visai labi pazemoja Krievijas grandus CSKA un "molde" krievu presē uz ilgu laiku kļuva par sugas vārdu. Pilsētā gan sanāca, ka mēs no mašīnas neizkāpām - tur bija mūsu gaumei pārmērīgi intensīva satiksme, pārāk daudz vietu, kur nedrīkst parkoties un pārāk maz apskates vērtu vietu, līdz ar to tikai izbraucām šai pilsētai cauri un pamazām stūrējām Lilehammeres virzienā. Tiesa, Lilehammeri bija paredzēts sasniegt vien nākamajā dienā.Pēc urbānās Moldes bija patīkami atgriezties Norvēģijas jaukajā dabā ar tās neskaitāmajām aitām un tādām ceļazīmēm, kuras Latvijā neredzēsi:Piestājām veikalā kādā mazpilsētā ar nosaukumu Oppdal. Oficiāli Opdāla ir tikai ciemats, taču pēc mūsu pēdējā laika ceļojumu ietvaros teju 7000 iedzīvotāju jau šķiet gandrīz vai daudz. Īstenībā neko vairāk par bankomātu mums šeit nevajadzēja, tiku aizsūtīts tādu centrā uzmeklēt, taču, ieraudzījis, izmēros ļoti cienījamu trolli, arī Lieni uzaicināju to apskatīt.Bankomāts arī atradās, kas bija iepriecinoši, jo bez skaidrās naudas doties uz kempingiem ir visai riskanti - reizēm palaimējas, ka tur ņem skaidro naudu pretī, citkārt - ne tik ļoti. Ja kas, bijām bišķi palaidušies un pārkāpām savu sākotnējo principu Norvēģijā lietot tikai līdzi paņemto pārtiku un reizēm tomēr apmeklējām kādu vietējo (dārgo) veikalu. Mūsu produktu izvēle gan bija visai ierobežota - saldējums (vasara kā nekā, lai arī karsts, protams, nebija) un Filadelfijas siers. Kāpēc Filadelfijas siers? No smāķiem, ko varēja smērēt uz maizes (un maize mums vēl bija - kārtīga pašmāju rupjmaize), tas izceļas ar labu cena/kvalitāte attiecību, vismaz Ziemeļvalstīs. Es biju jau to visai daudz lietojis savā pavasara Helsinku trimdā, bet tagad arī Liene tika pieradināta kļūt par tā patērētāju. Tiesa, viņa vairākas reizes dumpojās un teica - pirksim kaut ko citu, bet beigu beigās tomēr paļāvāmies uz pārbaudītām vērtībām. Jā, kas attiecas uz pārtiku - mums joprojām bija atlicis ļoti daudz līdzpaņemtās "Nākotnes" žāvētās desas, par kuru visu laiku tika domāts - rītdien toč apēdīsim veselu luņķi! Realitātē no pieciem līdzi paņemtajiem luņķiem divi atgriezās Rīgā, pārvilkušies ar smuku pelēku velns-viņu-zina-kā kārtiņu, kas man netraucēja mājās desu apēst visai ātri, tā it kā tieši tur būtu grūtāk ar pieejamo pārtiku. Kas gan daļēji droši vien bija tiesa, jo kas gan tas par atvaļinājumu, kas nebeidzas ar bankrotu?Bet es prognozējami novirzījos no tēmas. Tātad, mēs pabijām Opdālā, par kuru neko daudz pastāstīt nevaru, un braucām drusku tālāk, jo bija jau pienācis kempinga laiks. Ceļš šoreiz diezgan pamatīgi veda pa kalniem (absolūtais augstums, šķiet, sasniedza kaut ko pie 1500 metriem) un kempingu šajā posmā bija maz. Vienā no tiem piestājām un gribējām jau palikt pa nakti, taču atkal jau bija gadījums ar nepatīkamu cenu - par 30% dārgāk kā iepriekšējās naktis un tad vēl piebilde: "For the kitchen and showers you need to pay extra. And you need to pay for a magnetic card." Tātad, ko īsti mēs saņemam par 20 latiem standarta takses? Plikus kvadrātmetrus teltij un mašīnai. Es varu saprast, ka Rietumvalstīs kempingi ir dārgāki kā pie mums, taču man kaut kā šķiet dabiski, ka šie "glaunie" kempingi tev sniedz kaut ko tādu, ko parastā divu latu kempingā Latgalē tu nedabūsi. Piemēram, pieejamu virtuvi. Vai dušu eksistenci. Atkal jau izklausos pēc leģendārā santīmu pisēja, bet - vienalga man, pēc kā es izklausos, es tev nemēģinu pārdot universālo slotu vai nokļūt tavā gultā (* piebilde Lienei, tai, kas S.-K. - šis teikums neattiecas uz tevi), tālab man nav īpašas vajadzības radīt kādam superlabvēlīgu iespaidu. Ne jau nejauši mans vārds ir atrodams Ashhole List pirmajā lapā. Tāpēc bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem paņēmu jau uz galda nolikto banknoti un teicu: "We`ve decided not to stay here after all," un braucām tālāk.Pēc laiciņa atradām kādu citu kempingu, knapi paspējām piereģistrēties, pirms tā saimniecei beidzās darbadiena, tad ilgstoši meklējām veidu, kā nokļūt virtuvē, neejot cauri tualetēm (kempinga centrālā ēka bija ļoti dīvaina), atkal jau pavadījām kādu laiku gatavojot ēst un tad - guļammaisos. Bet mēs pat nenojautām, ka šī būs viena no aukstākajām nakšņošanām mūsu dzīvē.

Pienāca kārtējais rīts ar nu jau tradicionālo telts savākšanu, tradicionālajām un nu jau pamatīgi apnikušajām brokastīm no līdzpaņemtās pārtikas un došanos tālēs zilajās. Visai drīz šīs zilās tāles mūs atveda pie viena no skaistākajiem spoguļiem, kādus dzīvē nācies redzēt. Jāuzsver, ka šo spoguli ieraudzīja Liene ar savu fotogrāfa skatienu, kamēr es truli blenzu uz ceļu, kā jau pamata šoferim pieklājas. Kārtējais Norvēģijas dzirdais ezers, kuram otrpus bija skaistas sniegotas virsotnes, nodrošināja tādu mirror efektu, ka pat fotošops līdzi nestāv, nerunājot nemaz par GIMP. Turklāt vieta pati par sevi bija pilnīgi nekāda - kaut kur otrpus dzelzceļa sliedēm, pie viesnīcas (normālas, bet noteikti bezjēdzīgi dārgas), bet skats - vairāk nekā rubli vērts!Pēc brīža, ja var ticēt slēpņu aprakstiem, mēs piestājām pie ļoti iespaidīga ūdenskrituma, kurš gan tik iespaidīgs ir tāpēc, ka uz upes izveidots HES. Neesmu cilvēka radītu ūdenskritumu fans, bet mēs šo noteikti būtu apskatījuši, taču izrādījās, ka ūdenskritumu redzēt var tikai tad, ja tu samaksā par ieeju kaut kādā muzejveida iestādē, kur pie reizes varēsi apskatīt arī lašu ceļu gar HESu un (iespējams, neesmu painteresējies vairāk) - arī pašus lašus dažādās to dzīves un nāves stadijās, varbūt pat uz šķīvja). Taču ieeja maksāja, šķiet, seši lati no cilvēka. Seši lati par to, lai apskatītu HESu! Ievērojot to, ka šis noteikti nebija ne pirmais, ne pēdējais ūdenskritums Norvēģijā mūsu ceļā, ilgi nedomājot, braucām tālāk. Tik vien kā nofotografējāmies pie troļļa statujas pie muzeja ieejas. Ja kas - bijām pasākuši bildēties pie Norvēģijas troļļiem, sadalot šo "pienākumu" savā starpā - pie viena troļļā fotografējas Liene, pie nākošā - es. Tiesa, bieži gribējās pasaukt arī kādu tuvumā esošu norvēģi, kas izskatījās pēc izspļauta troļļa, lai arī nāk kadrā, bet tā ne reizes nedarījām. Neesam taču mēs TĀDI!Tā kā "dārgo" ūdenskritumu neredzējām, sekojot brūnajai zīmei, piestājām visai drīz pie "bezmaksas" ūdenskrituma. Par ūdenskritumiem jau pat apnīk rakstīt - tādu Norvēģijā ir droši vien vairāk nekā Latvijā cilvēku, un viens par otru jaudīgāks. Tālab izmantojām iespēju, ne tikai izbaudīt dabas varenību, bet arī uzbūvēt kādu akmens cilvēciņu. Kā teikt - ja jau visi tā dara, tad mēs ar!Lēnā garā sasniedzām Trondheimu. Labi, patiesībā nebūt ne lēnā garā, jo katru dienu diezgan pamatīgi "piļījām" uz priekšu, kā nekā kopējā braucamā distance bija vairāk nekā iespaidīga. Šī bija laikam pirmā nopietnā izmēra pilsēta, kurā savā ceļā piestājām. Proti, gana nopietna, lai tajā būtu vairāk iedzīvotāju nekā Rēzeknē. Protams, patiesībā nekāda lielpilsēta tā nav - 177 tūkstoši iedzīvotāju, apmēram vienā izmērā ar Klaipēdu, bet salīdzinot ar citām mūsu pieturvietām tā bija īsta megapole, tik grandioza, ka pat bija jāpapūlas atrast vietu, kur noparkot mašīnu. Varbūt ne gluži ĻOTI jāpiepūlas, bet tomēr.Trondheima ir ievērojama ar to, ka teju 20% tās iedzīvotāju ir studenti un ar to, ka šeit bāzējas slavenākā Norvēģijas futbola komanda Rosenborg. Diemžēl tās spožākie gadi, šķiet, ir pagātnē, bet deviņdesmitajos gados bija patiess prieks skatīties (televīzijā), kā sīkstie norvēģi savā laukumā izgrieza pogas ne vienam vien Eiropas grandam. Futbolu gan mēs uz Tronheimu skatīties nebijām braukuši, tā vietā apskatījām gan pilsētas veco tiltu, gan katedrāli, gan pili, gan dažus pieminekļus, pie kuriem neizdevās atrast slēpņus. Interesants pasākums notika katedrāles iekšpagalmā - starptautisks akmeņkaļu turnīrs. Tādā akmeņiem pārbagātā valstī kā Norvēģija, domājams, katrs otrais brīvajā laikā mēdz drusku pakalt akmeņus, bet mums tas gan bija kaut kas jauns. Diemžēl neviens Latvijas tēlnieks tajā nepiedalījās.Dīvainā kārtā Trondheima mums atgādinājā kādu pilsētu pavisam atšķirīgā valstī no Norvēģijas - Ķīnas Fenghuang. Arī šeit mājas piekrastē ir būvētas uz koka pāļiem (daudzviet tos gan nu jau aizstājuši ar betonu) un kaut kas visā šajā šķita jau redzēts. Vienlaikus, bezgaumīgu diskotēku Trondheimā varētu būt mazāk nekā Fenghuang, lai gan patiesībā mēs to nepārbaudījām, jo bijām prom no pilsētas vēl pirms "jaunieši iziet ielās". Arī tādus skatus, kā redzami šajā video, mēs nemanījām:Tā kā mums bija grafiks, vajadzēja tikt vēl kādu gabaliņu aiz Trondheimas, pirms likties čučēt. Aizbraucām mazliet pa nepareizu ceļu, kā rezultātā redzējām brīnišķīgu vecu mazbānīša staciju, un tad jau sākām satraukties, vai paspēsim tikt līdz kādam kempingam, pirms uznāks pārākais negaiss, jo mākoņi savilkās arvien draudīgāki. Sevišķi nedomājot, piebraucām pirmajā "kempā", kas pa ceļam gadījās. Samaksājām par teltsvietu, tad kempinga īpašniece apvaicājās - no kurienes tad esat? Saku - no Latvijas. "Ak, no Latvijas? Mums te kempingā no Latvijas divas meitenes... virtuvē strādā. A jūs - atvaļinājumā?" Nē, mēs gribam pieteikties laizīt podus! Bišķi jau nu tizli ir, ka latvietis daudzviet Eiropā ir sinonīms melnstrādniekam. Visu cieņu, protams, cilvēkiem, kas strādā visiem nepieciešamu darbu, bet sajūtas tas sagādā nepatīkamas. Protams, no otras puses - mēs jau arī ceļojam kā normāli austrumeiropieši - ar teltīm, kamēr neviens cits šādā laikā tā nedara. Vienlaikus, arī vācieši un citi rietumeiropieši uz Norvēģiju parasti dodas ar kemperiem un/vai treileriem, lai nebūtu jāmaksā par dārgajām norvēģu naktsmītnēm un daļu paikas arī viņi ved no mājām. Vienkārši sakot - Norvēģija ir drusku padārga zeme cilvēkiem, kas nav no Skandināvijas, līdz ar to kā bomzis tur var sajusties arī cilvēks, kas citkārt domājas esam pārticis.Tad sākās negaiss. Baisākais negaiss. Telti nebijām sākuši sliet, jo nav jau jēgas to darīt pirms smaga gāziena - varbūt nepaspēsim salikt, varbūt lietus būs tik traks, ka būs problēmas ar mitrumizturību. Sēdējām mašīnā, gaidījām. Aizgāju vēlreiz pie saimnieces, noskaidrot, vai varbūt tomēr varam apgreidoties uz būdiņu, lai lielāks komforts. Cena - astoņdesmit latu par nakti - neiedvesmoja. Palikām vien pie telts varianta. Tā kā lietus ir nedomāja rimties, fiksi savācām nepieciešamās lietas un ieskrējām virtuvē - gatavot kārtējo tušoņa pārsteigumu. Kamēr es kārtējo reizi skrēju uz mašīnu pēc kaut kā aizmirsta, Liene pamanījās sev ar nazi iešņāpt pirkstā. Un saki vēl, ka nav lemings! Paēdām, un tad arī lietus bija garām. Atlika tik vien, kā izdomāt - kur sliesim telti. Kempings, lai arī teorētiski bija glauns un pat aprīkots ar restorānu, izvietojuma ziņā nebija neko spožs - turpat blakus ceļš, ne īpaši labi pārdomāts no lietus ūdens aizplūšanas viedokļa, līdz ar to izmēģinājām vairākas lokācijas, līdz bijām puslīdz apmierināti. Tad vairs atlika tikai iet gulēt.

No rīta atsākām ceļu. Pirmā pieturvieta - kārtējais slēgtais muzejs. Līdz sešdesmitajiem gadiem šajā vietā bijusi ļoti mežonīga ferma - bez pieejas ceļiem, kā dēļ nepieciešamās preces tai piegādātas pa jūru un pēc tam desmit kilometrus transportētas ar kājām. Norvēģi ir sūrie veči. Tiesa, kad nomira pēdējais saimniecības īpašnieks, neviens tajā ievākties vairs negribēja, tāpēc te uztaisīts muzejs. Mums kārtējo reizi par laimi - esam ārpus darba laika, jo ieeja, protams, ir dārga, bet mums jau pietiek apskatīt ēkas no ārpuses. Kāda no palīgēkām sasita to tik šķībiem un dažādu formu dēļiem, ka mazliet atgādina āfrikāņu "arhitektūru". Laikam jau viss skaidrs - kvalitatīva koksne ziemeļos ir dārga, un šķūni var sasist arī no atliekām.Pēc slēgtā muzeja apskates turpat tuvējā atpūtas vietā pagatavojam tēju un ieēdam otrās brokastis. Turpinām ceļu. Apskatām kārtējo vietu, kur vācieši nogalinājuši padomju karagūstekņus (sekojot jau izslavētajai loģistikai, būtu dīvaini, ja gūstekņi šeit nonāktu tikai no Dienvidslāvijas), novērtējam noliktavas piekrastē, kas nav ne par mata tiesu sliktākas kā UNESCO sarakstā iekļautas līdzīgas būves Porvo, Somijā, kur biju agrāk šogad. Vēl viens ūdenskritums ceļa malā, un tad, kur gadījies, kur ne - atkal jau tiek šķērsots polārais loks. Bišķi pat skumīgi sametās, esam jau pieraduši, ka pa nakti ir gaišs kā dienā, bet prieki tagad ir galā, un būs tumsa. Ok, patiesībā īsti tumsas vēl nebūs, bet vismaz formāli (pēc Garmin apgalvojumiem) Saule norietēs. Arī ziemeļbriežus redzam jau teju vai pēdējo reizi, jo tālāk mūsu ceļā viņiem varētu šķist jau par siltu. Pie polārā loka, protams, atkal ir tūrisma centrs, taču šeit vismaz bez Ziemassvētku vecīša. Nav šaubu, ka šī ir smagi tūristiska vieta, taču sajūtas ir drusku autentiskākas nekā Somijā. Kaut vai tāpēc, ka polārā loka būda uzbūvēta pamatīgā plakankalnē un nav sajūtas, ka tās precīzu atrašanās vietu noteikuši tīri praktiski apsvērumi, nevis ģeogrāfiskā pozīcija. Protams, patiesībā polārais loks visu laiku pārvietojas un šobrīd tas neatrodas gluži pie ēkas, un tomēr, tomēr. Interesanti ir arī akmens krāvumi visapkārt šai vietai - tā sauktie akmens cilvēki, par kuru izcelsmi un simboliku nezinu ne nieka, tik vien kā redzējām aizliegumus pašiem šādus veidot. Nekas, citur vēl izveidosim!Pēcpusdienā iebraucam mazpilsētā Mosjoen. Šī pilsēta ir galvenokārt ievērojama ar vienu ielu tajā - Sjogata, kurā atrodamas daudzas gleznainas koka ēkas, kas esot šajā reģionā pamatīgs retums. Pie reizes apskatām vēl vienu ievērības cienīgu objektu šajā pilsētā (protams, to apmeklējam, pateicoties tajā izvietotam slēpnim) - autentisku Shell benzīntanku, tādu, kādus mūsdienās rāda vairs tikai filmās. Uzpildīties tajā gan laikam nesanāks.Piekrastē pie Sjogatas, kad mēģinam paņemt kārtējo slēpni, Lienei uzbrūk pikējoša kaija. Izdodas atkauties. Pēc neilga laiciņa sasniedzam Laksforsen - vienu no Norvēģijas populārākajiem tūrisma mērķiem - ļoti spēcīgu ūdenskritumu, kurā ūdens gāžās ar tādu spēku, ka pat pa pamatīgu gabalu no tā momentā kļūsti slapjš. Saderam ar Lieni, vai kādi trakie mēdz pa šo ūdenskritumu braukt ar laivām/plostiem (izskatās jau neiespējami, bet dabā trako netrūkst). Vēlāk mājās atklājam - ir cilvēki, kam tas ir izdevies, bet ne bez lūzumiem:Tad jau ir piezadzies vakars, un jāmeklē kārtējā vieta pie skaļas, mutuļojošas upes, kur pārlaist nakti.

Gluži trijos naktī mēs no Mehamnas neizbraucām, taču sevišķi ilgi nodzīvoties viesnīcas numurā tomēr nevarējām, dzinulis teica, ka apstāties nedrīkst. Tiesa, kamēr Liene vēl gulēja, izlasīju krieviskā Top Gear žurnālā (nevaicā, kādēļ tāds bija atrodams Vidara kotedžā) rezultātu testam, kur tika salīdzināts offroad Segway ar Landrover apvidnieku. Pārsteidzošā kārtā apvidnieks izrādījās labāk piemērots braukšanai pa kupenām.Sākām krāmēt mantas nešanai uz auto, kad atklājās, ka ārā bija tik labs vējš, ka durvis bija jāver vaļā ļoti uzmanīgi, pretējā gadījumā tās brāzmas ar pamatīgu blīkšķi atsita pret namiņa ārsienu. Arī jau pēc braukšanas uzsākšanas varējām novērtēt, cik gan mums patiesībā bija paveicies ar laika apstākļiem pārgājienā - gaisa temperatūra bija ap nulli, bet no debesīm lejup nāca slapjš sniegs. Savā ziņā varētu teikt, ka ar šo brīdi mums jau bija sācies ceļš mājup, proti, vismaz uz dienvidiem. Tā nu mēs braucām pa skarbo Norvēģijas piekrasti, turējām acis vaļā un apbrīnojām dabas brīnumus. Pirmais lielākais no tiem bija visai iespaidīgs ūdenskritums kalnu upes kanjonā, kuru apskatīt devāmies, sekojot vecākam vācu tūristu pārītim. Ik pa brīdim piestājām nofotografēt kādas klintis vai atrast kādu slēpni (par vairumu no pēdējiem gan nekādas spilgtās atmiņas nepalika, atšķirībā no dabas sniegtajiem brīnumiem), ā, un, protams, stājāmies, lai bildētu ziemeļbriežus.Vēl šajā dienā aizsākām jaunu tradīciju, kuru turpmāk ievērojām, šķiet, visās ceļojuma dienās. Braucot ar auto lielākus gabalus, bieži ir tā, ka uznāk pamatīgākais miegs, turklāt parasti - mums abiem reizē. Tradicionālā pieeja šādā gadījumā ir uzslēgt skaļāk mūziku, atvērt logu, mēģināt uzturēt sarunu un pliķēt sev pa seju. Tikām šajā ceļojumā izvēlējāmies iet mazākās pretestības ceļu - kad uznāk miegs, ņem un piestāj kaut kur ceļmalā un nosnaudies mašīnā kādu pusstundiņu. Pēc tam visu dienu līdz vakaram būsi možs. Iespējams, tas izklausās pēc baigi pensiska piegājiena, taču, domājams, no satiksmes drošības viedokļa šādi rīkoties nav nemaz tik muļķīgi.Dažas pieminēšanas vērtas epizodes ar slēpņiem tomēr bija. Pirmais bija tāds, pēc kura bija jārāpjas kādā paugurā, kurp devos, kamēr Liene lejā fotografēja jūru. Nedaudz pa žļurgu uzskrēju kalniņā, logojos, kad izdzirdēju tādus kā putna kliedzienus, bet dīvainus. Kāpjot lejā, kliedzieni kļuva arvien skaidrāki, līdz sapratu, ka tas nav nekāds putns, bet gan Liene, kas mani sauca. Izrādījās, ka viņa bija ievērojusi to žļurgu un, būdama ar visai izteiktu noslieci saskatīt purvus, pieņēmusi, ka tur ir purvs un sabijusies, ka es tajā varētu būt noslīcis. Steigā viņa metās uz mašīnu, lai paņemtu nūju, ar ko pārbaudītu ceļu sev pa priekšu un dotos meklēt, kurā vietā tagad aug kāda cūkausīte, kā tajā jautrajā pasakā. Tikām es kā cilvēks ar gluži pretēju tendenci - vienmēr apgalvot "nē, šeit nekāda purva nav", pat ne drusku nebiju iedomājies, ka šajā vietā varētu būt kas, par ko satraukties.Pēc viena cita slēpņa, savukārt, tika aizsūtīta Liene, bet es tad ļoti vērīgi sēdēju mašīnā un sekoju, lai viņa kā lemings neiekristu jūrā un nepazustu bez vēsts, līdzīgi, kā to gandrīz biju jau izdarījis es. Vējš pūta labi, tomēr Lienei izdevās noturēties.Pamazām pienāca vakars, un sākām domāt par nakšņošanas vietām. Joprojām bija auksts, un teltī gulēt galīgi negribējās, tālab izlēmām mēģināt atrast kādu kempingu, kur varētu palikt zemā komforta būdiņā - hut (atšķirībā no iepriekšējās nakts augstā komforta līmeņa cottage). Kas ir slikti polārajā dienā - tā kā visu laiku ir gaišs, tad tu ar kempinga meklēšanu parasti nesteidzies, nekas, ka vietējie gulēt iet varbūt jau pulksten astoņos. Mums bija Norvēģijas kempingu karte, no kuras biju sapratis, ka standartā par šādu būdiņu būtu jāmaksā 350-400 vietējās naudiņas, jebšu aptuveni 35-40 lati. Tieši pie viena slēpņa ir kempings, piebraucam, bet tur neviena cilvēka neredz, vārtiņi ciet. Taču tie ir zemi, un redzu, ka pie namiņa ir telefona numurs, uz ko jāzvana. Fiksi pāri sētai, pierakstu numuru, nāku laukā. Tikām jau no netālas mājas steidz kempinga saimniece. Eju klāt, saku - mūs interesētu namiņš, vai ir brīvi (redzēju, ka visā teritorijā ir tikai viena noparkota mašīna, proti, ir pamatīgs tukšinieks), šī atbild: jā, kā gan citādi. Un cik tad būs jāmaksā? 420 kronas. Tad nu es padomāju - vispār jau man gribētos kaut ko tuvāku trim simtiem, bet par četriem vēl varētu palikt, tālab vaicāju: "Bet vai par 400 var sarunāt?" Piecu procentu atlaide it kā nav nekas daudz, apaļa summa un tā tālāk. Tante pasmaida, un es jau domāju, ka viņa teiks: "Nu bet, protams, ka var!"Ka tik ne tā! Tantes izrādās pasmaidījusi, lai pateiktu: "Varbūt varat pamēģināt par šādu naudu atrast kādu citu kempingu!" Ja viņa būtu vienkārši teikusi, ka, diemžēl, atlaides nav iespējamas, jo viņiem ir stingrās uzskaites grāmatvedība, es droši vien būtu piekritis tur palikt. Bet ne jau pēc šādas atbildes!Lieki teikt, ka desmit kilometrus tālāk mēs atradām citu kempingu. Tur vēl viss ritēja pilnā sparā - nedaudz iereibuši norvēģi krāsoja centrālā namiņa sienas, bet mēs dabūjām būdiņu par 355 NOK, bez jebkādas kaulēšanās. Namiņš bija pilnīgi normāls - ar apkuri, elektrisko degli putras vārīšanai un četrām gultām (jo divvietīgie nebija pieejami, bet cena no tā nemainījās). Tā nu sanāca, ka tantei bija izrādījusies taisnība - citur mēs patiešām atradām lētāku variantu. Nemaz nerunājot par to, ka mūsu jaunajā vietā pavērās skats uz kalniem, kas izskatījās pēc milzu trifelēm, no kuriem lejup gāzās vairāki ūdenskritumi, kamēr tantes kempinga vienīgā ekstra bija tuvumā esošs ne sevišķi izteiksmīgs tilts ar tradicionālu patiltes slēpni.

Rīts bija pelēks un nedaudz lietains, kā jau to varēja gaidīt. Ieēduši vieglas brokastis, braucām uz lidostu, no kuras arī sākas slavenais pārgājiens. Kas ir labi Mehamnas lidostā, automašīnu stāvvietā nav jāmaksā, droši vien tāpēc, ka pilna tā nekad nemēdz būt, jo dienā šajā lidostā nolaižas tikai četras lidmašīnas, un, domājams, tie nav ne Boeing, ne Airbus.Kas attiecas uz pārgājiena ekipējumu, vienīgais, kas, manuprāt, mums nebija gluži optimāls, bija somu smagums. Pēc orientējošiem aprēķiniem man uz muguras bija ap 15 kg, Lienei, protams, mazāk. Droši vien nebija gudri stiept līdzi 4 lielās minerālūdens pudeles, jo ūdeni varēja dabūt arī no strautiņiem. Tāpat nezinu, kālab stiepu līdzi smagākos mūsu krājumā esošos telts paklājiņus.Gājiena pirmā daļa pat drusku sagādāja vilšanos, jo tur nebija akmeņu, tik vien kā sūnas. Jau bažījos, vai šis pasākums vispār nav tikai izreklamēts kā nogurdinošs, bet patiesībā ne ar ko neatšķiras no dzelzeļa pārgājiena Latvijā. Tomēr nē, ledainas upes mājās parasti basām kājām nešķērsojam. Īstenībā gan auksts ūdens mani sevišķi nesatrauc, līdz ar to visai mierīgi pārbridu arī atpakaļ, lai no Lienes paņemtu mantas.Tā nu mēs gājām, pamazām sākās arī akmeņi, sākumā mazi, tad arī lielāki, un dažādi ezeriņi, kurus apiet vajadzēja te pa kreiso, te pa labo pusi. Arī pauguraināks bija kļuvis, līdz ar to treniņš nu jau sanāca tīri adekvāts. Pašsajūta man pagaidām bija lieliska, vienīgi nepatika, ka kartē varēja redzēt, ka mūsu progress bija itin lēns. Ap pusceļu sākās visai nepatīkams posms ar nepārredzamiem miglā tītiem akmeņu laukiem, kas jo īpaši ietekmēja Lienes noskaņojumu, manī pagaidām vēl dominēja dziņa uz priekšu. Taču jāatzīst, ka mēs negājām pa optimālo trajektoriju, pārāk daudz forsējām kalnus un gājām tiem apkārt tad, kad vajadzēja forsēt. Tad arī dzimatermins, apiet ūdeni pa labo vai pa kreiso pusi. Proti, ik pa brīdi priekšā uzradās kāds ezeriņš, kuram vajadzēja tikt garām, un kopš tās dienas mēs neesam sevišķi kalnu ezeru cienītāji. Jā, un vēl tur bija sniegs. Iepriekšējo gājēju stāstījumi bija likuši saprast, ka sniegu mēs NBSā redzēsim, taču pat nenojautām, ka tā būs tik daudz - milzīgas sniega sienas un lauki vairāku metru biezumā. Tā kā gaisa temperatūra tomēr visu laiku bija plusos, uz sniega kāpt vairījāmies, bīdamies, ka augšslānis būs pakusis vai arī ka ielūzīsim sērsnā. Pilnīgi aplama loģika!Nav patiesībā gluži tā, ka maršrutā ir tikai divas potrnciālās teltsvietas, tās, kas atzīmētas kartē, taču daudz tādu patiešām nav, ja vien nevēlies gulēt uz asiem akmeņiem. Sasniedzām purmo no tām, un uzslējām telti, lai uz kādu laiciņu atvilktu elpu. Liene bija sašļukusi,  un teica, ka ir par smagu un jāiet atpakaļ, kamēr vēl var. Man fiziski viss bija ok, tikai satrauca tas, cik tālu vēl bija gals. Piedāvāju absurdu variantu, ka Liene paliks teltī un es viens iešu tālāk. Prognozējami Lienei šāda doma nepatika, taču, domājams, vismaz nedaudz viņu uzmundrināja tas, ka biju enerģijas pilns.Lienei izdevās iemigt, kamēr man galvā šaudījās domas par mūsu kustības grafiku un mieru nedeva tur iesēdusies dziesma par mīlestības pinekļiem. Kā man derdz, ka galvā ielīp kāds truls meldiņš un no tā stundām ilgi netiec vaļā! Paldies, Vējamāt no radio 101, ka līgo dienā, kad uzsākām ceļojumu, tu nospēlēji šo brīnišķo šlāgeri!Pēc īsa miega Liene bija kādu drusku spraunāka un kopā izlēmām pagadām ceļu turpināt ar opciju, ka otrajā teltsvietā Liene gan paliks mani gaidīt. Turpmākais posms arī bija vieglāks, vairāk ziemeļbriežu taku, mazāk akmeņu, sakarīgs ceļš gar upi. Pie upes uzslējm telti ar domu, ka nevajadzēs to nest tālāk, bija neaprakstāma bauda atbrīvoties uz laiku no padsmit kilogramiem nešļavas un tālāk nest daudz vieglāko Lienes somu. Vienīgais, kas mani satrauca - Liene ik pa brīdim ieminējās par vilkiem, kas mums varētu uzbrukt, un lai arī es biju visai drošs, ka vilkTad atkal nāca akmeņi, bet pēc tiem - plašs līdzens lauks, miglas vālos tīts, ar neizprotamu segumu. Orientieri visu laiku izgaisa miglā, tādējādi kustība visu laiku notika tikai pēc Garmin kompasa, jo desmit sekundes neuzmanības un kājas jau šļūc pa kreisi.Un tā mēs tikām līdz pēdējai nogāzei pirms slēpņa. Es zināju, ka galā būs kalns, bet ka tāds - negaidīju. Vienojāmies, ka Lienei tur lejā rāpties nevajadzētu, tālab pēc slēpņa devos cēlā vienitulībā. Tiesa, nebiju domājis, ka prom būšu tik ilgi, jo kāpiens lejā un pēc tam augšā mani nogurdināja vairāk nekā viss līdzšinējais ceļš. Katrs metrs prasīja piepūli, akmeņi slīdēja un ļoti negribējās lidot. Līdz ar to nebrīnos, ka rāpjoties atpakaļ augšā, nepamanīju, kurā brīdī no somas pazuda tur piestiprinātais Latvijas karogs. Tā kā Liene bija ārpus redzamības, tālāk aiz slēpņa, uz pašu Nordkynn galu nedevos. Un vispār augšā kāpjot sanāca stresiņš, jo Liene neredzēja mani, es neredzēju Lieni, jo gāju oa citu vietu nekā lejā, un vēl bija škrobe, ka nebiju nobildējis briežu baru, ko sastapu lejā pie slēpņa. Augšā uzkāpu pavisam nomocīts, kaut cik spēkus atgūt palīdzēja pie Lienes palikušo banānu čipsu ieēšana.Sākām ceļu atpakaļ. Nu jau arī man negāja tik viegli kā iepriekš, un nemaz nevilināja perspektīva nest atkal smago mugursomu. Beidzot tikām līdz teltij, pa to laiku bija sācies kārtīgs smags lietus. Liene ierāpās teltī, kamēr es darbojos ar prīmusu. Pa nogurumu un slapjumu neizdevās atrast karoti, līdz ar to uzvārīto tēju maisījām ar turpat atrastu zariņu. Galvenais, ka ūdens bija silts, jo ārā bija kļuvis makten auksts. Savā stulbumā ierāpos guļammaisā ar visu slapjo jaku, jo šķita, ka tā būs siltāk. Desmit minūtes vsrbūt arī bija, bet pēcāk man bija slapjš guļammaiss, un drebinājos arvien spēcīgāk. Pieņēmu, ka Liene saldi čuč, tāpec trīcēju vien tālāk. Beidzot pēc divām stundām salšanas, atklājās, ka arī Liene ne uz brīdi nebija iemigusi un ka arī viņai pamatīgi sala. Ja kas, teltī ierāpāmies pusnaktī, izrāpāmies no tās divos. Tiesa, tumšs tur, protams, nebija.Kad izlīdu no telts, lai atkal uzvārītu ūdeni, konstatēju, ka trīcu vienā trīcēšanā un nevaru apstāties. Kaut ko šādu vēl piedzīvojis nebiju. Atzīšos, ka šajā mirklī bija drusku bail, vai neesam iepērušies dziļāk, nekā mums to vajadzētu. Trīcis pārgāja pēc desmit minūtēm, pa to laiku jau bijām iedzēruši siltu ūdeni ar nelielu tējas piegaršu. Skaidrs bija, ka ir jākustas, jo tādā veidā vismaz ir siltāks. Un tā nu mēs gājām. Spēku izcili daudz nebija, bet toties bija liela motivācija neapstāties. Plus bijām gudrāki kā turpceļā, arī pateicoties tam, ka nebija miglas un varēja plānot ezeriņu apiešanu nedaudz tālredzīgāk. Arī no sniega vairs nebijāmies, bet gājām pa to, jo sniegs ir draudzīgāks par akmeņiem. Protams, navigēt ap pauguriem varēja arī pēc reljefa kartes, taču bieži bija tā, ka vietās, kur pēc kartes bija jābūt kāpumam, tā tur nebija vai arī tas bija nebūtisks, bet citreiz atkal tieši otrādi. Plus, ņemot nosacīto piemēru, ja es atrodos 19 metru augstumā, tad 20 metru augstuma līnija nebūs man motivācija iet apkārt, bet, ja esmu divu metru augstumā un tā pati 20 metru līnija raksturo teritoriju, kura iet līdz 39 metru augstumam, mana stratēģija varētu būt arī citāda.Patiesībā visvairāk nedienu man sagādāja tieši soma, ar kājām viss bija kārtībā, bet rūdījuma trūkums pārgājienos ar nesamo darīja savu un pleci sāpēja arvien neciešamāk. Kaut kur bijām pamanījušies izsēt vienu no ūdens pudelēm, patiešām nesaprotu, kā tas mums bija izdevies, bet soma joprojām bija virs desmit kilogramiem svarā, un tas nebija patīkami.Pārvarējām nejaukākos punktus, un tad jau rokas stiepiena attālumā bija upe. Ļoti garas rokas stiepiena. Bet pēc upes Liene ieslēdza turbo režīmu ar savām nūjām, un man bija grūti turēt līdzi. Tas Lienei vispār ir raksturīgi - sākumā vaidēt, cik gruti, cik grūti, bet patiesībā pataupīt spēkus beigām. Tikām man arvien biežāk vajadzēja apstāties un noņemt somu no pleciem.Beidzot pēc 26 stundām ceļā sasniedzām pārgājiena sākuma punktu. Tas bija nopietns atvieglojums. Ievērojot to, ka šīs 26 stundas nebiju ne mirkli gulējis, miegs nāca arvien vairāk, līdz ar to tikuši mašīnā, uzreiz atlūzām. Tomēr bija skaidrs, ka vajadzēs pagulēt kaut kur kārtīgāk. Telts bija slapja, diennakti nesta visai lietainos apstākļos, guļammaisi bija slapji un ārā bija auksts. Prasījās pēc komforta.Aizbraucām atkal pie Vidara. Tā kā šoreiz pārpratumu nebija, hosteļa tipa istabiņa šķita psihi dārga. Ko darīt? Samaksāt vēl divreiz vairāk un palikt namiņā. Kā teica Vidars, tādā gadījumā "your girlfriend will smile again". Nācās vien paklausīt. Taču bija vēl gaužām agrs un namiņā vēl iekšā mūs neviens nelaistu. Bišķi pabraukājām pa Mehamn, Liene pabildēja, un tad palikām gulēt mašīnā pretī pārtikas veikalam. Aizmigt varēja jebkur un uzreiz.Pagulējuši uz ielas, devāmies gulēt pie Vidara. Pēc mūsu aprēķiniem jau bija checkin laiks, taču bijām piemirsuši, ka Norvēģijā nav tā pati laika zona, kas Somijā. Tāpat bija neskaidrība ar namiņiem, tajā, kur mums būtu jānakšņo, vēl bija cilvēki, bet ķīniete apkopēja īsti netīrīja nevienu no namiņiem. Vairākas reizes saņēmām pretrunīgu informāciju no Vidara un viņa padotā par to, kad un kur mēs gulēsim, tikām ielaisti vienā no namiņiem, kura tīrīšana noteikti vēl nebija galā un kur bija atrodamas ķīnietes mantas, tad beidzot viss tika sakopts un varējām iekrist gultās. Ja nu kas, namiņā bija gultas astoņiem cilvēkiem, bet es ne mirkli nenožēloju tur atstāto naudu, mēs to pilnīgi noteikti bijām pelnījuši.Iemigām mēs mirklī, un pamodos es divpadsmit stundas vēlāk. Ievērojot to, ka arī brīvdienās reti kad noguļu astoņas stundas, šis varētu būt mans personīgais ilggulēšanas rekords. Mazliet muļķīgi gan bija tas, ka pamodos es ap pustrijiem naktī, un vairāk gulēt noteikti negribējās.

Šķiet, ka būtu pienācis laiks turpināt aprakstu, citādi drīz jau Islandes ceļojuma piezīmes būs jāžurnalē, bet es te vēl tālāk par Rovaniemi neemsu ticis.Rīts bija pavēss, savā standarta klases guļammaisā pamodos nedaudz apsalis, bet vismaz no rīta odu aktivitate bija zemāka un mūsu brokastīs kukaiņu gaļas nebija. Sakrāmējām mašīnā mantiņas, un devāmies veikt dienišķos septiņsimt kilometrus.Es biju drusku priecīgs, ka iepriekšējā vakarā bijām tikuši tālāk par plānoto, kā rezultātā mums teorētiski bija jāveic par vienu procentu mazāka distance, nekā Rīgā biju aprēķinājis. Nedaudz gan uztrauca dzirdētais, ka Norvēģijā ceļi ir tik šauri, kalnaini un līkumoti, ka tur virs sešdesmit kilometriem stundā var pabraukt vienīgi profesionāli rallija braucēji un citi ekstra klases atsaldeņi.Tikām Somijā viss bija kārtībniekā, un mēs pat varējām pa reizei piestāt pie kāda slēpņa, kas gan patiešām nebija prioritāri, līdz ar to biežāk braucām garām, nekā stājāmies, pat tad, ja kaste burtiski mētājās uz ceļa. Ceļā mēs redzējām zelta raktuves, lielu akmeni, zem kura savulaik esot gulējis lācis, un tad jau arī Norvēģija bija rokas stiepiena attālumā. Ak, jā, gandrīz piemirsu pašu svarīgāko - rīta pusē sastapām ceļmalā pirmos ziemeļbriežus! Protams, apzinos, ka šajās vietās tie patiesībā nav kārtīgi savvaļas dzīvnieki un tikai izskats, nevis būtība viņus atšķir no aitām, bet - Ziemeļbrieži!!! Latvijā tādus tu pilnīgi noteikti ceļmalā nesastapsi, ja iepriekš nebūsi nobaudījis kādu mušmiru uzlējuumu.Ar to rokas stiepienu gan sanāca īpatnēji - pirms iebraukšanas troļļu valstībā, noteikti gribējām vēl pieliet pilnu bāku benzīna par Somijas tikai vienkārši dārgo cenu, nevis Norvēģijas super dārgo, taču gandrīz palaidām garām robežu - tā ir, ka mūsdienās pie robežas čaļi ar stroķiem nestāv, un pa tiltu gribējām jau maukt tālāk, kad sapratām, ka upes otrā krastā ir jau cita valsts. Tad nu braucām drusku uz atpakaļ, līdz pēdējam somu benzīntankam. Norvēģija mūs neuzņēma sevišķi laipni. Pār debesīm bija savilkušies melnum melni lietus mākoņi, visapkārt kļuva ievērojami tumšāks, nekā tas polārajā dienā ir pieņemts, lietus gāza aumaļām, untad vel tie ceļi... Tātad, par ceļiem. Tu droši vien esi dzirdējis par Norvēģiju tikai to labāko - particība, ilgtspējīga attīstība, sociālās garantijas, satriecoša daba, drosmīgi ceļotāji un pirmatklājēji, Breiviks... Ok, pēdējais laikam nav pie tā labā, un par šīsvalsts ceļiem es arī sajūsmas vārdos neizplūdīšu. Kādas pirmās desmit minūtes man šķita, ka tas, pa ko es braucu, nekādi nevarētu būt divvirzienu ceļš, jo kur gan tur mašīnām izmainīties? Tad sapratu, ka tomēr var. Visā drīzumā gan pazuda asfalts un sākās normāls Latvijas "zemītis", tikai, protams, psihi šaurs, kalnains un līkumots. Un tad pie stūres sēdošajai Linei tika vislielākais prieks - ceļmalā strādājošs traktors mēģināja mūsu mašīnai uzsviest virsū dažus makten lielus akmeņus. Otvečaju, tā patiešām bija! Un ja šos ceļus saliek komplektā ar valsts galvaspilsētu Oslo, kur parkos plikņi mazgājas rasā, bet pie autoostas visiem narkomāniem nepietiek vietas, jājautā - vai viss tas, ko zinu par šo pārticības zemi, nav vienas vienīgas pupu mizas? Lieki teikt, ka šādas domas, kas iezagās zemes ceļu braucot, ātri vien pazuda un es atkal kļuvu par vienu no tiem cilvēkiem, kas saka: Norway? Awesome!Kā tas parasti notiek, pietika pie stūres piesēsties atkal man, lai laika apstākļi nedaudz uzlabotos, ceļa segums būtu gluds un patīkams, un pat kraujas vairs nešķistu tik biedējošas. Iespējams, Liene te man gan nedaudz nepiekritīs, jo pilnīgi noteikti es braucu drusku ātrāk un pārgalvīgāk, nekā cilvēkam ar manu temperamentu (jeb tā trūkumu) pieklātos darīt. Kā lai arī nebūtu, ciemats ar nosaukumu Mehamn nenovēršami tuvojās.Pārgājienu uz NBS plānojām sākt vien nākamajā rītā, līdz ar to mums vēl bija laiks, lai sagatavotos. Vispirms mums vajadzēja drošības labad Mehamnas lidostā dabūt visu pārgājiena kontrolpunktu koordinātes. Mums gan bija šāds komplekts no kāda cita slēpņotāja žurnāla ieraksta, bet mēdz teikt, ka dubults neplīst un varēja taču gadīties, ka tas cilvēks bija vieglprātīgs jokupēteris, kas vēlēja mums nāvi. Visādi gadās. Koordinātes veiksmīgi dabūjām un pie reizes gribējām noskaidrot, kur Mehamnā varētu dabūt skaidro naudu - mums vajadzēja kaut kur pārnakšņot un bija pamatotas aizdomas, ka ar karti vēl ne visur šai pasaulē var maksāt un vuenlaikus mums nebija vēlmes "boikotēt no tehnoloģijām atpalikušos". Lidostas darbinieks mani manāmi apbēdināja, pavēstot, ka bankomāta Mehamnā neesot. Drusku jau tas pārsteidza, ka lidosta ir, bet bankomāta nav, bet nu labi. Naudu varot noņemt pārtikas veikalā, šāda metode patiesībā jau šur tur ārzemēs bija redzēta, līdz ar to vairāk jautājumu man nebija. Tiesa, veikalā atklājās, ka nekādu naudu dabūt nevarēja. Vismaz, ja tev līdzi nav vismaz divstobrene. Toties, varot vietējā pagasta padomē. Īsti jau neticējās, ka tāda astoņos vakarā būs vaļā, un nebija arī. Tā mēs pie naudas netikām.Laiks bija auksts, drēgns un lietains, un mums pirms pārgājiena gribējās normāli izgulēties. Kur Mehamnā tas iespējams? Protams, ja pie Vidara. Jāatzīst, ka es tikai aptuveni nojautu, kas tas Vidars par putnu un nebiju īsti painteresējies, kur viņu meklēt. Aizbraucām uz tuvāko viesu māju, tā arī izrādījās Vidara mītne, pēc nostāstiem gan biju gaidījis kaut ko nepieradinātāku un mazāk civilizētu, bet te - glīti namiņi ūdens krastā, personāls no vairākiem cilvēkiem, un cenas - psihi dārgas. Vispār jāatzīst, ka Vidars varbūt arī ir nenovērtējams ceļotāja palīgs, kas neatteiks padoma un kas zinās par ziemeļiem it visu, bet primāri viņš ir uzņēmējs, kurš meklēs iespējas no tevis dabūt tik naudas, cik tev ir. Protams, tas nav nekas slikts, bet tīri aiz cilvēkmīlestības viņš izpalīdzīgs nav, ne velti viņš man vaicāja ieteikumus, ko viņam darīt, lai geoslēpņotāji ceļā uz NBS nakšņotu viņa viesu namā.Mums gan tur izgāja oriģināli - par aptuveni 20 latiem noīrēju kaut ko, kam pēc manām domām bija jābūt istabiņai (jā, tas būtu neticami lēti), bet realitātē biju samaksājis par vietu kemperim. Vidara darbinieks bija mani uz aci novērtējis kā tādu, kas šāds transporta līdzeklis varētu piestāvēt. Lieki teikt, ka nekādu čeku par kempera vietu man neviens iedevis nebija. Pārpratuma rezultātā dabūjām istabiņu Vidara viesnīcā ar atlaidi. Par tlaidi bija prieks, jo pat šādā veidā cena bija tāda, par ko pretī gribētos saņemt vairāk nekā super šauru istabeli ar tualeti gaitenī un pieeju virtuvei, kurā esošā plīts neslēdzās iekšā, par spīti dažādiem mūsu centieniem izprast tās nestrādāšanas būtību.Visubeidzot naktī man uznāca gļuki. Pilnā nopietnībā. Liene jau bija iemigusi, bet es pēkšņi izdzirdēju kaut ko, kas izklausījās pēc peles grabināšanās. Pietiekami bieži bērnībā šāda skaņa bija dzirdēta, vienreiz pat bija izdevies istabā stāvošajā atkritumu kurvī vienu grauzēju noķert. Un ta kāds intensīvi skrubinājās uz plaukta starp mūsu gultām, kuru bijām novietojuši daļu pārtikas krājumu. Pieceļos sēdus, uz brīdi klusums. Atguļos, atkal skrubina. Un tā vairākas reizes. Sapratu, ka skaņa nāk no makaronu pakas. Domāju, nu, forši, pele grauž makaronus. Ko darīt? Noņemu paku no plaukta, peli neredzu, spīdinu telefona gaismiņu, lai nepamodinātu Lieni. Nolieku paku uz grīdas, vēroju. Peles nav. Izslēdzu gaismiņu, pēc mirkļa atkzl tā skaņa. Zini, kā tas ir ar trakajiem - ja normāls cilvēks tumsā pārbīstas no briesmoņa ēnas, viņš ieslēdz gaismu, ierauga pār krēslu pārliktu žaketi, un ir mierīgs, tad psihs, izslēdzis gaismu, atkal redz briesmoni. Man bija uz to pusi, atkal jau grauzējs. Beigās laikam situāciju noskaidroju - pakā kaut kas nebija vai nu kārtībā ar gaisa blīvumu vai makaronu pozicionējumu un katra reize, kad es sakustināju paku vai vismaz ar savu celšanos satricināju gaisu, ieslēdza tādu kā aizturēto reakciju no pakas puses, lai pēc brīža sekotu čabēšana. Bet kā tas mani izbesīja!Lūk, šāda man bija nakts pirms Nothing but stones!

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.Neko vairāk kā aizbraukt līdz Tallinai mums šajā dienā nevajadzēja - prāmis uz Helsinkiem bija tikai nākamās dienas rītā, tomēr pa ceļam ar kastīšu meklēšanu neaizrāvāmies (vienīgo Latvijā apmeklējām Salacgrīvā), bet naski maucām uz Ziemeļu pusi. Laika apstākļi, kas jau mums izbraucot nebija sevišķi cerīgi, kļuva arvien mazāk iepriecinoši, proti, sāka visai uzstājīgi līt, bet mūs tas īpaši neapbēdināja, jo bijām gatavi tam, ka lietus būs mūsu ceļabiedrs visu divu nedēļu garumā. Lai gan - no otras puses - man bija arī pietiekami daudz ticības, ka ar laika apstākļiem viss būs kārtībā - jo kālab gan lai nebūtu?Ar kempingiem Tallinas pusē situācija bija sekojoša - kad pirms gada braucām uz Naissar, biju atradis kaut kādā igauņu lapā adresi kādam oficiālam vietējam bezmaksas kempingam pārdesmit kilometru attālumā no Tallinas. Toreiz uz šo vietu arī aizbraucām, bet izrādījās, ka kempings tur vai nu bija bijis vēl padomju laikos vai arī tiks iekārtots tuvāko 20 gadu laikā, bet 2011.gadā mūsu izvēlētā naktsmītnes vieta labākajā gadījumā bija klasificējama kā visai piedrazots stāvlaukums.Uzmini, vai šogad vēlreiz biju atlicis šī paša "kempinga" koordinātes? Protams, ka biju, taču līdz tam mēs gluži neaizbraucām, novietojot mašīnu un telti jūras krastā nedaudz tuvāk mūsu rāmo kaimiņu galvaspilsētai, vietā, kurā bijām redzējuši kakājam suni. Nopietni - braucam garām, redzam, ka iebraucamajā celiņā kakā suns. Pabraucam tālāk, labāku vietu neatrodam, braucam atpakaļ uz kakājošā suņa celiņu, un tur arī uzslejam telti. Laiks smagi vējains un arī lietains, bet tāda nu ir dzīve. Aizčāpojam gar krastu līdz tuvākajam slēpnim - sanāk drusku paiet pa akmeņiem, taču īsti par iesildīšanos "Nothing but Stones" to laikam nenosauksi - par maz metru, pārāk mazi akmeņi. Tiesa, kurpes jau tāpat ir perfekti slapjas. Un tad jau ir pienācis arī laiks iet gulēt.Modinātājs uzlikts uz visai agru laiku - 5:45, jo vēl jātiek līdz Tallinas centram uz prāmi, kas būs astoņos. Droši vien varētu izbraukt kādu drusku vēlāk, taču kavēt arī vēlmes nav. Pa ceļam vēl jāuzpilda pilna bāka ar "lēto" igauņu benzīnu - Somijā tas būs ievērojami dārgāks.Brauciens uz Helsinkiem sevišķi aizraujošs nav - abi esam jau pietiekoši daudz šo maršrutu šogad veikuši (Liene vienu reizi, es - divas), turklāt es jau biju braucis arī ar Viking line. Kas ir raksturīgs visiem prāmjiem - ka līdzās šausmīgi lēnam bezmaksas Internetam uz prāmja arī paši prāmji ir lēni un nekad gala vietā neierodas bez vismaz nelielas kavēšanās. Arī šoreiz nebija savādāk, plus vēl zināms laiks pagāja, kamēr ar visu automašīnu tikām no prāmja laukā un varējām sākt intensīvo šturmēšanu "tikai uz Ziemeļiem". Šajā dienā mums bija paredzēts faktiski tikai un vienīgi braukt, nekur neapstājoties. Somija tomēr ir mums visai tuvu, ja kādreiz radīsies vēlme tur vēl paciemoties, tas nebūs tik grūti izdarāms. Plus līdzšinējie novērojumi liecināja, ka pilsētas Somijā nemēdz būt diži aizraujošākas nekā, piemēram, Aizpute Latvijā. Tā kā izbraucām tikai ap vienpadsmitiem, vajadzēja pasteigties.Pirmajā posmā braucām pa normālu ātrgaitas šoseju, kas savieno Helsinkus un Lahti. Bija drusku dīvaini - uz Lahti biju jau braucis ar velosipēdu, toreiz ceļā pagāja ap sešām stundām, bet tagad - labi ja viena stunda. Tiesa, ar velosipēdu pa šoseju nebraucu, līdz ar to ceļš bija kalnaināks, bet te - tikai "piļī" pa taisno. Visai ātri sākās pamatīgs lietus, bet varēja novērot, ka lidojošos somus tas īpaši neuztrauca - ātrumu neviens nesamazināja. Es arī centos braukt ātri - kā nekā mums bija tāls ceļš priekšā, bet arī ar kādiem 120-130 kilometriem stundā es uz šosejas biju drīzāk viens no lēnajiem braucējiem. Jāatzīst, ka nevienā no mūsu apmeklētajām ziemeļvalstīm neapstiprinājās Aigariusa apgalvojumi par godīgajiem Eiropas autobraucējiem - visās tajās ir diezgan daudz "grīdā spiedēju" un pēc tam atgriežoties Latvijā biju pat drusku pārsteigts, ka negaisa laikā uz Via Baltica vidējais braukšanās ātrums nokritās līdz 50 kilometriem stundā.Lahti paskrēja garām nemanot, tāpat Jyvaskyla un droši vien mēs nebūtu tā arī ne reizes piestājuši līdz pat Oulu, ja vien Liene nebūtu ieraudzījusi "debesu zvanus". Jā, kaut kādā brīdī Liene bija mani nomainījusi pie stūres, es tikām atlūzu pasažiera vietā, un pamodies ieraudzīju visapkārt lielus un mazus zvanus.Vieta, kur tie atrodami, saucas Vaskikello, un Liene mani pamodināja ar informāciju, ka šeit esot ģeoslēpnis un mums to vajagot atrast. Mums gan tas Garminā ielādēts nebija, jo manos plānos kastīšu ņemšana "tik tuvu Helsinkiem" neietilpa. Tālab zvanījām uz Latviju Ziņģim ar lūgumu, lai viņš atrod šai vietai tuvāko slēpni un atsūta koordinātes. Tā viņš arī izdarīja, taču slēpni diemžēl neatradām. Droši vien atbiedēja pēdējo trīs meklētāju DNFi, lai gan vēlāk atklājās, ka slēpnis tomēr bijis uz vietas. Nu, nekas - nav jau tā, ka tikai ciparos ir laime!Braucām vien tālāk, jo mums bija paredzēts šajā dienā tikt līdz Rovaniemi - kopumā veikt ap 800 kilometriem. Sasniedzām Oulu - pilsētu, no kuras bija pie mums pirms dažiem gadiem atbraucis viens kaučsērferis, ar kuru tolaik runājām, ka tā ir tik tālu Ziemeļos, ka uz turieni neviens īsti nebrauc. Laikam gan tā nav, jo tagad jau zinu visai daudzus cilvēkus, kas vismaz garām šai pilsētai ir pabraukuši. Arī mēs pabraucām garām, jo atbilstoši Wikipedia atrodamajai informācijai vienīgais, kas mūs varētu šajā pilsētā ieinteresēt, būtu Air guitar pasaules čempionāts, bet tā norise ar mūsu braukšanas grafiku nesakrita.Jau pēc Oulu uz Garmina ekrāna sāka parādīties tuvumā esošie slēpņi - iepriekšējam posmam tos apzināti nebiju ielādējis, lai nevarētu krist kārdinājumā piestāt biežāk, nekā vajadzētu. Bet tagad jau varēja. Piestājām kādā dabas parkā, sauktā "Litorina Sea, Keminmaa Kallinkangas", kur bija atrodami uzreiz divi Zemes slēpņi. Devāmies mazliet tur pastaigāties, ko varēja darīt tālab, ka nu jau kādu laiciņu vairs nelija. Tiesa, nācās secināt, ka lietum arī ir savas priekšrocības, jo pēc tā beigšanās itin visur bija parādījušies odi. Es vienmēr biju domājis, ka Latvija ir odu apsēsta, bet jāatzīst, ka Somijā odu kultūra ir pilnīgi citā līmenī. To tur bija tik daudz un tie bija tik agresīvi, ka man sākās panika. Jā, es bizoju pa mežu kā traks alnis, kurš mēģina atkauties no uzmācīgajiem knišļiem, kas viņu mēģina apēst. Līdz ar to abiem slēpņiem mērāmos objektus (tur bija jānomēra dažādi akmeņi) novērtējām uz aci un ļoti aptuveni, lai tikai varētu ātrāk kustēt tālāk. Lienei nebija tik traki - šķiet, ka odiem nepatīk kokakolas saēstas asinis, bet man joprojām skrien šermuļi pār kauliem, iedomājoties iespējamu atgriešanos tajā vietā. Šajā ziņā jāsaka - tad jau labāk vēlreiz uz tiem akmeņiem, bet tikai ne pie odiem!(šajā attēlā nav "mūsu odi", jo neesam jau tik dulli, lai šādā vietā vilktu basas kājas)Visas dienas garumā bija interesanti vērot, ko Garmin rāda sadaļa "sunrise and sunset", proti, kā diena kļūst arvien garāka, bet nakts - īsāka. Īsti pat neticējās, ka pienāks tāds brīdis, kad nakts nemaz vairs nebūs, turklāt varēja novērot, ka jo tuvāk Rovaniemi, jo nakts saīsinās ātrāk, kamēr posmā Helsinki-Oulu izmaiņas bija vēl relatīvi nelielas.Pati Rovaniemi pilsēta nav nekas sevišķi ievērojams, taču tās tuvumā atrodas (vienuviet) divi visai populāri tūristu objekti - Ziemeļu polārā loka līnija un Ziemassvētku vecīša mītnes vieta. Mūsu sākotnējais plāns bija paviesoties uz līnijas šajā vakarā, bet pie vecā alkoholiķa braukt jau nākamajā rītā, kad rūķīši būs atkal nomodā un vācu tūristi pārpludinās suvenīru bodes, iegādājoties dažādus Ķīnā ražotus atribūtus. Doma šos divus punktus sadalīt mums bija tādēļ, ka nebijām īsti piefiksējuši, ka Ziemassvētku vecītis "dzīvo" tieši uz polārā loka, turpat, kur ir līnija ar koordinātēm. Kad šis apstāklis atklājās un jau pievakarē (kurā gan, protams, nebija tumšs) apskatījām, kas labs vecīša ciematā ir redzams, pieņēmām lēmumu tur nākamajā rītā neatgriezties, bet pabraukt vēl dažus kilometrus uz priekšu, tur uzsliet telti un no rīta braukt uzreiz tālāk.(Lienei galvenais bija "noplankot" uz Polārā loka)Protams, drusku jau ir žēl, ka mums nebija iespējas apsēsties uz ceļgala Ziemassvētku vecītim un palūgt, lai viņš mums šogad uz Ziemassvētkiem dāvā jaunu Lamborghini Aventador, taču nebija arī īstas pārliecības, ka viņš spēs citu lūgumu vidū mūsējo atcerēties, turklāt viņa ceļgals varētu jau būt visai smagi nosēdēts.Aptuveni 15 kilometrus aiz polārā loka atradām brīnišķīgi jauku vietu pie upes, kur uzsliet telti. Ne pārāk tuvu lielajam ceļam, ar galdiņu un pat vietu ugunskuram, un tradicionālo odu armiju. Ko gan vairāk diviem tūristiem vajag? Pirmo reizi likām lietā prīmusu, uzvārījām kartupeļus un tīri civilzēti paēdām. Ja, protams, par civilizētu uzskata tādu ēšanu, kad esi ievīstījies visās pieejamājās drēbēs, lai odiem būtu mazāk vietu kur kost un kad tavā bļodiņā ik pa brīdim piezemējas kāds šo neganto kukaiņu pārstāvis.Šķērsojām upīti pa tuvējo trošu tiltiņu, lai paņemtu otrā pusē novietoto slēpni, par pārsteigumu atklājām, ka tur odu bija daudz mazāk, un tad jau sataisījāmies uz čučēšanu. Kā nekā nākamajā dienā bija atkal paredzēta intensīva braukšana - vēl 700 kilometri līdz Mehamnai, turklāt par Norvēģiju bija dzirdēts, ka tur tik ātri kā Somijā nepabrauksi kalnainu un līkumotu ceļu dēļ. Kā teikt - dzīvosim-redzēsim - jo Somijā patiešām reljefs ir tikai nedaudz kalnaināks kā Latvijā un pagaidām mums šķita, ka Norvēģija taču nevarētu būt tik ļoti atšķirīga.

Kad Liene pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka mēs vasarā brauksim uz Nordkinn, es sākumā domāju - viņa joko. Mēs varbūt neesam gluži 8.līmeņa pludmales tūristi, kuri divās nedēļās Maljorkā nodeg brūnāki kā mūsu Čipis, sauļodamies uz balkona, un tomēr... Ne tik senā pagātnē Liene apgalvoja, ka uz tādām Norvēģijām ni un ni - pie mums pašiem jau ir gana auksts, kālab jau tāpat īso vasaru darīt vēl īsāku? Bet te - brauksim uz kontinentālās Eiropas tālāko ziemeļu punktu, lai varētu kādu diennakti paslāt pa akmeņiem.Taču izrādījās - Liene to bija domājusi nopietni. Un tā kā es neesmu no tiem ļaudīm, kas avantūrām iet apkārt ar lielu līkumu, sākām plānot, kā šo pasākumu labāk īstenot. Jā, ja nu kas - es zinu, ka globālos mērogos viss šis pasākums nav "nekas īpašs", latviešu vien tajā Nordkinn bijis vairāk kā parasti skatītāju Virslīgas futbola spēlēs, un vēl priekšā vesela rinda ar tādiem, kas tur dosies, ja ne šodien, tad vismaz tuvākajā desmitgadē noteikti. Un tomēr mūsu gadījumā tā tomēr bija avantūra, jo vispār nekad nebijām gājuši divu dienu pārgājienā, nebijām šim pasākumam īsti gatavojušies, un galu galā - līdzās daudzām savām izcilajām īpašībām (he he) nekad neesmu dēvējis sevi par fiziski spēcīgu, drīzāk otrādi.Nevarētu teikt, ka mēs ļoti nopietni piegājām maršruta plānošanai. Faktiski izdomāts bija tik vien, kā tas, ka brauksim turp ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem un atpakaļ - no Stokholmas uz Rīgu, un ka pa ceļam apskatīsim Atlantic Ocean road. Turklāt manas ne pārmērīgās steigas dēļ prāmja biļeti mašīnai uz Rīgu dabūt nebija iespējams, tālab jau gandrīz izlēmām braukt atpakaļ cauri Dānijai (tobrīd nezināju, ka šādu paņēmienu pielietoja šī maršruta pirmatklājēji - Daknis un kompānija), bet pēdējā brīdī tomēr nopirkām prāmja biļetes Stokholma-Tallina. Kā jau vēlāk novērojām, Rīgas prāmja auto kravnesība vasarā ne tuvu nav pietiekama visiem braukt gribētājiem un ar mums kopā brauca daudz mašīnu gan no Latvijas, gan Lietuvas, kas liek domāt, ka arī šie cilvēki nebija varējuši iegādāties biļetes uz kādu savām mājām tuvāku pilsētu.Pirmo reizi mūsu ceļošanas vēsturē sevišķi pat nesanāca izpētīt, kādas vietas vēl pa ceļam varēsim apskatīt, jo garām ir tie laiki, kad darbā varēju laiku pa laikam iemest aci dažādos interneta resursos, lai paplānotu atvaļinājumu - jo šobrīd man darbs nav tikai darbs. Tāpēc paļāvos uz to, ka gan jau ziemeļvalstīs brūnās tūristu zīmes jau ir pazīstamas un ka gan jau arī ģeoslēpņi darīs mūsu ceļojumu interesantāku. Varu tev pačukstēt priekšā, ka tā arī bija - nemaz nenožēloju, ka nebiju rūpīgi izstudējis sāmu nacionālās ieražas un noskaidrojis, vai uz Ziemeļiem no Rovaniemi ir pieņemts degunu slaucīt ar kreiso vai labo roku.Uzmetot aptuveno maršrutu uz papīra, sanāca, ka ar auto būs jānobrauc kādi 5500 kilometri. Drusku vairāk kā man tas šķiet normāli divu nedēļu ceļojumam, bet gan jau paveiksim. Nedaudz bažu, protams, bija par to, vai kādā brīdī nesāks niķoties mašīna, jo norvēģu autoservisu cenas diez vai varētu būt kārdinošas, bet sekojot The Secret ideoloģijai, ka galvenais ir nestresot, bet domāt, ka viss būs kārtībā, biju salīdzinoši mierīgs. Proti, ļaunākais, kas šādā gadījumā varētu notikt, būtu tas, ka auto remonta dēļ mums trīs mēnešus būtu jāpārtiek no Optima līnijas rolltoniem. Nav taču tas tik traki, ne?Cik ļoti tas lai arī nebūtu manā dabā, pirms ceļojuma apgādājāmies ar speciālu apģērbu, daļu no tā gan vēl pirms galīgā lēmuma par došanos uz Ziemeļiem pieņemšanas. Tā es biju apgādāts ar pārgājiena biksēm (nevis saplīsušām džinsām), pārgājiena zābakiem (nevis zandalēm vai pusizjukušām kedām) un lietus/vēja jaku (nevis to pelēkbrūno paltraku, kurā staigāju pēdējos piecus rudeņus). Liene jau vispār bija uzpucējusies ne pa jokam - viņas krājumā ir veselas divas jakas, siltais "flīsis", termoveļa, bikses, zābaki un vēl arī trekkinga nūjas. Kā teikt - tādā aprīkojumā pat uz balli iet nebūtu kauns. Vienīgais, kas nebija iegādāts, termo-stringi:Vēl viena būtiska gatavošanās daļa bija pārtikas iegāde. Visās maršrutā paredzētajās valstīs drusciņ iepriekš bija būts pašiem, un arī no citiem bija dzirdēts, ka Ziemeļvalstis ir psihi dārgas, bet Norvēģija ir tik dārga, ka tur arī zviedri ir spiesti pārtikt no līdzpaņemtām pūdētām siļķēm. Tālab mēs bijām apņēmības pilni visu nepieciešamo pārtiku paņemt līdzi no Rīgas. Ja gadījumā tev, mazo lasītāj, būtu vēlme tuvākajā laikā doties divu nedēļu ceļojumā ar auto, līdzi ņemot savu pārtiku, lūk, saraksts ar to, kas mums bija līdzi:1) 2.5 kilogrami "Nākotnes" žāvētās desas. Nē, atšķirībā no 1000.jūdžu ekspedīcijas, šīs desas mūsu ceļojumu nesponsorēja. Diemžēl. Varbūt vajadzēja palūgt atbalstu, un tad mēs varētu līdzi paņemt veselu puscūci.2) 10 kārbas ar sautētu gaļu, tā saukto tušoni. Nebijām vērīgi un paņēmām vairākus "Old farmer" produktus - RIMI konservus, kurus arī es varēju ieēst tikai ar lielu piespiešanos, nemaz nerunājot par Lieni. vajadzēja mazāk, vai garšīgākas3) 5 bundžas pupiņu. vajadzēja vairāk4) 3 gabali cietā siera5) divi lieli klaipi rupjmaizes6) pieci litri "Lāses" piena7) divas pakas ātri vārāmo auzu pārslu8) viena paka griķu9) viena paka rīsu10) divi kilo kartupeļu11) divas pakas makaronu + pesto12) 2 sešpakas ar gāzētu minerālūdeni13) četri 5 litrīgie "bačoki" ar parasto ūdeni14) četras pudeles ar negāzētu ūdeni15) šokolāde (pārāk maz!)16) banānu čipsi (daudz, bet vajadzēja vairāk!)17) riekstu mikslis 18) pirmajām dienām (lai nesabojājas) - gurķi, tomāti, burkāni,sīpoli19) čipsi20) ievārījums21) sausās zupasTā visa rezultātā mašīna bija tik piekrauta, ka priecājāmies, ka braucam divatā - jo pat trim cilvēkiem ar visām tām mantām satilpt salonā būtu grūti. Un tā - 23.jūnija pēcpusdienā, visai smagi ignorējot nacionālās līgošanas īpatnības, devāmies ceļā.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.Šajā rītā Roberts bija ievērojami mazāk svaigs kā dienu iepriekš - tomēr iepriekšējās dienas kilometri lika par sevi manīt, un jau pirmie uzkalniņi nešķita nemaz tik brīnišķīgi. Vienlaikus - varētu būt arī trakāk, kaut kādā mērā spēki tomēr bija atgūti. Patiesībā tieši spēku izsīkums Romualdu uztrauca visai mazā mērā - viņš zināja, ka simts kilometrus visas dienas garumā nenobraukt vispār nav iespējams - cik ļoti lai arī viņš būtu pārguris, kaut vai kustoties ar desmit kilometriem stundā, Helsinkos viņš līdz tumsai nonāks. Cita lieta gan viņu darīja tramīgu - viņa velosipēda aizmugurējā riepa bija visai nožēlojamā stāvoklī, un Renārs pamatoti bažījās, vai tā pa ceļam neņems un neizjuks pavisam, pārsprādzinot kameru. Raivis visu laiku domāja - ko gan viņš iesāks, ja šāda liksta atgadīsies kādu 40 kilometru attālumā no Helsinkiem, kur neviena velo veikala tuvāko dažu desmitu kilometru rādiusā nebūs. Taču īsti izvēles tāpat nebija - iepriekšējā vakarā Lahti visi potenciālie velo veikali bija ciet, tādējādi nācās vien cerēt, ka viss beigsies laimīgi un ka jaunu riepu viņš varēs mierīgi iegādāties Helsinkos jau nākamajā dienā.Sākotnēji Rolfs bija ieplānojis sadalīt ceļu četros posmos - ar atpūtu ik pēc 26 kilometriem, kas šķita visai normāls modelis. Tikai šoreiz, tā kā viņš sevišķi nesteidzās un vienlaikus - bija mazāk sprigans kā turpceļā - viņš paredzēja ilgākas pieturas (iepriekšējā dienā viņš vairākas reizes "atpūtās" vienu vai divas minūtes), kurās mierīgi pasēdēt un palasīt grāmatu. Pirmā pieturvieta tika sasniegta veiksmīgi, Rolands tajā padzērās ūdeni, iestiprinājās ar sausiņiem ar kanēli (kurus bija nopircis iepriekšējā vakarā Lahti, bet nebija pamanījies visus apēst), kādas 15 minūtes palasīja, un brauca tālāk.Tā viņš sasniedza Mäntsälä, kur atkal bija doma ieiet veikalā un paņemt apelsīnu sulu. Taču izrādījās, ka šai domai nebija lemts materializēties - par godu gaidāmajam somu lielākajam gada dzertiņam Vappu (Valpurģa naktij) pārtikas veikals pilsētiņā strādāja tikai no divpadsmitiem. Tikām pulkstenis rādīja 10:20, un gaidīt simts minūtes veikala atvēršanos Ramīns nevēlējās. Līdz ar to viņš tikai varēja domās pateikties Jukkam-Pekkam par piedāvāto ūdeni, citādi būtu bijis pavisam nepatīkami.Kaut kur ap pusceļu pauguru skaits sāka samazināties, līdz ar to braukšana vedās pietiekoši normāli, lai gan kāju muskuļi visu laiku bija labi jūtami. Nedaudz pēc pusceļa Ralfs veica otro pietura, izdzēra atlikušo ūdeni un vēl drusku palasīja. Ceļa zīme tobrīd vēstīja: Lahti - 54, Helsinki - 50. Viss gāja perfekti pēc plāna, vairāk kā ideāli. Ja vēl būtu kaut kas dzerams, vispār nebūtu pamata žēloties.Un tad notika tas, ko Rūdigers bija jau paredzējis - sākumā aizmugurējais ritenis sāka dīvaini sanēt, bet tad ar varenu paukšķi pārsprāga kamera. "Dokatiļisj", viņš padomāja. Tieši blakus bija kārtājais ceļa rādītājs, kas vēstīja, ka līdz Helsinkiem ir vēl 42 kilometri. Šajā brīdī Raitis pat nespēja saskatīt šī notikuma dziļo simboliku, atbildi uz dzīvības un visuma pamatjautājumu, bet tikai varēja lādēt sevi un velosipēdu. Teorētiski viņš droši vien varētu šos 42 kilometrus veikt ar kājām, riteni stumjot, bet tas būtu tik baisi ilgi un nogurdinoši, ka vai bail. Iekāpt autobusā? Uzreiz vairākas problēmas:1) nav skaidrās naudas;2) vai tur varēs ielikt riteni;3) vēl vairāk kā 10 kilometri līdz vietai, kur ceļmalā Ralfam vajadzēja pacelt iepriekšējā dienā aizmirsto saslēgu.Nācās izvēlēties trulāko variantu - turpināt braukšanu ar pilnīgi tukšu aizmugurējo riteni. Vismaz par to, ka šādā veidā tiks sabojāta riepa, uztraukties nevajadzēja. Aplocei gan tas arī noteikti par labu nenāca, bet nebija jau tā, ka Romualdam šis ritenis bija sevišķi dārgs un ka viņš ar to plānotu braukt vēl gadiem ilgi. Kā būs, tā būs. Protams, sajūtas ilgstoši šādi braucot, nebija patīkamas - ritenis visu laiku smagi klabēja, viss trīcēja un drebēja, prieka no šādas braukšanas nebija nekāda. Taču virzība uz priekšu sanāca pietiekoši normāla - vismaz vidēji ar kādiem 15 kilometriem stundā šādi varēja braukt, katrā ziņā tas bija daudz labāk kā iet ar kājām. Turklāt, pateicoties lielākam satraukuma līmenim, Rodiona kājas pēkšņi vairs nebija nogurušas un sparīgi minās par spīti šādas braukšanas relatīvajam grūtumam.Velo saslēgs atradās tieši tur, kur Romāns bija to atstājis, tas tika piekabināts savā tradicionālajā vietā pie velosomas, un sērīgi lēnais klabēšanas brauciens varēja turpināties. Līdz aptuveni 25 kilometrus no Helsinkiem tālāka braukšana vairs nebija iespējama. Riepa bija tik lielā mērā izjukusi, ka tā sāka ķerties bremzēs un ritenis vairs nebija gatavs griezties. Rostislavs mēģināja to sakārtot, bet jau pēc 15 sekundēm situācija atkārtojās. Atlika vairs tikai viens variants - stumties. Optimālākajā scenārijā varēja rēķināties ar vēl 4-5 stundām uz šosejas, kas nepavisam nepriecēja, it īpaši zinot to, ka šodien saule labi sildīja un slāpes kļuva arvien spēcīgākas. Un tā viņš stumās. Ik pēc brīža garām pabrauca kāds vietējais velobraucējs, bet somi neradīja par sevi sevišķi izpalīdzīgu un iejūtīgu cilvēku iespaidu. Aptuveni trīs stundu laikā, ko Reinis stūma riteni, tikai trīs reizes viņu kāds uzrunāja, un nevienā gadījumā nebija situācija, ka kāds būtu piedāvājis palīdzību. Pirmais bija kāds sportiska paskata vīrietis, kurš painteresējās, kas noticis, tad nopētīja izjukušās riepas stāvokli un pavaicāja, vai tas vispār ir Regnāra ritenis, vai arī viņš to ir kaut kur atradis. Hā hā, ļoti smieklīgi! Tad vēl kāds pensionāru pāris izteica kādu komentāru somiski, un viena gados vecāka sieviete, garām braucot, noteica kaut ko, kas izklausījās pēc: Tev nu gan nav paveicies! Nīgrajā Latvijā nez kāpēc Rustams bija novērojis, ka velobraucēji biežāk bija atsaucīgi. Bet neko darīt - tāda ir dzīve.Viņš stūma riteni un domāja par trim scenārijiem, kas vismaz daļēji varētu viņu glābt:1) veikals ar sulu;2) bankomāts, lai varētu nopirkt autobusa biļeti;3) veloveikals.Ja būtu atrasts trešais, pārējie vairs nebūtu tik būtiski, taču nebija zināms, cik ilgi būtu jāiet līdz šādam veloveikalam. Kad viņš bija gājis jau vismaz divas stundas, vismaz vienu iepriecinošu vēsti Ruslans saņēma - viņa priekšā bija pārtikas veikals. Klunk-klunk, un apelsīnu sula deva jaunus dzīvības spēkus, un viņš turpināja savu gājienu. Tā kā braucienā uz Lahti iepriekšējā dienā viņš nebija izbraucot no pilsētas izvēlējies īsāko ceļu, šoreiz Rubens centās ietaupīt katru pēdējo metru un aizgāja drusku citur kā vakar bija braukts. Un te pēkšņi sākās viena Somijā bieži novērota iezīme - ja tu esi no pilsētas centra vairāk kā piecu, bet mazāk kā 20 kilometru attālumā, tu pēkšņi vairs neredzēsi nevienu norādi uz centru. Teju katrā krustojumā ir velosipēdistiem domātas zīmes, kas tev pateiks, cik tālu ir līdz vietējā Ziepniekkalna trešajam blokam, bet nekad - kurā virzienā un cik tālu ir centrs. Tā kā Rimanta mobilā telefona baterijas līmenis tuvojās nullei un viņš drīzumā varēja palikt pavisam bez navigācijas (un pat tāpat viņam telefonā bija ielādēta tik raupja karte, kurā knapi varēja saprast vajadzīgos virzienus), tas nepriecēja. Pāris vietās viņš izvēlējas ceļu tīri intuitīvi, un tad beidzot viņš ieraudzīja kaut ko patiešām iepriecinošu. Milzīga IKEA. Protams, IKEA nav tas veikals, kurā tu parasti atradīsi detaļas velosipēdam, bet - ja nu? Pienākot tuvāk, izrādījās, ka tur ir arī citi veikali. Pirmie atrastie gan nebija iepriecinoši - Sotka un Asko nav īstās vietas, kur meklēt jaunas riepas, bet pēc neilga laika Ričards nonāca veikalā ar nosaukumu "Hong Kong" un nopirka tur lētāko pieejam riepu un kameru. Par laimi uzgriežņu atslēga un velo pumpis viņam somā jau bija.Velosipēds tika atjaunots, un viņš varēja atkal braukt. Vu hū! Ja vēl būtu skaidrs, uz kurieni tieši būtu jābrauc, vispār būtu lieliski. Pēc vietējo ieteikuma Ritvars izbrauca cauri kādiem kapiem, tad vēl šur tur pamaldījās, un viņš bija Helsinkos. Ap to laiku viņa telefons izslēdzās pavisam, un nācās tīri pēc intuīcijas meklēt centru, uz kuru joprojām norāžu nebija, vai arī ja tās bija, tad iespējami maldinošas. Tā viņš kādu pusstundu palīkumoja, līdz beidzot nonāca kādā vietā, kur bija bijis jau iepriekš, un atlikušais bija vairs tikai laika jautājums. Tā viņš ieradās viesnīcā aptuveni pulksten piecos pēcpusdienā, vismaz trīsarpus stundas vēlāk kā būtu normāli. Taču cik viņš bija laimīgs! Pilnīgi noteikti šāda laime nebūtu bijusi iedomājama, ja viss būtu izgājis gludi. Tomēr Raimondam daudz labāk būtu pateicis scenārijs, kurā vismaz daļa šīs dienas piedzīvojumu tiktu aiztaupīta. Taču dzīvojot 1Q84.gadā, neko citu nevarēja gaidīt.

Piektdienas rītā, braucot ar velosipēdu no Helsinkiem uz Espoo, viņam radās doma, ka sestdien vajadzētu aizbraukt uz Lahti. Ērtības labad sauksim viņu par Rūdolfu. Iespējams, pasē viņu dēvē kā citādi, bet kālab, lai mēs kādam skatītos pasē? Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka attālums starp šīm divām pilsētām ir nedaudz lielāks par 100 kilometriem, kam vajadzētu būt paveicamam bez sevišķām problēmām. Jā, viņš varētu iedomāties, ka viņa par 100 eiro nopirktais lietotais divritenis bija visai čābīgas kvalitātes un ka viņš pats vēl ne reizes šogad nebija nobraucis vairāk kā 40 kilometrus dienā. Mazliet par to padomājis, viņš izlēma - problēmu nebūs! Caur Couchsurfing viņš pieteicās uz naktsmājām pie pieciem dažādiem potenciāliem saimniekiem, un visai ātri viens vārdā Jukka-Pekka pateica: ok!Sestdienas rītā nedaudz pēc septiņiem viņš izbrauca. Kartē viņš bija aptuveni apskatījies, pa kuriem ceļiem būs jābrauc (lai nebūtu jāizmanto autobānis, uz kura velosipēdisti atrasties droši vien nedrīkst), tāpēc izbraukšana no Helsinkiem problēmas neradīja. Visai operatīvi Rūdolfs tika uz ceļa numur 140, un sāka rullēt. Viņš bija atlasījis dažus slēpņus, ko apmeklēt pa ceļam, lai braucamais posms būtu sadalīts mazākās iedaļās, jo īstenībā tieši kastes meklēt viņam šoreiz īpaši negribējās. Pirmais bija pie kāda tilta drupām, kur gan Rūdolfs slēpni neatrada, bet tas viņu neapbēdināja, viņš tikai nobildēja (briesmīgā kvalitātē) tiltu, un devās tālāk.Tā viņš brauca, vidēji ik pēc katriem 10 kilometriem bija kāds slēpnis, ne pie visiem Rūdolfs vispār piestāja, bet dažus tomēr atrada. Bija nobraukts aptuveni pusceļš, kad viņš ievēroja, ka ir "pasējis" savu velosaslēgu. Normāli viņš to turēja piekabinātu pie velosomas uz krūtīm, bet droši vien viņš to bija aizmirsis uzlikt vietā pēc tilta slēpņa. Tā kā viņš bija jau vairāk kā 20 kilometru attālumā no tilta, atpakaļ braukt negribējās, tāpēc viņš pieņēma, ka gan jau Lahti viņš iztiks bez saslēga, bet nākamajā dienā, kad brauks atpakaļ, viņš varēs to paņemt. Jo kuram gan Somijā vajadzētu velosaslēgu bez atslēgas, turklāt vēl tādu, kas atstāts nomaļā vietā 20 metru attālumā no šosejas, vietā, kur tikai aptuveni reizi nedēļā piestāj kāds slēpņotājs, bet kur normāliem cilvēkiem nav nekā tāda, ko darīt?Nomierinājis sevi, ka Somijā tāpat neviens riteņus nezog un ka arī saslēgam nekas nenotiks, Rūdolfs brauca vien tālāk, līdz viņš nonāca Mäntsälä. Pati pilsēta nav ne ar ko īpaši ievērojama, ja vien ar to, ka tajā dzimis viens grupas "Lordi" dalībnieks. Toties tā ir vienīgā puslīdz normāla izmēra pilsēta, kas atrodas tieši pie ceļa numur 140, un kurā bija iespējams apmeklēt kādu veikalu. Rūdolfs šādu iespēju izmantoja, un nopirka veikalā garo baltmaizi un apelsīnu sulu. Viņš vienmēr, kad devās garākos velobraucienos, dzēra apelsīnu sulu, jo tā allaž labi palīdzēja atjaunot spēkus. Šoreiz gan sula gadījās pašķidra, taču no enerģijas viedokļa tā nenoliedzami bija ievērojami pārāka par minerālūdeni, kas būtu Rūdolfa otrā izvēle.Pamazām braukt kļuva arvien grūtāk, kājas vairs nebija tik svaigas, un arī ceļš kļuva ar vien bagātāks ar "augšā-lejā" posmiem. Lejā, protams, nevienam nekādas raizes nesagādā, bet ar augšā ir drusku sliktāk. Rūdolfam gan joprojām izdevās braukt ar pietiekami adekvātu ātrumu, taču arvien vairāk viņu pārņēma šādās situācijās tipiskais jautājums: Kāpēc man to vispār vajadzēja uzsākt?Beidzot nedaudz pēc pulksten vieniem viņš ieraudzīja Lahti pilsētas zīmi, un varēja uzgavilēt. Protams, tas vēl nebija centrs, bet tālu vairs nebija. Rezultātā sanāca, ka ceļā Helsinki-Lahti Rūdolfs bija pavadījis aptuveni sešarpus stundas. Domājot par lielāko plānu - 200 kilometriem dienā (ko bija paredzēts īstenot kādā no nākamajām nedēļas nogalēm), varēja secināt, ka pietiekami agri izbraucot, tas būtu iespējams. Vai tas būtu prātīgi darīts, un cik ļoti iztukšots pēc šāda brauciena Rūdolfs būtu, tas būtu jau cits jautājums.Taču vēl pirms iebraukšanas Lahti centrā, Rūdolfs gribēja atrast vienu slēpni. Tas atradās kādā Pirmajam pasaules karam veltītā memoriālā pavisam blakus šosejai. Tā kā Rūdolfs pret šādiem memoriāliem parasti izturējās ar zināmu cieņu, savu velosipēdu viņš atstāja pie memoriāla vārtiem un gāja meklēt slēpni. Tiesa, apraksts bija somiski, un neko atrast neizdevās. Toties pāris minūtes vēlāk Rūdolfs ieraudzīja kādu visai tipisku labi neskūtu bomža paskata alkoholiķi vai alkoholiķa paskata bomzi dodamies projām ar Rūdolfa divriteni. Rūdolfam par laimi - ritenis tika stumts, nevis ar to brauca. Lai gan no otras puses - minētais bomzis izskatījās pēc tāda tipāža, kuru Rūdolfs noķertu arī braucošā veidā. Tā Rūdolfs pieskrēja vecim klāt un skaidrā latviešu valodā iesaucās:- Hei, atdod manu velosipēdu!Vecis kaut ko atbildēja somiski, un Rūdolfs, nebūdams apveltīts ar kaut minimālām vietējās valodas zināšanām telepātiski uztvēra veča teikto: "Vai tu vari pierādīt, ka tas ir tavs ritenis? Varbūt zini tā rāmja numuru?" Lai arī Rūdolfam naudasmakā bija kvīts par riteņa iegādi, viņam nešķita prātīgi iesaistīties garākās diskusijās ar cilvēku, kas nupat bez jebkādām ceremonijām bija nočiepis viņa riteni, tāpēc viņš latviski pateica, ka viņš ne vārda soma teiktā nesaprot un parāva riteni ar rokām. Vecis nospļāvās un riteni atlaida. Tā Rūdolfs atguva savu velosipēdu, un varēja turpināt ceļu. Vismaz vienu mācību viņš bija guvis - arī Somijā nepieķēdētu velosipēdu atstāt nav droši.Vairs ar slēpņošanu neaizraujoties, Rūdolfs aizminās līdz centram, kur izlēma sazināties ar Jukku-Pekku, pie kura dzīvoklī Rūdolfs bija sarunājis palikt gaidāmo nakti. Jukka-Pekka pieteicās ierasties centrā, lai parādītu Rūdolfam, kā nokļūt viņa dzīvoklī. Tā kā bija drusku jāuzgaida, Rūdolfs nosēdās uz soliņa netālu no pieminekļa alnim (šķiet, šādi pieminekļi Ziemeļvalstīs ir populāri) un drusku palasīja kādu grāmatu, kur parādās Air Chrysalis.Jukka-Pekka arī atbrauca ar riteni, pēc kādām 30 minūtēm. Normāls ļoti neliela auguma soms, students, pavadījis gadu Austrālijā, kur nodarbojies ar augļu vākšanu un stopošanu. Viņš parādīja Rūdolfam Lahti pilsētas centrālos apskates objektus (kuru nav sevišķi daudz), kopā viņi piekrastē iedzēra tēju/kafiju, un tad katrs devās savās darīšanās. Jukka-Pekka - nodarboties ar mantu krāmēšanu savu vecāku mājā, bet Rūdolfs - patstāvīgi apskatīt Lahti. Tā kā Rūdolfs bija bez velosaslēga, Jukka-Pekka viņam iedeva savējo, kas bija svētīgi, jo soms latvietim pastāstīja, ka somam esot divu gadu laikā nozagti trīs velosipēdi. Un tas pat pēc Latvijas standartiem nav maz.Lahti vienīgais patiešām ievērojamais apskates objekts ir tramplīnlēkšanas parks, no kura tiešraides Rūdolfs savulaik bija skatījies, dienās, kad Janne Ahonens, Martins Šmits un Adams Mališs cīnījās par augstākajām vietām šajā sporta veidā. Tāpat Lahti var apskatīt visai gleznaino Vesijärvi ezera piekrasti un kādu visai amizantu pieminekli, kas izskatās, ka varētu būt importēts no Padomju Savienības, taču patiesībā tas veltīts Somijas pilsoņu kara upuriem. Katrā ziņā - izskatās tas visai dīvaini.Visādi citādi - daudz apskates objektu šajā pilsētā Rūdolfam atrast neizdevās, kas varētu būt saistīts ar pilsētas visai īso vēsturi - pilsētas tiesības tā ieguva tikai 1905.gadā, un vispār tās izaugsme lielā mērā ir Riihimäki-Sanktpēterburgas dzelzceļa līnijas nopelns. Taču pilsēta kā tāda ir jauka, zaļa, klintīm un ūdeņiem bagāta. Ne tāda vieta, kur Rūdolfs gribētu doties nedēļu ilgā ekskursijā, bet pilnīgi normāls mērķis vienas dienas velobraucienam.Vēl mazliet pasēdējis parkā un palasījis tālāk grāmatu par "maza" un "dohta", Rūdolfs devās uz Jukkas-Pekkas dzīvokli. Vakars tika pavadīts, ēdot picu un stāstot vienam otram dažādus atgadījumus no ceļošanas pieredzes, un tā ap vienpadsmitiem gaisma tika izslēgta, un varēja iet gulēt.Dienas bilance:- nobraukti aptuveni 120 kilometri- vienu reizi nozagts un atgūts velosipēds- atrasti 7 slēpņi- nozaudēts velo saslēgs- iepazīts 1 interesants cilvēks.Un Rūdolfs nemaz nenojauta, kādas drāma viņu sagaidīs atceļā uz Helsinkiem. Bet par to - citu reizi :)

Vakar divas reizes gandrīz sanāca slēpņošanas dēļ tuvāk iepazīties ar Polijas policiju. Pirmo - pa ceļam uz Olštinu piestājām kādā nelielā pilsētiņā, lai paņemtu slēpni parkā (pa šo parku, ja kas, agrāk esot gājis šaursliežu dzelzceļš!). Nolikām mašīnu vietā, par kuru nebija skaidrs, vai tur parkoties bija brīv vai nebija brīv. Uzslidinājāmies pa kāpnēm, atradām kasti, ejot lejā redzam - piebrauc policija, un policisti sāk kaut ko sarunāties ar tuvākās mājas iemītnieku. Aši skrējām lejā, lai varētu ātri notīties. Tā izskatījās, ka viņuprāt bijām noparkojušies nelegāli, tomēr neviens neko mums neteica, aizbraucām un viss.Vakarā gāja jautrāk. Mašīna šoreiz bija nolikta pavisam legāli, bet slēpni meklējām pie kādas kapličas teju vai pilsētas centrā, aiz maza žodziņa (vārtiņi gan nebija aizslēgti). Jau tas viena, ka pārītis Ziemassvētku vakarā tusē pie kapličas, varēja būt aizdomīgi, bet tas, ka slēpņa atrašanai bija nepieciešams izmantot kabatas lukturīti un spoguli, šo pasākumu darīja tikai nedaudz ekstrēmāku. Brauc garām policijas buss un ierauga mani spīdināmies. Apstājas un skatās. Novācu spogulīti, stāvu. Liene ar turpat. Šie aizbrauc, pēc brīža brauc atkal. Domājam - tīties vai netīties. Beigās neaiztināmies, bet paņēmām no mašīnas fotoaparātu, lai izliktos, ka veidojam mākslu. Vēl vienu reizi policistus redzējām, taču uz iecirkni aizvesti netikām, un tas iepriecināja. Bija gan drusku psihi.

I`m giving up - I can`t force myself to complete the China travel diaries, as honestly it seems that there`s not much point to it - writing doesn`t go very smoothly and I have to force myself to complete each sentence. I`ll probably write a short summary to Ardalan (my penpal in Iran), but as for the rest of the story - if there happened to be someone reading my description, Liene`s one in her blog is much more readable and much more fun than mine. I usually consider myself a rather good documentary writer, but this time I feel myself that I`m failing and I`m not so sure that I want to fail more. I suppose it`d be much more fun for myself to go on with the China drawings/comics than writing about whom we saw in Fenghuang and how did a squished tapeworm taste. So - for now on - I`m switching back to writing in Latvian. It was certainly a useful practice to write in English for a while, but - if I`m getting no kicks from it, I guess I`ve proven my point (if there was one), and - that`s it.

When you tell your friends that you`re going to Zhangjiajie, their normal reaction is: Where? And then you start explaining about the amazing hanging cliffs that probably inspired James Cameron to create the wondrous world of Pandora and how the Chinese even renamed one of these cliffs as “Avatar Cliff”. And then they get it. But what they don`t get is, what it takes to get to the world where the magical blueskinned catlike creatures don`t really live.In our case all it took was a bus from Changsha to Zhangjiajie with an approximate travel duration of around three hours. Before going to the parks entrance near a place called “Zhangjijajie village” (which is 30 kilometers away from Zhangjiajie city), we had to get some cash. Luckily in China you can find some banks that are open on Sundays and the second bank that we entered even was willing to exchange Euro for local currency. As you could expect, currency exchange in China takes more time than it would take in Europe, as you have to fill a form with your address in China and lots of other information. So some fifteen minutes later we had no more European currency but we were much better equipped to visit places where currency exchange would be impossible.At the extremely creepy Zhangjiajie bus station we employed the already proven as safe strategy of showing everyone our guidebook with the village name written in Chinese, and soon we were sitting in a mini bus which was to drive us to the park. There was a bit of a confrontation between our driver and one of the passengers who happened to carry around two bags containing live chicken. The driver was clearly not happy with the presence of birds on his bus, but after some shouting the old man got the better of the driver.Despite the rather poor weather that we were having, the park was quite crowded with tourists from all over Asia, we didn`t see any “Caucasians” - I still find this word slightly funny – during our visit to the park. I`ve read that the Chinese are using the popularity of “Avatar” to attract Western tourists to this park, but so far it seems that their strategy isn`t really working.The entrance fee to the park is at around 250 Yuan per person and it gives you a 2 day pass to the park premises, but it doesn`t include the services of the sky elevator and the sky tram, so be ready to bring some more cash along. At the entrance our fingerprints were taken in order to stop you from giving your card to someone else on the second day. The toughest part getting into the park was battling of women try to sell us raincoats and some plastic sacks that you can put on your feet to protect your shoes from the rainy weather. As geocachers we certainly were not afraid of a little bit of Chinese rain and we knew perfectly well that the “shoe protectors” would fall apart in less than 30 minutes time (as we later observed, so they did indeed). In order to see as much as possible within the park, we had a perfect strategy for our visit – both our guidebook and Wikitravel suggested staying in a hostel that is located in the heart of the park – so on the morning of the second day we would be already in the park and wouldn`t spend time getting there. The only problem was that Wikitravel advised walking to the hostel (and it didn`t say how to get there another way) – a walk that should take around 3 hours, involves a rather long and steep climb and is recommended only if you don`t have heavy backpacks. Obviously we did have such backpacks but we thought that we could handle it nevertheless. The park is vast, beautiful and great in every way, except information for English speaking tourists. We enjoyed the views, admired the scenery and had a great time. And then came the stairs. We were more or less prepared that the would have to walk hard in order to get to the hostel, but it turned out that it was way harder than we expected. It was a very, very, very long climb during which we began to wonder, how on earth could there be a hostel at the end of these stairs, and were we in the right place at all. We were deadly exhausted when we finally arrived at the top only to find the hostel closed. Was it closed for winter or closed forever – who knows? And we certainly didn`t care, as all it meant under the circumstances was that we had to find a different place where to stay the night (our initial plan was to stay 2 nights at the hostel, but we hadn`t made a reservation there).When we had reached the closed hostel, it was already nearly sunset time, so we thought that it would be best for us to exit the park and head for the village to find a hotel there, as there`s not that much that one can do in a forest park in the dark, especially if there are no geocaches there. But that turned out to be much easier to say than to do. We were somewhere in the middle of the park, without a map (as one wasn`t sold upon entrance), our GPS had no maps for this area, and we certainly didn`t want to go back to the exit by the stairs that got us to the top. So we stopped a bus that we hoped would lead us out from the park. So we asked the park administration employee, how we could get to Zhangjiajie village. He pointed us to enter another bus which took us to a very similar place but with a ticket booth to what we believed to be the sky tram. Since we didn`t want to go even higher up, but back to the village, we didn`t want to take the tram (and pay 50 Yuan each for this), so we took another bus, that brought us back to the previous location. There we tried to explain again that we needed the exit, but all we got instead was being pushed back into the bus to the tram. We were getting seriously annoyed by our current situation, and at this stage the “can I take a picture of you?” kind of Asian tourists were seriously getting on our nerves (especially since none of them are usually able to help you with directions, as they don`t speak any English).When we were already thinking that we would spend the rest of our days on the bus between these two points, Liene finally found four Chinese youngsters that spoke some English and promised to help us exit the park.It turned out that the supposed sky tram was in fact and elevator that went down closer to the park exit, so we bought the tickets and followed the youngsters. From the lower entrance of the elevator there was a bus that went to the park exit. The only problem was that as it turned out – it wasn`t a bus to Zhangjiajie village but to Suoxiyu Cun – a completely different village on the other side of the park. Still it wasn`t probably that much of a problem, as we had no idea where we would stay the night anyway. Despite it already being quite late, once again at the bus stop we were greeted by a man offering lodgings, whom we had to fight off, and we went to search for a hotel on our own.The first hotel that we found seemed way too fancy for us (and the walk-in prices listed at the reception only confirmed such a suspicion), so we went further until we ended up in a different hotel that at first seemed to be suitable for our requirements (i.e., just spend a night there, as we had already decided that we would make a change to our plans and go sooner to our next destination – Fenghuang, and stay just one night in the forest park area). It was difficult to understand the prices of rooms at the hotel. The girl at the reception wrote a number down on a piece of paper. It seemed that the number was “150”, but the Chinese have a strange manner of writing numbers – although you see Arabic numbers written everywhere, when they write them by hand, the numbers are sometimes difficult to understand and this was certainly the case here. So I asked again – how much is it exactly? Then the girl showed us the walk-in price of 480 Yuan – much more than we were willing to pay. So we showed her a line in our guidebook: “Can you lower the price?” So she wrote down another number that reminded us of “140”, but asked us to pay 300.Our room was very far from good – it was cold (the air conditioner stated that the temperature in the room was 17.5 degrees), dirty, damp, the linen seemed used, there was no water in the toilet and there was a stain on the ceiling. We hadn`t eaten anything all day, but we were too exhausted to go and search for a restaurant, so we ended up eating a rollton that we had bought in the morning, and some rather poorly tasting cookies from the convenience store next door. By the way – a problem we encountered in China was in the fact that as a Westerner you can`t buy much in a convenience store – unless you`re enthusiastic about such delicacies as duck feet, of course. You can`t make sandwiches, as there`s no bread, no butter and nothing that you`d normally put in a sandwich. You can`t buy a yogurt, because there`s no milk. The only thing you can buy and be sure that you`ll be able to eat it is fruit.So we went to sleep partly hungry in a wet, cold and stinky (yes, there was cigarette smoke in the room as well), and we couldn`t sleep very well in the night as someone was constantly banging a door somewhere not far from us so hard that I had a feeling that one some occasion the whole building would collapse.Obviously we didn`t want to stay too long in this rather creepy hotel, so we popped out from there as soon as it was possible. At the check-out it turned out that we had indeed haggled for a price of 140 Yuan for the night, as the rest of the sum had been “the deposit”. So at least in addition to being quite crappy this hotel had also been cheap.Since the village in which we had spent the night was located on the far side of the park, away from most of its attractions and our only plan for the park for the day was to use the sky tram and take a look at everything from above, we had to get back to Zhangjiajie village. By taking a bus first to the center of Suoxiu Cun and then the next one – to Zhangjiajie village, we got there in approximately 40 minutes, once again having to say “no!” to the raincoat selling women (yes, the weather was even worse than on the day before, the air was highly humid and some rain was also present), having our fingerprints checked (at first they did not correspond as Liene had produced the ticket with my fingerprint), and so we went back in (and again – with our backpacks). Only this time we were wiser and we bought a map of the park, so we could at least later point out to someone where we want to go. Finding the sky tram was easy, on the way there we met some wild monkeys (who are represented quite well in the park), and up we went (by the way, the sky tram is quite pricey at around 100Yuan for a two-way ride). Because of heavy fog the view from the top was nearly non-existant, all we could see was fog and Chinese tourists. And we could only imagine what breathtaking views were so close nearby, yet so impossibly far. Thus after some 30 minutes at the top of one of the cliffs, we decided to go back down and away from the park, and so we did.This time we had no trouble finding the right bus and we managed to leave the park without the troubles of the previous day. So we got on a minibus back to Zhangjiajie city. In the city we tried to find an Internet cafe in order to modify some hotel reservations because of our changed plans, but as the six people whom we asked for one all gave different directions, we decided that we could find one in Fenghuang where we were heading next. Thus we hopped on a bus and the trip went on.

To be honest, I had expected much more from a bullet train. I had never ridden one and all my previous experience with trains of this kind had to do with the song of such title by “Sparks” where the train is called “immaculate”. The Guangzhou-Changsha express was by no means immaculate – it`s interior was inferior to regular trains that I had ridden in Europe, and the speed wasn`t breathtaking either – it never went over 310km/h, and I didn`t feel that it was fast at all. Of course, my bitching in the previous sentences doesn`t necessarily mean that there was anything wrong with the train – it just wasn`t a life changing experience as I had thought it would be. In the seats next to us sat an English family with two teenage kids who were complaining about the food, the daughter was outraged by a milkshake that was purchased at a McDonalds and when the father got a call from someone inviting them to a feast, none of them seemed very happy. We were meanwhile feeding on wassabi flavored peas and enjoying the fact that we were leaving Guangzhou behind, as that city hadn`t impressed us much.I wouldn`t say though that we had especially high hopes for Changsha. Lonely Planet characterizes it as a “typical second-tier Chinese city with somewhat less traffic than most cities of its size” - not a single word about mind-blowing architecture, fine cookery and charming women. It took us three hours to cover the 700 kilometers between the cities, and off we went into another crowd of annoying taxi drivers and junk salesmen.The train stopped quite far from the city center, much further than I had expected. I had presumed that there would be something like 2 kilometers from the railway station to our hotel, but the GPS indicated that we were at least 10 kilometers away. Thus we were almost ready to succumb to an offer to get into a taxi, but after the pricey taxi experience from Guangzhou we were much more cautious this time. One driver was especially active in his offers. At first he offered to drive us to the center for 100 Yuan, but that seemed excessive and we were low on cash anyway and I would consider 50 a much more adequate price. After some haggling the driver lowered the price to 80. I said that all we had was 60, so – take it or leave it. And he decided to leave it which was better for us anyway, as it turned out that there was a bus to the city where the ticket price was 1 Yuan per person. We had to switch buses though to get to our hotel, but we got there smoothly enough anyway.Our hotel in Changsha was much more pleasant than the one in Guangzhou – with a window away from the street and with probably the least plank-like beads that we had in our entire trip. Some strange stuff happened at the checking-in though – a Chinese man who spoke very limited English seemed unhappy with something about the visas in our passports and for a while we thought that he was going to call the secret police and we would spend the night (and the rest of our trip) in jail – although there were no reasons for that, but something didn`t seem right to him, and we had to wait standing for 10 minutes at the reception while he was doing god knows what with our passports, maybe buying a new xBox.The only problem one encounters when visiting Changsha – there`s not much to do there. The city, as our guidebook told, was devastated in the Chinese-Japanese war and nowadays it is only known as the place where Mao went to school, plus from here you can go to Shoashan – the village where the so-called Great Helmsman was born. Not that Mao is that much of a hero in modern China, as far as I`ve gathered his current status is somewhat similar to that of Lenin in modern Russia. Anyway, we didn`t go to China as Mao-pilgrims, so Shaoshan was not in our plans. Having spent much of the daytime on the train, we decided that we should go to find the only geocache there is in Changsha, in order to leave there a geocoin that we had brought from Latvia.Getting there was quite tricky as the cache was far from the city center (our hotel on the other hand was in the heart of the city) and the receptionists in our hotel weren`t exactly fluent in English, however with a little bit of sign language and after having shown then our desired location on the map, we got a bus number that should drive us there. It turned out – that it didn`t go exactly where we wanted, but at least – not that far off. On the way to the cache we passed the Changsha university and saw lots of Chinese students either celebrating something or just having a regular night on the town. Also near the university we saw the only publicly displayed statue of Mao during our trip (not that we wanted to see more of those). Despite the place being quite crowded, the student-populated part of the city seemed somewhat more welcoming and less grotesquely chaotic than what we had seen previously. The cache, as its description stated, was hidden near a Dagoba (also known as Stupa - “a mound-like structure containing Buddhist relics), personally I didn`t see where any relics could be hidden within that rather small stone object that we saw next to the cache, but it was dark, so maybe what we saw wasn`t a dagoba at all. At least we found the cache, and fulfilled our mission to take a coin “East”. Then I persuaded Liene that we should go a little bit higher up the hill to see a Buddhist temple, but because it was completely dark, we didn`t see anything.So we went back to the area close to our hotel and entered a pedestrian area (or something as close to a pedestrian area than one can find in China, as there are people who are better than the rules everywhere) with tons of small souvenir shops and some pleasantly looking restaurants, as we had decided not to enter a sleazy “white chicken” joint ever again. We ended up in a frienly-looking restaurant where the language barrier played some tricks on us, making us feel as if had been placed in a Monty Python sketch.Ironically the biggest problem in the restaurant was to get some food. The menu had pictures, so it seemed that there wouldn`t be any problems, but there were... We thought that we had ordered the main dishes and then we asked for some mineral water for drinking. It turned out that our waitress wasn`t familiar with the English word “water” and not with any other language names for it that we could name (“Wasser”, “l`eau”, “aqua”, “вода”), probably we should had tried asking for it in Latvian (ūdens) – who knows, maybe all the people that we encountered had mastered Latvian in order to be able to spy on us for their communist government. Since we couldn`t get water, we asked for tea, altough we already had tea, so we got some more, and this time – tea with flowers in it. After nearly an hour tea was all there was on our table, and then we were finally served. But instead of getting two main dishes with rice, we got just one main dish and no rice at all. Which meant – spicy pork with nothing to neutralize the burning. When we asked the waitress about the second dish, she was surprised and said “ok” lots of times, but it was clear that she didn`t understand us. An hour later we got one more meal of the spicy pork (and not the other dish that we had ordered), but this time luckily rice was there, so at the end of the meal we weren`t as hungry as before it. Then we were ready to retreat to our hotel.On the next morning we started quite early in order to leave for Zhangjiajie – the park that inspired Avatar (or so they claim). We got to the bus station which was about as worn-out looking as a bus station can, and by showing the name of our destination in hieroglyphs to everyone encountered, we quickly were seated on a bus that departed almost instantly, thus concluding our rather short stay in the city where there`s not much to see anyway.

Everything changed from the moment when stepped onto Chinese mainland. The area around the Shenzhen railway station was a total mess, with huge crowds of people seemingly lacking any purpose of movement, with hordes of Chinese carrying heavy bags and moving towards the Hong Kong border, with annoying taxi drivers advertising their services.Luckily the station is right next to the border, so in a couple of minutes we were already buying train tickets to Guangzhou – the next stop on our trip. It turned out that we couldn`t use the automatic ticket machine as to purchase train tickets one has to produce an ID in order for the Chinese government to be able to track you down, and the ticket machine is only familiar with Chinese ID cards and not with European passports. Curiously enough the passport check is not required in all railway stations across China – over the next ten days we sometimes had to show our passports, and other times – no one asked us to.The train to Guangzhou was nothing special – obviously it was way ahead ones one would encounter in Latvia, but overall the Chinese railway impressed me just by the vastness of its network, but not with its quality which is nothing outstanding by European standards. One thing was a surprise though – we were not aware that the seats on this train were numbered and initially we sat down in the wrong place and were soon asked to relocate to the seats of our own. In my experience in Europe on relative short-distance trains you can sit anywhere, as long you`re in the right class, but here it was different. Also we observed that for some reason there were nearly no women on the train. I could speculate here on the reasons for this, but I won`t, as there isn`t too much of a point for that.As soon as we had reached Guangzhou, we headed for our hotel. According to its location that I had obtained from Google Maps, we were approximately 2 km from it. On the way there we encountered many salesmen of unidentified edible objects (UEO), hordes of policemen (there was one on approximately every 50 meters), absolutely mad traffic with motorcycle drivers, cyclists and pedestrians ignoring all possible traffic rules and with car drivers ignoring most of them. Guangzhou didn`t instantly strike us as a city of an immense beauty, although maybe we just didn`t go the right places.When we arrived at the supposed coordinates of the hotel, we didn`t see any signs of a hotel there, a fact which certainly disappointed us. We asked a passerby, showing the hotel name and address in Chinese (which we luckily had printed out) and were pointed to go back the same street. After two minutes we asked for directions the next time, then – another time. There didn`t seem to be a pattern in the directions we were given – several times we were sent in the opposite direction from the one we had taken before. Asking several policemen didn`t help either. Plus most locals didn`t speak any English, so from their replies we got no indication of how far our hotel could actually be. Finally we decided to take a taxi. On the question on how much it would cost, the driver replied: “Five”. A price of 5 Yuan seemed very appropriate – as the hotel had to be quite close to our location and as taxis in China are known to be cheap, we found it to be appropriate. A couple of minutes later we were already in front of the hotel, but when I wanted to pay the driver 5 Yuan, he became angry and said that we had agreed on “Five Ten” - or 50. Now that (6 EUR) was not an adequate price for a 2 minutes drive but we ended up paying it nevertheless.Our hotel was of the “Chinese posh” kind – the type of hotel where you have an excessive staff with people waiting for you on each floor and with an interior that can make a regular backpacker cringe. After dropping our bags we went sightseeing. We took the metro and ended up in a hugely crowded but not very pleasant park, after a longer walk we visited one of the main sights of Guangzhou – the Sacred Heart Cathedral. Obviously one usually doesn`t visit Christian cathedrals in China, but Lonely Planet recommended it as one of the top sights in the city. As a matter of fact, Wikipedia also highlights it as one of the most important Catholic cathedrals in China, not that it would be considered impressive in Europe.When we had decided that Guangzhou was not especially interesting for sightseeing, we started looking around for a place where to have dinner. We ended up in an unspectacular joint on the corner. Our previous trips to foreign countries had suggested that you can find the best food in places which don`t look fancy but where you see locals dining. This place was not fancy and there were some Chinese people in it, so we went it. Wrong choice! Apparently in China if a restaurant doesn`t look clean, you should stay away from it, as there is a high chance that the food will be poor as well. The waitress brought us the menu which was all in Chinese. At this stage we were still more or less ready to order anything – just to try it out, but the waitress wasn`t ok with that and we had to wait for her Engish speaking pregnant sister to come and take our order. As expected by “English speaking” one means that the waitress knew not less than 50 words of English and was totally unable to understand anything we said. By the way – we observed in China that most “English speaking” Chinese don`t understand English when spoken by a Westerner, probably they`d need you to have a Chinese accent for that.Anyway, the waitress recommended that we took “white chicken” which she described as “delicious”, one of us got rice with it, the other one – noodles. This “white chicken” was probably the most disgusting thing we ate in our entire trip. The noodles option was especially nasty – a soup with the cook`s hair in it containing noodles that weren`t cooked and some hacked-up chicken bones with almost no trace of meat on them. We ended up eating some of the rice (which was badly cooked), some of the noodles (which tasted bad) and leaving on half-empty stomachs. “White chicken” remained a dark joke for us until the end of the trip, quite similarly as “egg cakes” had been in Portugal.Since we had wandered quite far from the metro station, we decided to take a random bus and hope that it would take us closer to the hotel, so we did, knowing that we had bought multiple ride tickets for all forms of public transportation in Guangzhou. The bus lead us to a park where we went to search for a geocache, but we weren`t able to find it, but at least the park itself was ok, youngsters were playing sipa and there weren`t too many people around. Afterwords we took another bus which drove us as close to the hotel as we could hope (i.e., not especially close). Just like the last night we had trouble falling asleep, especially since our room faced the street which meant at high level of noise.In the morning we went to Yuexiu Park – the largest park in downtown Guangzhou. Among its landmarks are the Zhenhai Tower and the Five-Ram sculpture which I don`t remember us seeing. Still we liked the park a lot – in it we observed lots of locals doing morning exercise, singing (both in choirs and solo), playing sipa (again) and just strolling. This was also the first place in China where we strongly felt the looks of locals upon us – Europeans are not a common sight, so once you see one you try to take a photo with him or at least examine him closely so you`d have something to talk about with your friends later on.After our visit to the park (and the first geocache found in mainland China) we took the metro to the long distance railway station from which we were to take a bullet train to Changsha. We were slightly worried that the trains could be full, but it turned out that they weren`t, so that was a relief. Once again we had to produce our passports, go through metal detectors and off we went.

We had been worrying about what clothes we should take on the trip – with the temperature in Riga at around 5-10C, in Hong Kong at around 30C and in other locations on our route at who knows what, we finally ended up with each taking a couple of sweaters and lots of summer clothes. It later proved that our choice was rather wise.The flight to Helsinki was a short breeze, while the wait for the next airplane to Hong Kong was much tougher – we spent around six hours at the airport waiting for the time to pass by. I was lucky to have brought by Kindle along, shortening the hours by reading, plus Helsinki airport provides quite comfy lounge-type chairs even for the everyday Joe like you and me. During the nine hour flight to Hong Kong I managed to sleep quite a lot and also watched a rather boring Korean film - “The Suicide Forecast”.To enter Hong Kong, we didn`t need a visa, just to fill-in the immigration form which as it turned out wasn`t very thoroughly checked anyway, if I remember correctly, Liene didn`t even write her last name on it, claiming to be like a rock star known just by a nickname. We went to the city using the widely advertised Airport express – a train which transports you to the Central station in 13 minutes, although it later turned out that a bus would cost just a third of the price of the train. So if in you are not in a big hurry – go and look for the bus.At first Hong Kong seemed to us to be overcrowded, noisy and difficult to navigate through, but obviously we weren`t aware of what was awaiting us once we entered “real China”. The thing with Hong Kong is that until quite recently – 1997 – it was a British controlled city which at the end of a 99 years old lease was then returned to China on the condition that the Chinese don`t start tampering with this multicultural city and for the time being let it remain communism-free. Which right now seems to be a good thing, as despite the big crowds Hong Kong remains relatively clean and orderly, even the left-side traffic is very organized and you can cross streets on pedestrian crossings without the risk of a motorbike running you over. About geography of Hong Kong: it consists of literally thousands of islands, out of which the most important ones are Hong Kong island – the heart of the city and Lantau island. A significant part of Hong Kong is located on the mainland – with areas of Mong Kok, Kowloon and Sha Tin being among the most notable. It`s also worth mentioning that vast areas of the highly-populated Hong Kong are indeed wild parks which are not that accessible to the general public, so Hong Kong is much more than just concrete jungle.We had made a reservation of a room in a hostel at the Mirador building in Kowloon, a city block known for holding a whole bunch of shabby lodging options, well-suited for backpacker travelers looking for budget accommodation in a city with European prices. To get there we took the subway, the Hong Kong MTR. We had some trouble with the ticket vending machine but were luckily assisted by a German guy (who spoke little English, so unexpectedly my German skills were of some use in Asia) and a Chinese girl who gave us the two missing Hong Kong dollars for the tickets. On the downside of the highly modern Hong Kong MTR it doesn`t have such a thing as 24-hour tickets, you can either buy single ride tickets every time or purchase the “Octopus card” on which you transfer some money, some part of which is deducted every time you travel. In terms of price, if you travel mostly around the central areas of Hong Kong, with the Octopus card you`re likely to spend less than you`d pay for a day ticket in Europe, but if you visit more remote areas, you`ll be needing to refill the Octopus card quite regularly (initially you pay 150 HKD or 14 EUR out of which 50 HKD is the deposit for the card which you can back before leaving Hong Kong).On the way to our hostel we made a small detour looking for our first geocache in Asia. It was located in the King`s park – a highly vertical area within Hong Kong, climbing the stairs up to the park made us sweat in the heat of a HK afternoon. At the top we observed several groups of Chinese exercising and registered our first find. The park itself didn`t seem to be that special, which is no wonder as it is mostly known for housing a meteorological station.Our hostel turned out to be located in the middle of a maze – I don`t have other words to describe the Mirador building, which seems perfectly suited to get lost in. The room was very basic, but relatively clean and well-kept, the only downside to it was the lack of air in the room because of a virtually non-existing window.Upon dropping our backpacks in the room, we dashed off to Hong Kong island in order to go to the Victoria peak – one of the city`s landmarks. We had some trouble locating the Peak tram which would take up, but luckily in Hong Kong one doesn`t need to speak Mandarin to be able to contact the locals, and the first guy whom we asked replied with a typical British accent (despite his oriental looks): “Peak tram – that`s easy!” and it sure was!The ride up was quite fast and we need to hold on firmly to the railings not to fly to the back of the cabin. Up there at first we couldn`t get out of a shopping mall in which the tram terminates, but after successfully finding our way out we went looking for a couple more geocaches and observed some stunning views of the Hong Kong skyline in the dark. After an hour or so we decided that it was time to go back down to the city in order to look for some dinner, which is exactly what we did.We ended up in a Macao restaurant ordering noodles with rather spicy meat and observing the locals eating “the traditional Macao baby pigeon” which to us didn`t look tasty at all. Back at the hostel we had trouble sleeping as in Riga it was still daytime, but after a while we finally did manage to get some sleep.In the morning we checked out from the hostel and without a hurry started off for the Hong Kong – China border. Yes, despite the fact that nowadays Hong Kong legally is a part of China, a border exists between these territories and the Chinese themselves can`t travel to Hong Kong that easily. On the way to the MTR we picked up a couple more geocaches (which was quite useful as we had brought some geocoins along and we had our doubts that we would find many geocaches in mainland China) – one in the Kowloon park and one on the promenade, and off we went to the Hung Hom station where the East Rail line starts – leading up to the border crossing point. Once there, we followed the crowds and underwent the border crossing procedure which wasn`t much different from what one would expect – there were no irregularities here like the ones we encountered earlier this year on our trip to Belarus. Our luggage was scanned, our passports and visas were inspected, and after approximately 30 minutes we were on the Chinese mainland. And this is where the real fun began.

A trip to China is something quite unlike a regular vacation somewhere in Europe, one has to keep lots of different things in mind, in order for it to go smoothly. Thus in this description I will try not only to document our daily events, but also point out some underwater stones that a traveler should be able to foresee.For a longer time now we were thinking of going on a somewhat more daring vacation than usual – right now I`d say that every country in Europe (including the more turbulent ones) is well within our comfort zone, while Asia most certainly is not. After checking out the flight possibilities for this autumn we ended up with flights Riga-Helsinki-Hong Kong and Hong Kong-Helsinki-Riga. We chose Hong Kong over the other possible flight destinations – Shanghai and Beijing mostly for practical reasons – in November when our trip took places days are longer further to to South and the weather is much warmer there as well. Our friends N2O had already been to China earlier this year, but because of the sheer size of the country there wasn`t a single point on our routes that overlapped, so I can say without any exaggeration that we went to a pretty much different country than they did.After buying the airplane tickets we began to think – what places can we visit during our trip? It was obvious that we wouldn`t want to spend most of the time on trains and buses, so we had to limit our selection to places which were in a feasible distance from Hong Kong. Initially we drew up a plan of approximately 3500 kilometers but after checking the bus and train schedules that was abridged to 2700km – on paper this distance doesn`t seem that big for a 2 week trip, but since many parts of the road can not be traveled at great speeds, we still had to spend lots and lots of time on public transport.According to plans our route would include:- Hong Kong with its parks among skyscrapers- Guangzhou as an entrance city to mainland China- Changsha as a key city for Maoism and a railway junction where we would change from the bullet train to a regular train- Zhangijajie with its amazing nature park which may or may not have inspired James Cameron when creating the world of Pandora for “Avatar”- UNESCO world heritage site – the ancient town of Fenghuang- the ancient trade town of Hongjiang (not its modern part)- the city of Guilin known for the Li river scenery around it- the wondrous Dragon`s backbone rice terraces near Longsheng- the nature wonders around YangshuoAnd here`s what it would look like on paper:

Kamēr gudri vīri tikai spriedelē par to, vai Rail Baltica projektam - ātrgaitas dzelzceļa līnijai cauri Baltijas valstīm - ir pietiekami daudz ekonomiskas un ģeopolitiskas jēgas, mēs kopā ar Coju (ne to, kas Viktors) un Antu izbraucām dzelzceļa posmu Tallina-Rīga.Diemžēl jāatzīst, ka vilcieni starp Baltijas valstu galvaspilsētām neiet pa tiem taisnākajiem ceļiem, bet tiešā līnija Rīga-Pērnava-Tallina jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ir slēgta, līdz ar to labākais, kas ir pieejams, ir maršruts Rīga-Valga-Tartu-Tallina, kuru tad mēs arī braucām. Taču pasākuma daudzveidošanai izlēmām, ka pilno vilciena posmu brauksim atceļā, bet turp uz Pērnavu aizbrauksim ar autobusu un tālāk - ar vilcienu.Pasākums sākās visai mums neraksturīgā laikā - ar autobusu 2:35 naktī no Rīgas uz Pērnavu. Tā kā uz autoostu devāmies ar nakts autobusu, modinātājs tika uzlikts uz pilnīgi nenormālu laiku - pulksten vieniem. Vairumam cilvēku tad vēl piektdienas vakars nav beidzes, bet mums - jau sācies rīts. Ar nesen ieviesto standartizēto Rīgas nakts transportu vēl braukuši nebijām, jāatzīst - ļoti sakarīgi organizēts satiksmes modelis. Tiesa, pasažieru, kas gribētu divos nokļūt no Āgenskalna centrā, nebija diži daudz.Autoostā ieradāmies 30 minūtes pirms autobusa, jo prognozējamā kārtā nakts transports nekursē ļoti bieži, tālab jābrauc ar tādu, kāds ir. Daži cilvēki bija mums jau priekšā. Kamēr gaidījām mūsu busu, piebrauca Pašvaldības policija un savāca divus jauniešus, kas gulēja netālu uz soliņa. No mūsu vietas pat izskatījās, ka tie bija puslīdz normāla paskata, tālab nevērtēšu - vai viņi bija bezpajumtnieki, narkomāni, nomaldījušies kaučsērferi vai vēl kas cits. Vēl kaut kur no krūmiem pašvaldībnieki izvilka tanti un arī viņa tika iesēdināta busiņā. Secinājums - autoostā (it īpaši rudenī) uz soliņa ārā labāk nenakšņot.Māris un Anta kā buržuji piebrauca ar auto pāris minūtes pirms autobusa atiešanas. Kā izrādījās, mūsu buss brauca maršrutā Viļņa-Rīga-Tallina un bija visai pilns. Ceļā man nekādi neizdevās pilnīgi izslēgties, kamēr Liene gulēja diezgan labi.Pērnavas autoostā mūs gaidīja pārsteigums - robežsargi, kas pārbaudīja visu pasažieru pases. Pirmā reakcija - nafig? Otrā - izrādījās, ka vienam britam pases nebija, tikai tās kopija un kaut kāda bibliotēkas lasītāja karte. Šķiet, negatīvu seku viņam tam gan nebija, bet neesmu drošs.Bija vēl tumšs un mums priekšā - 6km pārgājiens uz Pērnavas dzelzceļa staciju, par kuru Māris apgalvoja, ka tāda vispār eksistējot, bet mums bija šaubas. Izrādījās - tomēr eksistē, lai gan sākotnēji man šķita, ka tur vilcienu gaidīt būtu tikpat gudri kā Puikules stacijā.Vilcienā Pērnava-Tallina apskatījām kaimiņzemes āres un vecās stacijas ēkas, vairums no kurām ar dzelzceļu vairs nav saistītas (pat pašā galapunktā Pērnavā reāli stacijas nav), pa ceļam atkal pagulējām, šoreiz arī man izdevās iemigt.Tallinā ieradāmies ap desmitiem no rīta un uzreiz devāmies skatīt, kas jaunu slēpņu frontē. Izrādījās - nekā tāda īpaša. Pavazājāmies šur un tur, pamatā pa vecpilsētu (kura Tallinai ir brīnišķīga), tad vēl šur tur. Paēdām pusdienas iestādē "Olde Hanza" - glauni un gardi, tāds kārtīgs viduslaiku noformējuma krogs, kurā labi iederētos manis un Lienes skatītā seriāla "Merlin" varoņi. Aizdevāmies uz mūsu rezervēto hosteli Marina Keskus. Sākumā izskatījās tas puslīdz pieņemami, taču iespaidu sabojāja kāds tā darbinieks, kurš recepcijas čalim stāstīja par to, kā viņam nupat prostitūta piemīza matraci. Kaut kā tas uz pozitīvas nots mūs nenoskaņoja. Īsti par labu nenāca arī tas, ka mūsu numurā vispār nebija gaisa un logs bija tādas konstrukcijas, ka to pat nebija paredzēts atvērt.Vēl devāmies mazliet pastaigāties pa kastēm, uznāca besis, tad aizgājām uz parku, kas atgādināja Rundāli, un tur besis pārgāja. Ap deviņiem atgriezāmies hostelī, ieēdām tuvējā Rimi iepirktos salātus un gājām gulēt. Gulējās slikti, jo nebija gaisa.No rīta cēlāmies pirms sešiem un kātojām uz dzelzceļa staciju. Brauciens Tallina-Valga-Rīga teorijā izklausījās drusku interesantāks nekā tas ir praksē - 8 stundas vilcienā nav nekāda dižā jautrība (pat ja klāt ir tāds cilvēks kā Māris, kuram allaž ir kas sakāms), labi, ka man bija līdz Kindle un varēju palasīt, dažas reizes gan tāpat sanāca "izslēgties". Nekā īsti atstāstāma par braucienu ar vilcienu man nav - ja nu vienīgi interesanti, ka igauņi šajā līnijā izbūvējuši jaunas stacijas, plus bija sāpinoša detaļa, ka visā posmā nav nekādu iespēju kaut kur iegādāties kaut ko ēdamu - Valgā, kur ir desmit minūtes starp vilcieniem (jo nepieciešama pārsēšanās), stacijas tiešā tuvumā nekādu veikalu nav, bet citur vilciens apstājas uz ne ilgāku laiku par divām minūtēm.Rīgā bijām nedaudz pāri par trijiem un visai pamatīgi noguruši.Bilance: ar vilcienu nobraukti aptuveni 500 kilometru, atrasti 13 slēpņi. Mazliet izblamējāmies ar vienu donutu veikala mistēriju - neizdevās atrast internetu, lai izrēķinātu virtuļa tilpumu un virsmas laukumu, bet jau tikai Rīgā iedomājos, ka toram (kāds savā būtība ir virtulis) šo lielumu aprēķināšana ir triviāla - ka tas ir tikai riņķī salikts cilindrs, kuram viss izrēķināms kaut uz pirkstiem.Un izrādes beigās ziedus saņēma Māris.

Zemāk tiek sniegts uzskaitījums ar atziņām, kas gūtas Portugāles ceļojuma laikā:1) ja vari no tā izvairīties - nelido caur Šarleruā. Ja tomēr nevari izvairīties - laikā starp lidojumiem aizbrauc uz kādu skaistāku pilsētu;2) apgādājies ar kādu vārdnīcas veida ierīci, ja plāno ārzemēs slēpņot - lai varētu saprast vismaz hintus. Droši vien - vari arī izmantot GeoTransformer, kas aprakstus iztulkos tavā vietā;3) desmit dienu ceļojumam siltajā sezonā ar 15 litru mugursomu ir pilnībā pietiekami;4) Portugālē viesnīcas kopumā ir lētākas kā citviet Rietumeiropā - bieži arī "tūristu" pilsētās naktsmītne četriem maksā ap 50 eiro (turklāt - normālas kvalitātes naktsmītne, nevis pretīgs šeņķis) - ar nosacījumu, ka nebrauc aktīvākajā sezonā;5) ja gribi paēst par ne pārāk lielām naudiņām - ēd lielo ēdienreizi pa latviešu manierei pusdienlaikā iestādē, kur tiek reklamēts dienas piedāvājums - šādā veidā tu varēsi par 6-8 eiro dabūt pilnu komplektu6) Portugālē ar vilcienu braukt ir lētāk, nekā ar autobusu. Tomēr obligāti apskaties, cik ilgi tavs vilciens veiks vajadzīgo distanci - reizēm var gadīties, ka 60 kilometri ir jābrauc 30 minūtes, bet reizēm - 90 (un tas nav atkarīgs tikai no biļetes cenas!); 7) cilvēki Portugālē nav ne īpaši jaukāki, ne nejaukāki kā Latvijā - gadās gan simpātiski ļaudis, gan tipiski īgņas;8) pat, ja tu zini - pārjautā; bieži izrādīsies, ka tev tikai šķiet, ka tu zini, bet patiesībā nezini, kā rezultātā vari iekulties ķezā. uzdodot papildu jautājumu, tu zaudēsi minūti, bet vinnēsi stundu.

Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ar lidojumu Porto-Bergamo man atvaļinājums un ceļojums beidzās. Protams, vēl bija priekšā pēdējā diena ārzemēs, bet Bergamo ir jau diezgan labi iepazīta pilsēta, un vispār – braucām taču mēs pamatā uz Portugāli, un Itālijā iegriezāmies tikai tālab, ka nebija citu variantu.Liene iepriekš dienām ilgi bija atkārtojusi, ka viņa Bergamo visu dienu sēdēs viesnīcā, jo pilsētu ir jau redzējusi vairākkārt un ka neviens viņu nepiespiedīs atkal jau uzbraukt apskatīt Bergamo vecpilsētu. Kaut kādā brīdī viņa tomēr savas domas mainīja un paziņoja, ka uz centru tomēr brauks, bet ar funikulieri līdz pašai augšai gan nē.Sākumā gan mums, protams, vajadzēja nokļūt pašā Bergamo. Porto lidostu sasniedzām bez starpgadījumiem, ar manāmi pietūkušajām somām arī nekādas aizķeršanās nebija, bet no lidojuma man visspilgtāk atmiņā palika kāds portugāļu vīrietis, kas ļoti rūpīgi lasīja bukletu “Porto lidostas lidojumu grafiks” - manuprāt, teju garlaicīgākā lasāmviela, kādu vien var iedomāties.Kamēr stāvējām Bergamo lidostā pie autobusa biļešu aparāta un pa vienai pirkām biļetes, mums pienāca klāt kāda meitene un atdeva vienu šādu autobusa biļeti. Kāpēc – kas to lai zina. Pateicām Paldies, un tas arī viss, nekādu tālāku sarunu.Bergamo mūs sagaidīja ar neizturamu svelmi, vēl trakāku kā Portugālē, varēju tikai priecāties, ka tomēr nebiju somas kompaktuma motivācijas vadīts no rīta uzvilcis garās bikses. Kā tas bijis līdz šim katru reizi, apmeklējot Bergamo, atkal bijām noskatījuši citu, iepriekš nezināmu viesnīcu. Šoreiz tas bija B&B “Alex e Angie”, no kurienes Lienei neskaitāmas reizes bija sūtīti e-pasti un īsziņas ar lūgumu, lai mēs pavēstam iespējami precīzu savu ierašanās laiku, lai kāds mūs pie durvīm sagaidītu. Galu galā, protams, kad mēs ieradāmies, tur neviena nebija, bet visai drīz uz sarkanas Vespas piebrauca vistipiskākā itāļu sieviete, kādu vien varu iedomāties, kuras angļu valodā bija daudz nevietā iestarpinātu “the” vārdu un kura mūs uzveda uz dzīvokli, kurā mums bija atvēlēta istaba. Kārtējo reizi šajā ceļojumā varu atzīt – bijām izvēlējušies lielisku naktsmītni. Šoreiz ekstru sarakstā kā pirmās varu minēt jumta terasi ar perfektu skatu uz Bergamo vecpilsētu, un vairākas papildu “čilošanas” telpas. Kādu laiku palaiskojāmies pa viesnīcu, tad gājām ieturēt pusdienas. Liene bija iepriekšējā Itālijas braucienā (bez manis) Bergamo atradusi kādu lielisku picēriju, kuru arī mums vajadzēja ievērtēt, taču tas neizdevās, jo šķiet, ka trīs mēnešu laikā kopš Lienes iepriekšējās vizītes šī picērija bija paspējusi bankrotēt. Tā vietā aizgājām uz kādu glaunāku iestādi, kur ieēdām vieglas pusdienas un tad devāmies uz centru. Uzbraucām, protams, tomēr ar funikulieri līdz pašai augšai, ātri tur sabildējāmies, tad – ar funikulieri uz vecpilsētu un pēc tur ieēsta garda itāļu saldējuma – ar kājām lejup uz viesnīcu. Patiesībā tas arī ir viss, kas šajā dienā notika – vēl tika apmeklētas suvenīru bodes un vakariņās ieēsta pica, bet kā jau rakstīju iepriekš – ceļojums principā bija jau noslēdzies, atlika tikai pielikt visam punktu. Vakarā vēlreiz pārkrāmēju somu, lai tā beidzot par 100% atbilstu Ryanair rokas bagāžas prasībām, lai arī zināju, ka nekādas jēgas no tā nav, jo man somu tāpat nekad nepārbauda, bet nekā vērtīgāka, ko iesākt, tāpat nebija.Bergamo lidostā ieradāmies ļoti savlaicīgi, vēl pirms došanās uz termināli atradām vienu slēpni, kuram mums nebija saglabātas koordinātes, bet Liene no pirms 3 mēnešiem Garminā redzētā aptuveni atcerējās, kur tam vajadzētu būt – un bija arī. Sēdāmies pie vārtiem un sākām novērot publiku, kas lido uz Rīgu. Sākumā šķita, ka lidmašīnā būs vieni vienīgi tautieši, bet pamazām saradas milzīgs pūlis vistipiskāko itāļu tūristu, kādi vien Rīgu mēdz apmeklēt – tādi izteikti pretīga paskata Džovanni un Paolo, kuriem nekādi neizdodas bez maksāšanas tikt pie sievietes dzimtenē un kuri ir pārliecināti, ka Rīgā tik ies vaļā. Taču, kā atzīmēja mums blakus nosēdies vīrietis, viņi piedzīvo pamatīgu vilšanos, atbraucot uz Rīgu un uzzinot, kādas visām viņu kārotajām izpriecām ir cenas. Ja kas – šis blakussēdētājs bija neviens cits kā lieliskais latviešu riteņbraucējs Raivis Belohvoščiks, kuru gan es spēju identificēt tikai tāpēc, ka viņam uz somas bija rakstīts ar nelielu kļūdu R.Belohvoscisks (neesmu es tāds sporta fans, lai atpazītu riteņbraucējus pēc izskata). Jā, ko gan iepriekš nebijām redzējuši – vienai šādai lielajai itāļu sekstūristu bandai bija līdzi latviešu sieviete, kura, cik varēja saprast, pildīja “gides” funkcijas – droši vien, lai braucot uz Rīgu seksot, nenāktos piedzīvot vilšanos, šādas ekspertes palīdzība ir noderīga.Lidmašīnā šie “tūristi” arī uzvedās savam statusam atbilstoši, kā vienmēr nespēja nosēdēt savos krēslos (Ryanair stjuartes lūgumus apsēsties šajā reisā izteica tikai itāliski, jo bija skaidrs, kam ar to bija problēmas). Interesanti bija arī tas, ka Ryanair parādījusies jauna “ekstra” - daļa no reklāmas tekstiem tagad tiek nolasīta arī krievu valodā, bet man bija no sirds žēl tās sievietes, kurai bija šis pienākums jāveic – nav viegli lasīt tekstu valodā, kuru tu nezini un kur tev visu laiku gadās pārteikties un tu pat īsti nezini, vai tu saki to pareizi vai nē. Es pat gandrīz biju gatavs pieteikties, ka varu nolasīt tās smaržu reklāmas viņas vietā.Tā mēs atgriezāmies Rīgā, rutīnā, darbā. Vēl viena Eiropas valsts ir iekarota, un arvien spēcīgāk sirdsbalss man saka – nākamreiz jābrauc kaut kur tālāk.

Plāns A šajā dienā bija sekojošs: paagrāk izbraukt no Aveiro un doties garām Porto uz Guimaraes ar domu, ka Porto nav sevišķi skaista pilsēta un ka tur mums pietiks ar patusēšanu vakarā un tad varēsim uzreiz nākamajā rītā doties uz lidostu. Tomēr pamazām pārgājām pie plāna B – mazliet no rīta pastaigāt pa Aveiro un tad pa taisno braukt uz Porto – varbūt tā pilsēta tomēr nebūs tāds bomžu un narkomānu perēklis, kā biju dzirdējis daudz atsauksmju (tagad gan, protams, vairs neatceros – no kā).Izlēmām arī izmantot lielisku iespēju, ko Aveiro pilsēta sniedz tūristiem – bezmaksas velo īri. Tu aizej pilsētas centrā uz informācijas biroju, atstāj tur ķīlā vienu autovadītāja apliecību un pretī saņem, piemēram, četrus velosipēdus. Lielisks piedāvājums, manuprāt. Tiesa, Anta un Māris izlēma, ka viņi ar velosipēdiem nebrauks, tālab sarunājām, ka Liene un es brauksim ar riteņiem, kamēr viņi vienkārši pastaigās pa centru. Jāatzīst, ka baisu naudu velosipēdos Aveiro noteikti neiegulda – ar tādiem lūžņiem iepriekš braucis nebiju, taču zināms, kā ir ar to dāvināto zirgu un zobiem. Sākumā pieļāvam kļūdu – gribējām pameklēt pāris slēpņus, viens no tiem mūs aizveda uz visai neglīta paskata priekšpilsētu, tāpēc tad atmetām tiem ar roku un turpinājumā pabraukājāmies pa kanāliem un izbraucām cauri tirdzniecības pasāžai, kur saņēmām aizrādījumu no apsarga, bet sevišķi tajā neieklausījāmies un braucām vienkārši garām.Novietojām velosipēdus to vietā, saņēmām atpakaļ Lienes tiesības un devāmies uz hoteli pēc somām. Jau iepriekšējā dienā bijām noskaidrojuši, ka vilcieni līnijā Aveiro-Porto kursē diezgan regulāri, līdz ar to bažu, ka būs vairākas stundas jādirn stacijā, nebija. Tiesa, izrādījās, ka variantu, kā šo ceļa posmu veikt, bija ļoti daudz – sarakstā parādījās visdažādāko veidu vilcieni visdažādākajās cenās. Izlēmām, ka varam pusstundu pagaidīt, lai brauktu ar trīsreiz lētāku vilcienu par to, kas bija gaidāms pēc pāris minūtēm, un tā arī izdarījām.Iebraucot Porto, bija neskaidrības, kurā no dzelzceļa stacijām kāpt ārā – vilciens pieturēja divās, neviena no tām nešķita, ka būs gana tuvu mūsu viesnīcai. Beigās izlēmām, ka tam nav īpašas nozīmes, jo mums tāpat vajadzēja pirkt metro dienas biļeti un pie abām dzelzceļa stacijām bija arī metro. Izkāpām Campanha stacijā (šķiet, ka tā ir nesen uzcelta un ne pilnībā pabeigta), kādu brīdi pariņķojām, kamēr sapratām, kur tieši atradās metro, un šoreiz veiksmīgi (bet ar metro darbinieces palīdzību) uzreiz nopirkām pareizi biļešu komplektu. Ja kas – Porto ar metro ir iespējams aizbraukt arī uz lidostu, tikai tad ir jāņem biļete pietiekoši platai zonai – mums tika ieteikta 4.zonas biļete, lai arī nākamajā rītā mums radās diezgan liela pārliecība, ka patiesībā mēs izbraucām cauri arī piektajai zonai. Apskatījos tagad Wikipedia – 4.zonas biļete patiešām ir pietiekama, lai brauktu uz lidostu, lai arī īsti nesaprotu – kāpēc.Kad atnāca vilciens, mums radās neliela neizpratne par to, kāpēc tas ir tik īss – izrādījās, ka vizuāli Porto metro vilcieni izskatās drīzāk pēc tramvajiem, un vēlāk dienas gaitā atklājās, ka patiesībā šis “metro” ir tramvaju tīkls, kurš tikai pašā pilsētas centrā kursē pa pazemi, bet tālāk gluži normāli brauc pa ielas vidu (labi vēl, ka tramvaja sliedes visur ir atdalītas no auto plūsmas un mašīnas uz tām nemēdz gadīties. Cik saprotu, mēs pareizi uztvērām šī “metro” domu – vecpilsētā, kur satiksme pa virszemi ir gaužām lēna, tas aizstāja vecos, lēnos, smukos tramvajus, jo pa pazemi kustība tur ir daudz ātrāka, tikām priekšpilsētās nebija nepieciešamības tērēt milzu līdzekļus pazemes transporta kustības nodrošināšanai un vienkārši tika modernizētas tramvaja līnijas (Porto metro ir atklāts 2002.gadā un to finansējusi pamatā Eiropas Savienība). Par to, vai šādu sistēmu var saukt par metro, var diskutēt, skaidrs, ka kustības ātrums tur nav nekāds izcilais, bet kopumā risinājums nemaz nav slikts.Uz mūsu viesnīcu gan tramvajs visu ceļu brauca pa pazemi, jo tā atradās tuvu centram – uz vienas no tūristu ielām – Rua de Santa Catarina. Pirmie iespaidi, ejot no stacijas uz viesnīcu, uzreiz bija pozitīvi – šķita, ka varbūt tās sliktās runas par Porto ir ne vairāk kā sliktas runas. Atradām uzrakstu “Apartamentos”, kuru mums vajadzēja, gājām iekšā. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā izrādījās, ka naktsmītnes īpašniece ne vārda nerunā angliski. Tomēr sapratām, ka viņa mums liek sev sekot, jo mūsu istabiņa neatrodas tajā ēkā, kur recepcija. Sākām jau bažīties, vai tik mūs neaizvedīs uz kaut kādu skumju caurumu, kur mitinās melnie un kaķi, bet nē – tepat vienā no tuvējām mājām tikām ielaisti iekšā un izrādījās, ka esam noīrējuši plašu un gaišu dzīvokli augšstāvā (un ļoti karstu, jo šajā dienā tveice bija pamatīga).Novērtējuši izvēlēto naktsmāju kā lielisku (tur viss bija tīrs, smaržīgs un patīkams), devāmies sirojumos pa pilsētu. Mūsu prasību sarakstā ietilpa gan suvenīri, gan pašas Porto apskate. Izrādījās, ka pilsēta tiešām ir ļoti interesanta un krāšņa, turklāt tās krāšņumam netraucē apstāklis, ka daudzviet tā patiešām ir bomžu pilsēta – ar šīfera būdām un izpostītiem graustiem, bet tas viss piešķir pilsētai neatkārtojamu kolorītu, turklāt pilsētas gleznainumu pastiprina tās kalnainais relfejs un tas, ka tā abpus Duoro upei ir ļoti atšķirīga. Labais krasts ir tas, ko Rīgā mēs sauktu par centru – bagātākā un tūristiem pilnākā puse, kamēr kreisajā krastā norit vienkāršo portugāļu dzīve. Tiesa, arī mēs piesardzības labad pamatā uzturējāmies labajā krastā.Cilvēkiem, kas ar augstumu nav labos draugos, visai spilgtas emocijas var radīt nokļūšana no viena krasta uz otru – Luisa I vārda sauktais dzelzs tilts, kas savieno abas daļas, ir visai nopietna konstrukcija vairāk kā 40 metru augstumā virs ūdens, un skats pa to uz leju nav no tiem rāmajiem. Tiesa, dodoties atpakaļ, ieraudzījām, ka tilta apakšā ir vēl viens tilts – nu jau pavisam normālā augstumā (vispār novērots, ka Portugālē vairāku līmeņu tilti ir visai izplatīti). Patiesībā jāsaka – Porto ir lieliska pilsēta, kurā gan droši vien ir jābūt diezgan piesardzīgam, jo pat dienas vidū mēs pamanījāmies iemaldīties visai aizdomīgā kvartālā ar večiem sievu sitēju apakškreklos.Kad vecpilsēta bija puslīdz izstaigāta, vajadzēja domāt par ēšanu. Tā kā dzīvoklī mums bija pieejama virtuve, nolēmām šoreiz pagatavot ēdienu mājās, šādā nolūkā tika iepirkti makaroni, desiņas un citas nepieciešamās sastāvdaļas, un pārmaiņas pēc neēdām restorānā. Paldies Antai, kas bija galvenā ēst gatavotāja!Ārā joprojām bija bezdievīgi karsts, tālab izlēmām vēlreiz uz atvadām apciemot okeānu, jo tāda mums Latvijā, kā zināms nav. Braucām ar tramvajmetro un tieši tad pavisam skaidri sapratām, ka ārpus centra tas ir visparastākais tramvajs, uz kādu no priekšpilsētām, kur metro vistuvāk pienāca klāt pludmalei. Pludmale Porto izrādījās visai piemēslota un es šaubos, ka mēs tur gribētu peldēties – tā kā sezona vēl nebija īsti sākusies, pludmales tīrīšanas darbi bija tikai nesen uzsākti un līdz ar to pat basām kājām pa šo pludmali staigāt īsti negribējās. Ieēdām saldējumu, kas garšoja pēc tā, ko deviņdesmitajos gados Latvijā sauca par Pingvīnu, mazliet pastaigājāmies un atradām savu pēdējo slēpni Portugālē – šķiet, ka tas bija ceļojuma laikā numur 30. Pie slēpņa vispirms sastapām bomzi, kurš pārvilka bikses, tāpēc aizgājām prom, kad atnācām atkal, cilvēku tur nebija, toties zem kāda akmens atradām kaudzi ar rotas lietām, kuras droši vien piederēja kādam mēslu tirgonim. Nolēmām tās neaiztikt (it kā varētu no mums gaidīt ko citu!), un devāmies vien atkal uz mūsu dzīvokli.Vakars pagāja diezgan nemierīgi – bijām jau dažas pēdējās dienas dzīvojuši ar informāciju par to, ka Īslandē aktivizējies vulkāns un atkal iespējama lidojumu atcelšana, un tādas drošas skaidrības, ka mūs tas neietekmēs, nebija. Labi, ka šajā viesnīcā bija pieejami visi iespējamie ziņu kanāli angļu valodā un mums vairs nenācās zīlēt, kādā kontekstā katrā situācijā Portugāles TV rādīja vulkāna izvirduma ainas. Šķita, ka mums mājās tikt izdosies, tāpēc Māra ierosinājums visu nakti skatīties televīziju un neiet gulēt, ar balsu vairākumu tika noraidīts.

Kā katru rītu, cēlāmies septiņos un jau astoņos gribējām būt no kempinga izgājuši, lai sāktu visai komplicēto ceļu uz Aveiro. Tas gan mums uzreiz neizdevās, jo pretēji booking.com apgalvojumam, ka no šī kempinga var “izrakstīties” jau sākot ar pieciem no rīta, agrāk par deviņiem tas patiesībā nav iespējams. Jāatzīmē, ka kempinga gadījumā, manuprāt, deviņi ir pārāk vēls laiks, lai sāktu darba dienu. No otras puses – nebija jau vēl arī sezona, tā ka arī viņus saprast var.Tā kā mūsu rīcībā bija vēl vesela stunda, izlēmām aiziet līdz vienam slēpnim, kuru vakarā nebijām varējuši atrast. Apraksts vēstīja, ka ar bērniem pēc tā iet nevar, un piekļuves zvaigznītes arī solīja skarbu piedzīvojumu. Dienas gaismā gan izrādījās, ka kaste ir redzama pa gabalu un Latvijā tur neviens par bērnu drošību nesatrauktos. Toties kādi no rīta bija viļņi! Jau iepriekšējā vakarā mums šķita, ka esam beidzot ieraudzījuši kārtīgus okeāna viļņus, bet tagad tie pret klintīm triecās ar tādu spēku, ka dažas reizes arī mums uzšļāca pamatīgu šalti, lai arī mēs bijām savus 20 metrus virs ūdens līmeņa. Līdz ar to vairākas tādas vietas, kurās iepriekšējā vakarā biju meklējis slēpni, tagad vairs nebija pieejamas.Priecīgi par atradumu, gājām uz kempingu, vēl mazliet padirnējām un precīzi deviņos izčekojāmies no tā ārā. Mēģinājām noskaidrot, kādas ir iespējas no Penišes nokļūt Aveiro, bet sievietes sniegtā informācija bija diezgan skopa – mums rekomendēja autobusu, par kuru bijām jau informēti, bet par vilcienu pateica pašsaprotamo “There is no train” (jo Penišē jau nav pat stacijas), tad pavaicāju – vai ir vilciens no Dagordas uz Aveiro, uz ko atbilde bija – jā, tāds vilciens ir. Proti, ja mēs par tāda vilciena eksistenci nezinātu paši, viņa mums to arī neatklātu. Labi, nav svarīgi.Īstas skaidrības mums nebija, kur īsti Penišē atrodas autoosta, taču atradām autobusa pieturā pilsētas karti un šis punkts tika noskaidrots. Nekāda spožā gan tā autoosta tāpat nebija – tās ēka vairāk līdzinājās kioskam kā autoostai. Toties pie autoostas mūs pārsteidza kāds amerikāņu tūrists, kurš spītīgi mēģināja atrast taksometru un kas uzzināja, ka mēs tādu šeit redzējuši neesam, ar izbrīnu pajautāja: “Un kā tad jūs te nokļuvāt?” Kaut kā apmulsu un nepastāstīju, ka mēs sarunājām vietējo krogus īpašnieku, lai mūs turp atved, tā vietā nomurmināju “by bus”. Man, ja godīgi, pat prātā nebūtu ienācis ka vienīgais veids, kā nokļūt pilsētā, būtu ar taksometra palīdzību. Katrā ziņā diezko labi ar takša atrašanu vīrietim negāja.Autoostā uzzināju, ka tuvākais autobuss uz Aveiro būs pulksten trijos (vēl nebija desmit), bet mēs varot braukt arī caur Lisabonu, tā varētu būt ātrāk (un noteikti dārgāk). Pavaicāju par Dagordas-Aveiro vilcienu, saņēmu atbildi, ka par vilcieniem viņš (autoostas darbinieks) neko nezinot – vai tāds vilciens eksistē vai nē. Tas vispār Portugālē izskatījās visai populārs piegājiens – jebko nosaukt par “not my problem” un vairāk jautājumā neiedziļināties. Bet mūs tas, protams, ne pārāk uztrauca, paņēmām autobusa biļeti uz jau iemīļoto Dagordas-Peniches nekurienes staciju un tik braucām.Tur vēlreiz nopētījām vilcienu sarakstu, pārliecinoties, ka Aveiro kā gala mērķis tur neparādās, toties sarakstā bija redzama Leiria, kas arī bija mums vajadzīgajā virzienā, tālab viss šķita kārtībā. Ar to vien piebildi, ka tuvākais vilciens bija jāgaida divas stundas – stacijā absolūtā nekurienē. Šādos apstākļos izlēmām aiziet ar kājām līdz kādam slēpnim, no kuriem tuvākais bija aptuveni 2 kilometru attālumā. Anta pieteicās, ka viņa paliks ar somām stacijā, kamēr mēs pārējie varam iet. Mēģinājām viņu vismaz pierunāt pārvietoties uz vakardienas ēstuvi, bet viņa nevēlējās izklaidēt veco portugāli ar sarunām svešā valodā. Tad nu mēs gājām. Vispirms izsoļojām A-da-Gorda miestam, bet tad ceļš mūs aizveda uz vietiņu ar nosaukumu Obidos. Tā kā tās apmeklējums nebija ietilpis mūsu sākotnējos plānos, neko par tādas eksistenci nenojautām un bijām ļoti pārsteigti, kad pēkšņi ieraudzījām vairākus tūristu autobusus un tad – milzīgu mauru laika cietoksni un autentisku viduslaiku vecpilsētu. Kā izrādās, Obidos vēsture sākās jau Romas impērijas laikos, bet mūsdienās tā ir ļoti populāra tūrisma vieta. Ja ne viena neatrasta kaste pie pilsētiņas vārtiem, mēs pat drusku no tās nebūtu redzējuši, jo nebūtu zinājuši, ka kaut kam tādam braucam garām.Laika mums tomēr sevišķi daudz nebija, tāpēc gandrīz uzreiz devāmies tālāk – uz otru slēpni, kas atradās pie dzelzceļa tilta. Tā atrašana sevišķas pūles neprasīja. Izlēmām, ka ātrāk līdz stacijai nokļūsim, ja iesim pa sliedēm un nevis atpakaļ pa līkumoto ceļu. Protams, arī Portugālē iešana pa sliežu ceļiem ir aizliegta, taču bijām apskatījušies sarakstu un zinājām, ka tuvākās stundas laikā tur neviens vilciens nevienā virzienā nenāks, tālab uz šo likumpārkāpumu izgājām. Tā kā Lienes apavi izrādījās nepiemēroti iešanai pa akmeņiem, viņa visu ceļu līdz stacijai nogāja pa sliedi.Vilciens beidzot atnāca un aizveda mūs uz Caldas da Rainha – vēl vienu ne pārāk lielu pilsētu, kurā bija kaut kas līdzīgs dzelzceļa mezglam un kur mums vajadzēja skaidri uzzināt – ir vilciens uz Aveiro vai nav tāda vilciena. Kā praksē izrādījās – vilciens ir, tikai mums vajadzēs vēl divas reizes pārsēsties, līdz nonāksim galā. Tā, protams, nebija problēma, turklāt mums beidzot pirmo reizi celojuma laikā tika pārdotas uzreiz biļetes visiem posmiem, nevis tikai vienam. Nākamā apstāšanās viena bija “Bifurcacao de Lares” jeb Larešas krustojums, kur stacija atradās malā līniju trijstūrim un kur mēs pārkāpām nākamajā vilcienā. Šis vilciens izcēlās ar ātruma trūkumu – 30 kilometrus mēs veicām aptuveni stundas laikā, jo vilcienam bija ļoti daudz pieturu un arī braukšanas ātrums bija diezgan bezcerīgs. Tas mūs nogādāja vienā no Portugāles vadošajām augstskolu pilsētam Coimbra, kur norisinājās uzreiz vairāki dīvaini notikumi. Pirmkārt, desmit minūtes mēs nostāvējām stacijām Coimbra B, gaidot velns viņu zina ko. Tad iebraucām Coimbra centrālajā stacijā un zinot to, ka mums līdz tālākajam vilcienam ir vēl 15 minūtes laika, aizskrējām uz konditoreju nopirkt kādas bulciņas. Atgriezušies stacijā, konstatējām, ka tālāk brauksim ar to pašu vilcienu, kas mūs bija uz Coimbra atvedis, turklāt, protams, ceļš atkal veda caur Coimbra B. Kas gan bija pozitīvi – atšķirībā no iepriekšējā posma, tagad šis vilciens brauca ātri (nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet tā vidējais ātrums 40 km/h vietā tagad bija ap simtu). Ar bulciņām gan mums nenoveicās – nopirkām ārēji normālas bulciņas no kārtainās mīklas, sākām tās ēst... un izrādījās, ka tajās iekšā ir mūsu vakardienas draugs – jēlo olu un cukura pildījums! Pēc tam mēs ievērojām, ka Portugālē šis brīnums ir atrodams teju visur, tāpēc mācība – ja tu Portugālē pērc saldumus, neņem neko tādu, kur varētu iekšā būt kaut kas dzeltens un necepts!Beidzot ap pulksten sešiem bijām Aveiro – ne sevišķi agri, bet vismaz par divām stundām ātrāk nekā gadījumā, ja mēs būtu palikuši Penišē un gaidījuši autobusu. Aveiro atbilstoši tūristu ceļvežiem sauc par Portugāles Venēciju, taču mēs kā latvieši labi zinām šādu saukļu patieso vērtību (mazā Parīze, mazā Venēcija, mazā Šveice, Kurzemes Šveice utt.). Lai arī Aveiro kopumā Venēcijai līdzinās vairāk nekā Kuldīga un lai arī tā patiešām atrodas okeāna malā un to caurvij kanālu tīkls, liela daļa tās reputācijas nenoliedzami ir mārketinga triks. Proti, kustība pa kanāliem vismaz mūsdienās šajā pilsētā nav īsti nepieciešama un arī pamatprincips ir savādāks – Venēcija savā būtībā ir pilsēta, kas uzcelta ūdenī, kamēr Aveiro – pilsēta, kas uzcelta ūdeņiem bagātā vietā. Tas gan nemaina to apstākli, ka Aveiro tāpat ir ļoti skaista pilsēta. Biju gan domājis, ka tā būs kādu tiesu lielāka, bet patiesībā iedzīvotāju skaita ziņā tā līdzinās Liepājai.Aveiro mēs palikām visai jaukā B&B stila iestādē visai tuvu vēsturiskajam centram, kuru iespēju robežās vakarā centāmies apskatīt, pie reizes, protams, uzlabojot arī savu Geocaching statistiku. Apskatījām pāris šīs pilsētas parkus (jauki), ieēdam vakariņas (pamatā – kalmārus). Kārtējo reizi biju domājis ieēst zivi, bet šoreiz izdarījām ne to labāko izvēli, jo šāda veida jūras veltes ne man, ne Mārim sevišķi labi pie sirds negāja. Bet gadās arī tā. Pēc ēšanas turpinājām pastaigu pa Aveiro, kuru beidzām apmēram reizē ar tumsas iestāšanos. Noderīga informācija: naktsmītne Hospedaria 5 Bicas – 55 eiro četriem cilvēkiem.

Šajā dienā mums bija paredzēts veikt vienu ceļa posmu, par kuru bija sava tiesa neskaidrību. Peniše ir neliela zvejnieku un sērfotāju pilsētiņa Atlantijas okeāna krastā, kura atrodas uz pussalas, kurp nav iespējams aizbraukt ar vilcienu. Atbilstoši maniem mājās sagatavotajiem pierakstiem, mums vajadzēja ar vilcienu aizbraukt līdz vietai ar nosaukumu Dagorda-Peniche, un no turienes “vajagot būt autobusam uz Peniche”. Pirmo reizi ceļojuma laikā mums viesnīcā bija brokastis. Jāatzīst gan, ka muižā to piedāvājums bija visai pieticīgs, ir ne salīdzināt ar “full English breakfast”, kas mūs katru rītu sagaidīja pagājušogad Kornvolas ceļojumā. Taču vismaz kaut ko ieēst tur varēja. Pie viena no blakus galdiņiem ievērojām vīrieti un sievieti, kas arī izskatījās nākuši no kāda ziemeļu reģiona, gluži kā mēs. Tā kā nedzirdējām viņus neko runājam, izteicām variantu, ka viņi varētu būt no Norvēģijas – mēs arī par sevi bieži runājām kā par norvēģiem (lai arī portugāļiem, kā izskatījās, šķita, ka mēs varētu būt no Vācijas, vismaz vārds “Danke” mums tika veltīts). Jau gājām savas istabiņas virzienā, kad “norvēģi” ar mums uzsāka sarunu. Izrādījās, ka viņi ir no Kanādas, kur Jukonā dzīvo kādā mazpilsētā, kurai savulaik bijis mērs latvietis, bet arī tagad tur dzīvo viens latviešu pāris, līdz ar to kanādieši ļoti labi zināja, kur atrodas mūsu mazā valstiņa, un vīrietis pat esot mēģinājis 1989.gada rudenī – pēc Berlīnes mūra krišanas – aizbraukt uz Rīgu, bet prognozējamā kārtā tālāk par Polijas-PSRS robežu viņam tikt nebija izdevies. Pēc īsas sarunas ar kanādiešiem devāmies pēc somām un – uz dzelzceļa staciju. Pa ceļam varējām novērot milzīgu daudzumu sportistu – Sintrā, kā izskatījās, šajā dienā noritēja maratons. Informāciju par to, vai pilsētas mērs šajā pasākumā gandrīz gāja bojā, mēs neieguvām.Savas bažas, pērkot vilciena biļeti uz Dagorda-Peniche, man bija – pārliecība, ka autobuss mums vajadzīgajā līnijā patiešām kursē, sevišķi stipra nebija, turklāt bijām jau novērojuši, ka pieturu un saraksta klātbūtne Portugālē ne vienmēr paredz, ka patiešām reāli tur kaut kāds transports braukā. Īpaši bezcerīga situācija rādījās, kad iebraucām Dagordas stacijā. Patiesībā nekādas stacijas tur nebija – tikai sīka nojume ar vilcienu sarakstu. Gribēju nopētīt, kā īsti ir ar satiksmi mums nākamajā dienā vajadzīgajā virzienā – tālāk uz Aveiro – un nekādu skaidrību neguvu, jo Aveiro kā gala mērķis sarakstā neparādījās. Latvijā šādu staciju droši vien sauktu īsi – 79.kilometrs. Izgājām uz ceļa un redzējām, ka tur principā kaut kad vajadzētu nākt autobusam, jautājums tikai – cik drīz. Labi, ka gandrīz turpat atradās kāda ēstuve, kurā iegājām noskaidrot precīzāko informāciju. Saimnieks gan ne vārda nerunāja angliski, bet viņa dēls – tīnis – ar mums varēja saprasties gluži labi. Sākotnējais variants bija tāds, ka tuvākais autobuss būs pēc pusotras stundas. Izlēmām izmantot laiku lietderīgi un ieēst turpat pusdienas.Kamēr ēdām, atnāca vēlreiz saimnieks un ar dēla starpniecību mums pavēstīja, ka viņš bija sākumā apskatījies darba dienu sarakstu, bet tā kā šodien ir svētdiena, tad autobuss būšot tikai pēc 4 stundām, bet viņš varot mūs par 20 eiro aizvest uz Peniči. Vai 20 eiro par 20 kilometriem ir daudz? Patiesībā jāatzīst – ir Portugālē redzēts arī lētāks transports, taču dižas izvēles mums nebija, tāpēc nācās vien iziet uz veča noteikumiem. Protams, viņš varēja par to autobusu arī fleitēt, bet mums ne pārāk gribējās to pārbaudīt. Tālab sēdāmies vien viņa Audi un braucām. Lai arī biju vairākas reizes viņam rādījis gan kartē, gan uz papīra mūsu kempinga atrašanās vietu, sākumā viņš mūs aizveda uz nepareizo vietu. Viņš vēl tikai gribēja tur braukt iekšā, kad ar zīmēm jau rādīju, ka tas nav mūsu kempings, bet nē – viņam tomēr vajadzēja pārbaudīt pašam. Viņš piebrauca pie kempinga vārtiem un aizgāja noskaidrot, vai tā ir īstā vieta, un tad atnācis pavēstīja mums (kaut kādā internacionālā veidā), ka tomēr būšot vajadzīgs cits kempings. Kas gan to būtu iedomājies! Pēc tam, kad braucām tālāk, viņš ik pa laikam skatījās uz mani, it kā pārprasot – vai tagad braucu pareizi, un es ik reizi māju ar galvu, ka viss ir kārtībā.No komforta viedokļa, protams, tas bija tīrais ieguvums, ka mēs tikām aizvesti līdz pašām kempinga durvīm, turklāt vēl agrāk, nekā mēs būtu tur bijuši, ja autobuss būtu nācis pēc veča sākotnējā saraksta. Kempingā mums bija rezervēts bungalo – maza mājiņa ar visām nepieciešamajām komunikācijām. Ātri pārkrāmējām mantas, paņēmām no kempinga pāris dvieļus un devāmies pie okeāna. Šajā dienā mēs pilnīgi noteikti gribējām nopeldēties, lai arī gaiss nebija nemaz tik karsts un lai arī portugāļiem maijā vēl nav peldēšanās sezona. Līdz okeānam tālu nebija jāiet, jo mūsu kempings bija pašā krastā, tomēr ne jebkura vieta pie okeāna ir derīga peldei – kempings atradās klints malā, bet vēlmes tikt sašķaidītiem pret akmeņiem mums nebija. Tālab pagājām mazliet tālāk, līdz atradām daļēji smilšainu pludmali – akmeņi tur gan arī bija, bet peldēties tur noteikti varēja. Anta, kura bija pamanījusies apaukstēties, dzerot aukstus gāzētus dzērienus, no peldes atturējās, bet pārējie trīs drosmīgi gājām ūdenī. Sākumā šķita, ka tas ir tik neizturami auksts, ka tikai uz mirkli ieliksimies iekšā un tad uzreiz skriesim atkal krastā. Taču pēc minūtes-divām ūdenī kļuva skaidrs, ka tas nemaz nav tik auksts un ka tajā pavisam normāli var peldēties, baudot spēcīgos okeāna viļņus. Nedaudz gan nācās piesargāties, jo viļņi pamatīgi vilka iekšā okeānā, plus zem kājām bieži gadījās akmeņi, pret kuriem varēja labi atsist kājas, tomēr savas 15-20 minūtes domājams, ka ūdenī pavadījām. Peldei sekoja pirmā un pēdējā sauļošanās ceļojuma laikā, bet pēc tam – vēl viena īsa pelde. Tad devāmies uz klints ragu Penišes ziemeļu galā ar nosaukumu Papoa. Tur gājām gan tāpēc, ka tur bija smuki, gan tāpēc, ka tur vajadzēja būt “kastei”. Nebūtu “kastes”, varbūt mēs tur nemaz nebūtu aizgājuši. Vieta tāda stila, ka Anglijā raga galā kāds noteikti būtu uzbūvējis karaļa Artūra pili.Aiz raga izrādījās, ka bija lieliska smilšu pludmale – bez neviena akmentiņa. Loģiski, ka arī tajā vietā mums vajadzēja nopeldēties, šoreiz jau riktīgi ilgi noņēmāmies pa viļņiem, kolosāla sajūta. Pēcāk nāca laiks apskatīt arī pašu pilsētu.Ko var teikt par Peniši? Kad nav sērfotāju sezona (proti – mūsu apmeklējuma laikā), cilvēku tajā ir maz un visvairāk acīs krīt sardīņu noliktavas, kuru pilsētā ir ļoti daudz, jo tā ir tipiska zvejnieku un makšķenieku pilsēta. No apbūves viedokļa nekā izcila tajā nav, un ko gan sensacionālu cilvēks varētu gaidīt no mazpilsētas, kurā dzīvo ap 15000 cilvēku (pēc Latvijas standartiem – kaut kas pa vidu starp Cēsīm un Kuldīgu). Ir gan Penišē kaut kādas mūru paliekas, kas liek domāt, ka arī tur ir savulaik bijis cietoksnis, bet citādi tā ir vienkārši maza klusa pilsētiņa, kurā tu vari novērot vietējās tantes pēcpusdienā sēžam uz soliņa ar dvieļiem galvās, kurā tu vari atpūsties no lielpilsētu kņadas un sadzirdēt pats savas domas.Mūsu plāns šajā pilsētā bija pavisam vienkāršs – apiet pilsētai (pussalai) apkārt pa perimetru visā piekrastes garumā, ko arī veiksmīgi izdarījām. Pa ceļam meklējām slēpņus (ar mainīgām sekmēm), apskatījām dažādas klinšainas vietas un ieēdām pretīgākos kēksus civilizācijas vēsturē. Nāca jau vakars un Liene paziņoja, ka mums vajag veikalu. Man patiesībā ceļojumos izsalkums nav sevišķi raksturīgs, bet ja jau vajag – tad vajag. Ieraudzījām vienu aizdomīga paskata šeņķīti, kurā varēja iegādāties šādas tādas bulciņas. Paņēmām četrus kēksus. Sākām tos ēst – un gandrīz izvēmāmies. Tie garšoja pēc jēlām olām un šķita, ka nebija tikuši cepti, bet tik vien, kā saulē sildīti. Kārtības labad Māris un es pa vienam no tiem brīnumiem apēdām, bet pārējie nonāca pa taisno miskastē. Vēl šobrīd, par tiem rakstot, mutē jūtu pretīgi šķebinošu garšu. Nekādi nespēju saprast, kas liek portugāļiem tādas preteklības izgatavot un ēst.Uz vakaru viļņi pieņēmās spēkā un ar arvien lielāku sparu tie sitās pret klintīm, pūta arī pamatīgs vējš un mēs varējām vien neizpratnē apbrīnot kādu makšķernieku, kas vientuļš stāvēja uz pārkares un cīnījās ar vēju un okeānu par zivīm.Pastaiga ap Peniši kopā varēja būt kādi 10 kilometri, bet vismaz šajā gadījumā patiešām ar stingru pārliecību varu teikt – šo pilsētu mēs esam apskatījuši. Un pēc pastaigas ļoti labi varēja iemigt, kas arī ir pluss.Uzziņām: Kempingā Peniche Praia Camping and Bungalows samaksājām 55 EUR.

Rītu sākām ar došanos uz Lisabonas vecāko daļu – Alfama. Kad Portugālē un Spānijā valdīja mori, šī bija vienīgā Lisabonas daļa, un tikai vēlāk pilsēta sāka izplešanos. Alfamu mums bija izreklamējis arī kaučsērferis Martins, kuram tā ļoti patīkot, tālab arī mēs devāmies pastaigā pa tās vertikālajām ieliņām. Neesmu dzejnieks un nerunāšu dzejnieka vārdiem, teikšu vien to, ka tur ir smuki un ka tur ir vērts pabūt. No Alfamas pārgājām uz daļu ap Lisabonas pili (kuru arī cēluši mori), kurā iekšā sev raksturīgā stilā negājām, izstaigājām tikai brīvi pieejamās parka daļas. Ārēji pils šķita visai līdzīga tai, kas redzēta Granadā.Lai neatpaliktu no iedomātā “grafika”, sēdāmies vecajā Lisabonas tramvajā (iepriekšējā dienā bijām braukuši tikai ar tā modernajiem radiniekiem) un devāmies atkal uz pilsētas centru. No tramvaja loga apskatījām katedrāli un vēl drusku centra, bet ar to principā arī beidzās mūsu Lisabonas apskate. Nešaubos, ka mēs redzējām tikai ļoti nelielu daļu šīs pilsētas jaukumu – lai arī atbilstoši Wikitravel vairumu centrālo vietu mēs apmeklējām. Jāpiezīmē, ka aizmirsu pieminēt iepriekšējās dienas aprakstā divus milzīgos tiltus, kas ieved Lisabonā – 25. aprīļa tiltu un Vasko da Gamas tiltu (garākais tilts Eiropā), kā arī Kristus statuju – objektu, kas visai līdzīgs Riodežaneiro slavenajam Kristum.Tālākais ceļš mūs veda uz Sintru – vienu no UNESCO pasaules kultūras mantojuma objektiem Portugālē. Arī hosteļa saimniece mums teica, ka uz turieni jābrauc ātri, jo Sintrā esot ļoti daudz apskates vērtā. Uz turieni arī devāmies ar vilcienu. Stacijā mums pārdeva ģimenes biļeti, tā ka tajā dienā mēs braucām kā divi brāļi un divas māsas (manuprāt, gan parastās 4 biļetes būtu bijušas lētākas – pirkt biļetes laikam gan labāk ir automātos un nevis no cilvēkiem), jo tā ierosināja darīt biļešu pārdevējs. Sintra atrodas visai tuvu Lisabonai, līdz ar to šoreiz mums nebija jāveic mega pārbrauciens.Sintra mūs sagaidīja ar negaidītu vēsumu – iepriekš jau pierasto 32 grādu vietā tur bija tikai drusku virs 20 un pat prasījās no somām izvilkt jakas. Devāmies uzreiz uz mūsu hoteli. Kā visai īpatnējs kontrasts iepriekšējās nakts hostelim, Sintrā mums bija rezervēta istaba muižā. Ja Kornvolā mēs neizmantojām iespēju nakšņot pie rudā lorda, tad šoreiz beidzot muiža tika iemēģināta. Nebija gan tā, ka mums būtu parādījušās kaut kādas luksa prasības – vienkārši booking.com neko labāku šajā pilsētiņā mums nepiedāvāja (praksē gan, protams, redzējām tur diezgan daudz B&B izkārtnes).Kā jau muižai piedienas, tā neatradās pilsētas centrā, bet gan nomaļus, tālab atkal nācās veikt jau pierasto kāpienu kalnā. Vispār mums šajā braucienā iegājās joks, ka drošākais veids, kā atpazīt, kur būs mūsu viesnīca, ir atrast augstāko kalnu un uzkāpt tajā. Par pašu muižu jāatzīst – tā ne tuvu nebija mūsu ceļojuma labākā naktsmītne – it kā jau viss tur (it īpaši bildēs) izskatījās grezni un šiki, bet praksē tur bija jūtama pamatīga naftalīna dvaka un greznība bija tāda izteikti pabalējusi. Vienlaikus man ir prieks, ka mēs tur tomēr pārnakšņojām – kaut vai tāpēc vien, ka iepriekš šādas pieredzes mums nebija.Te vajadzētu sekot aprakstam par to, cik Sintrā bija skaisti, bet atkal jau mana liriskā vājuma dēļ necentīšos emocijas ietērpt vārdos un pāriešu pie praktiskām lietām (ja nu kas – Sintra patiešām ir kolosāli skaista ar savām vertikālajām ieliņām un senatnīgo apbūvi!). Kādu laiciņu pastaigajām pa Sintru, meklējot piemērotu ēstuvi – pilsētas augšējā daļā, kur bija visvairāk tūristu, cenas izskatījās draudīgas, tālab devāmies prom no pūļiem un meklējām kaut ko vietējiem iedzīvotājiem pieņemamāku. Beigu beigās mūsu izvēle izrādījās perfekta – paēdām kompleksās pusdienas (maize, zupa, otrais + kafija tiem, kas to dzēra) par 7 eiro no cilvēka, izmantojot dienas piedāvājumu. Garšīgi un gana lēti – ko vairāk viens cilvēks (četri cilvēki) var vēlēties! Jau trešo dienu pēc kārtas ēdu zivi, un atkal – ļoti garšīgi!No Sintras gribējām aizbraukt uz Cabo da Roca – kontitentālās Eiropas tālāko rietumu punktu. Ekstrēmpunktu apmeklējums mums vispār ir raksturīgs – ne velti Kornvolas ceļojuma laikā paviesojāmies Anglijas tālākajos rietumu un dienvidu punktos.Cabo da Roca no Sintras centra ir sasniedzama ar autobusu numur 403, kuru šajā dienā iepazinām ļoti labi. Jāpiezīmē, ka kursē šis autobuss visai neregulāri, līdz ar to nācās labu laiciņu to pagaidīt. Arī tā braukšanas maršruts izcēlās ar netriviālumu – autobuss pastāvīgi meta cilpas, nogriežoties no sava pamatcela, lai izbrauktu cauri vietējiem miestiem, vairākas reizes pat sanāca tā, ka cilpas beigās autobuss bija atgriezies tās pašā sākumpunktā. Līdz ar to nebija brīnums, ka 20 kilometrus starp Sintru un Cabo da Roca mēs braucām visai ilgi. Vienlaikus šajā vietā varējām tikai priecāties, ka nebijām paņēmuši īrē mašīnu – ceļi bija biedējoši šauri un pirms asākiem līkumiem autobusa šoferis izmantoja skaņas signālu, lai par savu tuvošanos brīdinātu pretimbraucējus. Vienā reizē pretī braucošās mašīnas uz šo viņa signālu nebija savlaicīgi noreaģējušas un izveidojās korķis. Kādā veidā mūsu autobusa vadītājs spēja tomēr stāvošās mašīnas apbraukt, man tā arī nekļuva skaidrs, bet patiešām avārija nenotika.Ārēji Cabo da Roca bija gandrīz vai Lizard Point kopija – tādas pašas klintis, visai līdzīga bāka, pat kaktusi bija saauguši visai līdzigā veidā. Taču neapmeklēt šādu vietu laikam jau nemaz nevarētu. Turklāt tā tuvumā varējām atrast vairākus slēpņus. Vienam no tiem piekļuve bija relatīvi grūtāka, un Māris ar Antu pat tā kā mēģināja mūs atrunāt no līšanas pārāk tuvu klints malai, taču patiesībā nekā tik traka tur nebija. Cita lieta gan ir tajā, ka jau atceļā no slēpņa, brienot pa kaktusu audzi, tajā tika sastapta čūska (es gan savām acīm to neredzēju, tālab nekādu vērtējumu sniegt nevaru), kas pēdējos 100-200 metrus darīja diezgan stresainus.Kad bijām izbaudījuši klinšainos skatus, pamazām vajadzēja doties atpakaļ uz Sintru. Atbrauca autobuss, iekāpām tajā un bijām nedaudz pārsteigti, ka biļete uz Sintru ir lētāka nekā biļete no Sintras. Tad pēc brīža autobuss piekāpa pilns ar portugāļu skautiem, kuri braukšanas laikā taisīja pamatīgu troksni. Un vēl pēc brīža sapratām, ka nez kāpēc autobuss nebrauc īstajā virzienā (lai arī pirmos 5 kilometrus tas nobrauca tāpat, kā bijām tur ieradušies. Sākumā domājām – gan jau tas atkal met kādu aizdomīgu līkumu. Pēc tam nāca arvien lielāka pārliecība, ka tas nemaz uz Sintru vairs nebrauks. Tas gan šķita dīvaini, jo redzējām autobusā divus krieviski runājošus cilvēkus, kuri bija ar mums kopā braukuši jau no Sintras – nevarētu taču būt, ka viņiem bija vajadzīgs braukt uz otru galu? Kā izrādījās – varēja gan būt, un autobuss beigās pieturēja pilsētiņā Cascais, un nevis Sintrā. Kā sapratām – Cabo da Roca apmeklējums ir atzars autobusa maršrutā, Sintra-Cascais, un mēs vienkārši pamanījāmies iekāpt nepareizā virziena busā. Kas mums izmaksāja gan naudā, gan laikā. Tālab nācās gaidīt tuvāko autobusu atpakaļ uz Sintru un braukt ar to (varējām jau droši vien apskatīt pašu Cascais, bet veids, kādā tur nomācām, to darīt nemotivēja).Līdz ar to tikai knapi, knapi paspējām atgriezties Sintrā pirms astoņiem – jau pa dienu noskatītās augļu bodes ciet vēršanās punktam. Par tālāko vakara plānu viedokļi dalījās – vai nu vajadzēja palikt muižā, ēst augļus un laiskoties vai arī doties tālāk kalnā, lai apskatītu divas iespaidīgās tuvējās pilis, kuras pagaidām bijām redzējuši tikai pa gabalu. Beigās sanāca tā, ka nekur doties nesaņēmāmies – it kā jau gribējās vēl šo to apskatīt, bet nebijām sevišķi svaigi pēc slikti gulētās nakts hostelī, kā rezultātā aizgājām gulēt diezgan agri.Praktiska uzziņa: Sintras viesnīcā bija dārgākā mūsu ceļojumā, 4 cilvēkiem tā izmaksāja 105 EUR.

Tā kā vakarā Lagosa apskatīta netika, no rīta izlēmām piecelties paagrāk (es gan nemaz savādāk arī nemāku), un doties uzreiz uz centru. No viesnīcas izkļūt gan izrādījās grūtāk, nekā bijām to domājuši – recepcija vēl bija ciet, tāpēc nācās vien telefoniski sarunāt, ka sava numuriņa atslēgas nodosim blakus durvīs jau atvērtajā kafejnīcā. Plānojām, ka centrā nokļūsim ar autobusu, bet tas mums īsti neizdevās – jo blēdīgais autobuss atkal jau neatnāca, tālab kātojām vien ar kājām. Vismaz šoreiz precīzi zinājām, kurp mums jāiet, un varējām iet pa taisnāko ceļu, nevis tikai akli sekot Garmin padomiem.Tomēr pirmais, ko centrā vajadzēja izdarīt, bija iepūst jaunu dzīvību mūsu Garminā. Ātri atradās Interneta kafejnīca, kurā iesoļoju priecīgs par to, ka tik viegli izdevies notvert datorus. Diemžēl interneta kafejnīcas īpašnieks manu sajūsmu ātri atvēsināja. Izstāstīju viņam, ka man salūzis GPS, jāpieslēdz pie datora, lai to iedzīvinātu. Šis uzreiz atbildēja: “Not possible.” Es īpaši žēlīgi viņam skaidroju, cik svarīgi man tas ir un cik sīks ir tas pasākums, kas ir jāveic (faktiski – jāpārvieto viens folderis uz citu disku). Šis pretī: “Not my problem.” Mēģināju vēl trešo reizi viņu pārliecināt, bet viņš tālākām sarunām gatavs nebija, pateica tikai to, ka USB ierīces pie viņa datoriem slēgt nedrīkst. Kā teikt – lasies ka tiec. Tā arī darīju.Nākamajā ārēji līdzīga paskata iestādē iekšā gāja Liene – varbūt viņai tik rupji neatteiks. Un patiesi – pēc mirkļa viņa jau sauca mūs iekšā, lai piebiedrojamies, visu izdarīt varēs. Šoreiz skarba portugāļu vīrieša vietā mums pretī bija jauna sieviete, kurai angļu valoda bija dzimtā, bet pēc izrunas un izskata šķita, ka viņa ir vai nu no Austrālijas vai no Jaunzēlandes. Viņai mūsu prasība nekādas pretenzijas neradīja, izrādījās pat, ka viņai viņas draugs bija tieši iepriekšējā dienā izstāstījis par tādu Geocaching, un pēc brīža arī pats vīrietis parādījās. Izstāstīju, kā mums bija gājis pie viņu kaimiņa un sieviete pateica, ka tas tips esot viens “asshole”, kas pat no viņiem par vienas A4 lapas izdruku prasot četrus eiro. Iespējams, tas no manas puses izklausīsies nejauks vērtējums Portugāles pamatiedzīvotājiem, bet šis angliski runājošais pāris noteikti no visiem Portugālē satiktajiem cilvēkiem man saistīsies ar vispozitīvākajām atmiņām. Arī tāpēc, ka pēc viņu apmeklējuma atkal bijā aprīkoti ar pilnīgi funkcionējošu GPS.Iegādājāmies autobusa biļetes uz Lisabonu (jau iepriekšējās dienas aprakstā minēju, ka Lagosā vilciens pienāk tikai no Faro) un izmantojām atlikušo brīvo laiku, lai aizietu pēc viena slēpņa. Jāatzīst, ka Lagosa man kā pilsēta ar nekādām spilgtām atmiņām nesaistās – tāda tipiska pludmales stila pilsēta, kādu Vidusjūras un Atlantijas okeāna piekrastēs ir diezgan daudz, apmēram no tā paša stila kā Alikante Spānijā – proti, ir jau tur viss smuki, palmas, viesnīcas jūras krastā un citas nepieciešamās sastāvdaļas, bet trūkst kaut kā individuāla, kaut kādas odziņas. Nešaubos, ka Lagosā odziņu varētu atrast – ja būtu vairāk laika, ja būtu sava mašīna, ja būtu mēs citi cilvēki, bet mūsu gadījumā Lagosa sanāca vairāk kā vienkāršs pieturas punkts un mazāk – kā kaut kas sevišķs un neaizmirstams.Atbilstoši Rīgā noskaidrotajai informācijai, autobusam uz Lisabonu bija jāiet gandrīz četras stundas. Sākotnēji tas mums izskatījās nepamatoti ilgi, it īpaši redzot uz autobusa sāna uzrakstu “Lisboa Express”. Taču ātri vien sapratām, kur tur bija vaina – tas negāja uz Lisabonu pa gluži vistaisnāko iespējamo ceļu – šoseju pa Portugāles rietumu krastu, bet gan izbrauca ar pamatīgu līkumu Faro virzienā, turklāt pirmās stundas laikā bijām veikuši labi ja 40 kilometrus – braucot pa sīkajiem ceļiem, autobuss uzņēma un izlaida pasažierus dažādos aizdomīgos miestos. Tas mūs, savukārt, darīja bažīgus, ka Lisabonā nonāksim ne ātrāk kā vakarā. Tomēr pēc jau minētās stundas autobusa vadītājs pārstāja muļķoties, izbrauca uz šosejas un spieda gāzi grīdā, kā rezultātā Lisabonā ieradāmies precīzi pēc grafika. Pa ceļam vēl paspējām autobusā noskatīties visai sviestainu filmu - “The Education of Charlie Banks”, kuru īpaši sviestainu darīja tas, ka angliskā skaņa līdz mums nenāca, bet portugāļu subtitri daudz labuma nedeva.Iebraukuši Lisabonā, devāmies meklēt mūsu naktsmāju vietu – šoreiz mums bija rezervēta četrvietīga istabiņa kādā hostelī. Patiesībā no stacijas tā nebija nemaz tik tālu, bet izdomājām, ka mums tāpat būs nepieciešamas diennakts biļetes sabiedriskajā transportā, tālab gandrīz uzreiz devāmies uz metro. Tur arī sākās neparedzēti piedzīvojumi. Izmantojām biļešu automātu un domājām, ka palūdzām tam 4 biļetes – katru vienai dienai. Saņēmām pretī tikai vienu biļeti – kurā visas 4 dienas bija kopā. Domājām – moš varēs to novalidēt 4 reizes un viss būs kārtībā. Otro reizi liekot to pie validatora, iedegās sarkana lampiņa. Tomēr kāda sieviete mums norādīja uz atvērtiem metro vārtiņiem, kuriem tad arī izgājām cauri.Aizbraucām uz mums vajadzīgo staciju, kur izrādījās, ka ar mūsu biļeti laukā tika tikai Liene – kas gāja kā pirmā. Mēs pārējie palikām ieslēgti metro stacijā. Tad nu Liene gāja runāties ar stacijas informācijas veci un mēģināt ar viņu sarunāt:a) lai viņš mūs palaiž cauri;b) lai viņš nomaina mūsu 1 biļeti pret 4 biļetēm.Sākotnēji izskatījās, ka viņš arī būs viens no “not my problem” cilvēkiem, bet tad tomēr viņš sāka darboties un rezultātā mēs tikām pie četrām biļetēm vienas vietā, kas bija iepriecinoši, un arī no metro tikām izlaisti. Pateicām viņam lielu Paldies, un devāmies tālāk.Hostelis izrādījās kopumā pilnīgi ciešams – loģiski, ka vannas istaba bija gaiteņa galā, toties bija brīvi pieejams dators ar Internetu (tātad – šeit mēs būtu varējuši salabot Garmin, ja rastos tāda nepieciešamība) un tīri normāla paskata “chill-out” zona. Mūsu istabiņa gan savu izmēru dēļ vairāk līdzinājās cietuma kamerai, un šādu izjūtu tikai pastiprināja tads apstāklis, ka pa logu varēja redzēt tikai divu metru attālumā esošās pretējās mājas kondicionierus. Bet ko gan vairāk cilvēkam vajag lielpilsētā kā tikai gultu, kurā atslēgties pēc dienas staigāšanas?Pajautājām hosteļa darbiniecei, kā labāk nokļūt uz Belemas torni – teju vai populārāko tūrisma objektu Portugālē. Izrādījās, ka uz turieni iet tramvajs, uz kuru tad arī gājām. Pa ceļam apskatījām Lisabonas Brīvības avēniju, pa kuru veda mūsu ceļš, un tad sēdāmies tramvajā un braucām uz torni. Dīvainā kārtā tramvajā negribēja validēties mūsu dienas biļetes, pieņēmām, ka tas ir tāpēc, ka tādas nav katrā transporta līdzeklī jānovelk atkārtoti.Par Belemas torni neko daudz pateikt nevaru – smuks jau tas ir, bet kas to dara TIK īpašu, man nav skaidrs. Man tas vairāk sanāca kā ķeksītis, ko varu ievilkt personīgajā blociņā, ka esmu šajā vietā pabijis, un nekas vairāk. Varbūt būtu vērts palasīt kaut ko vairāk par šo torni, un tad es saprastu, kālab tam ir tik centrāls statuss.Gribējām atpakaļ braukt ar autobusu, bet tajā atkal negribēja validēties mūsu biļetes, ko ievēroja vadītājs un teica, lai vācamies laukā no viņa autobusa. Tā arī izdarījām un iekāpām tramvajā, kur atkal biļetes pīkstēja sarkanā krāsā. Kāda sieviete mums teica, ka sodi esot ļoti lieli, lai esam uzmanīgi. Mēs gan apgalvojām, ka mums ir nupat nopirktas dienas biļetes, bet viņa tikai šūpoja galvu. Rezultātā pieņēmām, ka mūs ir apčakarējis dzelzceļa stacijas džeks un iedevis kaut kādas nestrādājošas biļetes, piesavinoties sev mūsu 4 dienu biļeti. Tas noskaņojumu neuzlaboja, un nevēloties uzrauties uz kontroles, izkāpām no tramvaja laukā. Izlēmām ar kājām doties uz tuvāko metro staciju un mēģināt tur kaut ko darīt informācijā.Iešana ar kājām nebija ļoti gudra doma – izņemot to, ka varējām mazliet labāk apskatīt Belemas pili (Belema ir Lisabonas priekšpilsēta, domājams, ka agrāk – patstāvīga pilsēta) un katedrāli un atrast dažus slēpņus, tā nebija pati lietderīgākā laika pavadīšana. Sabiedriskā transporta shēmā izskatījās, ka mums jānoiet nieka 7 tramvaja pieturas, bet vēlāk atklājās, ka tie ir 7 lielie tramvaja posmi, kuros katrā ir vairākas pieturas. Pēc pāris stundām iešanas pavaicājām kādai sievietei, cik tālu vēl ir līdz metro, uz ko atbilde bija no kategorijas: “Metro? Es tik tālu nekad neesmu bijusi.” Beigu beigās padevāmies un iekāpām autobusā, kur nopirkām parastās biļetes un beidzot aizbraucām līdz metro.Un ko tu domā - metro stacijā aizgāju pie informācijas čaļa, kurš secināja, ka mūsu biļetēm viss ir kārtībā, varam tās droši izmantot, vienkārši mums esot patrāpījušies gļukaini tramvajos un autobusos dzeltenie validācijas aparāti! Pilnīgs idiotisms, lai neteiktu vairāk. Vismaz nebijām uzdāvinājuši iepriekšējam informācijas džekam 20 eiro.Pēc garām pastaigas noguruši, devāmies Lisabonas centrā ieēst vakariņas. Apsēdāmies blakus gados vecākam franču pārim, kam sagādājām labas atrakcijas vakaram. Nepatīkamākā daļa bija, ka mana nepareizā brīdī izdarīta muguras kustība franču sievietei uz jakas nogādāja kādu daudzumu vīna no viesmīļa rokām. Toties kādas sejas francūži sataisīja, kad man tika atnesta zupa! Es neesmu tik traki izlepis tipāžs, bet vistu pirksti zupā mani arī šokēja ne pa jokam, taču francūžu sejās pārsteigums bija pat lielāks kā manējā (un tas – cilvēkiem, kuri paņēma sev kā ēdienu meloni ar šķiņķi!). Jāatzīst, ka pirksti tā arī palika neapēsti, izēdu tikai buljonu. Tikām Anta no savas zupas pirkstus apēda bez problēmām – šajā brīdī apliecināju tomēr sevi kā cacu – rīdzinieku. Toties cik garšīga bija man atnestā zivs! Vienkārši prieks. Tā es vēl pārvērtīšos par kārtīgu zivs ēdāju. Arī Liene šajā vakarā atzīmējās – viņa pirms braukšanas uz Portugāli visu laiku runāja, ka būs jānomēģina portvīns, un šis viņai bija vīna vakars. Tiesa, portvīna tur nebija, un krūkā tika atnests visparastākais mājas vīns, bet tas, kā Liene praktiski vienatnē (ar minimālu Antas līdzdalību) to 0.4 trauku iztukšoja, bija tā vērts. It īpaši zinot to, cik viņai pēdējā laikā bijis maz rūdījuma, nebija brīnums, ka žvingulis kādu laiku viņai bija pamatīgs.Pēc ēšanas bijām domājuši vēl pastaigāt pa Lisabonu, bet rezultātā visai ātri aizgājām uz metro un aizbraucām uz hosteli, izlemjot, ka vēl nākamajā rītā pa gaismu paspēsim šo to pilsētā izbaudīt.Aizgājām gulēt, un normālos apstākļos ar to beigtos stāstījums par attiecīgo dienu. Šoreiz tā gan nebija. Ap pulksten trijiem pamodāmies no kaut kāda trokšņa. Kā pamazām sapratām – blakus istabiņā mēģināja tikt iekšā kāds francūzis, kuram nebija atslēgas, bet iekšā vajadzēja būt viņa čomam. Tad nu šis ar rokām un kājām klapēja pa durvīm, kaut ko visu laiku saukdams. Un tā – ilgāk kā pusstundu. Neviens iekšā viņu nelaida, tikām mūsu galā Māris jau bija izdomājis, ka vajadzētu to francūzis nožņaugt ar ģitāras stīgu (kuras mums, protams, nebija). Tik uzstājīgu un monotonu trokšņotāju kā tas tips es iepriekš pat dzirdējis nebiju. Katrā ziņā gulēšanu viņš mums pamatīgi izčakarēja. Pēc ļoti ilga laika viņš beidzot norima, varējām iemigt, bet pēc pāris stundām šis atkal bija atpakaļ – laikam viņam bija ļoti svarīgi to čomu no pāļa uzmodināt, jo citādi viņš būtu varējis mierīgi likties gulēt uz dīvāniņa koptelpā. Šķiet, ka otrajā reizē viņa čoms beidzot pamodās, un tad arī mūsu “draugs” pārstāja trokšņot. Bet nokaitināti bijām jau ļoti pamatīgi.

Rītam vajadzēja sākties vēl ilgi pirms mūsu celšanās ar otrā Martina (ne mūsu izmitinātāja) došanos uz lidostu – stjuartiem darba diena mēdz sākties ļoti agri. Bijām informēti, ka šis jau pussešos došoties projām un bijām lūgti netraucēties. Praksē gan izrādījās, ka viņš bija vai nu aizgulējies vai kādā citā veidā aizkavējies, līdz ar to patiesībā viņš pamodās, šķiet, ne agrāk par mani, un viņa došanās uz darbu izskatījās ļoti drudžaina un steidzīga. Nezinu, vai iespējams, ka lidmašīna aizlido bez kādas daļas no ekipāžas, bet Martins bija tuvu tam, lai šo punktu pārbaudītu.Pamazām arī mēs cēlāmies augšā. Vēl mazliet papļāpājām ar “mūsu” Martinu un tad kopīgi devāmies uz autoostu. Izrādījās, ka varējām nepirkt autobusa biļetes, jo Šarleruā esot tā noteikts, ka tu, uzrādot vilciena biļeti, kas izmantota iepriekšējās diennakts laikā, vari aizbraukt arī uz lidostu (visai mistisks punkts, bet kālab lai mēs pret to iebilstu?). Šoreiz arī lidostā viss bija pavisam mierīgi – par somu izmēriem vairs nesatraucāmies, arī lidmašīna nebija tik ļoti pilna un pat varējām sēdēt pa pāriem kopā.Lidojums uz Faro kaut kā pagāja ievērojami ātrāk nekā reiss Rīga-Šarleruā, un tā mēs ieradāmies Portugālē. Šī valsts mūs sagaidīja ar ne pārāk saulainu noskaņojumu – pilsētas centrā pat nokļuvām pāris minūtes ilgā lietutiņā, taču tā nu gan nebija nopietna skāde. Par tādas Faro eksistenci iepriekš pat zinājis nebiju, un tālab mūsu plānos neietilpa tur palikšana pa nakti, bet tikai ātra pilsētas apskate un braukšana ar autobusu uz Lagosu – nevis to, kas ir Nigērijā, bet gan pilsētu uz rietumiem no Faro, uz kurieni ved “vilciens, kas neatgriežas” (proti – no Lagosas nav dzelzceļa uz ziemeļiem uz Lisabonu, bet pilsētai pieved tikai Faro-Lagosas līnija). Pirmais, kas mūsu Faro pārsteidza, bija svēteļi. Būdami latvieši – tradicionālākās Eiropas stārķu zemes pārstāvji – mēs pat nenojautām, ka arī Portugālē šie putni ir ļoti plaši izplatīti, un kur nu vēl mēs varējām iedomāties, ka vairākās vietās šajā valstī tos redzēsim tādos daudzumos, ka varētu padomāt, ka tiem Portugālē ir teju vai baložu statuss. Jau Latvijā ne reizi vien esmu brīnījies par to, kā stārķi var ligzdot tik tuvu cilvēku mitekļiem, bet Portugālē nav retums, ka ligzdas redzamas uz baznīcu torņiem vecpilsētā – un uz vienas ēkas pat var būt uzreiz vairākas ligzdas, veidojot tādu kā stārķu kooperatīvu. Stārķu klātbūtni Faro gan nav grūti izskaidrot – teritorijā ap pilsētu atrodas plaša lagūna jeb mitrājs, kurā izskatījās, ka varētu mitināties daudz dažādu rāpuļu un abinieku, kuri arī veido stārķa ēdienkarti. Taču Faro var tūristam piedāvāt vairāk nekā tikai treknus stārķus. Pilsētas nelielā mūriem iežogotā vecpilsēta ar tās baltajām celtnēm (daudzviet to fasādes Portugālei raksturīgā manierē izrotātas ar flīzēm), palmām un bruģētajām ieliņām, mani pozitīvi pārsteidza. Radās pat zināma “škrobe”, ka mums te būs tik maz laika. No otras puses gan – apskatīt varējām pietiekoši daudz, jo nav jau šī pilsēta sevišķi liela. Kas vēl Portugālē ir īpaši forši – ka tur pat grausti izskatās poētiski.Atbilstoši normālu tūristu prasībām, mums Faro vajadzēja arī ieēst pusdienas. Sākumā redzējām veselu virkni totāli uz tūristiem orientētu ēstuvju, bet tām gājām apkārt ar līkumu. Mūsu uzmanību piesaistīja kāds restorāniņš, kurš bija tik pārblīvēts ar cilvēkiem, ka brīvu galdiņu nebija. Tā parasti ir laba zīme par ēdiena kvalitāti, it īpaši, ja pamatā tur ēd vietējie. Tālab izlēmām pagaidīt kāda galdiņa atbrīvošanos. Tas izrādījās prātīgi darīts. No Martina Beļģijā gan bijām dzirdējuši, ka Portugālē ēdiens esot parasti puscepts un bezgaršīgs, bet mēs šādam novērojumam noteikti nepiekritīsim. Varu teikt tikai to labāko gan par turienes zupām, gan par steikiem, gan par zivīm. Jā – es pamatā uzsvaru savā ēdienkartē liku uz zivīm, un to ne mirkli nenožēloju. Labi – vienu mirkli varbūt nožēloju gan – kad man atnesa manu otro ēdienu – četras paprāvas veselas zivteles, kuru ēšanā visai ilgi noņēmos ar savām tradicionālajām naidniecēm asakām. Taču no garšas viedokļa nekādu pārmetumu pat būt nevarēja. Arī pārējiem līdzbraucējiem šoreiz pusdienas bija gardas.Faro izrādījās, ka bija nedaudz sajukusi prātā mūsu GPS ierīce – droši vien pārāk lielā iesūknēto slēpņu skaita dēļ Garmin vienā brīdī ņēma un pārstāja ielasīt to aprakstus – pietika man nospiest uz aprakstu (vai arī hintu, viesu grāmatas ierakstiem), lai ierīce uzkārtos. Mēģinājām pāris slēpņus atrast tīri pēc koordinātēm, bet bez sevišķiem panākumiem. Dažādos veidos pūlējos ierīci vest pie prāta, bet beidzās viss ar to, ka pēc ilgiem cīniņiem Garmin pēc ieslēgšanās paziņoja “no geocaches found”.Tikām bijām jau ar vilcienu nokļuvuši Lagosā. Jāpiezīmē, ka vilcienu kvalitāte Portugālē ir ļoti nevienmērīga. Tā tev nav Francija, Itālija, Vācija vai Beļģija, kur tu vilciena vagonā nedzirdi nekādus trokšņus un kustība ir vienmērīga un liegana. Ir Portugālē arī labi vilcieni, bet izbraucām arī pa tādām līnijām, kur vilciens taisa tādas pašas tudun-tudun-tudun skaņas, kā esam pieraduši dzirdēt Latvijā, un Faro-Lagosas līnija ir viena no tām.Šajā pilsētā kā naktsmājas mums bija rezervēti apartamenti kaut kur patālu no pilsētas centra. Tā kā turp gājām ar kājām, tas atsauca pamatīgas atmiņas par līdzīgu gājienu pirms diviem gadiem Seviļā, Spānijā, kur gan vēl arī sanāca pamatīga maldīšanās, jo “precīzu” viesnīcas atrašanās vietu bijām atlikuši Google kartē, kura izrādījās par pāris kilometriem neprecīza. Šoreiz tik traki nebija, lai arī gājiens tāpat bija pasmags, jo veda mūs tikai un vienīgi kalnā, un nullpunktā nekādas viesnīcas atkal jau nebija. Liene noķēra kādu garām ejošu puiku un noskaidroja, kur mums jāiet tālāk, kas gan nebija viegli, jo viņa angļu valodas vārdu krājums bija droši vien divciparu skaitlis. Bet ar to pietika, lai mēs savu viesnīcu atrastu un secinātu, ka tās izvietojums tiešām bija lielisks – ar labu skatu uz pilsētu, pašā uzkalna virsotnē, plus vēl dabūjām istabu augšstāvā. Patiesībā tā pat nebija istaba, bet visai plašs dzīvoklis ar visu virtuves iekārtu un plus vēl plašu balkonu.Viesnīca recepcijā mēģināju sarunāt Garmin pieslēgšanu pie viesnīcas datora, lai varētu atgūt piekļuvi slēpņu aprakstiem, taču sieviete bija pārāk neuzticīga – droši vien domāja ka es izrādīšos ļaunais hakeris. Bija perfekti skaidrs, kas bija jādara, lai slēpņi atkal parādītos – vajadzēja izdzēst liekos failus, bet pārējos pārnest uz ārējo atmiņas kartiņu, kuru nepieciešamības gadījumā vēlāk varētu ielikt arī mobilajā telefonā, lai varētu novērst problēmu, kas rodas, Garminam nepareizi izslēdzoties. Taču tam vajadzēja datoru, kuru tuvāk kā Lagosas centrā dabūt nebija iespējams, bet zinot to, ka jau nāca vakars, māca šaubas, ka arī tur mēs vispār pie kāda datora tiksim.Mēs tomēr būtu devušies uz centru, ja pieturā pie viesnīcas pienāktu autobuss, bet tā nenotika. Tā īsti mēs pat nesapratām, vai šis autobuss vispār vēl mēdza kursēt, jo tā arī ne reizes to redzējuši netikām, lai arī pēc sarakstam tam vajadzēja nākt vienu vai divas reizes stundā. Rezultātā tikai aizgājām līdz tuvējai augļu bodei, kur sapirkāmies dažādus gardumus, kurus pēc tam “čilojot” ēdām uz mūsu numuriņa balkona. Mēģināju ar uz blakus sedošo pārīti sarunāt piekļuvi viņu datoram jau minētās Garmin problēmas risināšanai, bet izrādījās, ka viņiem datora nebija. Kopā ar Māri apspriedām vēl veselu virkni dažādu risinājumu, kā varētu tikt pie datora, kuriem gan vieta būtu drīzāk kādā Monty Python skečā un nevis reālajā pasaulē.Tā neko aktīvu šajā vakarā vairs arī neizdarījām – ēdām, laiskojāmies, mēģinājām aizdzīt visai bezkaunīgu kaiju, kura vēlējās mums piebiedroties uz vakariņām. Vakarā notika ņemšanās ap televizoru un teletekstu, no kura Mārim visai ātri izveidojās nopietna atkarība, un tā arī aizgājām gulēt, Lagosas centru apskatījuši tikai tik daudz, cik pa ceļam no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu.Informācija uzziņām: apartamenti Via D. Ana mums uz četriem cilvēkiem izmaksāja 38 EUR (kā šādās situācijās liktu klāt reklāmas lapās – LABA CENA!).

Atbilstoši sākotnējiem plāniem šīs dienas rītā mums vajadzēja doties uz Valansjenas tuvumā esošo dabas parku, taču jau iepriekšējā vakarā nolēmām, ka uz tur varētu būt komplicēti nokļūt un ka vēlāk ne mazāk komplicēti būs aizbraukt uz Šarleruā, tālab izvēlējāmies Beļģijā atgriezties jau ar rīta vilcienu (kurš mūs šoreiz neveda ar milzu līkumu un arī biļetes bija uz pusi lētākas kā pirmajā dienā). Šarleruā mums bija sarunāta naktsmītne pie kāda Couchsurfing dalībnieka, ar kuru biju iepriekš sazinājies un sarunājis, ka pie viņa ieradīsimies ap sešiem novakarē. Tā kā pilsētā bijām klāt jau rīta pusē, izlēmām uzreiz viņu netraucēt, bet vispirms apskatīties, ko tad īsti tūristiem var piedāvāt Šarleruā. Biju lasījis kāda slēpņa aprakstā par šīs pilsētas mūriem, kuri tur bijuši trīs dažādos laikmetos taisīti, un biju noskaņojies domāt, ka Šarleruā varētu būt iespaidīga viduslaiku pilsēta, varbūt pat kaut kas Siennai līdzīgs. Patiesībā gan izrādījās, ka no mūriem gandrīz nekas nav saglabājies un ka savas ievērojamības ziņā Šarleruā ir drīzāk Smiltenes kalibra mazpilsēta un nevis nopietns tūristu vilinājums.Apskatījām pilsētas centrālo laukumu un tam pieguļošās ieliņas, pameklējām dažus slēpņus un tā visai ātri izrādījās, ka nekādu dižu tālāko plānu, ko pilsētā darīt, mums vairs nebija. Tā kā arī smagās somas visu laiku līdzi nēsāt negribējās, izlēmām piezvanīt mūsu “kaučsērferim” un noskaidrot, vai viņš gadījumā nav mājās un vai pie viņa gadījumā nevar nolikt somas jau tagad. Šķiet, ka mans zvans Martinu (tā viņu sauc) nedaudz pārsteidza, bet izrādījās, ka mājās viņš tiešām bija un tad nu kātojām pie šī.Viņa dzīvoklis atrodas paša pilsētas centrā blakus kanālam un kas ir daudz praktiskāk – ne vairāk kā piecu minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas un autoostas. Tas droši vien arī bija noteicošais faktors, kāpēc viņš apmetās tieši tur – jo kā Ryanair stjuartam viņam ar autobusu uz lidostu ir jābrauc vairāk nekā bieži. Dzīvokli viņš, kā izrādās, īrē kopā ar vēl vienu stjuartu, kurš tāpat kā Martins ir no Slovākijas, un kuru arī sauc par Martinu. “Mūsu” Martins Šarleruā mitinās jau drusku vairāk nekā gadu un, kā to no viņa varēja saprast, būtu visai priecīgs, ja Ryanair viņu pārceltu uz citu pilsētu. Principā šādu vēlmi var saprast, jo nosaukt Šarleruā par kultūras un izklaides centru būtu visai pārspīlēti. Uz mūsu ierašanās laiku Martins vēl nebija beidzis dzīvokļa sakopšanas darbus (tālab viņš domājams nebija sajūsmā, ka atbraucām tik ātri), bet mums ne jau baiso tīrību tur vajadzēja, bet gan nolikt savas paunas un doties atkal uz pilsētu. Mazliet aprunājušies un noskaidrojuši, ka Martins mums nevar ieteikt vietu, kur nopirkt garšīgu saldējumu (jo viņš pats tādu neēd), sarunājām tikties atkal vakarpusē un, iespējams, aiziet kopīgi pavakariņot.Tad nu mēs aizgājām un atradām vēl vienu slēpni no sērijas “Šarleruā jūgendstils”, kam pašam par sevi nebija ne vainas, bet jāatzīst, ka šīs pilsētas art noveau stila celtnes ar sevišķu iespaidīgumu neizceļas. Tā kā centrs jau bija vairāk vai mazāk izložņāts, gājām pēc vēl viena nomaļāka slēpņa, kas atradās zāles trijstūrī starp vairākām šosejām. Atbilstoši aprakstam šajā vietā vajadzēja varēt nokļūt droši un legāli, taču labākais variants, ko mēs uzgājām, iekļāva divu žogu šķērsošanu, ko izlēmām piesardzības labad neveikt. Tālab gājām atkal uz centru.Bija vēl tikai pusdienas laiks, ar Martinu bija runāts kaut ko pasākt ne ātrāk kā sešos, tālab mēs devāmies apskatīt pilsētas vienīgo – karalienes Astrīdas vārda nosaukto – parku. Tas gan arī nebija gluži grandiozs – parka izmēri ir ap 150x200 metriem, proti – viens kvartāls, un vienīgais, ko šajā parkā patiešām var apskatīt, ir narkotiku tirdzniecības biznesa ķēde gandrīz pilnā garumā. Parka centrā pie soliņa visu dienu “tusē” melnādainu puišu grupējums, pie kura regulāri pienāk gan vienkāršie “klienti”, gan sīkie izplatītāji, pa reizei parādās arī kāds lielāks boss, kas sāk organizēt “razborkas”. Tirgoņiem tiek piegādāti augļi, lai viņiem nebūtu nekur jāiet pašiem un var redzēt, ka arī citās parka daļās (kuras gan nav tālas parka ierobežoto izmēru dēļ) uzturas vairāki šīs pašas organizācijas pārstāvji. Var pieņemt, ka ja jau mēs šo procesu varējām veiksmīgi “atkost” tās nepilnās stundas laikā, ko pavadījām šī parka teritorijā, tad pilsētas policija par šiem procesiem ir informēta vēl daudz labāk. Taču kaut kādu iemeslu dēļ tas, kā izskatās, nevienu sevišķi neinteresē.Kad mums pagalam apnika sēdēt šajā parkā, izdomājām apskatīties, kas vēl varētu būt atrodams nostāk no pilsētas centra. Ievērojām, ka kartē ir vēl viens zaļais laukums, kurš arī ir marķēts kā parks. Devāmies tad turp. Tā īsti saprast, vai tur bija vai nebija parks, mums tā arī neizdevās. Skaidrs bija tikai tas, ka jēdzīgu ieeju šajā zaļajā zonā mēs neatradām, bet tā iela, pa kuru mēs gājām, vispirms noveda garām privātmājai, kuras pagalmā vietējais vīrs atpūtās savu aitu sabiedrībā, bet tad beidzās strupceļā. Pa ceļam uz šo parku Liene bija ievērojusi vēl vienu zaļo zonu, kura kartē nebija atzīmēta, bet kura arī izskatījās pēc parka. Tālab nepieejamo parku pametām un devāmies uz turieni.Šī mūsu atrastā vieta izrādījās vēl pārāka par visu iepriekš redzēto – pavisam sīkā zaļā pleķīti ar nedaudziem kokiem un krūmiem bija milzīgs kultūrslānis ar atkritumiem, un galvenā šīs audzes iezīme bija uz soliņa atstāts svītrains džemperis un šķiltavas. Mēs izlēmām druksu pabaudīt vietējo kolorītu un apsēdāmies šajā parkā “atpūsties”. Vari iedomāties mūsu pārsteigumu, kad visai ātri izrādījās, ka šī vairāk nekā pretīgā vieta ir tieši tas parks, uz kuru tuvējo māju māmiņas ved rotaļāties savus bērnus. Vispirms mēs novērojām vienu ģimenīti, kas atnāca uz soliņa “parkā” ieēst saldējumu, bet tad atnāca cita mamma ar meitu un sāka viņai mētāt bumbu, kura regulāri piezemējās atkritumos, bet tas, kā izskatījās, māmiņu nemaz neuztrauca. Vienīgais, kas viņai nešķita pieņemami – mazā meitene pamanījās nosviest zemē jau minētās džemperim tuvās šķiltavas – par to meitene saņēma rājienu un mamma viņai lika tās pacelt. Kā secinājām, šķiltavas un džemperis šajā parkā bija kādi īpaši kulta objekti, kurus vienkāršie cilvēki nedrīkstēja aizskart. Drošības labas nobildējos ar šiem artefaktiem, lai varētu kādreiz rādīt mazbērniem, ka esmu atradies burtiski rokas stiepiena attālumā no TĀ džempera.Pavisam jau nogarlaikojušies, jo Šarleruā apskates objekti bija izbeigušies jau pirms laba laiciņa, devāmies atkal uz Martina dzīvokli. Mūsu saimnieka gan nebija mājās, taču tur bija atrodams otrs Martins, tāpēc varējām kādu laiku padirnēt krēslos un dīvānos, kamēr Martins sev gatavoja pusdienas. Tad mēs atkal neizturējām un izgājām ārā paklimst gar krastmalu. Šarleruā noteikti nav vienīgā pilsēta Eiropā, kur kanālmala ir piečurāta un piekakāta – bet vienlaikus tādu urīna un fekāliju koncentrāciju kā šajā pilsētā citviet vēl vajadzētu pameklēt.Skaidrības par to, ko īsti plānoja tālāk darīt Martins, mums nebija, tāpēc sākām apsvērt domu doties vakariņās bez viņa. Pastaigā pa pilsētu Māris mūs pamanījās ievest Šarleruā sarkano lukturu rajonā, kur jau pirmā prostitūta bija apskatāma kādā logā (līdzīgi kā tas ir citās šī reģiona pilsētās, vienīgi Šarleruā pat prostitūcija ir nožēlojamāka kā citviet). Tad tomēr sazvanīju atkal Martinu un sarunājām, ka iesim ēst kopā un ka mums vēl tikai drusku jāuzgaida viņa atgriešanās, bet satiksimies viņa dzīvokli. Tālab gājām atkal uz viņa mitekļa pusi, konstatējām, ka krastmalā jau dežūrēja zemākās šķiras ielenes, kurām pat skatlogi nav pieejami, mazliet panīkām autoostā, un tad beidzot parādījās Martins.Atbilstoši beļģu nacionālās virtuves tradīcijām, devāmies kopīgi uz kādu vietējo kartupeļu frī ieskrietuvi, kurā izrādījās, ka pat man “vidējā” izmēra kartupeļu porcija ir gandrīz vai par daudz. Kāds ir princips šādas ieskrietuvēs? Tu izvēlies, cik lielu tūtu ar kartupeļiem tu vēlies un kura no aptuveni 15 mērcēm tev šķiet pieņemamākā (es ēdu kartupeļus gurķu un puķķāpostu mērcē – neapšaubāmi ļoti veiksmīga izvēle, jo mani kartupeļi garšoja labāk nekā Lienes izvēlētajā variantā), un klāt var paņemt kādu šaubīga paskata gaļiņu. Turpat pie “šeņķa” un dzelzceļa kartupeļus notiesājām, un tad Martins mums piedāvaja aiziet iedzert alžīriešu tēju. Protams, ka piekritām, jo nekā aizraujošāka, ko šajā vakarā pasākt, mums tāpat nebija.Iestāde, uz kuru viņš mūs aizveda, gan izrādījās ļoti īpatnēja. Vispirms mūs pārsteidza tas, ka tur viss bija tumšs un izskatījās, ka nekas nav vaļā. Taču patiesībā bija gan – vienīgi tas nebija tāds tējas namiņš tradicionālā izpratnē, kā tu to varētu gaidīt, bet gan visai privāta vietējo “rastamanu” (vai tamlīdzīgu tipāžu) iestāde, kuras otrais stāvs bija izrotāts ar dažādām hinduisma (un ne tikai) dievību bildēm un kur mūs sagaidīja divi Martina draugi – alžīrietis Saīds un beļģis Reno. Jau pēc šīs vietas paskata vien un zinot, ka mums tiks dota vietējā tēja, Liene un Anta sāka panikot, prognozējot mums četriem skumju likteni. Nez kāpēc man nemaz nešķita, ka šie puiši varētu būt uz kaut kādām riebeklībām noskaņoti, tālab vieglu sirdi jokojos par to, kā nākamajā rītā visi pamodīsimies ar sūrstošiem dibeniem.Protams, ka sliktākajām bažām nebija nekāda pamata. Jā, es nenoliedzu, ka Saīds un Reno (un, visticamākais, arī Martins) mēdz smēķēt zāli. Bet vai tā būtu mana problēma? Viņi visi trīs izklausījās pilnīgi sakarīgi un pat visai zinoši dažādos jautājumos vīrieši, nevis kaut kādi nonarkojušies briesmoņi. Kas es tāds būtu, lai uzbāztos viņiem ar saviem vērtējumiem? Mums neviens neko ne tikai neuzspieda, bet pat nepiedāvāja, bet tas, kā viņi pavada savu brīvo laiku, ir katra no viņiem darīšana. Vismaz droši varu teikt, ka man tā paša Reno skatījums uz daudzām lietām šķita ļoti pieņemams un varēju viņam tikai piekrist. Turklāt – kur vēl tu varētu Beļģijā nonākt mājās, kuru saimnieks (nebūdams pats bijušajā PSRS uzaudzis) atskaņos “Mumij Troļ” ierakstus un stāstīs, ka foršakā krievu grupa ir “Sektor gaza”, bet “Akvarium” gan galīgi nerullējot?Martins devās pagatavot mums visiem alžīriešu tēju, kura gan bija šķebinoši salda, bet vienlaikus garšīga (un bez jebkādām date rape tablešu pazīmēm), un tā mēs kādas pāris stundas sabijām šajā tiešām ļoti īpatnējā vietā, kuras augšstāvā Saīdam ir arī neliels guest house ar dažām divstāvu gultām. It īpaši, ievērojot to, cik kopumā pelēcīga un neizteiksmīga bija mūsu aizvadītā diena Šarleruā, šāds vakara nobeigums bija ļoti vietā. Vismaz man tur bija interesanti un jautri.Kad bija jau pāri vienpadsmitiem, atvadījāmies un kopā ar Martinu devāmies prom. Lienei, atbilstoši pieklājīgas uzvedības normām, bija arī iespēja/pienākums, atvadoties sabučoties ar Saīdu – domājams, pirmo alžīrieti viņas dzīvē :)Tad caur ieleņu zaņķiem devāmies atpakaļ pie Martina uz dzīvokli un – gulēt.

Tas nebūtu nekāds kārtīgs ceļojums, ja viss nesāktos ar drudžainu skriešanu. Šādam vadmotīvam vismaz mēs parasti sekojam, un arī šī reize nebija izņēmums. No rīta gan biju piecēlies tradicionāli agri – sešos, un līdz lidmašīnai laika bija pietiekami, taču sanāca aizķerties ar visādiem pēdējiem darbiem, kā rezultātā uz autobusu, kurā mums vajadzēja sastapt līdzbraucējus, nācās skriet. 22.autobusa pieturā ieradāmies pāris minūtes vēlāk par tā provizorisko atbraukšanas laiku, taču izrādījās, ka arī autobuss kavēja, līdz ar to tajā tikām veiksmīgi iekšā.Ne mazāk sekmīgi mums izgāja arī lidostā, kurp personīgi es devos ne bez bažām par mūsu rokas bagāžas atbilstību Ryanair izmēru prasībām (55x40x20 centimetri). Lienes somas gadījumā vairāk uztraucos par augstumu, savas – par platumu. Praksē izrādījās, ka Lienes (tāpat kā Māra un Antas) mugursoma bez aizķeršanās “rāmī” iegāja, savukārt mana mugursoma nemaz netika pārbaudīta, jo parasti jau mazās “mugurenes” nevienu neuztrauc. Lidmašīnā iekāpām kā pēdējie, kas izrādījās mazliet draņķīgi, jo neizdevās atrast divas sēdvietas blakus. Tiesa, pamanījos lielu daļu lidojuma nogulēt, kam gan nedaudz traucēja divi blakus nopietni runājoši vīri, kas bija gudri ekonomikas un politikas lietās, taču savus kopumā man ļoti pieņemamos apgalvojumus izteica tik augstprātīgā un pašpārliecinātā formā, ka man bija grūti noturēties un neiestarpināties viņu sarunā ar kādu absolūtu idiotismu, piem., pasakot, ka es arī labprāt būtu tāpat kā viņu nievātie latviešu salašņas lidmašīnā piedzēries un dziedājis šlāgerus, taču plānoju Beļģijā pārdot vienu savu nieri un tāpēc šobrīd nākas taupīties, pie reizes apvaicājoties, vai viņi nezina, kur Briselē maksā par nierēm labāku naudu. Alternatīvs bija variants pavaicāt, vai viena no viņiem lasītā grāmata “The European Economy between the Wars” ir aizraujoša un vai tā ir par mīlestību vai krimiķis. Reizēm man tīk būt nejaukam, labi vien ir, ka no dabas esmu kautrīgs riebeklis un tālab ar svešiniekiem ķildās neielaižos.Kad ielidojām Šarleruā, izrādījās, ka Antai lidojums bija izrādījies smagāks kā pārējiem komandas dalībniekiem – šis ne tikai bija pirmais lidojums viņas dzīvē, bet tas arī atklāja, ka viņa cieš no “travel sickness”. Tālab pirms visiem turpmākajiem lidojumiem viņa lietoja brīnumtabletes (patiešām palīdzēja!).Autobusu uz Šarleruā centru atradām bez aizķeršanās, mazliet gan noķimerējāmies ar biļešu aparātu, kurš neļāva uzreiz iegādāties vairākas biļetes, bet par katru bija jānorēķinās atsevišķi. Piecpadsmit minūšu brauciens un bijām jau pilsētas centrā. Lai nebūtu nelielajā Šarleruā jāpavada uzreiz divas dienas, jau savlaicīgi bijām izplānojuši pirmajā dienā aizbraukt uz Valansjenu Francijā, kur bija arī rezervēta viesnīca. Praksē gan izrādījās, ka nokļūšana Valansjenā nebija tik vienkārša kā mums sākumā šķita. Biju Internetā lasījis, ka lētāk ir braukt ar autobusu, taču neviens aptaujātais beļģis/francūzis neapstiprināja manu teoriju, ka autobuss Šarleruā-Valansjena vispār būtu dabā sastopams. Toties varēju mazliet pārbaudīt praksē, ka vismaz kaut ko no franciski teiktā varu jau uztvert. Rezultātā nācās vien doties uz dzelzceļa staciju, kur tika iegādātas padārgas vilciena biļetes (ap 30 eiro no cilvēka).Jau vilcienā atklājās biļešu dārdzības iemesls – mums bija pārdotas biļetes, kas veda nevis caur Jeumont (aptuveni 80 kilometri ceļā), bet gan caur Lilli (180 kilometri). Klāt citiem priekiem vēl sanāca negludums ar pārsēšanos – atbilstoši plānam mums vajadzēja būt 10 minūtēm Lilles stacijā, kuru laikā vajadzēja pārkāpt no viena vilciena otrā, taču mūsu beļģu vilciens aizkavējās ceļā par kādām 5 minūtēm un tad nevarēja iebraukt stacijā, jo uz tam paredzētajām sliedēm jau stāveja... vilciens, kuram vajadzētu mūs vest tālāk. Līdz ar to likumsakarīgi mēs stacijā varējām iebraukt tikai uzreiz pēc mums vajadzīgā vilciena aizbraukšanas. Bija šai kavēšanai gan arī savas pozitīvas sekas – mums parādījās pusstunda laika līdz nākamajam vilcienam, līdz ar to varējām vismaz mazliet apskatīt Lilles vecpilsētu, kas bija pluss, jo tā ir burvelīga. Tāpat izmantojām iespēju pilsētā iepirkt garšīgas franču bagetes ar šķiņķi un populāro franču saldumu – makaronu.Pirkumus nobaudījām jau sēžot komfortablajā franču vilcienā, kas mūs veda uz Valansjennu – pilsētu, par kuru līdz šim zināju tikai to, ka šīs pilsētas futbola komanda pirms dažiem gadiem atgriezās Francijas čempionāta augstākajā līgā un pagaidām tajā veiksmīgi spējusi nostabilizēties. Praksē izrādījās, ka Valansjena ir ļoti simpātiska neliela pilsētiņa, kurā gan nav sevišķi daudz vēsturiskas apbūves, jo tā smagi cieta pasaules karos, taču tajā valda ļoti jauka un nepiespiesta atmosfēra, un vismaz es tajā jutos brīvi un piederīgi. Patika gan pilsētas tramvaji, kuri bruģa vietā brauc pa zālāju, gan vairākas baznīcas, kuras apskatījām, meklējot kādu ģeoslēpni.Pie vienas no baznīcām arī atradās mūsu viesnīca, kura bija ļoti glīti iekārtota un tajā bija arī jauka atmosfēra un es vairākas reizes gāju uz recepciju ievākt dažādu man aktuālu informāciju. Cita starpā gāju vaicāt arī tulkojumus dažiem vārdiem kāda slēpņa aprakstā, jo manas franču valodas zināšanas pagaidām vēl nav pietiekamas, lai ar šādu lietu tiktu galā pilnīgi patstāvīgi. Tā kā viesnīcas darbinieks nemācēja man vienu vārdu iztulkot, viņš palūdza padomu kādam garām ejošam viesnīcas viesim, kurš ar interesi noklausījās manu stāstījumu par šīs spēles būtību un arī izskaidroja neskaidro vārdu. Turpmāk vismaz es zināšu, ka “sanglier” franču valodā ir mežacūka. Kas to lai zina, varbūt kādreiz man šis vārds vēl noderēs.Kas attiecas uz slēpņošanu, nevarētu teikt, ka mūsu rezultāti būtu satriecoši – atradām divus slēpņus, taču prieks bija par to, ka tie abi bija “multi” un vismaz vienam no tiem aprakstu biju izburtojis pats bez palīdzības no malas. Turklāt otrajam pat tikām pie FTF jeb pirmo atradēju goda. Vēl vienu līdzīga stila slēpni gan atrast neizdevās – vai nu kaut ko bijām nepareizi saskaitījuši, vai arī pie vainas bija mana pārāk trūcīgā franču valoda, taču patiesībā ne jau pēc statistikas mēs turp braucām, bet gan skaistumus lūkotiesi.Tā kā neesam mēs gluži no tērauda taisīti, svarīga vakara sastāvdaļa bija atbilstošas ēstuves atrašana, kur ieturēt vakariņas. Kā jau tas parasti notiek, kamēr nebijām ēduši, neviens sakarīgs krodziņš acīs nekrita, tos sākām ielās ievērot tikai būdami jau ar pilniem vēderiem. Vienīgā iestāde, kas vismaz ārēji šķita pieņemama, bija kāds latīņamerikāņu stila veidots traktieris, kurā tad arī gājām iekšā. Kā jau tas Francijā bija gaidāms, ēdienu aprakstos varējām noprast tikai to, kāds zvērs attiecīgajā ēdienā ir iekšā, bet kā tas pagatavots varējām tikai minēt. Jau pēc tam, kad biju pasūtījis cūkgaļu, atcerējos savu bēdīgo pieredzi Lionā, kad pasūtītā cūkgaļa sastāvēja no vieniem vienīgiem skriemeļiem. Šoreiz tomēr gaļa bija laba un bez kauliem, un ar ēdienu nenoveicās vienīgi Antai, kura kā izrādījās bija pasūtījusi desiņas lēcu mērcē. Arī mums pārējiem ēdienam klāt bija lēcas – taču tikai mazos speciālos trauciņos, bet Antai tā bija maltītes galvenā sastāvdaļa un godīgi jāatzīst – lielās devās tās nebija sevišķi gardas. Līdz ar to lielāko uzsvaru viņai nācās likt uz piestūķēšanos ar maizi.Pēc ēšanas turpinājām pilsētas apskati (patiesībā saruna par “sanglier” un FTF iegūšana notika tieši tad), paviesojāmies pie mākslinieka Antuāna Vato pieminekļa, kas izskatījās visai vampīrisks, un tad pamazām gājām uz viesnīcu, lai dotos pie miera.Praktiskā informācija:Nakšņojām viesnīcā Hotel Notre Dame (cena - 95 EUR no 4 cilvēkiem)

Šī bija viena no tām reizēm, kad sākotnēji ceļojumam bija vesela kaudze ar dažādiem variantiem, no kuriem beigās Portugāle tika atzīta par visvieglāk realizējamo. Patiesībā gan Portugāle nav nemaz tik viegli apmeklējama valsts, jo no Rīgas uz turieni nav tiešo reisu (ne tikai Ryanair, bet arī glaunākām kompānijām). Lētākais lidojumu variants, ko izdevās atrast, bija: Rīga – Šarleruā (Beļģija) – Faro un Porto – Bergamo (Itālija) – Rīga. Pozitīvais – iespēja ceļojumu pa Portugāli sākt šīs valsts vienā galā un beigt otrā galā. Negatīvais – divas naktis Šarleruā un viena nakts Bergamo. Sākotnēji kā pamatvariants pārvietošanās ziņā tika izskatīta automašīnas īre, taču visu par un pret apsvēršanas rezultātā secinājām, ka tā nebūs ekonomiski pamatota, rezultātā uzsvars tika likts uz dzelzceļu satiksmi. Jāatzīmē, ka Portugāles dzelzceļu tīkls ne tuvu nav perfekts, līdz ar to vairākos posmos bija paredzēts tomēr sēsties autobusā (piem., nav dzelzceļa līniju, kas savienotu Lagosu un Lisabonu vai Peniši un Aveiro). Arī Beļģijā ieplānotajām dienām paredzējām kādu papildinājumu – lai nebūtu divas dienas un naktis jāaizvada mazpilsētā Šarleruā ceļojuma plānos tika iekļauta Francijas pilsētā Valansjena (Valenciennes). Līdz ar to tika iegūts sekojošs ceļojuma maršruts:Rīga → Charleroi → Valenciennes → Charleroi → Faro → Lagos → Lisboa → Sintra → Cabo da Roca → Sintra → Peniche → Aveiro → Guimaraes → Porto → Bergamo → RigaDaudz pārdomu bija par to, kādas somas ņemt līdzi ceļojumā. Sākotnēji bija domāts, ka Lienei varētu nopirkt jaunu mugursomu (Ryanair rokas bagāžas izmēriem atbilstošu), bet es varētu izmantot savu ierasto mazo melno ceļojumu rokassomu. Taču “Gandra” apmeklējumā noskaidrojās, ka arī tagadējā Lienes lielā mugursoma rokas bagāžas formātam atbilst gluži labi, līdz ar to jauna soma nopirkta netika, bet Liene varēja ņemt jau Itālijas ceļojumā pārbaudīto Lafuma Hunza:Bija gan zināmas šaubas par to, vai šī soma patiešām ietilps Ryanair rokas bagāžas rāmjos, bet vēlāk izrādījās, ka sevišķa pamata satraukumam nebija.Kas attiecās uz manu somu, mēģināju aizņemties kādu ceļojuma inventāru no N.R., bet izrādījās, ka viņa mugursoma ir vēl lielāka par manu 60+10 Lafuma somu (kuru arī diez vai varētu ienest kā rokas bagāžu). Taču pārdomu rezultātā secināju, ka man nemaz lielu somu nevajag, jo nebraucam taču uz mēnesi un neesmu jau es arī tas tipiskais lielo mantu nēsātājs. Atrast somas bildi Internetā neizdevās, jo tā ir tik vecs modelis, ka visticamākais sen vairs nekur nav iegādājama. Vismaz man šī soma ir jau kopš 2002.gada, pārdzīvojusi gandrīz visus studiju gadus un vēl kādu laiku pēc Universitātes beigšanas tā man turpināja kalpot, līdz Liene man uzdāvināja velobraukšanai piemērotāku (bet tilpuma ziņā mazāku) mugursomu. Ja nemaldos, šīs somas ietilpība tiek vērtēta uz 16 litriem, bet tās nopietnākais trūkums ir krūšu un vidukļa stiprinājumu trūkums - proti, ar šo somu sanāk lielāka slodze mugurai, ko gan kaut kādā mērā kompensē apstāklis, ka 16 litros tāpat baisākos ķieģeļus nesakrāmēsi.Nobeigumā - par ceļabiedriem. Braucienā devāmies kopā ar Māri un Antu, ar kuriem līdz šim tālākais kopīgais izbrauciens bija pirms pāris nedēļām uz Alūksni un Balviem. Uzreiz varu pateikt, ka (vismaz manā skatījumā, varbūt kādam ir atšķirīgs viedoklis) satikšanā problēmu nebija, nevienam sevišķs besis neuznāca un kopbraukšana sanāca jautra. Detalizētāks apraksts sekos.

Pēc 10 dienām, kuru laikā paciemojāmies:- Beļģijā- Francijā- Portugālē (lielāko daļu laika)- Itālijāesam atgriezušies dzimtajās ārēs. Šajā laikā ir redzēts ļoti daudz (apraksts un bildes cerams tuvākajā laikā kļūs publiski), un izpildīts viens no 101 saraksta punktiem - nedēļu nebiju sastopams Interneta plašumos - neizlasīju nevienu ziņu, nevienu e-pastu un nenoskatījos nevienu Džastina Bībera videoklipu (ok, pēdējos gan redzējām televīzijā), un krutākā tehnoloģija, ko izmantojām, bija teleteksts. Tiesa, divreiz tika iets pa naža asmeni - Lisabonā hostelī pie Interneta sēdēja MA, bet Lagosā pie datora apsēdos es pats, taču internetā negāju - vajadzēja veikt nelielas burvestības, lai Garmin atkal ieraudzītu slēpņu sarakstu. Vai bija grūti iztikt bez interneta? Protams, ka nē. Taču darba specifika man ir tāda, ka ikdienā no tā izvarīties laikam gan būtu neiespējami.

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.Diezgan kritiski mums bija ar iečekojamās somas svaru – pie atļautiem 15 kilogramiem tas bija 14,9 – rezervju nebija praktiski nekādu, bet vismaz normā mēs tomēr iekļāvāmies, kas bija pozitīvi. Pie metāla detektoriem gan man, gan Lienītei nācās noaut basas kājas, kas nebūt nebija patīkami – es esmu pieradis, ka lidostā nākas iziet cauri detektoram zeķēs, bet tā kā biju zandalēs uz pliku kāju, šoreiz nācās iet basām pekām pa grīdu.Pēc visu pārbaužu iziešanas steigā nopirku dažus nieciņus un palaidu meitenes uz iepirkšanās tūri. Tā gandrīz beidzās ar normāliem mēsliem: sēdēju es un garlaikojos, kad pēkšņi izdzirdu: “This is last call for passengers travelling to Riga. Go to your gate immediately!” Tālab ņēmu kājas pār kamiešiem (vai kā to pareizāk saka?) un skrēju meklēt Lieni un Lienīti, bargi kliegdams, ka mums jāsteidzas. Līdz vārtiem aizskrējām, bet tur izrādījās, ka nekur mēs vēl patiesībā nekavējām, lai gan ilgi uz lidmašīnu jāgaida nebija. Atkal jau uztraucos, ka mana salona bagāža tiks atzīta par izmēros neatbilstošu, bet kārtējo reizi izspruku cauri sveikā, un labi ka tā.Lidmašīnā uz Rīgu, kā jau to varēja gaidīt, bija vismaz divas grupiņas ar vecpuišu ballīšu dalībniekiem – viens bariņš angļu un viens – indiešu. Lienei ļoti iepatikās angļu bariņa pieeja, ka katram uz t-krekla bija attēlots kāds viņam līdzīgs filmu varonis. Tikām indiešiem visiem bija krekliņi ar topošā vīra attēlu, bet pašam pasākuma vaininiekam – kāzu kleita un blonda parūka. Kur gan vēl doties vecpuišu ballītē, ja ne uz the new party capital of Europe? Ceļa gaitā indiešiem piesitās klāt kāds manāmi iereibis anglis, kas vispirms no viņu krājumiem dabūja alkoholu, bet vēlāk jau sarunāja, ka viņš ar viņiem kopā brauks uz Radisonu, viņam tika izsniegts krekliņš tāds pats kā pārējiem un arī viņš kļuva par Pola vecpuišu ballītes dalībnieku. Apsviedīgs zellis!Vēl būtu vērts pieminēt, ka Rīgas lidostā (kuru sasniedzām bez starpgadījumiem) redzējām divus īpatnējus (negatīvā nozīmē) fruktus – vienu zelli nelaida cauri pasu kontrolei, jo viņš bija pazaudējis lidmašīnā pasi, bet otrs pasu kontrolei bija ticis garām, bet tāpat bija pazaudējis pasi. Kā tas var atgadīties – ne man spriest. Bet neizslēdzu varbūtību, ka viņiem pases nebija jau pirms izlidošanas, bet angļi uz šiem apskatījās un padomāja: “Labāk lai viņi tinās uz to Latviju, un lai turienieši domā, ko ar tādiem iesākt.”Tā arī beidzās mūsu Kornvolas ceļojums.

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.Turklāt nelielas problēmas saistībā ar izkļūšanu no mājas man tāpat radās – tā kā saimniece mums nebija iedevusi atslēgas nedz no istabām, nedz no ārdurvīm, man nebija citu variantu, kā ar durvīs esošo atslēgu atdabūt vaļā mājas ārdurvis un atstāt tās neaizslēgtas, pašam dodoties prom. Varēju gan arī aizslēgt durvis no ārpuses, bet tas būtu vēl riskantāks gājiens, jo biju drošs, ka līdz manai atnākšanai vismaz kāds jau būs piecēlies – kā nekā atradāmies fermā, bet fermās ļaudis parasti nepampst līdz pusdienlaikam slienainos spilvenos. Līdz pirmajam slēpnim nācās kārtīgi izstaigāties – pa taisnu līniju distance bija ap kilometru, pa ceļu – aptuveni divi. Un jāatzīst, ka šie nebija divi jautrākie kilometri, ko man Anglijā nācā veikt, jo lielākā distances daļa bija jāiet gar normālu šoseju – proti, pietiekoši platu ceļu, lai mašīnas varētu izmīties, bet ne tik civilizētu, lai tam blakus būtu ietve. Līdz ar to situācijās, kad dzirdēju mašīnu tuvošanos, vienmēr savlaicīgi metos krūmājā.Jau pirmais atrastais slēpnis man radīja nepatīkamu pārdzīvojumu – tajā atkal jau nebija zīmuļa! Kā mani tracina šis angļu skopums, ka viņi nevar kā civilizēti ļaudis ievietot slēpnī kaut pašu draņķīgāko rakstuli! Turklāt asināmie ir sastopami daudz biežāk nekā zīmuļi. Atkal jau nolādējies, uztaisīju fotologu, bet manī bija vismaz viena cerība – nākamais ņemamais slēpnis bija tādā vietā, ka man atceļā no tā bija atkal jāiet garām pirmajam, un ja šajā otrajā būtu zīmulis, es to varētu nočiept un vēlāk atstāt pēdējā šī rīta slēpnī, atzīmējoties ar to visos atrastajos punktos. Un sanāca, ka šāda metode nostrādāja – otrajā slēpnī zīmulis bija. Un vēlāk patiešām zīmuli atstāju maršruta pēdējā punktā, kur gan (nedaudz nenoveicās) viens zīmulis jau bija. Latvijā es noteikti nebūtu no slēpņa zadzis zīmuli, bet redzot angļu ieradumus, izlēmu savus principus pārkāpt. Jāatzīst, ka šie seši slēpņi neviens ne ar ko dižu atmiņā nepalika – tādas standarta kastītes neizteiksmīgās vietās, tik vien labuma kā izvingrināšanās no rīta un nedaudz uzlabota personīgā statistika. Šķiet, ka angļiem nav tik daudz slēpņošanas estētu kā Latvijā, kur tev izteiks aizrādījumu par pilnīgi visu. Un es zinu, ka arī pats esmu no tiem ļaudīm, kas drīzāk slēpni nokritizēs, nekā atzīs par labu esam. Ja kas – attiecībā uz maiņas objektiem, pastāstīšu vienu detaļu, ko piemirsu iepriekšējo dienu aprakstos iekļaut. Visu ceļojuma laiku man diezgan sliktā stāvoklī bija kreisās kājas papēdis, kuru biju savainojis pierīgā, meklējot vienu diezgan bezvērtīgu slēpni, ieliekot kāju precīzi tajā vietā, kur 10 sekundes iepriekš Liene man bija teikusi nelīst. Back to the point – man bija savainota kāja un mums nebija līdz plāksteru, toties kādā slēpnī brīdī, kad kājas asiņošana bija sasniegusi kritisko līmeni, atradām gluži jaunu iepakotu plāksteri, kuru paņēmām un ar kuru nostaigāju turpmākās divas dienas. Tāpat no viena slēpņa “izcēlām” iesaiņotu plastmasas dakšiņu, jo šādas lietas mums ari noderēja, tā ka var teikt, ka nedaudz palaupījām angļu slēpņu krājumu. Un šajā rītā no viena no sešiem slēpņiem izvilku arī TB – kausiņu, ko kāds bija saņēmis, izcīnot 30.vietu kādā diezgan neprestižā pasākumā (diez vai citādi šāds kauss tā klejotu pa pasauli). Uzreiz izlēmu, ka to vajadzētu vest uz Glāstonberiju un atstāt slēpnī uz Tora, jo kauss ir gandrīz pielīdzināms Svētajam Grālam, bet zināms, ka Aramejas Jāzeps tieši turp bija šo kausu nogādājis. Vai arī tas nav zināms, bet kaut kur šādu versiju dzirdējis esmu.Labi izstaigājies, ap pusastoņiem biju atpakaļ mūsu fermā. Pa šo laiku patiešām šeit jau bija sākusies dzīvība – aiz mājas skaļi purpināja traktors, bet tai visapkārt sulīgi smakoja pēc cūku fekālijām. Labi, ka vismaz telpās smaka iekšā nenāca un ka tādas nebija vakarā un pa nakti. Liene jau bija kādu laiku augšā (viņa bija man paspējusi piezvanīt, kad vēl tikai tuvojos mūsu naktsmāju vietai) un gatava doties pēdējās kārtīgajās angļu brokastīs, jo nākamajā rītā mums bija jāceļas tik agri, kas uz gardiem ceptiem šampinjoniem varējām pat necerēt. Patiesībā gan vienīgais, kas patiešām gribēja brokastis, biju es, jo man šāda kārtīga pierīšanās no rītiem jau bija sākusi iepatikties, un arī tagad es domāju, ka vajadzētu man sev vismaz vienu rītu pagatavot tādu riktīgu English breakfast, varbūt vienīgi melno pudiņu es pats mājas apstākļos netaisīšu. Šaubos arī, ka Liene piekristu to uztaisīt manā vietā.Pēc ātras dušas sakrāmējām somu un devāmies iestiprināties. Lienīte arī bija jau piecēlusies, tā ka ne uz vienu gaidīt nenācās. Izņemot mūs, šajā mājā nakšņoja vēl kāds pensionētu angļu pāris, kas pilnīgi ignorēja mūsu klātbūtni un pat neatbildēja uz sasveicināšanos.Šajā dienā mūsu uzdevums bija diezgan vienkāršs – vispirms vajadzēja apskatit Glāstonberiju, bet pēc tās doties uz Bristoli, kur bija domāts iepirkt visādus suvenīrus un citus nieciņus no tās kategorijas, kuru pirkšana man ir īpaši netuva. Vispirms tomēr, protams, vajadzēja nedaudz papildināt atrasto slēpņu klāstu, ko veiksmīgi arī izdarījām. Lielā mērā mēs sekojām iepriekšējā dienā pārbaudītajai metodei – ņemt tādus slēpņus, pēc kuriem nav tālu jāiet, tomēr dažas reizes no šiem principiem atkāpāmies un kaut nedaudz izlocījām savas slinkās kājas. Daži atrastie slēpņi tomēr bija no tās kategorijas, kur tev pietiek pabāzt roku no mašīnas un kaste jau rokā.Tā pa nedaudz aplinkus ceļiem mēs nonācām Glāstonberijā. Mūsdienās vairumam šī mazpilsēta asociējas ar pasaulē (ne tikai Eiropā) nozīmīgāko rokfestivālu, kurā ik gadus pulcējas milzīgi cilvēku pūļi un kur uzstājas tādas grupas, ka ar tām pietiktu 20 mazāka vēriena festivāliem, kuri tāpat skaitītos katrs ļoti prestižs. Taču izsenis Glāstonberija ir pazīstama kā svētvieta, kuru ļaudis esot atzinuši par tādu jau pirms daudziem, daudziem tūkstošiem gadu. Un Glāstonberijas galvenais simbols ir tās kalns jeb Tors. Atbilstoši leģendām, Glāstonberija ir saistita gan ar karali Artūru, gan ar dažādu seno Anglijas tautu vēsturi, gan ar ko vēl ne. Un man tā, protams, visvairāk ir saistīta ar Broken Sword, un es joprojām nožēloju, ka nenoskaidroju, kur atrodas tā ieliņa, kurā norisinājās spēles darbība Glāstonberijā, līdz ar to es nevarēju nobildēties kāda vietā, kur bijis Džordžs. Sākām Glāstonberijas apskati mēs ar objektu, ko sauc par Svēto Dzelksni. Atbilstoši kārtējai ļoti ticamajai leģendai, kad Aramejas Jāzeps esot Glāstonberijā pirms gulētiešanas iedūris zemē savu ceļa nūju, bet no rīta tā sazaļojusi un pārvērtusies par koku/krūmu. Šī koka pēcnācējs joprojām aug vienā no Glāstonberijas uzkalniem un ik gadus uz Ziemassvētkiem zariņš no tā tiek pasniegts Anglijas karalienei, kurai droši vien nav lielāka prieka kā saņemt fragmentu dzelkšņaina krūma. Redzējām mēs šo Svēto Dzelksni un jāsaka – nekā diža no tā nav. Vai nu Aramejas Jāzeps aizmirsa atstāt instrukcijas, kā šādi koki kopjami, vai kas cits, bet kopumā tas jāatzīst par visai necilu koku. Plus vēl, ejot pēc tam tuvumā izvietotā slēpņa, visur bija aitu spiras.Taču ne jau uz krūmu mēs braucām skatīties Glāstonberijā, bet gan uz Toru. Sākumā īsti nevarējām saprast, kur tam tuvāk atstāt mašīnu, pabraukājām riņķī un neko prātīgu neatraduši, izmantojām stāvvietu, ko ieteica Tora slēpņa apraksts – proti, blakus Glāstonberijas etnogrāfiskajam muzejam. Pie muzeja arī bija slēpnis, izvietots, saskaņojot ar tā administrāciju, kā mūs mierināja apraksts. Ja kas – šis apstāklis bija diezgan būtisks, jo nācās ložņāt pie pašām muzeja durvīm, līdz beidzot Liene priecīgi pavēstīja, ka ir atradusi. Un varējām doties uz Toru. Liene gan paspēja vēl pakurnēt, ka jākāpj kalnā (diemžēl neviens nav padomājis, ka varētu svētajā kalnā uztaisīt eskalatoru), paskatījāmies uz visādiem hipijveida dīvaiņiem, kas klīda pa pilsētu, līdz beidzot sākām īsto kāpienu. Savdabīgs novērojums – lai gan nemaz nebija rokfestivāla sezona un neizskatījās, ka šeit būtu arī kāds svētceļnieku laiks, bet cilvēki Glāstonberijā izskatījās savādāk nekā citās vietās, kur pabijām. Vai nu Glāstonberijā labi aug kaņepes vai kas cits, bet gan vīrieši, gan sievietes man te šķita tādi... jokaini. Ne obligāti tieši negatīvā ziņā jokaini, bet kaut kas te bija citāds.Par pašu Glāstonberijas Toru – loģiski, ka tā varenība nav ar aci saskatāma. Varētu teikt – vienkāršs liels apaļš paugurs, nekā vairāk, bet nē – tur tomēr ir kaut kas vairāk. Ne jau bez iemesla kāds paugurs kļūst par nozīmīgu svētvietu. Plus, atšķirībā no, piemēram, Pokaiņu meža, neviens neapstrīd to, ka Tors patiešām ir bijis svētvieta dažādām kultūrām un civilizācijām. Tagad gan tas no svētvietas ir pārvērties par tūrisma objektu un vietu, kur izvest paganīties aitas.Kad bijām apskatījuši Toru no augšas un izlasījuši, ka tajā izvietotajā baznīcā ticis pakārts pēdējais tās mācītājs, devāmies lejup, meklēt slēpni. Loģiski, ka tūristu iecienītā objektā slēpnis nevarētu būt pašā centrālākajā vietā. Un, ejot no augšas, mēs ieraudzījām mums vajadzīgajā virzienā divus vīriešus, kuri izteikti izskatījās pēc slēpņotājiem. Ja visa kalna nogāze nebūtu aitu spirās, Liene un es droši vien būtu pa taisno devušies pie viņiem, lai iepazītos ar “fellow geocachers”, jo līdz šim mums tas Anglijā nebija izdevies. Taču kaku jokus uz sevi uzņemties negribējām, tāpēc gājām vien pa ceļu, un mūsu interešu biedri bija paspējuši jau sen notīt makšķeres. Varbūt gan tie nemaz nebija slēpņotāji, un mums tikai bija izlicies – arī šāds variants principā ir iespējams.Un tad – uz Bristoli. Beidzot pienāca tas brīdis, kad iegriezāmies kādā lielākā pilsētā, nevis tikai vazājāmies pa laukiem, kur, kā teiktu normāls Latvijas provinces iedzīvotājs, “nav nekā, ko redzēt”. Un jāsaka – pēc laukiem Bristole mums ne pārāk patika. Tiesa, mēs jau arī daudz no tās neredzējām. Iebraucām centrā, novietojām mašīnu stāvvietā (sasodīti dārgā, ja kas) un gājām pa veikaliem. Būšu korekts un šajā rindkopā īpaši neizteikšos par tēmu “kā man patīk šopings”. Vari iztēloties to droši vien tāpat. Labi gan, ka šis pasākums nebija ilgs – te man paveicās, ka ne Liene, ne Lienīte:a) neko prātīgu neatrada,b) bija ļoti operatīvas.Bet fakts paliek fakts – reāli mēs Bristoli apskatījām ļoti, ļoti nedaudz, tikai bišķi paskatījāmies uz tās apskates objektiem (jauki, bet ne vairāk), un devāmies jau pēc automašīnas, lai brauktu uz mūsu naktsmītni, tur iečekotos un vestu automašīnu uz nodošanas punktu Bristoles lidostā. Bija gan domāts, ka vakarā mēs vēl atgriezīsimies Bristolē, lai tur paslēpņotu un beidzot uztaisītu kādas bildes, izmantojot līdzi paņemto statīvu, bet... par to vēlāk.Mūsu naktsmītne atradās dažu jūdžu attālumā no lidostas un lielākā attālumā no pilsētas centra. Ceļu atradām viegli, un vēl iebraucām pēc pēdējā Anglijas slēpņa. Biju sarēķinājis, ka uz šo brīdi mums bija 79 paņemti punkti, un glītāks nobeigums būtu pie apaļa skaitļa, tālab iebraucām ceļotāju “hotelī” netālu no lidostas. Citā dienā mēs būtu varējuši tur uzkalniņā paskatīties, kā paceļas un nolaižas lidmašīnas, bet tā kā atkal bija uznācis tā sauktais drizzle un klāt tam nāca arī bieza migla, labi, ka vismaz konteineri varēja saskatīt, par lidmašīnam varēja pat nesapņot. Veicām pēdējo “laupīšanu”, un tad gan – uz naktsmītni.Nedaudz neveikla situācija sanāca, kad pavaicājām kādam vietējam, vai viņš nezinātu, kur atrodas mums vajadzīga nosaukuma guesthouse. Izrādījās – turpat, kur mēs jau atradāmies, un viņš tajā strādāja. Iegājām iekšā – ļoti omulīga paskata māja, kamēr Lienīte runājās ar viesnīcnieci, Liene tika pie lieliem priekiem – izrādījās, ka šajā namā mitinājās divi labradori – viens gaišs, viens tumšs, un tie abi gribēja tikt samīļoti. Līdz ar to šajā vakarā Liene daudz “mīcija” šos abus suņus (un vēlāk vēl nez no kurienes parādījušos pūdeli). Arī istaba mums bija laba, vienīgi man atkal bija jāguļ uz matrača uz grīdas – tikai šoreiz tas bija normāls gultas matracis, nevis piepūšams. Sanesām istabā visas somas, pārbaudījām, ka mašīnā nekas nebija atlicis, un braucām uz lidostu. Pa ceļam mums vēl vajadzēja atrast vietu, kur uzpildīti benzīnu, jo mašīna bija jānodod ar pilnu bāku. Ne pārāk labs bija lēmums uzticēties navigācijas ierīces piedāvātam benzīntankam, kam vajadzēja būt vistuvākajam Bristoles lidostai – šajā vietā benzīntanks gan patiešām bija, taču varēja redzēt, ka tas jau pirms kāda laika ir bankrotējis un pārstājis darboties. Zinot to, ka iepriekš jau divas reizes vietās, kur aparāts teica, ka būs benzīns, tā nebija, mums droši vien nevajadzēja par to īpaši brīnīties. Labi, ka tomēr arī īsto “tanku” atradām salīdzinoši ātri, jo truli braukāt pa šoseju, meklējot benzīntanku, nešķiet īpaši labs laika pavadīšanas veids.Tad nu aizbraucām uz lidostu, nodevām automašīnu un pasūtījām taksometru, kas mūs aizvestu uz mūsu viesu māju (tās atrašanās vieta neparedzēja iespēju tur nokļūt ar sabiedrisko transportu). Mūsu šoferis bija vīrs gados, tāds mierīgs un rāms anglis, kurš pat neuzskatīja par vajadzīgu nolamāties, kad kāds atsaldenis ar kabrioletu izgriezās mums priekšā uz šosejas un sāka uz ceļa izstrādāt visādus pigorus.Laiks šajā vakarā bija tik pretīgs, ka vienojāmies nekur vairs nebraukt – mums jau bija nākamā rītā nepatīkami agrā stundā jāceļas un jābrauc uz lidostu (atkal ar taksi, šoreiz gan – viesu nama apmaksātu), tālab vakaru pavadījām, dzerot alu, piekožot tam klāt zilo sieru (to pamatā darīja Lienīte), spēlējoties ar suņiem (Liene) un reģistrējot atrastos slēpņus (es). Jā, labradori paviesojās arī mūsu istabā, un es biju tas “sliktais”, kas nabaga sunīšus dzina projām. Lai gan arī man jāatzīst – tie bija patiešām jauki zvēri. Meitenes jau saldi gulēja, kamēr es vēl turpināju dokumentēt atrastos punktus, bet arī es īpaši ilgi neizturēju, ļaujoties miega saldajai varai.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Patiesībā tas bija sācies jau naktī, un neatkāpās visas dienas garumā. Apstiprinājās rudā lorda vārdi, ka būs gaidāms lietus. Kaut kādā mērā tas mūsu plānus noteikti koriģēja – daudz vairāk laika līdz ar to pavadījām automašīnā un daudz mazāk – staigājot apkārt. Jāpiezīmē, ka no rīta visi bijām ļoti slikti izgulējušies, lai gan gultām it kā ne vainas nebija un trokšņi traucējuši mums nebija. Iespējams, kaut kas šajā vietā nebija īsti labs, bet grūti teikt, kas tieši mums bija traucējis šeit labi atpūsties. Ne pārāk simpātisks likās saimnieces vīrs – Lienīte viņu pat salīdzināja ar to austriešu briesmoni, kas pagrabā turēja savu meitu. Tik traks man viņš gluži nešķita, bet arī es ar šo vīrieti diez vai kopā dotos vakarā skatīties futbolu. Arī kad mēs jau braucām prom viņš visai dīvaini stāvēja savas garāžas durvīs, mūs vērodams. Varbūt ne bez iemesla viņam gaitenī pie sienas bija saraksts ar nāvessodiem, kas izpildīti tuvējā cietumā...Tā kā bijām patiesībā jau tikuši diezgan tālu un mums vēl bija kāds laiciņš atlicis, piekritām Lienītes ierosinājumam vēlreiz aizbraukt uz Port Isaac, kur viņa vēlējās vēl sabildēties dažādās ar “Saving Grace” saistītās vietās. Lai tā būtu! Šajā rītā Port Isaac nebija tik pievilcīga kā saulainā pēcpusdienā. Varbūt vienīgi atmosfēra bija daudz autentiskāka – bez tūristiem, ar mazāku tirgotāju daudzumu, un ar daudz slapjiem cilvēkiem. Slapjākais no visiem biju es, kam nebija nedz lietus jakas, nedz lietus mēteļa. Patiesībā es jau esmu no tiem ļaudīm, kas īpaši nepārdzīvo, ja gadās nedaudz izmirkt, bet Lienīte teica, ka viņa nespējot uz mani skatīties, līdz ar to iegriezāmies kādā bodē pēc papildu lietusmēteļiem. Tāpat Lienīte par visu varīti gribēja tikt pie Kornvolas karoga, ko uzlīmēt uz automašīnas, bet neko diži prātīgu šajā ziņā atrast neizdevās. Varbūt tādēļ, ka laiks bija nekāds.Lai aizbrauktu uz Port Isaac, bijām pavisam novirzījušies no mūsu maršruta – atkal jau atradāmies pie English Channel, proti, nepareizās jūras. Tad nu ņēmām karti rokās un “dūrām” atpakaļ uz dienvidiem, cauri Bodminas tīrelim. Šis ir viens no lielākajiem dabas parkiem šajā reģionā, un viena no tām vietām, kur es noteikti gribētu atgriezties vēlreiz. Par spīti nemitīgajam lietum varējām redzēt, ka šīs vietas bija pasakaini skaistas – ar kaut kādā mērā nedabisku zaļumu, granīta un zāles pauguriem, seniem tiltiņiem, aitām, kuras ne zinis nelikās par lietu, pauguriem un ielejām. Tiešām – lieliska vieta, kur uzņemt pasaku filmas. Atbilstoši kādai leģendai, šajā tīrelī atrodas ezers, kurā dzīvoja Lady of the lake – tā pati sieviete, kura karalim Artūram pasniedza burvju zobenu Ekskaliburu. Par šo notikumu vēlāk diezgan trāpīgi izteicās anarh-osindikālistiskais zemnieks Deniss: “Strange women lyin` in ponds distributin` swords is no basis for a system of government! Supreme executive power derives from a mandate from the masses, not from some farcicial aquatic ceremony!”Laika apstākļu dēļ sanāca tā, ka teju visus šīs dienas slēpņus es “ņēmu” viens, un pamatā izvēlējāmies tādus, kur no mašīnas bija jāiet ne vairāk kā daži desmiti metru. Un labi, ka tā bija Anglijas, nevis Latvija, līdz ar to par slēpņu trūkumu sūdzēties nevarēja, plus šādā veidā izbraucām pa mazākiem celiņiem, kas visu piedzīvojumu darīja interesantāku. Jā – bija šeit arī vienkāršā un pagalam prozaiskā pieeja – cauri tīrelim ved arī šoseja, pa kuru var ātri tikt no punkta A līdz punktam B. Bet mums tieši to nevajadzēja – mums bija nospļauties par punktu B, daudz svarīgāk bija apskatīt to, kas pa ceļam.Nekā diži daudz, ko par šo dienu stāstīt, man nav. Nekādās pilsētās mēs nepabijām – bija gan domāts, ka dienas otrajā pusē mēs iebrauksim Plimutā un turpat paliksim pa nakti, bet no šī plāna nekas nesanāca. Jau kilometrus 10-15 pirms centra sākās korķi, visur bija diezgan bezcerīgs skats, kur braukt, nebija skaidrs, un diezgan ātri izlēmām, ka negribam mēs nekādas lielās pilsētas redzēt, ka esam godīgi letiņi no laukiem, kuriem uz civilizāciju nospļauties. Tiesa, tikt no korķiem laukā tāpat nebija sevišķi viegli un bez pārspīlēšanas varu teikt ka 3 stundas mēs pilnīgi bezjēdzīgi nositām, mēģinot tikt prom no Plimutas. Nezinu, vai mēs daudz zaudējām, neiebraucot šajā pilsētā, bet pēc Wikipedia atrodamajām bildēm tā nešķiet. Vismaz vienu no pilsētas galvenajiem apskates objektiem mēs redzējām, jo no tā bija grūti izvairīties – veco dzelzceļa tiltu Royal Albert Bridge, kuram blakus iet modernais tilts, pa kuru braucām mēs. Ja kas – modernais tilts arī ir visai iespaidīgs, bet tam ir viena nepatīkama iezīme – braukšanas maksa. Sākotnēji bija domāts, ka pie Plimutas mēs nakšņosim, bet arī no šīs ieceres atteicāmies un braucām tālāk. Jā – ideālā variantā bija domāts, ka mēs varētu nakšņot vienā konkrēta Plimutas priekšpilsētā, kur bija milzīgs daudzums slēpņu, tā ka es varētu nākamajā rītā atkal doties kārtīgā slēpņu tūrē. Taču izrādījās, ka attiecigajā daļā vispār nebija ne miņas no potenciālām naktstmājām – pat ne tādu vietu, kur ieiet apvaicāties tīri ziņkārības pēc, un riņķošana pa tuvējiem ciematiem arī nekādus rezultātus nebija. Patiesībā vēlme atrast konkrētajā vietā naktsmājas mūs arī iedzina Plimutas pēcpusdienas korķos – kad nebijām varējuši neko atrast mums vajadzīgajā apvidū, šturmējām pilsētas centra virzienā, un tad mēs ari uzsēdāmies pa nopietnam.Ceļš mūs veda cauri Devonšīras iespaidīgākajam parkam (jā, pirms Plimutas, braucot pāri tiltam, mēs bijām atvadījušies no Kornvolas un iebraukuši Devonā) – Dartmūras tīrelim. Atkal varu tikai pažēloties, ka laika apstākļu dēļ nevarējām tur pakavēties ilgāk un kaut ko nedaudz vairāk apskatīt. Rezultātā viss “guvums” no šī apvidus – viena uzņemta fotogrāfija, viens atrasts slēpnis un vairākas nesarunātas naktsmājas. Pabijām arī vienā no šī apvidus nozīmīgākajām vietām – Prinstaunā, kur atrodas slavenais Dartmūras cietums. Savulaik šeit tika turēti Anglijas bīstamākie noziedznieki, un no šī cietuma bija izbēdzis slavenākā ar Dartmūras tīreli saistītā literārā darba - “Bārskerviļu suņa” varonis (otrā plāna gan) – slepkava Seldens. Kā uzzināju bukletā, ko vakara gaitā nospēru no kāda kroga, šajā cietumā agrāk vielaicīgi esot bijis ap 11000 ieslodzīto, kamēr tagad cietumā ir izvietots muzejs. Perspektīva apmeklēt muzeju, kurā vienlaikus atrodas cietums, mūs nemaz nevaldzināja – nejauši nomaldies no grupas un nonāc kamerā pie izvarotājiem. Tikai mājās uzzināju, ka muzejs atrodas ēkā, kur kādreiz atradusies cietuma pienotava, bet pašā cietumā mīt tā sauktie “balto apkaklīšu” ieslodzītie. Risks, ka tev aiz stūra uzglūnēs kāds maniakāli noskaņots nodokļu mahinators, tomēr nav tik traģisks.Kā lai arī nebūtu, Prinstaunā mēs naktsmājas neatradām, un patiesibā bijām vēl lielu gabalu izbraukuši no Dartmūras parka, līdz beidzot mūsu meklējumi vainagojās ar panākumiem. Atrastais variants gan nepavisam nebija lēts (90 mārciņas uz trijiem), bet ilgāk meklēt vairs negribējās. Un tā nu sanāca, ka šo nakti mēs pavadījām īstā angļu fermā. Gandrīz gan sanāca tā, ka arī tur mēs naktsmājas nebūtu dabūjuši – B&B īpašniece bija jau sataisīusies iet gulēt, kad zvanīju pie viņas durvīm. Un tas – par spīti tam, ka pulkstenis vēl rādīja tikai astoņi. Līdz ar to secinājām, ka Anglijā labāk pārāk vēlu naktsmājas nemeklēt. Tiesa, daudz šāda atziņa mums nedeva, jo šī jau bija mūsu priekšpēdējā nakts Anglijā, bet pēdējai viesnīca bija rezervēta jau iepriekš. Šī bija arī vienīgā nakts mūsu ceļojuma laikā, kad mums bija divas istabas un nevis viena – variants gulēt trijiem vienā istabā netika piedāvāts, plus neatkarīgi no jebkā maksa bija 30 mārciņas par vienu cilvēku, nebija nekādas starpības, vai istabā būtu 1 vai 8 nakšņotāji. Lai vismaz kaut kādā mērā kompensētu to, ka nebijām varējuši atrast naktsmītni Plimutas slēpņu apvidū, izlēmu arī nākamajā rītā doties kādā pastaigā pēc slēpņiem. Šoreiz gan slēpņu vietas nebija gluži pie pašām mūsu naktsmājām – līdz tuvākajam punktam bija jāiet divi kilometri, bet no tā gan vairāki slēpņi nebija sevišķi tālu. Vienīgais, kas mani varētu atturēt – ja no rīta joprojām lītu, jo pavadīt divas stundas, brienot pa lauku ceļiem slapdraņķī, man nemaz tik ļoti negribējās. Lai gan – nevaru galvot, ka es patiešām būtu palicis istabā, ja rīts būtu pretīgs.

Pamodāmies agri, kā jau tas bija gaidāms - teltī ilgi nogulēt nekad neesmu mācējis. Tiesa, arī gultā ilgi nošņākt nav mana stiprā puse, līdz ar to nekādu brīnumu te nav. Liene pa nakti bija pamatīgi nosalusi, kamēr man tikai uz rītu bija kļuvis nedaudz pavēss, un tas par spīti tam, ka gulēju Ādama tērpā. Labi, nemētāšu te kruto – šortos un krekliņā. Bija doma no rīta izmantot pieejamās dušas. Kamēr es sargāju mūsu iedzīvi, meitenes gāja baudīt ķermeņa priekus. Atgriezās gan viņas, ne pārāk daudz izbaudījušas, un zinājās teikt, ka dušās ūdens ne vella netekot un esot auksts. Aizgāju tad arī es apskatīt šo situāciju. Izrādījās, ka viņas nebija pamanījušas uzrakstu, ka par dušu lietošanu ir jāmaksā, un tālab bija mazgājušās tādā ūdenī, kas vienkārši pil no krāna, ja nekas nav samaksāts. Ietaupītā summa bija iespaidīga – par trim minūtēm siltā ūdens bija jāmaksā 10 pensi jeb aptuveni 9 santīmi. Nezinu, kā mēs būtu tikuši līdz ceļa galam, ja ne šie kopumā ietaupītie 18 santīmi...Telti salikām tikai daļēji – tā bija visai pamatīgi norasojusi un iespējas to izžāvēt mums nebija, tālab telts pāris sekojošās dienas nodzīvoja uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa blakus Lienei daļēji izklātā formā. Un tad devāmies ceļā.Pirmā pieturvieta bija kādā miestā, kura nosaukumu man ir pat slinkums skatīties kartē, bet tas ievērojams ar to, ka tur ir labs skats uz pili uz salas – St. Michael`s Mount. Šī sala ir kārtējais Kornvolas brīnums, taču mums šķita, ka to pietiekami labi var apskatīt arī uz tās fiziski neatrodoties. Pašā miestā tikām bija visai atbaidošana paskata būve ar nosaukumu the Dolan, kuru kāds (atkal – slinkums skatīties, kas tieši) bija uzdāvinājis pilsētai un no kura varēja bildēt salu. Jā, un šajā “dolanā” bija nano izmēra slēpnis, kuru veiksmīgi atradām.Tā kā kempinga cenā English breakfast neietilpa, šajā rītā līdzās veikala apmeklējumam iegriezāmies iedzert tēju un kafiju. Piestājām pilsētiņā ar nosaukumu Porthleven, kas, kā jau to var nojaust pēc nosaukuma, bija kārtējā ostas pilsēta. Pilsēta lepojas ar savu slavenāko iedzīvotāju – tajā dzimušais Kristofers Krafts bija mēreni ievērojams sacīkšu braucējs, kura nopietnāko sasniegumu vidū var minēt piedalīšanos divos Formula 1 posmos 1971.gadā, turklāt ar visai spožiem rezultātiem – pirmajā reizē viņš nekvalificējās sacīkstēm, bet otrajā – izstājās, nobraucis pusi distances. Izmantojām iespēju ielūkoties Internetā, bet Liene – iedzert īpaši diētisku karsto šokolādi ar marshmallows. Nedaudz uztankojuši savus organismu, virzījāmies tuvāk Ķirzakas punktam. Vēl gan pa ceļam piestājām pie vismaz viena cita raga, lai gan nē – vismaz diviem. Stabili pabijām uz Mullion cove, un tad vēl otrā vietā, kuras nosaukumu kaut kā neizdodas noskaidrot, bet tur veicām nedaudz garāku kā mums citkārt bija raksturīgs pastaigu pēc slēpņa. Tā kā izrādījās, ka mums nebija līdzi pildspalvas, bet slēpni tādas arī nebija, palūdzu to kādiem garāmejošiem angļiem, taču viņiem, diemžēl, arī nekā rakstoša nebija. Līdz ar to iežurnalējāmies, izmantojot Lienītes acu zīmuli.Pats Lizard point kopumā vismaz man un Lienei patika labāk nekā Land`s end. Šī vieta nav statusa ziņā tik prestiža – nezinu, kālab angļi savu tālāko rietumu punktu godā augstāk nekā dienvidu punktu, bet tā tas ir. Te nav nedz 4D kino, nedz “the first and last water-closet in Britain”. Mašīnu šoreiz atstājām nevis glaunajā maksas parking pie paša Lizard point, bet gan ciemata Lizard centrā, līdz ar to līdz dienvidu punktam sanāca labi izstaigāties. No šejienes arī tika nosūtītas pēdējās kartiņas uz dzimteni, un rakstīšanas procesā Lieni pievīla mūsu no Latvijas līdzi atvestā pildspalva. Tuvākajā suvenīru bodē pildspalvu nopirkt nebija iespējams, taču tur to vismaz varēja aizņemties, kas arī nebija sliktākais variants.Turpat blakus Lizard point atrodas Lizard bāka – senākais gaismas objekts Cornwall pamatsalā. Bāka gan atrodas kaut kāda “heritage centre”, kurā ieiet bija stingri aizliegts, bet mēs ar latviešiem raksturīgu pofigismu tā teritoriju izstaigājām. Pofigismam pamatā gan bija tāds apstāklis, ka aizlieguma uzrakstu izlasījām, jau ejot no teritorijas ārā.Turpinot ceļu, kādā brīdī ievērojām vairākus lielus satelītšķīvjus – kādreizējo karalisko radaru staciju, kas veidota jau 2.Pasaules kara laikā. Piestājām tur ne tikai aiz intereses apskatīties uz radariem, bet arī vēloties paņemt slēpni. Izrādijās, ka tur bija vēl otrs apskates objekts – 3,2 metrus augsts akmens (tādus saucot par “menhir”, ko tas lai arī nenozīmētu), kas uz turieni esot nogādāts bronzas laikmeta sākumā.Nobraukuši garām dīvainam akmeņu veidojumam “Giant`s Quoits”, braucām tuvāk vietai, ko sauc par Eden project – vēl vienam no Kornvolas ceļojuma obligātās literatūras punktiem. Taču tā kā šajā vietā bija vēlams ierasties ne pārāk agri – lai būtu zemāka ieejas maksa, vispirms braucām meklēt naktsmītni (netipiski savlaicīgi). Kā jau katru reizi, te neiztika bez piedzīvojumiem. Negarlaikošu lasītāju, atstāstot katru “I`m sorry, but we`re fully booked” situāciju, bet viena epizode bija patiešām apdziedāšanas vērta. Braucām pa kādu klusu lauku ceļu, ieraudzījām norādi “Manor house bed & breakfast”. Lai arī tas, ka muižā nakšņošana varētu būt atbilstoša mūsu izpratnei par to, cik gribētos maksāt par naktsmājām, nešķita sevišķi ticami, izlēmām pārbaudīt šo variantu. Uz muižu veda ceļš kalnup. Varēja redzēt, ka krūmājs apkārt šim žogam nupat ticis pļauts un ieraudzījām arī pļāvēju, kas nesteidzīgā gaitā devās kalnup. Šķiet, ka Lienīte izvēlējās sliktu mirkli, lai pārlēgtu ātrumus un norūcinātu mašīnu – atrodoties šim vīram tieši aiz muguras. Tas viņu diezgan pamatīgi izbiedēja, un vīrs pat nedaudz palecās gaisā (vai tā man tikai palicis atmiņā). Pabraukuši viņam garām un tikuši līdz muižai, iedomājāmies, ka šis cilvēks varētu būt arī pats namatēvs. Un tā arī izrādījās. Tiesa, pirms izrādīt apartamentus, viņš pateica, ka viņam jāpārģērbjas kādās pieklājīgākās drēbēs. Nedaudz uzgaidījām, un no šķūņa viņš iznāca tērpies džinsu šortos – ne gluži tādā paskatā, kā es vismaz iztēlētos redzēt muižnieku. Istabas skatīties gāju es viens – kā jau mūsu kompānijas saskarsmes virsnieks. Jau ieejot pa mājas durvīm, es sapratu, ka cena par istabu būs augstāka par mums vēlamo. Ja tev tiek izrādīta super plaša atpūtas telpa ar visiem iespējamiem “navarotiem”, vari rēķināties – 20 eiro no cilvēka šeit tu nemaksāsi. Un tad man parādīja istabas – šādā vietā, protams, mums būtu jāizvēlas viena istaba ar double bed un viena – ar single. Būtu maigi teikts, ka istabas bija greznas. Tālab teikšu – tās bija ļoti greznas. Un cena, ko nosauca saimnieks, patiesībā šādai vietai bija ļoti draudzīga – 120 mārciņas no trim cilvēkiem. Vienīgais mīnuss – tas tomēr pēc mūsu standartiem bija izteikti par daudz. Pateicos viņam par apartamentu izrādīšanu, bet braucām tomēr tālāk. Bet ja tev rodas vēlme Kornvolā nakšņot muižā, droši vari doties uz Nanscawen manor house. Bija gan vēl viena nejauka vēsts – muižas īpašnieks, kuru vēlāk iesaucām par “rudo lordu”, tipiskā angļu manierē runāt par laikapstākļiem mani pabrīdināja, ka tik skaistas dienas kā šī tuvākajā laikā nebūšot un ka rītdien gaidāms lietus. Kā vēlāk izrādijās – viņam bija absolūta taisnība.Naktsmītni atradām diezgan ātri, un šoreiz – arī diezgan lētu. Par 55 mārciņām visi trīs varējām palikt vienā istabā. Un šajā mājā beidzot bija tas, ko Liene bija alkusi kādā B&B sastapt – suns, kas laiski gulēja dīvānā. Vieta gan salīdzinājumā ar muižu bija ļoti necila, toties – uz pusi lētāka, kas arī nebija tas sliktākais variants. Paķēruši katrs pa ābolam (jauki, ka tādi bija mums pieejami šajā istabā), devāmies uz Eden project.Par to, kas ir “Eden project”, detalizēti vari palasīt viņu pašu mājaslapā, bet īsumā doma ir tāda – pamestās raktuvēs izveidots “Ēdenes dārzs” - milzīgas siltumnīcas, kur tu vari redzēt teju visu pasaules veģetāciju. Vieta labi piemērota, lai tur dotos ar bērniem, bet arī pieaugušie diez vai garlaikosies. Vismaz no mūsu apmeklējuma pieredzes varu teikt, ka viss tur ir uztaisīts lieliski, krāšņi un interesanti. Tās dažas stundas, ko tur pavadījām, pilnīgi noteikti bija 10 mārciņu ieejas maksas no cilvēka vērtas (vienlaikus – laba doma ir tieši tā kā mums doties turp vakarpusē, citādi maksa būtu teju divreiz lielāka). Liene šeit varēja apskatīties, kā izskatās kolas koks, es – uz kaņepju audzēm, Lienīte – uz... īsti nezinu ko, nenāk nekas mirklī prātā. Ā, izdomāju – uz milzīgā metāla dārznieka “mantību”. Slikts joks? Gadās.Un ko vajadzēja izdarīt šī pasākuma noslēgumā? Protams, paņemt slēpni. Lienīte gan teica, ka viņai nekur vairs iet negriboties, tomēr mēs viņu pielauzām un līdz kaštelei aizgājām. Arī Lienītei tomēr tika kāds prieciņš – apkārt slēpnim bija daudz lazdu, bet lazdās – riekstu. Panašķojāmies ar tiem godam.Šajā vakarā beidzot realizējām arī to, ko visu laiku aicināja darīt Liene – aiziet uz kārtīgu angļu krodziņu ieēst kārtīgas vakariņas. Vienu šādu krodziņu rekomendēja kāda slēpņa apraksts, tālab izlēmām apvienot geocaching un ieturēšanos. Nedaudz gan mūs šajā reizē iegāza navigācijas iekārtas ceļu rēķināšanas algoritms, kas mūs līdz krodziņam aizveda pa vienkārši nereālu līkumu – bez pārspīlēšanas kādu 5 kilometru vietā nācās nobraukt 20, lai gan pa taisno ceļu bijām jau šajā dienā iepriekš braukuši garām – pie tā atradās jau pieminētā muiža, kurā mēs nepalikām pa nakti.Krodziņa apmeklējumā bija vēl viena “ekstra” līdzās kārtīgai paēšanai – Lienīte bija stingri apņēmusies tur tikt pie kāda Ginesa, kas deva Lienei iespējas atceļā kļūt par šoferi. Es tikām joprojām saglabāju savu navigatora funkciju un kā allaž sēdēju blakus vadītājam. Jāatzīst, ka ēdiens krodziņā tiešām bija garšīgs, lai gan – ne īpaši lēts, un porcijas patiesībā varētu būt lielākas. Jā, un slēpni, kam vajadzēja atrasties pie vienas no daudzajām Anglijas svētajām akām, arī neatradām. Trijatā mēs nemācējām atrast pareizo ceļu, vēlāk es aizgāju viens, bet neatradu konteineri. Taču nevajag šo manu rindkopu interpretēt tā, ka šis vakars nebūtu izdevies. Gluži otrādi – nobaudīju šoreiz tiešām ļoti garšīgu steak and ale pīrāgu, kā allaž jautri pačalojām, un vēl pastresojām ar Lieni pie stūres. Stresam gan īpaša pamata nebija – brauca viņa gana labi, vienkārši man tas bija nepierasti.

No rīta pēc kārtējām sātīgajām brokastīm devāmies nedaudz apskatīt pašu Wadebridge. Tā ir pilsētiņa upes Camel krastos, kura izveidojusies apkārt senam tiltam, sauktam par Tiltu uz vilnas. Atbilstoši leģendai, Wadebridge vecā tilta pamatos esot vilnas maisi, lai gan par ticamāku tiek pieņemts variants, ka tilta celtniecību finansējuši, pārdodot vilnu. Kā lai arī nebūtu, mēs pavadījām uz šī tilta kādas desmit minūtes, grābstoties gar elektrības stabiem, meklējot nano izmēra konteineri, kuru beigās Liene veiksmīgi atrada.Tāpat Wadebridge apskatījām veco pilsētas dzelzceļa staciju, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pārtapa par muzeju, kad tika slēgta vietējā dzelzceļa līnija – tagadējais pastaigu/velo maršruts Camel trail. Pabijām arī uz vēl viena pilsētas tilta – the Challenge bridge, kas ir kājnieku tilts, kas tika uzcelts kāda televīzijas šova vajadzībām.Pavadījuši kādu laiku pilsētiņā, devāmies tālāk pa mūsu maršrutu. Piestājām kādā vietā klintīs netālu no pludmales, un Liene pavēstīja, ka mums tur obligāti vajag nopeldēties. Jau iepriekšējā dienā viņa bija aģitējusi par peldēšanos, taču nebijām peldvietā piestājuši, jo tur bija pārāk daudz cilvēku un ūdenī tāpat gāja tikai sērfotāji “hidrās”. Šoreiz tomēr vismaz sākotnēji apsvērām domu nopeldēties – vispār bija domāts, ka peldēsimies pašā Kornvolas galā – vai nu vietā, kas saucas Land`s end vai Lizard Point, taču labi vien bija, ka uz to nepaļāvāmies, jo abas minētās vietas izrādijās peldēšanai pilnīgi nepiemērotas.Kad gājām lejā no klints uz pludmali, ievērojām, ka mūsu ceļš pēdejos metrus (vertikālos) bija noklāts ar kaut kādu dīvainu melnu masu. Kā izrādījās – tie bija gliemeži, kas mīt uz klints un kas laikā, kad jūrā nav tik spēcīgs bēgums kā mūsu ierašanās laikā, atrodas ūdenī. Bet šajā laikā ūdens līmenis bija par vairākiem metriem zemāks kā normāli, līdz ar to šos gliemežus varēja redzēt.Izgājuši krastā, tik ļoti pārliecināti, ka mēs patiešām peldēsimies, vairs nebijām. Gaiss nebija īpaši silts, un ūdens – vēl jo vairāk nē. Tālab Lienīte pavēstīja, ka viņa noteikti paliks krastā. Liene un es tomēr izlēmām vismaz kārtības (statistikas) labad ūdenī ielikties. Ar pamatīgu skrējienu metāmies ūdenī, viļņi mūs mētāja kā sērkociņus (ne velti pārsimts metrus tālāk bija kārtējā sērfotāju kolonija), bet patiesībā – nemaz tik auksti nebija, Latvijā droši vien esam peldējušies arī vēsākā ūdenī. Vienīgi ūdens sāļums tur ir nesalīdzināms ar to, kas ir mūsu jūrā.Pēc peldes vēl kādu laiciņu pavadījām, pētot piekrasti, paložņājot pa alām, ieejas kurās bija atsedzis paisums, kamēr Liene bildēja dažādos gliemežu veidojumus.Nākamajā mūsu pieturvietā – St.Agnes ciematā – nonācām tādēļ, ka šo vietu bijām redzējuši atklātnītēs (jau ceļojuma laikā, nevis iepriekš). Šī ciemata populārākie apskates objekti ir seni alvas raktuvju skursteņi, jo šis apvidus savulaik ir bijis rūpnieciski ļoti plaši izmantots. Tagad skursteņi ir apauguši ar dažādu veģetāciju un nekādu rūpniecisku funkciju tiem sen vairs nav. Pie viena no šiem skursteņiem piegājām pavisam tuvu klāt, vairākus citus redzējām no attāluma. Kamēr Lienīte aizgāja iedzert kafiju, mēs uzkāpām vēl vienā uzkalnā, lai atrastu kārtējo slēpni.Tāpat slēpņi mūs aizveda uz nākamo vietu – Pendeen Lighthouse – vienu no Kornvolas bākām. Tur mēs nedaudz pārkāpām kādus noteikumus attiecībā uz to, kur drīkst un kur nedrīkst iet, ielavoties vietējā muzeja teritorijā, un pie reizes paņēmām divas “kastes”. Ar vienu no tām pārliecinājāmies, ka angļu izpratne par slēpņu grūtību ievērojami atšķiras no tās, kāda tā ir latviešiem – slēpnis ar terrain 4 izrādījās izvietots tā, ka to bez sevišķiem draudiem savai veselībai varētu paņemt pirmsskolas vecuma bērns. Ātri apskatījām mazpilsētu St.Just – vistālāk rietumos Anglijas “mainland” izvietoto pilsētu, kuras centrālais apskates objekts ir liels pulkstenis ar tā apakšā izvietotām plāksnēm, pieminot abos pasaules karos kritušos pilsētas iedzīvotājus. Nekā īpaši cita, ko redzēt, šajā pilsētā gan nav, bet vismaz slēpni pie pulksteņa mēs atradām.No St.Just bija vairs tikai nedaudz kilometru līdz vietai, ko varēja oficiāli saukt par mūsu ceļojuma pusceļu – ciematu ar skanīgu nosaukumu Land`s end, kas ir tālākā vieta Anglijas rietumos. Šajā vietā mūsu kustībai pa Cornwall bija lemts sākt atpakaļceļu uz austrumiem. Diemžēl Land`s end kā tāda īsti neattaisno savu skaļo reputāciju – mūsdienās šī vieta ir diezgan nesimpātisks uz tūristiem orientēts ciemats, kur uz katras ēkas rakstīts, ka tā esot “first and last in England” tāda vai cita veida iestāde, kur ir atbaidoša paskata 4D kinoteātris un citi objekti, kādus es vismaz zemes galā labprātāk nebūtu sastapis. Plus vēl līdz pašam zemes galam nemaz nokļūt nevar, jo teritorija apkārt klintij ir norobežota, manuprāt, pārāk stingri. Taču vismaz formāli var teikt, ka zemes galā esam pabijuši. Vēl šajā vietā man sanāca neliels konflikts ar maksas autostāvvietas biļešu automātu, kurš spītīgi atteicās ņemt pretī manas 1 mārciņas monētas. Beigās tas tomēr padevās, pierādot, ka es esmu ietiepīgāks par elektronisku ierīci.Pēc šī punkta apskates sākām jau pamazām meklēt vietu nakšņošanai. Tā kā šī bija mūsu ceļojuma saulainākā diena, izlēmām, ka vajadzētu beidzot likt lietā līdzpaņemto telti un palikt kempingā. Anglijā diemžēl nav atļauts “wild camping”, proti, sliet telti, kur pagadās, taču kempingu Kornvolā ir daudz, un tajos vismaz, atšķirībā no B&B, parasti brīvas vietas ir. Bijām jau piestājuši vienā ļoti simpātiska paskata kempingā, es iegāju iekšā vienoties par cenu, gribēju jau maksāt, kad saņēmu ziņu no auto, ka vēl esot tomēr pārāk agrs un ka mēs varam vēl kādu gabaliņu nobraukt. Lai tā būtu. Nākamais atrastais kempings gan izrādījās slēgts un izmiris, un pamazām Lienīte sāka bažīties par to, vai viņas pieņemtais lēmums nepalikt pirmajā kempingā nebūs bijis pārsteidzīgs. Tomēr pēc kāda laiciņa atradām vēl vienu atvērtu un arī – pietiekami normālu – kempingu, kur par (pēc Anglijas standartiem) ne pārāk bargu naudu uzslējām savu telti. Interesanti, ka kempinga saimniece man uz jautājumu, vai viņiem ir brīvas teltsvietas, atbildēja ar pretjautājumu: “Is it a small tent?” Vēlāk sapratām, ka šim jautājumam bija nopietns pamats – telšu pilsētiņā bija vairākas milzīgas teltis – ar pamattelpu un četrām guļamistabām, attiecībā pret tādām droši vien tarifs ir cits, un arī kurā katrā placītī šādai teltij nepietiks vietas. Diezgan ilgi nevarēju aizmigt, jo apkārt trokšņoja bērni, un vispār, protams, nekāda super gulēšana šajā naktī nebija. Labi vismaz, ka gulēju pa vidu starp Lieni un Lienīti un man nesala :)

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.Kādu laiciņu noņēmos ar GPS ierīci, kura bija atteikusies man rādīt Eiropas karti. Jā, šāda problēma bija jau radusies iepriekšējā vakarā – pa ceļam uz pretīgo ēstuvi, kad ieslēdzu GPS aparātu pēc iepriekšējo bateriju izlādēšanās, Eiropas karti pēkšņi tas vairs nerādīja. Tas, ja kas, bija radījis pamatīgu stresu – palikt uz turpmākajām dienām apgādātam ar pasaules pamatkarti nebija nekāda lieliskā perspektīva. Mans pieņēmums bija, ka aparāts, izslēdzoties bateriju izbeigšanās dēļ, kaut kā nebija pareizi aizvēris kartes failu un atverot to par jaunu vaļā saņēma kādu kļūdas paziņojumu. Ja godīgi – visai slikti iztēlojos, kādi ir šādu ierīču darbības principi, zemā līmenī datiem tur klāt netiksi, līdz ar to – galīgi nezināju, ko darīt. Beigu beigās nostrādāja visai absurds risinājums – izņēmu atmiņas karti no GPS, ieliku sava mobilajā, ieslēdzu telefonu, pamēģināju atvērt šo failu, kas, protams, neizdevās (ņem tu un atver ar mazcenas Nokia 1.8Gb lielu failu!), izslēdzu visu, ieliku kartiņu atpakaļ GPS ierīcē – un karte aizgāja! Nezinu, kāpēc tas nostrādāja, bet nostrādāja. Tiesa, šis piedzīvojums, kā jau minēju, atgadījās otrās dienas vakarā, kamēr trešās dienas rītā karti man aparāts nerādīja tikai tāpēc vien, ka, mainot baterijas, bija atgājis vaļā atmiņas kartiņas fiksators, aizslēdzu to un viss aizgāja (bet droši varu apgalvot, ka iepriekšējā vakara problēma bija principiāli citādāka).Un tad varēju sākt slēpņošanu. Apmēram divu stundu laikā tiku pie visai iespaidīga atrasto slēpņu skaita – 12 gabaliem, kamēr četrus maršrutā ietilpstošos punktus neatradu. Ja es būtu mazāk steidzīgs, statistika varētu būt arī nedaudz labāka, bet man patiešām negribējās kavēties. Lai arī varētu padomāt, ka šāds slēpņu daudzums, kas atrasts laukos, neko vairāk piedzīvojumu ziņā par garlaicīgā ceļmalā bezjēdzīgās noslēptām kastītēm sniegt nespēj, patiesībā tā nemaz nebija. Tas varbūt skanēs dīvaini, bet šajā laikā es redzēju ļoti daudz – izskrēju pa kalniem un lejām, redzēju vairākas upītes ar amizantiem senatnīgiem tiltiņiem, pabiju gan zirgu, gan aitu ganībās (tā, ka dzīvnieki ganījās man apkārt), redzēju trušus, dažādus putnus, izskrēju cauri tik tumšām alejām, ka tur gaišā dienas laikā ir kā naktī. Paši slēpņi gan lielākoties nebija īpaši interesanti nedz izvietojuma, nedz noformējuma ziņā. No otras puses – man jau arī negribētos vienatnē agrā rītā ņemt kaut ko super grūtu un varonību prasošu.Pēc plāna man vajadzēja istabiņā būt atpakaļ piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, lai pusastoņos mēs būtu gatavi iet brokastīs, taču viens neizprotams punkts, kur man neizdevās tikt slēpnim tuvāk kā 20 metru attālumā krūmāja dēļ un nācās skriet lielu līkumu apkārt, lai vispār tiktu atpakaļ “uz trases” mani par piecām minūtēm aizkavēja, kas gan nebija kritiski. Pie B&B durvīm mani sagaidīja visai prasta paskata kaķis, kurš mani ar savu ņaudēšanu un sekošanu (visai neraksturīga uzvediba kaķim – sekot uz ielas svešiniekam) mani bija patramdījis jau tad, kad no rīta izgāju no mājas. Pēc kaķa uzvedības sapratu, ka viņš dzīvo pie B&B saimniekiem, tālab, iedams pats iekšā, ielaidu viņu pa durvīm. Pie brokastu galda gan mūs sāka mākt nopietnas šaubas par to, ka es nebūtu mājā ielaidis parastu ielas kaķi. Šādai teorijai bija pamats – runcis bija diezgan nekopts, ar pamatīgi kautiņos cietušām ausīm un viss viņa skatā lika domāt par pašpuiku, nevis par mājas minci. Nolēmām izlikties, ka mums nav nekādas saistības ar to, ka mājā atrodas šis dīvainais dzīvnieks un ļaut saimniekiem pašiem tikt ar viņu galā. Vēlāk gan izrādījās, ka tas tomēr bija šīs mājas kaķis.Rīta cēliens pagāja, braucot gar piekrastes klintīm, piestājot tik vien kā, lai uztaisītu kādu fotogrāfiju. Taču par dienas un kādam – pat par visa ceļojuma – naglu kļuva kāda vieta, kurai ar piekrasti nebija nekādas saistības. Iebraucām mēs kādā klusā celiņā, par kuru ceļa zīme vēstīja, ka tas neesot piemērots motorizētam transportam. Izbraucām cauri mežam, kurā Robins Huds un viņa jautrie laupītāji nejustos sevišķi omulīgi, izlīkumojām pa kalniem un lejām, un tad mēs nonācām pie... pils. Nezinu, vai tā patiešām oficiāli tiek saukta par pili, vai varbūt tā ir tikai muiža. Nezinu, kur precīzi tā atrodas – varētu jau noskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag. Taču vieta bija tiešām īpaša – pilnīgā nekurienes vidū slejās ļoti grezna un milzīga ēka ar ļoti plašu tai piegulošu teritoriju, kurā ganījās tikai un vienīgi melnas aitas. Kas šajā pilī dzīvo un kāpēc, mēs pat necentāmies uzzināt – zināšanas reizēm nāk tikai par sliktu.Vēl no epizodēm, kas mums atgadījās šajā dienā, varu pieminēt sekojošo – piestājām pie kādas klints, lai tur ietu paņemt slēpni. Lienei, kā jau allaž, pa rokai bija kolas bundžiņa, ar kuru rokās viņa tika bildēta. Un te kāds pavecāks angļu tūrists saka: “Making Coca-Cola advert?” Pati frāze varbūt nav nekas tāds, bet zinot to, ka Liene šādas fotosesijas patiešām sauc par kolas reklāmas uzņemšanu, jāsaka – vīrs trāpīja desmitniekā. Kad nācām atpakaļ viņš mums ari piedāvāja par desmit mārciņām no viņa nopirkt krūzīti tējas, ko gan mēs neizdarījām, zinot, ka tas ir ne tikai dārgi, bet arī joks. Vieta, kur tas notika, saucas Penhalt cliff, un tā varētu būt bijusi mūsu pirmā pieturvieta pēc iebraukšanas Kornvolā (jo līdz šim bijām braukuši vēl pa citām Anglijas daļām).Dienas otrajā pusē piestājām divās no centrālajām mūsu brauciena apskates vietām – Tintagelas pilī un ciematā Port Isaac. Tintagelas pils ir viena no grandiozākajām vietām visā Anglijā – klintīs celta viduslaiku pils, kuru kāds vietējais valdnieks būvējis, uzskatīdams, ka šajā vietā iepriekš mitinājies pats leģendārais karalis Artūrs. Nekas, ka karalis Artūrs ir drīzāk pasaku valstības personāžs. Pati pils (tagad no tās gan, protams, atlikušas vien drupas) ir kaut kas neaprakstāms – kaut tāpēc vien, ka tās divas daļas būvētas uz divām balkus esošām klints daļām, starp kurām ved klinšu pāreja. Visapkārt pilij ir jūra, klintis un vispār viss te izskatās grandiozi. Ieeja pilī gan ir padārgā, bet šajā gadījumā es būšu pirmais, lai atzītu, ka tas ir tā vērts. Pa pils teritoriju staigājām apmēram divas stundas, atceļā sev raksturīgā veidā paņēmām vienu slēpni, un posāmies tālāk. Jā, pie pils atrodas arī karaļa Artūra burvja Merlina vārdā nosaukta ala, kurā mēs neiegriezāmies, jo bija jādodas tālāk. Vēl pirms izbraukšanas no Tintagelas nogaršojām tradicionāko Kornvolas ēdienu – Cornish pasties, kas sāvā būtībā ir bulciņa ar gaļu (vai zivi). Produkti bulciņas iekšpusē var variēt, mums patrāpījās variants ar liellopa gaļu, kartupeļiem, sīpoliem un (ja nekļūdos) kāpostiem. Lienītei šķita nepieņemami ēst maizi ar kartupeļiem, kamēr man un Lienei iebildumu nebija.Jau tuvāk vakarpusei mēs sasniedzām vietu, kuras dēļ patiesibā notika šis ceļojums. Ir tāds ciemats Anglijā, ko sauc par Port Isaac. Es iepriekš nebiju dzirdējis pat tā nosaukumu, bet Lienītei tas bija īsta sapņu vieta, jo šeit norisinās darbība viņas iecienītākajai angļu komēdijai “Saving Grace”. Arī mēs jau pēc atgriešanās Latvijā šo filmu noskatījāmies, bet neko tādu tajā nesaskatījām, kamēr Lienītei pret to ir ļoti stipras jūtas. Un jāatzīst – uz Port Isaac noteikti ir vērts aizbraukt, tas ir droši vien piemīlīgākais zvejnieku ciemats, ko man ir nācies redzēt, vienīgi šajā svētdienā tūristu tur bija izteikti par daudz. Lienītei vajadzēja nobildēties šur, Lienītei vajadzēja nobildēties tur, bet mums pamazām vajadzēja meklēt naktsmājas.Sākotnēji bija domāts, ka šo nakti mēs pavadīsim teltī, taču uz vakarpusi savilkās mākoņi un sākās lietus, un šādu domu nācās atmest. Tālab atkal meklējām kādu B&B. Pie pašas jūras, protams, neko pieņemamā cenā atrast nebija iespējams, tālab devāmies nedaudz dziļāk “iekšzemē”.Ar jautājumu “Do you have any rooms available for tonight?” uzmācos (bez pārspīlēšanas) vismaz desmit dažādās vietās. Atteikumi bija vairāku veidu – vai nu nebija brīvu istabu, vai nu mums piedāvāja divas istabas (kas, protams, maksāja vairāk), vai vienkārši bija pārāk nedraudzīga cena. Beigu beigās palikām pilsētiņā, kas saucas Wadebridge. No tās gan šajā vakarā neko daudz neredzējām – braukājām pamatā pa nomalēm, meklējot naktsmītņu variantus. Un vienā no šādām vietām mums beidzot palaimējās – tikām pie milzīgi plašas istabas mājā uzkalniņā. Istaba bija ar divām divguļamajām gultām, tā ka mēs tur arī četri būtu varējuši palikt. Ja kas – šajā ēkā B&B iestāde darbojās jau kopš 1975.gada. Gulējām šo nakti kā dieva ausī – mīkstos satīna palagos gultās ar diviem matračiem. Tīrā paradīze!

Rīts sākās ar tradicionālām angļu brokastīm, lai gan tajā rītā mēs vēl nezinājām, ka tās mūsu braucienā būs īpaši tradicionālas. Brokastu telpā ieradāmies 7:40 jeb desmit minūtes pēc oficiālā brokastu sākuma. Nekādu cilvēku pieplūdumu gan neredzēja un izskatījās, ka bijām pamodušies vēl pirms mūsu traktiera personāla. Tomēr pēc neilga laiciņa parādījās visai spēcigas miesasbūves vīrietis ar tetovētām rokām tērpies krekliņā ar Anglijas ģērboni. Nebija grūti noteikt, ka iepriekšējo vakaru viņš bija pavadījis jautri, bet gaidāmajā dienā viņa plānos noteikti ietilpa futbola skatīšanās. Kas gan tas būtu par angli, kas sestdienas vakarā neskatitos futbolu, nedzertu daudz alus un nemēģinātu sadot pa seju pretinieku līdzjutējiem? Uz jautājumu, vai mēs vēlamies “traditional English breakfast” un vai mēs ēdīsim “black pudding”, atbildējām apstiprinoši.Vispirms ieturējāmies ar graudu pārslām un grauzdētam maizītēm ar sviestu, bet tad nāca šķīvji ar ēdienu – bekonu, cīsiņu, ceptu olu, apceptiem tomātiem, pupiņām un asinsdesu. Saņēmām atvainošanos, ka sēņu diemžēl neesot (man pat prātā nebija ienācis, ka angļiem sēnes arī ir obligāta brokastu sastāvdaļa). Lienei pavisam negāja pie sirds asinsdesa, es tikām sev raksturīgā stilā apēdu visu un arī Lienes porcijas pārpalikumus. Un tad mēs sākām gaidīt melno pudiņu, kas nenāca un nenāca. Nepārspīlēšu, ka nosēdējām pie galda veselu stundu, bet no pudiņa kā nebija vēsts, tā nebija. Liene jau izteica pilnīgi absurdu domu, ka angļi par melno pudiņu saucot asinsdesu, bet šādu variantu es atmetu kā pilnīgi neiespējamu. Kā gan kāds varētu desu saukt par pudiņu? Gribējām vienā brīdī jau vaicāt, kad tad beidzot tas pudiņš nāks, bet sakautrējāmies un aizgājām, to tā arī nenobaudījuši. Nevienā no turpmākajām naktsmītnēm mums melno pudiņu vairs nepiedāvāja, un tā mēs arī atgriezāmies Latvijā, nenobaudījuši šo tik ļoti tradicionālo angļu ēdienu. Vai arī tā mēs tikai domājām – jo jau Rīgā apskatījāmies Internetā un pārliecinājāmies, ka melnais pudiņš tomēr ir asinsdesa. Jau ar savu ilgo sēdēšanu mēs noteikti izpelnījāmies idiotu statusu, bet ko gan par mums padomātu, ja mēs pajautātu traktierniekam, kad tad mums beidzot atnesīs pudiņu, un sanemtu preti atbildi: “You already ate it an hour ago!”Kad beidzot bijām atmetuši ar roku pudiņa gaidīšanai, izčekojāmies no traktiera un sēdāmies automašīnā, lai turpinātu mūsu ceļojumu. Tā kā visai ātri izrādījās, ka bijām aizmirsuši nobildēt mūsu naktsmītni, griezām auto riņķī, kas deva iespēju arī Lienei un man pasēdet pie mūsu transporta līdzekļa stūres – Liene aizbrauca atpakaļ līdz traktierim, bet es – no traktiera līdz vietai, kur bijām griezušies riņķī. Īsā un satiksmes ziņā mierīgā posmā nekādas īpašas emocijas par braukšanu pa nepareizo ceļa pusi neradās, bet kopumā brauciena laikā radās sajūta, ka angļu sistēma ne par mata tiesu nav sliktāka par mūsējo un ka pie tās nemaz nevarētu būt tik grūti pierast.Pirmais miests, kurā piestājām, saucās Stogursey. Atšķirībā no pirmās dienas Portishead un Clevedon, sīs patiešām bija īsts miests un nevis maza pilsētiņa. Viens centrālais laukums (bez kāda baigākā skata), baznīca tam blakus, pāris veikaliņu un pils kaut kur netālu – lūk, arī viss, kas Stogursejā atrodams. Taču šeit mums palaimējās – bijām izkāpuši izlocīt kājas un apskatīt, ko nu šāds mazs miestiņš varēja mums piedāvāt, kad pēkšņi ieraudzījām suņus. Tu teiksi – liela muiža, kurš gan Anglijā nav redzējis suņus, tur taču suņiem izrāda vairāk goda kā bērniem! Bet es teikšu – neko tu nejēdz! Kad tev maza ciemata centrā pretī nesas pieci jātnieki un četrdesmit medību suņi, tu esi vienkārši apstulbis, pārsteigts un sajūsmināts. Viņi visi luncina savas garās astes un ir izkāruši mēles un izskatās tik amizanti, ka tev trūkst vārdu, lai raksturotu šo skatu. Minūte, ko mēs redzējām šo procesiju, būs viena no tām šajā ceļojumā, kas man paliks visspilgtākajās atmiņās. Šajā rītā un arī turpmākajās dienās cik vien varējām, vairījāmies no braukšanas pa lieliem un ātriem ceļiem. Daudz vairāk mūs pievilka lauku celiņi, kuros satiksme ir lēnāka, līkumu – vairāk, un no kuriem tu arī labāk redzi to, kāda tad īsti izskatās tā valsts, pa kuru tu brauc. Tieši pa šādiem ceļiem mēs nokļuvām kārtējā mūsu brauciena pieturvietā – vēl vienā piekrastes pilsētiņā ar skanīgu nosaukumu Watchet.Kad bijām novietojuši auto maksas stāvvietā, vispirms devāmies apskatīt dzelzceļa staciju. Un ne bez iemesla – cauri Watchet iet viena no interesantākajām Anglijas dzelzceļa līnijām – Rietumsomersetas dzelzceļš, pa kuru virzās tvaika lokomotīvju vilkti vilcieni, proti, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kādus vilcienus varēja redzēt Anglijas laukos jau 19.gadsimta vidū. Ja kas, šobrīd pašmāju Gulbenes-Alūksnes mazbānītis brauc ar dīzeļa lokomotīvi, kas tik autentiskas sajūtas kā tvaika lokomotīve radīt nespēj. Vispār Anglijā ir diezgan daudz retro dzelzceļa līniju, kas pamatā domātas tūrismam vai arī vēsturiskā mantojuma saglabāšanai – tikai šaursliežu līniju vien ir vesela čupa. Vienlaikus – netrūkst ari šajā zemē slēgtu kādreiz funkcionējušu līniju, pamestu milzīgu dzelzceļa tiltu un skumju, vientuļu uzbērumu. Un arī tur, gluži kā pie mums, ir daudz cilvēku, kas pārdzīvo par slēgtajām līnijām.Taču Watchet piedāvā vairāk nekā tikai savu dzelzceļa staciju – pilsētiņā ir tūkstoš gadus veca osta, daudz senatnīgas apbūves, plus vēl Vočetas iedzīvotāji lepojas ar to, ka viņu pilsētiņā slavenais dzejnieks Kolridžs uzrakstījis savu poēmu “The rime of the ancient mariner”, ko uzskata par vienu no britu romantisma ievadpunktiem. Attiecībā uz modernākiem laikiem – slavenākais mūsdienu Vočetas iedzīvotājs ir futbolists Saimons Laionss, kas dažus gadus bijis rezervists kādā no zemāko profesionālo Anglijas līgu klubiem. Gribētos piebilst – visai apšaubāma kalibra slavenība. Mūsu apmeklējums šajā pilsētiņā atmiņā paliks ar to, ka bēguma dēļ ūdens jūrā bija atkāpies tik tālu, ka Vočetas ostā noparkotās jahtas nevarēja izbraukt jūrā, laivas daudzviet vienkārši stāvēja dubļos, apkārt moliem, kas iežogo ostu, vispār nebija ūdens, kas ostai piešķīra sirreālu skatu. Netālu no Vočetas mazliet apskatījām Dunster castle – visai iespaidīgu pili, kur gan iekšā negājām un tālāk par maksas autostāvvietu netikām, jo mums pilnībā pietika ar apskatīšanos uz to pa gabalu.Pēc Vočetas nākamā pieturvieta mums bija Minehead – kārtējā piekrastes pilsētiņa, kur mūsu pamatmērķis bija atrast bezmaksas Internetu, lai pārrakstītu no datora uz papīra Lienītes sagatavato maršrutu vienai no nākamajām dienām. Šādā nolūkā iegriezāmies kādā kafejnīcā, kur mums par lielu vilšanos atvērtu bezvadu tīklu nebija. Nekas, vismaz tieši pie mūsu auto tāds atradās, un savu uzdevumu izpildījām. Mainhedas centrs nekādas īpašas emocijas manī neizraisīja, atmiņā palikusi vienīgi karalienes Annas statuja, un tā pati – ar to, ka karaliene tur, manuprāt, izskatās pēc biedējoša zombija. Ja kas – Mainheda varētu būt svētceļojumu mērķis zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tieši šeit dzimis viens no sci-fi lielās trijotnes – Artūrs C. Klārks.Aiz Mainhedas sākās mūsu šīs dienas galvenais apskates objekts – Eksmūras dabas parks. Šajā milzīgajā teritorijā ir visai maz iedzīvotāju un ceļu, toties ir daudz visdažādākās floras (un gan jau arī – faunas). Izbraucām pa šo parku tuvu Celtic sea piekrastei, apskatījām šādas tādas vietiņas, kurp mūs aizveda slēpņi, izbraucām pa kādu visai romantisku maksas ceļu, kurš dažviet bija tik šaurs, ka nebija skaidrs, kā pa to vispār iespējams braukt, bet spilgtākā atmiņa no šī parka saistās ar vēl kādu “kastīšu” vietu – Porlock Weir. Porlokā ir visai īpatnēja paaugstināta akmens pludmale, kura radusies, kad pirms 10000 gadu kūstošie ledāji par veselām piecām jūdzēm samazināja mūsdienu Anglijas teritoriju šajā apvidū. Atkal jau bēguma dēļ mūsu apmeklējuma laikā jūra bija zemāka nekā normāli, bet pludmale šeit tiešām ir iespaidīga, un arī daudzus gadsimtus senās kotedžas tālu neatpaliek. Kamēr mēs tur uzturējāmies, pamazām uznāca lietus, un pēc tam, kad bijām nomērījuši pludmales platumu, lai varētu iereģistrēt Earthcache, uz Porlock Weir tradicionālo slēpni devos viens pats, kamēr Liene un Lienīte jau gāja uz mašīnu. Šajā pludmalē guvām arī apliecinājumu tam, ka īsti veči dzer tikai uz špalām – vai ja ne gluži tam, tad vismaz tam, ka pludmalē akmeņu kaudzē arī var celt telti un nakšņot, vismaz kāds tā tur bija izdarījis. Lai gan – ieraugot telts īpašnieku – milzīgu bifeļveida tipu – varēja ari pabrīnīties, kālab viņš kā mīkstais nakšņo plumalē, nevis, piemēram, uz klints pārkares.Izbraukuši no parka, pamazām sākām meklēt vietu naktsmājām. Tā kā nekas iepriekš sarunāts nebija, braucām uz izjūtām, kā to darījām arī vairākas sekojošās dienas. Patiesībā – tas nebija tik viegls uzdevums, jo atrast istabiņu trim cilvēkiem ir visai piņķerīgs pasākums. Beigu beigās nokļuvām ciematā, kas saucas Braunton, kuru uzskata par Anglijas lielāko ciematu (ar vairāk kā 7000 iedzīvotāju). Tur mēs vispirms neveiksmīgi izķemmējām centru, neatrodot nevienu B&B, kas būtu vaļā – vietējie šo vakaru neapšaubāmi veltīja futbola skatīšanai, līdz ar to visur viss bija ciet (vai arī aizņemts), līdz beidzot mums uzsmaidīja laime. Kādu naktsmītni Brauntonas nomalē piedāvāja mūsu navigācijas iekārta. Piezvanu tur pie durvīm, beidzot kāds ir mājās. Durvis atver vecāka sieviete, taču mani viņa apbēdina, ka istabas viņa nu jau kādu laiku vairs neizdodot, bet mēs varot pamēģināt iegriezties pie Beningas kundzes četras mājas tālāk. Tā arī darām. Pati Beningas kundze gan nav mājās, taču sastopu pie mājas rosāmies viņas meitu, meiteni, kura man nez kāpēc atsauca prātā meiteni no filmas “Three and out”.Viņa mums pavēstīja, ka pati ar B&B līdz šim nav bijusi saistīta, bet vecākus sazvanīt neizdodoties, tālab viņa mēģināšot pati noskaidrot, vai ir brīvas istabas. Atbilstoši vecāku žurnālam – jā, mums ir iespēja palikt istabā ar vienu divguļamo gultu un vienu saliekamo gultu. Neiebilstam – mums vajag naktsmītni, bet lietainā laikā doma par telts izmantošanu nešķiet laba. Mums izrāda istabu – esam par to sajūsmā, it īpaši par glauno vannu (kuru es gan netiku ieraudzījis). Bet te nāk slikta ziņa – esam jau izkravājuši daļu mantu, kad meitenei beidzot izdevies sazvanīt tēvu, kas pavēsta, ka “mūsu” istaba šai naktij jau ir aizņemta. Labi vismaz, ka ir vēl otra istaba – tāda, kurā gan paredzēts gulēt tikai diviem cilvēkiem, taču mums izdodas sarunāt, ka trešais (es) gulēs uz piepūšamā matrača uz grīdas. Labāk tā, nekā nekā. Kad viss sarunāts, dodamies uz ciemata centru vakariņās.Izvēlētā ēstuve izrādās diezgan pamatīgs fiasko. No ārpuses tā izskatās puslīdz normāli, bet iekšā izrādās, ka tā ir drīzāk klasificējama kā ieskrietuve, nevis kā normāls ēstūzis. Un mūsu ēdiens ir ne tikai trekns un neveselīgs, bet arī diezgan negaršīgs. Manis paņemtais angļiem visai raksturīgais galas pīrāgs garšo baisi sintētiski, un tam klāt nākošie kartupeļu cietes frī arī nav ne par mata tiesu labāki. Plus vēl pie blakus galdiņa apsēžas grupiņa biedējoši tuklu angļu meiteņu, kas liek domāt ne tikai par to, ka Anglijā ir nopietna liekā svara problēma, bet arī to – ka labāk šādu pārtiku tomēr neēst. Izņēmuma kārtā šoreiz es pat nemēģinu apēst Lienes porcijas atlikumu – jau sava ēdiena apēšana man sagādā piepūli, bet par baudu te runāt būtu nevietā. Tad jau labāk ēst veikalā iepirktu sieru un burkānus, nevis kaut ko šādu.Jau pie mūsu naktsmītnes pa tumsu dodamies paņemt vienu slēpni (mēs ar Lieni, kamēr Lienīte jau devusies guļas virzienā), kas veido trīsdesmito daļu no pastaigu loka apkārt Brauntonai. Mūs pamatīgi nobiedē mašīna, kas izbrauc no gājēju celiņa, bet es jau esmu izlēmis nākamajā rītā celties piecos un izskriet kādu daļu no šīs slēpņu sērijas. Tālab pēc slēpņa atrašanas naski dodamies gulēt.

Piektdienas rītā patīkamā kārtā nebija jādodas uz darbu, tālab varējām nesteidzīgā gaitā pabeigt kravāšanos, slēpņu saraksta gatavošanu un citus obligātos pienākumus. Aizgāju pie vecākiem, lai tur uz nedēļu atstātu Čipi un pie reizes izdrukāt mūsu lidmašīnas biļetes. Nevēloties Oslo scenārija ar nepareizā paskata biļetēm atkārtojumu, šoreiz biju vērīgāks un sekoju tam, lai biļetes izskatītos pienācīgi. Pie reizes tētis man piedāvaja no viņa uz šo nedēļu aizņemties mazo laptopu, kuram pēc idejas vajadzētu ietilpt arī mūsu rokas bagāžā, šo iespēju izmantoju.Nedaudz pāri vienpadsmitiem ieradās Lienīte, Helēna un Normunds. Uz Angliju gan no šiem trim devās tikai Lienīte, kamēr pārējie veidoja pavadošo grupu, plus – nodrošināja mūs ar transportu uz lidostu. Jā, varbūt kādam mūsu braucēju sastāvs varētu šķist dīvains – ceļojumos trijatā ļaudis tomēr dodas diezgan reti, jo tas mēdz nebūt gan finansiāli izdevīgi, gan vispār ir kaut kā... nepareizi. Bet kāda gan mums daļa gar to, kā ceļo “vairums”? Ja “vairums” brauc uz Turciju organizētos braucienos ar gidu, tas taču nenozīmē, ka arī mēs savādāk braukt nevaram? Un kas par to, ka es Lienīti, kas ir Lienes kolēģe darbā, iepriekš biju redzējis uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes?Tātad, aizbraucām uz lidostu. Patīkamā kārtā šausmīgā rinda, ko redzējām pie ieejas, bija uz kādu no Easyjet lidojumiem, kamēr man bagāžas iečekošanai uz mūsu lidojumu priekšā bija tikai viens cilvēks. Somu un kabatu saturu pārbaudi arī izgājām veiksmīgi, bet pirms iekāpšanas lidošanā gan sanāca panervozēt. Proti, viens no Ryanair politikas stūrakmeņiem slēpjas ierobežojumā, ka lidmašīna salonā drīkst ienest tikai vienu rokasbagāžas vienību, kurai jāatbilst stingriem izmēra ierobežojumiem, proti, soma nedrīkst pārsniegt 55x40x20 centimetrus. Kamēr ar pirmajām divām dimensijām viss būtu kārtībā, ar trešo manai somai ir problēmas – piepildītā veidā tās biezums ir nekādi ne mazāks par 30 centimetriem, un pie labākās gribas šo somu nav iespējams iestūķēt Ryanair īpašajā etalonā, kur tiek pārbaudīta somas atbilstība. Līdz šim man ne reizes nebija gadījies, ka kāds būtu par šīs somas dimensijām žēlojies, un jāsaka – tā ir ceļojusi jau diezgan daudz, bet šoreiz satraukumam bija nopietns pamats – pārbaudītas uz izmēra atbilstību tika gandrīz visas puslīdz lielāka izmēra somas. Iestājāmies rindas galā un cerējām, ka kontrolētāju modrība uz beigām būs mazāka. Es ari necentos sev pievērst lieku uzmanību, biju somu iešāvis padusē un turēju to tā, it kā tā būtu vien sīka rokas somiņa. Un patiešām – atkal jau tikām cauri sveikā, somas izmērs nevienam aizdomas neradīja, un sekmīgi nokļuvām lidmašīnā.Ko varēja novērot gan, gaidot mūsu reisu, gan pašā lidmašīnā – ka mūsu trijotne šajā reisā bija tādi kā baltie zvirbuļi vai strīpainās vārnas – dīvaiņi, izlecēji no kopējā fona. Kopumā reisā Rīga-Bristole (un vēl vairāk – Bristole-Rīga) dominēja divu kategoriju “ceļotāji” - Anglijas latvieši, kas atgriezās no brīvdienām dzimtenē, un angļu atpūtnieki, kas atgriezās no dzīrošanas Latvijas galvaspilsētā. Cilvēkus, kas izskatītos pēc latviešu tūristiem, praktiski nemanījām. Šī būtu īstā vieta, lai es sniegtu izvērstu savu politisko viedokļu skaidrojumu un aģitētu lasītājus balsot par Pēdējo partiju, bet to nedarīšu. Kā teicis klasiķis (Reinis Kaudzīte): “Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē citu spriedums.”Lidojums iztika bez piedzīvojumiem – neviens zāli smēķējošs blakussēdētājs ar mani sarunu neuzsāka, nebija smagi piedzērušos trokšņotāju, izpalika gaisa bedres, pilota joku no kategorijas “The wings are not on fire” un nosēšanās uz ūdens. Vienīgi Liene pirmo reizi mūžā izmantoja lidmašīnas tualeti, turklāt tieši tajā laikā, kad turpat vēlējās nokļūt arī viens no pilotiem.Bristol International Airport, jāatzīst, nav nekas grandiozs – tipiska provinces lidosta ar dažiem veikaliem un pāris lētajām aviokompānijām. No glamūra – ne vēsts. Toties lidostā darbojas vairāki automašīnu īres kantori, vienā no kuriem mašīna bija sarunāta arī mums. Tā kā man par reklāmu neviens nemaksā (diemžēl), tad vārdos uzņēmumus neminēšu, pat Lienes brūno dziru vārdā nesaukšu. Ne uzreiz atradām mums vajadzīgo kantori, tur savukārt mūs pārliecināja ņemt nedaudz dārgāko pilno apdrošināšanu bez pašriska (labs lēmums!), piereģistrēja visus trīs kā potenciālos autovadītājus, un varējām doties uz savu auto. Tas bija japāņu ražojuma, sidrabotā krāsā, ne pārāk izteiksmīga paskata un diezgan neliela izmēra automobilis, kas pilnībā atbilda mūsu prasībām un vajadzībām un šīs septiņas dienas mums nokalpoja godam.Jau pašā brauciena sākumā notika mūsu lomu sadale. Lienīte šajā braucienā bija šoferis un galvenais atbildīgais par finansu jautājumiem (grāmatvede taču!). Liene – fotogrāfs un pārtikas maisa turētājs, bet es – navigators un komunikācijas virsnieks. Pirmās minūtes automašīnā bija diezgan biedējošas – kustība pa kreiso pusi sākotnēji šķita neizprotama ne vien Lienītei kā vadītājai, bet arī mums kā pasažieriem. Sākumā izmetām pāris lokus pa autostāvvietu, bet īstie piedzīvojumi sākās uz ceļa.Patiesībā gan nemaz tik traki šie piedzīvojumi nebija – pa pretējā virziena joslām nepabraukājām, vienīgi nepatīkams pārsteigums mūs sagaidīja kad pēkšņi mūsu priekšā beidzās ceļš. Jā, ņēma un beidzās. Tu kā normāls cilvēks brauc pa savu joslu, neko ļaunu nedomādams, un te – josla beidzas un tu tālāk netiec, jo pretī brauc mašīnas. Un tu nevari saprast – vai nu tu esi palaidis garām kaut kādu zīmi un iebraucis vienvirziena ceļā, vai arī Anglijā ir pilnīgi citādi noteikumi nekā citur civilizētajā pasaulē. Vēlāk atklājās, ka nebijām ievērojuši to ceļazīmi, kas vēsta, ka tev būs jādod ceļš pretimbraucošām mašīnām, un šādu zīmju Anglijas ceļos ir ļoti daudz. Proti, tur ir pavisam normāla prakse, ka ceļš lielākajā savā daļā ir pārāk šaurs, lai mašīnas uz tā varētu izmainīties, un tālab autovadītājiem pašiem ir jārisina jautājums ar tikšanu vienam otram garām. Protams, uz M vai A klases šosejām tu šādu joku neredzēsi, bet mazākas nozīmes ceļos tā ir ierasta parādība. Kad sapratām, ka mums tikai jāsagaida pretī braucošās plūsmas beigas, un tad varēsim braukt paši, kustība varēja atsākties. Pirmā pilsēta, kurā piestājām, bija Portishead. Mazpilsētai (pēc Anglijas standartiem) ar 20000 iedzīvotājiem tā var lepoties ar lielu atpazīstamību, lai arī pilsētā nav īpaši daudz vērā ņemamu apskates objektu. Te pie vainas gan nav pati pilsēta, bet tāda paša nosaukuma triphopa grupa, kuras visi trīs studijas albumi Lielbritānijas čārtos tikuši līdz otrajai vietai un kurai arī Latvijā (cik zinu) netrūkst līdzjutēju. Pati pilsētiņa ir simpātiska, mēs tajā diezgan labi izstaigājāmies, aizgājām arī līdz vienam slēpnim, kurš gan izrādījās izdemolēts (bet daļēji atrodams), iepirkām pārtiku un turpinājām kursu rietumu virzienā.Nākamā pieturvieta mums bija paredzēta vēl vienā mazpilsētā – Clevedon, bet pa ceļam piestājām kādā uzkalniņā, kur atradām vēl vienu “kasti”. No apraksta biju gaidījis, ka šajā vietā būs kas vērā ņemams (ja jau tur ved pastaigu taka), bet vēlāk izrādijās, ka Anglijā pastaigu takas parasti liecina nevis par apskates objektiem, bet gan par likumu ievērošanu. Proti, Anglijā un Skotijā ļoti svarīga ir tāda lieta kā “right of way” jeb tiesības cilvēkiem šķērsot privātīpašumus. Ja kas – atbilstoši tam, ko var izlasīt angļu resursos, par privātīpašuma robežu šķērsošanu vietās, kur tas nav atļauts, nekas lielāks par administratīvu sodu nevar draudēt (ja nevar pierādīt to, ka esi nodarījis īpašumam kādu kaitējumu). Kaste gan bija noslēpta visai muļķīgi, bet vismaz izlocījām kājas.Pēc šīs pastaigas nākamo reizi piestājām jau Klevedonā. Tā ir līdzīga izmēra pilsētiņa kā Portishead, taču tā var lepoties ar labākiem skatiem uz jūru, interesantu molu un vairākiem citiem apskates objektiem. Mēs pilsētiņu apskatījām daļēji no mašīnas, daļēji pastaigājoties, bet katrā ziņā tā mums patika.Tā kā pamazām nāca vakars, virzījāmies pamazām uz mūsu pirmās naktsmītnes vietu. Tai bija jābūt kādā ceļmalas traktierī netālu no Bridgwater. Lienītes ceļu navigācijas ierīcē norādījām vajadzīgo adresi, bet ieradušies noteiktajā vietā, nekādas norādes uz naktsmītnes vietu neatradām. Arī telefoniski mums neviens neatbildēja, un varēja jau padomāt, ka būsim iekūlušies ķezā. Taču izrādījās, ka ar tādu pašu adresi, bet citu pasta indeksu bija vēl pāris vietas Bridgwater tuvumā, tālab iebakstījām otrā aparātā šoreiz pavisam pareizo adresi, un devāmies meklēt mūsu traktieri. Pa ceļam piestājām pie kādas svētas akas (kur bija slēpnis), un pēc tās apmeklējuma nez kāpēc ierīce mūs aizveda nepareizajā virzienā. Nedaudz vēl pabakstījāmies, un atkal braucām tālāk. Jāpiezīmē, ka uz mūsu naktsmītnes vietu veda visai baisi ceļi – šaurum šauri un biezu necaurredzamu krūmāju ieskauti, tādi, kādus Latvijā neredzēsi. Un vispār izskatījās, ka ceļa galā nekādas naktsmītnes nebūs – tikai lauki un govis vien. Tomēr nē – neilgi pirms vajadzīgajām koordinātēm sākās pirmās mājas, un arī traktieris bija savā vietā.Istabiņa mums bija diezgan vienkārša (un pēc Anglijas standartiem – ļoti lēta), bet kopumā pavisam laba. Tā kā bijām veikalā iepirkuši pietiekami pārtikas, izlēmām nekādas nopietnas vakariņas neēst, bet pārtikt no Portisheadā sagādātās maizes, siera un gaļas, un šādi lielākoties ieturējāmies arī nākamajās mūsu ceļojuma dienās. Diemžēl neizdevās traktierī tikt pie Interneta (šajā ciemā tas regulāri mēdzot pazust), aprunājos mazliet ar traktiernieci, apskatīju pie sienas izliktas fotogrāfijas ar ciema vēstures ainām, un savlaicīgi gājām gulēt, lai no rīta agri celtos uz brokastīm un postos tālāk Cornwall virzienā.

Pašam man nekad prātā nebūtu ienācis braukt uz Angliju. Nekas, ka līdz šim biju ar šo valsti pazīstams tikai caur Londonu (kurai gan, protams, nekādas īstas saistības ar Angliju nav), plus vēl pavadījis nedaudzas stundas, klīstot pa slēpņiem Stanstedas lidostas apkārtnē. Mūsdienu Anglija manās acīs vismaz pēdējos gados vienmēr ir bijusi rūpnieciska, lietišķa, drūma, viesstrādnieku apsēsta un visādā ziņā nesaistoša zeme, kaut kas līdzīgs, piemēram, Beļģijai. Jā, es varbūt gribētu paviesoties tajā Anglijā, kurā mita “Trīs vīri laivā”, Šerloks Holmss un varbūt pat Dorians Grejs, bet tā diemžēl ir aizgājusi tālā pagātnē, savā vietā atstājot “Britain`s got talent”, musulmaņu ģimenes un Deividu Bekhemu.Tāpēc arī atvaļinājumā (kurš gan man juridiski nemaz nepienācās, bet par šo tēmu šeit nerakstīšu) bijām domājuši doties uz mazāk “komerciālām” zemēm – Poliju un Slovākiju. Taču tad nāca negaidīts piedāvājums no Lienes kolēģes Lienītes kopā ar viņu doties nedēļu ilgā ceļojumā pa Anglijas rietumu un dienvidu galu – Kornvolu – kuram, īpaši ilgi nedomājot, piekritām. Kāpēc piekritām? Tālab, ka no dabas esam spontāni un atvērti piedzīvojumiem. Tā, lūk!Vispirms man vajadzēja apskatīties kartē, kas tā tāda Kornvola ir, kur tā atrodas un kālab tur vajadzētu doties. Ja tu līdzīgi man neesi sevišķs Anglijas ģeogrāfijas, vēstures un politikas eksperts, varbūt arī tev būs saistoši apgūt īso ievadu tēmā “Kornvola”. Tātad, Kornvola ir apmēram 3500 tūkstošus kvadrātkilometru liela teritorija Anglijas dienvidrietumos, kas sniedzas līdz Lielbritānijas “galvenās” salas tālākajam rietumu un dienvidu stūriem. Salīdzinoši ar Latviju, tā ir diezgan blīvi apdzīvota – teritorijā, kas pielīdzināma (reģionālās reformas dēļ likvidētajam) Madonas rajonam, mīt vairāk kā 500`000 iedzīvotāju, taču Kornvolā nav nevienas īsti lielas pilsētas. Reģiona administratīvā galvaspilsēta ir Truro, pilsēta ar 17000 iedzīvotāju. Kornvolas karogs ir melns ar baltu krustu un vizuāli rada asociācijas ar pirātiem. Šajā Anglijas daļā valda diezgan liela nosliece uz lielāku pašnoteikšanos – pēdējo gadu aptaujas liecina, ka vietējie iedzīvotāji atbalsta autonomijas veidošanu, iespējams, pat izveidojot piekto “home nation” - lai Kornvola būtu patstāvīga vienība līdzās Anglijai, Skotijai, Velsai un Ziemeļīrijai. Taču tās ir tikai nākotnes runas, bet patlaban Kornvola vēl ir Anglijas sastāvdaļa un tā īsti tā var atšķirties no pārējās šīs zemes daļas ar sev raksturīgo “cornish” dialektu, Kornvolas pīrāgiem un jau minēto melnkrustoto karogu.Līdz ar vēsturiskās atkāpes noslēgumu pāriešu pie sadzīviskākām tēmām, tādām kā pamatinformācija par mūsu ceļojumu. 2010.gada 20.augusta pusdienlaikā mums bija paredzēts izlidot uz Bristoli, tur jau lidostā mūs gaidīja īrēta automašīna, ar kuru bija plānots apmest kārtigu loku apkārt visai Kornvolai – vispirms izbraukt celus pa pussalas (raga?) augšu jeb gar Ķeltu jūru, bet atceļā – pa dienvidu krastu jeb gar English Channel. Atceļā bija paredzēts iegriezties arī divās lielākās pilsētās – Plimutā un Bristolē, pa vidu starp tām apmeklējot leģendām apvīto Glāstonberiju.Brauciena plānošana bija visai vienkārša – atzīmējām šādus tādus saistošus apskates punktus, aizņēmāmies no Ulda (milzīgs paldies!) viņa brīnišķo navigācijas ierīci (piepildījām to ar vairākiem tūkstošiem potenciāli ņemamu slēpņu), no Normunda – elektrības pārveidotāju (jo angļiem ir tie muļķīgie kontakti), no Sergeja – statīvu un vēl vienu pārveidotāju, tikai mašīnai, sakrāmējām kaut kādu čupiņu drēbju un – aidā – bijām gatavi piedzīvojuma sākumam!

It`s a beautiful day!No iepriekšējā Itālijas ceļojuma reizes mums bija atlikuši daži baltie plankumi šīs valsts ziemeļos, ko vēl gribējām apskatīt. Patiesībā, ja būtu laiks, nauda un vēlēšanās, apskates vērtu pilsētu pietiktu vēl vismaz divām nedēļām - tagad, ātri ieskatoties Itālijas kartē, varu sarakstā iekļaut sekojošas pilsētas: Milāna, Komo, Breša, Bergamo, Verona, Pičenza, Kremona, Paduja, Vičenza, Parma, Boloņa, Livorno, Ankona - un tās ir tikai pilsētas, kas kartē atrodas virs Romas.Taču ceļojums mums bija paredzēts tikai uz 3-4 dienām, un ja pavisam godīgi - neesam jau mēs tādi Itālijas maniaki, lai apskatītu pilnīgi visas puslīdz ievērības cienīgās pilsētas šajā valstī, ja pat Lietuvā un Igaunijā mēs nemaz tādi eksperti neesam. Līdz ar to reālajā apskates sarakstā es iekļautu Milānu (kā nekā - viena no lielākajām šīs valsts pilsētām), Komo (ezera dēļ), Veronu (Romeo un Džuljetas pēc) un Boloņu (jo esmu dzirdējis, ka tā esot ļoti skaista). Šoreiz gan no "obligātajām" pilsētām plānos ietilpa tikai Verona, klāt tai piemetot Bergamo un Brešu.Sākotnējais plāns bija sekojošs: svētdien ierasties Bergamo, no turienes ar vilcienu uz Veronu, pavadīt vakaru Romeo un Džuljetas pilsētā, un tur arī lielāko daļu nākamās dienas, bet vakarpusē doties uz Brešu, tad vakars un rīts tur, tad - Bergamo un pēc nakts šajā pilsētā - atpakaļ uz mājām. Nelielas korekcijas nācās ieviest, kad pasūtījām viesnīcas, jo izrādījās, ka nakti no svētdienas uz pirmdienu Veronā divi cilvēki var viesnīcā pavadīt par ne mazāku summu kā 150 eiro, kas manā uztverē ir nepiedodami daudz (droši vien - vajadzēja rezervēt viesnīcu ātrāk nekā mēnesi pirms izlidošanas dienas). Līdz ar to izlēmām "apmainīt" Brešu un Veronu - pirmo nakti pavadīt Brešā, bet otro - Veronā, kas ļāva ietaupīt teju vai 100 eiro.Un tagad - par ceļojumu.Sākās viss Rīgas lidostā, kur mums bija viens principiālais mērķis - atrast lidostā izvietoto ģeoslēpni. Jau vairākas reizes iepriekš bijām mēģinājuši to notvert, taču allaž neveiksmīgi, bet šoreiz bijām droši - tas mums ir jāatrod. Ja zina, ka slēpnis izvietots vienā no tualetēm, var nojaust, ka bez kaku humora te neiztikt. Vispirms man nācās ieņemt vietu rindā uz pareizo tualeti, kavējot cilvēkus, kuriem droši vien bija akūtāka vajadzība nekā man (ja, protams, vajadzību atrast slēpni neuzskatīt par akūtu), bet tad - ložņāt reti smirdīgā telpā ar pārplūdušu podu tikai tālab vien, lai varētu pierakstit savu vārdu kaut kādā blociņā. Un saki vēl, ka slēpņotāji nav traki ļaudis! Labi vismaz, ka slēpņa atrašana izrādījās pavisam vienkārša, un šo punktu tagad varējām noslēgt kā atrastu.Lidmašīna no Rīgas uz Bergamo bija negaidīti pilna, proti, tukšu vietu tajā nebija nemaz, un lielākā pasažieru daļa bija vistipiskākie itāļu sekstūristi, kādus vien var iedomāties. Un loģiski - kas gan cits svētdien lidos no Rīgas uz Itāliju, ja ne veči, kas kādu laiku Dievzemītē ir izklaidējušies un tagad ar labi padarīta darba sajūtu dodas atpakaļ mājās - kraut kastes lielveikalos, apstrādāt laukus un auklēt mazos bambini? Tā kā mēs sev raksturīgajā stilā necentāmies ieņemt labāko vietu lidostām tik raksturīgajā rindā, lidmašīnā kāpām vieni no pēdējiem, un izvēles iespēju, kur sēdēt, nebija īpaši daudz. Pa priekšu gāja Liene un skatījās - šeit var sēsties blakus šādam itālim, bet te - tādam, te viņam ir lielākas brilles un mazāk želejas matos, te atkal otrādi. Un kur viņa beigu beigās apsēdās? Protams, ka blakus pavecākai krievu tautības sievietei, kura visu laiku izskatījās ar kaut ko neapmierināta. Ne velti Liene nesen rakstīja, ka viņai raksturīgs izvēlēties bālāko un nesmukāko Lieldienu olu, jo ņemt citu ir kauns.Ja kas - visur apkārt mums gan sēdēja vistipiskākie itāļi - pavecāki kungi, kas lidojuma laikā nemitīgi trokšņoja, smējās, koķetēja ar stjuartēm un stūma māgā. Jā, tas man šķiet nedaudz dīvaini, kā gan tādi picu "pūristi" kā itāļi, kuri iesvilst paštaisnās ugunīs, izdzirdot jautājumu, vai uz picas drīkst likt vistu, var ar mierīgu sirdi ēst picas, ko pārdod Ryanair lidmašīnās. Man nez kādēļ šķiet, ka attiecīgie izstrādājumi netiek pagatavoti pēc visiem itāļu GOSTiem.Bergamo lidosta mums bija pazīstama jau no iepriekšējā ceļojuma reizes, līdz ar to atrast autobusu uz pilsētu nebija grūti. Veiksmīgi sanāca ar biļešu iegādi - izrādījās, ka bijām paņēmuši precīzi tādu summu monētās, kas bija nepieciešama 2 biļešu iegādei (3.40 eiro).Brauciens no lidostas uz pilsētu man nez kādēļ atmiņā bija palicis ilgāks nekā tas bija patiesībā - faktiski te bija labi ja 10-15 minūtes ko braukt, un bijām jau Bergamo centrālajā dzelzceļa-autobusu stacijā. Atlika vien nopirkt vilciena biļetes uz Brešu un - aidā! atkal tālāk uz priekšu.Neslēpšu - Breša man līdz nesenam laikam nešķita esam sevišķi ievērojama pilsēta, un par tās eksistenci zināju vien vietējās futbola komandas dēļ, kura patiesībā arī nav nemaz tik ievērojama un man vislabāk zināma tādēļ, ka tur savas karjeras norietā spēlēja teju vai ievērojamākais deviņdesmito gadu itāļu futbolists Roberto Badžo. Taču, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, Brešas vēsture ir senāka ne tikai par Badžo, bet pat par visu futbola komandu, kura, ja kas, dibināta 1911.gadā.Breša, agrāk - Brixia - pastāv jau vismaz 2500 gadus, tiek uzskatīts, ka to dibinājuši etruski, vēlāk tā bijusi kādas gallu cilts galvaspilsēta, bet vēlāk to pakļāva strauji augošā Romas impērija. Vēlākos laikos pilsētas "īpašnieki" mainījās, ilgstoši tā bija pakļauta Venēcijas republikai, vēlāk - Austroungārijas impērijai, bet 1848.gadā pilsētā notika 10 dienu sacelšanās pret austroungāru varu, kura gan tika brutāli apspiesta, bet vēlāk deva Brešai "Itālijas lauvenes" slavu. Ja tevi interesē šīs un citas vēsturiskas detaļas, vari par šo tēmu palasīt vairāk kaut kur citur.Mūs Breša, tāpat kā iepriekš Bergamo, sagaidīja ar šokējoši vēsu laiku. Latvijā vēl dienu iepriekš biju šortos un īsajā krekliņā piedalījies Stipro skrējienā, un no Itālijas gaidījām jau īsti vasarīgu laiku. Taču mūs Apenīnu pussala sagaidīja ar apmākušos un diezgan vēsu laiku, kam nebijām īsti gatavi, līdzi paņēmuši galvenokārt plānās drēbes, bet vakarā bija tik vēss, ka pat cimdi nenāktu par skādi.Pirmais, ko Brešā gribējām izdarīt, bija iečekoties viesnīcā. Šis uzdevums gan nebija no vienkāršajiem, jo tā atradās diezgan patālu no stacijas, līdz ar to savas 30-40 minūtes pastaigā pavadīt nācās. Izgājām cauri ne tiem labākajiem pilsētas rajoniem, kas neveicināja super laba iespaida rašanos par šo pilsētu. Pa ceļam redzējām arī šo to no pilsētas vēsturiskajiem jaukumiem un gribējām arī atrast savu pirmo itāļu slēpni. Tas meklējams cietoksnī/pilī, kas paceļas pār moderno Brešu, no cietokšņa kalna paveras lielisks skats uz pilsētu. Un šķita, ka mums pavērsies jauns ķeksītis statistikā. Taču apmēram 40 metru attālumā no slēpņa izrādījās, ka atradāmies nepareizajā pusē vienam no pils aizsargvaļņiem, un cik tālu vajadzēja iet līdz pārejai, nezinājām. Līdz ar to slēpņa meklēšanu izlēmām atlikt uz vēlāku laiku un doties tomēr vispirms uz viesnīcu.Mūsu hotelis atradās visai īpatnējā vietā - labi ja 50 metru attālumā no milzīgas slimnīcas, un pašā viesnīcā radās sajūta, ka tās standarta iemītnieki ir pacientu radi, kuri varētu būt daļēji atbildīgi par to, ka visā viesnīcā valdīja slimnīcas aromāts - ne pārāk spēcīgs, bet tomēr jūtams. Vai arī tas vienkārši nāca iekšā pa logu, arī tas ir iespējams. Viesnīcas numurs - pilnīgi normāls un tradicionāls, ja nu vienīgi vannas Itālijas viesnīcās iepriekš reti redzētas, iespējams, te atkal jāmin slimnīcas kārts.Nolikuši mantas, plānojām doties atpakaļ uz pilsētas centru, kur mūsu galvenais mērķis bija iespējami ātri ieturēties, jo visu dienu neko nebijām ēduši un arī iepriekšējā dienā normālas pusdienas bija izpalikušas. Taču izrādījās, ka tas nebija tik viegls uzdevums - lai arī gar pašām viesnīcas durvīm kursēja autobuss, svētdienas novakarē tas nāca reizi 40 minūtēs, tāpēc vēl uz kādu brīdi devāmies atpakaļ uz viesnīcas numuru, pirms sākām īsto autobusa gaidīšanu. Autobusā mums nācās risināt ārzemēs diezgan raksturīgo problēmu - kur un kā tikt pie sabiedriskā transporta biļetes. Tā kā pieturā biļešu automāta nebija, bet tuvējā tabakas bodīte sen bija jau slēgta, mēģināju noskaidrot, vai biļeti nevar nopirkt no autobusa vadītājas. Saņemtā atbilde - "Biglietto finito", neko daudz man neizteica. Izlēmām paļauties uz to, ka biļešu kontrolieru Itālijā ir maz un to, ka vispār esam stulbi tūristi, kuri nezina, ka braukt bez biļetes šajā valstī nav atļauts. Tomēr brauciens sanāca diezgan stresains, un tas varētu būt daļēji bijis pie vainas apstāklim, ka no autobusa izkāpām vienu pieturu par ātru, un līdz ar to mums nācas iet cauri tunelim, kas iet zem pils kalna.This ain`t no technological breakdownŠī kalna otrā pusē atrodas Bergamo vecpilsēta, kur mēs visai ātri nokļuvām pie vietējā Doma, bet galvenais - pie picērijas. Lai arī mūsu izvēlētā iestāde no ārpuses neizskatījās neko spoži, viens faktors tai izteikti runāja par labu - milzīgais apmeklētāju daudzums, kura dēļ vismaz 20 minūtes nogaidījām rindā, pirms vispār tikām sēdet pie galdiņa. Un - kas bija īpaši svarīgi - pamatā šīs picērijas apmeklētāji bija vietējie, un nevis neko nejēdzoši tūristi, tādi kā mēs.Picas, ko šeit ēdām, bija mums diezgan liels pārsteigums. Proti, tās nemaz nelīdzinājās tādām picām, ko Itālijā bijām pieraduši ēst - šeit pasniegtās picas bija ar ļoti biezu pamatni un vēl biezākām malām, un tādu siera daudzumu, ka tās teju vai varētu saukt par amerikāņu un nevis itāļu picām. Bet garšīgas un tik sātīgas, ka Liene sev raksturīgajā stilā tika galā ar labi ja pusi picas, un pat man nebija īsti pa spēkam apēst visu to, kas viņai palika pāri.Kad vēderi bija pilni, varējām atsākt veltīt uzmanību pilsētai. Protams, pilsēta naktī un pilsēta dienā nav viens un tas pats, un kāpt kalnā, skatīties uz pili, laikam nebūtu tas gudrākais gājiens, tāpēc apskatījām (iespēju robežās) to, ko mums varēja sniegt Brešas vecpilsēta. Izskatījās, ka tā nebija sevišķi daudz. Diezgan glīts izskatījās pilsētas centrālais laukums ar Veco Domu un Jauno Domu, bet patiesībā tas laikam arī ir viss, kas palika atmiņā no šī vakara. Ā, un vēl pirmais tomēr atrastais itāļu slēpnis. Līdz tam gan mēs patiesībā aizgājām tikai tādēļ, ka bija pietiekami daudz laika līdz autobusam, kas mūs aizvestu atpakaļ uz viesnīcu. Slēpnis nebija nekāds dižais - paslēpts pie pilsētas mākslas galerijas zem lielas metāla vāzes pavisam sīciņš konteineris, kurā nebija pat zīmuļa. Latvijā tādu visticamākais sauktu par SC. Tā arī beidzās mūsu pirmā diena Itālijā, uz nākamo rītu atlikām detalizētāku Brešas kalna apskati un varbūt vēl kādu mirkļu pavadīšanu vecpilsētā.No rīta pilsēta izskatījās daudz dzīvespriecīgāka un saulaināka, un pēc gana labām brokastīm viesnīcā bijām optimisma pilni apskatīt Brešu pilnīgi citā kvalitātē. Vecpilsēta, kas iepriekšējā vakarā bija šķitusi pelēka un nomācoša, tagad bija tipiski itāliski koša un krāšņa (un vienlaikus - diezgan tukša, jo Breša nav tipiska tūristu pilsēta), izstaigājām to jau saules pielietā paskatā, bet pēcāk devāmies skatīties, kas labs redzams no kalna. Atradām šoreiz arī slēpni, kurš itāļiem raksturīgā stilā nebija paslēpts diez ko optimāli (sīks konteineris, daudz skudru), bet vismaz - veiksmīgi izvēlētā vietā. Kā jau tas "vertikālās" pilsētās ir raksturīgs, visu laiku ejot kalnā tev šķiet, ka nupat nupat jau būsi virsotnē, bet tad skaties - nē, vēl vienas kāpnes un vēl viens kalns ir priekšā. Manuprāt, mēs pārvarējām kādus 5 aizsargmūrus, bet beigās tomēr līdz pašai pilij netikām, jo vieni vārtiņi mums priekšā bija slēgti. Domājams, karapulkiem, kas viduslaikos mēģināja Brešu iekarot, bieži gāja līdzīgi kā mums.Kad visu pilsētas piedāvāto bijām apskatījuši, vajadzēja doties uz dzelzceļa staciju un tālāk uz Veronu. Nepatīkams pārsteigums bija tajā, ka tuvākais vilciens Veronas virzienā gāja tikai pēc deviņdesmit minūtēm (jau iepriekšējā ceļojumā bijām konstatējuši, ka Itālijas Ziemeļos satiksme uz Austrumiem no Milānas ir visai pašķidra). Tā kā stacija atrodas ne gluži vēsturiskajā centrā, šo brīvo laiku pavadījām, mēģinot vispirms iegādāties pastmarkas un atklātnītes, bet pēc tam - atrast pastkasti, kur tās iemest.Ceļš uz Veronu gan bija ātrs - kamēr uz Brešu dienu iepriekš mūsu vilciens gaudeni vilkās un lika pat piesaukt mūžībā aizgājušo Rīgas-Ērgļu līniju, šodienas posms tika pievarēts daudz straujāk. Jāatzīmē gan, ka vilciens bija visai piebāzts ar jauniešiem, kas devās uz Venēciju (kas bija mūsu vilciena gala mērķis).Patiesībā Veronā mums vajadzēja paviesoties jau iepriekšējā ceļojuma laikā, taču pēdējā brīdī izmainījām savus plānus un devāmies uz kalniem (Belluno-Agordo), tādējādi izpelnoties negatīvu komentāru no kāda Couchsurfing lietotāja. Šoreiz gan Verona mūsu plānos bija centrālais punkts un to izlaist pat nedomājām. Vairāk laika nekā būtu normāli nepieciešams patērējām, lai atrastu ceļu uz mūsu viesnīcu, kura patiesībā atradās tikai pārsimts metru attālumā no dzelzceļa stacijas (šeit mani iegāza nevērība - biju aizmirsis ielādēt telefonā Veronas karti). Ātri nosvieduši viesnīcā savas somas, devāmies skatīt, ko tad Romeo un Džuljetas pilsēta varētu mums piedāvāt.Izrādījās - tā spēj piedāvāt daudz. No šajā ceļojumā apmeklētajām trim pilsētām Verona bija neapstrīdama čempione. Šeit būtu jāseko manai tradicionālajai jūsmošanai par pilsētas bagātīgo arhitektūru, lielisko saldējumu un citiem jaukumiem, bet šoreiz to izlaidīšu, jo gan jau, ka to tu vari iztēloties arī bez liekas skaidrošanas. Jā, lai ari Veronu mēdz dēvēt par Mazo Romu (kā nekā te ir arī "mazais Kolizejs" - romiešu arēna 30 tūkstošiem skatītāju), patiesībā tik ļoti līdzīgas šīs pilsētas nav. Galvenokārt tieši tādēļ, ka Verona ir relativi neliela pilsēta un tālab tas, kas Romā kļūst nomācošs, šeit tāds nav. Un arhitektūras ziņā, manuprāt, Verona ir tuvāka Florencei un nevis Romai, varbūt arī ar Venēciju šeit ir vairāk līdzības (lai gan upe ir tikai viena, toties tā ar slaidu loku apliec vecpilsētu).For those about to rock - we salute you!Kāds laiciņš mums pagāja, meklējot Veronas galveno tūristu atrakciju - pagalmiņu, kurā atrodas slavenais "Džuljetas balkoniņš". Lai arī stāsts par Romeo un Džuljetu ir vismaz daļēji uz faktiem balstīts, diez vai šis Kapuletti villas balkoniņš bija prātā Šekspīram, kad viņš rakstīja vienu no savām slavenākajām lugām. Un galvenokārt viņam tas diez vai bija prātā, jo atbilstoši pieejamajai informācijai, angļu Bards Veronā sava mūža laikā pabijis netika. Tomēr šaubu nav, ka Verona Šekspīram var būt mūžīgi pateicīga par visai prāvu naudas daudzumu, ko šajā pilsētā ik gadus ieved tūristi tieši tādēļ, ka šeit dzīvoja literārās pasaules slavenākie mīlnieki.Kā jau varēja gaidīt, pagalmiņš, kurā atrodas leģendārais balkons, dabā neizskatās ne tuvu tik romantisks kā liriskajās atklātnītēs, ko iespējams iegādāties viscaur pilsētā. Atklātnītēs parasti neparādās ar grafiti apkrāsotas sienas, kuras vēl papildu nolīmētas ar tūkstošiem lapiņu, uz kurām mīlnieki raksta savus vārdus un mūžīgas mīlestības apliecinājumus, kuri pie sienas tiek stiprināti ar košlājamās gumijas palīdzību, tādējādi radot tādu kā bubble gum tuneli ar šķebinoši saldu smaržu.Un vēl jo vairāk nevienā atklātnītē tu neredzēsi šajā pagalmiņā Cristina del Basso. Šo sievieti ar visai uzkrītoši uzpūstajām krūtīm un lūpām mūsu vizītes laikā filmēja kāds no Itālijas televīzijas kanāliem, vienlaikus viņa atradās arī skolnieku ielenkumā, jo ikvienam vajadzēja viņu nofotografēt ar savu mobilo telefonu vai pat dabūt viņas autogrāfu. Televīzijai un Kristinai par prieku pagalmiņā notika arī citas papildu atrakcijas - divu vīriešu skūpstīšanās laikam bija centrālā no tām. Ja gadījumā tu neesi tik liels itāļu slavenību pazinējs, varu pastāstīt tev, kas tā tāda - Kristina del Basso. Lieki teikt, ka mums šis putniņš arī bija pilnīgi svešs, bet pēc viņas izskata vismaz pareizi noteicām, no kuras vides viņa varētu būt nākusi - proti, no realitātes šoviem. Vēlāk, kad parādījām viņas foto Nikolam, viņš pastāstīja, ka šī sieviete patiešām ir no Big Brother, kur viņa savu slavu guvusi gan ar pupu palīdzību, gan tālab, ka izcēlusies ar savu augsto informētības līmeni, ar putām uz lūpām aizstāvot argumentu, ka viena slavena itāliete - Nobela prēmijas laureāte - ir jau sen mirusi (kas nepavisam neatbilda patiesībai). Arī mēs pacentāmies pāris reizes šo mums pilnīgi nezināmo slavenību nofotografēt (bija arī doma pienākt klāt un palūgt uzdot zvaigznei jautājumu: "Could you please tell us - who are you and why are you famous?").Oh my god! It`s a real Italian celebrity! I can`t believe my eyes!Pavadījuši kādu laiku pie Džuljetas, devāmies tālāk pilsētā, aizklīdām arī līdz otram upes krastam, kur atrodas romiešu teātris (kurš joprojām darbojoties, lai gan pašu romiešu, protams, nu jau kādus dažus gadus kā vairs nav) un no kura paveras labs skats uz pilsētu. Kārtējo reizi varējām piepūlēt kājas, rāpjoties tur augšā, bet kopumā bija ari vērts.Pēc kalna apmeklējuma vēl nedaudz paklīdām pa pilsētu un izlēmām doties uz viesnīcu nedaudz atpūsties pirms otrā sirojuma pa Veronu. Taču laiks paspēja sabojāties, proti, sākās lietus, un mēs kā absolūtākie sliņķi un penši jau septiņos aizgājām gulēt (pat neko jēdzīgu šajā dienā neēduši) un nošņācām līdz pat rītam. Kauns, vai ne?Pēc maniakāli ilgā miega aši uzkodām brokastis (kuras bija stipri pieticīgākās nekā dienu iepriekš Brešā) un devāmies pa taisno uz dzelzceļa staciju, lūkot transportu atpakaļ lidostas virzienā - uz Bergamo. Šoreiz nācās izvēlēties dārgāku ceļošanas veidu, jo tuvākajās pāris stundās uz Brešu (jo savādāk līdz Bergamo netiksi, kā vien braucot cauri šai pilsētai un tur pārsēžoties) gāja tikai ekspreši - jeb dārgie vilcieni. Toties pozitīvais bija tas, ka pirmais no šiem vilcieniem bija gaidāms jau pēc piecām minūtēm, tāpēc aši knaši nopirkām biļetes un skrējām uz peronu.Bergamo nonācām ap pulksten vienpadsmitiem, atkal jau vispirms devāmies meklēt savu viesnīcu. Kamēr pagājušoreiz šajā pilsētā nakšņojām baisākajā zaņķī, kur divatā palikām vienvietīgajā numurā bez dušas un tualetes, toties centrā, tad šajā reizē izvēle krita uz Hotel UNA Bergamo - daudz glaunāku (četras zvaigznes pret divām zvaigznēm), divreiz dārgāku un patālu nomalē izvietotu viesnīcu. Uz to gājām pa visai apšaubāmām ieliņām, kur pēc loģikas gājējiem bāzties nevajadzētu - šaurām, bez ietves, gar aizdomīga paskata betona sienām, taču galvenais bija, ka līdz viesnīcai tikām.She wasn`t what you call a blushing flower, As a matter of fact she rented by the hourMēs gan neizmantojām viesnīcas papildiespējas - patusēt dārzā uz viesnīcas jumta vai apmeklēt trenažieru zāli, tomēr kopumā viesnīca bija ļoti šika un tāda, ka te pat nebūtu kauns atgriezties numuriņā septiņos un vairāk uz pilsētu nedoties. Tā gan otro dienu pēc kārtas darīt būtu pavisam nestilīgi.Rockin` in the free worldJāatzīst, ka Bergamo ir visai īpatnēja pilsēta, kas faktiski ir divas pilsētas vienā - kalnā atrodas mūru apjoztā vecpilsēta, kurā jūtamas 13.-14.gadsimtu mantojuma zīmes, kamēr lejā atrodas modernā pilsēta, kura - ja pavisam godīgi - ir ne pārāk izteiksmīga un ne pārāk ievērojama. Sākām pilsētas apskati ar vecpilsētu - iekāpām autobusā, kas mūs aizveda uz tās centru un lai gūtu vēl labāku priekšstatu, kā tas viss izskatās no augšas, izmantojām funikulieri, kas uzveda mūs pašā Bergamo kalna virsotnē, beidzot sasniedzot tādu punktu, kur patiešām augšup vairs nebija kur doties.Izmantojot vēl pēdējās minūtes, kamēr nebija beigusies darbība mūsu 75 minūšu Bergamo autobusa biļetei, ar to pašu funikulieri nobraucām lejā un devāmies meklēt kādu picēriju, kur kompensēt iepriekšējā vakara neēšanu. To turklāt vajadzēja darīt ātri, pirms picērijas aiziet "pusdienu pārtraukumā", kas ilgst aptuveni no trijiem līdz septiņiem. Jāatzīst, ka mūsu izvēlētā iestāde nebija tas labākais variants. Vienīgais, kas tajā bija labs, bija cukini ar krējumu, ko pasniedza pirms īstās ēšanas, bet viss pārējais skaidri lika apjaust, ka iestāde pamatā orientējas uz stulbiem tūristiem, kuri labu picu neatšķirs no vecas trauku lupatas. Proti, pica, ko mums atnesa, bija slapja, bezgaršīga un pliekana - Rīgas sliktākajās picērijās var dabūt ko līdzīgu, bet tas noteikti nav tas picas veids, ko vēlies baudīt Itālijā. Tam klāt vēl nāca pavisam nedemokrātiskā maksa par apkalpošanu - 3,5 eiro no cilvēka, kas, manuprāt, ir bišķi par šerpu.Paēduši turpinājām vecpilsētas apskati, neko daudz šeit pastāstīt nevarēšu - pilsētas ielas ir šauras un līkumotas, un sajūta tajās ir līdzīgi gotiskā, kā klīstot pa Siennu, vienīgi šeit nav tāda centrālā laukuma kā Siennā un vispār pilsētai trūkst kādas "wow!" vietiņas, kas to padarītu par īstu piedzīvojumu. Plus vēl ir diezgan ierobežotas iespējas no kalna bildēt lejā esošo pilsētu, jo visbiežāk tu atduries pret nepārredzamiem mūriem. Labs skatpunkts (tāds, ko mēs atradām) bija vienīgi nedaudz pirms vecpilsētas sirds, vietā, kur brauc garām ar autobusu, tur mēs arī piestājām atceļā, lai uzņemtu kādus šedevrus.Dienas vidū sākās nepatīkams un visai ilglaicīgs lietus, kas pamatīgi mums sabojāja pilsētas apskati, jo nekāda dižā prieka klīst šādā smidzināšanā nav. Iegājām kādā kafejnīcā ieēst saldējumu cerībā, ka šajā laikā lietus mitēsies, bet tas nemitējās gan un nācās vien mums atkal turpināt savu skumjo klīšanu. Visai ātri mums šī lietainā klīšana tomēr apnika un izlēmām doties uz "jauno" Bergamo, lai tur apskatītos, ko var piedāvāt vietējās bodes. Jau iepriekš bija konstatēts, ka pamatā Itālijas veikali piedāvā apakšveļu, bet Liene bija apņēmības pilna atrast jaunas kurpes. Nekas dižs no šīs apņēmības gan neizdevās, jo redzētie apavu veikali pamatā specializējās uz kedām un botēm, kas nebija tieši Lienes galvenā prioritāte. Kā jau tas šādās situācijās ir parasts, neko daudz laika veikalos nepavadījām un nekādi mega pirkumi arī nenotika. Mēģinājām vismaz atrast vienīgo Bergamo slēpni (kuram bija diezgan smieklīgs mystery), bet neveiksmīgi - vai nu koordinātes nebija precīzas vai arī vajadzēja ilgāk ložņāt zem elektrības kastes, uz kuru pavērstas veselas divas novērošanas kameras.Kad apnika staigāt, devāmies uz viesnīcu kādu stundiņu atpūsties. Turklāt vakarpusē bija doma izmantot lielisko mūsu viesnīcas servisu - free shuttle to city center. Autobusam uz pilsētu vajadzēja iziet septiņos, bet vēl divas minūtes pirms provizoriskā starta laika nekur nemanīja nedz šoferi, nedz vēl kaut vienu potenciālo pasažieri. Gāju noskaidrot, kur tad autobuss, uz ko saņēmu atbildi - tūliņ būšot. Ja kas - painteresējos arī, kā ir ar nokļūšanu no viesnīcas uz lidostu - vai nepieciešams braukt ar autobusu uz centru un tur pārkāpt lidostas autobusā, vai arī var kaut kur uzreiz pārķert pašu lidostas autobusu. Man laipni atbildēja, ka ar autobusu esot ļoti piņķerīgi, jo vajadzēšot divas reizes pārsēsties (patiesībā es, protams, zināju, ka tikai vienu) un rekomendēja pasūtīt taksometru, un piedāvājās to manā vietā izdarīt. Tikpat laipni atbildēju, ka gan jau tiksim uz lidostu pašu spēkiem un nē, paldies, taksometru mums nevajadzēs. Es gan nezinu, cik šāds serviss maksā, bet principa pēc no taksometru izmantošanas parasti izvairos - ne velti taču ir izgudroti autobusi, kuros mēs visi - proletārieši - varam braukt vienotā mīlestībā.Busiņa šoferis tiešām drīzumā parādījās. Citi pasažieri gan tā arī neparādījās, līdz ar to uz pilsētu braucam kā īsteni glaunie ļaudis - ar savu personīgo šoferi, kas mums turklāt ļāva izvēlēties, kurp braukt - uz staciju vai uz funikulieri. Izvēlējāmies pirmo variantu, apskatījāmies, cikos iet pēdējais autobuss atpakaļ uz mūsu nomali, un tad devāmies uz Jaunbergamo centrālo laukumu. Tur notika īsa fotosesija, kurā vēlējās piedalīties arī divi turki un kurā neviļus piedalījās vairāki breikotāji, bet tad virzījāmies tuvāk kalnam un vecpilsētai.Līdz augšai iet ar kājām sevišķi negribējās, tāpēc izmantojām funikulieri. Šim transporta veidam ir priekšrocība, ka tas brauc pa pašu taisnāko ceļu un tevi augšā nogādā pāris minūšu laikā, taču no trūkumiem būtu vērts atzīmēt apstākli, ka tas ir vienīgais transporta veids Itālijā, kur nepastāv ne mazākās iespējas izsprukt bez biļetes. Nav gan tā, ka man tas būtu sevišķi svarīgi.Naktī Bergamo izskatījās pavisam citādi nekā dienā (tad ta nu atklāsme!) - klusa un nedaudz baisa pilsēta, kuras šaurajās ielās viegli varētu darboties kāds vampīru grupējums vai pat slepkava-maniaks. Nē, mums nebija bail tajā atrasties, bet vienlaikus kaut ko tamlīdzīgu bija pavisam viegli iztēloties. Droši varu teikt, ka naktī man pilsēta patika labāk nekā dienā - lai arī tā joprojām diez vai varētu pretendēt uz manas mīļākās Itālijas pilsētas statusu, šādā veidā tā šķita esam kaut kas īpašs.Pa augšu nodzīvojāmies kādas divas stundas, traucējām vietējiem mīlniekiem baudīt divvientulību (kas man personīgi šķita labāk nekā iepriekšējā dienā, kad iztraucējām Veronas romiešu daļā divas čurājošas (varbūt pat kakājošas? centāmies pārāk nepievērst tam uzmanību) tūristu meitenes. Atpakaļ izlēmām doties pašu spēkiem - neizmantojām visu funikulieri vai autobusu, bet gan čāpojām pa gājēju taku. Izrādījās, ka ar kājām lejā varēja tikt diezgan operatīvi, un tā veiksmīgi atkal nonācām centrālajā stacijā, lai gaidītu autobusu uz viesnīcu.I saw a man who wasn`t therePatiesībā varbūt mums vajadzēja iet arī līdz viesnīcai ar kājām - taču vakarā (bija ap 10:30) vilkties gar betona sētu ne pārāk gribējās. Alternatīvais variants gan arī nebija nekāds spožais - 40 minūtes pavadit autobusa pieturā, blakus kurai tusējās pieci "melnie vīri", kas visu dienu nodarbojās ar saulesbriļļu un siksnu tirgošanu, bet tagad darīja velns viņus zina ko. Viņi gan ar mums runāties nenāca un autobusu negaidīja, toties vispirms mums pieturā piebiedrojās viens vīrs, kas varētu būt šo piecu tautietis, no kura manāmi nāca alkohola aromāts un kurš pāris vārdus pārmīt vēlējās gan, bet sev par nožēlošanu atklāja, ka mēs nerunājam itāļu valodā. Tad pienāca klāt vēl viens arābu jaunietis ar ļoti nedraudzīgu sejas izteiksmi, bet vēl pēc brīža - vēl viens "melnais" - tāds, kurš uz pārēju mūsu ceļabiedru fona šķita pavisam mīļš - viņa acīs nemanīja naidu un viņš arī nebija piedzēries. Autobuss (kurš bija pēdejais šajā maršrutā šajā vakarā) mūs neaizveda gluži tur, kur vajadzēja, bet vismaz ievērojami tuvāk viesnīcai tikuši bijām, kas arī bija labi.Every year is getting shorter, never seem to find the timeNo rīta cēlāmies tā, lai paspētu ieēst brokastis (tās bija pieejamas no septiņiem) un tad septiņjūdžu zābakiem doties uz lidostu. Īsti pēc plāna viss gan neizdevās - vispirms brokastu sākums aizkavējās (mēs tur pie vainas nebijām), tā rezultātā gar degunu aizgāja autobuss, ar ko plānojām braukt uz centru un tāpēc braucām ar nākošo. Centrā savukārt gar degunu aizgāja jau lidostas autobuss, un ari tur nācas gaidīt ilgāk. Faktiski gan neko daudz laika zaudējuši nebijām - ja sākotnēji bijām cerējuši lidostā būt 8:15, praksē sanāca tur nokļūt par desmit minūtēm vēlāk. Lidostā satikām Sanitu, Danielu un Nikolu, jo bija tā sagadījies, ka uz Rīgu lidojām vienā lidmašīnā ar Sanitu un viņas junioru. Zināms gan, ka tāda lieta kā sagadīšanās nepastāv, un tas vēlāk guva arī apstiprinājumu. Kopīgi aizgājām uz tuvējo pārtikas veikalu iepirkt kādus makaronus, iedzert pa kafijai (ko mēs gan nedzērām) ar bulciņu un tad - uz lidmašīnu.Mums par nepatīkamu pārsteigumu izrādījās, ka bija izveidojusies milzīga rinda pirms drošības kontroles un mums droši vien nebūtu pieticis laika tikt uz lidmašīnu, ja Nikola kā tipisks itālis nebūtu pacēlis barjeru un nebūtu mūs izlaidis garām lielajai rindai. Bet ar to prieki nebeidzās - īpaši nelaipns tips somu kontrolē mani apturēja, pavēstot, ka fotoaparāta statīvs, kas bija manā somā, esot vai nu jāiečeko kā bagāža vai jāmet ārā. Centos skaidrot, ka iepriekš esmu ar to šur tur lidojis, un saņēmu atbildi - šī neesot tēma diskusijām. Labi vēl, ka Nikola nebija aizgājis prom, varēju atdot statīvu viņam - labāk lai tas brauc uz Turīnu un nevis tiek izmests miskastē, lai kāds lidostas preteklis to varētu pēcāk izmantot savām vajadzībām. Līdz ar to - vēlreiz paldies Nikolam! Iepriekš biju par viņu izteicies kritiski, bet šajā reizē - visu cieņu šim vīrietim no Fodžas!Mājās atgriezāmies veiksmīgi, pat nenojaušot, ka ja mēs būtu izvēlējušies Itālijā uzkavēties par pāris dienām ilgāk, atpakaļ būtu varējuši braukt ar autobusu.Bildes - copyright by Liene. Šeit - vairāk

Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.No Rīgas uz Berlīni aizlidojām bez starpgadījumiem, savlaicīgi un normāli. Berlīnes Tēgeles lidostā sākās pirmie piedzīvojumi. Vispirms izrādījās, ka šajā lidostā nepastāv tāda lieta kā transfers, proti, lai lidotu tālāk, tāpat ir jāatstāj slēgtā teritorija un jāiečekojas pa otram lāgam. Un šajā iečekošanās procesā kaut kā mana bagāža lidostas darbiniekiem šķita aizdomīga, tālab tiku aizvests uz pārbaužu telpu, kur bija jāizņem laukā laptops un fotoaparāts, lidostas darbinieks ar kaut kādu pelēku figņu pabraucīja abas šīs ierīces un ielika to figņu pārbaudīties detektorā (absolūti nezinu, kāds ir tā visa darbības princips). Neko ļaunu gan viņiem atklāt neizdevās. Ja kas - Rīgas lidostā pārbaude bija praktiski nekāda - šoreiz nevajadzēja svērt somu (kas man, cik zinu, bija tuvu atļautajai 8 kg robežai) un pat netika aizrādīts, ka nebiju izņēmis no somas maisiņu ar šķidrumiem, Berlīnē šajā ziņā viss bija nopietnāk.Tālāk uz Vīni lidojām ar Tirolean Airlines, kas nozīmēja ievērojami labāku servisu nekā Air Baltic lidmašīnā - saņēmām šokolādi, cepumus un dzeramo. Tā kā man bija pasācis sāpēt kakls, iedzēru tēju. Nepatīkama bija nolaišanās, kuras laikā man brutāli sāpēja ausis, tik brutāli, kā sen nebija sāpējušas. Dīvainā kārtā sāpes mitējās vēl pirms nolaišanās.Pie lidostas mūs sagaidīja taksometrs, ar ko bija jābrauc uz Zvolenu. Ja ievēro, ka šī distance ir 265 km, varēja sagatavoties uz visai ilgu braucienu. Tomēr šoferis bija īsts slovāks, un uz šosejas regulāri uzdzinās līdz 160-170, un ja ne daži posmi, kurus nācās braukt pa apvedceļiem šosejas remonta dēļ, domājams, viņš būtu varējis mūs galā nogādāt arī 2 stundu laikā, tomēr reāli sanāca ap 2,5 stundām.Nenoskaidrotu imemeslu dēļ man strauji pasliktinājās pašsajūta, un ar nepacietību gaidīju, kad beidzot būsim klāt. Kaut kur ceļa vidū man izdevās iemigt, bet miegu visai ātri pārtrauca telefona zvans. Un kas gan man zvanīja? Kas gan cits, ja ne mūsu mājas aktīvists Juris. Viņš man piestāstīja pilnas ausis par saviem piedzīvojumiem būvvaldē, par to, kā viņš rakstīs Dombrovskim un tā tālāk. Pēc kādām piecām minūtēm pavēstīju Jurim, ka neesmu Rīgā un ka nevēlos dārgi maksāt par iespēju uzzināt no viņa visādus labumus. Ja kas - Juris man pavēstīja, ka manu numuru viņam iedevusi Liene, tāpēc izteicu viņai vēlāk savu sašutumu par šo apstākli, bet izrādījās, ka Liene viņam to devusi nebija gan.Nonākuši Zvolenā (vai pareizāk - tās piepilsētā Bučinā, kurā atrodas Kronovision), uzreiz tikām nogādāti uz pusdienām. Un te notika kaut kas neticams - es nevarēju apēst ne pusi no pusdienu porcijas (kura bija milzīga), jo galvas sāpju iespaidā man nebija ēstgribas. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tik daudz atstājis neapēsta, tas nemaz nav manā dabā.Pēc ēšanas devāmies uz numuriņiem - kuri izrādījās visai plaši un patīkami (un ar gana labu skatu apkārt, jo tie atrodas 8.stāvā). Iepriekš biju domājis, ka uzreiz pēc ierašanās Zvolenā došos apskatīt pilsētu, bet no tā nekas nesanāca, jo jutos pārāk draņķīgi, tāpēc nolikos gulēt ar cerību, ka pamodīšos ar labāku pašsajūtu, un tad arī došos uz centru.Stundu nogulējis, pamodos juzdamies tikpat draņķīgi kā iepriekš. Tomēr, tā kā biju izlēmis iet uz pilsētu, kaut kā piespiedu sevi izrāpties no gultas un doties laukā no numuriņa. Kā nekā nebija zināms, vai vēl kādu dienu man būs iespēja aiziet uz pilsētu, jo IT sanāksmes dienās pilnīgi iespējams, ka pasākums ievilksies līdz vakaram un naktī taču uz pilsētu es nedošos. Ja kas - pagaidām izskatās, ka lēmums jau pirmajā dienā apskatīt pilsētu bija pareizs, jo šodien mītings paredzēts līdz septiņiem, kam sekos vakariņas un tālākas pārrunas.Lejā recepcijā painteresējos, vai ir kāds autobuss, ar ko varētu aizbraukt uz centru. Sieviete, kas ne pārāk labi runāja vāciski, teica, ka autobusam vajadzētu būt, bet viņa tā droši nezinot, bet īstajā brīdī parādījās vēl viena sieviete, kura pati grasījās tūliņ ar auto braukt uz centru. Un tā es tiku pasažiera statusā. Tā kā līdz centram ir kādi 3-4 kilometri, tad šāds auto brauciens man bija lieti noderīgs, it īpaši ņemot vērā manu pašsajūtu. Pilsētā pirmām kārtām devos meklēt tuvākos slēpņus. Vispirms aizgāju uz Zvolenas centrālo laukumu, kurš, manuprāt, ir ievērojami mazāk saistošs nekā analoģisks laukums Prešovā, kur biju pagājušovasar (salīdzināt to ar Košici vai Bardejovu pat nebūtu jēgas), bet vismaz atradu slēpni. Un kā tev šķiet, kur Zvolenas centrālajā laukumā ir izvietots slēpnis, kura hintā ir rakstīts "sit down"? Zem publiskās tualetes. Jā - pilnā nopietnībā - laukuma centrā ir liela publiskā tualete un tās sānos ir platofrma, zem kuras ir izvietots GC. Jāatzīst - ne pats stilīgākais slēpnis, ko man ir nācies redzēt. Pavisam netālu vajadzētu būt vēl vienam slēpnim Ludovita Štūra parkā. Štūrs, kā izlasīju, bija ievērojams 19.gadsimta slovāku dzejnieks, nacionālās atmodas dalībnieks, bija arī deputāts Zvolenā. Parkā viņam uzstādīts ne pārāk estētisks piemineklis, bet slēpnis, cik saprotu, atrodas kādā koka dobumā. Karte man precīzi norādīja vienu koku ar milzīgu dobumu, taču slēpni atrast es nespēju. Kālab tā? Pirmkārt, dobums atrodas tik augstu, ka pat mana auguma cilvēks (proti - teju divus metrus augsts un garām rokām) dobumu var aizsniegt ar grūtībām, bet tā saturu dziļumā aptaustīt - nekādi. Varētu jau mēģināt kaut kā pakāpties, bet demolēt vecu koku man negribējās, turklāt gaišā dienas laikā es kokā pilsētas centrā nekāpšu, nav tas gluži manā dabā. Samierinājos līdz ar to, ka slēpni atrast nespēju.Tālāk aizgāju nedaudz prom no centra uz dažiem nomales slēpņiem. Pirmo no tiem neatradu, iespējams, tādēļ, ka neizdevās iztulkot angļu valodā hintu - google tur ierakstīto vārdu nesaprata. Otro - atradu. Bet tas bija viens visai īpatnējs slēpnis. Kaut ko līdzīgu biju no apraksta sapratis, bet dabā tas izskatījās biedējoši. Proti, šis ir īstākais kapu slēpnis, ko jebkad esmu redzējis - kaps geokešošanai. Tur varbūt ir kaut kāds stāsts, kālab tāds tur ir izveidots, piem., kešotājs beidza karjeru vai kā tamlīdzīgi. Bet man pirmā problēma bija, ka vispirms es ieraudzīju kapu un tikai vēlāk sapratu, ka tas bija slēpnis. Labi vēl, ka konteineris bija izvietots bluķī, uz kura jāsēž, domājot par kešošanu, nevis kapā. Vismaz varēju te atstāt no Zviedrijas atvesto Travel Bug.Ap šo laiku sazvanījos ar Artjomu, kas arī devās uz pilsētu, sarunājām satikties pie Zvolenas pils. Man gan radās problēma, jo pa ceļam uz kapu kešu biju šaušalīgi nošmulējies - laužoties cauri krūmājiem, biju aplipinājis visu mēteli ar kaut kādiem idiotiskiem putekšņiem. Desmit minūtes pagāja, līdz dabūju mēteli puslīdz tīru un varēju rādīties pilsētā kā cilvēks, nevis kā bomzis.Mazliet paskatījos, kā pa pļavu dauzījās divi takši, un devos uz centru. Artjoms līdz pilij gan netika, jo atzina, ka tas ir par tālu, bet es vismaz pili no ārpuses daudz maz apskatīju, neatradu pie tās izvietoto slēpni (lai arī sevišķi cītīgi nemeklēju, jo arvien vairāk sāpēja galva un neko īpaši darīt negribējās). Pils Zvolenā ir iespaidīga, celta 14.gadsimtā. Ja kas - Zvolenas nomalē ir pilsētas vecās pils drupas (tā celta vēl ievērojami senāk), to tagad sauc par "Pušti hrad" jeb tukšo pili, pie tās arī ir slēpnis, bet šaubos, ka man izdosies līdz turienei aiziet - tas tomēr ir diezgan patālu.Beigās Artjomu satiku kādā benzīntankā, kopā aizgājām atpakaļ uz viesnīcu.Biju domājis vakaru izmantot kāda raksta sagatavošanai, bet jutos tik slikti, ka tas nebija iespējams. Faktiski sanāca tā, ka neko jēdzīgu šajā vakarā vairs neizdarīju, kaut kā noskatījos filmu, un tad pa pusei murgojot, pa pusei guļot sagaidīju rītu. Labi, ka šorīt jūtos kā cilvēks.Papildu bildes var apskatīt manā Flickr lapā.

Ir šeitPiezīme: tās ir pilnīgi visas bildes no mana brauciena, citu nav....

Raksturīgi tavam dzīves ritmam, tu pamosties vēl pirms septiņiem. Tomēr traucēt namamāti, kuras gulta atrodas tajā pašā istabā, nevēlies, tāpēc kādu stundu savā nodabā lasi pirmo Gabriela Garsijas Markesa romānu „La Hojarasca”. Ap astoņiem arī Evelīna ir augšā un izrādās, ka viņa ir nākamais upuris tavām mistiskajām spējām apaukstēt Couchsurfing izmitinātājus – Evelīnai sāp kakls un viss liecina, ka viņa šodien no mājas neizies. Tālab tu, ātri iedzēris rīta tēju, dodies dienas gaitās, šoreiz – kā kājāmgājējs. No brokastīm atsakies, skaidrojot, ka vēl nevēlies ēst – un tie pat nav meli. Turpmāko pāris stundu laikā tu nograuz atlikušo puspaciņu baranku (pirmo pusi tu apēdi vēl vakar Rīgas lidostā), paralēli slēpņodams.Lai būtu labāk apgādāts ar slēpņiem dienas plānam, tu vēl šajā rītā, izmantojot Evelīnas interneta pieslēgumu, esi norakstījis koordinātas četriem papildu slēpņiem. Pirmo tu atrodi pavisam viegli – tas ir ievietots bērzā dīķī, kas atrodas tikai dažus simtus metru no tavas naktsmītnes vietas. Ar otro – izvietoto pie Viinikan kirkko jeb Vīnikas baznīcas, tik labi tev nevedas. Kārtējo reizi GPS sāk zaudēt savienojumu, tā ka tu nekad nezini, kur tu patlaban atrodies un tu nekādi nevari saprast, kas ir tas „pieturai tuvākais” objekts, kurā tev būtu jāmeklē slēpnis. Ja tā ir domāta egle (sanāk pēc koordinātēm), tad nav skaidrs, kur tur var būt konteineris. Ja atkritumu konteineris – tev ir vienalga, kur tur varētu būt slēpnis, tu to nemeklēsi. Jāpiezīmē, ka ar GPS tev problēmas būs visas turpmākās dienas garumā, tāpēc katru reizi pie katra slēpņa atzīmēt, ka „GPS atkal ne vella nedod”, droši vien nav vērts. Reāli tas tev noderēs ne vairāk kā pie 1-2 slēpņiem, bet arī tos tu visticamākais būtu atradis tāpat. Skaidrs ir viens – vajadzēja Rīgā sagatavot lielākas detalizācijas pakāpes kartes, tad arī meklēšana būtu vienkāršāka, kamēr tavas „pārskata kartes”, kur centimetram atbilst 100 metri, ir labas tikai tiktāl, cik nonākt pareizajā apvidū, bet slēpņa meklēšanā vai nu tevi izglābj trāpīgs hints, vai arī neizglābj nekas.Uz centru tu ej pa aplinkus ceļu, mēģinot iekļaut maršrutā iespējami vairāk slēpņu, vairumu no kuriem augstāk minēto iemeslu dēļ tev nebūs lemts atrast. Vienīgais veiksmes punkts ir pie parkā pie mini ezeriņa ar nosaukumu Sorsal. Tad tu dodies uz dzelzceļa staciju, kurā esošajā tūrisma birojā ir Tamperes ģeoslēpņošanas sākuma punkts. Iepriekšējā vakarā jau esi apskatījies, ka tūrisma birojs svētdienās ir atvērts no 9:30, taču šorīt konstatē, ka šāds laiks ir norādīts tikai angliskajā uzraksta versijā, kamēr somu aprakstā minēts cits sākuma laiks – 11:00. Tas arī, kā tu secini, ir īstais, līdz ar to stacijā tu vēl centīsies atgriezties pirms pieciem (biroja slēgšanas laika – abās valodās), lai tomēr paviesotos šajā slēpnī, kura apraksts tevi ieintriģēja.Tam seko pastaiga pa Tamperes centru – kā jau tu nojauti iepriekšējā vakarā, arhitektūras ziņā neko grandiozu un pārsteidzošu tu šeit neredzēsi. Vēsturiski Tampere nekad nav bijusi pārmērīgi bagāta pilsēta – tā uzcelta vien 18.gadsimta pēdējā ceturksnī un 19.gadsimtā izauga par industriālu centru, kamēr kultūras centrs šī pilsēta nekad nav bijusi. Turklāt vēl jāņem vērā apstāklis, ka Somijas ietilpšana Krievijas impērijā līdz pat 1917.gadam īsti neveicināja tās pilsētu uzplaukumu un izgreznošanu. Katrā gadījumā tagad Tampere ir ļoti sakopta, tīra un kopumā patīkama pilsēta. Tā ir tāda veida pilsēta, kurā tu vari jauki pavadīt brīvdienas, staigājot pa plašajām zaļajām zonām, izbaudot to iekļaujošos ezerus un meklējot slēpņus. Tikām ēkas šeit lielākoties ir orientētas uz funkcionalitāti, un staigājot pa Tamperes centra ieliņām vēlmes ik pēc mirkļa ķerties pie fotoaparāta tev tomēr nebūs. Centrā tu atrodi pāris slēpņus, kur nepieciešama augsta profesionalitāte, lai nepiesaistītu tā dēvēto vientiešu uzmanību, tāpat pārīti slēpņu tu atrodi pilsētas dienvidrietumu stūrī, kur vietējie dodas atpūsties pie dabas, bet tu – apskati ūdenstorni un sameklē divas kastītes.Nākamais tavs plāna punkts ir nonākt pie Tamperes Ziemeļu ezera Sarkanniemi, pa ceļam neatrodi veselus trīs slēpņus pēc kārtas, satiec dažus latvijiešus, ko redzēji lidmašīnā. Piekļūt pie ezera izrādās diezgan grūti – tavā kartē nav atzīmēts ceļš, pa kuru tu varētu nonākt līdz pirmajam ezeram slēpnim, bet ir atzīmēti vairāki ceļi, kas beidzas ar strupceļu. Tu pieņem, ka kā kājāmgājējs tu noteikti varēsi tikt tālāk, un ieej vienā no šādiem ceļiem, kura sākumā izvietota zīme „Iebraukt aizliegts” un uzraksts, kas tev liek domāt par privātīpašumu. Kā izrādās – esi nonācis kaut kādā īpatnējā rindu māju kompleksā, no kura izejas ezera virzienā patiešām nav, tu griezies riņķī un tad pie tevis vēršas no vienas no mājām iznācis vīrietis, kas tevi somu valodā sāk strostēt. Visticamākais, viņš tev norāda uz zīmi un pavēsta, ka nepiederošām personām ieeja te ir aizliegta, bet tevi tas sevišķi neuztrauc – tu vienkārši parausti plecus un aizej prom. Nesāc pat angliski skaidrot, ka esi tūrists un neko nesaproti, tam tu šajā konkrētajā mirklī esi pārāk slinks.Beigu beigās tu pie ezera tomēr nonāc, lai gan nākas izmest pamatīgu līkumu. Tur tu ātri atrodi tādu īpatnēju pusmēness veida izaugumu – pussalu, kuras vidū – pie tiltiņa – vajadzētu būt slēpnim. Tu zini, ka divi tavi draugi, kas Somijā bija augustā, šo slēpni atrada, bet no tevis tas ilgstoši izvairās. Tu pat izmēģini pakalpojumu „zvans draugam”, bet draugi neceļ. Pēc kādām 10 minūtēm tomēr beidzot atrodi pats, īsti nesaprotot, kas tev traucēja to ieraudzīt ātrāk.Pēc tiltiņa tev paredzēts doties uz vienu no tiem slēpņiem, kurus tu īsti atrast neceri – slēpnis ir kaut kur mežā pie ezera, hints ir bezjēdzīgs – seko taciņai, bet GPS... Par to labāk atkal nerunāt. Taču dīvainā kārtā vismaz uz brīdi tev koordinātes atrast izdodas, tā ka tu uzzini, ka esi no slēpņa ne vairāk kā kādu 20 metru attālumā, un tas ir salīdzinoši labs rādītājs. Tad tu ieraugi no biežņas iznākam ļoti tusnīga paskata vīrieti ar diviem bērniem. Vīrieša rokās saskati pazīstamu objektu – Garmin GPS uztvērēju. Pajautā šim, vai viņš šeit slēpņo, saņem atbildi – jā, slēpņo. Paskaidro, ka tu arī, bet tava ierīce tavi visu laiku maldina. Šis tev atklāj, ka esi gandrīz klāt, un dodas prom.Tālāk seko dienas šokējošākā daļa. Caurumā zem koka saknēm tu ieraugi ķieģeli, izvelc to ārā. Zem ķieģeļa ir pistole. Tu pirmajā brīdī nesaproti – īsta vai rotaļu. Ja pirmais variants – ļoti neforši, ja otrais – tam jābūt konteinerim. Pēc brīža saproti – pārāk viegla, pārāk plastmasīga, tā tomēr ir butaforija. Bet vai tas ir konteineris? Kad no stobra izkrīt ārā trubiņa, kurā ir ietīta papīra lapa, tu saproti – droši vien tomēr konteineris. Bet lapiņā ir ļoti maz ierakstu, un šodienas tips nav atzīmējies. Līdz ar to nav īsti skaidrs, ko tieši tu esi atradis. Tad tu atrodi vēl vienu ezera tuvuma slēpni, un sākas tava ilgākā neveiksmīgo meklējumu sērija. Piecus vai sešus slēpņus pēc kārtas tev atrast neizdodas. Vienā gadījumā iztraucē vientieši, kuri sēž praktiski UZ slēpņa un neizskatās, ka plāno doties projām. Citos – pilnīgi neko nedod hinti, un tu veltīgi vandies starp akmeņiem, ložņā pa tiltapakšu un skaties šķirbas sētā. Pēdējā gadījumā, kad tu ar izmisumu kārtējo reizi skaties aizmigušajā GPS ekrānā, tev pienāk klāt vīrietis ar pīpi zobos un krievu valodā jautā, vai esi apmaldījies. Tu viņam tāpat krieviski atbildi, ka nē – viss kārtībā. Vīrietis ir pārsteigts, ka tu runā krieviski. Tu savukārt nesaproti – ja viņam šķita, ka tu varētu krieviski nerunāt, kālab viņš tev šajā valodā piedāvāja palīdzību? Kā lai arī nebūtu, šis tev paspiež roku, pavēstot, ka esot prieks sastapt „savējos” (tu gan viņam esi jau paskaidrojis, ka esi latvietis, bet viņam tas nav svarīgi – galvenais, ka ne soms). Bet slēpni tev atrast tāpat neizdodas.Līdz šim tev šajā dienā ir deviņi atrasti un ievērojami vairāk neatrasti slēpņi. Desmito tev tomēr atrast izdodas – tas, protams, ir tūrisma informācijas birojā. Tu tur ieej iekšā, pieej pie meitenes un saki: Dod man, lūdzu, savu sirdi. Un viņa iedod ar – sirds formas konteineri, bez variantiem – labāk noformētais slēpnis, ko Somijā tev izdevies atrast, vispār – perfekti nostrādāts slēpnis, kas rūpējas par to, lai slēpņotājs iebraucējs zinātu, kur tikt pie tūrisma informācijas.Dažas minūtes vēlāk tu informācijas birojā ieej vēlreiz, šoreiz jau kā „tūrists vulgaris”. Proti, tu esi sazvanījies ar Mario un sarunājis ar viņu satikties ābolu lasīšanas kaučsērfotāju pasākumā, kurš notiks nostāk no pilsētas centra un tev nepieciešams uzzināt, kā tur nokļūt. Lapinkaari, kur tev jānonāk, atrodas pašos Tamperes ziemeļos, līdz turienei iešana varētu prasīt kādu pusstundu. Var braukt arī ar autobusu, bet tā tu nedarīsi. Pirmkārt, tu nemaksāsi 2,5 eiro par biļeti vienā virzienā. Otrkārt, tu nemaksāsi 2,5 eiro par biļeti vienā virzienā. Treškārt, laika tev vēl ir pietiekami.Ceļā uz Lapinkaari tu vari aplūkot ievērojamāko Tamperes celtni – pilsētas katedrāli. Tā ir gana iespaidīga ēka, lai gan, protams, ne pārsteidzoša un ne grandioza. Celta 20.gadsimta sākumā, tātad – diezgan jauna. Taču no Tamperes baznīcām noteikti iespaidīgākā.Lapinkaari ir visai smuks rajons, kas atrodas pie paša ezera. Te ir gan glaunas viesnīcas, gan „jaunie projekti” – proti, pēdējos gados celtas jaunas mājas, gan jahtu un motorlaivu piestātne. Tev te patīk, bet ilgstoši nevari atrast vietu, kur vajadzētu notikt ābolu pasākumam. Kad tu tur ierodies, konstatē, ka neviena cilvēka tur nav. Sazvanies ar Mario, uzzini, ka viņš ir ceļā. Sēdi vienatnē, gaidi, klausies mūziku. Joprojām neviena nav. Redzi garām ejam dažus jauniešu bariņus, bet neviens no tiem uz norunāto tikšanās vietu neiet. Beigās tev apnīk, zvani Mario, lai pateiktu, ka tur joprojām neviena nav un ka tev ir pieriebies gaidīt. Uzzini, ka viņi visi sen jau atrodas viena no dalībniekiem dzīvoklī simts metrus tālāk, bet tev to Mario, protams, nav uzskatījis par vajadzīgu pavēstīt. Nonāc pasākuma vietā, un visai ātri saproti, ka esi pārāk intraverta persona, lai piedalītos šādos tusiņos, kur visi zviedz, bārstās ar stāstiem par dažādu valstu alternatīvo alus šķirņu atšķirībām (te visi, šķiet ir vismaz ar doktora grādu alus zinātnē). Interesanti, ka viens vīrietis tev šķiet nereāli latvisks – tu visu laiku domā, ka tev vajadzētu viņam pateikt, ka arī esi no Latvijas, tikai tu jūti, ka viņš jau ilgāku laiku dzīvo rietumos. Vīrieti visi sauc par Mišelu, bet tu pieņem, ka viņš patiesībā ir Miks vai Miķelis, kuram vienkārši ir šāda iesauka. Jau Rīgā tu noskaidro, ka viņš patiešām ir Mišels, ieradies no Nīderlandes, un latviešu valodu nezina. Bet tu joprojām esi pārliecināts, ka esi viņu kaut kur redzējis.Īsti iejusties pasākumā tev neizdodas, sarunās iesaisties minimāli, pārmij dažus vārdus ar meiteni no Losandželosas, kura rītdien brauc uz Rīgu, tad aprunājies ar Mikku – vecāko no vīriešiem, kurš neskaitāmas reizes ir bijis Latvijā un pat spēj atšķirt dažādas mūsu valsts pilsētas. Mikku, uzzinājis, ka tev vēl šajā pašā vakarā jābrauc mājās, no somas izvelk vietējo autobusu sarakstu un paskaidro, kā tev labāk nonākt lidostā. Viņš tev atklāj, ka eksistē lētāks autobuss (4,2 eiro vienā virzienā), ar kuru vari nonākt lidostā, lai arī ne tik ātri.Patiesībā tad tev ir jāiet. Vēl nav sevišķi vēls, bet tu pirms brīža esi savā šortu kabatā atradis sev nepiederošu atslēgu – kā izrādās, tu biji aizmirsis Evelīnai iepriekšējā vakarā atdot atslēgu no viņas velosipēda slēdzenes. Tu gan nemaz nebiji zinājis, ka tev šāda atslēga bija – Evelīna gan teica, ka viņa tev to iedos, bet tu neatceries, ka būtu to paņēmis. Laikam tomēr esi. Varētu, protams, palūgt kādam no svešajiem CSeriem, lai tas pie pirmās izdevības atslēgu nogādā adresātam, bet tu īsti nezini, vai nesaņemsi uz šādu lūgumu īsu un konkrētu atbildi: Nē. Vispār jāatzīst, ka, lai arī tu no dabas esi diezgan sabiedrisks un runīgs cilvēks, tev ir lielas problēmas iejusties svešā sabiedrībā – kad visi tev jau ir priekšā, visi viens ar otru ir vairāk vai mazāk pazīstami, bet tu esi cilvēks no zāles. Tu vari uzsākt sarunu ar vienu cilvēku, bet ne tā vienkārši un uzreiz iesaistīties kolektīvajā sarunā. Rezultātā sanāk, ka šajā pasākumā no kādiem 10 dalībniekiem, tu kaut cik esi aprunājies ar ne vairāk kā četriem (protams, tu esi izstāstījis par ģeoslēpņošanu, kā gan bez tā).Tad seko diezgan pamatīgs sprints – kājas jau diezgan labi sāp, bet laika ir maz, un tev ir jāpaspēj gan atdot atslēgu, gan galvenokārt – uz autobusu. Lai tas būtu iespējams, tev vēl būs jāatrod vieta, kur šķērsot dzelzceļa sliedes, jo autobuss iet pa šoseju, kas atrodas otrā pusē dzelzceļam no tev vajadzīgās, bet variants kātot atpakaļ līdz pārejai pilsētas centrā, tev neder no laika viedokļa. Tomēr tu visu paspēj – atdod Evelīnai atslēgu un pasaki pēdējo reizi paldies par naktsmītni, uzzini, ka kaut kur tālāk (vēl prom no pilsētas) ir jābūt kaut kādai pārejai, un meties skriet. Īsti paskriet tu gan vairs nevari – viena kāja ir vienās tulznās, bet otrai sāp potīte, kas tevi dara klibu uz abām kājām. Vēlāk tu aprēķināsi, ka dienas gaitā veici aptuveni 30 kilometrus ar kājām, kas nebūt nav maza distance. Vienu brīdi tev jau šķiet, ka būs slikti – pāreju nekur neredzi, tomēr beidzas viss laimīgi, pa krustenisko ceļu tiec zem sliedēm un nonāc uz vajadzīgā ceļa, kur būs autobuss. Nepatīk tev gan tāds apstāklis, ka pieturā nav autobusu saraksta, līdz ar to tu nevari pārliecināties, ka Mikku saraksts nebija novecojis. Kādu laiku pagaidi, tad autobuss atnāk. Tā kā esi patālu no centra, biļete pat sanāk lētāka par solīto – 3,5 eiro.Ir vēl tikai septiņi, kad esi lidostā. Izlidošana – piecpadsmit pāri deviņiem. Tu ar lielāko prieku būtu lidostā ieradies vēlāk, bet šādas iespējas tev nebija – nākamais autobuss tikai 8:45 izbrauc no centra, un tas tev neder. Izlem īsināt laiku, lasot grāmatu, lai gan īsti lasāmais noskaņojums nav, esi pārāk noguris.Un tagad jautājums – ko tu vēl neesi darījis šī ceļojuma laikā? Ja apraksts lasīts uzmanīgi, atbilde nebūs tālu jāmeklē. Neesi apskatījies Internetā, kā Rīgas Dinamo zaudēja Salavatam Julajevam? Neesi vicinājis matus? Neesi nofotografējies ar Muminu? Tu neko neesi ēdis. Kopš izgāji no mājas pirms aptuveni diennakts, esi apēdis paciņu baranku un izdzēris divas tējas. Tas nav diez ko daudz tādam zirga organismam kā tev. Līdz ar to izsalkums ap šo laiku vairs nav nenopietns. Lidostā, kura, kā jau minēts, ir šķūnis, ēdiena izvēle nav bagātīga, kā rezultātā uz izvēlies kalorijām un enerģijas bagātāko variantu – nopērc lielo Fazer tāfelīti un pudeli 7UP, un to visai straujā tempā uzņem sevī. Ja kas – šajos 200 gramos šokolādes ir virs tūkstoša kaloriju, līdz ar to neizturamais izsalkums pazūd. Cita lieta, ka tik daudz saldumu tu normālos apstākļos neēstu, bet īsti labāku variantu patiešām nav.Kad beidzot tuvojas izlidošanas laiks, cilvēki tradicionāli veido rindu, kas šoreiz ir īpaši praktiski, jo lidotgribētāju tāpat ir gaužām maz. Vakar uz Tamperi bija pilna lidmašīna, šodien – labi ja trešdaļa tiks aizpildīta. Tu nebūt neesi vienīgais, kas uz šo pilsētu devies viens dienas izbraucienā – ieraugi divus vai trīs bariņus cilvēku, ar kuriem kopā ieradies Somijā. Un šie cilvēki ļoti godprātīgi stāv rindā, kamēr tu turpini lasīt – tīri principa pēc. Līdz ar to tev šoreiz izdodas būt pēdējam pasažierim, kas iekāpj lidmašīnā. Protams, tas tev netraucē apsēsties rindā, kurā nav neviena cilvēka, un līdz ar to pārmaiņas pēc nonākt iluminatora tuvumā.Gandrīz visu ceļu uz Rīgu tu noguli, ārā no lidmašīnas tu gan kāp kā viens no pirmajiem, jo domā, ka varbūt tiksi šādā veidā uz ātrāku autobusu, un tā arī izrādās – cilvēki, kuriem jāgaida bagāža, uz šo autobusu paspēt nevarētu. Tad ātri ieskrien pie vecākiem ieēst sēņu mērci, paņemt Čipi, un – uz savu dzīvokli, uz gultu. Čipis iekārtojas kājgalī, bet tu sāc pierakstīt sava brauciena pierakstus. Esi ļoti noguris, bet laimīgs. Proti, tieši tāds, kā biji vēlējies būt.

Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.Lai nordošinātu iespaidu autentiskumu, tu pat neapsver variantu apmesties viesnīcā. Variants ir tikai viens - kaučsērfings.Sākotnēji tu piesakies kā viesis vienam alternatīva paskata somu puisietim, taču tas izrādās plāno naktī doties uz kaut kādu performanci, kurā plāno palikt līdz pat rītam un pamatīgi pielieties. Tu viņam vari piebiedroties, bet sevišķi nevēlies. Tad tu sarunā, ka paliksi pie meitenes, kuru sauc, ja nemaldies, Katrīna. Tā kā brauciens ir īss, tu īpaši nedomā par to, kādas mantas ņemsi līdzi (skaidrs, ka ļoti maz), bet vairāk velties ģeoslēpņu atlasīšanai. Sākotnēji domā, ka izmantosi pasaulē askētiskāko ģeoslēpņotāja GPS instrumentu - maģisko Holux, taču tad izrādās, ka nāksies domāt citu variantu. Tu jau esi principiāli gatavs samierināties, ka slēpņosi tikai ar kartes palīdzību (nedaudz riskanti), bet tad izdodas no viena lieliska drauga, ko sauksim šeit par Zin, aizņemties Pocket PC. Un tālab kartes sagatavo ļoti paviršas.Tad divas dienas pirms tavas izbraukšanas, couchsurfing meitene tev iedod kurvīti, sakot, ka viņa esot saslimusi un diez vai paspēs izveseļoties. Varbūt tā ir, varbūt tā nav - to tu droši vien nekad neuzzināsi. Bet skaidrs, ka steidzami jāmeklē citas naktsmājas. Aizraksti veselai virknei cilvēku - vienīgajiem Tamperes kaučsērferiem-geokešeriem, divām skūtgalvainām lesbietēm, arī mazāk kolorītām personām, bet tikai tādiem cilvēkiem, kas tev šķiet interesanti. Drošības labad iesvied info par savu situāciju arī atbilstošā foruma sadaļā. Gandīz visi tev dažādos veidos atsaka, līdz beidzot no foruma atraksta viens spāņu (vēlāk tu noskaidrosi - portugāļu) puisis, kas tev var dot naktsmājas. Varbūt tas īsti neatbilst domai iepazīt nacionālo kolorītu, bet vismaz tev būs naktsmājas.Pienāk sestdiena, kuras vakarā tev jāizbrauc. Tu jau esi morāli gatavs braucienam, izrakstījis visu nepieciešamo informāciju, kad saņem meilu no vēl viena cilvēka, kas piekrīt tevi izmitināt - meitenes vārdā Evelīna. Tu jau raksti viņai meilu, kurā paskaidro, ka paliksi pie Mario (tā sauc portugāli), kad tu pēkšņi pārdomā, un rezultātā tu piezvani Evelīnai un paziņo, ka būsi pie viņas un tāpat paziņo Mario, ka nebūsi pie viņa. Vēlāk tu secināsi, ka šis bija pareizs lēmums.Pēdējais sagatavošanās darbs - iepildīt mp3 atskaņotājā somu mūziku. Bez metāla uz Somiju braukt, protams, ir aizliegts, bet tev nav noskaņojuma kaut kam pārāk smagam, tāpēc izvēlies pa albumam no divām folk metāla grupām - "Finntroll" un "Korpiklaani", kā arī viena progrokera - kādreizējā grupas Wigwam dalībnieka Pekas Pohjolas ierakstu "Mathematician`s Air Display".Tad tu aizved pie vecākiem Čipi un dodies uz lidostu. Mugursomā nav gandrīz nekā - tīra veļa, viens plāns džemperis, guļammaiss un paka ar barankām (par kuru tu nezini, vai to drīkst ienest lidmašīnas salonā). Interesantā kārtā šajā laikā (sestdienas vakarā) visi lido uz Somiju - desmit minūšu intervālā ietilpst viena Airbaltic lidmašīna uz Helsinkiem, viena uz Tamperi, un vēl viena Ryanair - arī uz Tamperi. Tu, protams, lido ar pēdējo, kurā sakāpj lielākā tiesa piedzērušo somu un apstulbušo krievu (abas šīs kategorijas vēlāk skaļi plaukšķinās, lidmašīnas piezemējoties). Vēl paspēj paklausīties, kā informatori desmitiem reižu sauc cilvēkus, kuri nevēlas iekāpt lidmašīnā uz Maskavu, apskatīties uz pirmrindniekiem-rindā stāvētājiem (tu allaž apbrīno cilvēku noslieci stundu stāvēt rindā, lai ātrāk varētu iekāpt lidmašīnā un ierasties galamērķī reizē ar tādiem sliņķiem-sēdētājiem kā tevi). Un tad - aiziet uz Somiju.Tamperes lidosta tevi pārsteidz ar savu līdzību šķūnim - pāris telpas (diezgan nolaistas), daži darbinieki, divi veikali. Un autobusa biļete par 6 eiro uz pilsētu. Tā kā attālums ir tikai 15 kilometri, tas ir dārgi. Vēlāk tu gan uzzini, ka ir arī lētāks (lēnāks) autobuss - par 4,1 eiro, bet to tu šajā vakarā izmantot vairs nevari. Bariņā ar latvijiešiem, sakāp autobusā, un drīz esi pilsētas centrā. Zvani Evelīnai, pavēsti, ka esi pie dzelzceļa stacijas. Izrādās, ka viņa ir domājusi, ka tu ieradīsies rīt, bet tā nav problēma, jo viņai tāpat ir brīvs vakars, un viņa būs klāt pēc 20 minūtēm.Kamēr tev ir nedaudz laika, izlem aiziet atrast pirmo slēpni. Ceļš tevi aizved līdz tiltam pāri upei, kuras nosaukumu tu nepacenties noskaidrot, zem tilta tu diezgan ātri atrodi slēpni (kamēr Pocket PC mēģina sazināties ar satelītiem). Tad dodies atpakaļ uz staciju un pēc pāris minūtēm ir klāt arī Evelīna, kas ieradusies ar auto. Uzzini, ka viņa no centra dzīvo pietiekoši netālu un ka uz turieni varēsi iet arī ar kājām (kas tevi kā taupīgo latvieti, protams, iepriecina). Tiec aizvests uz Evelīnas vienistabas dzīvokli, kurā tu pirmo reizi, būdams "civilizētajos rietumos" sastopies ar "parastā cilvēka" dzīves apstākļiem. Proti, tev šoreiz nav darīšana ar glauniem mākslas vēsturnieku vai projektu vadītāju, kura dzīvoklī, tu sajūties mazs un pelēks, bet ar pavisam vienkāršu cilvēku, kas strādā neinteresantu un slikti atalgotu darbu (un ne tāpēc, ka šis cilvēks būtu stulbs, neizglītots vai ar noslieci uz alkoholismu, bet vienkārši tāpēc, ka arī TUR ne visiem dzīve sastāv no medusmaizes vien). Un tā tev ir ļoti vērtīga pieredze.Uz citas nots tu ievēro, ka Evelīnai istabā pie sienas ir "The ministry of silly walks" plakāts, un uzzini, ka tiec izmitināts tieši tāpēc, ka tavā aprakstā minētas simpātijas pret Lidojošo cirku un Duglasa Adamsa grāmatām (līdzīgi kā tu parasti izvēlies izmitināt cilvēkus, kuriem ir dārgs tas, kas tev ir tuvs). Tā kā Evelīna tev atļauj aizņemties viņas velosipēdu, tu dodies nelielā vakara geocaching izbraucienā uz Tamperes ziemeļu galu. Brauciena gaitā tu atrodi divus slēpņus, vairākas reizes kabatdators pazaudē sakarus ar satelītiem un koordinātas uzkaras (lai arī virs tevis nav koku un debesis ir skaidras). Vēl vienu slēpni tu, iespējams, atrodi, bet neriskē pa tumsu bāzties dobumā, kurā tikpat labi kā slēpnis varētu atrasties arī, piemēram, lapseņu pūznis (jo neliela līdzība ir). Otrā pusē dobumā tu redzi kaut ko tādu, kas ārēji atgādina kartupeli, bet tu neesī isti drošs, vai tas ir dīvains konteineris vai kaut kas tev netīkams. Tā kā vienīgā lampiņa ir Pocket PC apgaismojums (jāatzīst, kā lukturis tas funkcionē labāk nekā kā navigators - vajadzētu tev tomēr apgādāties ar pašam savu GPS ierīci), tu izlem slēpnim atmest ar roku. Vēl pāris slēpņus tu neatrod, jo karte un GPS apgalvo pilnīgi atšķirīgas lietas. Un vispār ir jau vēls un arī vēss (jau tev iebraucot pilsētā gaisa temperetūra bija 10 grādi, bet tu esi šortos), un tu izlem atgriezties naktsmītnes vietā. Lai arī Tamperes reljefs nav no līdzenajiem, tu atpakaļ tiec pietiekoši ātri un pat bez īpašām grūtībām atrodi pareizo māju un pareizās durvis.Tad kādu stundu nopļāpā ar savu namamāti par šo un to - viņas trīs mēnešu strādāšanu Liepājā, "konservējot" baznīcu, tavu kaučsērfošanas pieredzi (tu viņai esi pirmais viesis, tātad viņai šādas pieredzes nav nemaz), somu folkmetālu, hokeju, vispār - standarta tēmas, paralēli malkojot tēju. Un tad - marš gulēt, jo no rīta tev paredzēta nopietna tūre pa pilsētu. Dīvāns, kurš tev tiek atvēlēts, gan varētu būt nedaudz garāks, bet tu jau esi pieradis pie visa kā, tālab iemiedz gana labi. Un naktī tev rādās sapnis, kurā tu skaties iepriekš neredzētu filmu, kur vienā no lomām ir Maikls Peilins (ar lielu bārdu).

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.Jāatzīst, ka aizbraukt uz Bardejovu ir grūti. Nekas, ka šī pilsēta ietilpst UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā - vilcieni uz turieni kursē apmēram reizi 3 stundās, autobusi ne biežāk (un patiesībā man ļoti negribējās braukt ar busu), tā ka lai paspētu uz vilcienu 7:48, celties nācās jau sešos (kā nekā līdz stacijai gandrīz stunda ko iet). Patiesībā gan pa nakti īsti negulēju - nezinu, kas bija noticis, bet vienkārši nevarēju aizmigt. Un dīvainākais ir tas, ka lai gan vispār šeit guļu maz - noteikti par 1-2 stundām mazāk diennaktī nekā Latvijā, un ļoti daudz staigāju, enerģijas tāpat man ir daudz un spēku trūkumu neizjūtu. Kaut kas mistisks, manuprāt.Labi, tātad aizgāju uz staciju, nopirku biļeti, sagaidīju, kamēr izziņo peronu, no kura būs mans vilciens, konstatēju, ka tas sastāv no nieka diviem vagoniem, un sēdos iekšā. Pa ceļam uz Bradejovu nedaudz palasīju līdzi paņemto "Smillas jaunkundzes sniega izjūtu", nedaudz vienkārši pagulēju (šonakt tomēr tiešām gulēju pārāk maz - kādas pāris stundas, ne vairāk), un biju klāt.Ko vispār varu pastāstīt par Bardejovu? Izmēros tā ir līdzīga Rēzeknei, taču jāatzīst, ka tūristiem tā varētu būt nesalīdzināmi interesantāka. Pirmkārt, Bardejova lepojas ar pilnībā saglabātu viduslaiku vecpilsētu un grandiozo 15.gadsimtā celto svētā Egīdija baznīcu. Otrkārt, pilsētai savulaik bija viena no nopietnākajām mūru sistēmām visā tuvējā reģionā un nu jau kopš pagājušā gadsimta vidus notiek šo mūru atjaunošana (jo daudz kas, loģiski, bija laika gaitā nopostīts). Tātad to es arī braucu skatīties.Ierašanās pilsētā gan sanāk stipri nekāda - kamēr no Košices dzelzceļa stacijas tu jau uzreiz iesoļo vecpilsētā, šeit vēl nākas iziet cauri pāris ne tik smukām vietām un pati stacija bija ļoti nepatīkama - ar ubagojošiem čigāniem, netīra, smirdīga, īsi sakot ne tāda, ko tu gaidītu no UNESCO sarakstā iekļautas kultūras pērles. Pa vienu no fortu tiltiem iegāju vecpilsētā, un tur uzreiz viss bija kārtībā, jo pilsēta ir tiešām apskates vērta. Kā jau relatīvi nelielā pilsētā, apskates objekti (izņemot jau minēto baznīcu) šeit lielākoties ir kompakti, nevis grandiozi, ēkas - ne vairāk kā divstāvīgas, taču viss ir sakopts, glīts un košs. Mana pastaiga pa pilsētu, protams, bija saistīta ar dažiem geocaching elementiem, kuri šoreiz atkal lieti noderēja. Pirmkārt, viens no slēpņiem ietvēra pilnu loku gar visiem pilsētas mūru bastioniem un nepieciešamību iepazīties ar plāksnītēm ar attiecīgo bastionu vēsturi. Otrkārt, cits slēpnis, kura uzdevumu atrisināju vakar vakarā, bija veltīts grupai The Beatles, jo dīvainā kārtā Bardejovā ir Džona Lenona iela, bet tai blakus - akmeņi, kuros izkalti visu Beatles dalībnieku vārdi, grupas albumu nosaukumi un veltījums grupai. Jauki, vienkārši un sirsnīgi. Vēl vienu slēpni atradu pie viena no blakus Sv. Egīdija baznīcai izstādītajiem vecajiem baznīcas zvaniem. Ar ceturto slēpni gan sanāca ļoti pretīgi - tas bija izvietots kalniņā, kur atrodas "Kalvārija" jeb kapeņu komplekss. Nepatīk man apmeklēt slēpņus šādās vietās, un arī šodien to nevajadzēja droši vien darīt. Saskaitīju visu saskaitāmo, aizgāju uz koordinātēm, ieliku roku dobumā, un izvilku no turienes beigtu putnu... Tas bija tik ļoti, ļoti, ļoti nepatīkams atgadījums, ka negribu šo tēmu izvērst. Katrā gadījumā ilgāk es tajā vietā nepaliku un nekad turpmāk vairs nemeklēšu slēpņus, kas jebkādi saistīti ar kapiem. Ja tu šo lasi un mēdz ar mani kopā slēpņot, lūdzu, turi mani pie vārda. Lai gan es nedomāju, ka pats par to aizmirsīšu.Arī turpinājums nebija nekāds dižais - aizgāju uz dzelzceļa staciju, lai noskaidrotu, kad varēšu doties atpakaļ uz Prešovu, un izrādījās, ka vilciens aizgājis pirms 10 minūtēm, bet nākamais būs pēc divām stundām. Varēju tikai kārtējo reizi pagausties, ka nav man šeit velosipēda, jo citādi es tos nieka 40 kilometrus, kas šķir šīs divas pilsētas, būtu veicis vēl pirms vilciena izbraukšanas no Bardejovas. Jā, un tad man vēl piesitās ubagojošie čigānēni, kurus tradicionālā stilā noraidīju, runājot latviešu valodā.Ja jau tik ilgi bija jāgaida, izlēmu aiziet paēst. Sākumā gan bija bažas, ka nekas nebūs vaļā, jo šajā svētdienas dienā Bardejova bija kā izslaucīta - šajā potenciālajā tūristu centrā nebija nedz tūristu, nedz vietējo. Uz dienas vidu gan kaut kādi cilvēki parādījās, bet tāpat - ja milzīgajā pilsētas centrālajā laukumā vienlaikus bija kādi 10 cilvēki, īsti no tukšuma sajūtas tas neatbrīvoja. Ēstuvi tomēr atradu - tīri jauku picēriju, kurā paēdu lēti un garšīgi (pirmo reizi mūžā ēdu picu ar zemenēm). Meitene, kas apkalpoja, protams, ne vārda nesaprata nevienā no man zināmajām valodām, bet pie tā esmu jau pieradis - slovāki, kā šķiet, ja arī runā kādās valodās, izņemot dzimto, tās ir vai nu čehu (to gan ir grūti iemācīties!) vai ungāru.Ar ēdienu viss gan bija kārtībā, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka tūrisma industrija šajā Slovākijas daļā nav vēl nonākusi. Es kopumā visu vecpilsētu izstaigāju ne mazāk kā trīs reizes, bet nekur un nekādi nemanīju pat ne mazāko norādi uz pašu sīkāko suvenīru zaņķi, pat ne uz tādu, kas šodien būtu slēgts. Nezinu, kas viņiem ir par problēmām ar suvenīriem, bet visdažādākos krāmu veikallus es redzēju, netālu no centrālā laukuma bija liela izkārtne "Second hand clothes", bet suvenīru bodīšu viņiem nav. Manuprāt - diezgan dīvaini.Paēdis nedaudz pasēdēju uz soliņa centrālajā laukumā, un tad gāju uz staciju. Nekā ievērības cienīga pēcāk nenotika, patlaban esmu atkal savā istabā un domāju, kādu filmu vēl šovakar skatīties.

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija ne mazāk kā četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.Ceļš bija ne pats jaukākais - pa šosejas malu, kur laikam jau iet nav atļauts, bet - kāda starpība? Veikalu komplekss milzīgs, noteikti pie mums Liepājā (kurai pēc izmēra Prešovu par pielīdzināt) tāda nav. Nav gan tā, ka mani ļoti interesētu veikalu kompleksi, bet tas jau ir cits stāsts. Tātad - Artjoms jau iepriekš bija izteicis vēlmi noskatīties uz lielā ekrāna "Terminator Salvation", es gan īsti šīs filmas fans neesmu, bet biju izlēmis - ja seanss būs mums ērtā laikā, varam arī noskatīties. Kad ieradāmies kompleksa kinoteātrī, izrādījās, ka filma sākas pēc piecām minūtēm. Tātad bija skaidrs - liktenis mums ieteica šo filmu skatīties. Noskatījāmies. Aprakstu faktoīdā kaut kad ierakstīšu, pagaidām tā tur vēl nav. Pēc filmas iegāju pārtikas veicī, nopirku zobu pastu. Diezgan aizdomīgu, ja kas (saucas "Odol", ražo laikam Čehijā), bet pagaidām šķiet, ka ir ok. Tad gājām atpakaļ. Ja kas - esam novērojuši, ka Prešovā un tās apkaimē vispār nav gājēju - pamatā visi brauc ar auto, ir arī velosipēdisti, bet gājēju nav nemaz - tā ka mēs varējām noiet 40 minūtes un nesatikt nevienu dzīvu dvēseli, vienīgi tikt aprieti no suņu puses.Šorīt tikām braucām uz Košici. Tā, ja kas, ir otrā lielākā Slovākijas pilsēta (ap 235tk iedzīvotāju), un viena no pilsētām, ko Čehoslovākija dabūja no Ungārijas pēc 1.pasaules kara. Nokļūšana Košicē gan bija diezgan sarežģīta - līdz dzelzceļa stacijai gājām veselu stundu (jo tā vienkārši atrodas ļoti tālu), tad nopirkām biļetes un - aiziet. Ja kas - vilcieni Slovākijā nav sevišķi ātri (izņemot dārgākos eksprešus), toties diezgan lēti - uz Košici (33km) biļete vienā viirzienā maksā 1.38 eiro - manuprāt, ļoti pieņemama cena.Ko varu teikt par pašu Košici? Man pilsēta ļoti patika - lieliska arhitektūra, droši vien skaistākā pilsēta Slovākijā, kurā esmu bijis. Ļoti skaists galvenais laukums, katedrāle (iegājām tajā iekšā un paklausījāmies orķestri + kori), daudz ļoti greznu ēku, tiešām ļoti patika. Artjoms gan sajūsmā nebija, un zinu kāpēc - vecpilsētā ir stipri daudz pretīgu krāmu božu - tādu kā humpalu veikalu un tamlīdzīgu mēslu. Taču mani tas, kā teikt, nekasa. Jā, mīnuss gan Prešovā, gan Košicē - pilnīgi nekādu iespēju iegādāties suvenīrus (nav tā, ka es būtu liels to cienītājs, bet vismaz kaut ko vajadzētu atvest). Košicē izrādījās, ka ir vesels 1 suvenīru veikals, bet tas brīvdienās nestrādā (ļoti interesanta stratēģija, manuprāt). Rezultātā pagaidām izskatās, ka no Slovākijas tuvajiem cilvēkiem varēšu atvest tikai to pašu labāko - sevi pašu - bet ar krāmiem būs problēmas. Bet vēl ir cerības (droši vien gan nepamatotas), ka Bardejovā rītdien būs labāk.Jā, stāstījumam par Košici klāt vajadzētu pielikt fotogrāfijas, bet man šeit ir ierobežots trafiks, tā ka tās droši vien ātrāk kā pirmdien neparādīsies. Bet atkārtošos - pilsēta ir ļoti skaista. Ā, jā - pilsētā arī paēdām, diezgan glaunā restorānā (bet ne diez ko dārgi), es ieēdu slovākiem maksimāli tradicionālo produktu - holuški (tās ir īpatnējas miltu klimpas) ar spinātiem un šķiņķi (arī ēdiena foto būs).Pēc atgriešanās noskatījāmies kopīgi filmu "Kukuška" (patika, apraksts arī taps), tagad dzeru pēdējos malkus "Kofolas" un rakstu šīs piezīmes. Rītdien - braucu uz Bradejovu, Artjoms vēl nav izlēmis, vai man piebiedrosies vai nē (galvenais, ka viņam negribas iet līdz dzelzceļa stacijai). Ja brauksim divatā - tad ap desmitiem, ja viens - tad ap astoņiem. Katrā gadījumā - ziņošu arī turpmāk par saviem jaunumiem.

Ievads: The Magical Mystery TourJa pavisam godīgi, es neatceros, kam un kurā brīdī radās doma par braucienu uz Spāniju. Liene droši vien teiks, ka viņa vienmēr uz turieni gribējusi braukt, varbūt arī Sergejs apgalvotu ko līdzīgu par sevi. Sākotnējais variants iekļāva Spānijas un Francijas dienvidu piekrastes apceļošanu, taču variantu ar Franciju visai ātri nācās atmest. Pirmkārt, auto īres kompānijas lielākoties nepiedāvā mašīnu paņemt vienā valstī, bet nodot citā. Otrkārt (un tas bija izšķiroši), Francijā auto nomāšanai nepieciešams, lai vadītāja vecums būtu ne mazāks par divdesmit pieciem gadiem. Un Sergejs šim kritērijam bija pārāk zaļoksnējs. Tātad palikām pie varianta - apmēram 7-9 dienas ilgs ceļojums pa Spāniju. Ja kas - braucēju sastāvs izveidojās sekojošs:- Sergejs "da bļin ko viņš dara?"- Marina "kur ir nākamais cache?"- Liene "vamos a la playa!"- Raimonds "mums ir plāns"Biļetes pasūtījām no cenu ziņā draudzīgās Ryanair. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Spāniju ar to nokļūt nevar, iesaistījām pārsēšanos Londonā. Virzienā turp pasūtījām biļetes Rīga-Londona-Seviļļa, atpakaļ - Barselona (patiesībā - Žirona)-Londona-Rīga. Izlidošana - ceturtdien vakarā, atpakaļ - nākamās nedēļas svētdienā. Iepriekš apskatījām arī vairākus citus starta un finiša punktu variantus, bet beigās palikām pie tā, kam bija lētākie lidojumi. Pāris mēnešos starp biļešu nopirkšanu un ceļojuma sākumu Ryanair divas reizes mūs negatīvi pārsteidza, pārceļot mūsu reisu laikus, kā rezultātā turpceļā pāris gaidīšanas stundas Londonas Stanstedas lidostā pārauga teju divās diennaktīs, bet atceļā 7 (ja nekļūdos) stundu vietā mums Londonas lidostā bija jāpavada teju vesela diennakts.Šīs pārcelšanas ietekmēja arī mūsu Spānijas maršrutu - tā kā zaudējām vairāk nekā veselu diennakti, nācās atteikties no vairākām paredzētām apskates vietām, tai skaitā no vienas no centrālākajām - proti, no Madrides. Šādi izveidojās aptuveni sekojošs maršruts: Seviļa - Kadiza - Gibraltāra - Malaga - Granāda - Almeria - Murcia - Elche - Alicante - Valensija - Barselona - Žironas lidosta. Uz svētdienas rītu Seviļā pasūtījām auto, nosakot par nodošanas vietu Barselonas centrālo dzelzceļa staciju piektdienas rītā. Lai aizpildīto ilgo laiku turpceļā Anglijā, Sergejs sarunāja, ka varēsim divas naktis pārnakšņot pie viņa māsas Londonā, bet atceļa 18 stundas Stantsedā izlēmām aizvadīt ar galda spēlēm un geocachingu. Rezervējām viesnīcas (kā vēlāk izrādījās - ne visas), sarunājām vienai naktij couchsurferus, uztaisījām veselības apdrošināšanu (dažam labam nosaucot mūsu apmeklējamo valsti apdrošināšanas papīros par "Angliju"), nopirkām Lonely Planet un DK grāmatas par Spāniju. Un gaidījām ceļojuma sākumu (nekas, ka lielu daļu no iepriekšējiem punktiem patiesībā veicām jau pēdējās dienās pirms brauciena).Pirmā diena: London Calling16.aprīlis, kad sākās mūsu ceļojums, trijiem no mums (neskaitot Marinu) bija maksimāli ikdienišķa diena - ar agru celšanos, iešanu uz darbu un regulārajiem ikdienas pienākumiem, kas nemaz neliecināja par straujo atvaļinājuma tuvošanos. Patiesībā pat īsti neticējās, ka vēl dažas stundas un visas ierastās rūpes un raizes būs aiz muguras. Turklāt šo ikdienišķo problēmu bija gana daudz - ieskaitot to, ka vēl vajadzēja sagaidīt Čipja jauno barības maisu, lai mūsu "bērns" man un Lienei promesot nepaliktu badā (lai gan, protams, mani vecāki viņu ēdinātu arī ja šī maisa nebūtu). Sergejs ar Marinu kaķi aizveda pie Sergeja mammas uz Daugavpili (labi, patiesībā tas notika jau dažas dienas ātrāk, vienkārši es to aizmirsu pieminēt gatavošanās sadaļā).Tātad pēc darbadienas beigām kā allaž aizriteņoju mājup un kā allaž ieēdām pusdienas. Taču tālākais vairs nebija kā allaž - ap astoņiem klāt bija Sergejs un Marina, iekrāva mūs mašīnā (somas, kuras šoreiz nebija sevišķi lielas, bijām sagatavojuši jau iepriekšējā vakarā) un piedzīvojums varēja sākties.Protams, uzreiz nekas nesākās - vispirms aizbraucām uz Rīgas lidostas ilgtermiņa stāvvietu, atstājām tur glabāšanā tumšzaļo BMW (labi, ka Marinai bija līdzi kāda skaidrā nauda), tad sekoja stāvēšana rindā uz check-in (kas gan bija formāli vajadzīgs tikai Sergejam, uz kura vārda bija vienīgā mūsu nododamā bagāžas soma - pārējās mantas bija saliktas visu četru braucēju rokas bagāžās, neesam jau nekādi izšķērdīgie ļautiņi), pasu un biļešu kontrole, gaidīšana un beidzot - bijām lidmašīnā.Ja kas - attiecībā uz bagāžu esmu novērojis sekojošu parādību - ka mantu mums allaž ir nepieciešams tieši tik daudz, cik atļauj pieejamie bagāžas ierobežojumi. Eirotripā piepildījām visu Defendera aizmuguri, uz Itāliju braucām ar lielajām ceļojumu mugursomām - tās bija pilnas līdz ūkai, tāpat savu somu "kravnesību" līdz robežai izmantojām braucienā uz Beļģiju un arī šoreiz. Lidojums nekādi sevišķi atmiņā nepalika - daļu tā nogulēju, bet pārējo laiku īsināju cauršķirstot Lonely Planet ceļvedi. Stanstedā ielidojām ap pusvienpadsmitiem pēc vietējā laika, kas nozīmēja, ka varējām paspēt tikai uz pēdējo Londonas autobusu (mūs interesējošajā zemākajā cenu kategorijā) - bez piecām pusnaktī. Autobusa galapunktā mūs sagaidīja Sergeja māsa Taņa, kas Londonā dzīvo nu jau četrus gadus. Vispār jāatzīst, ka ar savu klātbūtni viņai noteikti sagādājām lielu tiesu rūpju un raižu - sākot jau ar to, ka viņai piecos no rīta bija jābūt darbā, bet mēs ieradāmies nedaudz pirms vieniem. Pēc naksnīgas pastaigas pa Ņūhemu (rajona nosaukums) nonācām Taņas dzīvesvietā. Tur bija omulīgi, lai arī ne pārāk plaši. Patiesībā iepriekšējā teikumā par plašumu izteicos mīkstināti - Taņas miteklis mūspusē droši vien būtu saucams par komunālo dzīvokli, kurā viņai ir double room tādā ziņā, ka gulta istabā ir divguļama, taču pieci cilvēki mazajā istabiņā gluži dančus rīkot nevarētu. Zinot to, kā ir ar dzīvokļu (un it īpaši īres) cenām Londonā, tas, protams, ir tikai loģiski, taču skaidrs bija viens - ka neērtības mēs radījām visai pamatīgas.Lai mums pieciem būtu, kur sagulēt, Taņa gulēja uz matrača uz grīdas (mazā vienvietīgā matracīša, tāda, kādus vēl bērnībā atminos esam lietojis Rīgas Jūrmalā, nevis "treknā" matrača, kas no gultas atšķiras minimāli. Sergejs apgūlās uz mini dīvāniņa, kas pilnīgi noteikti nav radīts gulēšanai, bet Marina, Liene un es gulējām Taņas gultā. Jā - tieši tā, kā rakstīts iepriekšējā teikumā. Ja tu padomāji, ka es šādos apstākļos varētu gulēt pa vidu, tu, protams, kļūdies. Tas būtu pārāk nepieklājīgi un cilvēki vēl padomātu par mani sliktas lietas. Līdz ar to pa vidu apgūlās Liene. Izcils šāds izvietojums nebija, jo Liene ieritinājās guļammaisā, Marinai tika lielā sega, bet es lielā karstuma, kas valdīja istabā, dēļ izlēmu gulēt tāpat bez segas.Sākumā patiešām bija karsts, taču tad sāka salt, labi, ka Liene kādā brīdī man arī uzsedza guļammaisu (ko nebiju nemaz prasījis). Vispār gulēšana šajā naktī nebija diez ko izcila - Taņa vispār netika aizmigusi, Sergejs neaizmiga līdz pat Taņas aiziešanai uz darbu, kad viņš tika uz matrača, Liene arī gulēja slikti, man bija karstuma-aukstuma problēma un tikai Marina no rīta nežēlojās, ka nebija izgulējusies. Toties papildu "jautrību" naktī sagādāja Marinas modinātājs, kurš sāka negaidīti zvanīt, sagādājot ne mazumu prieka tiem, kas tā zvanus dzirdēja.Otrā diena: Waterloo SunsetKā jau iepriekš minēju, izgulējušies sevišķi labi nebijām, tomēr no rīta jutāmies gana mundri, lai sāktu mūsu Londonas dienu. Jāpiezīmē, ka vienīgi Liene šajā pilsētā iepriekš nebija bijusi, tālab pārējiem daļa dienas plānu sanāca tāda kā iepriekšējo nodarbību satura atkārtošana. Ieēdām brokastis Taņas istabā (jogurts, maizītes, augļi, tēja) un sākām kultūras programmu.Deviņos trīsdesmit mums bija jābūt pie The London Eye panorāmas rata, uz kuru man un Lienei bija nopirktas biļetes (Sergejs un Marina ar to bija izbraukuši savā iepriekšējā reizē Lielbritānijas galvaspilsētā un ievērojot šīs atrakcijas gana augsto cenu, otro reizi braukt nevēlējās). Laiks patiesībā bija padevies varen draņķīgs - smidzināja stipri riebīgs lietus un redzamība panorāmas ratā bija tāla no ideālas. Apskatīties uz Londonu no augšas tomēr bija interesanti, žēl vienīgi, ka skaistas fotogrāfijas šādos apstākļos radīt pilnīgi noteikti nespīdēja. Jau no rīta bija skaidrs, ka mēs nevarēsim darīt kā Reja Deivisa liriskais varonis droši vien visu laiku skaistākajā dziesmā par Londonu:"Dirty old river, must you keep rollingFlowing into the nightPeople so busy, makes me feel dizzyTaxi light shines so brightBut I dont need no friendsAs long as I gaze on waterloo sunsetI am in paradise"Bet vismaz Vaterlo tiltu no panorāmas rata mēs redzējām (tas jau arī ir netālu), tā ka pietrūka tikai pavisam nedaudz. Objektus, kas bija tālāk no rata, redzējām sliktāk, taču vispār viss notika atbilstoši loģikai – kas tad tas būtu par Londonas apmeklējumu bez lietus?Kad bijām "nolaidušies" lejā, uzzinājām, ka S&M jau bija paspējuši atrast pirmo geocache, kas bija zem kāda tilta pāris minūšu gājienā no panorāmas rata. Aizgājām arī mēs uz šo slēpni un atradām to diezgan ātri (nekā sarežģīta tajā nebija).Sekoja diezgan tradicionāla pastaiga pa Londonas centra, kas sevī ietvēra tādas maksimāli tradicionālas vietas kā Parlamenta ēkas (ieskaitot, protams, Lielo Benu), Vestminsteras abatiju (kurai pretī notika pikets pret karadarbību Šrilankā), Trafalgāras skvēru, Tūkstošgades tiltu, Svētā Pola katedrāli, daļu no biznesa Sitijas, Londonas Taueru un Taueras tiltu. Man jau Londona patīk, tālab arī šī pastaiga man patika. Interesantā kārtā no iepriekšējām pilsētas apmeklējuma reizēm Taueras tiltu es atcerējos, bet pašu cietoksni – nē. Selektīvā atmiņa atkal darbojas. Kas attiecas uz sitiju – jāpiezīmē, ka turienes “uzvalkotie” kaut kā radīja daudz omulīgāku iespaidu nekā Briseles eiroierēdņi, kaut kas tiešām šajos cilvēkos bija saskatāms līdzīgs ar Džordžu no “Trīs vīriem laivā”, par kuru tika teikts: “George goes to sleep at a bank from ten to four each day, except Saturdays, when they wake him up and put him outside at two.”Tālāk devāmies uz vietu, kur gan iepriekš bijis nebiju - Grinvičas meridiāna parku. Interesants sanāca brauciens uz šo parku - turp vedošais metro ir vienīgā Londonas metro līnija, kur vilcienus vada automātika nevis cilvēks, tālab gribējām apsēsties pašā vagona priekšā, lai varētu novērot braukšanu. Tomēr izrādījās, ka konkrēto reisu (vismaz tā pirmajās stacijās) vadīja gan cilvēks, kuram piesēdās klāt kaut kāds alkoholiska paskata tips, kas vilciena vadītāju apbēra ar jautājumiem, kas interesēja arī mūs, tāpēc piesēduši viņiem aizmugurē ar interesi klausījāmies. Šī divu tipisko lower-middle class angļu sarunā netrūka arī komisku detaļu, ieskaitot viena varoņa lielīšanos ar savu hronometru ("I didn`t even pay for it") un otra lepošanos ar jauno mobilo telefonu (kura apraksts pirmajam lika pateikt "sounds tasty"). Mums bija jautri, un vēl jautrāk bija brīdī, kad vadītājs vienkārši ņēma un aizvēra vadības pulti un aizgāja prom, bet vilciens turpināja braukt pats.Grinvičas parkā līdzās nulles meridiāna pieminekļa un parka apskatei mums bija jāatrod arī daži geocachi. Jāatzīst, ka Londonas pirmo līmeņu slēpņi ir vienkārši šokējoši viegli - kur citur būtu pieredzēts, ka konteineris vienkārši piestiprināts pastkastes aizmugurē tādā veidā, ka to var saskatīt jau pa gabalu. Vienu slēpni, kam bija jāatrodas pie Temzas, gan atrast neizdevās - vai nu ne tur meklējām, vai arī tā tur nebija. Drīzāk gan pirmais variants, jo nano konteineiru atrašana vispār ir diezgan ķēpīgs uzdevums (vēlāki ieraksti žurnālā liecina, ka slēpnis patiešām bija vietā, tā ka vienkārši nemācējām meklēt). Tad vēl ātri iegriezāmies Pikadilli laukumā, kurš, kā secinājām, ir galvenokārt ievērojams ar to, ka tas ir ievērojams. Arī Wikipedia apgalvojums, ka šī laukuma slavenākā iezīme ir neona reklāmas, neliek no tā gaidīt neko izcilu, taču ik reizes, kad būts Londonā, tas ir apmeklēts, tādējādi turpinot vairot tā lielā mērā nemotivēto slavu.Uz pussešiem mums vajadzēja būt atkal pie Taņas, kas mums bija sagatavojusi patiešām ļoti gardas pusdienas. Ēdiena nosaukumu, protams, neatceros, bet tas bija viens no meksikāņu čilī paveidiem (atšķirībā no tās čilī variācijas, ko gatavojam mūsmājās, šis bija patiešām ass) - rīsi, pupiņas, pipari, mērces, utt. Ēdiens bija garšīgs un sātīgs, neko vairāk tur piebilst nevaru.Paēduši aizbraucām vēlreiz uz pilsētu - pavazājāmies pa sitijas finanšu kvartāliem, Oksfordstrītu un vēl šur tur, bet tad - atkal uz Taņas dzīvokli gulēt.Tā kā pati Taņa šo nakti palika pie sava drauga, šoreiz Sergejs uzreiz gulēja uz matrača, bet Liene un es gultā apmainījāmies vietām, kā rezultātā, kad viņa mani naktī izstūma no guļammaisa, es varēju tikt zem segas. Rezultātā nākamajā rītā visi bijām ievērojami svaigāki nekā dienu iepriekš.Trešā diena: Take me, Spanish CaravanSestdienas rīts mūs sagaidīja ar patīkamu saulīti. Un kur gan varētu labāk doties šādā rītā nekā uz kādu parku? Un Londona no parku viedokļa ir vienkārši lieliska pilsēta. Neko oriģināli mēs nebijām, un tālab aizbraucām uz Haidparku. Siltā un jaukā saulainā dienā kā šī bija ļoti patīkami izbaudīt ziedošos kokus un puķes, putnu un vāveru sabiedrību un paskatīties arī uz cilvēkiem, kas cītīgi gatavojās Londonas maratonam, kas bija gaidāms apmēram pēc nedēļas. Skrējējus bijām redzējuši jau dienu iepriekš, tomēr Haidparkā atpūtnieku vidū viņi bija daudz mazāk uzkrītoši nekā sitijā, līkumojot starp uzvalkos tērptajiem banku darbiniekiem.Vēl labi atceroties to, ka Latvijā divas dienas iepriekš bija labi ja pieci grādi plusā un par zaļu zāli varēja tikai sapņot, šis Haidparka apmeklējums bija ļoti svētīgs. Un es jau nebūšu tas cilvēks, kurš vēlāk mocīsies pašpārmetumos tur aizmirstā lietussarga dēļ. Šis bija skaists, saulains un optimistisks rīts un, manuprāt, tas bija viens no labākajiem veidiem kā sagatavoties pārbraucienam uz Spāniju.Patiesībā bija vēl viens ne mazāk vērtīgs gatavošanās veids - kārtīgi paēst. Un te kārtējo reizi - Paldies Sergeja māsai Taņai, kas mūs kārtējo reizi pamieloja ar ļoti garšīgu (un arī barojošu) mājas ēdienu. Vispār Taņai paldies varētu izteikt atkal un atkal, jo viņas gādība pār mūsu četrotni bija vienkārši super. Apmēram vienos viņa mūs aizvadīja līdz lidostas autobusam un varējām doties uz to zemi, kur patiesībā bijām sākotnēji plānojuši pavadīt visu atvaļinājuma laiku - Spāniju. Tomēr tagad atskatoties šķiet, ka varbūt tas bija tikai svētīgi, un Londonā aizvadītais laiks noteikti vērtējams ar plusa zīmi.Lidostā atkal sekoja ierastā procedūra, kura mums patiesībā varēja beigties arī ar problēmām. Proti, tur notika diezgan stingra pārbaude uz salonā ņemamās bagāžas izmēriem un izrādījās, ka nedz mana, nedz Lienes soma tiem īsti neatbilda. Protams, patiesībā tas bija gluži muļķīgi - divas tās dimensijas bija izteikti mazākas par pieļaujamo līmeni un tikai platums par dažiem centimetriem pārsniedza atļauto, kamēr Lienes mugursoma vispār ir pavisam neliela, taču kantainas formas un tātad - formāli neatbilstoša. Un tikai Marinas soma, kurai tilpums bija vislielākais, izmēriem atbilda. Labi, ka stingrais somu pārbaudes vīrs mums klāt nepienāca.Lidmašīnā atkal lasīju, gulēju un garlaikojos līdz beidzot nolaidāmies Seviļā. Bija jau vakars, laiks - ne pārāk karsts (siltāks gan nekā Londonā un nesalīdzināmi siltāks kā Rīgā) un mēreni lietains. Autobuss līdz pilsētas centram mūs aizveda ātri, taču tad steidzami bija jārisina viens jautājums - jānokļūst viesnīcā.Tas varbūt "uz papīra" nešķiet tik sarežģīti, taču problēmas radīja tāds būtisks apstāklis, ka mums nebija ne mazākās nojautas, kurā pilsētas daļā viesnīca būtu meklējama. Sergejam gan bija izprintēts viesnīcas rajons no Google Maps, taču tajā nebija nevienas ielas, kas atrastos arī mūsu ceļvežos iekļautajās kartēs, tāpat šajā "izgriezumā" nebija nekādas citas noderīgas informācijas.Aizgājām uz mums tuvāko metro staciju. Tā izrādījās esam ļoti savdabīga būve - gan konstrukcijas ziņā (nekur citur neesmu varējis tik labi aplūkot vilcienus no augšas), gan tādēļ, ka šis metro šķita praktiski "nevainīgs". Proti, Seviļas pagaidām vienīgā metro līnija atklāta tikusi visai nesen (tik nesen, ka Lonely Planet`ā par to rakstīts vien tas, ka tāda tiek būvēta) un līdz ar to šķiet, ka pilsētas iedzīvotāji vēl īsti ar šo jauno transporta veidu nav sapratušies. Cilvēku tajā bija maz, darbinieki - angliski nerunāja un vietām izskatījās, ka patiesībā šis metro vēl nemaz nav atklāts. Kaut kā Sergejam izdevās sarunā ar metro darbinieci noskaidrot staciju, kur mēs varētu kāpt ārā, lai nonāktu tuvāk mūsu viesnīcai (sākotnēji šai sievietei gan šķita, ka Sergeja rādītā karte varētu būt vispār no citas pilsētas), tad viņa palīdzēja mums arī nopirkt biļetes un tās validēt. Līdz ar to šo sievieti, kuras vārdu neuzzinājām, var nosaukt par otro pēc Sergeja māsas mūsu brauciena "patron saint", jo nez, kā mums būtu izgājis tālāk bez viņas palīdzības.Izkāpuši no metro, mēs gan uzreiz vēl nevarējām zināt, ka viņa mūs patiešām bija nosūtījusi pareizajā virzienā. Tomēr metro stacijā atrodamā tuvāko dažu kvartālu karte (plašāku karšu Seviļas metro nav) pārklājās ar Google doto karti un diezgan labā noskaņojumā devāmies viesnīcas meklējumos. Iet bija patīkami arī tādēļ, ka Seviļa mūs uzreiz apbūra ar pilnīgi citādāku dabu nekā bijām redzējuši Anglijā – apelsīnu un citronu koki ceļmalās (tiesa, droši avoti teica, ka šie augļi tiekot apsmidzināti, lai aizbiedētu putnus, līdz ar to to ēst neesot vēlams). Arī palmu šeit bija nesalīdzināmi vairāk (proti – tās bija visur salīdzinoši ar Londonas un Rīgas variantu “nekur”).Vispirms gan mēs, protams, nomaldījāmies un pareizā virziena vietā aizgājām uz nākamo metro staciju. Notika mēģinājumi gūt kādu informāciju no vietējiem, taču lielākoties tie cieta neveiksmi, jo seviļiešus nekādi nevar nosaukt par labiem angļu valodas pratējiem (viens apsargs pat nespēja saprast ar zīmēm skaidroto lūgumu parādīt kartē vietu, kurā mēs atrodamies). Tad pareizo ceļu atradām un droši vien savas 40 minūtes pēc izkāpšanas no metro mēs izgājām uz vajadzīgās ielas. Aizgājām līdz vajadzīgajam krustojumam, meklējām hoteli, bet tā tur nebija.Tas nebija patīkams pārsteigums - iepriekš bijām ļoti gandarīti, ka par 89 eiro dabūjām mums visiem vietu četru zvaigžņu viesnīcā, bet te izrādās, ka nekādas viesnīcas nemaz nav. Sergeja izmisuma (vai ne izmisuma, grūti teikt) pilno skatienu ievēroja kāda sieviete, kas brauca mašīnu iekšā savas greznās privātmājas pagalmā (bijām nokļuvuši "biezo" cilvēku dzīves telpā), izdzirdējusi hoteļa nosaukumu "Sevilla Suites Hotel" paziņoja, ka tas esot šajā ielā vienu kilometru tālāk (tajā virzienā, no kurām bijām jau kādu gabaliņu nākuši) apmēram viena kilometra attālumā, taču turp doties esot "better by car". Nekļuva īsti skaidrs, ko viņa ar to domāja - vai tas bija piedāvājums mūs (vai tikai Sergeju...) aizvest, ieteikums pasūtīt taksometru vai vēl kas cits. Kā lai arī nebūtu, mēs gājām viņas teiktajā virzienā. Gājām ilgi, patiešām ilgi, bet hoteļa kā nebija, tā nebija. Pamazām kļuva skaidrs, ka Google kartes mūs bija piečakarējušas - vajadzīgā mājas numura vietā norādījušas ielas sākumu, taču vieglāk no tā nekļuva. Jau sen bijām prom no "1 kilometra" sievietes, kad kāds vīrietis mums pavēstīja, ka līdz hotelim būtu jāiet vēl savas desmit minūtes un kopumā ar visām somām pa šo ielu nogājām droši vien savas minūtes 40. Rezultātā viesnīcā ieradāmies ap pusnakti (labi, ka Spānijā to recepecijā parasti cilvēki ir jebkurā diennakts stundā) un iečekojāmies savā numuriņā.Izrādījās, ka mūsu rezervētais numurs patiesībā bija pilnvērtīgs dzīvoklis un nekāds ne viesnīcas numurs - ar divām istabām un funkcionējošu virtuvi. Aizdomīgi gan šķita, ka uz numuru ar liftu bija jābrauc lejup nevis augšup, tā ka jau padomājām, ka esam izmitināti pagrabā, ko likās apstiprinām aizvērtās metāla žalūzijas logu vietā. Tomēr izrādījās, ka patiesībā vienkārši atradāmies zemes līmeņa pirmajā stāvā ar izeju uz baseinu (kuru gan, protams, neizmantojām). Ceļš uz viesnīcu gan bija prasījis daudz laika un spēku, tomēr bijām priecīgi, ka vispār bijām tur nokļuvuši.Ceturtā diena: Spanish Bombs in AndaluziaNo rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.Turklāt šoreiz šī pastaiga līdz metro arī neprasīja tik daudz laika kā iepriekšējā reizē, tā ka kopumā bija vērts izlocīt kājas. Atnāca vilciens, kurā izņemot mūs nebija neviena cilvēka. Protams, bija svētdienas rīts, tā ka tas nebija pilnīgi negaidīti, un tomēr Seviļas metro pietiekamā mērā mūs pārsteidza ar savu cilvēku trūkumu. Tikai jau Rīgā noskaidrojām, ka šī metro līnija bija vēl jaunāka, nekā bijām domājuši iepriekš (atklāta šī gada 2.aprīlī jeb mazāk kā 3 nedēļas pirms mūsu ierašanās). Aizbraucām līdz centram, tur ātri vien atradām staciju un pie stacijas - "Atesa" biroju, kurā mums vajadzēja saņemt mašīnu. Protams, ka "Atesas" vecis mums veiksmīgi iesmērēja vēl dažus papildu maksājumus - GPS ierīci (vēlāk - ļoti noderēja) un papildu apdrošināšanu (varbūt arī nenoderēja, bet bez tās būtu slikti). Auto, ko mums iedeva, bija gaiši zils Citroen C4. Noskrāpēts no visām pusēm vienkārši ideāli. Vēlāk ievērojām, ka Spānijā tas vispār ir slikts tonis - braukt ar neapskrambātu mašīnu, tā droši vien tur dara tikai kaut kādi vācu imigranti. Mašīnu patiesībā uzreiz nemaz nepaņēmām, bet gājām staigāt pa Seviļas centru, atstājot bagažniekā lielās somas un sarunājot, ka mašīnu paņemsim kaut kad dienas gaitā.Seviļa man ļoti patika - patiešām lieliska pilsēta ar gribētos teikt ne-eiropeisku skaistumu, ļoti daudz jūtamas gan arhitektūrā, gan pilsētvidē (nezinu īsti šī vārda nozīmi, bet tas nekas) arābu civilizācijas noskaņas. Izmetām pa pilsētu diezgan pamatīgu loku - apskatījām katedrāli (kas patiesībā ir pamatīgi pārbūvēta mošeja), Alkazaru (protams - tikai no ārpuses, neesam jau mēs nekādi glaunie ļaudis, lai pirktu dārgas ieejas biļetes), Zelta torni. Piedalījāmies pilsētas sabiedriskās dzīves notikumos - maratonskrējienā un piketā ar mērķi - Seviļu kā neatkarīgu komunistisku republiku. Šis pikets, ja kas, mums ļoti paveicās, ka nesākās kādas 10 minūtes ātrāk, jo piketētāji par savu galveno uzturēšanās vietu izvēlējās pilsētas veco tiltu, uz kura mēs tomēr paspējām savlaicīgi atrast vienu geocache. Seviļā atradām arī otru slēpni, kas bija izvietots pie kādas no pilsētas baznīcām.Sevišķi kavēties šajā pilsētā mēs gan, protams, nevarējām, jo bija jābrauc tālāk, uz Kadizu. Patiesībā par šo pilsētu biju iepriekš zinājis visai maz vai precīzāk, neko, izņemot to, ka pirms dažiem gadiem Kadizas komanda uzspēlēja Spānijas augstākajā futbola līgā, tomēr šī informācija īsti daudz par pilsētas kvalitāti neliecināja. Ko ievērojām šajā pilsētā iebraucot, ir tās visai īpatnējais ģeogrāfiskais novietojums - tā atrodas uz ļoti nelielas pussalas, tā ka gandrīz visās pusēs ir jūra. Uzreiz saskārāmies ar pirmo pārkinga problēmu - ilgi nevarējām atrast vietu, kur atstāt mašīnu, un beigās to noparkojām stipri vien tālu no pilsētas centra, tā ka mums sanāca ļoti pamatīga pastaiga. Tas gan patiesībā bija labi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kadizā bija patiešām lieliska pludmale, pa kuru mēs arī gājām uz centru - kur acis pamielot te bija. Otrkārt, jau Seviļā bijām pamatīgi nostaigājuši savas kājas, tā ka iešana basām kājām pa smiltīm ar savu masējošo funkciju mums lieti noderēja. Aizgājām līdz centram, tur apskatījām katedrāli un vēl dažus citus pilsētas apskates objektus un tieši pretīm katedrālei atradām ēstuvi. Sergejs un Marina sekoja principam nobaudīt īstu vietējo ēdienu, paņemot tomātu zupu un jūras velšu asorti, kamēr Liene un es tradicionālākā veidā pieturējāmies pie gaļas. Nogaršojām arī mūsu draugiem atnesto ēdienu, un nācās atzīt, ka jūras veltes īstenībā var būt patiešām garšīgas - vismaz man garšoja gan kalmārs, gan astoņkājis, ko es no sevis noteikti nebūtu gaidījis.Sākotnēji mēs patiesībā bijām domājuši Kadizu apmeklēt nākošajā dienā, bet labi vien, ka pabijām šajā pilsētā jau svētdienas vakarā. Mums gan vēl, protams, vajadzēja nokļūt viesnīcā, kura nemaz neatradās Kadizā. Sākotnēji GPS ar mums gan izspēlēja vienu nejauku joku, pieņemot, ka gribam nokļūt nevis Puerto del Santa Maria (kur bija mūsu viesnīca), bet gan tepat kaut kur Kadizas ostas rajonā, tā ka Sergejs (kas šajā vakarā sēdēja pie stūres) varēja savu tiesu pašķendēties līdz ievadījām adresi vēlreiz un tad mūs tiešām aizveda tur, kurp mums vajadzēja. Iečekojāmies viesnīcā, kura bija ne vien patīkami lēta (80 eiro no četriem cilvēkiem, ieskaitot brokastis), bet arī gana laba - tā lepojās ar baseinu, atradās pavisam netālu no jūras un mums pat šoreiz bija atsevišķi numuri. Vakarā gan atklājās viena nepatīkama detaļa - izrādījās, ka nedz man, nedz Sergejam nebija nekādas informācijas par viesnīcu, ko uzskatījām, ka esam nākamajai naktij rezervējuši Granadā. Es biju drošs, ka šāda konfirmācija manā e-pastā nebija atrodama, kamēr Sergejs savu laptopā varēja pārbaudīt. Izlēmām neatklāt faktu, ka mums varbūt nākamajai naktij nav viesnīcas, Marinai, iet gulēt un nākamajā rītā viesnīcā samaksāt par Interneta pieslēgumu un tad arī risināt viesnīcas jautājumu.Piektā diena: Everybody"s Got Something to Hide Except for Me and My MonkeyTā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad metāmies noskaidrot, kāda tad īsti ir situācija ar viesnīcu Granādā, un vēl ar couchsurferiem netālu no Barselonas, kuri nesteidzās dot apstiprinājumu, ka viņi mūs patiešām gaida. Izrādījās, ka Internets mūsu viesnīcā bija bezmaksas (tāpat kā auto stāvvieta), tā ka varu tikai reklamēt "Hotel Dunas Puerto" - lēts, labs un pretimnākošs hotelis, visu cieņu tam. Vēlreiz pārbaudījām e-pastus, no Granādas - nekādu vēstu. Domājām, varbūt esmu nejauši izdzēsis vēstuli ar konfirmāciju no Granādas viesnīcas, tālab drošākais variants, protams, bija piezvanīt un noskaidrot, esam mēs tur numuru rezervējuši vai nē. Piezvanīju, izrādījās, ka nedz Žakē, nedz B0g1nsk1m numurs rezervēts nebija. Uz ātru roku sameklējām citu viesnīcu (apmēram tajā pašā cenā) un to nekavējoties rezervējām. Šoreiz apstiprinājuma vēstule pienāca, saglabājām arī viesnīcas adresi, lai nerastos vēl kādi nejauki pārdzīvojumi.No viesnīcas mums vajadzēja "izčekoties" līdz divpadsmitiem, tā ka vēl sanāca laika aiziet uz Puerto de Santa Maria centru. Pa ceļam Sergejs cītīgi meklēja veikalu, kur iegādāties šortus un čības, jo izrādījās, ka viņam katastrofāli pietrūka vasarīga apģērba, bet kurpes bija vienkārši neērtas. Prognozējamā kārtā Spānijas veikali nevar lepoties ar labu čību-zandaļu klāstu, jo līdzīgi kā itāļi arī spāņi šāda veida apavus pielīdzina ortopēdiskajiem un daudz labprātāk arī viskarstākajās vasaras dienās staigā botēs vai kaut zābakos. Šortu meklējumi Sergejam beidzās veiksmīgāk, lai gan gluži savus sapņu šortus viņš laikam tomēr nedabūja - ja par sapņu šortiem neuzskatīt sērfotāju šortus, kas diezgan pamatīgi izcēlās uz vietējo iedzīvotāju tērpu fona ar savu kliedzošo noformējumu.Tā kā neesmu šortu modes recenzents, vairāk šai tēmai uzmanību neveltīšu, pieminēšu vien to, ka šajā pilsētā atrodama viena no Spānijā lielākajām vēršu cīņu arēnām, pie kuras mēs arī pabijām. Uz vēršu cīņām pašām gan nevienā Spānijas pilsētā nebijām, un vismaz es arī negribētu tādas apmeklēt - nesimpatizē man šis "sporta" veids. Nedaudz pastaigājām pa šo patīkamo piekrastes pilsētu, un aiziet atkal ceļā.Ceļš mūs aizveda uz ārzemēm - Gibraltāru. Jāatzīst, ka šis noteikti ir viens no absurdākajiem valstiskajiem veidojumiem Eiropā. Pašos Spānijas Dienvidos tu nonāc tādā kā nelielā angļu oāzē, kura gan patiesībā nav pat tīri angliska... Drīzāk varētu teikt, ka Gibraltāra ir tāda, kāda būtu jebkura Anglijas piekrastes mazpilsēta, ja Lielbritānijas sala ņemtu un aizpeldētu tālu uz Dienvidiem. Lai gan nē - varbūt tā nelīdzinās tieši mazpilsētai. Katrā gadījumā ļoti īpatnēji šajā klimata joslā šķiet redzēt tik raksturīgus Anglijas elementus kā bobijus (policistus klasiskajās angļu ķiverēs), telefona būdiņas un citas neizbēgamas angliskas dzīves detaļas. Arī vietējiem iedzīvotājiem bieži tieši angļu valoda ir dzimtā. Un tas viss - uz Vidusjūras / Atlantijas okeāna fona. Tiešām dīvaini.Zināmi sarežģījumi mums radās arī šīs zemes juridiskā statusa dēļ - proti, Gibraltārā kā Lielbritānijai (daļēji) piederošā teritorijā mēs nevarējām iebraukt ar mūsu īrēto auto, kam nebija paredzēts šķērsot robežas. No otras puses - kā vēlāk izlasīju tīklā, īsti labi ar pārkingu pašā Gibraltārā tāpat nav, tā ka prātīgi vien darījām, atstājot mašīnu Spānijas zemē. Izstaigājām daļu pilsētas (kura laikam arī saucama par Gibraltāru) un devāmies uz Upper Rock - to, ko es personīgi uzskatu par "īsto" Gibraltāru. Ceļš, kas veda gar klints krauju (ok, te varbūt vārds "mala" būtu pieskaņotāks) man pamatīgi atsauca atmiņā līdzīgu ceļu gar Lugano ezeru, kad devos uz Kastaņolu, mēģināt atrast vietu, kur savulaik dzīvojuši Rainis un Aspazija. Vienīgi šeit ezera vietā, protams, bija jūra. Īsti nezinājām, kā būs ar ieeju pašā Upper Rock dabas parkā - tur ieejas maksa bija diezgan augsta, taču "Lonely Planet" pieminēja arī kaut kādas lētās biļetes, kuras sevī neiekļāva "atractions" (kas tas lai arī nebūtu) un bijām gatavi tādas pirkt. Sasniedzām beidzot biļešu kasi, jautāju tipam tajā, ko īsti paredz tās "pedestrian only" biļetes, šis atbildēja, ka tas esot "very vague" un ka īsti neko šīs biļetes neļauj, kā vien iet pa ceļu, alu, piļu, pilsētu apskate tur neietilpstot un tā tālāk. Teicu - ok, mums tādas derēs. Vīrs vēlreiz man atkārtoja, ka viņš mani esot informējis, ka šīs biļetes neko īsti neatļauj, apstiprināju, ka esmu sapratis, un tad varējām turpināt ceļu. Patiesībā jau mums nemaz tik daudz redzēt tur negribējās - pietiktu ar pērtiķiem un Āfrikas krastu. Un, kā jau allaž, cerējām atrast arī vienu slēpni - kā nu bez tā!Ļoti veiksmīgi sanāca realizēt visas trīs ieceres - Āfriku ieraudzījām (ja, protams, tā TIEŠĀM bija Āfrika), pērtiķus atradām un kešu tāpat. Attiecībā uz pērtiķiem vispār sanāca interesanti - atradām kāpnēs, kas veda augšā klintī. Īsti droši gan nebijām, vai tās mēs drīkstējām izmantot, jo vārtiņi uz tām bija aizvērti (bet ne aizslēgti). Pieņēmām, ka gan neviens mūs nesitīs, un gājām vien augšā. Kāpjam mēs mierīgi, var jau redzēt augšu, tur skatos stāv mašīna un kaut kāds cilvēks. Domāju - gan mūs gribēs dzīt prom kā diedelniekus ar lētajām biļetēm. Bet tad skatos vēl - uz tās mašīnas kaut kas IR. Un kas tur ir - uz spoguļa apsēdies pērtiķis. Mašīna aizbrauca, pērtiķis ar to (pēc brīža gan noleca). Tad piebrauca nākamā mašīna un uz tās apsēdās cits pērtiķis. Kāpjam vēl tālāk un tad arī izrādījās, ka uz kāpnēm, pa kurām ejam, guļ vairāki pērtiķi. Vienam no tiem pienācām klāt, tas nebija mūsu personās sevišķi ieinteresēts, paskatījās uz mums ar "Ko jums, loši, vajag?" skatienu un pagrieza dibenu. Izlēmām pērtiķi netraucēt un garām neiet. Ko var zināt - ņems un vēl iekodīs - zini kādi tiem makakiem ir zobi? Tā ka gluži aptaustījuši pērtiķi mēs netikām, bet no apmēram viena metra attāluma redzējuši gan.Tad vēl domājām, ka varētu atrast geocache, taču tur radās sarežģījumi, jo nebija zināms, uz kura no ceļiem mums slēpni vajadzētu meklēt. Uz pirmā ceļa tā nebija, bet otrais ceļš gan izrādījās īstais. Slēpnis nebija noslēpts neko sarežģīti, toties bija liels konteineris, no kura izvilkām arī vienu travelbug, un tas jau bija forši. Atstājām detalizētu aprakstu žurnālā par slēpņa atrašanas apstākļiem un mums pašiem, nolikām visu vietā un devāmies atkal tālāk - atpakaļ uz pilsētu, jo vajadzēja jau pamazām posties tālāk. Vienā brīdī radās diskusija par to, pa kuru ceļu iet - pa kreisi vai pa labi, bet beigās izmantojām maršrutu, kas bija nosaukts par "rough pedestrian-only path", proti - tikai kājāmgājējiem un bez sevišķa komforta. Patiešām kāpiens nebija pats civilizētākais, taču lejā tikām ļoti ātri un iznācām gandrīz pilsētas centrā, no kā varēja secināt, ka būtu varējuši iztikt arī bez mūsu lēto biļešu iegādes, taču tādējādi mums būtu gājuši garām lieliskie skati. Man, protams, vispār viss bija perfekti, bet abām meitenēm pavisam nebija piemēroti kalnu kāpieniem apavi, un arī Sergejs ar savām durošajām kurpēm droši vien par šo ceļu sajūsmā nebija.Atceļā sanāca neliela aizkavēšanā pirms robežas, jo tieši tajā brīdī no Gibraltāras lidlauka pacēlās lidmašīna (ko mums gan neizdevās nobildēt), tad vēl robežkontrole (ļoti nosacīta, nevienu mūsu pases īsti neinteresēja) un bijām atpakaļ Spānijā. Mēģinājām atrast vēl vienu pierobežas slēpni, bet to gan - neveiksmīgi.Tikām jau bija pienācis tāds laiks, ka mums vajadzēja pasteigties - līdz naktsmītnes vietai mums bija vēl kādi 250 kilometri, un pa ceļam vajadzēja vēl iebraukt Malagā. Šajā pilsētā mēs patiesībā sevišķi ilgi nepastaigājāmies - mūsu galvenais mērķis bija atrast vietu, kur ieturēties. Ar to gan radās zināmas problēmas, jo sākotnēji visas atrodamās iestādes īsti neatbilda pietiekama mūsu skaita prasībām, un tad mēs vēl nokļuvām apvidū, kur uz katra stūra bija pa kādam Sex Shop, bet tajos dabūt labi izceptu liellopa gaļu parasti nevar. Beigās mēs palikām vistipiskākajā vecpilsētas (kura starp citu ir gana skaista) tūristu iestādē - tādā, kur viesmīlis runā gan angliski, gan vāciski, tādā, kur cenas nav sevišķi zemas un tādā, kur šausmīgi ilgi jāgaida ēdienu. Nē, es neteikšu neko sliktu par strausa gaļu, ko tur ieēdu (kālab lai es ko tādu teiktu), arī Lienes paņemtā pīle bija garšīga, bet lielākā problēma patiesībā bija tieši tās gaidīšanas (apmēram stundu) dēļ. Un vēl man ne pārāk patīk ielu muzikanti, kuri sāk uz stūra pie kafejnīcas/restorāna spēlēt un tad nāk no tevis prasīt naudu. Tradicionālajā man stilā atbildēju šiem latviski, ka mums naudas nav un nekādi viņiem līdzēt nevaram (parasti šī metode nostrādā ļoti labi).Vēl bija atlikuši līdz Granādai kādi 120 kilometri un sanāca, ka ātrāk kā ap pusnakti viesnīcā mēs diez vai varējām cerēt ierasties. Šajā vakarā es laikam pusoficiāli no Sergeja pārņēmu titulu "night rider" - jo tā kā tieši es šoreiz biju pie stūres (Sergejs tālab arī bija iebaudījis vietējo alu) un Granadā nokļūt gribējās tomēr savlaicīgi, grīdā spiedu tīri nopietni. Nekas, ka bija tumšs, nekas, ka ceļš bija ļoti līkumots un diezgan kalnains (nākamajā dienā redzējām kalnus arī dienasgaismā), uz saviem 130 kilometriem stundā tomēr braucām (ne visu laiku, protams, bet tad, kad tas bija iespējams).Interesanti sanāca arī ar iekārtošanos viesnīcā - tā kā pie tās nebija autosstāvvietas, izdarījām tā, ka es (kā cilvēks, kas bija rezervējis numuru) pie tās piestāju, izkāpu ārā, palaidu pie stūres Sergeju, kurš devās meklēt tuvāko stāvvietu, bet pats gāju uz hoteli iečekoties un tad gaidīt pārējos 3 cilvēkus, kam vajadzēja ar mani būt vienā numurā. Tā arī beidzās šī diena (diezgan vēlu).Sestā diena: Oye Como VaLai arī gulēt bijām gājuši ne pārmērīgi agri, cēlāmies tomēr savlaicīgi - nebraucām taču mēs uz Spāniju izgulēties. Izmantojām drošo principu - izčekojāmies no viesnīcas, aiznesām somas uz mašīnu, bet mašīnu pašu vēl atstājām stāvvietā - lai nebūtu jāmeklē tai jauna vieta. Turklāt viesnīca atradās pietiekami tuvu centram, lai nemaz nebūtu nepieciešamības šādi rīkoties.Pirmais plāna punkts šajā rītā mums nebija vis Granādas apskate, bet gan ieēst brokastis. Un iepriekšējā vakara iespaidā nevēlējāmies tās ēst sevišķi glaunā vietā, bet gan normāli, ar vietējiem cilvēkiem. Kaut kādu kafejnīcu gandrīz pretim Granādas katedrālei ieteica LP. Apskatījām to no ārpuses - izskatījās nedaudz par elitāru, līdz ar to iegājām kafejnīcā 20 metrus tālāk, kura šķita "cilvēcīgāka" (zināmā mērā - tāpēc ka tajā valdīja ne pārāk labs aromāts). Paņēmām brokastīs Spānijai diezgan tradicionālu brokastu variantu - maizes ar tomātiem (un arī cita veida maizes). Kā šādu maizi pagatavo? Patiesībā - gaušām vienkārši. Paņem mazo tievo baltmaizi, pārgriež uz pusēm un noziež ar rīvētiem tomātiem (plus kaut kādas garšvielas droši vien, jā, maizei jābūt apgrauzdētai). Vienkārši, bet garšīgi. Protams, es nebūtu es, ja nepaņemtu arī kaut ko nedaudz frīkaināku - divu veidu maizes bez tomātiem. Par vienu no maizēm radās versija, ka uz tās varētu būt zivs, bet vēlāk secinājām - tā bija rīvēta salami (lai gan es būtu to apēdis arī domājot, ka tā ir zivs). Bet otra maize gan man radīja zināmus pārdzīvojumus. Vispār jau no dabas esmu vienkārši puisietis (proletārietis, kā mēdzu sevi dēvēt) un nekādi smalkie ēdieni man īsti pie sirds neiet. Bet te - maize ar "elitāro" sieru. Elitāro tādā ziņā, ka tik pelējušu sieru es pilnīgi noteikti nekad iepriekš nebiju ēdis. Un tā siera tur bija daudz. Nebija jau TIK slikti, bet esmu radis pie vienkāršāka uztura - ne velti man tuvākais siera veids ir pašmāju "Krievijas" siers (un kas gan varētu būt mazāk prestižs par to?).Bet labi - pietiks par ēdienu. Sergejs to visu safotografēja, tā ka manam stāstījumam tad nemaz nebūtu jēgas. Paēdām, un devāmies staigāt pa Granādu. Nezinu, vai tas būtu vietā, bet sniegšu šeit nelielu vēsturisku informāciju par šo pilsētu. Man personīgi tā līdz šim visvairāk saistījās ar tās pieminēšu "The Clash" dziesmā "Spanish Bombs": "Spanish songs in Granada, oh mi corazn" (kā nekā tā ir viena no manām mīļākajām Clash dziesmām). Granāda ir ļoti sena pilsēta un jau 5.gadsimtā pirms mūsu ēras šeit atradās grieķu kolonija, vēlāk to pārņēma romieši. Tajos laikos pilsētas nosaukums bija Ilibērija. Kādu laiku pār pilsētu valdīja gan vizigoti, gan Bizantijas impērija. Tomēr par nopietnu centru tā izveidojās 8.gadsimtā, kad Granādu iekaroja islāmticīgo mauru karaspēks. Savu tagadējo nosaukumu tā ieguva apmēram 1000.gadā, kad pilsētā iekļāva Garnātas priekšpilsētu. 1013.gadā Granāda kļuva par neatkarīgu emirātu, kas izvērtās plašumā. Kad pamazām mauri no Spānijas tika izspiesti, Granādas kalifāts palika pēdējais viņu bastions Spānijā un šajā pilsētā musulmaņi valdīja līdz pat 1492.gadam, par vairākiem gadsimtiem ilgāk kā citur Spānijā, līdz ar to mauru kultūras ietekme uz Granādu ir bijusi daudz lielāka nekā, teiksim, uz Seviļu. Ja kas - ciematā netālu no Granādas piedzima izcilākais 20.gadsimta spāņu dzejnieks Frederiko Garsija Lorka. Nezinu, kādas motivācijas vadīts, bet pievienošu te vienu Lorkas citātu: "Miris cilvēks Spānijā ir daudz dzīvāks nekā miris cilvēks jebkur citur pasaulē."Apskatījuši Granādas renesanses pērli - 15.-16.gs. tapušo katedrāli, devāmies Alhambras virzienā. Patiesībā jau droši vien skaidrs, ka uz šo pilsētu gandrīz visi tūristi brauc tieši uz Alhambru, līdz ar to cilvēku daudzumi tur ir augstāki nekā varētu vēlēties. Kas īsti ir Alhambra? Kalifāta valdnieku rezidence ar vairākām pilīm un patiešām grandioziem parkiem, tā atrodas uzkalnā vienā no pilsētas daļām. Lai Alhambrā nokļūtu, no centra ir savs gabaliņš ko iet, un jāatzīst, ka mēs izvēlējāmies droši vien labāko ceļu gar nocietinājumu - tādu, kas mūs ne tikai aizveda pie pareizās ieejas, bet galvenokārt aizveda mūs pa tēlaināko ceļu (kā man patīk pilsētas ar vertikālo elementu!) un vēl taisni pie geokeša. Jā, arī Granādā atradām vienu slēpni, kas bija noslēpts vienā no Alhambru iejozošā mūra sienām. Satikti franču tūristi gan mūs brīdināja, ka vajadzētu pasteigties, ja gribam tikt arī iekšā. Patiesībā mēs kā allaž nezinājām - gribam mēs vai negribam tikt iekšā (mīnusi bija standarta - mūsu ierobežotais laika daudzums un augstās cenas). Rezultātā izvēlējāmies kompromisa variantu - biļeti, kas ļauj apskatīt tikai dārzus, bet neparedz ieeju pilīs. Un dārzi šeit patiešām ir vienkārši perfekti - galīgi neeiropeiski, perfekti kopti ar gribētos teikt - matemātisku pieeju, visdažādākajiem ziediem, perfektās formās apgrieztiem krūmiem. Ievērojot to, ka parkā vien mēs nodzīvojāmies pāris stundas, ļoti labi, ka nenopirkām pilno biļeti, citādi mums būtu radušās problēmas.Pēc Generalifes apmeklējuma (tā sauc Alhambras dārzus) devāmies uzmeklēt vēl vienu slēpni, kas atradās pie vietējās universitātes (ja kas - ļoti iespadīga ēka, es tādā gribētu mācīties), taču tur mūs sagaidīja neveiksme - tieši blakus slēpnim uzturējās vairāki laiski studenti, kuri neizskatījās, ka grasītos iet kaut kur projām. Izmetām līkumu apkārt universitātei, iepirkām junk īstā vietējā ķīniešu bodē (tādā, kur droši vien pamatā iegriežas studenti), pārliecinājāmies, ka mūsu "muggles" nekur nebija pazuduši, un uzsākām ceļu atpakaļ uz mašīnu. Izrādījās, ka bijām aizgājuši diezgan tālu, bet vismaz apskatījām pa ceļam vēl šo to no pilsētas arhitektūras piedāvājuma.Taču laiks mūs sauca tālāk - devāmies uz Cabo de Gata dabas parku, kas atrodas savus 200 kilometrus no Granādas. Šajā braucienā mums sanāca atvadīties no Sjera Nevada nacionālā parka, proti - no brīnišķi skaistajām sniegotajām virsotnēm, kuras es gan sēžot pie stūres varēju aplūkot diezgan mimināli. Bet arī Cabo de Gata daba vēl ir pietiekoši brīnišķa. Šajā reģionā visu vasaras sezonu čumot un mudžot no rozā flamingiem, taču mēs tos lagūnās mītošus redzējām tikai pa acu kaktiņu un pa lielu gabalu. Toties labi apskatījām turienes "playas" (pludmales) - gan smilšainas, gan akmeņainas. Kas šajā daļā pludmalēs ir dievīgi - tā ir jūras un klinšu (kalnu) saspēle, ko Latvijā, protams, pieredzēt nav iespējams. Skati, kā atzīmēja Sergejs, vairāk nekā 10 latus vērti. Var jau teikt, ka mēs neko īsti šajā dabas parkā neapskatījām, nemeklējām tajā "objektus" (ja tur tādi vispār ir), bet šādās vietās nevajag kaut ko īpašu un kaut ko konkrētu, jo īpaša jau ir vieta pati par sevi - ar klintīs augošajām mazajiem ziediņiem, līkločainajiem ceļiem, no kuriem viegli ievelties jūrā. Pēdējā "playa", ko apmeklējām šajā parkā, izcēlās ar to, ka no tās bija skats uz diezgan labi saglabājušos moru laiku cietoksni, un vietējie bērni, kas peldējās jūrā. Mums gan arī gribējās peldēties, bet ūdens šķita pārāk auksts - bērnībā tomēr ir vieglāk.Pēc parka braucām tālāk uz Mursiju, kur mums bija paredzēta naktsmītne. Jāpiezīmē, ka braukšanas distances šajā dienā bija diezgan lielas - kopā ap 400 kilometriem, labi, ka vismaz ceļš bija tāds, uz kura "ping" skaņa, pārsniedzot pieļaujamos 140 km/stundā, no GPS ierīces atskanēja gana regulāri.Ar viesnīcu sanāca labs piedzīvojums. Pie tās durvīm augšā bija liela un lepna šilte, ka esot pieejama auto stāvvieta. Tomēr nekādu stāvvietu neredzējām. Apbraucām apli un izlēmām, ka varbūt viesnīcas klienti var izmantot blakus esošo pazemes stāvvietu, lai arī par to vēstošās norādes izmantoja ne pārāk draudzīgos vārdus “privado” un “prohibito”. Tomēr Sergejs drošu roku ievadīja mašīnu šajā stāvvietā un novietoja to vienā no nedaudzajiem brīvajiem plačiem. Ka kaut kas nav īsti kārtībā, sapratām brīdī, kad negaidīti sāka automātiski vērties ciet pazemes stāvvietas vārti. Lai arī neviens no mums nebūtu pielīdzināms Šerlokam Holmsam dedukcijas spēju ziņā, šāda zīme neliecināja, ka mēs šajā stāvvietā būtu gaidīti viesi. Ātri metāmies laukā, kamēr vēl vārti nebija aizvērušies pavisam – kā īstā piedzīvojumu filmā. Labi vēl, ka vārti vērās sāniski ciet nevis no augšas uz leju, līdz ar to nebija nepieciešamības vienam ar pēdējiem spēkiem turēt durvis, kamēr pārējie izslīd pa apakšu. Un mums pat nenācās vienu no varoņiem atstāt durvju otrā pusē lemtu neizbēgamai nāvei. Mašīna gan palika iesprostota.Aizgājām uz viesnīcu un paskaidrojām tur, kādā veidā un vietā bijām atstājuši mašīnu. Kā jau varēja gaidīt, viesnīcai ar šo stāvvietu nekādas saistības nebija, bet sieviete apsolīja mums līdzēt mašīnas atpestīšanā. Palikām gaidīt pie stāvvietas slēgtajām durvīm, kamēr viņa aizgāja rūpēties par to atvēršanu. Tā kā sieviete ilgi nerādījās un durvis arī nevērās, vienā brīdī mani aizsūtīja uz viesnīcu noskaidrot situāciju. Sievieti tur neatradu, toties diezgan interesanta izvērtās mana saruna ar repecijā sēdošo veci. Vispirms viņš man iedeva numura atslēgas un televīzijas pulti. Tad pajautāja, vai esmu sapratis, kā atslēgu lietot. Atbildēju, ka saprotu. Tad viņš pajautāja, vai es runāju spāniski. Atbildēju, ka nerunāju gan. Bet varbūt vismaz mazlietiņ? Arī tik nē (saprast jau šādas frāzes es varu, bet tas nenozīmē, ka es spēju pateikt vairāk nekā “¡Vamos a la playa!”, “¿Que pasa?” un “Non comprendo”). Tad vīrietis man pajautāja, no kādas valsts mēs esam, izsakot Nīderlandi kā savu minējumu. Ar pūlēm paskaidroju viņam, kas ir Latvija. Vēl viņš man kaut ko sāka stāstīt par auto stāvvietām, bet to gan vairs nesapratu, līdz ar to biju priecīgs, kad viņš man piedāvāja iziet ārā un parādīt, kur tad ir autostāvvieta, kurā arī mūsu auto bija paredzēts pavadīt nakti. Izrādījās – pāris kvartālu attālumā, un Sergejs jau bija tur.Mūsu viesnīca šoreiz neatradās gluži centrā un domājām, ka pilsētas apmeklējumu visdrīzākais atliksim uz nākošo rītu, bet vakarā Mursijā tikai ieēdīsim vakariņas. Tomēr sanāca savādāk - jau meklējot ēstuvi aizgājām centra virzienā, un pēc tam nekas cits neatlika, kā tomēr centru apskatīt. Šoreiz nevakariņojām nekādā glaunā tūristu iestādē, bet gan pavisam normālā vietējā ūķī, kur pamata piedāvājums bija "platos combinados", proti - pamatīgs šķīvis ar dažādiem ēdieniem. Mana izvēle izrādījās "zivju pārsteigums" un labi, ka Marina piekrita mainīties. Tiesa, izrādījās, ka visas trīs pārsteiguma zivis garšoja arī man, un es būtu varējis apēst arī pats savu porciju, bet tas jau cits stāsts. Sergejam tika vērša gaļa, Lienei - dažāda gaļa. Katrā ziņā ēdiena bija ļoti daudz, un tas bija sātīgs. Un paēduši nevarējām rīkoties savādāk, kā tomēr aiziet uz centru. Atbilstoši LP ceļvedim Mursijā esot divi apskates objekti - katedrāle un kazino (kas tur darbojoties jau kopš 19.gadsimta vidus). Katedrāli mēs, protams, apskatījām (un pie tās notika ilgāka foto sesija), bet uz kazino gan neaizgājām. Toties atradām upē Segurā milzīgu zivs formas strūklaku, gleznainu tiltu un vēl citas ēkas, kuras es arī tomēr būtu nosaucis par apskates objektiem. Ja kas - Mursija esot tūristu praktiski pilnībā ignorēta pilsēta, un tas ir vēl viens iemesls to apmeklēt. Tad - atpakaļ uz viesnīču un gulēt, jo rītdien atkal bija priekšā grūta diena.Septītā diena: Beggar`s BanquetTā kā Mursiju bijām apskatījuši jau iepriekšējā vakarā, šajā rītā uzreiz varējām doties tālāk. Pirmā pieturvieta mums bija paredzēta pilsētā ar nosaukumu Elče. Jāatzīst, ka vēl neilgi pirms mūsu ceļojuma sākuma nebiju pat dzirdējis par šādas pilsētas eksistenci. Taču tā ieinteresēja tālab, ka tā ievērojama ar Eiropā lielāko palmu audzi - parkā pilsētas centrā aug ap 200 tūkstošiem šo koku (mazu un lielu). Vispirms gan iegriezāmies kādā jaukā vietējā kafejnīcā pabrokastot. Ar savu paņemto dažādo gardumu daudzumu, šķiet, pat pārsteidzām kafejnīcas darbiniekus. Toties ieēdām gan kārtīgi. Tad devāmies pastaigā pa Elči. Pati pilsēta ir jauka, lai gan vienlaikus nekā satriecoša tajā nav (ja kas - Elče iedzīvotāju skaita ziņā ir 20. lielākā pilsēta Spānijā; Latvijā šajā pašā vietā sarakstā atrodas Sigulda). Lielākais košums patiešām slēpjas palmu dārzā, kurš šajā pilsētā plešas jau vismaz 2500 gadus. Patiesībā uz aci šķiet, ka varbūt TIK daudz palmu tur tomēr nav, bet gribas cerēt, ka visi avoti šajā jautājumā tomēr nemelo.Sevišķi ilgi Elčē neuzturējāmies, un, sekojot grafikam, devāmies uz Alikanti. Šī pilsēta ir izteikti lielāka par Elči (11.vieta; Latvijas ekvivalents - Salaspils) un pamatā laikam jau ir kūrorta pilsēta (jo tā atšķirībā no Elches atrodas piekrastē). Pilsētas lielākais lepnums ir kalnā izvietotais Santa Barbaras cietoksnis (laikam jau atkal mauru civilizācijas pārpalikums), kuru lieliski var redzēt no pludmales, atkal jau veidojot lielisku skatu. Nedaudz patusējām arī šīs pilsētas pludmalē, pārliecinoties, ka sievietēm šajā pilsētā ne pārāk patīk vilkt peldkostīmu augšiņas (ļoti saprātīga pieeja, manuprāt), un pirmo reizi ceļojuma laikā redzējām lieliskos viltoto firmas somu un saulesbriļļu tirgoņus. Patiešām gribētos zināt, kuras tieši Āfrikas valstis piegādā Eiropai šos augumā lielos un vismaz uz aci fiziski spēcīgos vīriešus, kas izkopj šādu patiešām vērtīgu arodu. Redzējām arī šādu vīru laišanos no policijas (kā allaž), bet jāatzīst, ka paši neko no G&D ražojumiem neiepirkām.Ko vēl, izņemot pludmali, ir vērts Alikantē apskatīt? Pamatā tā ir slavena ar savu atkal jau palmām bagāto promenādi, kas izlikta ar krāņām, reljefu imitējošām flīzēm, ostu, un tas laikam arī viss. Kā jau minēju, man vismaz Alikante radīja kūrorta pilsētas sajūtu, varbūt varētu saskatīt pat līdzību ar Jaltu Krimas pussalā (tas ir precīzākais, ko varu iedomāties no personīgi apceļotajām vietām). Kopumā - jauka pilsēta, bet ne tāda, kurā gribētos pavadīt vairāk kā dažas stundas, turklāt vairāk kā dažu stundu mums nemaz arī nebija:Jau pirms Alikantes beidzās mūsu prieki par Spānijas lieliskajiem ceļiem. Proti, tālākajā ceļā mums vairs nebija lieliskās iespējas braukt pa "autovia" jeb bezmaksas četru joslu šoseju, tās vietā stājoties N un C līmeņa ceļiem, kuros pretējā virziena joslas nav atdalītas un kuras iet cauri apdzīvotām vietām. Protams, visu laiku paralēli iet arī "autopista" jeb maksas šoseja, taču vismaz šajā dienā no tādas vēlējāmies izvairīties. Braukšanai pa vietējas nozīmes ceļiem, protams, ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Lielākais pluss bez šaubām ir tajā, ka šādi tu redzi nelielās piekrastes pilsētiņas, kas bieži ir ne mazāk interesantas par Spānijas lielpilsētām. Tu redzi īstus cilvēkus, vienkāršo cilvēku mājas un arī jūru tu redzi noteikti labāk nekā braucot pa šoseju. Taču braukšanas ātrums gan šeit nav diez ko iepriecinošs - apdzīt lēnus priekšā braucējus ir grūti (jo pretī jau arī nāk mašīnas), kalniem šis ceļš iet nevis cauri, bet apkārt (kas atkal nozīmē ātruma samazināšanu), mašīnu ir daudz, un pamazām neskaitāmie satiksmes loki katrā apdzīvotajā vietā arī sāk krist uz nerviem, bet jānobrauc mums tomēr bija vēl diezgan daudz.Šīs dienas galapunkts mums bija noteikts Valensijā, bet vispirms gribējām vēl piebraukt pie jūras un, ja tas būtu iespējams, nopeldēties. Šādā nolūkā izvēlējāmies aizbraukt uz Hāveju (spāņu v.: Javia; valensiāno: Xabia), kas tiek uzskatīta par skaistāko piekrastes pilsētu posmā starp Alikanti un Valensiju. Jāatzīst gan, ka šī nepavisam nav spāniska pilsēta - tik lielas britu kolonijas kā tur droši vien nav gandrīz nekur citur Spānijā, pat veikalu nosaukumi bieži rakstīti angļu valodā, bet mašīnām visbiežāk ir britu numuri (nav gan īsti skaidrs, vai tie ir uz dzīvi šajā pilsētā pārcēlušies Karalienes pavalstnieki vai pie viņiem atbraukuši ciemos draugi, kas brauc ar šādiem numuriem). Oriģinālā veidā mēs neatradām pilsētas "īsto" pludmali, līdz ar to piestājām akmeņainajā pludmalē, kurā gandrīz nebija cilvēku (kas varbūt nemaz nebija tik slikti). Sergejs un es it kā bijām stingri izlēmuši nopeldēties, taču ūdens izrādījās stipri vien auksts. Droši vien mēs nebūtu saņēmušies ieiet ūdenī, ja netālu no mums nepeldētos viens gados vecāks brits. Tas vismaz manī uzkurināja vēlmi pierādīt, ka arī es neesmu no cukura taisīts, un tā sanāca, ka gan Sergejs, gan es tomēr ūdenī iegājām. Patiesībā nemaz tik auksts tas nebija (pēc Latvijas standartiem) un varbūt mēs būtu varējuši tajā pat normālāk nopeldēties, ja būtu tam psiholoģiski sagatavojušies. Taču tā vismaz tagad varam nemelojot teikt - mēs esam peldējuši Vidusjūrā. Tikām Liene un Marina tur peldējušas nav. Hā! Ja nu kas - pašu Hāveju īsti neapskatījām, redzējām tikai tik, cik ar mašīnu caurbraucot, bet cik saprotu, nekādu satriecošu arhitektūras pērļu tajā tāpat nav, kas nav brīnums - būdama 224.lielākā Spānijas pilsēta tā pēc Latvijas standartiem atbilst droši vien Kubuļu pagasta centram, un cik daudz tūrisma objektu ir Kubuļos? Ja nu šis jautājums tomēr nav retorisks, varu atbildēt: piemiņas zīme represētajiem un pasts.Tos apmēram 120 kilometrus, kas šķir Hāveju no Valensijas, sevišķi ātri mēs nenobraucām, jo ceļš joprojām nebija gluži šosejas līmenī, un līdz ar to izlēmām nākamajā dienā, kad mums būs jāveic pamatīgais pārbauciens no Valensijas līdz Barselonai, neskopoties un braukt pa maksas šoseju - lai vismaz galā tiktu ātrāk. Tomēr Valensijā iebraucām mēs vēl relatīvi agri un labi, ka tā, jo mums radās neparedzētas problēmas, meklējot viesnīcu. Šajā pilsētā mēs varējām justies ļoti glauni, jo bijām rezervējuši četrvietīgu numuru iekš Holiday Inn (4 zvaigznes un tā tālāk), taču vietā, uz kurieni mūs GPS aizveda, nekādas viesnīcas nebija. Un arī Google Maps rādīja uz to pašu vietu. Un tas nebija patīkami galvenokārt viena iemesla dēļ - Valensijas satiksmes. Jāatzīst, ka tik šīzīgus "apļus" kā Valensijā es nekur iepriekš redzējis nebiju - tajos nekad netiek atzīmētas joslas, toties reāli joslu ir parasti kādas 6-7, un autovadītāji uzskata par gluži normālu praksi izbraukšanai no loka izmantot teiksim, piekto (no ārpuses skaitot) joslu. Kādā veidā šajos lokos pastāvīgi netusē policisti, reģistrējot avārijas, es patiešām nesaprotu. Un labākais šeit, protams, ir tas apstāklis, ka mūsu viesnīca atradās tādā vietā, kur milzīgi loki bija izvietoti burtiski viens pēc otra. Un līdz ar to Sergejam, kas pildīja šofera pienākumus lielajās pilsētās, būdams labāks autovadītājs par mani, stresa līmenis bija ļoti augsts. Un mēs vēl nevarējām atrast viesnīcu. Lai pārmērīgi nesarežģītu dzīvi, pie viena no lokiem nolikām mašīnu kāda lielveikala apakšzemes stāvvietā un devāmies meklēt hoteli ar kājām. Nezinu, kāpēc tas tā bija, bet mūsu viesnīca atradās teju vai divu kilometru attālumā no tās vietas, kur tās adresi rādīja karte un labi vēl, ka Sergejs pavaicāja ceļu kādai meitenei ar velosipēdu, kas mums norādīja pareizo virzienu.Bijām ļoti priecīgi, kad beidzot ieraudzījām uz kādas ēkas uzrakstu "Holiday Inn". Iekārtojām Marinu numurā un vienojāmies, ka pārējie trīs dosimies pēc mašīnas un vēl iegriezties Makdonaldā, lai tur šo to iepirktu. Jā, Makdonaldā, es nepārteicos. Vēl nesen es teiktu - nekad un nemūžam! Tagad man patiesībā ir vienalga. Principi - tas, protams, ir ļoti labi, bet veselais saprāts mana saka priekšā, ka par nākamo Če es droši vien tomēr nekļūšu un ar saviem principiem neko dižu nepanākšu. No otras puses - vēl jau nekas nav nokavēts, Kubā Ernesto Gevara ieradās 26 gadu vecumā un tad arī sākās viņa revolucionāra karjera. Tā ka vēl vismaz viens gads man ir, bet jaunības dienās varbūt arī Viņš reizēm grēkoja ar amerikāņu junk food. No otras puses nelielu "fuck the system" mēs šajā dienā tāpat realizējām. Proti, jau pa dienu bijām izlēmuši šajā vakarā neiet uz kafejnīcu/restorānu, bet gan ieturēties viesnīcas numurā, un vai var iedomāties labāku viesnīcu, kurā kā trūcīgajiem studentiem ēst viesnīcas numurā, nekā "Holiday Inn"? Protams, ka var iedomāties arī glaunākas vietas, bet vismaz mūsu ceļojumā šī neapšaubāmi bija visglaunākā no visām viesnīcām (lai arī numurs tajā nemaz nebija dārgs). Jau Alikantē bija iepirkti dažādi augļi un dārzeņi (pamatā - pašā Spānijā auguši), maize, kausētais siers, tagad vēl piepirkām burgerus, un sanāca patiešām lieliskas vakariņas. Jā, vēl lielveikalā sanāca piedzīvojums ar nazi. Proti, arbūza un ananāsa sagriešanai mums bija nepieciešams nazis, bet paši no Latvijas tādu paņēmuši nebijām. Lielveikalā pārtikas daļā, protams, nekādu nažu nebija, tā ka nācās izstaigāt arī augšējos stāvus (nevari jau tu aiziet uz informācijas centru un pajautāt: "where can I get a knife here?"), līdz beidzot nopirkām lētāko pieejamo nazi (ap 2 eiro - nevajadzēja jau mums labāko Zwilling piedāvājumu). Pārvietojām mašīnu uz viesnīcas stāvvietu, varējām sajust, ka neesam gluži standarta "Holiday Inn" publika, redzot stāvvietā pēc mums iebraucam Porsche Cayenne, un tad gājām ēst.Paēdām patiešām labi, pie reizes paskatījāmies futbolu, jo šajā viesnīcā bija tiešām labs televīzijas kanālu klāsts, kas mums trešdienas vakarā deva izvēli starp Vācijas Bundeslīgu, Anglijas Premjerlīgu un dažiem mačiem pašā Spānijā. Tomēr daudz no Seviļas - Barselonas spēles mēs nenoskatījāmies, jo gribējām vēl kaut ko apskatīt pašā Valensijā šajā vakarā. Braukt uz centru nesadūšojāmies, jo bija pamatotas bažas, ka atceļā transporta vairs nebūs, tāpēc izlēmām pastaigāt pa to rajonu, kurā atradās mūsu viesnīca. Labi, ka šajā ziņā mums paveicās - viesnīca atradās pavisam netālu no "Ciutat de les Arts i les Ciencies" jeb "Mākslas un zinātnes pilsētas" - moderno ēku kompleksa, kurā atrodams Imax kinoteātris, opera, okeanogrāfijas muzejs un virkne citu atrakciju. Pati vieta, kur šī "pilsēta" atrodas, ir ļoti īpatnēja. Vēl pirms piecdesmit gadiem cauri Valensijai plūda upe Turija, bet pēc tam, kad tās radītie plūdi 1957.gadā izpostīja lielu daļu pilsētas, upi pie Valensijas sašķēla divās tā, ka tā tagad pilsētai apiet apkārt, nevis iet cauri. Rezultātā sanāk, ka tagad cauri pilsētai iet nevis upe, bet gan parks, saukts par Turijas dārziem. Rezultātā diezgan dīvaini izskatās daudzie tilti, kas tagad iet pāri nevis upei, bet gan parkam. Un šajā parkā tiek izvietoti visdažādākie objekti, tajā skaitā - jau minētā mākslas un zinātnes pilsēta. Protams, reāli tā nav nekāda pilsēta, gan ļoti modernu ēku komplekss, kas vismaz naktī izskatās ļoti oriģināli (pa dienu droši vien tas daļu no sava šarma zaudē) - ēkas, kas no dažādiem rakursiem izskatās pēc kosmosa kuģa, vaļa, putna un tā tālak. Šajā kompleksā vajadzēja būt arī vienam kešam, bet to mums atrast neizdevās. Lai kaut kā kompensētu šo "zaudējumu", izlēmām aiziet vēl kādu gabaliņu līdz otram kešam, kas atradās uz viena no dīvainajiem bez-upes tiltiem (protams, tajā brīdī mēs vēl nezinājām, kāda ir situācija ar upi šajā pilsētā). Pastaiga gan sanāca gara, toties kešu atradām, turklāt tas atradās uz patiešām visai glīta tilta. Protams, var diskutēt, vai ir labi kešot līdz vieniem naktī, ja no rīta ir agri jāceļas, bet šoreiz pieņemsim, ka tas tomēr bija gudri darīts.Astotā diena: Key to the HighwayBrokastīs apēdām visu no vakara atlikušo pārtiku - augļus, maizi, sieru, tā ka vismaz nevajadzēja doties no rīta uz kādu kafejnīcu. Sākotnēji mūsu iecere bija sekojoša - atstāt mašīnu vēl viesnīcas stāvvietā, bet pašiem doties

Tā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad metāmies noskaidrot, kāda tad īsti ir situācija ar viesnīcu Granādā, un vēl ar couchsurferiem netālu no Barselonas, kuri nesteidzās dot apstiprinājumu, ka viņi mūs patiešām gaida. Izrādījās, ka Internets mūsu viesnīcā bija bezmaksas (tāpat kā auto stāvvieta), tā ka varu tikai reklamēt "Hotel Dunas Puerto" - lēts, labs un pretimnākošs hotelis, visu cieņu tam. Vēlreiz pārbaudījām e-pastus, no Granādas - nekādu vēstu. Domājām, varbūt esmu nejauši izdzēsis vēstuli ar konfirmāciju no Granādas viesnīcas, tālab drošākais variants, protams, bija piezvanīt un noskaidrot, esam mēs tur numuru rezervējuši vai nē. Piezvanīju, izrādījās, ka nedz Žakē, nedz Boginskim numurs rezervēts nebija. Uz ātru roku sameklējām citu viesnīcu (apmēram tajā pašā cenā) un to nekavējoties rezervējām. Šoreiz apstiprinājuma vēstule pienāca, saglabājām arī viesnīcas adresi, lai nerastos vēl kādi nejauki pārdzīvojumi.No viesnīcas mums vajadzēja "izčekoties" līdz divpadsmitiem, tā ka vēl sanāca laika aiziet uz Puerto de Santa Maria centru. Pa ceļam Sergejs cītīgi meklēja veikalu, kur iegādāties šortus un čības, jo izrādījās, ka viņam katastrofāli pietrūka vasarīga apģērba, bet kurpes bija vienkārši neērtas. Prognozējamā kārtā Spānijas veikali nevar lepoties ar labu čību-zandaļu klāstu, jo līdzīgi kā itāļi arī spāņi šāda veida apavus pielīdzina ortopēdiskajiem un daudz labprātāk arī viskarstākajās vasaras dienās staigā botēs vai kaut zābakos. Šortu meklējumi Sergejam beidzās veiksmīgāk, lai gan gluži savus sapņu šortus viņš laikam tomēr nedabūja - ja par sapņu šortiem neuzskatīt sērfotāju šortus, kas diezgan pamatīgi izcēlās uz vietējo iedzīvotāju tērpu fona ar savu kliedzošo noformējumu.Tā kā neesmu šortu modes recenzents, vairāk šai tēmai uzmanību neveltīšu, pieminēšu vien to, ka šajā pilsētā atrodama viena no Spānijā lielākajām vēršu cīņu arēnām, pie kuras mēs arī pabijām. Uz vēršu cīņām pašām gan nevienā Spānijas pilsētā nebijām, un vismaz es arī negribētu tādas apmeklēt - nesimpatizē man šis "sporta" veids. Nedaudz pastaigājām pa šo patīkamo piekrastes pilsētu, un aiziet atkal ceļā.Ceļš mūs aizveda uz ārzemēm - Gibraltāru. Jāatzīst, ka šis noteikti ir viens no absurdākajiem valstiskajiem veidojumiem Eiropā. Pašos Spānijas Dienvidos tu nonāc tādā kā nelielā angļu oāzē, kura gan patiesībā nav pat tīri angliska... Drīzāk varētu teikt, ka Gibraltāra ir tāda, kāda būtu jebkura Anglijas piekrastes mazpilsēta, ja Lielbritānijas sala ņemtu un aizpeldētu tālu uz Dienvidiem. Lai gan nē - varbūt tā nelīdzinās tieši mazpilsētai. Katrā gadījumā ļoti īpatnēji šajā klimata joslā šķiet redzēt tik raksturīgus Anglijas elementus kā bobijus (policistus klasiskajās angļu ķiverēs), telefona būdiņas un citas neizbēgamas angliskas dzīves detaļas. Arī vietējiem iedzīvotājiem bieži tieši angļu valoda ir dzimtā. Un tas viss - uz Vidusjūras / Atlantijas okeāna fona. Tiešām dīvaini.Zināmi sarežģījumi mums radās arī šīs zemes juridiskā statusa dēļ - proti, Gibraltārā kā Lielbritānijai (daļēji) piederošā teritorijā mēs nevarējām iebraukt ar mūsu īrēto auto, kam nebija paredzēts šķērsot robežas. No otras puses - kā vēlāk izlasīju tīklā, īsti labi ar pārkingu pašā Gibraltārā tāpat nav, tā ka prātīgi vien darījām, atstājot mašīnu Spānijas zemē. Izstaigājām daļu pilsētas (kura laikam arī saucama par Gibraltāru) un devāmies uz Upper Rock - to, ko es personīgi uzskatu par "īsto" Gibraltāru. Ceļš, kas veda gar klints krauju (ok, te varbūt vārds "mala" būtu pieskaņotāks) man pamatīgi atsauca atmiņā līdzīgu ceļu gar Lugano ezeru, kad devos uz Kastaņolu, mēģināt atrast vietu, kur savulaik dzīvojuši Rainis un Aspazija. Vienīgi šeit ezera vietā, protams, bija jūra. Īsti nezinājām, kā būs ar ieeju pašā Upper Rock dabas parkā - tur ieejas maksa bija diezgan augsta, taču "Lonely Planet" pieminēja arī kaut kādas lētās biļetes, kuras sevī neiekļāva "atractions" (kas tas lai arī nebūtu) un bijām gatavi tādas pirkt. Sasniedzām beidzot biļešu kasi, jautāju tipam tajā, ko īsti paredz tās "pedestrian only" biļetes, šis atbildēja, ka tas esot "very vague" un ka īsti neko šīs biļetes neļauj, kā vien iet pa ceļu, alu, piļu, pilsētu apskate tur neietilpstot un tā tālāk. Teicu - ok, mums tādas derēs. Vīrs vēlreiz man atkārtoja, ka viņš mani esot informējis, ka šīs biļetes neko īsti neatļauj, apstiprināju, ka esmu sapratis, un tad varējām turpināt ceļu. Patiesībā jau mums nemaz tik daudz redzēt tur negribējās - pietiktu ar pērtiķiem un Āfrikas krastu. Un, kā jau allaž, cerējām atrast arī vienu slēpni - kā nu bez tā!Ļoti veiksmīgi sanāca realizēt visas trīs ieceres - Āfriku ieraudzījām (ja, protams, tā TIEŠĀM bija Āfrika), pērtiķus atradām un kešu tāpat. Attiecībā uz pērtiķiem vispār sanāca interesanti - atradām kāpnēs, kas veda augšā klintī. Īsti droši gan nebijām, vai tās mēs drīkstējām izmantot, jo vārtiņi uz tām bija aizvērti (bet ne aizslēgti). Pieņēmām, ka gan neviens mūs nesitīs, un gājām vien augšā. Kāpjam mēs mierīgi, var jau redzēt augšu, tur skatos stāv mašīna un kaut kāds cilvēks. Domāju - gan mūs gribēs dzīt prom kā diedelniekus ar lētajām biļetēm. Bet tad skatos vēl - uz tās mašīnas kaut kas IR. Un kas tur ir - uz spoguļa apsēdies pērtiķis. Mašīna aizbrauca, pērtiķis ar to (pēc brīža gan noleca). Tad piebrauca nākamā mašīna un uz tās apsēdās cits pērtiķis. Kāpjam vēl tālāk un tad arī izrādījās, ka uz kāpnēm, pa kurām ejam, guļ vairāki pērtiķi. Vienam no tiem pienācām klāt, tas nebija mūsu personās sevišķi ieinteresēts, paskatījās uz mums ar "Ko jums, loši, vajag?" skatienu un pagrieza dibenu. Izlēmām pērtiķi netraucēt un garām neiet. Ko var zināt - ņems un vēl iekodīs - zini kādi tiem makakiem ir zobi? Tā ka gluži aptaustījuši pērtiķi mēs netikām, bet no apmēram viena metra attāluma redzējuši gan.Tad vēl domājām, ka varētu atrast geocache, taču tur radās sarežģījumi, jo nebija zināms, uz kura no ceļiem mums slēpni vajadzētu meklēt. Uz pirmā ceļa tā nebija, bet otrais ceļš gan izrādījās īstais. Slēpnis nebija noslēpts neko sarežģīti, toties bija liels konteineris, no kura izvilkām arī vienu travelbug, un tas jau bija forši. Atstājām detalizētu aprakstu žurnālā par slēpņa atrašanas apstākļiem un mums pašiem, nolikām visu vietā un devāmies atkal tālāk - atpakaļ uz pilsētu, jo vajadzēja jau pamazām posties tālāk. Vienā brīdī radās diskusija par to, pa kuru ceļu iet - pa kreisi vai pa labi, bet beigās izmantojām maršrutu, kas bija nosaukts par "rough pedestrian-only path", proti - tikai kājāmgājējiem un bez sevišķa komforta. Patiešām kāpiens nebija pats civilizētākais, taču lejā tikām ļoti ātri un iznācām gandrīz pilsētas centrā, no kā varēja secināt, ka būtu varējuši iztikt arī bez mūsu lēto biļešu iegādes, taču tādējādi mums būtu gājuši garām lieliskie skati. Man, protams, vispār viss bija perfekti, bet abām meitenēm pavisam nebija piemēroti kalnu kāpieniem apavi, un arī Sergejs ar savām durošajām kurpēm droši vien par šo ceļu sajūsmā nebija.Atceļā sanāca neliela aizkavēšanā pirms robežas, jo tieši tajā brīdī no Gibraltāras lidlauka pacēlās lidmašīna (ko mums gan neizdevās nobildēt), tad vēl robežkontrole (ļoti nosacīta, nevienu mūsu pases īsti neinteresēja) un bijām atpakaļ Spānijā. Mēģinājām atrast vēl vienu pierobežas slēpni, bet to gan - neveiksmīgi.Tikām jau bija pienācis tāds laiks, ka mums vajadzēja pasteigties - līdz naktsmītnes vietai mums bija vēl kādi 250 kilometri, un pa ceļam vajadzēja vēl iebraukt Malagā. Šajā pilsētā mēs patiesībā sevišķi ilgi nepastaigājāmies - mūsu galvenais mērķis bija atrast vietu, kur ieturēties. Ar to gan radās zināmas problēmas, jo sākotnēji visas atrodamās iestādes īsti neatbilda pietiekama mūsu skaita prasībām, un tad mēs vēl nokļuvām apvidū, kur uz katra stūra bija pa kādam Sex Shop, bet tajos dabūt labi izceptu liellopa gaļu parasti nevar. Beigās mēs palikām vistipiskākajā vecpilsētas (kura starp citu ir gana skaista) tūristu iestādē - tādā, kur viesmīlis runā gan angliski, gan vāciski, tādā, kur cenas nav sevišķi zemas un tādā, kur šausmīgi ilgi jāgaida ēdienu. Nē, es neteikšu neko sliktu par strausa gaļu, ko tur ieēdu (kālab lai es ko tādu teiktu), arī Lienes paņemtā pīle bija garšīga, bet lielākā problēma patiesībā bija tieši tās gaidīšanas (apmēram stundu) dēļ. Un vēl man ne pārāk patīk ielu muzikanti, kuri sāk uz stūra pie kafejnīcas/restorāna spēlēt un tad nāk no tevis prasīt naudu. Tradicionālajā man stilā atbildēju šiem latviski, ka mums naudas nav un nekādi viņiem līdzēt nevaram (parasti šī metode nostrādā ļoti labi).Vēl bija atlikuši līdz Granādai kādi 120 kilometri un sanāca, ka ātrāk kā ap pusnakti viesnīcā mēs diez vai varējām cerēt ierasties. Šajā vakarā es laikam pusoficiāli no Sergeja pārņēmu titulu "night rider" - jo tā kā tieši es šoreiz biju pie stūres (Sergejs tālab arī bija iebaudījis vietējo alu) un Granadā nokļūt gribējās tomēr savlaicīgi, grīdā spiedu tīri nopietni. Nekas, ka bija tumšs, nekas, ka ceļš bija ļoti līkumots un diezgan kalnains (nākamajā dienā redzējām kalnus arī dienasgaismā), uz saviem 130 kilometriem stundā tomēr braucām (ne visu laiku, protams, bet tad, kad tas bija iespējams).Interesanti sanāca arī ar iekārtošanos viesnīcā - tā kā pie tās nebija autosstāvvietas, izdarījām tā, ka es (kā cilvēks, kas bija rezervējis numuru) pie tās piestāju, izkāpu ārā, palaidu pie stūres Sergeju, kurš devās meklēt tuvāko stāvvietu, bet pats gāju uz hoteli iečekoties un tad gaidīt pārējos 3 cilvēkus, kam vajadzēja ar mani būt vienā numurā. Tā arī beidzās šī diena (diezgan vēlu).

No rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.Turklāt šoreiz šī pastaiga līdz metro arī neprasīja tik daudz laika kā iepriekšējā reizē, tā ka kopumā bija vērts izlocīt kājas. Atnāca vilciens, kurā izņemot mūs nebija neviena cilvēka. Protams, bija svētdienas rīts, tā ka tas nebija pilnīgi negaidīti, un tomēr Seviļas metro pietiekamā mērā mūs pārsteidza ar savu cilvēku trūkumu. Tikai jau Rīgā noskaidrojām, ka šī metro līnija bija vēl jaunāka, nekā bijām domājuši iepriekš (atklāta šī gada 2.aprīlī jeb mazāk kā 3 nedēļas pirms mūsu ierašanās). Aizbraucām līdz centram, tur ātri vien atradām staciju un pie stacijas - "Atesa" biroju, kurā mums vajadzēja saņemt mašīnu. Protams, ka "Atesas" vecis mums veiksmīgi iesmērēja vēl dažus papildu maksājumus - GPS ierīci (vēlāk - ļoti noderēja) un papildu apdrošināšanu (varbūt arī nenoderēja, bet bez tās būtu slikti). Auto, ko mums iedeva, bija gaiši zils Citroen C4. Noskrāpēts no visām pusēm vienkārši ideāli. Vēlāk ievērojām, ka Spānijā tas vispār ir slikts tonis - braukt ar neapskrambātu mašīnu, tā droši vien tur dara tikai kaut kādi vācu imigranti. Mašīnu patiesībā uzreiz nemaz nepaņēmām, bet gājām staigāt pa Seviļas centru, atstājot bagažniekā lielās somas un sarunājot, ka mašīnu paņemsim kaut kad dienas gaitā.Seviļa man ļoti patika - patiešām lieliska pilsēta ar gribētos teikt ne-eiropeisku skaistumu, ļoti daudz jūtamas gan arhitektūrā, gan pilsētvidē (nezinu īsti šī vārda nozīmi, bet tas nekas) arābu civilizācijas noskaņas. Izmetām pa pilsētu diezgan pamatīgu loku - apskatījām katedrāli (kas patiesībā ir pamatīgi pārbūvēta mošeja), Alkazaru (protams - tikai no ārpuses, neesam jau mēs nekādi glaunie ļaudis, lai pirktu dārgas ieejas biļetes), Zelta torni. Piedalījāmies pilsētas sabiedriskās dzīves notikumos - maratonskrējienā un piketā ar mērķi - Seviļu kā neatkarīgu komunistisku republiku. Šis pikets, ja kas, mums ļoti paveicās, ka nesākās kādas 10 minūtes ātrāk, jo piketētāji par savu galveno uzturēšanās vietu izvēlējās pilsētas veco tiltu, uz kura mēs tomēr paspējām savlaicīgi atrast vienu geocache. Seviļā atradām arī otru slēpni, kas bija izvietots pie kādas no pilsētas baznīcām.Sevišķi kavēties šajā pilsētā mēs gan, protams, nevarējām, jo bija jābrauc tālāk, uz Kadizu. Patiesībā par šo pilsētu biju iepriekš zinājis visai maz vai precīzāk, neko, izņemot to, ka pirms dažiem gadiem Kadizas komanda uzspēlēja Spānijas augstākajā futbola līgā, tomēr šī informācija īsti daudz par pilsētas kvalitāti neliecināja. Ko ievērojām šajā pilsētā iebraucot, ir tās visai īpatnējais ģeogrāfiskais novietojums - tā atrodas uz ļoti nelielas pussalas, tā ka gandrīz visās pusēs ir jūra. Uzreiz saskārāmies ar pirmo pārkinga problēmu - ilgi nevarējām atrast vietu, kur atstāt mašīnu, un beigās to noparkojām stipri vien tālu no pilsētas centra, tā ka mums sanāca ļoti pamatīga pastaiga. Tas gan patiesībā bija labi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kadizā bija patiešām lieliska pludmale, pa kuru mēs arī gājām uz centru - kur acis pamielot te bija. Otrkārt, jau Seviļā bijām pamatīgi nostaigājuši savas kājas, tā ka iešana basām kājām pa smiltīm ar savu masējošo funkciju mums lieti noderēja. Aizgājām līdz centram, tur apskatījām katedrāli un vēl dažus citus pilsētas apskates objektus un tieši pretīm katedrālei atradām ēstuvi. Sergejs un Marina sekoja principam nobaudīt īstu vietējo ēdienu, paņemot tomātu zupu un jūras velšu asorti, kamēr Liene un es tradicionālākā veidā pieturējāmies pie gaļas. Nogaršojām arī mūsu draugiem atnesto ēdienu, un nācās atzīt, ka jūras veltes īstenībā var būt patiešām garšīgas - vismaz man garšoja gan kalmārs, gan astoņkājis, ko es no sevis noteikti nebūtu gaidījis.Sākotnēji mēs patiesībā bijām domājuši Kadizu apmeklēt nākošajā dienā, bet labi vien, ka pabijām šajā pilsētā jau svētdienas vakarā. Mums gan vēl, protams, vajadzēja nokļūt viesnīcā, kura nemaz neatradās Kadizā. Sākotnēji GPS ar mums gan izspēlēja vienu nejauku joku, pieņemot, ka gribam nokļūt nevis Puerto del Santa Maria (kur bija mūsu viesnīca), bet gan tepat kaut kur Kadizas ostas rajonā, tā ka Sergejs (kas šajā vakarā sēdēja pie stūres) varēja savu tiesu pašķendēties līdz ievadījām adresi vēlreiz un tad mūs tiešām aizveda tur, kurp mums vajadzēja. Iečekojāmies viesnīcā, kura bija ne vien patīkami lēta (80 eiro no četriem cilvēkiem, ieskaitot brokastis), bet arī gana laba - tā lepojās ar baseinu, atradās pavisam netālu no jūras un mums pat šoreiz bija atsevišķi numuri. Vakarā gan atklājās viena nepatīkama detaļa - izrādījās, ka nedz man, nedz Sergejam nebija nekādas informācijas par viesnīcu, ko uzskatījām, ka esam nākamajai naktij rezervējuši Granadā. Es biju drošs, ka šāda konfirmācija manā e-pastā nebija atrodama, kamēr Sergejs savu laptopā varēja pārbaudīt. Izlēmām neatklāt faktu, ka mums varbūt nākamajai naktij nav viesnīcas, Marinai, iet gulēt un nākamajā rītā viesnīcā samaksāt par Interneta pieslēgumu un tad arī risināt viesnīcas jautājumu.

IevadsJa pavisam godīgi, es neatceros, kam un kurā brīdī radās doma par braucienu uz Spāniju. Liene droši vien teiks, ka viņa vienmēr uz turieni gribējusi braukt, varbūt arī Sergejs apgalvotu ko līdzīgu par sevi. Sākotnējais variants iekļāva Spānijas un Francijas dienvidu piekrastes apceļošanu, taču variantu ar Franciju visai ātri nācās atmest. Pirmkārt, auto īres kompānijas lielākoties nepiedāvā mašīnu paņemt vienā valstī, bet nodot citā. Otrkārt (un tas bija izšķiroši), Francijā auto nomāšanai nepieciešams, lai vadītāja vecums būtu ne mazāks par divdesmit pieciem gadiem. Un Sergejs šim kritērijam bija pārāk zaļoksnējs. Tātad palikām pie varianta - apmēram 7-9 dienas ilgs ceļojums pa Spāniju. Ja kas - braucēju sastāvs izveidojās sekojošs:- Sergejs "da bļin ko viņš dara?"- Marina "kur ir nākamais cache?"- Liene "vamos a la playa!"- Raimonds "mums ir plāns"Biļetes pasūtījām no cenu ziņā draudzīgās Ryanair. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Spāniju ar to nokļūt nevar, iesaistījām pārsēšanos Londonā. Virzienā turp pasūtījām biļetes Rīga-Londona-Seviļļa, atpakaļ - Barselona (patiesībā - Žirona)-Londona-Rīga. Izlidošana - ceturtdien vakarā, atpakaļ - nākamās nedēļas svētdienā. Pāris mēnešos starp biļešu nopirkšanu un ceļojuma sākumu Ryanair divas reizes mūs negatīvi pārsteidza, pārceļot mūsu reisu laikus, kā rezultātā turpceļā pāris gaidīšanas stundas Londonas Stanstedas lidostā pārauga teju divās diennaktīs, bet atceļā 7 (ja nekļūdos) stundu vietā mums Londonas lidostā bija jāpavada teju vesela diennakts.Šīs pārcelšanas ietekmēja arī mūsu Spānijas maršrutu - tā kā zaudējām vairāk nekā veselu diennakti, nācās atteikties no vairākām paredzētām apskates vietām, tai skaitā no vienas no centrālākajām - proti, no Madrides. Šādi izveidojās aptuveni sekojošs maršruts: Seviļļa - Kadiza - Gibraltāra - Malaga - Granāda - Almeria - Murcia - Elche - Alicante - Valensija - Barselona - Žironas lidosta. Uz svētdienas rītu Seviļļā pasūtījām auto, nosakot par nodošanas vietu Barselonas centrālo dzelzceļa staciju piektdienas rītā. Lai aizpildīto ilgo laiku turpceļā Anglijā, Sergejs sarunāja, ka varēsim divas naktis pārnakšņot pie viņa māsas Londonā, bet atceļa 18 stundas Stantsedā izlēmām aizvadīt ar galda spēlēm un geocachingu. Rezervējām viesnīcas (kā vēlāk izrādījās - ne visas), sarunājām vienai naktij couchsurferus, uztaisījām veselības apdrošināšanu (dažam labam nosaucot mūsu apmeklējamo valsti apdrošināšanas papīros par "Angliju"), nopirkām Lonely Planet un DK grāmatas par Spāniju. Un gaidījām ceļojuma sākumu (nekas, ka lielu daļu no iepriekšējiem punktiem patiesībā veicām jau pēdējās dienās pirms brauciena).Pirmā diena: ierašanās Londonā16.aprīlis, kad sākās mūsu ceļojums, trijiem no mums (neskaitot Marinu) bija maksimāli ikdienišķa diena - ar agru celšanos, iešanu uz darbu un regulārajiem ikdienas pienākumiem, kas nemaz neliecināja par straujo atvaļinājuma tuvošanos. Patiesībā pat īsti neticējās, ka vēl dažas stundas un visas ierastās rūpes un raizes būs aiz muguras. Turklāt šo ikdienišķo problēmu bija gana daudz - ieskaitot to, ka vēl vajadzēja sagaidīt Čipja jauno barības maisu, lai mūsu "bērns" man un Lienei promesot nepaliktu badā (lai gan, protams, mani vecāki viņu ēdinātu arī ja šī maisa nebūtu). Sergejs ar Marinu kaķi aizveda pie Sergeja mammas uz Daugavpili (ok, patiesībā tas notika jau dažas dienas ātrāk, vienkārši es to aizmirsu pieminēt gatavošanās sadaļā).Tātad pēc darbadienas beigām kā allaž aizriteņoju mājup un kā allaž ieēdām pusdienas. Taču tālākais vairs nebija kā allaž - ap astoņiem klāt bija Sergejs un Marina, iekrāva mūs mašīnā (somas, kuras šoreiz nebija sevišķi lielas, bijām sagatavojuši jau iepriekšējā vakarā) un piedzīvojums varēja sākties.Protams, uzreiz nekas nesākās - vispirms aizbraucām uz Rīgas lidostas ilgtermiņa stāvvietu, atstājām tur glabāšanā tumšzaļo BMW (labi, ka Marinai bija līdzi kāda skaidrā nauda), tad sekoja stāvēšana rindā uz check-in (kas gan bija formāli vajadzīgs tikai Sergejam, uz kura vārda bija vienīgā mūsu nododamā bagāžas soma - pārējās mantas bija saliktas visu četru braucēju rokas bagāžās, neesam jau nekādi izšķērdīgie ļautiņi), pasu un biļešu kontrole, gaidīšana un beidzot - bijām lidmašīnā.Ja kas - attiecībā uz bagāžu esmu novērojis sekojošu parādību - ka mantu mums allaž ir nepieciešams tieši tik daudz, cik atļauj pieejamie bagāžas ierobežojumi. Eirotripā piepildījām visu Defendera aizmuguri, uz Itāliju braucām ar lielajām ceļojumu mugursomām - tās bija pilnas līdz ūkai, tāpat savu somu "kravnesību" līdz robežai izmantojām braucienā uz Beļģiju un arī šoreiz. Lidojums nekādi sevišķi atmiņā nepalika - daļu tā nogulēju, bet pārējo laiku īsināju cauršķirstot Lonely Planet ceļvedi. Stanstedā ielidojām ap pusvienpadsmitiem pēc vietējā laika, kas nozīmēja, ka varējām paspēt tikai uz pēdējo Londonas autobusu (mūs interesējošajā zemākajā cenu kategorijā) - bez piecām pusnaktī. Autobusa galapunktā mūs sagaidīja Sergeja māsa Taņa, kas Londonā dzīvo nu jau četrus gadus. Vispār jāatzīst, ka ar savu klātbūtni viņai noteikti sagādājām lielu tiesu rūpju un raižu - sākot jau ar to, ka viņai piecos no rīta bija jābūt darbā, bet mēs ieradāmies nedaudz pirms vieniem. Pēc naksnīgas pastaigas pa Ņūhemu (rajona nosaukums) nonācām Taņas dzīvesvietā. Tur bija omulīgi, lai arī ne pārāk plaši. Patiesībā iepriekšējā teikumā par plašumu izteicos mīkstināti - Taņas miteklis mūspusē droši vien būtu saucams par komunālo dzīvokli, kurā viņai ir double room tādā ziņā, ka gulta istabā ir divguļama, taču pieci cilvēki mazajā istabiņā gluži dančus rīkot nevarētu. Zinot to, kā ir ar dzīvokļu (un it īpaši īres) cenām Londonā, tas, protams, ir tikai loģiski, taču skaidrs bija viens - ka neērtības mēs radījām visai pamatīgas.Lai mums pieciem būtu, kur sagulēt, Taņa gulēja uz matrača uz grīdas (mazā vienvietīgā matracīša, tāda, kādus vēl bērnībā atminos esam lietojis Rīgas Jūrmalā, nevis "treknā" matrača, kas no gultas atšķiras minimāli. Sergejs apgūlās uz mini dīvāniņa, kas pilnīgi noteikti nav radīts gulēšanai, bet Marina, Liene un es gulējām Taņas gultā. Jā - tieši tā, kā rakstīts iepriekšējā teikumā. Ja tu padomāji, ka es šādos apstākļos varētu gulēt pa vidu, tu, protams, kļūdies. Tas būtu pārāk nepieklājīgi un cilvēki vēl padomātu par mani sliktas lietas. Līdz ar to pa vidu apgūlās Liene. Izcils šāds izvietojums nebija, jo Liene ieritinājās guļammaisā, Marinai tika lielā sega, bet es lielā karstuma, kas valdīja istabā, dēļ izlēmu gulēt tāpat bez segas.Sākumā patiešām bija karsts, taču tad sāka salt, labi, ka Liene kādā brīdī man arī uzsedza guļammaisu (ko nebiju nemaz prasījis). Vispār gulēšana šajā naktī nebija diez ko izcila - Taņa vispār netika aizmigusi, Sergejs neaizmiga līdz pat Taņas aiziešanai uz darbu, kad viņš tika uz matrača, Liene arī gulēja slikti, man bija karstuma-aukstuma problēma un tikai Marina no rīta nežēlojās, ka nebija izgulējusies. Toties papildu "jautrību" naktī sagādāja Marinas modinātājs, kurš sāka negaidīti zvanīt, sagādājot ne mazumu prieka tiem, kas tā zvanus dzirdēja.Otrā diena: LondonaKā jau iepriekš minēju, izgulējušies sevišķi labi nebijām, tomēr no rīta jutāmies gana mundri, lai sāktu mūsu Londonas dienu. Jāpiezīmē, ka vienīgi Liene šajā pilsētā iepriekš nebija bijusi, tālab pārējiem daļa dienas plānu sanāca tāda kā iepriekšējo nodarbību satura atkārtošana. Ieēdām brokastis Taņas istabā (jogurts, maizītes, augļi, tēja) un sākām kultūras programmu.Deviņos trīsdesmit mums bija jābūt pie The London Eye panorāmas rata, uz kuru man un Lienei bija nopirktas biļetes (Sergejs un Marina ar to bija izbraukuši savā iepriekšējā reizē Lielbritānijas galvaspilsētā un ievērojot šīs atrakcijas gana augsto cenu, otro reizi braukt nevēlējās). Laiks patiesībā bija padevies varen draņķīgs - smidzināja stipri riebīgs lietus un redzamība panorāmas ratā bija tāla no ideālas. Apskatīties uz Londonu no augšas tomēr bija interesanti, žēl vienīgi, ka skaistas fotogrāfijas šādos apstākļos radīt pilnīgi noteikti nespīdēja.Kad bijām "nolaidušies" lejā, uzzinājām, ka S&M jau bija paspējuši atrast pirmo geocache, kas bija zem kāda tilta pāris minūšu gājienā no panorāmas rata. Aizgājām tad arī mēs uz šo slēpni un atradām to diezgan ātri (nekā sarežģīta tajā nebija).Sekoja diezgan tradicionāla pastaiga pa Londonas centra, kas sevī ietvēra tādas maksimāli tradicionālas vietas kā Parlamenta ēkas (ieskaitot, protams, Lielo Benu), Vestminsteras abatiju (kurai pretī notika pikets pret karadarbību Šrilankā), Trafalgāras skvēru, Tūkstošgades tiltu, Svētā Pola katedrāli, daļu no biznesa Sitijas, Londonas Taueru un Tauera tiltu. Man jau Londona patīk, tālab arī šī pastaiga man patika. Tālāk devāmies uz vietu, kur gan iepriekš bijis nebiju - Grinvičas meridiāna parku. Interesants sanāca brauciens uz šo parku - turp vedošais metro ir vienīgā Londonas metro līnija, kur vilcienus vada automātika nevis cilvēks, tālab gribējām apsēsties pašā vagona priekšā, lai varētu novērot braukšanu. Tomēr izrādījās, ka konkrēto reisu (vismaz tā pirmajās stacijās) vadīja gan cilvēks, kuram piesēdās klāt kaut kāds alkoholiska paskata tips, kas vilciena vadītāju apbēra ar jautājumiem, kas interesēja arī mūs, tāpēc piesēduši viņiem aizmugurē ar interesi klausījāmies. Šī divu tipisko lower-middle class angļu sarunā netrūka arī komisku detaļu, ieskaitot viena varoņa lielīšanos ar savu hronometru ("I didn`t even pay for it") un otra lepošanos ar jauno mobilo telefonu (kura apraksts pirmajam lika pateikt "sounds tasty"). Mums bija jautri, un vēl jautrāk bija brīdī, kad vadītājs vienkārši ņēma un aizvēra vadības pulti un aizgāja prom, bet vilciens turpināja braukt pats.Grinviņas parkā līdzās nulles meridiāna pieminekļa un parka apskatei mums bija jāatrod arī daži geocachi. Jāatzīst, ka Londonas pirmo līmeņu slēpņi ir vienkārši šokējoši viegli - kur citur būtu pieredzēts, ka konteineris vienkārši piestiprināts pastkastes aizmugurē tādā veidā, ka to var saskatīt jau pa gabalu. Vienu slēpni, kam bija jāatrodas pie Temzas, gan atrast neizdevās - vai nu ne tur meklējām, vai arī tā tur nebija. Drīzāk gan pirmais variants, jo nano konteineiru atrašana vispār ir diezgan ķēpīgs uzdevums. Tad vēl ātri iegriezāmies Pikadilli laukumā, kurš, kā secinājām, ir galvenokārt ievērojams ar to, ka tas ir ievērojams.Uz pussešiem mums vajadzēja būt atkal pie Taņas, kas mums bija sagatavojusi patiešām ļoti gardas pusdienas. Ēdiena nosaukumu, protams, neatceros, bet tas bija viens no meksikāņu chilli paveidiem (atšķirībā no tās "chilli" variācijas, ko gatavojam mūsmājās, šis bija patiešām ass) - rīsi, pupiņas, pipari, mērces, utt. Paēduši aizbraucām vēlreiz uz pilsētu - pavazājāmies pa sitijas finanšu kvartāliem, Oksfordstrītu un vēl šur tur, bet tad - atkal uz Taņas dzīvokli gulēt.Tā kā pati Taņa šo nakti palika pie sava drauga, šoreiz Sergejs uzreiz gulēja uz matrača, bet Liene un es gultā apmainījāmies vietām, kā rezultātā, kad viņa mani naktī izstūma no guļammaisa, es varēju tikt zem segas. Rezultātā nākamajā rītā visi bijām ievērojami svaigāki nekā dienu iepriekš.Trešā diena: Londona un ierašanās SeviļļāSestdienas rīts mūs sagaidīja ar patīkamu saulīti. Un kur gan varētu labāk doties šadā rītā nekā uz kādu parku? Un Londona no parku viedokļa ir vienkārši lieliska pilsēta. Neko oriģināli mēs nebijām, un tālab aizbraucām uz Haidparku. Siltā un jaukā saulainā dienā kā šī bija ļoti patīkami izbaudīt ziedošos kokus un puķes, putnu un vāveru sabiedrību un paskatīties arī uz cilvēkiem, kas cītīgi gatavojās Londonas maratonam, kas bija gaidāms apmēram pēc nedēļas.Vēl labi atceroties to, ka Latvijā divas dienas iepriekš bija labi ja pieci grādi plusā un par zaļu zāli varēja tikai sapņot, šis Haidparka apmeklējums bija ļoti svētīgs. Un es jau nebūšu tas cilvēks, kurš vēlāk mocīsies pašpārmetumos tur aizmirstā lietussarga dēļ. Šis bija skaists, saulains un optimistisks rīts un, manuprāt, tas bija viens no labākajiem veidiem kā sagatavoties pārbraucienam uz Spāniju.Patiesībā bija vēl viens ne mazāk vērtīgs gatavošanās veids - kārtīgi paēst. Un te kārtējo reizi - Paldies Sergeja māsai Taņai, kas mūs kārtējo reizi pamieloja ar ļoti garšīgu (un arī barojošu) mājas ēdienu. Vispār Taņai paldies varētu izteikt atkal un atkal, jo viņas gādība pār mūsu četrotni bija vienkārši super. Apmēram vienos viņa mūs aizvadīja līdz lidostas autobusam un varējām doties uz to zemi, kur patiesībā bijām sākotnēji plānojuši pavadīt visu atvaļinājuma laiku - Spāniju. Tomēr tagad atskatoties šķiet, ka varbūt tas bija tikai svētīgi, un Londonā aizvadītais laiks noteikti vērtējams ar plusa zīmi.Lidostā atkal sekoja ierastā procedūra, kura mums patiesībā varēja beigties arī ar problēmām. Proti, tur notika diezgan stingra pārbaude uz salonā ņemamās bagāžas izmēriem un izrādījās, ka nedz mana, nedz Lienes soma tiem īsti neatbilda. Protams, patiesībā tas bija gluži muļķīgi - divas tās dimensijas bija izteikti mazākas par pieļaujamo līmeni un tikai platums par dažiem centimetriem pārsniedza atļauto, kamēr Lienes mugursoma vispār ir pavisam neliela, taču kantainas formas un tātad - formāli neatbilstoša. Un tikai Marinas soma, kurai tilpums bija vislielākais, izmēriem atbilda. Labi, ka stingrais somu pārbaudes vīrs mums klāt nepienāca.Lidmašīnā atkal lasīju, gulēju un garlaikojos līdz beidzot nolaidāmies Seviļļā. Bija jau vakars, laiks - ne pārāk karsts (siltāks gan nekā Londonā un nesalīdzināmi siltāks kā Rīgā) un mēreni lietains. Autobuss līdz pilsētas centram mūs aizveda ātri, taču tad steidzami bija jārisina viens jautājums - jānokļūst viesnīcā.Tas varbūt "uz papīra" nešķiet tik sarežģīti, taču problēmas radīja tāds būtisks apstāklis, ka mums nebija ne mazākās nojautas, kurā pilsētas daļā viesnīca būtu meklējama. Sergejam gan bija izprintēts viesnīcas rajons no Google Maps, taču tajā nebija nevienas ielas, kas atrastos arī mūsu ceļvežos iekļautajās kartēs, tāpat šajā "izgriezumā" nebija nekādas citas noderīgas informācijas.Aizgājām uz mums tuvāko metro staciju. Tā izrādījās esam ļoti savdabīga būve - gan konstrukcijas ziņā (nekur citur neesmu varējis tik labi aplūkot vilcienus no augšas), gan tādēļ, ka šis metro šķita praktiski "nevainīgs". Proti, Seviļļas pagaidām vienīgā metro līnija atklāta tikusi visai nesen (tik nesen, ka Lonely Planet`ā par to rakstīts vien tas, ka tāda tiek būvēta) un līdz ar to šķiet, ka pilsētas iedzīvotāji vēl īsti ar šo jauno transporta veidu nav sapratušies. Cilvēku tajā bija maz, darbinieki - angliski nerunāja un vietām izskatījās, ka patiesībā šis metro vēl nemaz nav atklāts. Kaut kā Sergejam izdevās sarunā ar metro darbinieci noskaidrot staciju, kur mēs varētu kāpt ārā, lai nonāktu tuvāk mūsu viesnīcai (sākotnēji šai sievietei gan šķita, ka Sergeja rādītā karte varētu būt vispār no citas pilsētas), tad viņa palīdzēja mums arī nopirkt biļetes un tās validēt. Līdz ar to šo sievieti, kuras vārdu neuzzinājām, var nosaukt par otro pēc Sergeja māsas mūsu brauciena "patron saint", jo nez, kā mums būtu izgājis tālāk bez viņas palīdzības.Izkāpuši no metro, mēs gan uzreiz vēl nevarējām zināt, ka viņa mūs patiešām bija nosūtījusi pareizajā virzienā. Tomēr metro stacijā atrodamā tuvāko dažu kvartālu karte (plašāku karšu Seviļļas metro nav) pārklājās ar Google doto karti un diezgan labā noskaņojumā devāmies viesnīcas meklējumos.Vispirms gan mēs, protams, nomaldījāmies un pareizā virziena vietā aizgājām uz nākamo metro staciju. Notika mēģinājumi gūt kādu informāciju no vietējiem, taču lielākoties tie cieta neveiksmi, jo seviļļiešus nekādi nevar nosaukt par labiem angļu valodas pratējiem (viens apsargs pat nespēja saprast ar zīmēm skaidroto lūgumu parādīt kartē vietu, kurā mēs atrodamies). Tad pareizo ceļu atradām un droši vien savas 40 minūtes pēc izkāpšanas no metro mēs izgājām uz vajadzīgās ielas. Aizgājām līdz vajadzīgajam krustojumam, meklējām hoteli, bet tā tur nebija. Tas nebija patīkams pārsteigums - iepriekš bijām ļoti gandarīti, ka par 89 eiro dabūjām mums visiem vietu četru zvaigžņu viesnīcā, bet te izrādās, ka nekādas viesnīcas nemaz nav. Sergeja izmisuma (vai ne izmisuma, grūti teikt) pilno skatienu ievēroja kāda sieviete, kas brauca mašīnu iekšā savas greznās privātmājas pagalmā (bijām nokļuvuši "biezo" cilvēku dzīves apvidū), izdzirdējusi hoteļa nosaukumu "Sevilla Suites Hotel" paziņoja, ka tas esot šajā ielā vienu kilometru tālāk (tajā virzienā, no kurām bijām jau kādu gabaliņu nākuši) apmēram viena kilometra attālumā, taču turp doties esot "better by car". Nekļuva īsti skaidrs, ko viņa ar to domāja - vai tas bija piedāvājums mūs (vai tikai Sergeju...) aizvest, ieteikums pasūtīt taksometru vai vēl kas cits. Kā lai arī nebūtu, mēs gājām viņas teiktajā virzienā. Gājām ilgi, patiešām ilgi, bet hoteļa kā nebija, tā nebija. Pamazām kļuva skaidrs, ka Google kartes mūs bija piečakarējušas - vajadzīgā mājas numura vietā norādījušas ielas sākumu, taču vieglāk no tā nekļuva. Jau sen bijām prom no "1 kilometra" sievietes, kad kāds vīrietis mums pavēstīja, ka līdz hotelim būtu jāiet vēl savas desmit minūtes un kopumā ar visām somām pa šo ielu nogājām droši vien savas minūtes 40. Rezultātā viesnīcā ieradāmies ap pusnakti (labi, ka Spānijā to recepecijā parasti cilvēki ir jebkurā diennakts stundā) un iečekojāmies savā numuriņā.Izrādījās, ka mūsu rezervētais numurs patiesībā bija pilnvērtīgs dzīvoklis un nekāds ne viesnīcas numurs - ar divām istabām un funkcionējošu virtuvi. Aizdomīgi gan šķita, ka uz numuru ar liftu bija jābrauc lejup nevis augšup, tā ka jau padomājām, ka esam izmitināti pagrabā, ko likās apstiprinām aizvērtās metāla žalūzijas logu vietā. Tomēr izrādījās, ka patiesībā vienkārši atradāmies zemes līmeņa pirmajā stāvā ar izeju uz baseinu (kuru gan, protams, neizmantojām). Ceļš uz viesnīcu gan bija prasījis daudz laika un spēku, tomēr bijām priecīgi, ka vispār bijām tur nokļuvuši.

Ar šo ierakstu starptautiskajā AIDS dienā izsludinu dalībnieku pieteikšanos Eurotripam nākamā gada pavasarī.(1) Pieteikšanās termiņš: 2.decembra plkst. 10:30. Visi turpmākie skaitļi, datumi un punkti ir orientējoši un var tikt mainīti atbilstoši dalībnieku vairākumam tiešam un atklātam balsojumam. Vienīgais fiksētais ir punkts (1).(2) Ceļojuma laiks: 2009.gada 4.-11.aprīlis (vai 11.-18. aprīlis)(3) Braucienā ietvertais maršruts: Francijas dienvidi (Nica, Marseļa, Kannas), Itālijas ziemeļi (Venēcija, Dženova), Barselona, droši vien vēl kaut kas(4) ceļojuma modelis: lidojums no Rīgas uz punktu A, auto īre, brauciens līdz punktam Z, lidojums uz Rīgu* Punkts (2) un punktā (4) izvēlētie punkti atkarīgi no labākajiem lēto avioreisu piedāvājumiem(5) Brauciena dalībnieku sastāvs: maksimālais vietu skaits braucienā ir 8 cilvēki. Minimālais - 4 cilvēki. Variants ar dalībnieku skaitu 5-7 cilvēki netiek izskatīts neefektīva sadalījuma pa automašīnām un viesnīcām dēļ. Patlaban pieteikušies 4 cilvēki - Marina, S.B., Liene un ze Žakē Līdz ar to vēl ir 4 vakances.(6) Naktsmītnes: pagaidām nekas nav fiksēts. Iespējami varianti (loģiski) 2 - viesnīcas vai kaučsērfings, iespējamas šo variantu kombinācijas.(7) Izmaksas - pagaidām neprognozējamas :) Reāli līdzšinējā pieredze liek orientēties uz ~100EUR dienā (uz 2 cilvēkiem), neskaitot lidojumu, bet ieskaitot nakšņošanu, varbūt nedaudz vairāk.(8) Ceļojuma vadmotīvs:Ken: Oh, I think we shall strike a balance between culture and fun.Ray: Somehow Ken, I believe the scales shall tip in the favour of culture, like a big fat fucking retarded fucking black girl on a see saw opposite... a dwarf.(9) Pieteikšanās:Šajā blogā. Var arī telefoniski man personīgi. Var telefoniski kādam no jau apstiprinātajiem dalībniekiem (izņemot mani). Var elektroniski e-pasta veidā, pa skype vai tamlīdzīgi. Nav pieļaujamas pa pastu sūtītas vēstules pat tādā gadījumā, ja tās izsūtītas pirms noteiktā pieteikšanās termiņa.(10) Pieteikties var:Visi Latvijas iedzīvotāji (optimālā gadījumā - pilsoņiem), kurus es personīgi pazīstu un neuzskatu par absolūti pretīgiem maukuriem (ja neesi drošs - vari man pārjautāt).(11) Jautājumi? Jautā!(12) Tātad - think fast or don`t think at all!

Today on the road from Gulbene to Madona we got desperate - it seemed that there are no good and moderately priced motels near Madona, and then we found hotel Jānis. It is not cheap (30 lats from two persons) but quite fancy and there even is free wireless! And a nice TV set in the room.

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaigaRīts bija lietains un izteikti nesimpātisks, liekot domāt, ka nekādos kalnos mums aiziet neizdosies. Neatkarīgi no kalniem mums vajadzēja pārnest savas mantas uz nākamo nakšņošanas vietu, ko mēs veiksmīgi arī izdarījām. Pajautājām B&B saimniekiem, vai no viņiem nevarētu aizņemties lietussargu, lai varētu aiziet uz veikalu un nopirkt savu.Iepriekšējā dienā bijām jau mēģinājuši iegādāties nevis lietussargu, bet lietusmēteļus, taču neveiksmīgi. Šoreiz sākotnēji nevarējām atrast pat lietussargu, taču otrajā apmeklētajā lielveikalā atradās arī lietusmēteļi, ko mēs nekavējoties nopirkām. Nolikām lietussargu un devāmies pārgājienā.Sākotnēji bija domāts, ka mēs izmetīsim kādu stundu līdz divas stundas lielu loku, taču pamazām ieskrējāmies un laiks arī uzlabojās, un tā rezultātā viena-divas stundas pārauga par sešām-septiņām stundām un doma apskatīt pilsētu no augšas pārauga domā tikt iespējami augstāk. Taka, ko mēs izvēlējāmies, gan bija stipri īpatnēja – proti, daļa ceļa kalnup gāja pa asfaltu (lai arī kartē tas viss bija iezīmēts kā maršruts), un iet kalnā pa ceļu patiesībā ir ne pārāk interesanti. It īpaši, ja ņem vērā, ka šāds ceļš ir šausmīgi līkumains un jāiet rezultātā ir ilgāk, nekā tas būtu pa stāvāku kājāmgājēju ceļu.Pa ceļam vienu reizi piestājām pie vietējiem pajautāt, cik tālu esam aizgājuši (izrādījās – ievērojami tālāk, nekā biju domājis), tur beidzot varēju likt lietā savas vācu valodas zināšanas, jo vietējā tante izrādījās diezgan laba šīs valodas zinātāja. Uzkāpām mēs nedaudz vairāk kā līdz 1500 metru augstumam, pēc idejas varētu kāpt vēl un vēl, taču mēs vēl un vēl nekāpām. Pietika tāpat.Atpakaļ gandrīz visu ceļu gājām pa asfaltu un vienā gadījumā palaidām garām vietu, kur mums no tā vajadzēja nogriezties uz takas (šī vieta dabā nekur atzīmēta nebija), kā rezultātā veicām ļoti nepatīkamu līkumu – uz aptuveni deviņdesmit minūtēm. Toties pa ceļam iepazināmies ar kādu vācu tūristu, kas mūs vairākas reizes apdzina uz ceļa (soļodams ātrāk) un kuru vairākas reizes apdzinām mēs (neapstājoties atpūsties). Vienā no šādām apdzīšanas reizēm viņš mūs uzrunāja, noskaidrojām, ka viņš Agordo nonācis ar kājām no Minhenes (desmit dienu laikā, ja nemaldos), šķērsojot kalnus. Viņš nedaudz arī pažēlojās par naktsmītņu cenām Itālijā, jo iepriekšējo nakti bija par 26 eiro gulējis kalnu būdiņā vienā telpā ar vēl padsmit cilvēkiem uz grīdas, kas viņam šķita nedaudz par dārgu attiecīgā servisa kvalitātei. Tā kā viņam Agordo bija nepieciešama naktsmītne, aizvedām viņu uz mūsu B&B iestādi. Paši iegājām iekšā, atstājot viņu runājamies ar B&B īpašnieci Rafaellu, tā ka mēs neuzzinājām, vai viņam istabu dabūt izdevās vai nē.Paši mēs aizgājām ieēst kārtējo picu un neko jēdzīgu vairs šajā vakarā nedarījām, jo bijām jau tāpat pietiekoši noguruši.Itālijas ceļojuma 14.diena: ceļāŠajā dienā mūsu plāns bija pavisam vienkāršs – aizbraukt uz Bergamo, tur apskatīt pilsētu un iepirkt suvenīrus, sameklēt lētu viesnīcu, izgulēties iespēju robežās līdz apmēram puspieciem un tad doties uz lidostu. Vieglāk pateikt nekā izdarīt.Izrakstījāmies no naktsmītnes vietas (man šeit bija mazliet satraucošs starpgadījums ar nozudušu pasi, kura izrādījās, ka visu laiku bija bijusi pie mūsu saimnieces) un devāmies uz autobusu staciju. No Agordo atpakaļ uz Belluno tikām salīdzinoši operatīvi, bet tālāk sākās pigori.Proti, no Belluno uz Bergamo tikt ir diezgan sarežģīts uzdevums – ne viena, ne otra pilsēta neatrodas uz kādas no maģistrālajām dzelzceļa līnijām, kā rezultātā nākas pamatīgi domāt, kā labāk tikt no punkta A uz punktu B. Uzreiz pateikšu, ka labāko variantu mēs neizvēlējāmies. Pāris reizes sanāca, ka izkāpām ne gluži tajā stacijā, kas pavērtu jaunus pārvietošanās variantus, vienu reizi nopirkām Intercity biļeti, bet reāli aizbraucām ar parasto reģionālo vilcienu, pārsēdāmies kopā savas piecas reizes, līdz beidzot nokļuvām pēdējā vilcienā: Brescia – Bergamo. Bijām veikuši apmēram pusi no šī posma, kad mūsu vagonā ienāca konduktors.Ja tu padomāji, ka tālāk sākās problēmas tāpēc, ka nebijām iegādājušies biļeti, tad tu kļūdies. Biļete mums bija, bet problēmas tā neatrisināja. Konduktors ļoti laipni pavēstīja, ka priekšā vilcienam esot atgadījusies kaut kāda ķibele un ka mūsu vilciens braukšot tikai līdz tuvākajai stacijai, taču mēs varam nesatraukties, stacijā būšot autobuss, kas mūs visus aizvedīšot uz Bergamo. Ja jau jākāpj ārā, tad jākāpj. Izkāpām. Autobusa nekur nav. Domājām – gan tuvāko minūšu laikā tas parādīsies, viss būs kārtībā.Bet autobuss nenāca, diezgan ilgi nenāca. Tie bijušie pasažieri, kam bija šāda iespēja, zvanīja draugiem un paziņām, lai atbrauc viņiem pakaļ. Tie, kam nebija, gaidīja. Pamazām arī tie, kam nebija, sāka satraukties. Proti, mūsu vidū netrūka cilvēku, kas brauca uz Bergamo lidostu un kuriem līdz lidmašīnai bija atlicis būtiski mazāk laika nekā mums (mūsu lidmašīna bija tikai nākamajā rītā septiņos), sāka saukt taksometrus un vispār diezgan daudz tautas aizbrauca. Liene jau sāka domāt, ka mēs varētu stacijā palikt vieni (šķita pilnīgi iespējams, ka veids, kā itāļi risina šādas satiksmes problēmas, ir atļaut cilvēkiem pašiem problēmas atrisināt), taču tad piebrauca vēl viens vilciens un arī izsēdināja cilvēkus šajā stacijā. Un tad – vēl viens. Tikām turpmāki vilcieni vairs nenāca – ne vienā, ne otrā virzienā. Tādējādi radot sajūtu, ka atgadījums mums priekšā uz sliedēm varētu būt kaut kas nopietnāks par parastu vilciena defektu.Beidzot pēc savas pusotras stundas pienāca autobuss. Bijām cerējuši, ka tas būs divstāvīgs, bet nekā – parasts vienstāvu autobuss uz vairāk kā simts cilvēkiem, kas gaidīja iespēju tikt no šejienes prom. Šoferis uzreiz paziņoja, ka visiem jāliek sava bagāža speciālajā nodalījumā, taču mēs viņā neieklausījāmies. Proti – kamēr tu ieliksi savu bagāžu, citi cilvēki bez bagāžas būs aizpildījuši visu autobusu un tu varēsi mierīgi savu bagāžu ņemt atpakaļ un gaidīt citu autobusu. Liene spiedās pa priekšu, es šai pakaļ un rezultātā sēdvietas autobusā iekarojām. Domājām – nupat jau brauksim, bet – nekā. Šoferis pavēstīja, ka autobuss esot pārāk pilns un ka kājās stāvošajiem vajadzēs izkāpt. Mēs tikai varējām nopriecāties, ka mēs nebijām kājās stāvošie. Dīvainā kārtā itāļi šo paziņojumu uzņēma ar negaidītu mieru – ir pierasts uzskatīt, ka itāļi ir ļoti emocionāli, trokšņaini un nemierīgi, bet pasīvāku reakciju uz šādu (manuprāt) diezgan nekaunīgu paziņojumu būtu grūti iedomāties – visi mierīgi un nekurnot izkāpa ārā.Ja šis autobuss būtu mūs uzreiz aizvedis uz Bergamo, viss vēl būtu puslīdz pieklājīgi, bet tā tas, protams, nenotika. Vispirms aizbraucām uz nākamo dzelzceļa staciju, lai izlaistu vienu pasažieri, tad šoferis gribēja jau doties uz nākamo pieturu, bet pasažieru pašorganizētas aptaujas rezultātā tika noskaidrots, ka neviens tur ārā kāpt nevēlējās. Domājām – tātad tagad gan uz Bergamo. Bet – atkal nekā. Mūs tomēr aizveda uz vienu tuvēju dzelzceļa staciju, kur tika pavēstīts, ka drīzumā pienākšot speciāls vilciens no Bergamo, kas no šīs stacijas dosies uzreiz atpakaļ uz Bergamo. Vilciens patiešām pienāca – pēc divdesmit minūtēm, un vēl divdesmit minūtes tas nostāvēja stacijā. Rezultātā Bergamo bijām savas trīs stundas vēlāk nekā bija sākotnēji domāts un par nekādu pilsētas apskati vai veikaliem varēja pat nedomāt.Viesnīcu šajā pilsētā biju noskatījis vislētāko no Lonely Planet piedāvātajām – kā nekā mums tāpat naktī bija jābrauc prom, kaut ko pārmaksāt par gultasvietu šeit nebūtu jēdzīgi, no stacijas tā arī nebija sevišķi tālu, tā ka kopumā situācija bija pilnīgi apmierinoša. Šeit gan atkal neiztika bez vienas papildu ekstras. Proti, grāmata vēstīja, ka šajā viesnīcā numurs bez dušas ir par saviem divdesmit eiro lētāks par numuru ar dušu. Izlēmu, ka nedaudzajām stundām mums pietiks arī ar numuru bez dušas un mēģināju sarunāt mums palikšanu tādā. Izrādījās, ka viesnīcā bez dušas ir tikai vienvietīgi numuri, tāpēc man nācās vien pielauzt recepcijas darbinieku, lai atļauj mums divatā šādā numurā palikt. Sarunāju, šādā veidā ietaupot trīsdesmit eiro.Lai arī viesnīcas rajons patiesībā bija diezgan nejauks, mēs tajā atradās ļoti pieklājīgu picēriju un ieēdām tajā vienas no labākajām picām visa mūsu ceļojuma laikā, tad atgriezāmies viesnīcā un mēģinājām gulēt. Mēģinājums cieta neveiksmi. Vienvietīgā gulta patiešām bija šaura, bet tā nebūtu liela bēda, ja numurā nebūtu tik bezdievīgi karsts. Un tā nebūtu bēda, ja varētu atvērt logu – proti, ja tas nevestu uz šoseju, dzelzceļu un netālu nebūtu lidlauks. Bet tas viss tur bija. Beidzās tas ar to, ka es aizgāju gulēt uz grīdas. Patiesībā gulēšana uz grīdas nebija ne tuvu tik slikta, kā biju gaidījis – paklāju apakšā segu un kaut cik izgulējos (lai arī logu tomēr nācās vienā brīdi atvērt, jo pirms tam biju paspējis viscaur nosvīst). Jā, aizmirsu pieminēt, ka šajā dienā mēs bijām stipri invalīdiski – pēc iepriekšējās dienas kalnu pastaigas šausmīgi sāpēja – dibens. Nopietni – tieši dibens, nezinu, kāpēc tā, bet tā bija.Itālijas ceļojuma 15.diena: mājāsPatiesībā par šo dienu nekā stāstāma vairs arī nav. Pirms pieciem izgājām no viesnīcas, aizgājām uz dzelzceļa staciju, sagaidījām pirmo autobusu uz lidostu (biļetes nopirkt no šofera nebija iespējams, bet aparāts nestrādāja, tā ka braucām vien pa zaķi), izstāvējām pamatīgāko rindu check-in`ā, tad lidmašīna un – atpakaļ uz Rīgu. Tā arī beidzās mūsu Itālijas piedzīvojums.

Rīts Mestrē iezīmējas ar visnepatīkamāko notikumu mūsu ceļojumā, nepatīkamāko – no personīgo principu viedokļa. Proti, mums bija paredzēts braukt tālāk uz Belluno (pilsētu netālu no Dolomītu kalniem), bet dzelzceļa stacijā nebija nekādas plašās ēšanas iespējas. Un kur mēs rezultātā ieēdām? Tu patiešām to vēlies zināt? Makdonaldā. Sāpīgi, vai ne?Labi, par to daudz nē. Vilcienus uz Belluno saplānojām bez sevišķām problēmām un relatīvi ātri nonācām šajā pilsētiņā. Tā neizceļas ar kaut kādiem īpašiem apskates objektiem, bet pati par sevi ir pietiekami skaista. Tur bijām domājuši uzmeklēt tūrisma biroju, lai iegādātos kādu kalnu maršrutu karti, bet biroju neatradām, lai arī apgājām apkārt visam stipri lielajam pilsētas varoņu laukumam (par godu vairākiem Otrā pasaules kara pēdējās dienās kritušiem pilsētas partizāniem). Toties mēs pilsētā atradām Internetu, kur Lienča varēja ierakstīt savu pēdējo Itālijas piezīmi savā blogā, bet es – apskatīties rūpīgāk, kur īsti atradās B&B Agordo mazpilsētā, uz kuru mums bija paredzēts doties tālāk.Belluno autoostā pirmo reizi (un arī pēdējo reizi) mūsu ceļojuma laikā sastapām latviešus – jauniešu pāri Egmontu un Baibu, ko bijām ievērojuši vēl Rīgas lidostā. Puisis bija stipri līdzīgs Lienes C. draugam Atim, tik līdzīgs, ka Lienča pat pavaicāja, vai viņam gadījumā nav brālis Atis. Nebija. Bija patīkami pēc ilgāka pārtraukuma izdzirdēt dzimto valodu un nedaudz aprunāties par šo un to. Jāatzīst, ka Egmonta un Baibas Itālijas ceļojums bija pilnīgi savādāks kā mūsējais – pa kalniem vien, pa kalniem vien un viņi pat Agordo, uz ko mēs kopā braucām autobusā, dēvēja par lielāku pilsētu.Par to, ka Agordo ir lielāka pilsēta, es tomēr šaubītos. Atbilstoši Wikipedia datiem, tur mitinās 4225 cilvēku, kas ir mazāk nekā Smiltenē, bet vairāk kā Kandavā. Kas gan bija mazliet apbēdinoši, izrādījās, ka Agordo atrodas ieplakā un līdz lielākiem kalniem no turienes ir patālu, taču mēs neesam ne tuvu tik nopietni kalnos kāpēji, lai mums arī mazāki kalni nebūtu pilnīgi pieņemami.Kamēr braucām autobusā, sākās pirmais īstais lietus mūsu ceļojuma laikā – gāza ne pa jokam. Un pilsētā izrādījās, ka bija stipri auksts – ap sešpadsmit grādiem. Sākotnēji mēs pat nesapratām, vai tur tā ir norma (tomēr kalni tuvu), vai lietus sekas, bet pārsteigums bija pamatīgs. Lietussarga mums nebija, līdz ar to nācās pamatīgi salīt, meklējot rezervēto B&B iestādi “Raffaella”.Ar rezervāciju gan, kā izrādījās, mums bija izgājis stipri vien šķidri, lai neteiktu spēcīgāk. Proti – minūti pirms mums piebrauca pāris uz motocikla un aizņēma pēdējo brīvo istabu. Bet nekas – mums piedāvāja, ka mūs aizvedīšot uz citu B&B tepat pilsētā, bet otro nakti (mums Agordo bija paredzēts pavadīt divas naktis, varēsim gulēt šeit). Der gan pieminēt, ka visu šo informāciju mums nepavēstīja angļu valodā, bet visa sazināšanās pamatā notika zīmju valodā, jo nedz Rafaella, nedz viņas vīrs neizcēlās ar jebkādām svešvalodu zināšanām (arī manas cerības, ka Ziemeļos visi kaut kādā līmenī runās vāciski neattaisnojās). Taču arī bez valodu sapratnes šis vīrs mūs iekrāmēja savā mašīnā un aizveda uz citu B&B iestādi, kur tad mēs arī palikām nākošo nakti.Izrādījās, ka šeit ar valodu zināšanām bija vēl sliktāk (pret Rafaellas 20 vārdiem angliski te mums lika pretī labi ja piecus) un visi cilvēki, kas šajā B&B bija apmetušies, bija pensionāri, taču no istabas bija izeja uz jauku terasi un skats uz pilsētu bija labs, tā ka mēs sevišķi nekurnējām.Patiesībā šajā dienā mēs neko tādu grandiozu nedarījām – pastaigājām mazliet pa Agordo (pilsētiņas galvenā “atrakcija” ir vietējā baznīca, kas zvana daudz biežāk nekā gribētos un, protams, kalni visapkārt), iegājām tūrisma centrā, lai uzzinātu, ka nākamajā dienā atkal sola lietu un ka mums diez vai būtu gudri doties kādos pārgājienos, tomēr mazo karti nopirkām un noskaidrojām īsu maršrutiņu, ko var iziet, lai apskatītos uz Agordo no augšas. Kopumā Agordo man patika – nekā izcila jau tur, protams, nav, bet tāda maza klusa jauka pilsētiņa, kurā varētu būt labi aizvadīt vecumdienas.Aizgājām gulēt savlaicīgi, lai būtu spēki kāpt kalnos.

No rīta Kristiāns patiešām piecēlās agri, kā bija solījis – ap astoņiem. Mums, protams, šādā laikā celties bija pierastāk nekā viņam, bet mums jau nebija paredzēts doties uz Amsterdamu. Jā, to iepriekšējās dienas aprakstā nepieminēju, ka vakara gaitā Kristiāns bija izlēmis doties uz Amsterdamu nākamās dienas rītā, bet vakarā vēl nebija noskaidrojis tādus sīkumus kā vilcienu uz Milānu laikus, nemaz nerunājot par lidmašīnu grafiku.Mūsu tālākie plāni bija pavisam skaidri un vienkārši. Kristiāns mūs aizveda līdz dzelzceļa stacijai, ļoti dīvainā veikaliņā tai blakus atstājām glabāšanā savas somas un ar autobusu aizbraucām uz pludmali. Marina Romea pludmale, kuru mums Kristiāns bija izreklamējis, atrodas apmēram pusstundas braucienā ar autobusu no Ravennas centra un tā ir pilnīgi citāda pludmale nekā mēs bijām redzējuši Itālijas rietumu piekrastē. Ja tu padomāji, ka šeit pārmaiņas pēc bija maz cilvēku, tad tu kļūdījies. Cilvēku šeit bija tikpat neadekvāti daudz kā Cinque Terre pludmalēs, taču pati pludmale šeit bija daudz līdzīgāka tādai, kāda ir Latvijā. Proti – no smiltīm un ļoti plata, proti, platāka kā vairumā vietu pie mums. Bet arī šī milzīgā pludmale tāpat čumēja un mudžēja no visdažādākajiem cilvēkiem, sākot ar tādiem tūristiem kā mēs un beidzot ar melnādainajiem vīriešiem – somu tirgoņiem.Patiesībā ar somu tirgotājiem Itālijā ir vienkārši vājprāts. Šķiet, ka katrs otrais melnās Āfrikas pārstāvis Itālijā (manas zināšanas šajā jomā ir ļoti ierobežotas, bet iespējams, ka tie ir kādas konkrētas Āfrikas valsts pārstāvji – parasti liela auguma, spēcīgas miesasbūves un ļoti melni) pārtiek no viltotu slavenu brendu somu tirdzniecības, turklāt jebkura vieta ir laba vieta, lai tajā izklātu savu palagu ar somām. Patiesībā man šāda parādība šķiet stipri vien nepieņemama ne no tāda viedokļa, ka tiek realizēts “pirātisms” (nospļauties man par D&G ienākumiem), bet gan tāpēc, ka šie ļaudis nepavisam nav tādi, kas nebūtu spējīgi veikt kādus noderīgākus darbus – ja ar kaut ko tādu nodarbojas nīkulīgas sievietes vai pusmūža alkoholiķi, tas man šķiet pilnīgi normāli, bet šādi tipi kā zirgi varētu.... nezinu... zemi apstrādāt... strādāt celtniecībā, nevis uzmākties ar kaut kādām tizlām somām.Nedaudz novērsos no tēmas. Tātad – Lienču ļoti iepriecināja, ka šajā pludmalē jūra bija “sekla” (proti – ir pietiekami liels attālums, ko tu vari noiet pa ūdeni pirms jāsāk peldēt, ir sēkļi u.t.t.). Ūdens nebija arī sevišķi netīrs un bija pietiekami silts (lai arī jāatzīst, ka es biju iztēlojies, ka ūdens jūrā Itālijā būs siltāks). Kas bija interesanti, ka savā ziņā salīdzinoši ar Latvijas balto smilšu pludmali šāda Marina Romea ir nedaudz parodija. Proti – smiltis viņiem ir pelēkas, priedes aug līdzenumā nevis kāpās (jā – viņiem tur ir priežu “mežs” pirms pludmales, tiesa, tas ir iežogots un priedes tajā ir sīkas un līkas). Un, protams, visas civilizācijas iezīmes – bodītes, krēslu noma un tā tālāk. Nopeldējāmies – un tik uz priekšu.Nākamā pieturvieta – Venēcija. Jau savlaicīgi bijām izlēmuši, ka labāk naktsmītni pašā pilsētā nemeklēt, jo tur cenas nevarētu būt adekvātas, tāpēc biju rezervējis istabiņu vienā Bed&Breakfast iestādē. Mestres stacijas rajons, kurā mūsu istabai vajadzēja atrasties, nebija pats pievilcīgākais Itālijā – daudz dažādu aizdomīga paskata tipāžu, rūpniecisks paskats. B&B, kā izrādījās, atradās milzīgā daudzstāvu ēkā nezināmā stāvā. Iegājām iekšā, apskatījām pāris stāvus un izlēmām – nē, šeit labāk nenakšņosim. Izgājām laukā, netālu ieraudzījām trīszvaigžņu viesnīcu. Man gan šķita, ka tur varētu būt nedaudz dārgāk kā mums būtu pieļaujams, bet Lienča teica – ej iekšā un noskaidro. Iegāju. Izrādījās, ka tā ir ķīniešu viesnīca, kurā iespējams sarunāties vien itāļu un ķīniešu valodās, bet numuri nebija sevišķi dārgi – 69 eiro, tā ka mēs tur izlēmām palikt. Tiesa, pēc interjera nekāda trīszvaigžņu viesnīca tur nebija – ar tizlu dušu, skudrām numurā un bez ledusskapja, bet īpaši par to nesūdzējāmies.Uz īsto Venēciju – to, kas uz salām – iespējams ir nokļūt vairākos veidos. Vienkāršākais no tiem ir vilciens, un vispār mēs šajā ceļojumā bijām izteikti vilcienu atbalstītāji, tad tieši šādu metodi mēs arī izmantojām. Un tad mēs nonācām Venēcijā. Tā atkal būtu viena no vietām, par kuru pat īsti rakstīt nevajag. Tā ir Venēcija, for god`s sake! Biju gan dzirdējis, ka tur esot netīrs un smirdīgs, bet nevaru šādiem vārdiem piekrist. Venēcija ir dievīga! Un noplukums tai tieši dod papildu šarmu. Viena no skaistākajām pilsētām, kur esmu bijis. Turklāt tajā uzreiz ir vairākas Venēcijas – ir skaļā tūristu Venēcija, pa kuras artērijām plūst tūristu masas un kur uz katra stūra tirgo suvenīrus, un tikai piecdesmit metrus tālāk ir klusā un brīvā Venēcija, kurā tu jūties kā gluži cits cilvēks.Ar gondolu mēs neizbraucām, lielu daļu pilsētas ievērojamāko vietu neredzējām, un tomēr es apgalvoju, ka mēs Venēcijā vienkārši lieliski pavadījām laiku un ka šajā pilsētā es noteikti gribēšu vēl atgriezties. Par Venēciju gan atkal jau nevajag rakstīt – uz turieni vajag aizbraukt, tur vajag dzīvot, bet vārdos, kā apgalvo arī Lonely Planet, Venēciju nevar izteikt.Mēs Venēcijā pavadījām apmēram četras stundas. Pusi laika – klusajā zonā, pusi – kopā ar tūristiem. Savs skaistums bija abām, bet, protams, nekas nelīdzinās San Marko laukumam, tas ir fakts. Vēl viena piezīme – Venēcijā tu vari nospļauties uz karti, tā tev tāpat nelīdzēs. Vadies atbilstoši intuīcijai, ej, kur acis rāda. Bieži tu nonāksi strupceļā, bet arī nonākt strupceļā Venēcijā ir skaisti.Atgriezties Mestrē pēc Venēcijas negribās, tā nu ir tiesa, bet pati Venēcija ir tik skaista, ka mēs šajā dienā iztikām bez vakariņām. Un zinot manu kuņģi un tā prasības pēc ēdiena – tas kaut ko liecina.

Šīs dienas rītā atvadījāmies no Romas (kas nebija sevišķi smagi) un uzņēmām kursu uz kādreizējo Bizantijas galvaspilsētu Ravennu. Šādējādi devāmies vienā no garākajiem vilciena pārbraucieniem mūsu ceļojuma ietvaros, kopumā šajā dienā nobraucot ap četriem simtiem kilometru. Šeit atklājās viena būtiska parādība – dzelzceļa biļetes šādiem tālākiem braucieniem labāk ir pašam pirkt kaut vai pa daļām no automāta, nevis izmantot kasi, jo tajā tev visticamākais vismaz kādā no posmiem iedos dārgāka veida biļeti (Intercity, Eurostar), kas gan nedos nekādu vērā ņemamu laika ietaupījumu, bet izmaksās par pietiekamu eiro daudzumu vairāk. Tā kā uz Romu braucot mēs bijām šādi iekrituši, šoreiz izvēlējāmies iespējami lētāko ceļojuma metodi (kura gan tāpat sanāca dārgā, jo, šķiet, no Romas ļoti liels procents vilcienu ir dārgie vilcieni).No pēdējā vilciena sazvanījos ar mūsu Ravennas namatēvu - CSeri aktīvistu Kristiānu, ka tas mūs sagaidīs pilsētas dzelzceļa stacijā un aizvedīs līdz viņa dzīvoklim. Tad, kad mums notika ar Lienču plānu maiņa, samazinot Couchsurfing izmantojumu, mans noteikums bija visam piekrist, izņemot atteikšanos no Kristiāna apciemojuma. Un tagad varu teikt droši – tas bija ļoti gudri darīts, jo viņš izrādījās vienkārši lielisks hosts un ļoti interesants cilvēks.Pirmā viņu atpazina Liene, jo šis Kristiāns, ko ieraudzījām pie stacijas, man vismaz nešķita sevišķi līdzīgs tam Kristiānam, ko biju redzējis fotogrāfijā Internetā (it īpaši ievērojot to, ka tajā bildē viņš bija iekrāsots zilā tonī). Šis puisis izrādījās neliela auguma, garmatains un nedaudz bārdains jautrītis stipri noplukušās drēbēs un ar pavecu melnu Opeli, kurā tika iekrāmētas mūsu mantas un tikām iekrāmēti arī mēs paši. Jau pa ceļam uz viņa dzīvokli (kas gan patiesībā nav neko tālu no stacijas) uzzināju, ka Kristiāns naudu pelna, strādājot par finanšu konsultantu, taču tas, kam viņš velta visvairāk laika, ir galda spēļu izstrādāšana un testēšana. Jāatzīst, ka galda spēļu testēšana varētu būt lieliska nodarbe arī man.Lai arī pats Kristiāns izskatījās (kā Lienča viņu nodēvēja) pēc “Into the Wild” galvenā varoņa, kas sevi pats dēvēja par Jonathan Supertramp, viņa dzīvoklī valdīja gandrīz perfekta kārtība un paša dzīvokļa iekārtojums bija gana glauns (lai arī diezgan savdabīgs).Vienojāmies par tālākajiem vakara plāniem. Man un Lienei tie bija – apskatīt Ravennu un mēģināt tur iegādāties kādus suvenīrus, Kristiānam – aizbraukt uz pludmali un pēc tam ar grupu doties uz mēģinājumu. Tā kā bijām uzaicināti tur piedalīties, tad sarunājām sazvanīties un sarunāt tikšanās vietu un laiku. Mums viņš iedeva pilsētas karti, norādīja centrālās apskates vietas un ieteica ēšanai izmantot kādu iestādi, kur pasniedz aperitīvus – proti, par viena dzēriena cenu (ap pieci eiro) tu vari arī normāli paēst. Tiesa, tā kā mēs esam diezgan konservatīvi un vienlaikus nedzeroši, praksē mēs to nepielietojām.Ravennas vecpilsēta nav sevišķi liela un patiesībā tā nav arī sevišķi spoža. Pilsētas galvenie apskates objekti ir tās katedrāļu iekšpusē redzamās mozaīkas, taču mēs tur bijām pārāk vēlu, plus ieejas maksas nešķita adekvātas (maksāt ap desmit eiro, lai varētu ieiet baznīcā – tas man nešķiet pieņemami), tāpēc mēs pilsētu apskatījām no ārpuses. Gluži nejauši pie vienas no baznīcām satikām Kristiānu, kam nebija izdevies aizbraukt uz pludmali un kas kaut kur nesa lielu kasti ar spēlēm. Pēc neilga laika izdomājām, ka mums vajadzētu kaut ko iekost un apmetāmies pirmajā atrastajā picērijā. Nupat bijām pasūtījuši ēdienu, kad man zvanīja Kristiāns, lai pavēstītu, ka viņš plāno doties pats kaut kur iekost aperitīvu un ka mēs varam viņam piebiedroties. Uzzinājis, ka mēs jau ēdam un kur mēs ēdam, viņš sevišķi pozitīvi par mūsu ēstuves izvēli neizteicās. Kad izrādījās, ka pica ir stipri dīvaina un pastā gandrīz nav gaļas, varēju vien piekrist viņa novērtējumam.Paēduši devāmies meklēt Kristiānu un atradām viņu stipri aizdomīga paskata dzertuvē. Nē, es neko sliktu nesaku par aizdomīga paskata iestādēm, kurās redzams daudz potenciālu recidīvistu, es tikai konstatēju faktus. Kā lai arī nebūtu, mēs viņam piesēdām klāt un sākām runāties par šo un to – par to, kāda ir izruna dažādās valodās un par to, kā dažādās valstīs zaimo itāļu svētumu – picu. Izdzirdis Lienes runas, ka viņai vislabāk garšo pica ar vistu, Kristiāns atvainojās debesīm par šādu grēku, lai arī piebilda, ka viņaprāt par picas ar vistu pagatavošanu Itālijā ir paredzēts cietumsods. Vispār viņam vēl dažas reizes nācās vērsties pie debesīm, arī tad, ka viņš uzzināja, ka mēs abi nelietojam alkoholu. Viņš pats gan, lai arī bija pie stūres, alu dzēra tīri normālos daudzumos.Aizgājām kopā apskatīt Ravennas cietoksni, pasēdējām vēl nedaudz parkā cietokšņa teritorijā un tad devāmies uz Kristiāna grupas “Nova Luna” (Jauna mēness) mēģinājumu. Iepriekš jau bijām brīdināti, ka tas nebūšot neko izcils, jo uz to netika grupas bundzinieks un vēl pāris dalībnieki, turklāt viņiem esot jauna basiste, kura pamatā esot slikta basiste. Mēģinājums viņiem notika tādā kā kultūras nama un sociālā nama krustojumā, un tā sākums diezgan pamatīgi aizkavējās. Kāpēc tā? Izrādījās, ka grupas ģitāristam bija noplīsusi mašīna un tā rezultātā divi pārējie dalībnieki devās viņam pakaļ.Lai arī iepriekš Kristiāns bija teicis, ka viņa grupa pamatā spēlējot Pink Floyd kaverus, reāli izrādījās, ka viņu repertuārs ir plašāks, atbilstot dažādu grupas dalībnieku gaumei. Līdzās PF viņi spēlēja gan Radiohead, gan vairākas man nezināmas astoņdesmito gadu dziesmas, gan pat Merilinu Mensonu. Kāda bija kvalitāte? Mainīga. Vokālists, manuprāt, bija diezgan garām, arī basiste bija tieši tāda, kā varēja gaidīt. No otras puses – nebija ne vainas, nekas, ka nebija bungu, nekas, ka ritms reizēm aizgāja pa pieskari, tas tomēr bija mēģinājums, tā tomēr bija īsta itāļu grupa, kas spēlē “Brain Damage” un tas bija lieliski pavadīts vakars.Tā turpinājumā mēs kopā ar trim Kristiāna grupas biedriem aizbraucām uz kādu vietējo bāru, kur pārējie iedzēra kaut ko nedaudz spēcīgāku, bet mēs – nespēcīgāku. Aprunājāmies par visu ko, nogaršojām tradicionālo Ravennas ēdienu – tādu īpatnēju pildītu plāceni (šis varbūt nav precīzākais raksturojums, bet labāks man prātā nenāk). Brauciens mājās sanāca nedaudz “bailīgs” - tomēr Kristiāns bija izdzēris savus četrus alus, plus kādu brīdi viņš mašīnu vadīja, izmantojot ceļgalus un nevis rokas, taču ceļojumos nosacījumi uz drošību ir pilnīgi savādāki nekā tie ir Latvijā, tāpēc mēs to uztvērām vairāk ar humoru nekā ar bažām.Gulēšanai mums tika piedāvāts stūra formas dīvāns (tiesa – neizvelkams), kura vienā stūrī veiksmīgi satilpu es, bet otrā – Lienča.

Šajā dienā atbilstoši plāniem izlēmām aizbraukt prom no Romas, lai atpūstos no tās burzmas un trokšņa un apskatītu Červeteri lielisko etrusku kapeņu pilsētu.No rīta izlēmām mēģināt tomēr iekļūt iekšā Kolizejā, tālab izbraucām agri. Izrādījās gan, ka arī no rīta 30 minūtes pirms Kolizeja darba sākuma rinda ir jau vairākus simtus metru gara, tāpēc nospļāvāmies un no šīs atrakcijas atteicāmies. Tad jau drīzāk nožēloju, ka mēs neaizbraucām uz otru no rīta paredzēto apskates vietu – Via Appia un kādām no slavenajām Romas katakombām. Iespējams, ka tas nebija pareizi darīts, bet to zinu droši, ka ja Romā nokļūsim vēlreiz, tad gan uz katakombām būs jāaiziet.Tā kā Červeteri neatrodas gluži Romā, mums bija nepieciešams atrast pareizo piepilsētas autobusu. Atbilstoši LP norādījumiem (ar LP es parasti apzīmēju “Lonely Planet”, nevis “Lielius Pimpius” - tas informācijai), autobusiem vajadzēja pieturēt gandrīz precīzi pie vienas no metro stacijām (Cornelia, ja nemaldos, bija tās nosaukums). Taču pieturā, kurā apsēdāmies, no “Cotral” autobusiem (tā attiecīgie busi saucas) nebija ne miņas. Pēc kāda laiciņa gan autobusu pieturu atradām un veiksmīgi tikām mums vajadzīgajā autobusā.Līdz Červeteri bija apmēram stunda līdz deviņdesmit minūtes ko braukt. Atbilstoši grāmatai, tajā vajadzēja būt norādēm, kā ar kājām aiziet līdz kapu pilsētai. Nokļuvuši šajā mazpilsētā, izkāpām (kā izrādījās) vienu pieturu par ātru, bet vecpilsētu atradām bez sevišķām problēmām. Par sevišķi skaistu vai atmiņā paliekošu pilsētu es Červeteri nenosauktu – tās vecpilsēta ir vienkārši miniatūra un ne pārāk koša, bet tās galvenā atrakcija ir etrusku muzejs. Ja mēs nezinātu, ka šādos muzejos parasti ir iespējams apskatīt vien tādas satraucošas lietas kā vāzu fragmenti, darba rīku fragmenti un gūžas kauli, tad varbūt mēs arī būtu šajā muzejā iegājuši. Bet mēs tur neiegājām.Tā vietā aizgājām uz kapenēm, uz kurām veda diezgan biedējoša aleja. Atmosfēras ziņā šī kapu pilsēta, protams, ir ļoti spēcīga – tādi pauguriņi, kuros alu veidā izveidotas kapavietas, no kurām daļa ir arī izgreznota ar sienu zīmējumiem (tā kā mēs nevienās kapenēs iekšā nelīdām, pašu acīm to neredzējām). Taču noticēt grāmatas aprakstam, ka šajā vietā angļu rakstnieks D.H.Lourenss esot guvis mierinājumu, domājot par savu tuvo galu no tuberkulozes, ka etruski nāvi ir uzskatījuši par pietiekami vieglu un jautru padarīšanu, mums vismaz bija pagrūti. Kapu pilsēta ir un paliek kapu pilsēta arī tad, ja tu tur neizvieto milzīgas līkās ar izkapti skulptūras.Īsti nezinu, vai tas no mūsu puses bija gudri darīts – braukt uz Červeteri. Iespējams, ka Ostijā pie jūras būtu labāk. Bet no otras puses tur esot neciešami daudz cilvēku, tā ka grūti novērtēt mūsu lēmuma pareizumu vai kļūdainību. Taču par vienu lēmumu gan zinu, ka tas bija nepareizs – mēs iedomājāmies, ka varētu ar kājām aiziet līdz jūrai. Pakalnā netālu no etrusku kapenēm mēs varējām jūru tālumā saskatīt. Kļūdaini pieņēmu, ka līdz tai varētu būt kādi divi kilometri – jeb divdesmit minūtes ar kājām. Tā kā pēc 50 minūtēm no jūras vēl nebija ne smakas, bet mēs bijām pilnīgi nelietderīgi izstaigājušies pa ne pašu poētiskāko Itālijas pilsētu, nācās vien griezties atpakaļ un tikpat ilgu ceļu mērot līdz pilsētas centram. Īsi sakot – ļoti muļķīgs laika pavadīšanas veids.Autobusu uz Romu arī nācās gaidīt ilgi, bet beidzot tas atnāca un savā ziņā atgriešanās lielpilsētā bija atvieglojums. Vismaz tādā ziņā, ka tur visur varēja aizbraukt ar sabiedrisko transportu, nevis stundu vazāties apkārt, meklējot vienīgo derīgo autobusa pieturu.Atgriezušies Romā, devāmies ieēst pusdienas/vakariņas un drošības labad devāmies uz to pašu vietu, kur iepriekšējā vakarā. Savā ziņā tas nebija gudri darīts, jo šoreiz mums tur pievērsa minimālu uzmanību un Lienei aizmirsa atnest pasūtītos makaronus, kā rezultātā es savu picu biju jau sen apēdis, kad Liene noskaidroja, ka viesmīle esot padomājusi, ka viņa pasūtot kolu un vēl vienu kolu (no otrās kolas gan mēs atteicāmies). Pie reizes apskatījām Elefantino skulptūru, kura atbilstoši ceļvedim esot ļoti jauka un mīlīga (to veidojis Mikelandželo), bet šis zilonis ir jauks un mīlīgs tikai pēc Romas standartiem – proti, tas nav desmit reizes lielāks par īstu ziloni. Lai būtu vēl nedaudz bagātinājuši savu ieskatu Romā, aizdevāmies līdz vecākajai darbībā esošajam pilsētas tiltam - Pons Fabricius (celts vēl pirms Kristus laikos), kas ved uz Tibras salu. Šo salu bijām arī domājuši apmeklēt, bet tā kā nedaudz līņāja un tā vispār neizskatījās pārmērīgi saistoša, izlēmām to apskatīt vien no krasta, kā arī izdarījām. Tad bija vakars, un mēs devāmies atpakaļ uz viesnīcu.

Aizbraukt uz Romu un neiegriezties Vatikānā, tas droši vien nebūtu jēdzīgs plāns. Tā kā biju noskaidrojis, ka Svētā Pētera katedrālē stingri aizliegts ieiet vīriešiem īsbiksēs un sievietēm īsos svārkos vai arī atkailinātiem pleciem, tad uz Vatikānu izlēmām doties iespējami agri no rīta. Kāpēc agri? Tāpēc ka šajā laikā ir vēl relatīvi vēss un pārmērīgā apģērbā tu vēl nesvīsti kā cūka. Tā kā mums abiem bija līdzi pa pārim garo bikšu, ar to vismaz viss bija kārtībā un mēs varējām mierīgu sirdi doties aplūkot pasaulē mazāko valsti.Vatikāns, patiesību sakot, nav sevišķi interesanta valsts un ja vien tu neplāno apskatīt Vatikāna muzejus, tad tajā ir diezgan maz iespēju pavadīt daudz laika. Protams, patiesībā Vatikāna muzeji ir interesantākais, ko šī valsts var piedāvāt, it īpaši ņemot vērā, ka tajos ietilpst Siksta kapela, taču es biju gatavs samierināties ar tās neredzēšanu. Iespēja gandrīz visu dienu nonīkt muzejā (jā, muzejs man diezgan bieži asociējas ar nīkšanu), turklāt vēl neadekvāti liela tūristu bara kompānijā, turklāt vēl par to maksājot diezgan lielu naudas summu, nepavisam neasociējas man ar ideālu atvaļinājuma pavadīšanu.Tātad, mēs devāmies tikai uz centrālo Vatikāna laukumu (šķiet, ka šāda izmēra valstī daudz laukumu būt nevarētu) un uz katedrāli. Laukums kā jau filmās to parasti rāda – bezdievīgi liels un patiesībā – ne pārāk skaists. Lai nu ko Romas katoļu baznīcai nevar pārmest, tad tā ir ķēpāšanās ar sīkumiem. Ja jau veidot laukumu, kurā pāvests uzrunā ticīgos, tad tādu – lai maz neliktos. Patiesībā Vatikāns ir diezgan labs koncentrāts tam, ar ko varu pamatot savu ne pārāk lielo sajūsmu par Romu. Proti – uzsvars šeit visur ir uz izmēriem. Te viss ir vislielākais, vissmagākais un iespaidīgākais un tādiem jēdzieniem kā smalks un trausls Romā nav vietas. Starp citu – līdzīgi kā tas bija raksturīgi arī Senās Romas civilizācijai. Kamēr grieķi visur meklēja un izkopa skaistumu, romieši tiecās pēc precizitātes un izmēriem.Iekļūšana Svētā Pētera katedrālē bija diezgan ķēpīgs un ilgs process – rinda gan vēl nebija šausmīga, taču iešana cauri metāla detektoriem un atkārtotām kontrolēm prasīja zināmu laiku. Guvām apliecinājumu arī tam, ka nepiedienīgā apģērbā cilvēkus katedrālē patiešām iekšā nelaiž (lai arī prasības pret vīriešu bikšu garumu izrādījās relatīvi zemas, tā ka garākajos no saviem šortiem es droši vien būtu mierīgi ticis ielaists). Lonely Planet raksta, ka Svētā Pētera katedrālē aizgrābts jūtoties ne tikai ticīgais, bet arī kurš katrs parasts cilvēks. Par to, ka tā būtu gluži tiesa, es neesmu pārliecināts. Jā – ļoti iespaidīgi un grezni, bet nekādu spēcīgu atmosfēru šeit nejutu, pārāk tūristiska man šķita šī katedrāle.Kad bijām apskatījuši vietu, kur kristieši dodas mūsdienās, devāmies uz vietu, kur viņi devās Romas laikos. Proti – Kolizeju. Tur gan viņiem laikam biežāk nācās uzstāties kā pasākuma galvenajiem varoņiem aizraujošajās spēka pārbaudēs – izsalkuši lauvas pret dažiem nīkulīgiem reliģiskiem cilvēkiem. Kolizejs gan ir patiešām iespaidīgs, un tur pat mans cinisms nedaudz piebremzē. Protams, ar saprātu es spēju novērtēt, ka tas ir tikai romiešu sporta stadions un ka pēc idejas tas ir viņu ekvivalents, teiksim, Milānas San Siro stadionam, bet tā izmēri liedz man būt pašpārliecinātam. Blakus Kolizejam atrodas Konstantīna arka – viena no neskaitāmajām Romas triumfa arkām, lai gan šī esot lielākā no visām. Kolizejā iekšā bijām domājušie ieiet, taču šausmīgās rindas un tveicē stāvošie cilvēki mūs atbiedēja, tāpēc devāmies nedaudz pastaigāties gar romiešu forumiem.Forumos arī iekšā negājām, bet tos apskatījām no malas – un kāpēc gan vajadzētu visam iet cauri pa iekšpusi? Drupas tomēr paliek drupas, vai tās būtu romiešu vai padomju. Kādreiz tas viss droši vien izskatījās skaisti, romiešu civilizācija bija spēcīga un grandioza, bet dažas apdrupušas kolonnas ir un paliek tikai dažas apdrupušas kolonnas, vai tu saliecies vai izstiepies. Nē, es neesmu viens no tiem trakajiem amerikāņu tūristiem, kas brīnās, kāpēc visas romiešu ēkas netiek atjaunotas (vai tiešām viņiem tam pietrūkst naudas?), bet es arī neesmu drupu apjūsmotājs. Tikai tas fakts, ka tās ir ļoti senas, tās nedara par kaut ko satriecošu (vismaz ne manās acīs).Aizgājām līdz Venēcijas laukumam, kura centrā atrodas kārtējais Vittorio Emanuellem II veltītais objekts – milzīga marmora ēka, ko paši romieši mēdzot saukt par rakstāmmašīnu (jā, zināma formu līdzība šeit pastāv) un kritizēt kā bezgaumības paraugu, bet – un varat mani par to sist krustā, ja jums tā tīk – tieši šāda stila arhitektūra arī visos citos laikos ir bijusi Romai raksturīga. Un – vēl pielejot nedaudz benzīna ugunī – šajā ziņā tā lielā mērā līdzinās Berlīnei. Es esmu ļauns, vai ne?Pēc kārtējās pasēdēšanas viesnīcā un interesanta novērojuma ar recepcijas džeku devāmies apskatīt Panteonu. Tu vaicāsi – kāda novērojuma. Ja jau vēlies zināt, tad varbūt arī pastāstīšu, bet nē – jāsaglabā arī kāds noslēpums. Tātad – Panteons. No visām romiešu celtajām ēkām šī ir saglabājusies vislabāk, proti, gandrīz ideāli. Kāpēc tā? Tāpēc ka mūsu mazie brāļi katoļi to savulaik pārvērta par kristīgo baznīcu. Nekas, ka panteona nosaukums faktiski atšifrējas kā “visiem dieviem” un ka kristieši daudzdievību uzskata par vienu no labākajiem iemesliem kāpēc kādu nomētāt ar akmeņiem, piesist krustā vai izbarot lauvām. Labi, es zinu, ka kristieši tā nedarītu – viņi nekad neticīgos neizbaro lauvām, jo Jēzus teica – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tāpēc kristietis tevi varbūt varētu ievietot kādā dzelzs jaunavā, iedot uzmērīt kādu spāņu zābaku, sadedzināt dzīvu, noslīcināt vai sadalīt četros gabalos, bet nekad – izbarot lauvām.Protams, esmu nedaudz novērsies no tēmas. Panteons ir ievērojams ne tikai ar to, ka tas ir baznīca, bet vairāk ar to, ka tā jumtā ir apzināti izveidots caurums. Tāds milzīgs apaļš caurums, pa kuru iekļūst iekšā lietus. Tu saprātīgi vaicāsi – vai tie romieši bija debili, ka viņi baznīcā ļāva līt lietum? Bet patiesībā viņi nemaz nebija tik lētticīgi, kā tu varētu padomāt, ja uztvertu “Life of Brian” par dokumentālu filmu. Vienkārši Panteona grīdā ir speciāli izveidoti sīki caurumi, pa kuru ūdens notek lejā, taču šis lielais caurums ļauj tajā iekļūt gaismai, padarot šo ēku daudz gaišāku kā tas varētu būt bijis ar citām attiecīgā laikmeta ēkām. Atkal jau varu apbrīnot romiešu plānošanas un arhitektēšanas spējas, lai arī nekas unikāli skaists šajā veidojumā patiesībā nemaz nav.Pēc Panteona apskates aizgājām paēst un tad aizgājām līdz Tibrai (tā sauc Romas upi) un Handriāna mauzolejam (ja tev patīk labāk – svētā Andželo cietoksnim). Tas ir viens no iespaidīgākajiem Romas cietokšņiem, kurā savulaik no saviem nedraugiem slēpušies arī Romas pāvesti. Tā plusu vidū ir tas, ka tas ir ļoti labi saglabājies, mīnusu – ka tas kopumā nav diži skaists. Labs toties ir Sv. Andželo tilts, kas ved uz šo cietoksni – izrotāts ar statujām un ļoti dekoratīvs (lai arī Kārļa tilts Prāgā, manuprāt, tāpat ir glītāks). Vēl apskatījām Navonas laukumu ar tā trīs strūklakām. Jāatzīst, ka Romas strūklakas man kopumā patīk labāk kā Romas arhitektūra. Tās gan arī lielākoties ir gigantiskas, bet tur vismaz tek ūdens. Proti, kaut kāda iemesla dēļ tās man šķiet mazāk augstprātīgas.Attēlā: Liene ēd lazanju

No rīta gribējām savlaicīgi izreģistrēties no mūsu B&B, kad atklājām, ka tantes ta nav. Proti, neviena, kas varētu no mums paņemt atslēgu un naudu, un vienlaikus atdot mūsu pases, tur nebija. Piezvanīju vecim, šis paziņoja, ka viņa sieva pēc brīža atnākšot. Tā viņa patiešām izdarīja, kaut ko daudz mēģināja mums itāļu valodā izstāstīt (neko daudz, protams, nesapratu), visu nomaksāju un varējām doties prom. Ja tev gadās būt Florencē un meklē lētu naktsmītni, šī varētu būt viena no labākajām – pietiekami tuvu centram, par diviem cilvēkiem uz nakti 42 eiro (bez brokastīm), nosaukums - “5 Sensi”. Protams, Couchsurfing ir lētāk (nesalīdzināmi), bet nogurdinošāk, bet viesnīcas Florencē ir padārgas un Lonely Planet piedāvā tikai ievērojami dārgākus variantus.Sākotnēji bija paredzēts, ka tālāk mūs ceļš vedīs uz Siennu, kur mums bija sarunāts viens CS biedrs, pie kura pārnakšņot, taču attiecīgajā pilsētā bijām izlēmuši nakti nepavadīt, tāpēc atvainojāmies viņam, ka tā sanācis un izlēmām Siennu apskatīt tikai īsas pastaigas veidā.Pirmais, ko vērts atzīmēt par šo pilsētu, ir fakts, ka tās dzelzceļa stacijā nav pieejama bagāžas glabātuve (vismaz mums tādu atrast neizdevās), kas nozīmēja vienu izteikti nepatīkamu faktu – somas atkal nācās nest cauri visai pilsētai. Turklāt stacija atrodas patālu no centra, tālab uz centru jābrauc ar autobusu.Pati Sienna oficiāli (atbilstoši LP) tiek uzskatīta par anti-Florenci un kā likums cilvēki izteikti sadalās Siennas cienītājos un Florences cienītājos, bet abas vienlaikus nevienam patikt nevarot. Kamēr Florence ir viens no Itālijas renesanses centriem, tikām Sienna ir klasiska gotiska pilsēta. Un tieši šīs gotiskās auras dēļ es gribēju to apskatīt.Patiesībā es biju gaidījis, ka tā būs nedaudz tumšāka un drūmāka, ar vēl šaurākām ieliņām, bet īpaši vilties tā man noteikti nelika. Pilsēta izceļas ar tās ļoti īpatnējo centrālo laukumu, kam ir bļodas forma – proti, pa vidu tam ir pamatīgs padziļinājums, bet vienā no tā malām atrodas Palazzo Pubblico – viena no iespaidīgākajām gotiskās viduslaiku arhitektūras celtnēm Itālijā. Nedaudz tālāk atrodas Sienas katedrāle, kas ir romāniskās arhitektūras pērle. Tomēr Siennas galvenais skaistums patiesībā ir citur – proti, tās vertikālajās ieliņās, jo (tāds ir mans viedoklis) pilsēta ar pauguriem un lejām ir daudz interesantāka kā pilsēta līdzenumā. Es nezinu, vai Siennā ir īpaša jēga pavadīt ilgāku laiku, bet kā apskates objekts 2-3 stundu ekskursijai tā noteikti ir pietiekami labs mērķis.Ar vienu problēmu šajā pilsētā gan mums sanāca saskarties – proti, ar ļoti nejēdzīgi organizēto Siennas sabiedriskā transporta sistēmu, kura mums liedza saprast, kādā veidā ātrāk un veiksmīgāk varētu nokļūt atpakaļ dzelzceļa stacijā. Vairāku vietējo (un it īpaši – amerikāņu ģimenes) ieteikumi mūs tikai vairāk samulsināja un beigās vērsos pēc palīdzības pie angliski nerunājoša autobusa šofera, kurš man ar pirkstu parādīja, kurā autobusā jākāpj.Atkāpe: Itālijā vari bez problēmām savu jautājumu par jebkādu ceļamērķi uzdot praktiski jebkuram cilvēkam. Arī tādi, kas ne vārda nerunā tev zināmās valodās, visticamākais, mēģinās ar zīmēm tev dot norādījumus. Protams, angliski runājošie šajā gadījumā ir noderīgāki. Visbiežāk jautājumus uzdevu autobusu vadītājiem, jo tie parasti vismaz zina, kur dodas attiecīgais autobuss, arī ja viņi nespēj tev neko paskaidrot valodas barjeras dēļ.No nelielās Siennas ceļ mūs veda uz gigantisko Romu. Iebraukuši Romas Termini stacijā, mēs sapratām, ka labi nebūs. Cilvēki visos virzienos plūst kā jūra, visur troksnis, visur aktivitāte. Labi vēl ka līdz mūsu viesnīcai nebija sevišķi tāls ceļš ejams. Romā bijām rezervējuši 3 naktis viesnīcā “Hotel Elide”, kas savā interneta lapā dēvējas par trīs zvaigžņu iestādi, bet dabā, manuprāt, ir divu zvaigžņu. Faktiski tas bija lētākais variants, ko ātrumā Romā bijām varējuši atrast (70 eiro par nakti), un tas tas nebija slikts risinājums. Mazliet viesnīcā atpūtāmies un vēl šīs dienas pēcpusdienā-vakarā izgājām pirmajā īsajā Romas apskates maršrutā.Patiesībā sākotnēji es biju domājis šo maršrutu realizēt garāku, bet sanāca, ka apskatījām vien divus no slavenākajiem Romas objektiem – Spāņu kāpnes un Trevi strūklaku. Par pirmajām patiesībā mani māc viens jautājums – ar ko tās ir tik šausmīgi ievērojamas? Jā – diezgan lielas kāpnes, bet vai tās patiešām būtu tik unikālas? Izņemot milzīgu daudzumu cilvēku uz katra to pakāpiena nekā TIK izcila šajās kāpnēs, manuprāt, nav. Atbilstoši Wikipedia tās esot augstākās un platākās kāpnes Eiropā, bet dīvainā kārtā es to grandiozo izmēru nejutu. Kāpnes kā kāpnes. Tad jau drīzāk skaista ir Trinita dei Monti baznīca, uz kuru šīs kāpnes ved. Nemaz nerunājot par to, ka tās ir franču un nevis spāņu kāpnes.Par Trevi strūklaku ir pilnīgi cits stāsts. Tā ir patiešām milzīga un satriecoša baroka stila strūklaka, kas ir gan iespaidīga izmēros, gan skaistumā (lai arī, protams, tai ir raksturīga Romas tendence visu taisīt vienkārši maniakāli lielu). Par to, cik tur bija cilvēku un ka pat nofotografēt šo strūklaku bija gandrīz neiespējami, šoreiz droši vien paklusēšu. Vēl aizgājām ieēst kādu picu un tad devāmies uz viesnīcu. Nākamajā rītā bija paredzēts agri celties, lai dotos uz Vatikānu, tāpēc ilgi tusēt apkārt negribējās. Turklāt Romas lielais troksnis, izmēri un cilvēku pūļi bija diezgan nomācoši un neraisīja vēlmi kaut kur vēl vazāties apkārt.Šajā vakarā norisinājās nepatīkamais atgadījums ar Lienčas īkšķi, kuram kā zilonis apsēdos virsū.

Pārmaiņas pēc šoreiz mums nebija paredzēts nekur bezjēgā skriet un nākamo nakti bija plānots pavadīt tajā pat vietā, kur iepriekšējo, un tas bija ļoti iepriecinoši. No rīta nekur sevišķi ātri neskrējām, bet varējām kaut nedaudz palaiskoties un atgūt spēkus pirms došanās apskatīt Florences centru.Patiesībā jau Florenci cilvēki visvairāk apmeklē tāpēc ka tā ir viena no lieliskākajām Eiropas mākslas galeriju pilsētām, kurā atrodas slavenais Ufici muzejs un ne tikai tas vien. Taču mēs neesam muzeju tūristi, to man nākas atzīt, cik sāpīgi tas lai arī nebūtu. Mēs “objektus” lielākoties apskatām no ārpuses un iekšā ieejam tikai izņēmuma gadījumos, līdz ar to, iespējams, mēs daudz ko zaudējam, bet tādi nu mēs esam.Patiesībā par šo dienu man būs diezgan maz ko pastāstīt, jo sevišķi intensīvi mēs pa Florenci nevazajāmies, vairākas reizes tās garumā atgriezāmies mūsu B&B un tā kārtīgi apskatījām vien ne pārāk lielu daļu vecpilsētas. Protams, ka Florences iespaidīgākā vieta ir laukums apkārt pilsētas Domam – ceturtajai lielākajai baznīcai Eiropā (pirmo lielāko – Svētā Pētera katedrāli Romā mēs redzēsim dažas dienas vēlāk, Svētā Pola katedrāli Londonā esmu redzējis jau divas reizes, bet Milānas domu šajā ceļojumā mums apskatīt neizdevās). Kas attiecas uz Florences Domu – iespaidīgs jau nu tas ir, taču tā lielākais skaistums ir nevis izmērā, bet vienkārši satriecošajos marmora paneļos, no kuriem veidots tā eksterjers. Apskatījām to gan no lejas (vairākas reizes), gan no Mikelandželo pakalna (vienreiz dienā un vienreiz naktī). Protams, ka pabijām arī pie Palazzo Vecchio (pilsētas rāts) un Ponte Vecchio (vienīgā Florences tilta, kas netika iznīcināts Otrajā Pasaules karā). Pēdējais ir ievērojams ne tik ļoti ar savu vecumu, kā ar to, ka tas ir tilts ar mājām uz tā – ja nemaldos, pirmais šāds tilts, ko esmu redzējis (droši vien - visinteresantākais objekts, ko mēs redzējām šajā pilsētā).Kāds iespaids radās par Florenci kopumā? Pirmkārt, tur bija vienkārši šausmīgi daudz tūristu (kas gan laikam svētdienā nav sevišķs brīnums). Otrkārt, pilsēta gan ir skaista un iespaidīga, bet ne visur – proti, tajā ir atsevišķas vienkārši pasakaini skaistas vietas, tādi kā krustpunkti, bet posmi starp tām – nekas satriecošs (atkal jau – pēc Itālijas standartiem). Savdabīgi, ka pilsētā izstādītas veselas divas slavenā Mikelandželo Dāvida kopijas (viena – pie Vecchio pils, otra – Mikelandželo laukumā), turklāt ne viena, ne otra – ne sevišķi izcilas. Pie Doma redzējām vairākas ubagojošas čigānietes – šķiet, vienīgā sastapšanās ar čigāniem mūsu ceļojuma laikā.Interesants bija atgadījums ar diviem francūžiem. Mēs tos pirmo reizi satikām iepriekšējā dienā vilcienā La Spezia – Piza, kad viens no viņiem interesējās, vai šis vilciens patiešām pietur Pizā. Pavisam nedaudz aprunājāmies jau gatavojoties kāpt laukā no vilciena, bet iepriekš biju dzirdējis, ka viņi tālāk dodas uz Florenci. Un savā Florences dienā mēs šos divus francūžus sastapām veselas divas reizes. Pirmo reizi – rīta pusē pie Florences Doma, bet vakarā – sēžam kafejnīcā Mikelandželo laukumā. Izlēmām, ka gadījumā, ja viņus vēl kaut kur ceļojuma laikā redzēsim, vajadzēs kopā nofotografēties. Tomēr vairāk viņus sastapuši netikām.Tas par šo dienu arī būtu viss, ko varu pavēstīt. Naktsmītnes vietā atgriezāmies diezgan agri un ļoti labi izgulējāmies.

No rīta piecēlāmies diezgan agri, jo šai dienai mums bija paredzēts pietiekoši intensīvs grafiks. Laspecijas dzelzceļa stacijā iegādājāmies dienas biļetes pastaigām pa Činke terri un vilcieniem uz to/starp ciematiem. Kāpēc mums bija nepieciešamas biļetes? Šie pieci ciemati, kas ar savu izvietojumu klintīs, dabu un arhitektūru ir brīnumaini arī Itālijas kontekstā, ir padarīti par aizsargājamu dabas parku, lai tie tūrisma un pārbūvju ietekmē nezaudētu ne gramu sava šarma. Līdz ar to uz ciematiem nav iespējams aizbraukt ar mašīnu (kas mūs gan šajā gadījumā neuztrauca), bet starp ciematiem tu vari pārvietoties vai nu ar kājām vai ar vilcienu, turklāt pirmajam gadījumam tev tāpat ir jāiegādājas īpaša “pastaigu” biļete.Ja tev radusies sajūta, ka šis pasākums ir viena vienīga naudas kāšana no nabaga cilvēkiem, šis ir ļoti nepareizs iespaids. Proti, pat būdams tāds skops žīds kāds es esmu, es apzinos, ka Cinque Terre ir kaut kas tik unikāls, ka tur pārmērīgus barus cilvēku labāk būtu klāt gan nelaist un ir tikai viens labs līdzeklis kā viņus atturēt – finansiālais. Turklāt tur patiešām tu redzēsi ne mazāk kā kādā no spožākajām Itālijas mākslas galerijām, jo Cinque Terre piedāvā mākslu, ko cilvēks ir radījis līdzās ar dabu un kaut ko tādu, ko citur tev būs ļoti grūti ieraudzīt.Kā jau iepriekš minēju, Cinque Terri veido pieci ciemati. Uzskaitīšu arī to nosaukumus: Riomaggiore, Manarola, Corniglia, Vernazza un Monterosso al Mare. No pirmā līdz trešajam aizgājām ar kājām, ceturtajā nebijām, uz piekto pārbraucām ar vilcienu. Droši vien ievērojamākie ir pirmais un pēdējais ciemati – Riomaggiore tālab, ka tā ir visizteiktāk izvietota klintī, bet Monterosso – tāpēc ka tur ir vislabākā pludmale (vienīgā smilšu pludmale šajos ciematos). Es neesmu pietiekami tēlainajos jautājumos spēcīgs, lai varētu izteikt vārdos visas emocijas, ko izraisa Cinque Terre apmeklējums, līdz ar to vienīgais ekvivalents, ko varu ieteikt, lai to saprastu ir – aizbraukt uz Cinque Terre pašam. Tikām kas attiecas uz turienes pludmali – es nopeldējos jūrā divas reizes. Pirmo no tām – vienā no klinšainajām pludmalēm, kas mūsu acīm raugoties nemaz nav pludmale, otro – Monterosso (tajā nopeldējās arī Lienča, kurai akmeņos bija bail). Ūdens šeit bija tīrs un patīkams, lai arī cilvēku, protams, bija vairāk nekā gribētos man.Sevišķi ilgi uzkavēties šeit nevarējām, jo mums šīs dienas plāni bija diezgan nopietni – vēl vajadzēja iebraukt Pizā, bet pēc tam – Florencē, kur mums bija rezervētas divas naktis kādā “Bed and Breakfast” iestādē. Izteikuši vēlreiz pateicību Mateo par laipno uzņemšanu La Spezia, savācām savas somas un devāmies uz staciju.Atbilstoši vilcienu grafikam, mūsu rīcībā Pizā bija aptuveni 80 minūtes, ar ko vajadzēja pietikt, lai izskrietu cauri pilsētai, apskatītu slaveno torni un atgrieztos atpakaļ stacijā. Sākotnēji mēs piesitāmies līdzi kādai grupiņai vācu backpackeru, bet kad tie apstājās, lai apskatītos kaut kādas iestādes ēdienkarti, mēs tālāk straujā gaitā soļojām divatā. Par unikāli skaistu pilsētu Pizu nenosauksi, un ne jau visu pilsētu šeit cilvēki parasti dodas apbrīnot, bet gan tikai to pašu vienu konkrēto laukumu, kurā atrodas visi trīs ievērojamākie pilsētas arhitektūras šedevri.Par Pizas torni neko varētu arī neteikt – tas izskatās tieši tā kā visos tūkstošos fotogrāfiju, ko tu esi redzējis, tur ir tieši tik daudz tūristu, cik varētu gaidīt un arī tik daudz visādu suvenīru tirgotāju, cik tur ir vietas. Patiesībā savā ziņā torņa slava man pat šķiet nedaudz pārspīlēta – vismaz mūsu ceļojuma laikā šis nebūt vienīgais redzētais šķībais tornis (šķiet, ka itāļu arhitektiem un celtniekiem vertikālas ēkas bieži sagādā problēmas). Nē, tas ir skaists un iespaidīgs, un patiešām ļoti šķībs, bet interesanti, vai ja tas būtu speciāli celts tik šķībs, vai tad to arī uzskatītu par tādu brīnumu, par kādu to uzskata tagad?Apskatījuši torni, novērtējām, vai nebūtu kādu iespēju atpakaļ līdz stacijai tikt ar sabiedrisko transportu, bet tādas neatraduši, soļojām vien atkal pašu spēkiem. Atkal vilciens un vēl pāris stundas līdz sasniedzām Florenci.Tā kā mūsu B&B iestādē bija noteikts, ka viesu ierašanās laiks ilgst līdz astoņiem, bet vilciens no Pizas kavējās (20-30 minūšu kavējums vilcienam ir pilnīgi normāla parādība), piezvanīju un sarunāju, ka uz mūsu ierašanos tur kāds parādīsies. Iebraucām Florencē un sākām meklēt, kā mums nokļūt viesnīcā. Kaut kādi angļu valodā nerunājoši vietējie man iegalvoja, ka mums vajagot 1. numura autobusu, taču ilgstoši nevarējām atrast tā pieturu, bet vēl mirkli vēlāk sazvanījos atkal ar B&B, lai uzzinātu, ka 1. autobuss mums nemaz nederot, bet mums vajag septīto. Autobusu atradām, bet parādījās nākamā problēma – biļešu iegāde. Visas tuvējās tabakas bodes un kioski bija jau ciet (pāri astoņiem vakarā), bet no vadītāja kaut ko pirkt ir padārgi. Aprunājāmies ar diviem tūristiem no Nīderlandes, kas mums ieteica sevišķi neiespringt par biļetēm, jo kontrolieriem darba laiks jau tāpat noteikti esot beidzies, tad nu biļetes nenopirkām un līdz ceļamērķim tāpat nokļuvām veiksmīgi.Mūsu gultu un brokastu iestāde izrādījās diezgan savdabīga, lai neteiktu vairāk. Jau ārdurvis ar šausminošu rokturi lika sagatavoties kaut kam nopietnam, nemaz nerunājot par tanti, kas mūs pie šīm durvīm sagaidīja. Cik sapratu, tā bija B&B īpašnieka sieva, kas vizuāli gan vairāk līdzinājās raganai no kādas lētas šausmu filmas (dārgās viņas parasti ir mazāk karikatūriskas), kuras dekorējumā ietilpa pāris pamatīga izmēra pumpas uz sejas, briesmīgi zobi un stipri nesavaldīta frizūra. Arī mūsu numurs (bez vannas istabas) bija ĻOTI savdabīgs. Vismaz nekad iepriekš es nebiju nakšņojis telpā ar piecus metrus augstiem griestiem, kaut kādu stilizētu slotu kaktā un vēl vairākām citām ekstrām. Nē, gluži pārbijies es nebiju (Liene varbūt arī bija), bet vide patiešām nebija no tām pierastākajām. Taču gulēt tur varēja, un tas mums arī bija galvenais.

No rīta Alessandro mums piedāvāja kopīgi aiziet iekost brokastīs (jo ledusskapis viņam esot tukšs), bet mēs laipni atteicāmies, jo no rītiem vispār sevišķi aktīvi ēdāji neesam. Alessandro piedāvāja arī variantu, ka viņš mums iedotu atslēgas, lai mums nevajadzētu startēt tikpat agri kā viņam (es personīgi droši vien svešiem cilvēkiem sava dzīvokļa atslēgas tomēr nedotu, bet tas ir cits jautājums), no tā mēs arī atteicāmies, jo mums vajadzēja kustēt tālāk uz La Spezia, kur mūs jau gaidīja nākamais CS dalībnieks. Tā vietā palūdzu Alessandro, lai viņš mūsu “Lonely Planet” kartē atzīmē labākās Dženovas apskates vietas, ko viņš arī izdarīja. Pateicāmies Alessandro par mūsu laipno uzņemšanu un devāmies staigāt.Jau iepriekšējā vakarā bijām daudz ko Dženovā apskatījuši, daudz ko redzējām arī pirmo reizi (piemēram, ļoti skaisto romānisko svētā Lorenca katedrāli), bet pēc vecpilsētas devāmies uz piekrasti. Iepriekš Liene bija izteikusi savas bažas, ka mūsu naktsmītne varētu būt pārāk tuvu ostai un ka tas varētu nebūt foršs rajons, taču apskatījusi, kā izskatās Dženovas krastmala, viņa savas domas mainīja. Proti, jūras krasts šajā pilsētā ir līdzīgs kā esmu redzējis ezeru krastus Šveicē (lielākā līdzība man vismaz šeit šķita saskatāma ar Lugano) – ar vienkārši satriecoši skaistu apbūvi, jahtām un motorlaivām, plašumu un visu kas nāk komplektā.Lai arī iepriekš nebijām to plānojuši, iegājām Dženovas Akvārijā, kas (kā nupat uzzināju) ir otrais lielākais akvārijs Eiropā. Lai arī ieejas biļete šeit ir padārga, tā noteikti ir tā vērta (starp citu, akvārijā ir pieejama arī bagāžas glabātuve, kur atstājām savas lielās mugursomas, jo staigāt pa akvāriju ar tām uz pleciem varētu sevišķi patīkami nebūt). Faktiski gandrīz viss no jūras pasaules, ko tu varētu iedomāties šādā vietā redzēt, šeit bija. Vienīgi Lienei nu jau kārtējo reizi neizdevās ieraudzīt delfīnus, kuri atradās skatītājiem neredzamā akvārija baseinā (delfīniem tur tiek dota tāda brīvības pakāpe, ka tie paši izvēlas – nākt cilvēku redzamības lokā vai nē, atšķirībā no visām citām jūras radībām, kam šādu izvēli neviens nepiedāvā).Pēc Akvārija apskates (varētu būt, ka tur pavadījām savas divas stundas) ceļš mūs aizveda tradicionālajā virzienā – uz dzelzceļa staciju. No Dženovas līdz La Spezia nav sevišķi tālu, tāpēc jau pēc nedaudz vairāk kā stundas nonācām nākošajā mūsu maršruta pilsētā. Faktiski gan pati La Spezia mūsu apskates plānos īsti neietilpa, bet bija paredzēta kā naktsmītnes vieta, lai varētu nākamajā rītā doties apskatīt Cinque Terre ciematus.Šeit mēs palikām pie mūsu maršruta otrā Couchsurfing dalībnieka – Mateo. Tas bija viens no tiem cilvēkiem, kura profilu man pietika ieraudzīt, lai es nešaubīgi zinātu – pie viņa es noteikti gribu palikt. Proti, Mateo ir mākslas vēsturnieks, kas iespēju robežās izmitina radošus cilvēkus, viņš nelieto alkoholu un izskatās pēc Jēzus. Vienīgi viņa paša gaidāmās aizbraukšanas dēļ mums nesanāca pie viņa palikt divas naktis, kā bija iepriekš domāts, viņš vēl mēģināja mums atrast citu naktsmītni šajā pilsētā, bet neveiksmīgi.Atrast viņa dzīvokli mums prasīja ievērojami vairāk laika, nekā biju sākotnēji domājis, jo izrādījās, ka mēs startējām no otra pilsētas gala, nevis no tā, no kura es biju domājis, līdz ar to ilgstoši nevarēju saprast, kāpēc mana karte tik slikti atbilda reālajiem apstākļiem. Tomēr beigās dzīvokli mums atrast izdevās, un Mateo mūs uzreiz ļoti laipni tajā uzņēma (ļoti pozitīvi ir tas, ka viņš nestrādā standarta astoņu stundu darba dienu, līdz ar to pie viņa ierasties var arī agrāk par sešiem-septiņiem vakarpusē). Mēs dzīvoklī nebijām vienīgie kaučsērferi – priekšā jau bija viena sieviete no Francijas un viena no Kanādas, bet šajā dzīvoklī tā nebūt nebija problēma. Proti, sešistabu dzīvoklī atrast vietu četriem ciemiņiem nav sevišķi grūti, it īpaši, ja pats namatēvs šajā dzīvoklī nemaz nedzīvo. Jā – Mateo kaučsērferus izvieto bijušajā savu vecāku dzīvoklī (tie ir pārcēlušies dzīvot ārpus pilsētas), bet pats dzīvo daudz šaurākajā sievas dzīvoklī. Nedaudz aprunājāmies par šo un to, un tad vaicājām viņam, kur un kā mēs varētu nokļūt pludmalē. Protams, ka labākās tuvās pludmales ir Cinque Terre ciematos, taču uz turieni šajā pēcpusdienā doties vēl negribējām, tāpēc Mateo mums piedāvāja aizbraukt uz otru pusi – uz San Terenzo pludmali, ko mēs arī izdarījām.Par šo pludmali patiesībā gan varu teikt galvenokārt sliktus vārdus. Ūdens tur bija šausmīgi netīrs, pludmale – sīka, bet cilvēku – nepieklājīgi daudz. Nopeldējāmies tur tikai ķeksīša pēc. Toties Liene tika pie citām pozitīvām emocijām – ciemata saldējuma kafejnīcā viņa nobaudīja mūsu brauciena savu iecienītāko saldējumu – ar balto šokolādi. Vispār saldējuma kafejnīcas Itālijā ir īsta pasaka – tādu garšu klāstu un tik autentiskus saldējumus pie mums tev nekur neredzēt (ja tu šeit paņem persiku saldējumu, tad tas patiešām ir persiku saldējums, nevis piena pulveris + dažādas ķimikālijas + persiku sula). Ilgi mēs pludmalē neuzturējāmies, un tas mums radīja nopietnas problēmas. Proti, kad mēs atgriezāmies pilsētā, Mateo neatradās tajā dzīvoklī, kurā mums bija paredzēts nakšņot, kas savukārt nozīmēja mums kārtējo sēdēšanu parkā un dirnēšanu. La Spezia, protams, ir pietiekami jauka mazpilsēta, bet tajās stundās, kad ir slēgtas visas ēstuves diviem nogurušiem tūristiem nekā sevišķa, ko tajā darīt nav. Līdz ar to sēžot un gaidot viņa atgriešanos tika pieņemts lēmums atteikties no daļas no atlikušo kaučsērferu dīvānu izmantošanas – tomēr tā ir, ka tev šādā gadījumā nav iespējas dienas vidū nokļūt savas naktsmītnes vietā, lai tur uz kādu brīdi atlaistos, varbūt kaut ko iekostu un galvenais – atgūtu spēkus.Kad Mateo atgriezās mēs viņam paskaidrojām, ka esam šausmīgi noguruši un līdz ar to neesam spējīgi doties uz bārbekjū pasākumu pie viena no viņa draugiem, uz kuru visi pilsētas CSeri bija uzaicināti. Tā vietā aprunājāmies par vēsturi, ģeogrāfiju un tamlīdzīgām tēmām un kopīgi noklausījāmies mūsu ierakstīto latviešu mūzikas disku (mūsu namatēvam vislabāk patika “Gaismas pils” kora izpildījumā). Mateo un sievietes devās uz pasākumu, bet mums tika atstātas dzīvokļa atslēgas, lai mēs varētu aiziet uz interneta kafejnīcu un kaut kur paēst vakariņas.Interneta kafejnīcā, starp citu, izrādījās, ka mūsu lēmums atteikties no nakšņošanas Sienā (tāda doma bija radusies) un rezervēt papildu nakti viesnīcā Romā bija vairāk nekā ļoti labs – proti, atklājās, ka es Romā biju viesnīcu rezervējis nepareiziem datumiem un to citādi mēs nebūtu savlaicīgi uzzinājuši. Piezvanīju uz viesnīcu un sarunāju, ka mums notiks datumu pārcelšana (biju jau paspējis satraukties, ka nāksies maksāt par vienu nakti, ko tajā pilsētā nemaz nenakšņosim), un vismaz šī problēma tika atrisināta. Ieēdām kādā stipri aizdomīgā picērijā (kur man neizdevās dabūt pasūtīto lazanju, kas izrādījās nepieejama) un gājām gulēt. Kaut kad naktī mūs pamodināja Mateo un francūzietes, jo izrādījās, ka biju nepareizā veidā aizslēdzis durvis un viņš nebija varējis tās atslēgt, labi, ka Lienei tur bija trausls miegs.

No rīta devāmies pie Nikolas, lai precīzāk noskaidrotu, kas tieši bija atgadījies iepriekšējā vakarā un izlemtu, kā pavadīt tālāko dienas daļu. Šķiet, ka ar savu ierašanos viņu pamodinājām (kas gan nav brīnums, jo sanāca, ka trešdien viņš bija nostrādājis savas 16-17 stundas), un tāpēc sākotnējais apgalvojums, kāpēc viņš bija tik ilgi palicis darbā viņam sanāca nedaudz neveikls. Proti, sakot tautas valodā – viņš bija par mums aizmirsis un neievērojis, ka ir jau tik vēls. Vēlāk gan radās skaidrojums par kaut kādiem svarīgiem klientiem, kuriem tu nevari atteikt neatkarīgi no darba laika beigām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet es personīgi labprātāk palieku pie sākotnējās versijas.Šādi apstākļi, protams, nenozīmēja, ka mēs tūliņ savācām mantas un atstājām Turīnu, jo normāla latvieša dabā jau nav savas emocijas izlikt uz galda publiskai apskatei, bet gan kurnēt un gruzdēt vēl gadiem ilgi. Līdz ar to mēs kopā ar Nikolu devāmies apskatīt Olimpisko ciematu. Ja tu gadījumā nezini, kas tas ir par vēzi un ar kādu picu to ēd, tad tūliņ paskaidrošu. Proti, 2006.gadā Turīnā notika Ziemas Olimpiskās spēles un tām pilsētā tika sacelts liels daudzums visdažādāko būvju – sākot ar jauniem stadioniem un beidzot ar mājām, kurās sportisti dzīvoja, un tieši uz šo rajonu mēs arī devāmies. Dažādās optimistiskās krāsās veidotas ēkas diezgan askētiskā arhitektūrā – tā varētu raksturot šo rajonu, kurā tagad gan sportistu vietā dzīvo studenti un trūcīgie ļaudis. Tā kā otrajā kategorijā arī Itālijā, gluži kā pie mums, ietilpst arī dažādi nesimpātiski subjekti (alkoholiķus ieskaitot), tad nevajadzētu brīnīties, ka ne visiem šādi sociālie nami patīk un ka šis pilsētas rajons sevišķi prestižs nav.Pēc ciemata un Olimpiskā loka apskates devāmies pāri tiltam (arī Olimpiskajam) uz bijušo FIAT rūpnīcu, bet tagadējo – biroju un tirdzniecības centru. Lielveikali nekad nav bijusi mana stihija, līdz ar to mani tur loģiskā kārtā interesēja vien pārtikas daļa, kurā tika nopirkts kārtējais minerālūdens. Līdzās ūdenim tika paņemti ar linguini makaroni un pesto (attiecīgo mērci iepriekš ēduši nebijām). Vilciens uz Dženovu mums bija plānots ap pulksten pieciem, līdz ar to vēl bija laiks, lai pie Nikolas pagatavotu pastu (šo darba daļu veica Nikola) un to tur arī ieēstu (te arī mēs piedalījāmies). Jāatzīst, ka pesto pie makaroniem iet patiešām labi un ka es labprāt arī Latvijā tādu lietotu, taču izskatās, ka varētu būt problēmas ar pesto iegādi (lai arī, protams, principā to var pagatavot arī mājas apstākļos).Paēduši visai drīz devāmies uz autobusa pieturu, lai varētu nokļūt uz Dženovas vilcienu. Te, starp citu, varētu pieminēt, ka šajā dienā Turīnā braucām bez biļetēm, jo Nikola mums tādas pirkt neļāva. Un – gandrīz tikām noķerti kā bezbiļetnieki. Ja dienu iepriekš mēs visas dienas garumā gandrīz nepārtraukti braukājām ar dažādiem autobusiem un tramvajiem, ne reizes neieraugot biļešu kontroli, tad šajā dienā mēs kontroli redzējām pat vairākas reizes, taču vienreiz tā neiekāpa mūsu tramvajā, bet otro reizi mēs neiekāpām tramvajā, kurā iekāpa kontrole. Taču Nikola mums bija iegalvojis, ka no kontroles vienmēr varot aizbēgt un vispār mēs esam ārzemnieki, kuriem ir atļauts nesaprast, kā funkcionē Turīnas sabiedriskā transporta sistēma. Biļetes uz vilcienu iegādājāmies, novalidējām un nepagāja ne 30 minūtes, kad bijām jau ceļā.Neliela atkāpe – par vilcieniem (un vispār sabiedrisko transportu) Itālijā. Biļete, ko tu iegādājies, kā likums nav uz konkrētu vilcienu (ar laiku), bet gan vienam braucienam attiecīgajā maršrutā. Proti, tu biļeti vari iegādāties kaut divas nedēļas pirms provizoriskā brauciena un stacijā to izkompostrēt (ko faktiski nozīmē validācija), un tad šī biļete būs derīga sešas stundas (tāds laiks ir vilcienu biļetēm, citos transporta veidos biļetes termiņš var būt savādāks). Sabiedriskā transporta cenas Itālijā nav nekas katastrofāls – par vilciena braucienu 100 kilometru attālumā (izmantojot reģionālo vilcienu), tu samaksāsi aptuveni 5 eiro (aptuveni divas reizes dārgāk kā Latvijā), līdzīga cena varētu būt arī autobusā, tikām pilsētās īstermiņa biļete (60-90 minūtēm) maksā ap vienu eiro (atkal – divreiz dārgāk kā pie mums, taču ar iespēju pārsēsties citā transporta līdzeklī šī laika ietvaros). Protams, tu vari maksāt arī vairāk – tajā pašā reģionālajā vilcienā ir arī pirmā klase, Intercity vilcienos cenas ir divreiz augstākas nekā reģionālajos, bet Eurostar – vēl vairāk. Attiecībā uz transporta kustības atbilstību sarakstam – tā ir ļoti mainīga, itāļi tomēr nav izslavēti kā lieliski pedanti. No sākuma stacijas vilciens parasti izbrauc laikā, bet starpstacijā gaidot vilcienu tu ļoti regulāri ievēro paziņojumu, ka tavs vilciens kavējas 10-20 minūtes, tas pats attiecas uz autobusiem. Galvenais šajā situācijā ir pārliekus neiespringt un neplānot sarežģītus maršrutus ar pārsēšanos, kur tev no viena vilciena līdz otram ir trīs minūtes laika (šādus gājienus, manuprāt, var atļauties vienīgi pie pedantiskajiem vāciešiem).Pieņemsim, ka atkāpes laikā mēs jau bijām sasnieguši Dženovu. Šajā pilsētā mums bija paredzēts pārnakšņot pie CS biedra Alessandro, ar kuru biju jau pa dienu sazvanījies un sarunājis tikšanos astoņos vakarā pie kādas picērijas vecpilsētā. Dženova, par kuru iepriekš nebiju dzirdējis gandrīz neko, izrādījās pārsteidzoši krāšņa un skaista pilsēta ar lielisku centrālo strūklakas laukumu (kurā atradās vai nu trīs vai četras pilis), ļoti poētisku kalnainu reljefu un pretimnākošiem cilvēkiem, kas vai katrā situācijā, kad apstājāmies, lai apskatītos kartē, piedāvāja mums palīdzību (un tā nebija “puķu tirgotāju” stila pretimnākšana, bet patiešām draudzīga attieksme). Atradām picēriju, bet no Alessandro tur nebija ne miņas. Mēģināju viņam piezvanīt, bet viņš necēla klausuli. Uzreiz radās sajūta – lieliski, jau otro vakaru pēc kārtas sanāk sviests ar nakšņošanu, būs vien droši vien atkal jāiet meklēt viesnīcu. Vispirms tomēr iegājām ieēst picu, atliekot naktsmītnes jautājumu uz vēlāku laiku.Kad bijām paēduši, vēlreiz uzzvanīju Alessandro, kurš šoreiz pacēla klausuli un bija ļoti pārsteigts, kad pavēstīju, ka mēs esam norunātajā tikšanās vietā. “But you are arriving tomorrow, on the 18th,” viņš teica. Kā izrādījas, biju CS vēstulē sajaucis mūsu ierašanās datumu (tolaik gan vēl pieļāvu domu, ka varbūt kļūdījās viņš, bet jau Rīgā pārliecinājos, ka kļūda bija manā galā), un mūsu namatēvs bija izbraucis ārpus pilsētas apciemot kaut kādus radus. Taču viņš pavēstīja, ka ap vienpadsmitiem viņš varētu būt atpakaļ pilsētā, tā ka lai mēs neuztraucamies, viņš mūs izmitināšot un viss būs kārtībā. It kā par to vienojāmies, tomēr Liene paziņoja, ka atkal gaidīt divas stundas neesot laba doma un ka mums tomēr vajadzētu atrast viesnīcu.“Lonely Planet” mums ieteica kādu pietiekami lētu viesnīcu ne pārāk tālu no centra, un to mēs tad gājām meklēt. Tomēr Dženovā orientēties ir relatīvi sarežģīti (lai arī, protams, ne tuvu ne tik traki kā Venēcijā), jo ielas reti ir taisnas, tās ved kalnā un lejā, maina nosaukumus un pagriežas negaidītās vietās, līdz ar to vēl kādu pusstundu pēc mūsu meklējumu sākuma viesnīcā nokļuvuši nebijām. Un tad zvanīja telefons – Alessandro, kas man pateica, ka viesnīcu mēs nekādā ziņā meklēt nedrīkstot, jo pirmkārt viņš jau esot ceļā atpakaļ (citādi viņš varbūt nemaz vakarā Dženovā neatgrieztos) un otrkārt,... Īsti, kas bija tas otrkārt, es nesapratu, jo viņš runāja ļoti daudz, neskaidri un daudz smējās. Katrā ziņā izlēmām uz viesnīcu neiet, bet uzgaidīt mūsu “namatēvu” pilsētas centrālajā laukumā. Tā arī izdarījām.Protams, otro vakaru pēc kārtas sēdēt un gaidīt bija mazliet nogurdinoši un apnicīgi, bet ar to jau varēja rēķināties. Beidzot nedaudz pāri vienpadsmitiem Alessandro parādījās. Jāatzīst, ka viņš ir diezgan īpatnējs cilvēks, par kuru es tā īsti nesapratu, vai viņš ir vienkārši dīvains vai arī attiecīgajā vakarā bija piedzēries (viņam bija izteiktas problēmas ar kustību koordināciju, taču nevar izslēgt varbūtību, ka viņš vienmēr ir tāds). Taču vienlaikus, protams, - ļoti laipns un pretimnākošs. Tiesa, šīs viņa dabas dēļ mēs vēl labu laiciņu nostāvējām vienā citā laukumā, pavisam pie viņa mājas, jo viņš vispirms pirka sev saldējumu, bet pēc tam runājās ar kaut kādiem sastaptiem paziņām, taču ap pusnakti beidzot bijām nokļuvuši viņa dzīvoklī, kas atrodas gandrīz pašā vecpilsētas centrā (iepriekš mēs ar Lieni bijām diezgan skeptiski izteikušies par iespēju, ka šāda rajona iemītnieks patiešām varētu būt CS dalībnieks). Dzīvoklis viņam bija diezgan plašs un labi iekārtots (lai arī tajā nepavisam nevaldīja kārtība). Mazliet aprunājāmies par šo un to, un gājām gulēt. Mums tika atvēlēta vieta uz dīvāna priekšistabā, kur tad mēs arī čučējām.Attēlā: pie šīs strūklakas mēs sēdējām pusotru stundu.

Pēc iepriekšējā vakara garās pastaigas no rīta jutāmies nedaudz apdauzīti, līdz ar to ar iziešanu sevišķi nesteidzāmies. Nikola mums bija devis vairākus ieteikums, ko mums pilsētā vēl vajadzētu apskatīties un ap deviņiem mēs sākām tos pildīt.Vienam Nikolas ieteikumam gan mēs nesekojām, bet gan to pilnīgi atklāti pārkāpām. Proti, viņš mums pilnā nopietnībā apgalvoja, ka iegādāties sabiedriskā transporta biļetes Turīnā nav prāta darbs un ka bez biļetes varot braukt tikpat labi kā ar biļeti. Tomēr, būdami godprātīgi tūristi, mēs dienas biglietti nopirkām.Vispirms mēs devāmies uz slaveno Valentino parku – droši vien ievērojamāko zaļo apvidu Turīnā (lai arī Pelerīnas parks ir izmēros apjomīgāks), kas ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur ir pils. Ok, Itālijā tas nav nekas sevišķi ievērojams, un tomēr Valentino pils ir pietiekami ievērojama, lai vismaz garāmejot to pieminētu šādā aprakstā. Otrkārt, tur ir parks – proti, daudz dažādu augu (kuri mēdz ziedēt), vismaz viena gigantiska strūklaka... Vispār tu jau droši vien zini, kā izskatās parki. Treškārt, Valentino parka teritorijā atrodas viduslaiku ciemats. Varbūt ne gluži īsts viduslaiku ciemats, bet gan viduslaiku ciemata moderns (deviņpadsimtā gadsimta vidus) atdarinājums, taču esot pabijis pāris īstos viduslaiku ciematos, es teikšu – šitais ir glītāks. Šos objektus attiecīgajā parkā tad mēs arī apstaigājām, un devāmies uz nākamo plāna punktu – Po ielas rajonu.Atbilstoši Nikolas vārdiem, tieši Po iela ir īstais Turīnas centrs. Tā ved līdz vienam no daudzajiem tiltiem pāri Po upei, kuras otrā krastā atrodas Gran Madre di Dio baznīca, kas veidota diezgan izteikti atdarinot Romas Panteonu. Starp citu, tikai līdz ar šīs baznīcas nosaukuma “pagūglēšanu”, atklāju, ka Jēzum patiešām bija (cik nu tas vispār viss ir balstīts faktos) vecāmāte vārdā Anna. Vēl vairāk - kā liecina kāds Jēzus ģimenes ciltskoks (kura autentiskumu man, dabiski, ir slinkums pārbaudīt), viņam bija arī 4 brāļi – Džeimss, Džozess, Simons un Jūda, kā arī divas māsas (bez vārda – sievietes tolaik, šķiet, sevišķi nerespektēja un vārdus tās ieguva tikai par sevišķiem nopelniem). Teikt, ka mēs Po ielu kārtīgi izstaigājām, gan būtu pārspīlējums – pēc iepriekšējā vakara (un sliktas gulēšanas pa nakti) no rīta nebūt nejutāmies sevišķi sprigani un līdz ar to šajā dienā vairāk pārvietojāmies, izmantojot sabiedrisko transportu un nevis pašu kājas.Tad mēs devāmies uz Antonelli meistarstiķi (Mole Antonelliana) – vienu no dīvainākajiem arhitektoniskajiem veidojumiem Turīnā. Redzējuši to bijām arī pirmās dienas vakarā, bet iekšā iegājām tikai tagad. Kas tad ir šis Mole? Vēsture tam bija apmēram sekojoša: Turīnas ebreji 19.gadsimta vidū vēlējās sev iegūt jaunu, skaistu un izmēros iespaidīgu sinagogu un noalgoja šim mērķim ievērojamo itāļu arhitektu Alessandro Antonelli. Celtniecība visai drīz tika uzsākta, taču Antonelli un ebreju starpā mīlestība šī projekta laikā neizveidojās. Proti, Antonelli bija raksturīga diezgan izteikta nosliece uz gigantismu – būvēt visu iespējami lielāku, augstāku un vienlaikus dārgāku, bet par ebreju kopienas sākotnēji noteikto finansējuma apjomu viņš sevišķi nelikās ne zinis un līdzekļus pamatīgi pārtērēja (par gandrīz trīskāršu sākotnēji noteikto līguma summu darbs ne tuvu vēl nebija pabeigts). Vienā brīdī ebrejiem tas apnika (25 gadus pēc celtniecības uzsākšanas) un viņi vienojās ar Turīnas pilsētas vadību par projekta nodošanu pilsētas rokās apmaiņā pret zemes gabalu citur Turīnā. Šādā veidā pamatīgā celtne (kas jau tobrīd bija vairāk kā simts metrus augsta) zaudēja savu sinagogas statusu un tika pabeigta kā vienkārši sabiedriska celtne par godu pirmajam apvienotās Itālijas karalim – Vittorio Emanullem Otrajam (ja kas – gandrīz katrā Itālijas pilsētā var atrast šī Vittorio Emanulles statuju un laukumu). Vēlāk tur mitinājušies dažādi muzeji un kopš 2000.gada tā ir mājvieta kino muzejam. Šajā muzejā mēs arī iegājām iekšā.Tu teiksi – kas gan var būt kino muzejā? Veci filmu plakāti, noplukuši tērpi un tante, kas tev kaut ko nesaistošu stāsta par seniem laikiem? Nē, šķiet, ka tu jauc kino muzeju ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju. Šeit vispirms tu vari aplūkot darbībā visdažādākās kino priekšteču tehnikas – sākot ar primitīvām uz riņķi rotējošām bildītēm, kuru animāciju tu bērnībā apguvi ar grāmatas “No rotaļām uz zināšanām” palīdzību, beidzot ar dažādiem patiešām brīnumainiem risinājumiem, kuru darbības principi man vismaz skaidri nekļuva. Tālāk tu nonāc plašākajās muzeja telpās, kur tu vari pusguļus-pussēdus vērot fragmentus no klasiskākajiem itāļu kino šedevriem, bet vari arī apstaigāt dažādu kino žanru “altārus” - oriģināli iekārtotus nodalījumus, kas tevi ievieto konkrēta stila filmas vidē. Patiešām ļoti iespaidīgi un atmiņā paliekoši.Taču tas vēl nav viss – līdzās citām atrakcijām kino muzejā tev ir iespēja uzbraukt augšā šīs dīvainās ēkas tornī un apskatīties uz pilsētu no augšas. Itāļu pilsētas no augšas vienmēr ir ļoti iespaidīgas, tomēr Mole Antonelliana gadījumā lielākais piedzīvojums ir tieši brauciens ar liftu. Kāpēc tā? Šis lifts, kas ir veidots vienā stiklā, slīd pa trosēm cauri tukšumam – proti, tev apkārt nav nekādu sienu, nekādas drošības ilūzijas, un izjūtas, liftam tuvojoties augstākajam punktam, ir diezgan baisas.Līdz ar to mums atlika vēl tikai viens obligātais plāna punkts šai dienai – Turīnas pieminekļu kapi (vai arī monumentālie kapi – nezinu, kā tos pareizāk latviešu valodā dēvēt). Par kapu tūristiem mūs gan laikam nenosauksi – parasti mūs ir diezgan grūti ieinteresēt ar nodrupušiem kapakmeņiem un galvaskausiem (varbūt vienīgi lēdijas Tomasas kapu es vēl varētu apskatīt), bet vismaz vienus itāļu kapus apskatīt noteikti ir vērts, un šie varētu būt viens no labākajiem šādu kapu piemēriem. Proti, šie kapi ir tik sasodīti grezni, ka tevi pārņem ja ne gluži skaudība (apskaust cilvēku par greznu kapa pieminekli ir izteikta psihiska novirze), tad vismaz kaut kāda cita emocija. Grandiozi, epohāli, majestātiski, traģiski – šādi varētu būt labākie raksturojošie īpašības vārdi šiem kapiem. Un vienlaikus tie, protams, ir kapi, un neko diži pazaudējis es tur neesmu, tāpēc ilgi tajos neuzkavējāmies.Lai arī vēl nepavisam nebija vēls, bet mēs uz šo brīdi jau bijām totāli izpumpējušies un nekādi dižie staigātāji nebijām, bet perspektīva līdz vienpadsmitiem gaidīt Nikolu, nebūt nebija iepriecinoša. Taču variantu mums nebija, līdz ar to aizbraucām vēlreiz uz iepriekšējā vakarā jau apmeklēto Statuto laukumu, kur kādu stundiņu pasēdējām, aizgājām uz to pašu vakardienas picēriju (starp citu, atšķirībā no pirmās reizes šoreiz neuzmanības pēc nepasūtījām sev calzone – salocītās picas), un tad – padirnējām vēl dažādās vietās ilgāku laiku.Atstāstīt tālāko vakara gaitu man ir pat savā ziņā grūti – tā sastāvēja no tikai vienas nodarbes, proti, laika nosišanas. Taču laiks, ja tev nav nekā ko darīt, iet stipri lēnām. Mēs apsvērām domu aiziet uz kādu kinoteātri, taču tie divi, kurus atradām, izrādījās slēgti (nenoskaidrotu iemeslu dēļ), un arī šo variantu nācās atmest. Bet labākais vēl tikai sekoja – pēc Nikolas darba laika beigām, kad viņam zvanījām, lai noskaidrotu, cikos viņš būs mājās, izrādījās, ka viņa telefons ir izslēgts (darbā viņam telefonu obligāti vajag izslēgts, tas tiek ieslēgts vien pēc darba beigām). Bija jau ap pusdivpadsmitiem vakarā, mūsu visas mantas atradās viņa dzīvoklī, bet viņš bija ņēmis un pazudis. Tā nu mēs stāvējām pie viņa mājas durvīm un skaitījām minūtes. Sākotnēji šķita, ka viņš vienkārši aizkavējies darbā. Tad – ka varbūt viņam noplīsis telefons. Tad – ka viņam varbūt kaut kas nelāgs atgadījies (braukt pa tumsu ar divriteni itāļu satiksmē nav joka lieta). Visubeidzot ap pusvieniem mums tas bija totāli piegriezies un mēs aizgājām uz viesnīcu 20 metru attālumā no Nikolas mājas. Pusstundu pēc mūsu iekārtošanās numurā Nikola piezvanīja, lai paziņotu, ka viņš bija aizkavējies darbā un ka viņš tūliņ būšot klāt, taču loģiski, ka mēs šo nakti tomēr palikām viesnīcā (kā nekā, par to bija jau samaksāts). Detalizētāk par šīs situācijas emocionālo pusi šoreiz laikam gan nerakstīšu.Attēlā: sēžam uz podiem-kino krēsliem Kino muzejā. Vienīgā bilde mūsu ceļojuma laikā, kuru neuzņēma kāds no mums diviem.

Mūsu lidmašīna no Rīgas lidostas startēja ap 11:30 un Bergamo ieradās aptuveni vienos pēc vietējā laika (pusstundu pirms papīros paredzētā ielidošanas laika). Protams, Ryanair lidmašīnā tu nejūties kā kungs un serviss ir vairāk nekā minimālistisks, bet spamošana – pamatīga, taču mēs apzināti bijām izvēlējušies šo lēto ceļošanas modeli un līdz ar to bijām gatavi pieciest šādas tādas sīkas neērtības. Pozitīvais bija tas, ka jau lidmašīnā varēja iegādāties autobusa biļetes no lidostas uz Milānas centrālo staciju (lai arī Ryanair Bergamo lidostu pozicionē bezmaz kā Milānas daļu, faktiski tā atrodas pie Bergamo pilsētas, bet no Milānas to šķir aptuveni 50 kilometru). Jau lidostā ievērojām itāļu atšķirīgo pieeju no mūsējās (latviešu, tas ir) apavu izvēlē. Proti, neatkarīgi no laika apstākļiem gados jaunāka itāļa kājās neizbēgami ir botes (pieļaujamas ir arī kedas), bet zandaļu nēsāšana tiek uzskatīta par īstu pazemojumu. Tikām es vismaz botas karstā laikā par optimāliem apaviem neuzskatu un priekšroku dodu tieši zandalēm, kuras itāļi (cik nopratām) pielīdzina gandrīz vai ortopēdiskajiem apaviem.Autobuss Orio lidosta – Milāna bija pēdējais mūsu ceļojuma posms, kurā dominējošās valodas bija latviešu un krievu, bet mēs paši tikām psiholoģiski nobriedām īstajam ceļojuma sākumam.Un Milānā tas pienāca. Izkāpām no autobusa, mēģinājām kādu laiku noskaidrot savu atrašanās vietu un virzienu, kurā mums vajadzētu iet uz Duomo. Izrādījās, ka šī stacija nebija tā, no kuras es biju sagatavojis Google Maps maršrutu uz centru, bet gan atradās tālāk pilsētas nomalē, līdz ar to izlēmām doma apskatīšanu atlikt uz citu reizi un meklēt vienkārši vilcienu uz Turīnu. Faktiski laika arī mūsu rīcībā sevišķi daudz nebija, jo mums tur bija jāierodas pirms sešiem, lai mēs varētu Nikolas (Lienes itāļu drauga) dzīvoklī novietot somas pirms viņa došanos uz darbu (viņa darba grafiks ir diezgan nepatīkams, vismaz no mana skatu punkta), bet līdz Turīnai ir apmēram 140 kilometru, kam lēnajā (lētajā) reģionālajā vilcienā nepieciešamas savas divas stundas.Pirmais, ar ko mūs pārsteidza Itālijas vilciens, bija smaka. Ēzeļa smaka. Pilnā nopietnībā – vilciena vagons smirdēja, un no šiem vārdiem es neatkāpšos. Laikam gan tur pie vainas ir kaut kāds materiāls konkrētā tipa vagonu sēdekļos, jo arī visos citos vilcienos ar šādiem sēdekļiem bija jūtams tieši tas pats aromāts, bet fakts paliek fakts – vilciens bija smirdīgs. Un nekas, ka tas brauc daudz ātrāk un klusāk nekā Latvijā. Lai arī tā, protams, ir tiesa.Turīnā uzreiz pārgājām no dzelzceļa stacijas uz metro, kas, starp citu, ir viens no Turīnas lepnumiem. Viena no nedaudzajām pasaulē pilnīgi automatizētajām metro sistēmām (kur vilcienus vada dators un nevis cilvēks), tā tika izbūvēta uz 2006.gada Ziemas olimpiskajām spēlēm (lai arī daļa līnijas tika pabeigta jau pēc spēļu noslēguma) un apliecina to, ka 21.gadsimta sākumā Turīna ir viens no spēcīgākajiem Itālijas industriālajiem centriem.Protams, ne jau novērtēt metro sistēmas kvalitāti mēs vēlējāmies, bet gan ātrāk tikt līdz Nikolam un atbrīvoties uz laiku no somām. Pie vajadzīgās metro stacijas mēs viņu kādu brīdi gaidījām un tad šis uz divriteņa lepni piebrauca mums klāt un rādīja ceļu uz savu mitekli.Dzīvo viņš nelielā vienistabas dzīvoklī vienā no pilsētas relatīvi neprestižajiem rajoniem (protams, vārdam prestižs Itālijas un Latvijas apstākļos ir diezgan atšķirīgas nozīmes). Atstājām savas mantas, nedaudz aprunājāmies ar vienīgo mums kaut nedaudz pazīstamo itāli un devāmies pirmajā pilsētas apskates tūrē.Ar autobusu aizbraucām uz pilsētas centrālo dzelzceļa staciju – Porta Nova, un no turienes sākām savu pārgājienu. Faktiski no Turīnas biju gaidījis ļoti maz – pēc atsauksmēm tā netika reklamēta kā sevišķi saistoša pilsēta, bet praksē izrādījās, ka Turīnā ir ļoti daudz ko redzēt un vienlaikus līdz ar tagadējo pietiekami labo pilsētas finansiālo stāvokli tajā ir tīrs, sakopts un līdzās citiem pozitīvajiem faktoriem – neliels daudzums tūristu.Izstaigājām tā saukto pilsētas latīņu kvartālu, kurā atrodas karaliskā pils un vairākas mazākas nozīmes pilis (kā latvietim man Itālijā bija diezgan grūti pierast pie tā, ka katrā pilsētā piļu ir daudz, nevis viena vienīga un tā pati – drupu veidā), kā arī aizgājām uz Statuto laukumu nobildēt tā Melnā eņģeļa strūklaku. Ieēdām vakariņas kādā nelielā picērijā (pirmās picas šajā mūsu ceļojumā, cik to bija kopumā, pat saskaitīt grūti), vēl mazliet paklejojām un mūsu priekšā stājās jautājums – ko tālāk? Nikolam darbs bija līdz 22:30, vēl kāds laiciņš viņam bija nepieciešams, lai nokļūtu mājās, tā ka laika mums bija nedaudz vairāk nekā gribētos.Izvēlētais risinājums varbūt nebija pats gudrākais – doties viņa mājas virzienā no otra pilsētas gala (kurā tajā brīdī atradāmies). Mēs, protams, ļoti labi varējām apskatīt Vittorio Emanuelles otrā bulvāri visā tā garumā, taču nogurdinoši tas bija, un sanāca, ka nedaudz vairāk kā stundu mēs straujā tempā nosoļojām faktiski bez dižas jēgas (aizbraukt ar autobusu noteikti būtu bijis prātīgāks solis). Beidzot 23:15 bijām pie Nikolas durvīm. Izrādījās, ka viņš vēl nav ieradies, un kādu brīdi nogaidījām viņa pārrašanos, bet tad tikām iekšā un varējām diezgan drīz doties pie miera.Iepriekš mūs diezgan nopietni bija satraucis jautājums, kā gan mēs varēsim viņa dzīvoklī trijatā sagulēt – viena istaba un 38 kvadrātmetri, tas tomēr nav nekas grandiozs, taču Nikola mūsu rīcībā laipni piešķira savu lielo dīvānu, pats tikām guļot šaurākā (un īsākā) guļamajā.Tā kā nākamajā rītā Nikolam darbs sākās ap pusseptiņiem, viņš mums bija atļāvis palikt dzīvoklī ilgāk, jo durvis jau pašas tāpat ciet verot aizslēgsies, tā ka sarunājām ar viņu tikties nākamās dienas vakarā (jo trešdien viņam bija paredzēta diezgan nereāla slodze – darbā no sešiem trīsdesmit rītā līdz desmitiem trīsdesmit vakarā).Attēlā: mans standarta imidžs pilsētā - rokās uzticamā "Lonely Planet", padusē - minerāludens pudele, bet kaklā - fotoaparāta soma un parastā soma, kurā nepieciešamības gadījumā tiek ielikta pudele vai grāmata.

Doma doties šovasar ceļojumā uz/pa Itāliju dzima jau pagājušā gada nogalē, bet jau šī gada janvārī tika iegādātas Ryanair biļetes un sākās brauciena plānošana. Maršruts, pieeja naktsmītņu izvēlei, iespējamās izmaksas un tamlīdzīgi jautājumi tika dažādi cilāti un risināti ilgstoši, bet ne pārāk nopietni un dziļi. Lielā mērā domājot par šo braucienu, kļuvām par aktīviem Couchsurfing dalībniekiem (paši pie sevis izmitinot cilvēkus) un šī pieredze pati par sevi izrādījās pietiekoši saistoša un vērtīga.Pēdējās nedēļās pirms ceļojuma iegādājāmies mugursomas (jo ar tādām pārvietoties pa pilsētām un ārpus tām ir ievērojami ērtāk nekā ar stumjamajiem koferiem, vismaz tā man šķiet), nopirkām “Lonely Planet” Itālijas izdevumu un sagatavojām ceļojuma maršrutu (skat. attēlu augstāk). Atbilstoši šim plānam bijām paredzējuši apskatīt: Milānu (konkrētāk – slaveno katedrāli), Turīnu, Dženovu, Činketerres ciematus, Pizu (precīzāk – torni), Florenci, Siennu, Romu, Ravennu, Venēciju, Veronu un Bergamo. No 14 ceļojumā aizvadāmajām naktīm 2 bija domāts pavadīt Turīnā pie Nikolas, piecas – pie kaučsērferiem un vēl septiņas – viesnīcās.Nopietns jautājums bija par to, ko un kādos daudzumos ņemt līdzi. Uz muguras pārāk lielu daudzumu mantu nest nav īpaši patīkami un arī somu izmēri nav neierobežoti. Paņēmām katrs pa vienam biezajam džemperim (nevar jau nekad zināt, kāds būs laiks), divus rezerves apavu pārus un milzīgu daudzumu plāno drēbju. Tā kā bija gaidāms kaučsērfings, paņēmām arī vienu guļammaisu (Lienei), vienu plāno segu (man) un vienu palagu. Aizmirsām apdrošināties, toties sagatavojām suvenīrus mūsu namatēviem (namamātes nebija paredzētas) – nelielas Latvijas bilžu izlasītes (proti – pašveidoti komplekti no desmit bildēm) un kompaktdiskus ar latviešu mūzikas “rasolu”.Atlika pats mazums – pats ceļojums. Patiesībā gan šoreiz tas nebija nekāds mazums – tik ilgā ārzemju ceļojumā divatā iepriekš devušies nebijām, vairāk iepriekš bija braukāts ar tūrisma kompānijām, bet vienīgais patstāvīgais brauciens mums bija uz Berlīni un ilga vien četras dienas, kuras visas tika pavadītas vienā pilsētā. Tāpat bija gaidāma pirmā pieredze “kaučsērfingā”, problēmas sazināties ar angļu un vācu valodu nezinošiem vietējiem, diezgan intensīvs ceļojuma maršruts un nepieciešamība paciest itāļu nepārtraukto klaigāšanu, agresīvo autobraukšanu un nemitīgo “pīpināšanu” satiksmē.Kā tas viss rezultātā izvērtās, par to – turpmākajos ierakstos.

When I wrote asking for a couch in Rome (via couchsurfing) more than one month in advance of the date of arrival, everybody said - it`s too early to tell, I don`t know anything yet, write me back in a couple of weeks. When I wrote later, everybody said - I`m already booked full. So we`ll stay at a hotel in Rome.

Tātad mēs bijām nonākuši Sāremā. Atšķirībā no Hījumā šajā salā mūsu plānos ietilpa ilgstošāka uzturēšanās, tāpēc nolēmām, ka obligāti vajadzētu iegādāties salas tūristu karti, kurā būtu atzīmēti visi ievērojamākie tās objekti, lai mūsu uzturēšanās tajā neizvērstos par vienkāršu trulu braukāšanu praktiski bez pieturvietām.Atbilstoši sākotnējam variantam vajadzēja piestāt pie pirmā veikala un tur iegādāties karti, bet pirmajam veikalam pabraucām garām un tad izlēmām – kā lai arī nebūtu, brauksim vispirms uz Kuresāri (salas lielāko pilsētu), tajā sameklēsim veikalu, kur iegādāties karti, paēdīsim pusdienas un tad nu dosimies tālāk. Pa ceļam, protams, ja redzēsim kādus ievērojamus objektus, obligāti tur piestāsim.Patiešām divas reizes ceļā līdz Kuresārei mēs piestājām. Vispirms mūsu uzmanību piesaistīja ceļa malā redzamas vairākas vējdzirnavas (ar šādiem objektiem Sāremā vispār ir slavena) un Anglas vējdzirnavas ir vienas no ievērojamākajām no tām (galvenokārt ar to, ka tās ir veselas piecas vienuviet). Vējdzirnavām ir arī tāda priekšrocība, ka tās var redzēt no salīdzinoši liela attāluma, bet vizuāli tās ir pievilcīgākas (vismaz manām acīm) par stipri vienveidīgajām Sāremā baznīcām. Otrais apskates objekts patiesībā man bija jau pazīstams – Kali meteorītu krāteris, pie kura skolā mēs nakšņojām bēdīgi slavenajā klases ekskursijā. Krāteris izrādījās apmēram tāds pats, kā man bija tas palicis atmiņā – ne pārāk saistošs un piepildīts ar ūdeni. Tad jau ievērības cienīgākā krātera daļa bija trīs lietuvieši (nedaudz iereibuši), kas krātera malā korī dziedāja, un tīri labi turklāt.Beidzot nokļuvām Kuresārē. Interesanti, ka neviens no mums trijiem, kas šajā salā bija bijuši klases ekskursijā, nebija pārliecināts, ka mēs toreiz tur bijām bijuši. Cik gan ir jābūt aizdzertam cilvēkam, lai viņš nezinātu, vai viņš ir bijis vienīgajā ievērojamajā Sāremā pilsētā! Kad devāmies uz Kuresāres cietoksni/pili, pamazām mani tomēr pārņēma sajūta, ka tur ir būts (vismaz pils pagalmā, vai tajā iekšā arī – tas jau ir cits jautājums, par kuru vēlāk vienojāmies ar Bū, ka laikam pilī iekšā mēs nebijām). Šoreiz gan pilī iegājām un sataisījām pietiekoši daudz fotogrāfiju, lai nebūtu citreiz šaubu, vai tur ir būts vai nē.Kā izrādījās pils telpas ir vienkārši nereāli plašas, tādas, ka tajās var bez problēmām apmaldīties, turklāt prātīgie igauņi nebija iedomājušies, ka ekspozīcijai varētu izveidot kaut kādu jēdzīgu “maršrutu”, proti pareizo ceļu, pa kuru iet, kas būtu iezīmēts ar skaidrām norādēm, nevis tikai ar neprognozējamās vietās izvietotām bultām “To the beginning of the exposition”. Interesanti, ka, kā izskatās, šīs telpas viņi izmanto ne tikai kā Kuresāres pils vēstures muzeju, bet tajā ievietojuši gandrīz visu, ko salā bijis iespējams atrast, un to kaut kādā veidā sasaistījuši ar Kuresāri (tiesa, mēs nepainteresējāmies, vai tur jebkāda saistība patiešām pastāv). Līdz ar to šajā muzejā ir apskatāmi gan antīki velosipēdi, gan miniatūrs Sāremā okupācijas muzejs, gan visādi citi brīnumi. Starp citu, tieši okupācijas muzejā atklājās viena no interesantākajām parādībām – tur bija apraksts varonīgajai Roņu salas zvejnieku cīņai pret padomju okupantiem. Proti, 1940.gada vasarā pieci vietējie vīri bija nogalinājuši visus iesūtītos padomju militāristus un veselu gadu noturējuši tur neatkarīgu Igaunijas valsti. Protams, var pieņemt, ka kareivju tur bija ne vairāk kā divi un ka salu ilgstoši padomji neokupēja ne jau tādēļ, ka viņiem tas nebūtu pa spēkam, bet tādēļ, ka neviens par tādu neatcerējās, bet stāsts tomēr pats par sevi ir savdabīgs.Kamēr es un N.R. lasījām šo diženo brīvības cīņas stāstu, izrādījās, ka kaut kur ir pazuduši pārējie mūsu grupas biedri. Pamazām pie pils izejas tomēr viens otru atradām, un tas bija iepriecinoši. Vēl gan daļa no mums (Kzh un Lienču ieskaitot) vēlreiz uzskrēja pilī augšā, jo Ziņģim un Jenny bija iepriekš izdevies tas, kas mums nebija pa spēkam – atrast skatu torni, no kura pavērās lieliska aina uz Kuresāri.Pēc pils apmeklējuma devāmies meklēt kādu atvērtu un ne pārāk dārgu ēstuvi. Mūsu izvēle apstājās pie “Pappa Pizza” picērijas. Tā gan bija diezgan savdabīgs iestādījums kaut tāpēc, ka viss apkalpojošais un ēdienu gatavojošais personāls sastāvēja no viena vienīga puiša, bet mēs izlēmām neko citu nemeklēt. Veģetāriešiem Normim un Norai gan nācās puisim paskaidrot, ka viņi vēlas vienu no pieejamajām picām, tikai bez gaļas (jo veģetāru picu, ja neskaita “Margaritu”, tur nebija), bet tas vēl bija normā. Kas gan nebija normā (lai arī to, protams, varēja prognozēt), bija gaidīšanas laiks. Normis un Nora, kas pasūtīja ēdienu kā pēdējie, to dabūja kā pirmie, bet arī viņi gaidīja ilgi. Tikām Kzh un Lienča, kas pasūtīja kā pirmie, bija spiesti gaidīt vismaz savas divas stundas. Un tas bija diezgan, diezgan apnicīgi. Īsi sakot, ja tev gadās pabūt Kuresārē, varbūt uz tēta picēriju labāk tomēr neej.Kamēr mēs vēl ēdām, ātrāk ēdienu dabūjušie jau bija paspējuši aiziet un izklāt zālienā (un uz Sergeja mašīnas jumta, pašam Sergejam par lielu sašutumu) žāvēties mūsu slapjās teltis. Jo – cik dīvaini tas lai arī nebūtu, laika apstākļi bija pēkšņi spēji uzlabojušies un kļuvuši pilnīgi pieņemami.Vēl nemaz nebija vēls, tāpēc mums gribējās šajā dienā vēl pirms “jāņošanas” sākšanas kaut ko vēl apskatīt. Kuresāres tūrisma centrā bijām apgādājušies ar bezmaksas kartēm (nevienam tādas neiesaku!), tāpēc tālāk braucām, mēģinot maršrutā ietvert kādus apskates objektus. Faktiski gan vienīgais objekts, ko apskatījām bija viena muiža, kas izskatījās pēc gandrīz parastas dzīvojamās ēkas. Labākajā gadījumā tur varētu atrasties pagasta bibliotēka, pat skolai bišķi par sīku. Viss pārējais atdūrās pret faktu, ka mūsu kartes bija pagalam neprecīzas, bet norādes – neeksistējošas. Un vēl atsevišķi ceļi nebija paredzēti, lai pa tiem brauktu ar mūsu zemo apakšu mašīnām.Tad nu sākām tomēr meklēt naktsmītnes vietu. Sākotnēji bijām gan domājuši otro nakti pavadīt namiņos kempingā, taču tā kā tagad spīdēja saule, bija nekāda pamata tā darīt. Meklējumi sevišķi neieilga un mums izdevās atrast patiešām lielisku vietu pašā jūras krastā. Jūra gan tur izskatījās drīzāk pēc tāda kā ezera, jo atradāmies nelielā līcītī, bet vieta... Kas tās bija par vietu! Patiešām visu cieņu igauņiem, kas speciāli uz mūsu ierašanos bija (kā izskatījās) pirms nedaudzām dienām uzslējuši milzīgu grilu un vēl nelietotu sauso tualeti, pat malciņa ugunskuram bija uz vietas. Un labākais tajā visā bija cena – proti, tās iztrūkums. Ja salīdzina ar Latvijas stāvkrastu administrāciju, kur visas vietas bija “rezervētas” un nekas nebija bez maksas, tad šeit bija pilnīgi cita aina.Šoreiz Lienča bija vienojusies par nelielu rokādi teltīs – proti, Ziņģis un Jenny tagad varēja gulēt Sergeja teltī, bet pie mums lielajā teltī piebiedrojās Sergejs un Marina. Bija gan bažas, vai Sergeja telts spēs uzņemt mūsu otro – mazāko – piepūšamo matraci, bet izrādījās, ka tas tajā iegāja tikpat knapi kā lielais – lielajā teltī, un šī problēma bija atrisināta. Ēdām tipiskas Jāņu vakariņas – ar desām, alu, jāņasieru un folijā ceptu lasi (folijots lasis, kā zināms ir vispār visklasiskākais Jāņu ēdiens), dziesmas gan nedziedājām, toties mums bija nakts viesis. Kādā brīdī uz galda bija parādījies milzīgs izmēros un īpaši nepievilcīgs kailgliemezis. No visiem gliemežu veidiem tieši kailie ir manis vismazāk iemīļotie, un nevaru teikt, ka man pēc tam gribējās ēst sieru, kuru tas bija noslienājis. Turklāt puisis (saucu viņu tā, lai arī zinu, ka gliemeži ir hermafrodīti) bija ļoti sabiedrisks – pat pēc atkārtotiem lūgumiem bikstīšanas veidā tas nedomāja iet no galda nost. Pēc kāda laiciņa aizgājām gulēt.Naktī atkal lija. Tas jau sāka pārvērsties par nepatīkamu tradīciju, taču par laimi no rīta šoreiz lietus mitējās un mēs varējām savu iedzīvi sapakot vēl sausā laikā, kas bija ļoti patīkami. Gribējām šajā dienā apskatīt vēl ļoti daudz ko, bet nesanāca. Pabijām Pangas klintīs – tās bija labas, tad aizbraucām vēlreiz uz Kuresāri, kur ļoti mājīgajā kafejnīcā “Bruno” ieēdām brokastis. Tur gan apstiprinājās Igaunijas princips – ka pirmais pasūtītājs ēdienu saņem pēdējais, plus mūs nedaudz piekāsa finansiāli, bet kafūzis tāpat bija foršs un tā īpašnieks (droši vien viņš tāds bija) – draudzīgs amerikāņu onka.Vēl mēģinājām uziet kādu dabas taku, bet tas mums neizdevās. Toties mums izdevās atrast rindu uz prāmi. Kaut kā nebiju iedomājies, ka cilvēku, kas jāņojuši Sāremā, būs tādi nereālie tūkstoši – mēs jau viņus nebijām redzējuši. Bet rinda uz prāmi bija kaut kas vienkārši nereāls. Tās garums gan it kā nebija nereāls – kādi trīs kilometri. Taču kustības ātruma nebija vispār, un tas bija vairāk nekā depresīvi. Mēs tikai stāvējām un stāvējām. Un milzīga mašīnu plūsma pa pretējā virziena joslu mums brauca garām. Kas tie tādi – pārkāpēji vai biļešu rezervētāji? Varbūt mums arī vajadzētu šādi rīkoties? Tomēr neriskējām, bet Normis un Nora aizgāja uz ostu, apostīt gaisu un noprast, ko mums darīt. Pēc kāda laika šie zvana un ziņo – nekādā ziņā nepārkāpiet noteikumus! Izrādās, igauņiem ir izstrādāta metode, ka bez rindas braucējus pie kasēm aizsūta atpakaļ uz rindas galu. Un tās ir laba metode, to varu pateikt godīgi. Kad mēs beidzot bijām tikuši līdz kasēm un vienu mums priekšā aizlīduši bumeru, kas gan tāpat bija savas trīs stundas nostāvējis rindā, aizsūtīja prom, tā bija salda sajūta. Nekas, ka mēs šajā rindā nostāvējām vairāk kā piecas stundas. Un nekas, ka viena bija tāda stunda, kuras laikā pavirzījāmies uz priekšu par kādiem simts metriem. Kad mēs neilgi pirms astoņiem (rindā bijām no diviem) tikām beidzot uz prāmja, manas izjūtas bija vienkārši līksmības pilnas.Ar to varētu šo aprakstu arī beigt. Vēl bija pēdējā interesantā epizode, kad mūs apturēja milzīga ceļu policistu kolonna un lika pūst trubiņā (man tā bija pirmā šāda veida pieredze), tad Latvijā šķita, ka mēs būsim izprovocējuši vietējo policiju arī veikt mūsu alkohola pārbaudi (bet “menti” tomēr aizbrauca prom, mūs nesagaidījuši), taču tas apmēram bija arī viss. Ā, atcerējos – atceļā biju domājis pateikt Sergejam, ka mēs brauksim pa priekšu un viņus negaidīsim, jo viņš tomēr ir tāds ļoti godīgs šoferis, bet man gribas ātrāk tikt mājās. Tā tomēr neizdarīju, un labi ka tā, jo Sergejs, šķiet, uz Rīgu gribēja vēl vairāk kā es. Vismaz man naktī, lietū braukt tādā ātrumā kā viņam bija bail, un tikai ar piespiešanos turējos līdzi. Rīgā bijā ap pusvieniem. Trīs dienās bija nobraukti 1050 kilometri.Kāda būtu morāle no šī brauciena? Pirmkārt, iegādāties kartes (pirms brauciena). Otrkārt, es neesmu sevišķs eksperts morāļu jautājumā. Have a good time all the time! - tāda varētu būt otrā morāle.

Redzot to, cik milzīgs automašīnu daudzums kopā ar mums ieradās salā, pirmā doma mums bija pavisam vienkārša – iespējami ātrāk tikt prom no cilvēku bariem. Nē, mēs neesam gluži maniakāli vientuļnieki, taču iespēja pavadīt nakti blakus bariņam izlaidumu svinošu tīņu (un tādus mēs gan ceļā uz prāmi, gan uz paša prāmja redzējām iespaidīgās devās, īpaši valdzinoša mums nešķita.Mazliet pabraukājām pa salu, novērtējot Igaunijas atšķirīgo pieeju no mūsu dievzemītes ceļu veidošanā un remontēšanā. Kur būtu tā atšķirība? Izrādās, ka igauņiem nav pazīstama mūžsenā latviešu “ielāps-uz-ielāpa” tehnoloģija, tāpēc viņi labprātāk nomaina visu asfaltu kādā ceļa posmā (vai arī visā ceļa garumā), nevis ik pēc pāris mēnešiem pielāpa kārtējās bedres.Tā kā diena jau gāja uz vakaru, mums bija tikai viens obligāts plāna punkts – atrast naktsmītnes vietu, vēlams – jūras tuvumā. Sākotnēji gandrīz iebraucām muitas teritorijā, pēc tam nonācām kaut kādā militārā pusizgāztuvē, bet relatīvi ātri atradām arī labi piebraucamu vietu jūras krastā. Jautājums bija tikai par to, kur sliet teltis – pludmales smiltīs vai simts metrus tālāk mežiņā. Virsroku guva versija par smiltīm, un tad nu uzcēlām teltis pludmalē. Teltis mums bija trīs – Normunda standarta kategorijas telts, Sergeja budžeta kategorijas telts un mums – Sīča bieziķu kategorijas telts. Tā kā Sīcis bija aizbraucis kāzu ceļojumā uz Parīzi (nez - kāpēc viņš deva priekšroku sievai un Parīzei pār draugiem un Hījumā?), tad šīs telts sliešana radīja vislielākās problēmas. No vienas puses, tāda telts ir ideāli piemērota, lai to uzslietu lietus vai sniega apstākļos kalnos, kad katra sekunde bez “jumta” ir grūti izturama, bet no otras tādiem nepieredzējušiem smalko telšu celšanā ļaudīm kā mums tā sagādāja diezgan pamatīgu pētniecisku darbu. Vēl bija otrs principiāls jautājums – vai mūsu teltī ieies Ziņģa un Jenny piepūšamais matracis.Tu, protams, vari mani saukt par izlepušu snobu, ka man teltī gribas gulēt uz matrača, bet es tevi varu arī nosaukt kādā sliktā vārdā, ja tā darīsi. Man patīk izgulēties, un ar čiekuriem, kas dur mugurā, man tas parasti neizdodas. Tāpēc man vajag matraci. Un punkts. Labi, ka, lai arī ne bez zināmas piepūles un locīšanas, matracis teltī ietilpa un uz zemes mums gulēt nenācās. Sadalījums teltīs bija dabiskais – Normis un Nora vienā, Sergejs un Marina – otrā, pārējie – lielajā teltī.Uz līdzi paņemtā vienreizējās lietošanas grila uzcepām desiņas, ieēdām siermaizes un citus “našķus” (ieskaitot “evil” našķus – čipsus) un pamazām devāmies pie miera. Jāatzīst, ka mums četratā oficiāli trijiem paredzētā teltī īpaši daudz vietas nebija, bet es patiesībā izgulējos labi. Bišķi jau nu Ziņģa krāšana traucēja (sorry, Ziņģi, ka tā saku, bet tā bija), bet no rīta jutos pietiekami mundrs.Vienīgais, kas no rīta diži labi nebija, bija lietus. Jā, bija sācis līt un nekas neliecināja, ka beigs. Man principā nav sevišķu iebildumu pret lietu, bet šī nu bija viena no tām situācijām, kad lietus īpaši jauks nebija. Slapjas smiltis, kurās atrodas tava telts, ir mazāk simpātiskas nekā sausas smiltis. Un es neticu, ka kāds man spēs pierādīt pretējo. Vai tomēr spēs?Neatkarīgi no jebkādiem pierādījumiem, nācās vien mums pa lietu sakrāmēt visas savas mantiņas un doties tālāk ceļā. Izbraucām mēs noteikti agrāk nekā to būtu darījuši saulainā rītā, līdz ar to savs pluss šādam variantam arī bija. Es gan biju jau tāpat paspējis 30-40 minūtes kā standarta rīta putniņš pastaigāt gar jūras krastu, dungojot “pašsacerētas” dziesmiņas bez melodijas un jēdzīgiem vārdiem par to, ka ir lietus un ka man ir garlaicīgi, bet tas tā – zināšanai, ne vairāk.Šis rīts mums bija bāku rīts. Proti, mēs ar diezgan nelielu laika intervālu redzējām divas no ievērojamākajām Hījumā bākām. Vispirms – Tahkunas bāku, kuru tikai nobildējām no salijušiem fotoaparātiem, bet tad – vecajā Kopu bākā, kurā uzkāpām arī augšā. Patiesībā pirms kāpšanas bākā gan tuvējā kafejnīcā nedaudz ieturējāmies (es personīgi ieēdu kartupeļus frī ar “padomju” sardelēm – vismaz tā tās nodēvēja Sergejs). Kā izrādās, Kopu bāka ir trešā vecākā nepārtraukti darbojošās bāka pasaulē. Un tas jau ir labs rādītājs. Masīva kā baznīca tā ir patiešām lielisks bākas piemērs, kurai varu vien izteikt savu nedalītu cieņu. Es cienu tevi, bāka! Turpini priecēt tūkstošus Hījumā apmeklētāju ar savu cildeno stāju! Lai karogs tev rokās!Jā, man augšā bija bišķi bail, jo es patiešām nemīlu augstumu, bet tas nekas. Reizēm pienāk arī laiks baidīties, gluži kā tas ir ar laiku dzīvot vai mirt.Īstenībā neko citu šajā salā mēs arī neizdarījām, neredzējām, bet diezgan ātri devāmies uz prāmi, kas mūs aizvestu uz Sāremā. Un labi, ka tā darījām, jo šis prāmis gāja vien reizi četrās stundās un, ja mēs nebūtu paspējuši uz prāmi divpadsmitos, tad nāktos vien gaidīt līdz četriem. Un tas nemaz nebūtu labi.Šis prāmis bija ievērojami mazāks izmēros nekā “St.Ola”, ar kuru bijām nonākuši Hījumā, un arī cilvēku tur bija mazāk. Pa televīziju rādīja Itālijas-Spānijas futbola spēli, bet paralēli tai mēs varējām novērot vietējo publiku un spriest, kas gan no tiem varētu būt ieradies ar lielo Defenderi. Sākotnējā versija bija par pamatīgi ekipējušos jaunu pāri, bet vēlāk izrādījās, ka tie bija divi pusmūža vācieši, kuru vīrišķā puse bija stipri vien resna un bārdaina. Nekādas vērtības šādiem faktiem, protams, nav, bet tagad tu to zini un, ja tev kādreiz kāds jautās, kas brauc ar Defenderi, kura numurs sākas ar “RÜD” (saīsinājums no Ruediger?), tu zināsi atbildi. Un tas nav maz.

Dīvaini, ka vieglāk agri no rīta ir piecelties, ja tu plāno doties kādā izpriecas braucienā, nevis uz darbu. Tāpēc arī šajā svētdienas rītā, lai arī gulēts iet bija vēlu, piecelties spējām gluži viegli (un nekas, ka cēlāmies pirms septiņiem). Mantas bijām sapakojuši jau iepriekšējā vakarā (un to bija daudz. Patiešām daudz), tā ka atlika vien nomazgāties, apģērbties, iekost kādas minimālas brokastis, aiznest visu uz mašīnu un startēt.Imantā savācām Ziņģi un Jenny, pie N.R. un Noras namdurvīm (lai arī durvju tajā pusē nemaz nav) sagaidījām Sergeju un Marinu, un kopā devāmies šiem pakaļ. Normis vēl bija dažādu gadžetu gatavošanas procesā, bet relatīvi drīz arī viņš un Nora bija gatavi, un varējām doties ceļā.Sākotnēji sadalījums pa mašīnām bija tradicionālais – mūsu mašīnā kopā ar Kzh un Lienču brauca Ziņģis un Jenny, bet pie Sergeja un Marinas izvietojās Normis un Nora. Bijām gan pirmo reizi mūsu visu izbraucienu vēsturē vienojušies plaši praktizēt pārsēšanos starp mašīnām, vietu mainīšanu, pāru izjaukšanu (ne jau “globāli”, bet sasēdinot pusītes dažādās mašīnās) un patiesībā vairāk vai mazāk šim principam arī sekojām (lai arī kopumā, protams, vismaz pusi laika nobraucām tieši sākotnējos auto pasažieru sastāvos).Pat tāds web-papīra izniekotājs kā es neko daudz par braucienu pa Via Baltica uzrakstīt nevaru, tāpēc vairāk rakstīšu par vietām, kurās apstājāmies, nekā par vietām, kurām pabraucām garām.Pirmā apstāšanās vieta mums bija Tūjā, kur jūrmala ir akmeņaina un ko ne velti sauc par Vidzemes akmeņaino Jūrmalu. “Normji” un “Žakē” šeit jau iepriekš bija bijuši, bet “Ziņģiem” un “Sergejiem” (saucot pārus atbilstoši standarta saīsinātajai metodei) šīs vietas bija mazāk zināmas. Man jau akmeņaina jūrmala patīk ar savu mežonīgumu, pirmatnējumu un zemo pielāgotību pilsētas tūristiem, daudz labāk par Rīgas jūrmalas gludajām smiltīm, būdiņām un tonnām atkritumu. Tiesa, par Veczemju klinšu “administrāciju” pāris kritiskus vārdus gan vēlētos izteikt. Proti, no vietas, kur kempinga vietas ir maksas un kur pat par mašīnas noparkošanu tiek iekasēta nauda, gribētos sagaidīt, ka tur tiktu veikti arī kādi periodiski atkritumu novākšanas darbi. Ar Ziņģi attīstījām teoriju par to, vai iespējams “meža tualetes” - proti, dabierīcību apmeklēšanas abonements, bet, iespējams, tā sauktajām sviesta teorijām vajadzētu veltīt atsevišķu grāmatu, nevis par tām kaut ko rakstīt pa vidu citiem tekstiem.Kā lai arī nebūtu, svaigā gaisā bijām padzīvojušies un varējām turpināt braucienu. Notika arī pirmā sastāva rokāde. Jau iepriekš bijām domājuši, ka cilvēkus mašīnās varētu sadalīt pēc kādiem īpašiem kritērijiem, lai interesantāk. Un tā mēs sadalījāmies pēc reliģiskās piederības. Proti, Sergeja mašīnā par pasažieriem kļuvām Ziņģis, Žeņa un es kā pareizticīgie, bet visi pareizajai ticībai nepiederīgie bija spiesti braukt ar mūsu auto. Tālu gan mēs šādā veidā neaizbraucām, jo pienāca mūsu nākamā pieturvieta – Kuivižu putnu novērošanas tornis. Par sevišķu putnu novērētāju es sevi nosaukt nevaru – pacietība manu gandrīz nebeidzami daudzo pozitīvo īpašību vidū nav tā attīstītākā. Taču šajā putnu vērošanas vietā bija viens patiešām liels pluss – jūras gārņi. Cik nojaušu, līdz šim es brīvā dabā tādus vispār nebiju redzējis, bet Kuivižos to bija vesela kolonija. Sākotnēji pa gabalu izskatījās, ka tur uz sēkļa bija izvietota rinda dīvainu statuju, taču brīdī, kad šīs statujas gandrīz vienlaicīgi visas uzlidoja gaisā, kļuva skaidrs, ka tie tomēr bija gārņi. Vēl pie Kuivižu “ekstrām” nepieciešams pieminēt, ka tur nav nekā līdzīga pludmalei, jo viss jūras krasts ir zaļš randu pļavu veidā. Gandrīz pat neticās, ka tu atrodies jūras un nevis ezera malā. Paejot dažus simtus metru pretējā tornim virzienā, redzējām arī bariņu savvaļas govju, kas no mājas govīm pamatā atšķiras pēc vienas pazīmes – biezākas vilnas. Ar to šī pietura mums arī beidzās, un mēs atkal turpinājām ceļu.Trešo reizi mēs piestājām nu jau faktiski un Latvijas un Igaunijas robežas (nekas, ka robežas tur tagad nemaz vairs nav. Welcome to Schengen, baby!), proti, lai pastaigātu pa Ainažu Ziemeļu molu. Šis astoņdesmit gadus vecais gandrīz puskilometru garais mols patiešām ir viens no labākajiem sava “žanra” pārstāvjiem, ko man nācies redzēt. Iešana pa to varbūt nav no tām vieglākajām, taču tā arī ir daļa no šī mola skaistuma. Un kas gan var būt patīkamāk kā sasniegt šī mola galu, kamēr tūristu grupa no Igaunijas bijusi spiesta apstāties jau pusceļā? Protams, es nezinu, vai patiesībā nesanāk tā, ka tieši mēs uz šī mola esam tūristu grupiņa no Latvijas, jo robeža (cik saprotu) tam iziet pa vidu, līdz ar to var vien priecāties, ka esam tagad ar igauņiem vienojušies lielajā un brālīgajā Eiropas “padomju” Savienībā un ka igauņu robežsargi mūs nevarēja bez brīdināšanas nošaut par nesankcionētu viņu valsts robežas šķērsošanu (nemaz nerunājot par iespēju mola vidū ieraudzīt robežposteni).Kur tālāk? Tik uz priekšu, uz priekšu vien. Proti, uz Igauniju. Līdz Pērnavai braucām nekur nepiestājot. Bet Pērnavā gan piestājām. Pilsētu, protams, neapskatījām, jo katru reizi, kad braucam tai cauri, Pērnavu palaižam garām. Ko tā Pērnava no sevis iedomājas? Labi, ka tur vismaz atradām labu picēriju. Nosaukumu gan neatceros, bet atradās pie pieturas. Nopietni. Es nekad nejokoju. No ārpuses šķita, ka iekšā varētu būt baigākais zaņķis, bet izrādījās – nē, viss kārtībā. Picas garšīgas un ne pārmērīgi dārgas, tieši tas, kas vajadzīgs grupiņai tūristu no Latvijas. Un vēl varēja dabūt kefīru.Paēdām un atkal – ceļā. Tā kā vispār mūsu brauciena mērķis bija apskatīt Igaunijas salas, līdz Hapsalu aizbraucām bez liekas kavēšanās. Tur gan uzreiz radās viens jautājums – cikos ir prāmis, un vai mums nebūs divas stundas jāgaida uz nākošo. Taču vēl vajadzēja ieskriet vietējā veikalā, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Es personīgi būtu atteicies no ēdiena cerībā, ka arī Hījumā ir veikali, bet zināt jau nevarēja. Un tad – uz ostu. Ja prāmis izietu tajā laikā, kad mēs bijām domājuši, ka tas varētu iziet, mums nāktos divas stundas gaidīt nākamo. Nezinu, ko mēs divas stundas darītu šajā pilsētā, kura ievērojama visvairāk ar savu nefunkcionējošo dzelzceļa staciju (pie kuras pabijām) un māju, kurā (iespējams) vienu nakti pavadījis Krievijas imperators Pēteris I. Kā nupat noskaidroju, pilsētā ir arī diezgan majestātiska pils, kuru mēs savā braucienā neredzējām. Varbūt citreiz. Kāpēc neredzējām? Tāpēc ka mēs prāmi nenokavējām, bet gan gandrīz kā paši pēdējie tajā iekļuvām. Patiesībā pat baidījāmies, vai nesanāks tā, ka pirmā (Sergeja) mašīna brauks ar vienu prāmi, bet mēs ar nākamo. Tomēr tā nesanāca, un uz prāmja tika gan viņi, gan arī mēs.Un tā mēs nonācām Hījumā.To be continued

Tas, ka šogad pārmaiņas pēc vajadzētu Jāņos darīt kaut ko atmiņā paliekošāku par kārtējo braucienu uz Krastciemu, bija skaidrs jau pietiekoši sen. Sevi par nekādu dižo jāņotāju neuzskatu, līdz ar to man Jāņos gribas kaut ko vairāk nekā vienkārši ieēst šašliku un pasēdēt pie ugunskura kaut kur Pierīgā. Man vajag ceļojumus, pārsteigumus un jaunas izjūtas. Man vajag putnu vīterošanu mežā un zāģa šalkšanu kaut kur pamalē. Un vairāk par visu man nepatīk atkārtot jau pieredzēto.Mazliet padomājot gan varu atcerēties, ka nemaz tik ļoti “sēņaini” visi pēdējie Jāņi nav bijuši. Jā, pagājušogad mēs patiešām tikai aizbraucām uz dažām stundām pie Vitas, bet vēl pirms pusnakts bijām mājās un aizmiguši. Taču pirms diviem gadiem pirms palikšanas pie tās pašas Vitas paspējām vēl aizbraukt uz Ventspili. Tāpat pirms četriem gadiem izbraukājām tālāko Jūrmalas daļu, bet beigās palikām Saldū pie Noras vecvecākiem. Tomēr manā skatījumā spilgtākais Jāņu pavadīšanas veids bija vēl gadu agrāk – 2003.gadā, kad trīs dienas ap Jāņiem braukājām pa Sēliju. Un tieši šāds trīs dienu brauciens bija paredzēts arī šogad.Sākotnēji skatījāmies mūsu Dienvidaustrumu kaimiņa – Baltkrievijas virzienā. No astoņiem potenciālajiem braucējiem tikai divi (Sergejs un Marina) šajā valstī ir bijuši, un vispār Baltkrievija ir tāds kā neizzināts laukums, kas mums vismaz teorijā varētu kļūt par aizraujoša piedzīvojuma daļu. Taču izrādījās, ka vesela virkne dažādu traucēkļu mums liedza šajā virzienā doties. Tur ietilpa gan diezgan dārgās šīs valsts vīzas (un citi ar braucienu saistītie izdevumi), gan Ziņģa pases maiņas procedūra, gan Zanes un Sīča kāzas, īsi sakot – vesels problēmu komplekss. Tad jau šķita, ka varbūt tomēr mums vajadzētu jau ceturto reizi pēc kārtas lūgt Vitas viesmīlību mūs izmitināt pie sevis Jāņu naktī, bet tad radās doma par Sāremā un Hījumā.Lai arī šeit bez papildu izdevumiem neiztikt (līdzās lielai benzīna litrāžai šādā braucienā nācās rēķināties ar vairākiem pārbraucieniem ar prāmi), šādam braucienam mums tomēr savākties izdevās. Un tas ļoti priecēja, jo pēdējā vairākdienu autobraucienā (izņemot vairākus mēnešus iepriekš plānoto “slaveno” 2007.gada septembra Eirotripu), bijām bijuši... jau pieminētajos 2003.gada Jāņos. Gandrīz neticās, ka tas bija TIK sen. No mums astoņiem četri Sāremā bija bijuši iepriekš (Hījumā, ja nemaldos – neviens. Varbūt Jenny). Ziņgis, Nora un es uz šo salu bijām divu dienu klases ekskursijā vēl trakajos skolas gados. Taču patiesībā šāds brauciens neskaitās, jo skolas ekskursijās neviens nedodas, lai redzētu kaut ko jaunu. Tur dodas parādīt sevi no labākās puses. Kāda lai arī šī labākā puse nebūtu. Pamatā izvēle ir starp diviem variantiem – pietempties vai kā lūzerim sēdēt malā un ņirgāties par tiem, kas pālī. Kurš variants ir labāks, es pat īsti nepateikšu. Bet nav šaubu, ka neviens no šiem variantiem neparedz sevišķu dabas un arhitektūras pieminekļu apskatīšanu. Jenny Sāremā pabija nesenākos laikos un droši vien nevienam kurpes šajā salā nepievēma, tāpēc varbūt viņai bija mazāk interesanti braukt, es jau nezinu.Patiesībā ilgstoši arī šis brauciens bija zem lielas jautājuma zīmes. Proti, lielākā problēma visos mūsu braucienos jau kopš pašiem to pirmsākumiem ir bijusi saistīta ar automašīnu skaitu. Senajos laikos šoferi bija divi – Bubļiks un Ģirts, reizēm kādu no viņiem aizstāja Fiļa. Tagad, 2008.gadā, tiesības ir daudziem, bet ar mašīnām bieži joprojām ir problemātiski. Lai mēs kaut kur vispār varētu aizdoties vairāk kā 4 cilvēku kompānijā, bija nepieciešama otrās mašīnas piedalīšanās. Par mums un dzeltenīgo Audi šaubu nebija (ignorējot problēmas ar pašieslēdzošos mūsu mašīnas signalizāciju), bet par otro šoferi – Sergeju – bija. Proti, Sergejam un Marinai bija jau sarunāts Jāņus svinēt pie draugiem Dagdā. Bet Dagda nemaz neatrodas Sāremā. Taču N.R. lika lietā savu neierobežoto šarmu un Marinu savaldzināja. Tfu ti, nevis savaldzināja, bet pārliecināja, ka spontāns un ne sevišķi labi saplānots brauciens uz Igauniju ir tieši tas, kā viņas līdzšinējā dzīvē ir pietrūcis. Un tā nu nostabilizējās mūsu astoņu cilvēku komanda: N.R. un Nora, Sergejs un Marina, Ziņģis un Jenny, kā arī Kzh un Lienča.Plāni pirms izbraukšanas mums bija pietiekami aptuveni – pirmajā dienā aizbraukt uz Hījumā, tur pārnakšņot, otro dienu nodzīvoties pa to salu un doties uz Sāremā, trešajā – atpakaļ uz dzimtajām ārēm. Tādi sīkumi kā salu plāni mūs, protams, neuztrauca. Uz vietas vienmēr var visu izdomāt labāk.Atceļā no Scs un Za kāzām ar Ziņģi un Jenny iebraucām veikalā, lai iepirktu kādu pārtiku braucienam. Centrālās pirkuma daļas bija divi kilogrami mednieku desiņu un divi vienreizējās lietošanas grili. Izbraukšana bija paredzēta svētdienas rītā ap pusastoņiem-astoņiem.Kā mums izgāja braucienā, par to rakstīšu nākamajā reizē.

Because of national holidays we had a 4 days long "weekend". On Saturday we went to the wedding of Scs and Za.Then from 22nd to 24th we went to the islands Hiiumaa and Saaremaa in Estonia. These 3 days were full of fun and laughter and now I`m tired like hell and back at work. A more detailed description will follow. In Latvian. When I have gathered my strength.

After website outages which kept us off-line the entire weekend we`re back and kicking. As N.R. told me the sites were down because of a fire in the servers building. Scary, isn`t it?Actually, there`s not much news since the last update. Our Belarus trip (about which I hadn`t even written yet) was cancelled due to lack of enthusiastic participants. Currently it seems possible that we will go to Belarus nevertheless (just me and Liencha). If anyone else is interested in going to Belarus from 22nd to 24th of June we`re open for offers. Anyhow I`m determined not to have the 4th Midsummer night fest in a row in Krastciems (no offence intended but it is slightly too monotonous for my taste), so - let`s see what happens.

It seems that after all we will have the possibility to stay in Milano for at least a couple of hours after our arrival on the 15th of July. I was informed by Ryanair that our raceflight was rescheduled so we would be landing in Bergamo at 13:45 (instead of 20:45) thus giving us an opportunity to take a walk around the centre of Milan before taking a train to Turin. On the negative side - on the road back our airplane from Bergamo takes off at 7:45 in the morning, which means that we`ll have to get up unpleasantly early. And as far as Tom Waits is concerned - the cheapest tickets are at around 100 EUR pro person. Actually the price wouldn`t be an issue for me here but the time is...

Tā kā vasara vairs nav aiz kalniem, un cerams, ka šogad būs arī kādas nedēļas nogales, kurās nelīs lietus, rokas arvien vairāk niez plānot, kurp tad šovasar varētu / vajadzētu aizdoties.Ir skaidrs, ka jūlija otrā puse visa tiks veltīta Itālijas ceļojumam, kurā aizies 11 no 20 dienām, kas teorētiski būtu paredzētas atvaļinājumam, vismaz piecas dienas vajadzētu atstāt uz gada nobeiguma pusi, gan tām kāds pielietojums tad atradīsies, līdz ar to atliek četras dienas, kurās teorētiski varētu kaut kur doties. Praktiski tas nozīmē, ka varētu uztaisīt pāris "garos wīkendus" - t.i., piemēram, paņemt brīvu piektdienu, lai varētu braucienu uzsākt ceturtdienas pēcpusdienā un atgriezties Rīgā svētdienas vakarā, vai pat paņemt brīvu gan pirmdienu, gan piektdienu. Plus - vienkārši 1-2 dienu izbraucieni "standarta" nedēļas nogalēs.Protams, daudz kas būs atkarīgs no kāzām, kuras šovasar gaidāmas vairākas un noteikti ietekmēs mūsu ceļošanas plānus. Plus pilnībā atkrīt iespēja doties divu-trīs dienu izbraucienos sekojošās nedēļas nogalēs: 28.06.-29.06 un 5.07.-6.07, jo tajā laikā ārzemēs būs mani vecāki un līdz ar to mūsu pārziņā būs visi trīs suņi, kurus atstāt uz divām dienām vienus diez vai būtu gudrs risinājums. Varētu pieņemt, ka arī 12.-13. jūlijā - dienās tieši pirms Itālijas brauciena nekur tālākos braucienos nedosimies (tas varētu būt mazliet pārspīlēts aktīvisms). Pie "nepieejamajām" nedēļas nogalēm var pieskaitīt arī 24.-25.maiju un 31.m.-1.jūniju (Lienei būtu tā kā jāgatavojas valsts eksāmeniem). 21.-22.jūnijā, cik noprotu, būs vienas no kāzām, tātad tajās dienās arī gluži 1000 km nebrauksim.Tātad, kādas nedēļas nogales atliek iespējamajiem vasaras braucieniem?1) 10.-11.maijs2) 17.-18.maijs3) 7.-8. jūnijs4) 14.-15. jūnijs5) 2.-3. augusts6) 9.-10. augusts7) 16.-17.augusts8) 23.-24.augusts9) 30.-31.augustsProtams, nedomāju, ka 9 reizes dosimies braucienos kaut puslīdz tālu, bet šie būtu tie datumi, kuros braucieni būtu iespējami (kā jau minēts - pagaidām neievērojot potenciālās kāzas ar nezināmajiem datumiem).Kur ES gribētu šovasar aizbraukt? Vai kur es vismaz domāju, ka mēs varētu šovasar aizbraukt?1) Igaunijā aizbraukt uz Munameģi - protams, iebraucot apskatīt arī kaut ko citu, jo viena paugura dēļ šādu gabalu diez vai būtu vērts doties2) Saaremaa un Hījumā - esmu gan tur bijis lieliskajā klases ekskursijā, bet tas bija alkoholisma, nevis dabas apskates brauciens3) Traķi, Viļņa - nezinu, kā tas iespējams, bet es faktiski nekad neesmu īsti bijis Lietuvas galvaspilsētā4) Baltkrievija - būtu lieliski, ja varētu noorganizēt Sergeja (Mooed) vadībā braucienu uz Baltkrieviju - citādi tā ir mūsu tiešā kaimiņvalsts, kurā nekad neesmu bijis un kuru kaut vai tīri eksotikas pēc būtu vērts apskatīties; domājams, ka šāds brauciens varētu būt tiešām uz 3-4 dienām un ar vismaz divām mašīnām un lielāku cilvēku skaitu;5) Vēl viens apsverams variants būtu saņemties un aizbraukt ar auto un prāmi uz kādu no "īstajām" ārvalstīm - Zviedriju vai Somiju, bet nevis ar mērķi apskatīt Stokholmu/Helsinkus, bet gan šo valstu countryside.Tas arī viss, ko uz šo brīdi varu iedomāties.Bet vienu varu nosolīties ar stingru pārliecību - ar velosipēdu, auto, vilcienu, kājām, lidmašīnu, laivu vai vēl kādā nebūt citā veidā šī vasara ir jāizmanto uz pilnu klapi. Kā saka sprite: не дай себе засохнуть!

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar visādu aprakstu veidošanu - par to, kur esmu reiz bijis, ko darījis utt (it īpaši attiecībā par velosipēdiem), bet viens ir droši - es nerakstīšu detalizētu aprakstu tam ceļojumam manā dzīvē, ar kuru es varētu visvairāk lepoties, ka tādā ir devušies tikai pavisam nedaudzi cilvēki. Proti - braucienam ar tvaikoni pa Jeņisejas upi no Krasnojarskas līdz pat Dudinkai / Noriļskai stipri tālu Sibīrijas ziemeļos. Kāpēc es par to nerakstīšu? Tāpēc ka man tolaik bija nepilni astoņi gadi un no šī brauciena man nav pat vienas vienīgas fotogrāfijas, kas faktiski nozīmē vienu - ļoti pabalējušas un nekonkrētas atmiņas bez sevišķas vērtības. Un tā man ir patiešām žēl.

Nobeigums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.2001.gada rudens bija citāds kā visi iepriekšējie rudeņi – skolas vairs nebija, bija augstskola, citiem bija arī darbs (manā gadījumā bija piepelnīšanās, nevis regulārs darbs). Līdz ar to arī velobraucienu ziņā situācija sāka mainīties – vairs nebija iespējams kā “vecajos” laikos katru dienu kaut kur aizbraukt (kā savulaik ar Uldi I. gandrīz katru dienu pēc skolas bez mazākā iemesla braucām uz Mežaparku un atpakaļ). Parādījās viens jauns brauciena maršruts – uz universitāti, kuras iekšpagalmā mans velosipēds nostāvēja diezgan daudz stundu.Brīvdienās tomēr braukājām pietiekami bieži – ar Ziņģi vai bez Ziņģa devos pie N.R. un kaut kur braucām, lielākoties gan šie braucieni nebija īpaši tāli, bet vismaz principā mēs kaut kur braukājām. Nekādu dižo braucienu, kurus tagad ar nostaļģiju varētu atcerēties, gan vairs nebija. Lielos “izrāvienus” bija aizstājuši braucieni no kategorijas “apciemojam Ģirtiņu” vai “pabraukājam Anniņmuižas mežā”.Šādi izskatījās mans Anlen velosipēdsTā gāja līdz 2002.gada pavasarim-vasarai (starp citu, ap šo laiku ziemas pārtraukums starp sezonām bija sarucis pavisam īss). Nē, 2002.gadā neviena epohāla velobrauciena nebija, bet bija kas cits. Vispirms man kaut kad maijā pie LU nospēra velosipēdu, par ko biju ļoti vīlies, bet nākamajā dienā kopā ar N.R. izstaigājām vairākus veloveikalus, līdz nopirku sev jaunu “Anlen Ariel” velosipēdu, kas pēc klases bija stipri līdzīgs manam iepriekšējam ritenim.Ar jauno riteni mans populārākais braucienu maršruts bija uz Jūrmalu, kurp maija beigās-jūnijā devos vienatnē gandrīz katru dienu ar mērķi tur pildīt mājasdarbus pirmajai vasaras sesijai. Īstenībā citu variantu kā braukt vienatnē man tolaik arī nebija – darba dienās N.R. un Bū strādāja, Ziņģis bija praksē jūrā, Scs bija vienkārši pamatīgi atsevišinājies no mūsu kompānijas. Un tad es iepazinos ar Lienču, kas arī manus velo ieradumus dabiskā kārtā mainīja.Pirmajā mūsu pazīšanās vasarā es vairākkārt veicu vienatnē spurtus Zasulauks-Kauguri (tie varētu būt kopsummā kādi 30 kilometri vienā virzienā), arī ar Lienču šur tur pabraukājām, bet manā velobraucēja biogrāfijā bija sācies acīmredzams noriets. Kas bija garākais brauciens 2002.gadā? Es pat nepateikšu. Varbūt pēc Ziņģa atgriešanās no jūras veicām kādu nopietnāku distanci? Neesmu pārliecināts. Pilnīgi iespējams, ka vairāk par kādiem 60-70 kilometriem tā arī ne reizi šajā gadā neveicu, kas, protams, nav nekas dižs.Ziņģis un es pie klasiskā Jūrmalas grausta2003.gads. Ievērojamākais brauciens bija kopā ar Ziņģi un N.R. uz Lielupes ieteku jūrā, bet ne tāpēc, ka tas būtu tāls velobrauciens (par tālumu tur runāt būtu smieklīgi), bet mūsu izgudrotā pilnīgi bezjēdzīgā sporta veida – sēdekļu mētāšanas – dēļ. Un tad man atkal nozaga velosipēdu. Šoreiz gan aizgāja kopā divi velosipēdi – mans “Anlen” un N.R. vecais labais “TREK”. N.R. jau pēc pāris dienām iegādājās jaunu velosipēdu – masīva paskata “Giant”, bet es atmetu ar roku, man bija apnicis, ka man tik bieži zog velosipēdus, turklāt dižas vajadzības pēc velosipēda arī vairs neizjutu – braucienu mums bija tik maz, ka saukties par velobraucēju vairs īsti nevarēju.Pēc kāda laika gan nopirku kaut ko velosipēdam līdzīgu – par piecīti iegādājos pusizjukušu padomju velosipēdu, kuru sākotnēji domāju saremontēt un kļūt par tādu kā Scs atdarinātāju. Tomēr faktiski izrādījās, ka mans “jaunais” ritenis bija ne tikai ļoti sliktā stāvoklī, bet tas arī bija kaut kā dīvaini konstruēts, ka ar to braucot neizbēgami sākās sāpes kreisajā plecā. Līdz ar to kopumā ar šo nezvēru veicu labi ja pāris desmitus kilometru, līdz tas nonāca savās mūža mājās – pagrabā.Converse kedas un velocimdi nedara mani par lielāku velobraucēju kā lakats un lietusmētelisPagāja gads, pienāca 2004.gada vasara un es tomēr saņēmos iegādāties jaunu velosipēdu – vislētāko pieejamo “Rock Machine” modeli, kāds bija atrodams. Protams, ne tam bija klase, ne komforts, bet jauno laiku vajadzībām – braukāšanai uz lekcijām – ar to bija vairāk nekā pietiekami. Viens puslīdz jēdzīgs brauciens šajā vasarā mums tomēr sanāca – ar Lienču, Bubļiku un N.R. izbraucām Cēsu-Valmieras maršrutu. Šis brauciens iezīmējās ar to, ka tajā "nolūza" Lienča, kā rezultātā Bū un N.R. aizbrauca mums pa priekšu. Vispār uz šo laiku N.R. bija kļuvis jau par dominējošo velosipēdistu mūsu kompānijā, proti, viņš ar Noru bija vienīgie, kas braukāja patiešām regulāri un nopietni, bet viņu stāsts nav mans stāsts.Pirms Limbažu velobrauciena2005.gadā arī bija tikai viens brauciens, par kuru būtu vērts pastāstīt – ar Ati un divām Lienēm apkārt Limbažiem. Raugoties uz iepriekšējo gadu standartiem, tas nebija nekāds dižais sasniegums – divās dienās knapi pāri par 100 kilometriem, bet pieticīgajos velo braukšanas apstākļos, kādos biju nonācis, nu jau arī tas vairs nebija tik maz. Protams, braucienu mazliet izbojāja regulāri līstošais lietus un fakts, ka biju sapūdējis savu telti, bet tā jau ir cita tēma.Tikām par 2006.gada piedzīvojumiem ar velosipēdu man vispār nav nekā ko teikt. Šķiet, ka vienreiz bijām Baltajā kāpā, kaut kad pabraukājām pa Rīgu, bet būtu smieklīgi to visu saukt par “velobraucieniem”. Ja pieņem, ka 1999.-2002.gadā šādu “braucienu” man bija pāris simti, bet 2003.-2007. - labākajā gadījumā pāris desmiti, nākas izdarīt bēdīgus secinājumus.Pie UEFA mītnes NionāVispār par pēdējiem kādiem 4 gadiem man bija tikai viens brauciens, par kuru varu kaut kādā mērā lepoties, un tas bija 2007.gada februārī, kad biju komandējumā Ženēvā un veicu braucienu uz Lozannu, pievarot dienas pirmajā pusē pāri par 100 kilometriem. Ilgstoši netrennētais organisms gan pamatīgi niķojās un šis brauciens bija patiešām smags, bet vismaz reizi par ilgiem laikiem varēju teikt – jā, es to vēl varu! Viens ir droši – ja man vēlreiz vajadzēs braukt uz Ženēvu, tad vajadzēs kādās brīvdienās šo sasniegumu pārsist un veikt divās dienās pilnu loku ap Ženēvas ezeru (ap 220km).Šodien ir 2008.gada 24.marts. Esmu apņēmības pilns šogad veikt vismaz vienu “nopietnu” velo braucienu. Vai šī apņēmība pāraugs arī darbos, laiks rādīs.

Turpinājums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa.Ziņģis pie Scs mājas pārdomā dzīviPar gadiem man kaut kas tagad ir pilnīgi sajucis, bet laikam sanāca tā, ka Ziņģim savs velosipēds parādījās kaut kad vienpadsmitās klases laikā un tuvāk mācību gada sākumam pie saviem velosipēdiem tika arī N.R. un Buu. Mēs – vecie velobraucēji – Ziņģis, Sīcis, es – uz šiem jaunajiem veloentuziastiem raudzījāmies ar zināmu skepsi, ka viņiem velosipēdi nopirkti tikai izrādīšanās pēc, ka par intensīviem velo braucējiem viņi nekļūs. Laiks parādīja, ka attiecībā uz Bū sava tiesa tur bija, bet par N.R. to gan nevar teikt, jo – un tas man ir jāatzīst – vairākus pēdējos gadus viņš gadā nobrauc ievērojami vairāk kilometru nekā es.Velobraukšanas kompānijā līdz ar to pamazām notika pārmaiņas – Uldis I. vairs ar mums tik bieži kopā nebrauca, viņam bija parādījusies personīgā dzīve, bet par jauno velo sastāvu kļuva kompānija: N.R. (laba violetas krāsas Trek velosipēda īpašnieks), Bū (viņa Rockmachine Outpost bija pilnīgi pieņemams), Ziņģis (Rockmachine Manhattan viņam nokalpoja ilgus gadus), Scs (“nekad nepirkšu moderno riteni!” - tāds bija viņa sauklis) un es (“Jaguar” - tā ir laba velosipēdu ražotāju firma) – tāds pats sastāvs, kādā pavadījām kopā lielāko daļu laika arī bez velo braukšanas. Ar Uldi I. vēl atceros, ka vienreiz tiku braucis kopā ar Vērpi apciemot tā vectēvu kaut kur Jaundubultos (vai tas bija 10. vai 11.klasē – tagad vairs nezinu).No šīs pirmās jaunā sastāva vasaras braucieniem visspilgtāk atmiņa man palikuši divi – pirmais braucens uz Saulkrastiem un mans un Bubļika varoņeposs – brauciens uz Madonas rajonu.Sāksim ar pirmo, kas bija pēdējais mans fiziskās pārbaudes fiasko. Tolaik mēs vispār bieži braukājām uz Saulkrastiem pie Bū, bet parasti – ar vilcienu. Taču tajā reizē mēs braucām ar riteņiem. Dalībnieku sastāvs bija diezgan neparasts – es, Scs un Agnija (viena no tā sauktajām “Skļifovska vāverēm”). Īsi sakot brauciena pamata specifika bija tāda, ka es atkal “nolūzu” un man brauciens prasīja stipri daudz laika. Taču pamata triks, ja pareizi atceros, bija tajā, ka arī pārējie divi brauca ar pamatīgu atstatumu – Scs nesās kā vēja spārniem, Agnija kaut kur pa vidu, un es atpaliku daudzus kilometrus un droši vien ceļa mērķi sasniedzu par kādu stundu vēlāk. Būdams visilggadīgākais velo braucējs no trijiem, es droši vien jutos totāli pazemots (labi, ka savu tās dienas emocionālo stāvokli īpaši vairs neatceros). Tikām atceļā Scs laikam atkal aiznesās (viņš kaut kur steidzās), bet vismaz es tik nežēlīgi nenolūzu (lai gan jāsaka, ka atšķirībā no turpceļa, kurā izjustais nogurums man joprojām labi palicis atmiņā, atceļu es neatceros – zinu tikai to, ka ar vilcienu atpakaļ nebraucu). Bubļiks ar pārsistu celi pie BērzukrogaTomēr vasaras pēc 11.klases galvenais brauciens bija tas, ko mēs ar Bū veicām kaut kad tuvāk vasaras beigām. Stāsts tam visam apakšā bija stipri muļķīgs un vairāk vai mazāk bezjēdzīgs. Īsi sakot – bija mums radies tāds prikols, ka mēs varētu apciemot viņu “laukos” visas “Skļifovska vāveres”. Mēs bijām jau pabijuši kaut kur aiz Lapmežciema pie Danas (kuras mātei Bū mēģināja pārdot kaut kādus plastmasas traukus, ar kuriem tolaik bija aizrāvies), un numurs divi sarakstā bija Agnija, kurai bija lauki Aronas pagastā (netālu no Madonas).Protams, Agnija par mūsu gaidāmo ierašanos informēta nebija (un priecīga – vēl jo mazāk), bet es vienmēr esmu bijis traku iniciatīvu atbalstītājs (Bū kaut ko tik absurdu, domāju, bez manis uzsācis nebūtu). Tātad – mēs braucām pa šoseju uz Madonu. Jau kaut kur pie Rīgas robežas Bubļiks skaisti nolidoja no velosipēda un pārsita celi, kas pēc tam viņam ilgstoši asiņoja (Bū vispār tolaik salīdzinoši bieži iekļuva dažādās velo avārijās), bet mūsu braukšanas tempu tas nekādi neietekmēja. Pie Bērzukroga mēs iekļuvām pamatīgākajā lietusgāzē, es uzrādīju personīgo rekordu ūdens patēriņā – divos piegājienos izdzēru 3,5 litrus minerālūdens, un ap pulksten sešiem pēcpusdienā mēs bijām sasnieguši savu ceļa mērķi, veikuši aptuveni 160 kilometrus – mans rekords uz to laiku, Bubļika visu laiku rekords. Dīvainākais bija tas, ka mēs pat nebijām nereāli pārguruši. Par sevi es tolaik jau biju puslīdz drošs, ka man vajadzētu varēt ar šādu distanci galā tikt, jo biju ļoti daudz iepriekš braukājis, bet arī Bū bija līmenī pateicoties tam, ka katru dienu vasarā viņš ar velosipēdu brauca uz Mārupi, kur piedalījās savas māsas mājas celtniecībā.Jā - šī nenoteiktā dzimuma un seksualitātes būtne esmu es. Yuck!Kā jau minēju, Agnijas pārsteigums mūs ieraugot, nebija īsti pozitīvs, bet tas nekas. Kopumā mēs tur sabijām līdz aiznākamās dienas rītam, kad uzsākām atceļu. Savā ziņā es brīnos, cik labi mēs tajā trešajā dienā atkal mināmies – jo dienā pa vidu mēs ar pamatīgām pūlēm bijām varējuši aizbraukt līdz kaut kādam tuvējam ciematam, kopā tad nobraucām maksimums divdesmit kilometrus, bet bija ļoti smagi. Tikām atceļš atkal gāja pietiekami raiti. Tiesa, man kaut kā šis brauciens bija pietiekami piegriezies un es Bū pierunāju Siguldā iekāpt Rīgas vilcienā. Tas pat nebija noguruma dēļ vai baidoties, ka atkārtosies iepriekšējā mana Siguldas brauciena scenārijs – laiks bija ap dienas vidu, pat lēnām ripinoties mēs bez problēmām tiktu uz Rīgu. Bet lieta ir tāda, ka braucieni pa šoseju tomēr nav sevišķi laba izklaide un pēc ilgāka laika tie kļūst stipri apnicīgi un Pleskavas šoseja vispār nav fenomenāli saistoša.Vispār šīs divas vasaras – pēc 11. un pēc 12.klases bija visintensīvākās velobraukšanas laiks. Uz Saulkrastiem vien tiku braucis ne mazāk kā piecas reizes. Vismaz vienu reizi – vienatnē. Bet šis vienatnes brauciens, protams, nebija pats atmiņā paliekošākais (vienīgais, ar ko tas bija zīmīgs, ka ievēroju savu vēlāk ļoti iecienīto stratēģiju – bez vajadzības neapstāties, braukt, kamēr ir spēki).Pie Bemberu ceptuves kādā no daudzajiem Saulkrastu braucieniemPar interesantākajiem Saulkrastu braucieniem: viens no tādiem neapšaubāmi bija tas, kurā Scs pazaudēja savu somu ar kompaktdiskiem. Vairs neatceros, kā toreiz bijām uz Saulkrastiem aizbraukuši (proti, vai tas bija kāds no ievērojamajiem braucieniem vai nē), bet situācija bija tāda: mēs braucām trijatā – Scs, N.R. un es. Tā kā es biju manāmi apslimis, tika izlemts Lilastē iekāpt vilcienā un braukt uz Rīgu, ar veselību kā teikt nav ko riskēt. Izkāpām mēs no vilciena gan nevis Rīgā, bet kaut kur pierīgā (nezinu, kas mūs dīdīja tā darīt, laikam bijām izlēmuši, ka nedaudz pabraukāties tomēr par ļaunu nenāks). Taču gandrīz uzreiz attapāmies, ka Scs vilcienā atstājis savu somu, kurā līdzās viņa drēbēm bija vairāki legālie mūzikas kompaktdiski, kurus viņam nepavisam negribējās pazaudēt. No tā, starp citu var secināt, ka Saulkrastos bija bijis kāds “tusiņš”, tāpat vien jau diski līdzi nevienam nebija. Izteikšu pieņēmumu, ka tā varētu būt bijusi Scs 17. dzimšanas diena, tātad datums – ap 2000.gada 29.jūliju (lai gan tikpat iespējams, ka tas bija kāds cits pasākums). Kā lai arī nebūtu, mēģinājām vilcienu panākt. Scs bija tik ļoti aizsvilies domā, ka tas būtu iespējams, ka mēs ar N.R. viņam līdzi neturējām un viņš aizgāja mums garām kā viesulis. Mēs tikām braucām savā tempā un, sasnieguši Rīgu, uzzinājām, ka somu Scs atgūt izdevies nebija.Otrs zīmīgākais brauciens uz Saulkrastiem bija mums ar Ziņģi divatā (droši vien – pēc 12.klases). Tā bija viena no retajām reizēm, kad vienā dienā veicām gan turp-, gan atpakaļ ceļu (kopā – ap 100 km). Turpceļā nekas vērā ņemams nenotika, viss labums sākās jau Saulkrastos. Tur mēs kopā ar Bū aizgājām uz mežu, bet Ziņģis bija nopircis vienu tumšo “Vanaga” alu plastmasas pudelē. Mēs ar Bū spriedelējām – kurš izrādīsies uzvarētājs – Ziņģis vai alus. Acīmredzami uzvarēja otrais, jo atpakaļ brauciens uz Rīgu man atmiņā ir palicis kā viens no spraigākajiem piedzīvojumiem manā velobraukšanas pieredzē. Kāpēc? Tāpēc ka Ziņģis bija pamatīgā pālī un nevarēja nobraukt taisni, regulāri izbraucot šosejas vidū. Vienā no situācijām es pat ievēroju, ka viņš brauc aizvērtām acīm – atpūšas. Mēs piestājām pie tā sauktā Apaļā ezera, kur Ziņģis nopeldējās un pēc tam atkal bija tīri jēdzīgā kondīcijā (vismaz – salīdzinoši ar to, kāds viņš bija iepriekš). Alu viņš līdz galam tā arī neizdzēra – tas kaut kur tika izmests, starp citu, šajā braucienā uzstādījām apstāšanās reižu rekordu – manuprāt, mēs stājāmies kādas 7 reizes 50 kilometru maršrutā, kas uz to laiku jau nebija nekāds labais rādītājs. Bija vēl viens brauciens uz Saulkrastiem, kurā devāmies trijatā - Ziņģis, N.R. un es, lai tur Bū palīdzētu malkas skaldīšanā. Tā kā es un Ziņģis bijām N.R. pamatīgi nokaitinājuši, jo kamēr mēs skaldījām malku, viņš sēdēja un neko neskaldīja, beigās viņam atbrauca pakaļ tēvs un velosipēds tika iekrāmēts mašīnā. Tas gan ir jāatzīst, ka mēs bijām stipri nejauki (reizēm).Bijām arī ĶemerosKopumā dažādu braucienu mums tolaik bija ļoti daudz – katrā nedēļas nogalē tādi bija viens vai divi. Kaut kā sanāca, ka ar Scs kopā braukājām salīdzinoši retāk (jo viņš bija “sliktais” līdz ar to, ka bija vairāk iecienīts pretējā dzimuma vidū), visvairāk braucienus veicām trijatā – Ziņģis, N.R. un es. Bubļiks vairāk braukāja pirmajā vasarā, otrajā mazāk. Kas arī nebija brīnums, jo visai ātri pēc skolas beigšanas Bū bija iekārtojies darbā un līdz ar to pārstāja būt viens no mums – parastajiem braucējiem.Mūsu standarta maršruti tātad bija – uz Saulkrastiem, uz Jūrmalu, ar Ziņģi vienreiz aizbraucām arī nopeldēties Ķīšezerā, reizēm veicām arī lielākus līkumus, kaut kad vienreiz ar N.R. un Ziņģi braucām garāku posmu ap Ķīšezeru (toreiz sēdējām pieturā kaut kur galīgos laukos un skaitījām, cik no garāmbraucošajām mašīnām bija VW Golf). Attiecībā uz Ķīšezera braucienu var pieminēt, ka tas sākās kā gluži vienkāršs brauciens uz Zaķumuižu, kura gaitā mēs nomaldījāmies un sākām pilnīgi bezmērķīgi braukāt pa mežu, uz dullo izvēloties, kurp braukt tālāk, ar vienīgo mērķi - izvairīties no lielajiem ceļiem.Tā izskatījās N.R. kamera brauciena beigāsNo braucieniem, kuros piedalījās Scs, ievērojamākā bija mūsu tūre uz Pelēm – ir tāda apdzīvota vieta salīdzinoši netālu no Mārupes. Tas brauciens bija zīmīgs ar to, ka tajā mēs jau pašā sākumā pamatīgi salijām, tad nekādi nevarējām atrast to vietu, uz kuru braucām (tur arī faktiski nekā apskates vērta nebija), bet galvenā dienas atrakcija bija N.R. velosipēda aizmugurēja kamera, kura sākumā cītīgi laida gaisu, bet beigās pavisam pārsprāga. Beidzās tas ar iespēju N.R. dažus kilometrus velosipēdu nest uz pleca. Tā gadās.Uldis, Dana, N.R. - Ādažu benzīntankāReizēm braucienos piedalījās arī mazāk aktīvi mūsu pasākumu dalībnieki – vienreiz uz Saulkrastiem braucām ar Uldi I. un Loti un vairākām “vāverēm”; kaut kad bija arī Saulkrastu brauciens, kurā mums piebiedrojās Gints (vai arī tas bija Ģirts?). Kaut kad braucām ar divām no “vāverēm” uz Balto kāpu (Dana un Nora?), viņas nepavisam nebija sajūsmā par braukšanu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem (vai arī par mūsu sabiedrību – kāda starpība). Bija arī brauciens uz Rīgas lidostu. Īsi sakot – braucienu bija tik daudz, ka tagad tos pat uzskaitīt ir smags darbs un divās intensīvākās braukšanas vasarās mēs veicām patiešām neskaitāmus kilometrus. Ziņģim vēl bija viņa vairāki braucieni uz Mālpili, es tīri sporta pēc regulāri rullēju turpu-šurpu pa velo celiņu.Piemērs ar barankāmVēl viena piebilde: mūsu uzturs tā laika velobraucienus sastāvēja no divām lietām – barankām un minerālūdens (reizēm – kolas, bet obligāti barankām). Es esmu bijis baranku cienītājs kopš laika gala, bet draugi, šķiet, man pielāgojās, pieņemot, ka barankas – tas ir labākais velosipēdista ēdiens.Pārskatot tās nedaudzās bildes, kas man ir no šiem braucieniem, varu secināt, ka gandrīz visi augstāk aprakstītie braucieni notikuši vai nu 2000.gada vasarā vai 2001.gada vasaras pirmajā pusē, jo augustā es iegādājos savu gaišzilo Rockmachine un uzticamais “Jaguar” tika diskvalificēts kā transporta līdzeklis. Par to, kā es ar savu “Jaguar” biju noņēmies, varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu – tam bija mainītas riteņu rumbas (vairākkārt), centrālais monobloks, pedāļi un pat vienreiz metināts salūzušais rāmis. Tomēr ievērojot to, cik daudz tolaik braukājām, tur pat nevajadzētu brīnīties. Jaunais RM velosipēds bija gan vieglāks par manu veco, gan kvalitatīvāk taisīts, gan aprīkots ar priekšējo amortizatoru. Tā pirmais īstais pārbaudījums bija Liepājas brauciens, kas vienlaikus bija pēdējais mans “lielais” veikums velo braukšanā, bet tolaik to vēl nenojautu.Cik mēs stilīgi...Mēs bijām pārliecināti, ka pieaugušo dzīve un autovadītāja apliecības iegūšana neko mūsu velobraukšanas ieradumos neizmainīs. Ka tik ne tā.Turpinājums sekos

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.Kā jau minēju pirmās apraksta daļas beigās, ap kādu 6.-7. klasi velosipēdi bija pilnīgi izgājuši no modes. Ja ne Uldis I., pilnīgi iespējams, ka visi mani tālākie velobraucieni nekad arī nebūtu notikuši. Pat vēl trakāk – es pat neizslēgtu varbūtību, ka ne tikai manējie. Ja velosipēdu nebūtu Uldim un man, tā nebūtu arī Ziņgim. Ja vienīgais velosipēda īpašnieks mūsu draugu lokā būtu Scs (kuram velosipēds faktiski tāpat bija brāļa), diez vai viņš daudz braukātu. Līdz ar to velobraukšana nebūtu populāra tēma un velosipēdus nenopirktu N.R. un Bū (jo nebūtu kompānijas, kurā notiek velobraucieni). Turpinot attīstīt teoriju – iespējams, ka visu mūsu dzīves būtu iegrozījušās savādāk, ja kādu dienu pēc 9.klases beigām Uldis nebūtu man paziņojis, ka viņš ir nopircis jaunu velosipēdu. Protams, varbūt viss augstāk rakstītais ir kaķa murgi, bet – vai tu vari par to galvot?Tātad, kādu dienu vasarā pēc devītās klases un pirms ģimnāzijas sākuma Uldis nopirka “Jaguar” velosipēdu. Tas bija īsts MTB velosipēds, ar 21 ātrumu, divām rokas bremzēm un šausmīgi masīvu rāmi. Tam laikam tas bija arī (pēc mūsu standartiem) stipri padārgs – 109 lati veikalā “Trek”. Nezinu, kādā veidā man izdevās dabūt no vecākiem naudu tāda paša velosipēda iegādei, bet izdevās, un tā ar vienas dienas starpību ar Uldi arī es kļuvu par lepnu kalnu velosipēda īpašnieku. Tolaik es pat nenojautu, ka 18 kilogramu svars velosipēdam skaitās kaut kas liels.Pirmie izbraucieni notika netālu – turpat pa tuvējo apkārtni, taču pamazām mēs sākām justies drošāki par saviem spēkiem un sākām uzņemties tālākas distances. Pirmais mūsu “nopietnais” brauciens bija uz Vārnu krogu un Balto kāpu. Mazāk kā gadu iepriekš mēs daļu šī maršruta bijām gājuši kājām ekskursijā ar tā saukto Svoloču (tā būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu un varbūt pat kādreiz tādu saņems), bet ar velosipēdiem gluži tik intensīvi pa purviem mēs nedevāmies, toties mums izdevās cits sasniegums – nomaldīties mežā un ilgstoši meklēt ceļu. Tomēr beigās mēs to, protams, atradām (citādi es diez vai rakstītu šo velogrāfiju) un pat laimīgi nokļuvām mājās. Pilnīgi pārguruši, bet guvuši apliecinājumu savam pārdabiskajam spēkam velobraukšanā.Vēl pēc nedēļas devāmies nākamajā braucienā – nu jau uz Jūrmalu, kas pēc mūsu standartiem bija vispār īsts varoņdarbs. Aizbraukuši līdz Majoriem un atpakaļ, mēs jutāmies kā īsti pasaules čempioni velo braukšanā (protams, atceļā mēs neskaitāmas reizes apstājāmies, lai atpūstos). Kad kāds vecāks paziņa man teica, ka aizbraukt līdz Majoriem jau nav nekas dižs, es pat apvainojos.Mūsu pirmajā velo sezonā diezgan bieži braucienos iesaistījās arī Ziņģis, kuram gan sava velosipēda tolaik nebija, bet viņam bija izdevies gluži labu riteni aizņemties no paziņām. Faktiski tolaik velobraucieni notika trijos dažādos dalībnieku sastāvos – Uldis un es; Uldis un Ziņgis; un mēs visi trijatā, tā vismaz bija ar garākajiem braucieniem, ar Ziņģi divatā garākos braucienos nedevāmies, jo visas velobraukšanas galvenais entuziasts tolaik bija Uldis – visrūdītākais no mums trijiem. Vismaz vienu reizi bija arī gadījums, kad Ziņģis brauca ar mana māsasvīra trīs ātrumu vācu “drātēzeli” - toreiz aizbraucām līdz Jaundubultiem.No tiem laikiem, kad velobraucieni nebija iedomājami bez Ulda līdzdalības, varu pieminēt vēl dažus. Viens no tiem bija mana lielākā izgāšanās velo braukšanas vēsturē – mēs braucām trijatā ar Uldi un mūsu bijušo klasesbiedru Didzi, kas bija vairākus gadus trenējies velobraukšanā, bet es “nolūzu” vēl pie Rīgas robežas un visai drīz pateicu: “Brauciet tālāk bez manis.” Pavisam lēnā tempā aizripinājos līdz Jūrmalas robežai, lai vismaz teorētiski varētu teikt, ka līdz Jūrmalai esmu ticis.Patiesību sakot, tolaik braucieni, kuros neizturēju, nebija nekāds retums. Atlētisks es nekad neesmu bijis, un bez nopietna darba kaut cik normālu velobraucēja kondīciju sasniegt nav iespējams.Tolaik visiem mūsu braucieniem bija viens mērķis – sagatavoties lielajam triecienbraucienam uz kaut kādu vietu apmēram 90 kilometru attālumā no Rīgas, kur bija paredzēta kaut kāda nometne no skolas. Es īstenībā (tā man vismaz tagad šķiet) nopietni domājis par to īsto braucienu nemaz nebiju, bet tas taču neliedza gatavoties.Vēl mums bija divatā viens tīri labs brauciens uz Ķemeriem (tā laika distances rekords – ap 90 kilometriem vienā dienā), toreiz braucām divatā ar Uldi. Tā kā šis brauciens notika neilgi pēc manas katastrofālās izgāšanās braucienā ar Didzi, biju ļoti priecīgs, ka toreiz sevišķi traki noguris nebiju (vismaz ne tādā mērā, ka ar savu vilkšanos traucētu Uldim).Vēl bija daudz īso braucienu – uz tuvo Jūrmalu (pēc pirmajām reizēm tas vairs nebija tik grūti), tomēr “agrīnās” braukšanas fāzes virsotne un vienlaikus – dziļākā bedre man bija brauciens uz Siguldu.Toreiz mums piebiedrojās Scs, ar kuru iepriekš nekur braukuši nebijām. Atceros, kā pirms brauciena mēs abi ar Uldi šaubījāmies, vai Scs būs nopietns braucējs – viņa velosipēds nebija vis stilīgs “Jaguar” kā mums abiem, bet 40 gadus vecs zviedru armijas vienātruma rumaks. Jau braucienā turp kļuva skaidrs, ka Scs ir ne mazāk nopietns braucējs kā mēs abi, bet atceļā – ka daudz nopietnāks par mani. Ja līdz Siguldai tiku bez sevišķām problēmām (pa Pleskavas šoseju mēs rullējām kā īsti lielceļa karaļi), tad atceļā gan sākās šausmas. Kaut kur posmā starp Sēnīti un Vangažiem man iestājās pilnīgs spēku izsīkums, tik pilnīgs, ka nekādas atpūtas, nekādi uzmundrinājumi, nekas vairs nespēja neko mainīt. Uldis un Scs pamatīgi nopūlējās ar mani, kustība līdz ar to mums bija katastrofāli lēna un skumīga. Ja viņi man būtu ļāvuši, no Julgas es būtu braucis mājās ar tramvaju, bet kaut kādā veidā šie abi mani tomēr pārliecināja turpināt. Vienu reizi es pat nolikos zemē, kad kedas šņore bija aptinusies ap pedāli, un man bija tāds pārgurums un vienaldzība, ka pat augšā celties negribējās. Pāri visiem tiltiem stūmos, nevis braucu. Kad beidzot nokļuvu mājās, es biju vienlaikus ļoti laimīgs un pārliecināts, ka vairāk ar šādiem muļķīgiem braucieniem neaizraušos. Kopumā tajā dienā laikā no 13:00 līdz 22:00 bijām veikuši 120 kilometrus – mans pārliecinošs tā laika rekords.Labākais šajā stāstā bija tā epilogs – nākamajā dienā Uldis, kas nepavisam nebija noguris, ar Ziņģi aizbrauca uz Jelgavu un atpakaļ, un lielāko daļu atceļa Uldis atkal varēja kurnēt, ka Ziņģis “nevilka”. Cik sapratu, Ziņģim šajā braucienā bija piemetusies tāda pati kaite kā man dienu iepriekš, bet Uldis atkal bija vilcēja un uzmundrinātāja lomā. Ziņģis tikām pēc šī brauciena ilgstoši apgalvoja, ka viņš ar Uldi bija braucis uz Liepāju, un tikai pēc mūsu īstā brauciena uz Liepāju iemācījās šīs divas pilsētas atšķirt.Precizējums: aprakstītie braucieni notika divu nevis vienas vasaras garumā, hronoloģija gan varētu būt pareiza. Tikai vasarā pēc 11.klases sākās mūsu braucieni pilnīgi jaunā dalībnieku sastāvā.Turpinājums sekos

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.Looking back at it the reasons for taking this death-march don`t seem that important but my motivation back then was pretty simple. Me and Zin had gotten a “no” for participating in a boat trip with some friends because (as it could be easily concluded) we weren`t “cool” enough. So we decided to have an adventure of our own – to go by bicycle to the port city of Liepāja to watch the “Liepājas dzintars” music festival there. Actually we weren`t that much interested in the festival as in proving that we could master such a long trip at all. N.R. came along because he didn`t have anything better to do (by that I mean to say that he didn`t have a big motivation to complete the “race”).There wasn`t much of a planning before the trip – I borrowed a tent from my sister, we took the minimum required luggage and decided to start at 7 AM on the morning of the 10th of August. Theoretically we were prepared to split the distance for two days because in some ways it was certainly over our heads but at the same time we believed that the distance could be mastered over a single day, thus the early start.Our choice of the route was simple as a rock – we decided to ride the entire distance on the Riga-Liepāja highway which didn`t promise much thrills but was the shortest and fastest way. Plus back then we almost never took any minor roads despite the fact that all our bikes were essentially MTBs.So we began at seven. The original plan was to make a 10 minutes stop after either every one hour of riding or after every 20 kilometers (which was basically the same thing). Our equipment for the ride included: one tent, three sleeping bags, some spare clothes, some sandwiches and a couple bottles of water.The early stages of the day were easy and pleasant. The day was neither cold nor hot, we were feeling great and ready to kcik the ass of the road. We were young (my friends were 18, I was 17 at that time), I had bought a new bicycle just a couple of months earlier and we had had much practice over shorter distances, so there was no reason why we couldn`t succeed with our plan. Close to the Riga city limits we overtook a couple of Finnish bikers who certainly weren`t on the road for the first day. But we were much faster and younger than them, so we had nothing to fear.The first few relaxation stops weren`t really needed – we could go on for some time without too much fatique. Personally I`m not a big fan of making stops during bicycle trips as they tend to make you lose the riding rhythm but we all understood that on a distance this long it wouldn`t be wise for us to play heroes.My personal experience suggested that there were two stages of a bicycle trip when I was known to experience exhaustion – the first one was very early – around 20-30 kilometers from the beginning, another – at around 60-70 kilometers. Luckily we had passed the first tricky part, so I knew that even if the strength would leave me later on we still would have enough time to make at least half the planned distance to Liepaja by the end of the day. But for some reason at around 60 kilometers I was feeling just fine and as the road had many downhill sections we were rolling just great. Still there was a problem – by we I mean only me and Zin, meanwhile N.R. was experiencing difficulties. First, he had made a mistake by putting too much weight on his shoulders (literally – his bag was too heavy) and second he just wasn`t feeling that great. It was a bad situation in a way that when one of the riders gets tired in a race like this there`s little you can do. We made some stops but as I already stated previously – a ten or even 20 minutes stop doesn`t change a thing – in fact I believe that you can`t regain much strength without at least a couple of hours of complete relaxation – that means sleep. Yes, there are ways like energy drinks and stuff like that but sitting for ten minutes on a bench doesn`t give you the same kick as a can of spinach.So for quite long periods Zin and me were riding a couple of kilometers in front of N.R. I know the feeling when you`re behind by such a distance and are feeling terribly (for quite a few times I`ve been in the position myself), there`s little nice about it. But – and that`s a fact – there isn`t anything that the other riders can do about it. By riding on a slower pace you don`t gain anything – if you`re out of juice, you`re out of juice completely and there isn`t a slower speed at which you still are feeling comfortable, it is equally hard to ride at 25 km/h and at 15 km/h in such a state. But still you can`t help from feeling that the people who aren`t waiting for you enough are complete jerks who have dragged you into something that isn`t right for you at all. (here I speak in general and not about the feelings of N.R. in this particular situation, as I wasn`t miraculously reading his mind).The last of N.R. we saw approximately 100 kilometers in to the race, slightly before the town of Broceni. Zin and me took a small loop to the center of the town (slightly left off the highway) to buy some drinking water. As we learned to know later on Broceni was the final destination of the day for N.R. - he hopped on a bus there and returned to Riga. So then we were two.There isn`t much to describe about the road – it was a regular Latvian highway with a bad asphalt quality, no infrastructure for bicycles and a boring terrain around it. Now I don`t even understand how we were able to make it at all – even by car the road is long and event-less but on a bicycle when your butt hurts like hell and your speed is painfully low it is a completely different level of boredom.It was around noon (or maybe one o`clock) when we entered the town of Saldus – the most serious town on the way to Liepaja. As it is nearly in the middle between Riga and Liepaja we could have even stayed for the night if we had wanted to leave the rest of the distance for day two. But it was surely too early to call it a day, so we only had a lunch in Saldus (cheap and relatively tasty food on plastic dishes) and went on. Actually we didn`t really go on – for approximately an hour we sat next to the Saldus city limit sign regaining strength. I`m not sure that we were really that much tired but we certainly knew that we would grow very tired pretty soon.Back on the road we had a relatively funny episode. We were sitting on a bench during one of our many stops when a car stopped by us. A fellow asked us if we knew the road to Kuldiga, we replied that we weren`t local and didn`t know much about geography anyhow. Only after having answered we noticed that at the moment we were looking at a map of Latvia and considering how far we already were. And you know what? Kuldiga is in Latvia.Anyhow we rode on. As time and kilometers went by it became harder and harder to go on. At around 160 kilometers both of us were already pretty much exhausted. But what could we do apart from going on? Nothing, so I think. We just rode on, of course we had to stop more often now and the stops themselves also grew longer, but we were slowly moving towards our goal. In some small village we bought orange juice (not fresh orange juice but some synthetic “nectar”) and at least to me the juice gave something similar to second breath. The final kilometers from Grobina to Liepaja were long as hell anyhow. It was past 9 in the evening when we entered Liepaja, more than 14 hours from the beginning of our trip. The ride through Liepaja wasn`t that difficult as we had the feeling of mastered a devious task but I still was feeling very dizzy and when my sleeping bag fell of from the handle of the bike I even nearly missed it.Of course we were way too tired to even think about something as crazy as going to a concert, we just wanted make it to the beach in order to put our tent up there. For some reason finding the beach wasn`t as easy as it should have been, we got a bit lost and found ourselves in a cemetery but at the end we reached our destination anyway.On the next morning we decided that we had enough fun already and bought tickets on a train back to Riga.We had several hours before the departure of the train, so we took a very, very slow ride to the city park (next to the place where the music festival was held, if I remember it correctly), sat on a bench like boring old men and then – here comes the most exciting part – the last 2 hours in Liepaja we spent on the train station looking at pigeons and some amateur taxi drivers who offered to take anyone willing to Riga. As we had bicycles and not much money we weren`t interested. So we waited for the train. And then we went home. End of story.I doubt that this experience taught us much (if anything). We had proven to ourselves that we could do it and we had also understood that there wasn`t a necessity to do so. But this is the life. Even if your journey isn`t a spiritual one and you don`t learn shit from it, it`s still in some ways sweet and sad to look back on it and reminiscence the days when you could do something this useless and not even regret it for a minute.

Kā jau rakstīja Lienča, šovasar plānojam doties ceļojumā uz/pa Itāliju. Lai arī biļetes ir jau pasūtītas, nekas cits vēl nav saplānots un pārdomāts, bet tas nekas. Ir pāris obligāti punkti: Milāna, Roma, Turīna, (droši vien) Venēcija, bet kāda būs tam visam secība un kā kur nokļūsim, par to padomāsim vēlāk.Taču par vienu jautājumu gan jau esmu sācis domāt: par nakšņošanu. Tā kā auto mums šajā braucienā nebūs (ja, protams, nepaņemsim kādu nomā, bet tas šķiet mazticami), tad variants ar naktsmītņu meklēšanu uz vietas acīmredzami atkrīt, tātad vajag jau Rīgā iepriekš izdomāt gan precīzu maršrutu, gan kur katru nakti paliksim. Varianti faktiski ir divi - tradicionālais viesnīcu un mazāk tradicionālais - pie labiem cilvēkiem (caur kādu hospitality club stila servisu). Otrais, protams, ir lētāks, bet ne tik drošs. Tiesa, tas ir arī interesantāks un vismaz teorijā jautrāks. Katrā ziņā noteikti paskatīšos, kā ir ar šādām iespējām. Bet viesnīcu cenas izskatās diezgan nejaukas - rūpīgi gan vēl neesmu meklējis, bet izskatās, ka pa nakti varētu rēķināties uz kādiem 80EUR no mums diviem, un tas noteikti ir vairāk, nekā man gribētos maksāt. Ja kāds var padalīties pieredzē, izmantojot Hospitality stila kopienu pakalpojumus, būšu ļoti pateicīgs.

Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.Vienā ziņā šī diena bija unikāla – attiecībā uz brokastīm. Šī bija vienīgā reize visā ceļojumā, kad mēs ieēdām “normālas” klasiska stila brokastis, nevis pašgatavotus “Kažburgerus” vai “Norburgerus” un nevis no bezpersoniska zviedru galda. Protams, zviedru galdi arī mēdz būt dažādi – nevar salīdzināt Demānovas ielejas baiso pieticīgumu un Zell am See viesnīcas bagātīgo ēdienu izvēli un solīdo apkalpošanu. Tomēr tikai pie Jozefa mēs paši bijām simtprocentīgi noteicēji tam, ko vēlamies ēst, un tikai šeit omlete tika pagatavota speciāli mums.Patiesībā Liene un es nebijām plānojuši piedalīties pēdējā ceļojuma pārgājienā – Normunda noskatītajā stundu garajā maršrutā gar ūdenskritumiem. Un tomēr, tā kā nekā cita, ko tajā laikā darīt mums nebija (bija gan alternatīva aizbraukt uz vēl vienu ledus alu, bet kaut kā slovāku alu politika šo variantu pārāk pievilcīgu nedarīja), tad kāpām arī mēs. Šajā maršrutā viena no labākajām ekstrām bija sekojoša – maršruts ir vienvirziena un par iešanu nepareizajā virzienā paredzētas iespaidīgas soda naudas. Līdz ar to – atpakaļceļa nav. Maršruts skaistuma ziņā patiešām bija unikāls un paradīzes statusu attaisnojošs – tu rāpies pa akmeņiem, starp kuriem lodā upe, šķērso ūdenskritumus, gandrīz vertikālas dzelzs kāpnes tevi ved augšup, augšup un vēlreiz augšup (šeit kilometru garajā pastaigā ir 250 metri absolūtā kāpiena – visai pārliecinošs slīpums sanāk). Fiziski patiesībā nebija tik traki, brīžiem gan bija tā mazliet baisāk (labi, ka Liene un es neredzējām blakus vienām kāpnēm uzstādīto krustu kādam senākam kāpējam), bet galvenokārt bija interesanti un nevis nogurdinoši (atšķirībā no, piemēram, pirmās stundas gandrīz horizontālā kāpiena Tlstas kalnā Fatros). No augšas lejā pēc idejas varēja atgriezties vairākos veidos – pa autoceļu (jo šajā kalnā brauc arī mašīnas, tikai pa citu pusi, protams), ar kalnu pacēlāju (kas izskatījās nelietots kopš astoņdesmitajiem gadiem, lai arī vienā brīdī mēs redzējām to darbojamies) vai – pa vēl vienu taku. Loģiski, ka mēs gājām pa taku.Ar to arī atvadījāmies no Slovākijas. Šī valsts, kas pirmajā dienā mūs bija šokējusi ar Bratislavas netīrību, bet vēlāk pārsteigusi ar savas dabas skaistumu, vismaz manā “sirdī” tai palikusi diezgan neskaidra vieta. It kā skaista valsts. It kā – zaņķis. Savā ziņā līdzīga Latvijai. Tikai kalnaina.Vēl pirms ceļojuma bijām paredzējuši atceļā iegriezties Veļičkas sāls raktuvēs un Krakovā. Taču patiesībā bijām (vai vismaz es biju) braucienā tik noguruši un emociju pārsātināti, ka uz Krakovu īpaši vairs nevilka (starp citu, tieši šī iemesla dēļ es sākotnēji biju vēlējies mūsu braucienu apgriezt pretējā virzienā, lai Krakova būtu turpceļa un nevis atceļa objekts). Uz sāls raktuvēm tomēr (lai arī ne bez pamatīgas skriešanas) paspējām, un devāmies apskatīt, ko tad tādu sāls racēji gadsimtu laikā sastrādājuši. Kā izrādījās – daudz. Šeit gan attiecībā uz mani nostrādāja viens negatīvs faktors – tā kā es diezgan daudz biju dzirdējis, ko tur varēs redzēt, un pietiekami labi to biju arī iztēlojies, jebkāds pārsteiguma efekts izpalika. Un tas ir žēl. Bet citādi – protams, iespaidīgs pasākums, un nav brīnums, ka šajā vietā cauru gadu tūristu čum un mudž. Vienīgais, kas kaut kā nepatika – no sāls izveidotais pāvests Jānis Pāvils II.Pēc raktuvēm mūsu prasības bija gluži pieticīgas – mazliet benzīna, mazliet ēdiena un mazliet gultas. Īsi sakot – gribējās vēl kādu gabaliņu aizbraukt, bet gribējās arī ēst un gulēt. Taču tas viss sagādāja pamatīgas problēmas. Kaut kādu iemeslu dēļ vietu, kur paēst, nekādi atrast nevarējām (nebija gan arī vairs īpaši agrs), arī gultasvietas nemaz katrā kaktā nemētājās. Ēdiena jautājumu beigās atrisinājām drastiski, bet ne īpaši veiksmīgi – nopirkām kaut kādus aizdomīgus burgerus. Lai arī pēc Normunda ieteikuma ieēdu šādām situācijām paredzētu tableti, kuņģis man pēc tiem vēl ilgi sāpēja. Garša arī nebija gluži labākā cilvēces vēsture.Naktsmītni atradām kādā tīri glaunā ceļmalas motelī (nekādu seksa zaņķu šoreiz!), kurā gan runāja angliski, gan ņēma pretī kartes. Vienīgi Lienes un mana istaba kaut kā bija neveiksmīgi izvietota ar logiem pret šoseju, tā ka naktī īpaši kluss nebija, bet nevar jau gribēt visu.Pēdējā diena mūsu ceļojumā bija tieši tāda, kā to varēja gaidīt – ļoti poliska. It kā atlikusī distance nebija tik milzīga – astoņsimt kilometru. Bet zinot to, kāda ir braukšana pa Poliju, tas bija pilnīgi pietiekami daudz.Īsti ko stāstīt par šo braucienu, man nemaz nav. Ilgi meklējām vietu, kur pusdienot, līdz tīras sagadīšanās pēc atkal ieēdām tajā pašā Baranowski Lomžā, kur bijām ēduši turpceļā. Mocījāmies ar ceļa remontiem un ātruma ierobežojumiem. Jo ātrāk tuvojās vakars – jo vairāk pārņēma tāda kā depresija, tipiskas atceļa sajūtas, kad tevi pamazām pārņem pārdomas par nākamajās dienās risināmajiem jautājumiem un visas sadzīves raizes, kas iepriekš bijušas nosviestas tālākajā mašīnas stūrī, tevi pārņem arvien vairāk un vairāk. Sarunas uz šo laiku parasti ir apklusušas, katrs sēž un savā nodabā kaut ko domā. Tā arī viss beidzas un pāriet, un ap vienpadsmitiem vakarā mēs esam Rīgā un atlikušas tikai divas dienas līdz atsāksies darbs. Tāds tas atvaļinājums.

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk kā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.Arī gandrīz viss alā bija nepatīkama pārmaiņa. Pirmkārt, ledus tur bija maz – septembrī tas ir gandrīz savā minimālajā līmenī, izkusis draņķis tāds. Otrkārt, par fotografēšanas atļauju alā nācās maksāt 300 kronas (aptuveni 6 latus), kas bija stipri vairāk, nekā manā skatījumā būtu pieņemama summa par šādu lietu. Treškārt, stāstījums tur bija slovāku valodā (un turklāt ierakstā – būtu tak varējuši arī anglisku runātāju sameklēt). Ceturtkārt, slovāki nemāk uzvesties. Nekad iepriekš alā nebiju redzējis kādu mēģinam ekskursijas laukā nolauzt stalaktītu. Turklāt tas “kāds” nebija mazs bērns, bet čalis vismaz mūsu vecumā. Liene viņam aizrādīja, lai viņš neko neaiztiek. Es viņu nosaucu par “mentally challenged”, bet laikam gan angļu valodu viņš nesaprata (citādi droši vien es būtu norāvies). Pietkārt, daudzviet alas sienas aprakstītas, stalaktīti nolauzti, visādi loši visur met monētas, lai varētu šajā vietā atgriezties. Izspriedām ar Lieni, ka pirms ieejas alā cilvēkiem vajadzētu likt pildīt veselā saprāta testu un nepieskaitāmus cilvēkus atstāt ārā.Pēc šīs alas doties uz Brīvības alu vairs īpaši negribējās, bet bijām izlēmuši, ka tajā ieiesim un tāpēc tā arī izdarījām. Normis un Nora neko nolēmuši nebija un līdz ar to palika ārā. Šoreiz nevajadzēja ilgi gaidīt, šoreiz grupā idiotus nemanījām, šoreiz ala bija patiešām grandioza. Pilnīgi citi iespaidi. Vienīgā problēma – otrajā alā par fotografēšanas biļeti nesamaksājām un mums nācās nelegāli fotografēt no kabatas (tiešā šī vārda nozīmē). Lieki piebilst, ka reti kura bilde sanāca kaut cik normālā kvalitātē, ļoti reti kura. Bet vismaz ietaupījām sešus latus, un tas arī ir ieguvums.Kad atgriezāmies no alas, atklājām, ka Normunda un Noras mašīnā nav, bet pie stiklu tīrītāja pielikts cukura papīrītis no blakus esošas viesnīcas un rakstīts: “esam tur”. Tur viņi patiešām bija, un bija jau ieēduši pusdienas. Mēs tad nu arī ieēdām, kas cits mums atlika.Līdz ar to mums Slovākijā bija atlicis vairs tikai viens ieplānotais punkts – dabas parks Slovensky raj (kas nozīmē Slovākijas un nevis Slovēnijas paradīzi). Ko mēs tajā domājām darīt, vēl nebija zināms, bet bija zināms, ka uz šo parku mums vajadzēja aizbraukt. Tad nu mēs devāmies uz parku un pie reizes meklējām guļvietu. Šajā braucienā mums izdevās iebraukt vienā no baisākajām vietām visā mūsu ceļojumā – kaut kādā pa pusei pamestā čigānu pilsētā. Tur izskatījās vēl baisāk nekā Bratislavā, dominējošais automobīļa vecums svārstījās ap trīsdesmit gadiem, ielās bija ļoti daudz tumšas ādas krāsas bērnu, vairums māju izskatījās tikai daļēji apdzīvotas un pat aiziet līdz bankomātam šajā pilsētā šķita diezgan bīstams uzdevums.Šajā pilsētā mēs palikt kaut kā nevēlējāmies, tā vietā centāmies iespējami ātri tikt uz kādu citu vietu, vienalga kādu. Ciematā pie ezera, kurā vajadzēja būt kādai ļoti ekstrēmai (un īsai) pārgājienu takai, mēs savām prasībām atbilstošu mītni atradām. Tā bija ēstuve vienlaikus ar pansiju un tajā darbojās kāds gados pavecāks fenomenāli aktīvs ungārs vārdā Jozefs Szabads, kas skraidīja apkārt kā iesvilis. Visi viņa viesi, izņemot mūs, bija vācieši, ar kuriem viņš ļoti dzīvi vāciski sarunājās, bet mums vienā brīdī kaut ko sāka skaidrot slovākiski, skaidrojot, ka viņam neesot laika domāt vāciski, jo esot šausmīgi daudz darba (kā izskatījās, daudz darba viņam ir cauru diennakti). Toties naktsmītne bija patiešām forša un tik autentiski laucinieciska, cik vien varēja vēlēties.Istabā mēs bijām jau ļoti agri, bet vēl kādas divas stundas pirms gulētiešanas vienkārši runājām visādas muļķības, jo it kā bija nogurums un neko vairs darīt nevarēja, bet vienlaikus bija arī agrs.

Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.Mēs uzreiz devāmies uz glauno viesu namu, kurā bijām solījuši nakšņot. Ne tāpēc, lai atvainotos par savu netaktiskumu, bet tāpēc ka tam blakus sākās mūsu izvēlētais pārgājiena maršruts. Protams, mēs būtu jutušies komfortablāk, ja mūsu rīcībā būtu bijusi kāda normāla karte, nevis tikai pārfotografēta tā, kas bija tantei pie sienas, bet nācās vien iztikt ar to pašu. Informācija lejā vēstīja, ka Tlstas (tas ir kalna nosaukums, augstums – 1373) maršruts ilgst trīs stundas (nebija gan skaidrs – vai tas bija domāts līdz loka galam vai līdz augšai, pieņēmām pirmo variantu), tas likās normāls variants, tad nu sākām kāpienu. Kāpām un kāpām – diezgan ilgi ceļš gāja pa tādu kā ieleju, visu laiku augšā, bet ne pārāk stāvu.Pēc kāda laiciņa (tas ir – aptuveni stundas) sākās arī kaut kas līdzīgs klintij. Pēc nepilnām divām stundām sasniedzām tādu kā maršruta virsotni, proti, domājām, ka esam sasnieguši šī pārgājiena augstāko punktu. Ne pārāk tālu gan varēja redzēt vēl vienu milzīgu kalnu, bet mēs loģiski spriedām, ka tas nekādi nevarētu ietilpt mūsu maršrutā. Kad no tā sauktās virsotnes ceļš turpināja iet augšā, sapratām – nē, tomēr mums būs jāiet augstāk. Vēl pēc minūtēm četrdesmit – atkal virsotne, šoreiz nu gan īstā, lielais kalns pārāk tālu un pārāk augsts – par kāpšanu tajā nevarētu būt ne runas, un ceļš arī iet lejā...Kādus simts metrus, ja ne mazāk. Un tad atkal – augšā. Kāpt arvien grūtāk, arvien nogurdinošāk. Un tomēr pēc gandrīz četru stundu pārgājiena esam augšā. Urrā! B pieveikuši šitādu kalnu (apmēram 900 metri augstumu starpība starp leju un augšu). Vai mēs neesam varoņi? Paga! Ko te dara tie tīņi ar savu skolotāju? Šķiet, ka pa otru pusi gājusi skolēnu ekskursiju grupa mūs ir apsteigusi. Lielā pašapziņa atkal pamazām sarūk. Tiesa, iespējams, viņi ir izgājuši stipri agrāk par mums. Iespējams, mēs tomēr esam par viņiem spēcīgāki, ne?Lejupceļā uzgājam pamatīgu alu, kura bija atzīmēta arī mūsu plānā. Kā izrādās, Mažarnā ir viena no ievērojamākajām Slovākijas alā, bet ne dziļuma dēļ (tā ir “nieka” 130 metrus dziļa), bet tādēļ, ka tur tajā atklātas liecības, ka tur dzīvojuši akmens laikmeta cilvēki. Ieiet alā gan ir aizliegts, bet mūs neviens no iešanas tajā neatturēja. Skats diezgan baiss un pirmatnējs.Kad esam pusotru stundu kāpuši atpakaļ lejā un tur ieraugām mums jau priekšā esam tos pašus skolniekus,... tad nu ir skaidrs, ka laikam mēs tomēr īpaši atlēti neesam. Tāpat ir skaidrs tas, ka esam sešas stundas izstaigājušies pa kalniem un pēc Latvijas standartiem esam varoņi.Vēlāk devāmies uz Oravas pili, vietu, kur filmēta pirmā un klasiskākā filma par Drakulu – Nosferatu. Dienas gaismā īpaši baisa šī pils neizskatās, toties milzīgā un nepieejama gan. Tik nepieejama, ka sešas stundas nostaigājušies mēs pat neapsvērām domu uzkāpt kalnā, lai to apskatītu labāk no tuvuma. Tad jau vieglāk kā normāliem japāņu tūristiem to sabildēt no lejas. Tā arī izdarījām.Turpat netālu pilsētā Liptovsky Mikulāš ieēdām vēlās pusdienas un jutāmies šai dienai kustējušies pietiekami. Tas gan nenozīmēja, ka tajā pašā Mikulāšā gribējām nakšņot. Šim nolūkam mums bija paredzēts braukt uz Demānovas ieleju, kur divpadsmitā diena bija jāaizvada alu zīmē. Dažus kilometrus no alām palikām gulēt ļoti glītā un komfortablā viesu namā.

Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?Iesākumā izlēmām pārbaudīt, vai nevaram no rīta Bratislavā sameklēt kādu normālu vietu, kur varētu pavadīt nākošo nakti. Nevarējām. Lonely Planet piedāvātais variants izrādījās kaut kāds internāts, kas bija apmēram vienā līmenī ar iestādi, kurā es pirms gadiem piecpadsmit nakšņoju Madonas rajonā. Un tas izsaka daudz. Atmetām Bratislavai ar roku un devāmies uz Vīni, izlemjot vakarā domāt par gulēšanas jautājuma risinājumiem.Austrijas galvaspilsēta Vīne bija vienīgā mūsu ceļojuma pilsēta, kurai izlēmām atvēlēt veselu dienu, nevis tikai pāris stundas, un, zinot šīs pilsētas izmērus, mēs tāpat neko daudz redzēt paspēt nevarējām.Izmantojot to, ka brīvdienās Vīnē ielu malās mašīnas parkot var nemaksājot, novietojāmies gandrīz pašā vēsturiskajā centrā. Karaliska pilsēta, ko tur citu teikt. Iegājām slavenajā Stefana domā, pastaigājāmies pa citām ievērojamākajām tiešā centra vietām, tad izdomājām doties uz slaveno Hundertwassera māju. Tā kā attālums līdz turienei bija salīdzinoši liels, izlēmām izmēģināt vienu no Vīnes foršajām iezīmēm – ielu malās nomā paņemamos velosipēdus Citybike. Viss jau būtu labi, ja ne viens sīkums – velosipēdi tur tiek izsniegti, reģistrējoties ar kredītkarti. Un manu Unibankas Mastercard aparāts atteicās ņemt pretī – droši vien magnētiskā josla tai nav labā stāvoklī. Un Maestro kartes pretī neņem. Un ar vienu karti var paņemt tikai vienu velosipēdu. Līdz ar to es velosipēdu dabūt nevarēju. Nācās vien pārējiem lēnām ripināties, bet man – ātri iet. Līdz ar to gūta mācība – vēlams šādā ceļojumā dodoties apgādāties ar dažādām alternatīvām kredītkartēm.Atkal jau nestāstīšu pēc kā izskatās Hundertwassera māja – vari to sagūglēt un apskatīties pats. Pateikšu tikai – oriģināli. Tad sekoja jautājums – ko darīt tālāk? Mums vēl bija paredzēts doties uz Šēnbrunnas pili, blakus kurai atradās viens objekts, kuru gribēju apskatīt es – labirints, un viens, kas interesēja NorNor – zooloģiskais dārzs. Viena versija bija, ka NorNor tur varētu braukt ar velosipēdiem, bet Liene savu velosipēdu noliktu un mēs ar viņu kopā brauktu ar metro. Taču pēc mana ierosinājuma velosipēdus nolika visi un tālāk tika braukts ar auto.Pie pils izrādījās, ka ir maksas stāvvieta ar īpaši nedemokrātisku cenu politiku – 3,5 eiro stundā. Uzskatot to par absolūti neadekvātu naudas ieguldījumu, mazliet pabraukājām pa tuvējām ielām līdz atradām vietu, kur varējām palikt, nemaksājot ne eirocentu.Šēnburgas pils neapšaubāmi ir mazāk ievērojama nekā tās dārzi, kas ir krāšņi un milzīgi, lai arī patiesībā to varētu nosaukt par pieckāršotu Rundāli (līdzīgs ir ne tikai parks, bet arī baroka stilā veidotā pils). Izlikšos, ka es nezinu, ka Rundāle ir jaunāka par Šēnburgu.Tikām dārzi – grūti aptvert, cik milzīgs skaits dārznieku ir nepieciešams, lai tos uzturētu perfektā stāvoklī. Tie ir tik plaši, ka mums radās problēmas atrast labirintu. Jā – mēs apmaldījāmies vēl pirms iekļūšanas labirintā. Un mēs bijām jau tik labi izstaigājušies, ka Normis un Nora labirintā kopā ar mums vispār neiegāja.Tagad neliela uzziņa: ko es saprotu ar vārdu “labirints”. Wikipedia raksta sekojošo: A maze is a tour puzzle in the form of a complex branching passage through which the solver must find a route. Ļoti būtiska ir atšķirība starp angļu valodas vārdiem “maze” un “labyrinth”. Kāda ir šī atšķirība? Tāda, ka “labyrinth” nav nekāds labirints – tas ir tikai sagrozīts ceļš, kurā nav sānceļu un strupceļu. Bet “maze” – tā ir īstā manta! Un Šēnbrunnas krūmu labirints ir viens no nedaudzajiem sava veida pārstāvjiem kontinentālajā Eiropā (visvairāk tādu ir Anglijā), tāpēc es vienkārši degu nepacietībā tajā apmaldīties.Protams, labirints nav liels un pa īstam nomaldīties tajā nav iespējams, bet pazaudēt orientāciju telpā – nekādu problēmu. Īstenībā es tā arī nesapratu, kā tas sanāca, ka mēs stipri ilgi nevarējām atrast tajā ceļu uz skatu platformu. Vāciešiem un austriešiem tas acīmredzami padevās labāk nekā mums, turklāt tādā mērā, ka pāris bērni, ievērojuši mūsu maldīšanos, sāka par mums ņirgāties. Kopumā šis noteikti bija tāds pasākums, kuru bija vērts izmēģināt.Pēc labirinta pat uz zoodārzu tik ļoti negribējās. Vienu citu lietu gan gribējās – un tas bija ēst. Tā kā parka teritorijā normāli paēst varētu maksāt mūsu nedēļas budžetu, paņēmām katrs pa milzīgam hotdogam austriešu gaumē, kas varbūt nebija pati veselīgākā un pat ne pati garšīgākā pārtika, bet vismaz kaut kādā mērā apkaroja mūsu izsalkumu. Skumīgāk bija ar slāpēm – mazā minerālūdens pudele zoodārzā maksāja divus eiro, un bija ļoti sāpīgi par tādu sīkumu maksāt tik daudz (tikai vēlāk mēs atradām vairākas vietas ar brīvi pieejamu dzeramo ūdeni).Pats Vīnes zoodārzs, kas tiek uzskatīts par vecāko zoodārzu pasaulē (protams, te varētu strīdēties, kādi ir kritēriji, lai kaut ko varētu saukt par zoodārzu), ir iespaidīgs – gan sava iekārtojuma, gan galvenokārt – iemītnieku dēļ. Te tu vari sastapt gan milzu pandu vārdā Long Hui (go figure!), gan koala lācīšus, gan žirafes, gan vairākus ziloņus, gan pingvīnus, gan visādus citādus zoodārzos biežāk un retāk sastopamus dabas bērnus. Attiecībā uz pandām – izrādās, ka šogad Vīnes zoodārzā dzimušais pandu mazulis ir pirmais “dabīgā veidā ieņemtais” Eiropā dzimušais panda. Nopietni, ne?Protams, strikti ņemot – zoodārzs ir un paliek zoodārzs, un atšķirības starp to, ko tu vari redzēt Rīgā, Berlīnē, Vīnē, Budapeštā vai vēl kur nu tu iedomājies uz tādu aiziet, nav tik lielas.Izgājuši no zoodārza, varējām secināt, ka mums atkal draudēja problēmas – nebija vairs diez ko agrs, bet mums atkal bija priekšā naktsmītnes meklēšana Slovākijā. Šoreiz Bratislavai pabraucām garām iespējami ātri (iepriekš bija domāts, ka mēs apskatīsim arī šo pilsētu, bet turienes riebīgā atmosfēra un nejaukās cenas bija likušas šo domu atmest). Aizbraucām gandrīz līdz pilsētai Pieštāni (kādus 50-100 km aiz Bratislavas), kad ceļa malā ieraudzījām kārtējo moteli (kurā turklāt tika ņemti pretī eiro), tomēr cena likās tāda kā augsta, izdomājām – nē, jāapskatās, vai pilsētā nevar dabūt neko labāku. Izrādījās – nevar. Viesu namu tur nebija daudz, daudz bija tikai dārgu (un reizēm arī patiešām stilīgu) viesnīcu, bet pat zemākās klases iestādes (tai skaitā viena, kas atradās blakus mājā seksa bāram) bija pat dārgākas par iepriekš noraidīto moteli.Beigu beigās nācās vien atgriezties tajā pašā motelī, kurā mūsu istabiņas jāatzīst bija ar savām ekstrām. Pirmā ekstra – numuri pirms mūsu ievākšanās nebija uzkopti. Tas nozīmēja – neiztīrīts pods, pilna miskaste, žāvēties nolikti lietoti dvieļi. Toties kāds tur bija plašums! Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka savi 50 kvadrātmetri tur bija stabili. Un vannas istaba ar burbuļvannu un bidē! Tas gan varētu liecināt, ka savulaik šī vieta tikusi izmantota kā bordelis, bet kas mums par to? Vēl pēdējā ekstra – motelī mums nevarēja izdot naudu eiro, tāpēc sīknaudas vietā dabūjām vairākas pudeles kolas. Lienes sapnis, vai ne?

Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.Tā kā dabu, kā jau iepriekš esmu minējis, neaprakstu, pāriešu pie mūsu vienīgās piestāšanas šajā dienā – Villahas pilsētas. Villaha patiesībā nav pati ievērojamākā pilsēta, kādā mums gadījās pabūt – ap sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, neliela, ne pārāk atmiņā paliekoša vecpilsēta, tas laikam būtu precīzākais, ko par šo vietu var pateikt.Tālāk bijām paredzējuši doties uz Klāgenfurti, kurā atrodas ēku miniatūru muzejs – Minimundus, kurā var apskatīt kādas 150 ēkas samazinātā izmērā. Tā kā mūsu ceļš bija līkumots un garš, vakarpusē bijām tikai tikuši līdz Klāgenfurtei, tāpēc izlēmām šoreiz savlaicīgāk sākt meklēt naktsmītni, un tā arī darījām kādā miestā pāris kilometrus pirms mūsu “target” pilsētas. Un tā mēs iepazinām tanti.Kādu vēl tanti? Kad mēs ar Normi gājām bungāt pie kārtējām aizvērtās pansijas durvīm (gandrīz visas miesta pansijas bija šādā kondīcijā), Norai un Lienei pienāca klāt kāda tante un pavaicāja – kas par lietu? Kad izrādījās, ka mēs meklējam istabu uz nakti, tante izlēma mums palīdzēt. Viņa paziņoja, ka, iespējams, varot mums istabu sagādāt un iesēdās astoņdesmito vidus VW Polo un sāka mūs vadīt pa miesta ieliņām. Tantes braukšanas stils būtu atsevišķa stāsta vērts – šķiet, ka par pagrieziena rādītājiem viņa dzirdējusi nebija un par noteikumiem arī ne, toties uz priekšu viņa tika, un tas arī galvenais. Nestāstīšu hronoloģiski, kur mēs pabijām un kur ne, bet pastāstīšu, kāda īsti bija situācija. Proti, tantei bija dzīvoklis, kurā darbadienās dzīvoja kaut kādi strādnieki, bet brīvdienās viņi brauca mājās, atstājot dzīvokli tukšu, tāpēc tante izdomāja mūs tur izvietot. Tikai viņa nezināja, vai strādnieki patiešām aizbraukuši, tāpēc mums nācās gaidīt un vēl mazliet gaidīt. Situāciju mazliet sarežģīja arī tantes savdabīgais austriskais vācu valodas dialekts, no kura ne pārāk daudz varēja saprast. Viņas tēlu papildināja fakts, ka tante mūsu vadāšanas laikā vairākas reizes piestāja, tai skaitā, lai pabarotu bezpajumtniekus kaķus. Un viņa visu laiku atkārtoja, ka viņa mūs likteņa varā neatstās.Tā kā bijām izsalkuši un tāpat bija jāgaida, pēc tantes ieteikuma iegriezāmies kādā picērijā ieturēties. Pie reizes spriedām, vai divi pie blakus galdiņa sēdoši dvīņi ir vai nav geji, bet Liene baidījās no tipa, kas sēdēja pretim tualetes durvīm. Beidzot ieradās tante, un izrādījās – istaba mums būs. Un tas priecēja! (cena – 80 eiro no četriem cilvēkiem)Patiesībā tas bija divistabu dzīvoklis, nevis istaba, strādnieku klātbūtni tur arī varēja just (ieskatoties ledusskapī, varēja konstatēt, ka tas līdz ūkai bija piebāzts ar alus skārdenēm, arī strādnieku drēbes šur tur manīja). Problemātiskākais tomēr bija tas, ka tantei, šķiet, bija maz pieredzes ar tādiem pārgulētājiem kā mums, tāpēc viņa kādu stundu noņēmās gatavojot gultas un ilgi nevarēja izlemt – doties prom vai vēl kaut ko izdarīt. Vispār jau viņa bija patiešām jauka sieviete. Mēs tikām skatījāmies austriešu versiju spēlei “Who wants to be a millionaire”, bet vēlāk “Anger Management” vācu valodā. Un tad gājām gulēt. (Lienei gan nez kāpēc nepatika mani stāsti, ka strādnieki visticamākais uz šo dzīvokli regulāri ved inficētas lētas austrumeiropas maukas, kuru gultā mēs arī gulējām)

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:Tas ir dziļākais Vācijas ezersTas tiek pozicionēts kā tīrākais Vācijas ezersTam blakus atrodas milzīgi kalni, tai skaitā Lielais Vacmans (augstākais Vācijas kalns, kas atrodas pilnībā Vācijas teritorijā)Gar šo ezeru iet daudzi (dažādas sarežģītības) tūrisma pārgājienu maršrutiNormunds iepriekš iegādātā Alpu ceļvedī bija izlasījis par pārgājienu taku gar šo ezeru, kas arī bija galvenais katalizators tam, ka turp devāmies. Ciematā pie ezera varējām visā spožumā apbrīnot vietējo iedzīvotāju mūžīgo modes kliedzienu – smieklīgās ādas šortas, kuru dēļ bavārieši un tirolieši vispār ir izslavēti (tādas varēja arī iegādāties, taču summas sākot ar 120 latiem man nešķiet atbilstošas šādam ietērpam). Lai nokļūtu uz maršruta sākumu, ar kuģīti bija jāizbrauc līdz Svētā Bartolomeja kapelai Hiršau pussalā. Brauciens ar kuģīti bija patiesi interesants gan tāpēc, ka ezers ir skaists, gan tāpēc ka pavadonis stāstīja šo un to par ezeru, tā vēsturi, ciemata mūsdienām un tā tālāk. Starp citu, pavadoņa balss un runas maniere ļoti atgādināja bavāriešu komiķi Mihailu “Bully” Herbigu. Centrālais šī izbrauciena notikums bija lieliskās kalnu atbalss demonstrējums, kad pavadonis pūta trompeti un mēs varējām novērot (ar ausīm) atbalsojošās skaņas.Izkāpuši pie Sv.Bartolomeja kapellas, devāmies meklēt mūsu kalnu maršrutu, kurš gan jau iepriekš šķita diezgan baiss – Normunda grāmatā bija teikts, ka tā iziešanai nepieciešama “Alpu pieredze”, stingras kājas, augstuma bezbailība un tā tālāk. Arī kuģīša biļešu pārdevējs bija skeptiski izteicies par iespēju pirkt vienvirziena biļeti un atpakaļ iet ar kājām. Un tomēr mēs bijām noskaņoti vismaz izmēģināt savus spēkus. Latvijas augstākajos kalnos taču visi bijuši esam, kāpēc lai līdzīgu sasniegumu neuzrādītu arī Vācijā?Maršruts diezgan ātri sāka iet klintī, kādu pusstundu-stundu parāpušies, kad jau gājām gandrīz gar pašu stāvās klints malu, izlēmām šajā reizē tālāk neiet – ne mums bija kaut cik normāls aprīkojums, ne pieredze, ne kas cits. Vismaz bijām tikuši līdz ļoti “spēcīgam” skatam uz ezeru un kalniem tā pretējā krastā. Lejup ejot sastapām vairākas grupiņas kāpēju, kas gados bija par mums nesalīdzināmi vecāki (tas ir – arī pensionāri tur staigā), taču tādās čībiņās kā Liene gan neviens no viņiem tērpies nebija. Modē tur bija arī iešana kalnā, izmantojot tā saukto “nordic walking” aprīkojumu – nūjas. Izstaigājušies pa ezera apkārtni tomēr bijām pietiekami, kas bija ļoti patīkami pēc iepriekšējās dienas, ko gandrīz pilnībā nosēdējām mašīnā. Lai nesēdētu tomēr gluži uz vietas, devāmies tālāk – uz Austriju (kas faktiski atradās pavisam blakus).Pirmā pieturas vieta šajā ziemas sporta centrālē mums bija gluži klasiska – Zalcburga. Pilsēta, kurā dzimis un uzaudzis Mocarts. Pilsēta, kurā norisinājās “Mūzikas skaņas” (neesmu redzējis). Neko citu par šo pilsētu laikam pastāstīt nevarēšu. Tā bija sagadījies, ka mēs Zalcburgā ieradāmies pamatīgāko pilsētas svētku dienā (dīvaini, ka viņiem šādi pasākumi notiek darbadienās). Kas tie īsti bija par svētkiem un par godu kam, tā mēs arī nesapratām, toties varējām milzīgā teltī īstā austriešu atmosfērā (tas ir, orķestra klātbūtnē un Lederhosen tērptiem cilvēkiem apkārt staigājot) ieēst kārtīgas Vīnes desiņas ar kāpostiem, cāļa pusi vai pamatīgu ceptas cūkas gabalu (kā nu kurš). Izstaigājām arī pilsētu – bijām gan pie Mocarta dzimtās mājas, gan pie Mocarta dzīves mājas, gan Mirabellas pils dārzos, gan šur, gan tur (pilī augšā gan neuzbraucām). Pilsēta skaista, gaiša, liega. Savukārt pēc Zalcburgas sākās viens no trakākajiem murgiem visa mūsu brauciena garumā – pirmā naktsmītnes meklēšana Austrijā. Bijām domājuši darīt līdzīgi kā Vācijā – izbraukt no pilsētas un ceļu malās miestiņos skatīties istabu izīrēšanas šiltītes. Te tev nu bija! Kaut kā nebijām iedomājušies, ka skaistais ceļš aiz Zalcburgas (kura apbrīnošana mums bija paredzēta nākamajā dienā) ved šaurā ieplakā starp kalniem, kur nekādu miestu nav, līdz ar to nav arī iespēju pārnakšņot. Retās iespējamās naktsmītnes mums šķita pārāk dārgas (ak, mēs naivuļi), bet vēlāk ceļā parādījās vairs tikai dārgie hoteļi (ap 100 eiro no personas). Plus, satumsa, nāca vakars, bet (kā mums jau bija zināms un kā varējām pārliecināties) privātie istabu izīrētāji Austrijā gulēt iet ļoti agri. Labākā iezīme – ceļa malā ieraugi bultu pa labi un gultiņas simbolu; tu sapriecājies, mauc iekšā tajā ceļā, kas stāvi ved kalnā, kļūst pamatīgi līkumains, nobrauc pāris kilometrus, neredzi nevienu māju, vai ja redzi tā ir pussabrukusi, tad griezies riņķī, brauc lejā, ievēro, ka ceļš iet gar krauju un nav nostiprināts, slapjos sviedros nobrauc lejā, izgriezies uz lielā ceļa un pēc brīža ievēro nākamo gultiņas zīmi. Līdz ar to būtiska atziņa: naktsmītni Austrijā sāc meklēt savlaicīgi. Un otra atziņa, kas adresēta austriešiem – izlieciet zīmes, cik kilometru ir līdz attiecīgajai naktsmītnei.Beigās nokļuvām ciematā Zell am See, kur mums bija arī paredzēts nākamajā rītā ierasties. Naktsmītņu tur bija daudz, bet gandrīz visas – ciet. Vienā īpaši cerīgā kādas desmit minūtes zvanījām visus iespējamos zvanus, bet neviens mūs apkalpot tā arī neiznāca. Izmēģinājām pat kempingu, bet arī tas bija jau slēgts uz nakti (bija jau kaut kas pāri desmitiem). Beigās palikām mūsu brauciena “šikākajā” viesnīcā – 120 eiro uz četriem cilvēkiem, bet vismaz ar brokastīm. Arī tur bija diezgan savdabīga situācija. Proti, viesnīcai, kurā mēs nakšņojām, naktī bija kopīga recepcija ar blakus esošo glaunāko viesnīcu. Tur uz nakti bija palikusi tante, kura, kā izskatījās, bija sadzērusies Red Bull vai arī sarijusies kaut kādas ripiņas – viņa bija fenomenāli enerģiska un haotiska. Ilgi mēģinājām noskaidrot, kāda tad būtu lētākā summa, lai mēs varētu palikt, viņa sauca dažādus skaitļus, kas bija tik absurdi, ka sanāca, ka nakts četrvietīgā numurā maksā vairāk nekā divos divvietīgos. Beigu beigās viņa vēl mūs izveda uz blakus viesnīcu “pa īsāko ceļu”, kas praksē nozīmēja vairāku minūšu gaidīšanu, kamēr viņa atrod vajadzīgo atslēgu, iziešanu cauri slēgtam restorānam un nokļūšanu uz ielas vietā, kur mēs bez šī ātrākā ceļa jau sen būtu nokļuvuši vienkārši ejot pa āru. Tomēr būtiskākais mērķis tika sasniegts – naktsmītne mums bija (un pat laba) un mašīnā gulēt nevajadzēja.

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.Doma šajā gadījumā bija gluži vienkārša – izbraukt tā saukto Deutsche Alpenstrasse jeb gleznaino ceļu gar Vācijas Alpiem. Kalnu ceļu galvenās iezīmes parasti ir vienas un tās pašas – tie ir maksimāli līkumoti un šauri, braukšana pa tiem ir saistīta ar regulāru kuņga satura pacelšanos un nolaišanos, kas cilvēkiem, kas ne pārāk labi panes šādas parādības, var radīt zināmas problēmas. Papildu citām lietām man bija izdevies pārņemt stafeti slimošanā no Lienes (kura uz šo brīdi beidzot bija daudzmaz izveseļojusies), līdz ar to lielāko dienas daļu biju (salīdzinoši) drūms un nerunīgs.Aizbraucām līdz izslavētajai Neišvānšteinai, pārliecinājāmies, ka piebraukšana tai tuvāk maksāja ievērojami vairāk nekā mēs būtu gatavi par to maksāt (tur šķiet bija pamatīga summa jāmaksā par pastaigu līdz pilij plus vēl papildu 8 eiro no cilvēka par ieeju pilī iekšā). Tāpēc mēs rīkojāmies kā jau japāņu tūristiem piedienas – sabildējām pili no liela attāluma, lai varētu teikt, ka tur esam bijuši.Norai tikām izdevās novērtēt vācu autovadītāju kultūras īpatnības – vairākas reizes, kad mēs apstājāmies kaut kur ceļa malā ar domu izlemt, kā rīkoties tālāk, aiz mums uzreiz sāka veidoties rindas, jo vācieši neuzdrīkstējās apbraukt stāvošo mašīnu – nevar taču tik nekaunīgi līst rindā. Vispār attiecībā uz visur redzamo kārtīgumu, sakoptību un paranormālo visa veida noteikumu ievērošanas māniju, ar kādu saskārāmies Bavārijā, nevaru nesecināt vienu lietu. Proti, man ir gluži skaidrs, kādā veidā šos kārtību mīlošos puķu audzētājus daudzas reizes ir padarījuši par vienu no trakākajām pasaules karotājtautām. Pietiek tik tev vācietim pateikt, ka poļu autobraucēji neapstājas pie gājēju pārejas, lai viņš meklētu rokās kādu Panzerfaust un dotos šīs nekārtības novērst.Atgriežoties pie ceļojuma atstāstījuma, varu atkārtot, ka par šo dienu nekā tāda, ko es varētu baisi atstāstīt, nemaz nav. Jā – skaisti kalni, skaistas kalnu upes, ūdenskritumi, govju bari ceļmalās, tas viss tur, protams, bija. Bet es neesmu dabas skatu mākslinieks, lai stāstītu par to, kā lapiņas trīc vējā vai kā smaragdzaļa upe šķeļ sidrabotas klintis. Vari apskatīties bildes no šī reģiona, tajās viss tas ir redzams.Pusdienas šoreiz ēdām īstā bavāriešu ēstuvē, kurā skanēja nacionāla mūzika un kurā neieēst desas ar štovētiem būtu grēks. Klāt piedzērām autentisku Apfelsaft un vispār uzvedāmies kā godīgiem vāciem pieklājas.Dienas atmiņā paliekošākā daļa pienāca vakarā, kad atkal jau meklējām naktsmītni. Lai nākamajā dienā dotos apskatīt Koenigsee ezeru, bijām iebraukuši ciematā ar savdabīgu nosaukumu Reit im Winkl (iejāj stūrī?). Tajā mēs ieraudzījām kaut ko tādu, par ko jebkura Latvijas pilsēta varētu tikai sapņot. Reit im Winkl centrā mēs uzgājām informācijas māju, kurā līdzās visādiem bukletiem par ciematu bija arī visai stilīgs dators ar skārienjutīgu ekrānu, kurā varēja iegūt informāciju par visām atpūtas iespējām šajā vietā. Un tas – ciematā ar mazāk kā trīs tūkstošiem iedzīvotāju! Protams, Reit im Winkl nav tipisks ciemats pat pēc Vācijas standartiem, kā noskaidroju, tajā 2700 iedzīvotāju piedāvā 5000 gultasvietas tūristiem, tā kā ar naktsmītni šeit problēmas teorētiski rasties nevarētu. Apskatot dažādu cenu variantus, atradām vienu, kas piedāvāja cenas sākot ar 12 eiro no personas – Vācijā tas stabili ir neticami lēti. Devāmies meklēt attiecīgo pansiju. Šis process gan izrādījās diezgan “tricky”, jo meklētā vieta atklājās, ka atradās pašā ciemata galā un nejauši to uziet mēs noteikti nebūtu varējuši. Toties cenas ziņā situācija izrādījās pat labāka nekā bijām gaidījuši. Mājas īpašniece – pavecāka sieviete ar lielu ap galvu aptītu bizi un vidēji lielu dusmīgi rejošu suni vispirms mums parādīja vienu 38 eiro pa nakti vērtu istabu ar divguļamo gultu, bet tad izdomāja (mums) ekonomiski izdevīgāku variantu un aizveda uz otru mājas galu (šī privātmāja bija tik pamatīga, ka tās iekšienē bija vairākas kāpnes) un parādīja divas blakus istabas ar kopīgu tualeti un dušu, kurās varējām palikt par 40 eiro kopā – lūk to es saucu par ekonomisku nakšņošanu Vācijā!Iekārtojums mājā bija gaužām vienkāršs un nepretenciozs, priekštelpā varējām apskatīt tantes godrakstu par desmit gadu nostrādāšanu, ganot ciemata govis, kā arī viņas vīra (visdrīzākais – nelaiķa) apbalvojumu kā gada labākajam jubilāram. Vispār tante bija jauka un ļoti pretīmnākoša, līdz ar to šīs dienas (un visa brauciena kopumā) atzinums: lai dzīvo tantes!

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.Vācija mūs sagaidīja ar ne īpaši skaistu rītu (dienas klintīs un Prāgā bija ļoti siltas un saulainas), bet mēs par to īpaši nelikāmies traucēti un devāmies uz pilsētu, kuru vispār ar likumu vajadzētu noteikt apmeklēt tieši lietainās dienās – uz Regensburgu. Par šo pilsētu biju dzirdējis tikai to, ka tajā ir slavens tilts un ka tajā īpaši ilgi uzkavēties neesot prāta darbs. Ja jau nav, tad nav. Kaut gan patiesībā pilsēta izrādījās skaistāka, nekā biju no tās gaidījis. Ļoti neliela un kompakta, tā mums varēja radīt arī problēmas ar vietējiem tiesībsargiem, jo gandrīz uzbraucām uz pilsētas slavenākā tilta, pa kuru atļauta tikai sabiedriskā transporta satiksme, tomēr vietējie iedzīvotāji mūs savlaicīgi par šādu iespējamo problēmu brīdināja.Rēgensburgā arī sastapām pirmos latviešus mūsu ceļojumā, bet īpašās sarunās ar viņiem neielaidāmies – it kā mēs latviešus dzīvē nebūtu redzējuši. Izmēros šī pilsēta būtu pielīdzināma Daugavpilij (ap 130 tūkstošiem iedzīvotāju), bet pievilcības ziņā – nebūtu pielīdzināma Daugavpilij. Šajā pilsētā, starp citu, savulaik dzīvojis arī tagadējais Romas pāvests Benedikts.Izstaigājuši pilsētas piedāvātos objektus, uzņēmām kursu uz Minheni, kurā mums bija paredzēts ne tikai izstaigāt pašu pilsētu, bet arī paviesoties kādos lielveikalos, jo tā NorNor jau iepriekš bija ieplānojuši. Vispirms mums radās problēmas ar pilsētas centra atrašanu, tad izdomājām, ka lielveikalus diez vai būtu prātīgi meklēt centrā un nācās meklēt veidu, kā no centra izkļūt ārā. Tad kādu stundu riņķojām ap Minheni, mēģinot uzmeklēt kādu kārtīgu veikalu, jo vācieši atšķirībā no poļiem ar liekām reklāmām neizceļas. Pirmais “lielveikals”, ko mēs atradām, izrādījās nevis veikals, bet gan komplekss ar plašā teritorijā izvietotiem daudziem draņķīgiem veikaliem. Beidzot atradām lielu iepirkšanās centru, kas no ārpuses gan izskatījās baisi padomisks, bet iekšā bija tīri ok.Iznāca tā, ka Liene un es uz īpašu iepirkšanos noskaņoti nebijām, tāpēc kādu laiku pa veikaliem paklīduši, pārvācāmies uz mašīnu, kurā gaidījām NorNor pārnākam. Jāatzīmē, ka šajā dienā saskārāmies ar visnesimpātiskākajiem laika apstākļiem visa ceļojuma laikā, tāpēc īpaši skumt par lielveikalā pavadīto laiku droši vien nevajadzētu.Pēc pirkšanās radās jautājums, vai mums vispār vajadzētu braukt apskatīt Minheni. Es personīgi uzskatīju, ka vajag, un šajā gadījumā mans viedoklis arī guva virsroku (šaubas bija radušās tādēļ, ka iebraukuši centrā iepriekš neko skaistu tur nebijām redzējuši). Īstenībā – bija vērts. Neteikšu, ka es Minheni būtu tā pa īstam iemīlējis (mēs jau centrā arī pabijām tikai nedaudz vairāk par vienu stundu), bet salīdzinot tās vieglo un graciozo arhitektūru ar Berlīnes baisajiem smagumiem, man Minhene noteikti šķiet glītāka par Vācijas galvaspilsētu.Izpildījuši savu dienas “nolikumu”, devāmies kreisajā virzienā (kartē raugoties) – uz Bavārijas Ludviķa Neišvānšteinas pils pusi. Šoreiz nebraucām, kā to bijām darījuši iepriekš, pa trako vācu autobānu, bet gan pa maziem trešās nozīmes ceļiem, lai varētu pa īstam ieraudzīt Bavāriju un nevis tikai garlaicīgās šosejas sienas. Protams, jebkurš vācu vietējās nozīmes ceļš ir kvalitatīvāks par Latvijas šoseju, bet par to būtu lieki izteikties. Visas mājas ceļa malās arī tur izskatās savādāk kā mūsu galā – sakoptas un uzpucētas, ar neizbēgamiem puķupodiem uz palodzēm. Vispār sevi uzskatu drīzāk par raupjā stila cienītāju, tāpēc gluži aiz sajūsmas par šādām lietām nečurāju, bet arī es nevaru noliegt, ka īstenībā jau tas viss izskatās smuki.Pienāca pirmo reizi Vācijā ieēst pusdienas/vakariņas. Ar to mums radās zināmas problēmas, jo cenu līmeņi tomēr Vācijā un Čehijā ir diezgan atšķirīgi, tādēļ pirmajā mums patikušajā iestādījumā neuzkavējāmies, bet apmetāmies kādā dīvainā vietiņā pavisam sīka miesta centrā. Ēstuve atradās otrajā stāvā mājai, kuru varētu noturēt par kultūras namu. Tajā vairāki vietējie veči sita kārtis (vēlāk parādījās arī šaha cienītāji), un mēs sajutāmies nokļuvuši pavisam netūristiskā vietā, bet patiesībā bija interesanti apskatīties, kā ēd, spēlē kārtis un vakaru pavada vācu pensionāri. Mazliet dīvaini gan bija, kad tur ieradās arī viens vecis, kas ārēji izskatījās pēc bomža, ar suni un pasūtīja kaut kādu zivi un šņabi. No otras puses – arī tā ir Vācijas sabiedrības daļa, turklāt tā nav mana darīšana, kā katrs cilvēks dzīvo.Pavaicājām viesmīlim, vai viņš nevarētu ieteikt, kur mēs tajā miestā varētu pārgulēt, viņaprāt viss varētu būt aizsists, bet viņš tomēr piezvanīja kaut kur, lai konstatētu, ka tur neviens neatbild, tad ieteica mums braukt uz nākamo ciematu, kā mēs arī izdarījām. Vispirms pārbaudījām pāris naktsmītnes pašā miesta centrā, tās izrādījās dārgākas, nekā mums gribētos, beigās tomēr vienā Gasthaus`ā palikām. Istaba, kuru dabūjām, bija specifiska ar to, ka viena no gultām tur bija izvilkts dīvāns, kas nebija gluži super ērts (tas tika NorNor), toties citādi viss bija pa pirmo, plus cena arī bija draudzīga – 65 eiro uz četriem cilvēkiem Vācijā noteikti nav tas sliktākais variants.

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra. Pastaiga pa Prāgu atbilda visiem klasikas kanoniem – Tīnas katedrāle, lielais astronomiskais pulkstenis, pils kalns ar pašu pili un svētā Vita katedrāli. Arī Vaclava laukumam jau bijām iepriekš izbraukuši cauri. Pēc pastaigas meklējām vietu, kur ieturēties, un palikām kādā picērijā gandrīz pašā vecpilsētas centrā. Kad tur gājām iekšā, neviena cilvēka mums priekšā nebija, bet ar savu sēdēšanu un “garšīgo ēšanu” piesaistījām picērijām arī citus apmeklētājus – pasakiet mums par to paldies, picērijas darbinieki!Izstaigājušies pa Prāgu, virzījāmies tuvāk Vācijai, jo Čehija jau sākotnēji mūsu maršrutā bija tikai tāds ieskriešanās posms. Izlēmām, ka gudrākais būtu nakti pavadīt pēdējā miestā pirms Vācijas robežas – lai nākamajā dienā būtu mazāk jābrauc, bet vienlaikus nebūtu jāmaksā Vācijas bargās cenas par gultu (vēlāk gan izrādījās, ka cenas pie vāciešiem nemaz tik baisas nebija). Tā nu mēs nokļuvām miestā ar nosaukumu Rozvadova.Protams, ka mēs iepriekš neko par Rozvadovu nezinājām, un kāpēc lai mēs būtu zinājuši? Ciemats ar 692 iedzīvotājiem uz Čehijas-Vācijas robežas bez īpaši saistošas vēstures parasti nav nekas tāds, par ko ceļotājam vajadzētu zināt. Zināmas aizdomas par ciemata garu mums radīja tur izvietotie pāris bāri un kazino, bet neko īpašu mēs nenojautām, līdz sākām meklēt pansiju. Piestājām ceļa malā. Katrā pusē pa pansijai. Normunda prāt, kreisajā pusē tā izskatījās glītāka, tad nu gājām ar viņu divatā noskaidrot, kādas tur cenas. Ejot tuvāk, ievēroju, ka šim iestādījumam, kas saucas “Olymp” pie logotipa bija trīs sarkanas sirsniņas. Vērsu Normunda uzmanību uz šo faktu. Viņam šķita, ka tas neko neliecina. Taču, kad pie durvīm (kas veda no pagalma, nevis no ielas) ieraudzīju lielāku sirdi, teicu: tas NAV viesu nams, vācamies prom. Normunds tomēr manī neklausījās, un gāja vien iekšā. Interjers vairs vispār nekādas šaubas neradīja – sarkanas gaismas, skatuve, bārs, vai bija arī stabi, neievēroju. Es paliku ārpusē, bet kaut kādas beibes, kas sēdēja iekšā teica, lai nāku vien iekšā. Ienācu, tāpēc varēju noklausīt Normunda un šo sieviešu sarunu pilnībā. Atstāstu to šeit:Vai jums ir brīvas istabas?..... mmm ....Vai jums ir brīvas istabas gulēšanai?Nē.Tā arī beidzās mūsu vizīte Olimpā. Par laimi izrādījās, ka pansija otrā ielas pusē patiešām bija pansija un nevis seksa zaņķis. Tikām par Olimpu varu pastāstīt vēl šo to, ko nupat uzmeklēju internetā. Kāds vācietis izlēmis aizbraukt uz Čehiju. Tulkoju šeit viņa stāstījumu (saturs izvilkts no hurenmagazin.com foruma arhivētās versijas caur google cache):Vispirms uzreiz aiz robežas dodos uz Olimpu. Olimps šobrīd ir visdārgākais iestādījums. Viena stunda maksā 90 eiro (vairāk nekā mēs varētu atļauties maksāt – Kž). Dzērienu cenas ir vidējā līmenī. Istabas arī tikai viduvējas. Bet meitenes no Ukrainas – gandrīz visas pirmajā līmenī.Tātad vakar: apmēram 10 meitenes. Meitenes nāk viena pēc otras klāt, mazliet pasnaikstās, ja viņas nepatīk, iet atkal prom. Izvēlos otro no viņām. Kokteiļi un ļoti laba izklaide. Izvēlos par istabu uz vienu stundu. Domāju, nekas nevarētu iziet greizi. Vispirms kopā dušā... pavisam ok. Tad viņa sāk man taisīt masāžu... nebija īpaši labi... nekādas erotikas. (.... - izlaižu neinteresanto daļu). Tad no masāžas pārejam pie seksa no aizmugures.... mmmh?? Vai tās ir iekāres skaņas vai viņai sāp??? Mainām pozu... viņa augšā... Kļūst arvien riebīgāk... Viņa mēģināja savu seju turēt maksimāli tālu no manējās. (...) Atkal mainām pozu... viņa sūdzas par sāpēm. Jautā visu laiku kaut ko par orgasmu, vai es joprojām neesmu galā.(...)Lūk, šajā Olimpā mēs gandrīz pārnakšņojām. Interesanti, ko teiktu Nora un Liene, ja mēs pateiktu, ka sarunājām istabu par 90 Eiro un uz vienu stundu?Šajā vakarā mums sanāca vēl viens piedzīvojums. Tā kā ciematā bijām ieradušies diezgan agri, izdomājām aiziet tajā paēst (ja izdotos atrast ēstuvi, kurā cenā nebūtu iekļauts kāds B.J.), uzgājām vienu picēriju, kurā mūs ļoti laipni apkalpoja vācu valodā (loģiski – kas tad cits uz šo miestu brauc seksot, ja ne vācieši). Tā kā vēlreiz tajā pašā dienā ēst picu negribējās, paņēmām visi makaronus. Neteikšu, ka tas bija sevišķi gudrs lēmums – makaroni izrādījās mājās gatavoti olu makaroni, kurus lielā daudzumā ieēst ir pagrūti, bet porcijas – pamatīgas. Cīnījāmies ar tiem, cik varējām, bet vienā brīdī izlēmām tam mest mieru, palūdzām rēķinu. Bet apkalpojošā sieviete pretī saka – ēdiet visu nost, citādi ome dusmosies! Ko darīt – nācās ēst tālāk. Beigās divas no četrām porcijām patiešām izēdām pilnībā, vairāk gan nekādi nespējām sevī iedabūt iekšā (un es taču skaitos diezgan rijīgs cilvēks!). Mēģinājām vēlreiz pielabināt sievieti, lai viņa mums iedotu rēķinu. Šoreiz tas arī izdevās, lai arī viņa turpināja iebilst. Varu tikai pateikt, ka nākamajā rītā man pamatīgi sāpēja vēders pēc pārēšanās. Izskaidrojums porciju izmēriem – droši vien pēc Olimpa apmeklējuma cilvēkiem gribas ēst. Vēl pastaigā pa miestu uz un no picērijas ievērojām vismaz četrus seksa zaņķus, pāris diennakts alkohola tirgotavas un divus kazino. Personīgi man patīk pieeja nesaukt bordeļus īstos vārdos (gluži kā Latvijā – erotiskā masāža), bet dēvēties par pansijām vai naktsklubiem (vienu šādu Night Club pa gabalu aplūkojām un spriedām, vai tas ir vai nav seksa zaņķis, līdz ievērojām mazākiem burtiem rakstītu “S&M”). Tāds, lūk, ir sekss Čehijā.

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.Tomēr neēst arī nevar, tāpēc iegājām kādā pamatīgā lielveikalā netālu no pilsētas centra, lai tur ieēstu kaut ko brokastīm līdzīgu. Tā kā bija vēl agrs, mums nācās kādu brīdi pagaidīt uz veikalu un ēstuvju atvēršanos, bet tikām mēs varējām skatīties, kā dažādu veikalu darbinieki drudžaini gatavojās darba dienas sākumam (veikala teritorijā cilvēki var iet iekšā jau no deviņiem, bet veikali veras vaļā tikai stundu vēlāk). Ilgu pārdomu rezultātā izvēlējāmies nebūt alternatīvi un ieēst KFC (t.i., Kentuki ceptajos cāļos). Nebūdams burgeru ēšanas atbalstītājs, esmu spiests atzīt, ka pret KFC produkciju man īpašu iebildumu nav – ēdiens bija normāls, sātīgs, lai arī ar cenu poļi mūs atkal piečakarēja – izrādījās, ka KFC uzrādītajās cenās neietilpst PVN.Neliels piedzīvojums mūs gaidīja uz Čehijas robežas, kur vietējiem sargiem kaut kāda iemesla dēļ mūsu pases likās aizdomīgas, tāpēc mums nācās kādas desmit minūtes nogaidīt, kamēr viņi tās vai nu turēja biksēs vai arī pārbaudīja (mēs jau neredzējām). Veiksmīgi tikuši pāri robežai, varējām doties uz pirmo īsti paredzēto punktu mūsu maršrutā – Adršpahas-Teplices klintīm, par kurām bija “iefanojusies” Liene (faktiski mēs bijām klinšu Teplices daļā, nevis Adršpahā). Kas īsti ir šīs klintis? Droši vien vienkāršākais veids būtu to nosaukt par klinšu kanjonu, kur starp augstiem akmens “stabiem” vijas taciņa un tu vari aplūkot īsteni savdabīgus dabas veidojumus. Pie ieejas dabas parkā (kas ir par ne sevišķi augstu maksu) mums radās naudas problēmas – visas čehu kronas, kas mums bija (to bija pavisam nedaudz) aizgāja stāvvietas apmaksai, atlika cerēt uz iespēju norēķināties cita veida valūtās. Izrādījās, ka Teplicē ņem pretī arī poļu zlotus, kuru dēļ man arī klinšu bukleti tika iedoti poļu valodā (biju mēģinājis biļetes lūgt čehu valodai radniecīgā pseidovalodā, līdz ar to tikai pastiprinot savu “poliskumu”), nācās vien tos vēlāk apmainīt pret angliskajiem ekvivalentiem. Par dabas parku un klintīm varu teikt tikai vienu – wow! Ar vārdiem to raksturot es nedz gribu, nedz spēju. Varu tikai atzīties, ka iepriekš neko tādu redzējis nebiju, ka bija skaisti, ka reizēm bija baisi (piemēram, kāpjot pa stāvām kāpnēm vienā no klintīm augšā) un ka ne mirkli nenožēloju, ka turp devāmies.Parkā bijām nodzīvojušies līdz pēcpusdienai, tad varējām uzsākt kustību uz Prāgu – nākamo mūsu atbalsta punktu maršrutā. Tā kā biju dzirdējis, ka tā ir interesanta pilsēta, izlēmām pa ceļam iegriezties Hradec Kralove un tur arī pārnakšņot. Sanāca gan, ka neko īpaši pilsētā mēs neapskatījām, tikai tai izbraucām cauri (var piekrist Lonely Planet apgalvojumam, ka šajā pilsētā ir sajaukti visdažādākie arhitektūras stili, bet par īpaši atmiņā paliekošu pēc mūsu brauciena šo pilsētu nenosaukšu – droši vien vajadzētu to normāli izstaigāt, lai varētu kaut ko vērtēt).Tā vietā, lai staigātu pa pilsētu, sākām meklēt moteli. Braukājot pa pilsētu, nekas acīs neduras, tāpēc atkal mēģinājām atrast internetu. Šoreiz tas izdevās (pēc kādām 30 minūtēm meklējumu) un varam pētīt informāciju par hoteļiem un moteļiem šajā pilsētā. Izrādījās, ka pārāk cerīga situācija nav (tobrīd mēs īpaši vēl neapsvērām privāto pansiju piedāvātās iespējas). Atradām vienu viesnīcu ar ļoti draudzīgām cenām, bet ārpus pilsētas, zvanījām uz to, bet neviens necēla. Tad iegaumējām pāris adreses pašā pilsētā un izlēmām apbraukāt tās. Viena no atrastajām viesnīcām atklājās, ka atradās pašā vecpilsētas sirdī (pateicoties tai vismaz kaut cik redzējām arī pilsētas centru), dabiski, ka tās cenas nebija mūsu svara kategorijā, vēl cita iestāde, kuru Lonely Planet, kas bija mūsu galvenais ceļvedis Čehijā un Slovākijā, raksturoja kā vietu, kur pa nakti paliek strādnieki, izrādījās... vieta, kur pa nakti paliek strādnieki. Īsi sakot – tik baiss zaņķis, cik vien var iedomāties. Neko gudrāku neizdomājuši, izlēmām braukt no pilsētas prom uz Prāgas pusi un skatīties ceļmalas moteļus.Necik ilgi nebraukuši, vienu tādu arī atradām – nekā spoža tajā gan nebija, bet vismaz normāla māja, kas neizskatījās mums ne pārāk glauna, ne pārāk šausmīga. Izrādījās, ka šeit arī Eiro ņēma pretī – tā ka atkrita problēma ar mūsu čehu kronu trūkumu, par 51 eiro varējām visi četri tur palikt, atkal vienā istabā, bet vismaz gulta katram bija sava. Gaitenī gan nedaudz smakoja, mēbeles numurā bija smieklīgas, bet tualetes pods novietots tā, lai no tā ceļoties varētu atsist galvu, bet neesam jau mēs nekādi biznesa klases tūristi, lai satrauktos par šādiem sīkumiem. Līdz ar to pēc tradicionālās formulas istaba-duša-gulta-momentāns miegs veiksmīgi varējām sākt spēku uzkrāšanu nākamajai dienai.

Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Žakes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.Pēdējais vakars pirms izbraukšanas pagāja drudžaini kravājoties un domājot par lietām, kuras vēl vajadzētu izdarīt vai paņemt. Nezinu kā pārējie, bet vismaz es biju pamatīgi satraucies – kā nekā nevienam no mums pieredzes šāda veida braucienos nebija nekādas, ik reizi izbraucot uz Lietuvu vai Igauniju līdz šim bijām tajā pašā vakarā atpakaļ Latvijā, lai nenāktos meklēt naktsmītnes, ne mums zināšanas par labākajiem ceļiem, ne iemaņas auto vadīšanā kalnos. Taču no otras puses bija arī tāda kā pārliecībā, ka beigās viss izvērtīsies labi un ka šis brauciens kļūs par vienu no 2007.gada lieliskākajiem piedzīvojumiem. Īpaši izgulēties dabiski pēdējā naktī mums neizdevās – abi ar Lienču bijām augšā jau ap diviem un atkārtoti iemigt vairs nekādi nevarējām. Nācās vien īsināt laiku, spēlējot kuģu lādēšanu (ģeniāla nodarbe šādā stundā, ne?). Beidzot pusčetros “oficiāli” cēlāmies augšā, ieēdam vieglas brokastis un sākām gaidīt mūsu ceļabiedrus, kuri mazliet kavējās. Rezultātā startējām puspiecos.Gandrīz visa pirmā diena aizritēja automašīnā, mērojot dažādu veidu poļu ceļa remontus. Vispār poļu ceļi ir īpašs stāsts – tie tiek konstanti remontēti šķietami nejaušā secībā un kārtībā ar vienīgo domu tevi kā ceļotāju iedzīt pirmsvecuma marasmā. Ja nu kādā valstī visur izteikt pietrūkst loģikas, tad šī valsts ir Polija. Ņemsim par piemēru kaut vietu, kur ieturējām brokastis – Baranowski iestādījums Lomžā. Skaistā laucinieciski-zemnieciskā stilā iekārtotā restorānā skan pretīga tehno mūzika, pasūtītais ēdiens un atnestais ēdiens nesakrīt nedz cenas, nedz satura ziņā (kaut kāda iemesla dēļ mums neatnesa medu un sulu, bet atlaida daļu no brokastu cenas – prasījuši neko tādu mēs noteikti nebijām). Vienu galdiņu uz maiņām apkalpo dažādi viesmīļi, kuri visi neizceļas ar īpašu veiklību un labprāt nolej ar dzērieniem apmeklētājus. Sākotnēji bijām cerējuši vakarā jau šķērsot Polijas-Čehijas robežu, bet faktiski nācās palikt vien Vroclavā, Polijā. Normunda plaukstdatorā mītošā TomTom programmatūra gan jau vismaz kopš pusdienlaika pareģoja mums šādu likteni, bet mēs ilgi naivi domājām, ka vienā brīdī korķi un idiotiskas apdzīvotas vietas (kurām cauri iet tā sauktā šoseja, liekot braukt uz 50km/h) beigsies, ceļš atbrīvosies no fūrēm, un mēs varēsim kā uzvarētāji sasniegt Čehiju. Lieki teikt, ka mūsu cerības nepiepildījās, bet ceļa remonti brīžiem kļuva par interesantiem autobraucēju pārbaudījumiem – īpaši būtu jāizceļ kādas garāks posms, kuru nācās braukt pa šauru nenokasīta asfalta strēli, kurai abās pusēs bija grāvji savu 50 centimetru augstumā.Vismaz Vroclavu tomēr mums sasniegt izdevās, un varējām sākt meklēt vietu, kur pavadīt nakti. Mūsu ideālistiskais plāns bija uzmeklēt brīvi pieejamu WiFi internetu un caur to noskaidrot, kur šajā pilsētā mūsu gulēšanas vajadzības varētu realizēt. Atkal jau realitāte izrādījās atšķirīga no iecerēm – cītīgi braukājot pa pilsētu un “zvejojot” nenodrošinātus bezvadu interneta punktus, nevienu brīvi pieejamu un funkcionējošu pieslēgumu tā arī neatradām. Nācās vien skatīties pa ielu malām un mēģināt laimi pirmajā viesnīcā, kas pagadījās pa acij.Milzīga šilte virs tās durvīm (poļu reklāmas vispār ir vesela varoņeposa vērtas, šobrīd par tām neko vairāk nerakstīšu) vēstīja, ka istabu diviem cilvēkiem ar brokastīm tur varot dabūt par 65 zlotiem, kas izklausījās ļoti vilinoši. Protams, mēs nebijām iedomājušies Latvijā precīzi noskaidrot katras valsts valūtas kursu (varēs taču to izdarīt Internetā!), bet atmiņā man bija palicis, ka zlota vērtība bija ap 20-25 santīmiem, tā ka šī reklāma mums solīja patiesi neticamu istabas cenu. Protams, reāli aprunājoties ar viesnīcas (kura gan laikam juridiski nebija viesnīca, bet gan “hotelovy uslugi” - tas ir, viesnīcas pakalpojumu sniegšanas iestāde) recepcijā atrodamo tanti, uzzinājām, ka par 300 zlotiem varam pārgulēt visi četri, turklāt brokastis cenā iekļautas nebūs. Tas jau tik spoži neskanēja, tāpēc ar Normi latviski apspriedāmies, palikt vai nepalikt šajā vietā, līdz sieviete piedāvāja lētāku risinājumu – par 200 Zl (plus 12 Zl par mašīnas stāvvietu) mēs varējām palikt namiņā ēkas pagalmā, kurā gan bija tikai 3 un nevis 4 gultas. Normis pieteicās gulēt guļammaisā uz grīdas, tā ka varējām vismaz kādu naudu ietaupīt. Izņēmu bankomātā naudu, pārliecinājāmies, ka citā motelī otrā ielas pusē cenas nebūtu zemākas, maksājot tantei, atklājās, ka viņa man no 100 zlotiem izdod 88 nevar, tāpēc parkinga maksu arī gluži veiksmīgi ietaupījām.Gulēšanas apstākļi nebija nekādi ekskluzīvie – kā jau minēts, Normis gulēja uz grīdas, gultasveļa pamatīgi smakoja pēc cigaretēm un arī istabas iekārtojums nebija īpaši glauns, toties vismaz cena bija pietiekami draudzīga un doma par ietaupītajiem vairāk kā 100 zlotiem varēja mūs šai naktī sildīt. Liene visu pirmo dienu jutās nelāgi, jo bija paspējusi tieši pirms izbraukšanas apaukstēties.

Oficiāli pasludinu, ka aptuveni divas nedēļas šajā saitā jaunu rakstu nebūs sakarā ar došanos uz pseido-siltajām zemēm. Iespējams, ka oficiālais pasludinājums tiks pārkāpts, ja būs daudz pieejama interneta un maz ko darīt, bet centīšos to nepieļaut. Pēc atgriešanās - tonnas ceļojumu aprakstu, kādas stulbas bildes, maģistrantūras studiju apraksti un tā tālāk. Veiksmīgu mums ceļavēju!

Vakar es domāju, ka esmu pēc velobraukšanas noguris. Šodien es patiešām tāds esmu. Sanāca, ka uz riteņa pavadīju vairāk nekā pilnu darba dienu - 9 stundas. Nu, labi, reāli mazliet mazāk - pa brīžam es riteni stūmu, dažas reizes arī atpūtos. Izbraucu ļoti savlaicīgi - 7 no rīta. Atzīšos, ka man iecere tomēr nebija aizbraukt uz Nionu (15-20 km no dzīvesvietas), bet gan uz Lozannu (50-60 km).Tāpēc arī tāds izbraukšanas laiks. Atšķirībā no vakardienas, jau no pirmā kilometra brauciens gāja smagi. Ārā vēl bija tumšs, bet ceļš, par laimi, bija normāli apgaismots. Cerēju līdz kādiem 8iem nokļūt Nionā. Tas man arī izdevās. Pirmām kārtām tur nogāju gar Eiropas futbola federācijas - UEFA - galveno mītni. Patiesībā neko citu Nionā arī neapskatījos, jo domāju - gan atceļā vēl paspēšu. Mani gan māca bažas, vai atceļš nebūs jau tumsā, bet mana loģika bija tāda, ka uz Nionu es varēšu aizbraukt arī citreiz - nav jau tālu. Tiesa, jau ap to laiku mani sāka mākt lielas šaubas par visa šī pasākuma lietderīgumu - ceļš visu laiku augšā-lejā, pūta diezgan pretīgs vējš un februāris patiesībā nav tas laiks, kad esmu sportiskās formas virsotnē. Tomēr - 8 no rīta sākt atpakaļceļu? Tas jau nu būtu pārāk debīli. Tāpēc turpināju.Neskaitāmas reizes gan ceļā šo lēmumu nožēloju. Kilometri vilkās bezgala ilgi, katru reizi, kad ieraudzīju kādu ceļa zīmi ar attālumiem, varēju tikai lamāties, ka tā nav godīgi - es noteikti esmu nobraucis jau vairāk. Visnepatīkamākais elements (ja neskaita vēju, kalnus un ātro noguruma iestāšanos) šādā braucienā ir nespēja priecāties par nobraucieniem - jo tu lieliski apzinies, ka atceļā tie kļūs par braucieniem kalnā. Izbraucu cauri tādām vietām kā Rolle, Morget un vēl dažām citām, laiks vilkās arvien lēnāk un beidzot ieraudzīju kaut ko, kas varētu būt Lozanna. Pilsēta, protams, sākās ar milzīgu kalnu. Jau daudzas reizes es biju kalnā braukšanu aizstājis ar velosipēda stumšanu kalnā, bet šoreiz stumties nācās kādu pusstundu (vai arī man nebija precīza laika izjūta). Kad biju nokļuvis Lozannas vecpilsētā, īpašas vēlmes kaut ko tajā apskatīt man sen vairs nebija. Galvenokārt domāju tikai par to, kā tikt atpakaļ - ar vilcienu (šausmīgi dārgi) vai mēģināt stopēt (bezcerīgi - kurš gan ņems mašīnā mani un vēl riteni?). Kā lai arī nebūtu, tomēr šo to pilsētā apskatīju (tā kā man nebija kartes vai kāda ceļveža, absolūti nezinu, ko man tur vajadzēja redzēt) - īstenībā jau smuki, tikai labāk uz šādu vietu aizbraukt ar mašīnu. Apsēdos uz soliņa pie vietējās katedrāles un sāku dzert no mājām paņemto persiku sulu un sajutu, ja ne gluži spēku piepludumu, tad vismaz pārliecību - jā, es to varēšu.Protams, apzinājos, ka tas būs nežēlīgi smagi, bet bija vēl gana agrs, tā ka tomēr izlēmu arī atpakaļ braukt ar riteni. Un dīvainākais - atceļš noteikti nebija grūtāks par turpceļu, likās pat, ka šoreiz vairāk jābrauc lejā. Protams, tas nenozīmē, ka es jau tāpat nebiju beigts no pārguruma un braucot nenoguru vēl vairāk, bet tas viss vismaz likās paveicams. Pat saņēmos un iespēju robežās apskatīju Nionu (ja pareizi atminos, tur kādreiz mitinājušies romieši) un šo to sabildēju arīcitās vietās. Patiesībā jau brauciens bija lielisks un velosipēds ir ideāls transporta līdzeklis, lai apskatītu šādu apvidu.Tikai optimāli droši vien būtu uzbraukšanai kalnā līdzi ņemt kādu cilvēku ar mašīnu. Bildes un precīzāks apraksts par vietām, kur pabiju, kādreiz sekos. Domājams, ne šodien.

Šis varētu izrādīties visgarākais apraksts tik īsam braucienam, kādu līdz šim esmu rakstījis, taču vismaz šoreiz ceru, ka neko būtisku nepiemirsīšu. Neliels vēsturisks ieskats: man kā Delfu tehnikas sadaļas redaktoram tika piedāvāts piedalīties bezvadu tehnoloģiju (galvenokārt) kompānijas CISCO jaunas produktu līnijas prezentācijā Bratislavā, izmaksājot ceļu un viesnīcu. Tā kā: a) mani tas interesē; b) man patīk ceļot; c) Bratislavā nekad neesmu bijis; d) visvairāk man patīk, ja man nav pašam par savu braucienu jāmaksā, es, protams, neatteicos. Līdz ar to es devos īsākajā savas līdzšinējās dzīves ārzemju brauciena: otrdienas rītā izlidoju uz Kopenhāgenu, no tās uz Vīni, tad ar autobusu uz Bratislavu (jo tur nav normālas lidostas) un nākamajā rītā atpakaļ uz Vīni un tad ar tiešo reisu uz Rīgu.Nakti kaut kaut kā nevaru normāli izgulēt, pa galvu jaucas dažādas galvenas. Galvenais, ir izdzīvot līdz rītam. “Tomorrow never knows” – kultūrcitāts, bet ne gluži vietā. Beidzot atskan telefonmodinātāja zvans, un, kaut gan ir tikai 5:15, ceļos ar lielāko prieku – tad jau labāk kaut kur kustēties, nekā gaidīt velns viņu zina ko.No mājas izeju 5:40. Bez vienas sešos pie pasta jābūt autobusam uz lidostu; negribot nokavēt, mazliet skrienu. Pieturā ierodos aizelsies savas minūtes desmit pirms autobusa orientējošā ierašanās laika. Protams, tā vietā, lai pasteigtos, autobuss kavējas. Galvā piemetu situāciju, ka jābrauc ar nākošo autobusu un nevaru saprast, vai man pietiks laika. Tomēr parādās droši vien mans īstais autobuss, lai arī ne gluži vēlamajā laikā. Ceļā lasu kārtējo Gētes institūta bibliotēkas grāmatu, lai nevajadzētu skaitīt minūtes, kas man arī patīk, tomēr ir pietiekoši kretīniska nodarbe.Patiesībā esmu ieradies lidostā itin savlaicīgi. Rindā pēc ekonomiskās klases biļetēm (kādas, pašsaprotami, ir arī man) ieraugu divus Latvijas ekspremjerus – Induli Emsi un Gundaru Krastu. Pēdējais izrādās visai pamatīga auguma tipiņš, pretēji maniem priekšstatiem. Apskatījis “izejošo” lidmašīnu grafikus, varu nešaubīgi teikt, ka abi politikas kolosi dodas uz mūsu Savienības galvaspilsētu Briseli. Tiesa paralēli manam reisam uz Kopenhāgenu gaidāms arī lidojums uz otras mūsu Savienības galvaspilsētu – Maskavu. Taču, pat ja arī tur mums ir kādi saimnieki, diez vai pie viņiem lidojumi notiek tik publiskā kārtā, lai kurš katrs es varētu viņus ievērot.Diezgan ilgi gaidu, kamēr man izgatavos biļeti, nav īsti skaidrs, vai tur vienkārši notiek bremzēšana vai ir kaut kādas problēmas. Beidzot biļete ir man rokās un varu jau kursēt uz lidmašīnu – sākas iekāpšana. Ziņģis mani ir savlaicīgi brīdinājis, ka lidostā būšot pie metāldetektora jāuzrāda laptops, un es pat viņam esmu apsolījies pēcāk izstāstīt, kāpēc tas tiek darīts (ja būšu uzzinājis). Protams, neviens neievēro, ka man ir kaut kāds laptops, laikam līdz Rīgas lidostai attiecīgās regulas vēl nav nonākušas.Sevišķi nepriecājos, ka man limašīnā vieta ietrāpījusies pa vidu starp diviem sēdētājiem, taču, tā kā mani kaimiņi neizrādās sumo sporta amatieri, tā nav pati lielākā bēda. Gaisā man galvenokārt gribas pavadīt laiku gulēšanas režīmā, ko lielā mērā arī daru, pa laikam iemetot aci grāmatā un tāpat arī pa ilmuniatoru.Nevaru žēloties, ka līdz Kopenhāgenai ir jālido baisi ilgi – apmēram 75 minūtes. Kad lidmašīna sāk ilgo nolaišanās procedūru, man sākas klasiskākā nolaišanās pazīme – nežēlīgas sāpes ausīs. Nezinu, kas manī šo parādību izraisa, bet tāda mani parasti neizbēgami lidmašīnās pavada. Kopenhāgenas lidosta laikam atrodas uz kaut kādas salas, vai arī uz salas atrodas Kopenhāgena un lidosta – uz kontinenta. Vai arī runa ir par pussalu. Varbūt tās ir divas salas. Patiesībā – kāda starpība? Tāpat es šodien Kopenhāgenu redzu tikai pāris minūtes no putna lidojuma.Nosēžamies un kustam laukā. Pēc plāniem izskatās, ka līdz lidojumam uz Vīni man ir pietiekoši daudz laika. Apstājos pie tuvākajiem monitoriem ar lidojumu grafikiem, meklēju uzrakstu “Vienna” un tam blakus – izlidošanas vārtu numuru. Pie reizes sekoju sava Rīgas reisa pasažieriem, vai vēl kāds ar acīm neieurbjas Vīnē, jo man ir zināms, ka no Latvijas uz šo pasākumu vismaz vēl viens cilvēks bija paredzējis braukt. Tā esot kāda žurnāliste no NRA, bet es, protams, būdams mazs cilvēku pazinējs, nezinu, kā viņa izskatās. Nezinu, kāpēc, bet man rodas pilnīgi nepamatota versija, ka uz Vīni varētu doties trīs pusmūža sievietes, no kurām viena vai divas ir krievvalodīgas. Protams, pieņēmums, ka bezvadu tīkla risinājumi ir tieši pusmūža krieviešu tipiskākā tematika, ir pilnīgi pašsaprotams.Kā lai arī nebūtu, nosēžos uz kaut kāda dīvāna, lai piebeigtu grāmatu. To arī veiksmīgi pieveicu un dodos apskatīties, kurp doties tālāk, lai jau pārskatāmā nākotnē pārkāptu nākamās lidmašīnas fizisko telpu. Kaut kāda mistika – blakus mana reisa noteiktajam izlidošanas laikam (9:00) pierakstīts provizoriskais laiks – 9:05. Mani mazliet pārsteidz, kāpēc gan informēt par šādu mazu izmaiņu, varētu padomāt, ka to vispār var tik skaidri identificēt, cikos lidmašīna izlido (iespējamie varianti: durvju noslēgšanas laiks, ieskrējiena laiks, pacelšanās laiks). Taču piecas minūtes – uz to es varētu arī nospļauties, ja nebūtu tā, ka pat daudz vēlākiem reisiem jau redzami izlidošanas vārti, bet manējam vēl nē. Ko gan tas varētu nozīmēt? Ir jau teju pusdeviņi, bet man uz biļetes rakstīts, ka 8:35 sākas iekāpšana. Nekas cits neatliek, kā nervozi staigāt riņķī, ik pa brīdim paskatoties, vai nav kādas jaunas informācijas. Nav.Beidzot kaut kādas pārmaiņas – uzraksta “waiting for gate” vietā gozējas lepns “await info”. Kādu info man gaidīt un kāpēc? Nu jau vajadzētu tā kā kāpt iekšā lidmašīnā, bet man te informācija jāgaida. Sāku domās pārcilāt iespējamos tālākos variantus – piemēram, es nokavēju lidmašīnu uz Vīni. Tādā gadījumā es atrodos Kopenhāgenas lidostā ar 20 latiem skaidrā naudā (kurus diez vai es varētu jebkur izmainīt pret eiro) un tīri pieklājīgu summu uz kartes, kura nedarbojas ārpus Latvijas (paldies manam slinkumam, ka es tā arī neesmu saņēmies nomainīt savu lokālo “Unikarti” pret kaut ko pieklājīgāku), ar telefonu, kas nestrādā ārpus Latvijas, un vienu lidmašīnas biļeti. Vēl viens optimistisks variants – Vīnē es nokļūstu ar novēlošanos un mani tur neviens nesagaida, lai nogādātu Bratislavā. Tur vēl būtu iespējams autostopošanas variants, jo attālums nav nekāds grandiozais, tikai zināms, ka es autovadītājiem fiziski pievilcīgs nešķietu. Bez Lienčas mani neviens mašīnā neņem, kā to jau pierādīja mans klasiskais “Avtosostopom po Ļitve” piedzīvojums.Un tu re – otrais variants izrādās itin ticams: parādās paziņojums, ka reiss uz Vīni startēšot desmitās pāri desmitiem. Līdz ar to, vairāk kā stunda aizkavēšanās. Un, protams, atkal draudzīgais “waiting for gate” uzraksts. Tā kā neko īpaši padarīt nevaru, ķeros pie sava brauciena piezīmju rakstīšanas. Taču nespēju pilnīgi pievērsties šai nodarbei, tāpēc ik pēc pāris minūtēm dodos apskatīties uz “lekciju sarakstu”.Beidzot kādā no neskaitāmajām reizēm vārtu numurs ir parādījies – gate A18. Nu, vismaz tā. Dodos vajadzīgo vārtu virzienā. Mans sākotnējais iespaids, ka Kopenhāgenas lidosta izmēros nav neko liela, izrādās precīzi nepareizs. Kaut gan to jau varētu nojaust, ka lidosta, kurā vai ik minūti nosēžas un paceļas kāda lidmašīna, nebūs izmēros gluži līdzvērtīga Liepājas lidlaukam. Attālums līdz maniem vārtiem izrādās tāds, ka minūtes desmit – piecpadsmit paiet ceļā līdz tiem. Esmu gandrīz pirmais, kas ieradies Vīnes lidmašīnas uzgaidīšanas vietā, līdz ar to man paveras labas iespējas inspicēt ierodošos cilvēkus. Būtu taču prātīgi noskaidrot, vai es te esmu vienīgais latvijietis vai kā. Galvenokārt vados pēc tā, kādas avīzes lasa mani topošie lidmašīnas biedri. Dāņu un austriešu avīzes diez vai būs manu tautiešu iecienītākais literatūras veids, bet drošs par to būt nevaru. Kaut kādi kandidāti arī ir parādījušies, vismaz par vienu sievieti esmu diezgan drošs, ka viņa varētu būt no Latvijas, bet tas, ka viņa sarunājas ar kaut kādiem tipiem angliski, liecina domāt, ka varu arī kļūdīties. Noskaņojums man visu kavēšanās ķibeļu dēļ ir tāds visai nekāds. Un, protams, ir jau pāri 10:10, kad beidzot sākas iekāpšana lidmašīnā. Taču jau pati iekāpšana kā tāda ir pietiekami iepriecinoša. Speciāli iestājos rindā pietiekami tuvu noskatītajiem potenciālajiem ceļabiedriem, lai varētu nolūrēt, vai viņiem ir Latvijas pases. Sievietei patiešām ir, bet tipam, ar ko viņa sarunājas, pase ir sarkanā krāsā. Un par to es esmu pārliecināts, ka Latvijā pases pagaidām šādi krāsotas netiek. Līdz ar to var gadīties, ka esmu kļūdījies. Nekas, gan Vīnē noskaidrošu, “što k čemu”.Šoreiz lidmašīnā mana vieta atrodas pie loga un neviens man blakus neapsēžas, līdz ar to varu normāli izstiept kājas, kas manas komplektācijas cilvēkam ir diezgan būtiski. Izrādās, ka lidmašīnai Oslo, no kurienes tā devusies uz Vīni, esot atgadījusās kaut kādas tehniskas ķibeles un tāpēc kavēšanās. Pilots solās, ka lidojums tiks veikts ar maksimālo iespējamo ātrumu, kam, diezgan pašsaprotami, seko bezdievīgi ilgs laiks uz skrejceļa pirms normāla ieskrējiena sākuma. Šajā lidmašīnā ir manā izpratnē būtiskākā funkcija – displeji, kuros rāda mūsu aktuālo stāvokli laikā un telpā, kas ļauj vismaz saprast, cik tālu esam. Un kas mani it īpaši priecē, nosēžoties nesāp ausis. Vai nu tāpēc, ka vienreiz jau izsāpējušas vai vienkārši reisos, kuru nosākumos neparādās Rīga, nosēšanās notiek maigāk un liegāk. Kāda zināmā mērā amizanta lieta tomēr notiek – nosēšanās, kā jau parasti, ir ilgs pasākums un es to pavadu, lasot grāmatu. Te pēkšņi sajūtu tādas kā turbulences, lidmašīna diezgan pamatīgi noraustās. Es jau padomāju – kas te vēl par mēsliem – kad apskatos pa iluminatoru un saprotu, ka vienkārši esam piezemējušies.Ko darīt tālāk, es īsti nezinu. Tā kā “candidate keys” uz līdzbraucēju statusu nekur nekustās, arī es palieku turpat. Domāju, varbūt būs īstie. Un patiesi – man pienāk klāt viens no šīs grupiņas pārstāvjiem un jautā, vai es lidoju no Rīgas un vai es esmu Raimonds. Līdz ar to, ka jā un jā, visa situācija atrisinās. Izrādās, ka no Latvijas mēs patiešām esam divi cilvēki – es un “Neatkarīgās” žurnāliste Elīna, bet viņa jau iepriekš ir sapazinusies ar Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem: Židrunu no “Lietuvos rytas”, CISCO Lietuva darbinieku Mindaugu, Eugeniusu no kaut kāda lietuviešu žurnāla un igauni Indreku. Elīnai pat ir izdevies sazvanīties ar kādu no organizatoriskā gala un sarunāt, ka mums atbrauks pretī mašīna. Un patiesi – pie lidostas izejas mūs sagaida kāds vīrietis ar CISCO plakātu, mūsu šoferis uz Bratislavu.Sakāpjam visi busiņā, nu jau arī es esmu daudzmaz iepazinies ar pārējiem “komandas biedriem”, runājam par to, vai mēs paspēsim uz Bratislavu pirms pusdienu beigām (jo lidmašīnā ēšanas nebija), izbraucam jau no lidostas teritorijas, kad Elīnai iezvanās telefons. Izrādās: esam aizmirsuši lidostā igauni. Ja man vajadzētu paskaidrot, kā tas ir iespējams, ka sešu cilvēku grupā neizdodas izsekot tam, vai nav pazudis kāds tās dalībnieks, es teiktu – tāpēc ka šie cilvēki visi ir garīgi atpalikuši deģenerāti. Taču, ievērojot savu līdzdalību šajā epizodē, aizbildināšos, ka mums visiem ļoti gribējās ēst un ne tik ļoti gribējās igauni (lai gan patiesībā par to gribēšanu vai negribēšanu varu zināt tikai par sevi). Kādi iemesli tam visam lai arī nebūtu, bet igaunim ir jābrauc pakaļ. Šoferis, protams, angliski nesaprot pilnīgi neko, bet ar krievu valodas un pirkstu palīdzību izdodas viņam paskaidrot, ka sešu cilvēku vietā savākti pieci. Braucam atpakaļ uz Vīnes lidostu un savācam Indreku, viņš pat nešķiet līdz nāvei uz mums apvainojies (dīvaini). Es varu tikai priecāties, ka aizmirsa ne mani – man taču telefons ārpus Latvijas nestrādā. Un vispār dīvaini – es it kā esmu piemērotākais cilvēks, ko aizmirst, bet šoreiz aizmirstais neesmu es, un tas ir iepriecinoši.Jēziņ! Desmit tūkstoši zīmju un vēl neesam Bratislavā...Braucam cauri kaut kādiem maziem Austrijas ciematiņiem, principā jau viss ir ļoti skaists un (neseksuāli) pievilcīgs. Vajadzētu kādreiz pa šo pusi ar mašīnu pabraukāt, vienīgi patālu, kaut vasarā varētu mēģināt. Apkārt – augsti kalni ar sniegotām virsotnēm (sniegs gan, protams, ne jau mūžīgais, bet ziemas iniciēts). Robežu kā jau ES pierasts, šķērsojam bez aizķeršanās (ja neskaita manas pases izvilkšanu no mašīnas aizmugures) un tad jau drīz klāt ir arī Bratislava. Patiesībā interesanti, kā tas nākas, ka valsts galvaspilsēta atrodas praktiski uz kaimiņvalsts robežas. Kaut kā iebraukšana Bratislavā man prātā īsti nav palikusi, atceros tikai to, kā piebraucam pie viesnīcas, kas izrādās situēta pašā Bratislavas centrā pretim kaut kādai pilij (kurā, kā izrādās vēlāk, mitinās Slovākijas prezidents).Uz pusdienām it kā esam nokavējuši, it kā nē, bet, tā kā dodamies sākumā uz saviem numuriem, no ēšanas nākas atteikties. Numurs glauns un itin ietilpīgs, lai arī es nezinu, kam man vajadzīgas divas gultas. Ko es te bordeli organizēšu? Te nu es nevaru nepastāstīt to, kāds alu cilvēks es esmu. Proti, man nekādi numurā neizdodas nekur iedegt gaismu. Izmēģinos visvisādi, bet nekā. Tad aizeju uz reģistrāciju noskaidrot, kas par problēmām, un uzzinu, ka numurā durvju karte ir jāieliek atbilstošā slotā, kas nodrošina elektrības padevim numuram. Droši vien, tā ir daudzās viesnīcās. Secinājums: mana viesnīcu pieredze ir nožēlojama. Nosviežu numurā mantas (kuru gan patiesībā nav) un dodos uzreiz lejā, jo divos jāsākas īstajai konferences daļai. Konference notiek viesnīcas pagrabstāvā, un tur viens pēc otra uzstājas vairāki atbildīgi Cisco Centrāl- un Austrumeiropas reģiona darbinieki. Nezinu, vai te būtu vērts atstāstīt viņu uzstāšanos saturu. Drīzāk nē. Pamata doma: tiek prezentēts “Cisco unified communications”, kas ir viens solis dažādu komunikācijas veidu integrēšanai vienā – apvienojot analogos telefonus, GSM mobilos telefonus, IP telefonus, video zvanus caur Internetu utt. Patiesībā manā izpratnē – bišķi glaunāka sistēma par Skype. Principā saistoši, bet gluži čurāt karstvīnu man no šādām tehnoloģijām negribās.Neilgi pirms četriem pasākumā ir pārtraukums ar uzkodām. Kaut gan vispār sevi uzskatu par visai kautrīgu ēdāju, šoreiz tāds neesmu – patiešām gribas iekost un tā arī izdaru. Žēl tikai, ka pasākuma otrā sesija nav neko interesanta. Sākumā gan ir saistoša vizuālā demonstrācija jaunajai sistēmai, taču tad sāk uzstāties viens pēc otra vairāki Cisco klienti, kuru prezentācijās neko diži jaunu neuzzinu, turklāt man nepatīk prezentācijas, kurās slaidi ir vienkārši pārblīvēti ar tekstu – vienkārši spiež kilobaitus uz smadzenēm.Otrajā daļā sēžam aizmugurējā rindā trijatā – Elīna, Židrunas un es. Spriežam par to, ka varbūt būtu vērts doties prom pirms pasākuma beigām, lai paspētu apskatīt pilsētu, pirms kļūst galīgi tumšs (mums brīvs laiks noteikts starp sešiem un pusastoņiem, bet var nojaust, ka sešos konference vēl beigusies nebūs, toties saule gan būs paspējusi norietēt). Tā kā es īsti nesaprotu, ko domā darīt pārējie, kādā brīdī no konferenču zāles aizeju, bez nolūka atgriezties. Pulkstenis is nedaudz pirms pussešiem un es orientējoši varu rēķināties pusstundu ilgu pastaigu vēl pirms īstas krēslas iestāšanās. Savācu no numura jaku un dodos skrējienā pa Bratislavu.Manā rīcībā ir neliela pilsētas centra karte, bet nav īsti skaidrs, kāds ir tās mērogs, tāpēc man nav īsti skaidrs, cik lielu pilsētas daļu varu paspēt šajā braucienā apskatīt. Tā kā nekādas ekskursijas pa pilsētu man nav, vienkārši skrienu no viena objekta līdz otram kā tāds japānis, lai varētu pēc iespējas vairāk apskatīt un, protams, nofotografēt. Pirmām kārtām noskrienu gar kaut kādām dažām pilīm (kuras man gan neasociējas ar pilīm, bet vienkārši ar glaunām ēkām), tad ieskrienu pilsētas galvenajā laukumā (kurš gan nav neko liels un galvens), noskrienu pie Donavas, kur atrodas Svētā Martina katedrāle un uz Bratislavas pili – hradu. Pēdējā ir slēgta, tāpēc iekšā nekur netieku, tikai apskatos no ārpuses mūrus. Nofotografēju pilsētas “jauno tiltu” – nezinu, cik tas jauns, bet tam augšā atrodas kaut kāds dīvains, lidojošam šķīvītim līdzīgs objekts. Stāsta, ka šī tilta celtniecības dēļ esot nojaukta zināma Bratislavas vecpilsētas daļa. Pie pils nolieku fotoaparātu uz kaut kādiem akmeņiem gaidīšanas režīmā, lai varētu arī pats iekļūt kādā kadrā. Kā es citādi gan lai pierādu, ka esmu bijis Bratislavā? Kad atgriežos īstajā centrā (jo pils atrodas mazliet no tā nostāk), ir jau patiešām satumsis, bet laika man vēl ir ļoti daudz – kā var saprast, pilsēta nebūt nav liela -, tāpēc varu arī pa tumsu vēl kaut kur paskraidīt. Noskrienu gar krastmalu, jo ticu, ka varu vēl paspēt apskatīt arī mazliet no paša centra nostāk esošos objektus. Ievērojamākais no tiem – ne pārāk liela izmēra zila pareizticīgo baznīca, kas tiek saukta par “little blue church” manā kartē. Kad atrodos pie tās, ir jau tik tumšs, ka neko baznīcai apkārt redzēt nevar, bet pati baznīca vismaz ir izgaismota un man pat izdodas panākt, ka fotoattēlā to var saskatīt. Vēl nofotografēju Bratislavas universitātes tieslietu fakultāti – lai arī Lienčai tiek kāds prieciņš. Jau esmu izlēmis doties atpakaļ uz viesnīcu, bet man joprojām ir laiks, tāpēc apskatu arī Bratislavas Brīvības laukumu. Nez, vai tas ir tā vērts. Brīvības lauks Bratislavā neatrodas pašā centrā un tajā nav nekā ievērojama, izņemot vienu diezgan neglīta paskata strūklaku un lielu betonētu laukumu tai apkārt. Kaut es neesmu īpašs Rīgas Brīvības laukuma cienītājs, šeit tas ir vēl ievērojami nīkulīgāks.Viesnīcā esmu atpakaļ vēl minūtes divdesmit pirms orientējošā laika, kad mūs lejā gaidīs autobuss, lai vestu uz restorānu, kur paredzēts ieturēt vakariņas. Izmantoju šo laiku, lai ieietu dušā, kas noteikti ir noderīgi, ievērojot to, ka skraidot esmu piesvīdis nepajokam. Un man vēl joprojām ir laiks – paspēju uz pāris minūtēm viesnīcas vestibilā ieskriet Internetā, lai paziņotu uz Latviju, ka ar mani viss ir kārtībā. Patiesībā man gan izrādās, ka Slovākijā strādā arī telefons, bet zvani uz Rīgu ir stipri vien par dārgu, lai es gribētu tādus taisīt. Visubeidzot, ir ieradies autobuss un mēs braucam.Protams, izrādās, ka neko traģiski tālu no mūsu viesnīcas restorāns neatrodas, taču tas ir otrā Donavas pusē, tāpēc principā labi, ka nav jāiet ar kājām. Izrādās, ka ieturēšanās paredzēta kādā Bratislavas itāļu restorānā. Ļoti ērti, ka galdi tajā ir 6-vietīgi, līdz ar to mēs visai ērti pie galda izvietojamies savā baltiešu pulciņā un trīs stundas ilgās vakariņas paiet visai interesantās sarunās par šo un to. Runājam pamatā angliski, lai gan lietuvieši piedāvā runāšanu arī Baltijas “angļu valodā” – nu, tajā, kas krievu. Taču igaunis krievu mēlē nerunājot un vispār – kuram gan prakse angļu valodā nāk par skādi? Pa brīžam gan lietuvieši pāriet uz savu mēli, tad man un Elīnai īpaši nekas cits kā runāt latviski neatliek, kamēr Indrekam īpašas kompānijas somugru grupas valodās nav. Es varu sajusties mazs un nenozīmīgs, saprotot, cik daudzās gan vietās un pasākumos mani līdzbraucēji jau ir pabijuši, kamēr es tik pa laukiem vien dzīvojos. Nu, labi, varbūt ne gluži pa laukiem un varbūt arī es šur tur esmu bijis, bet līdz Elīnas Dienvidkorejai, Indreka Brazīlijai, Židruņa Brazīlijai, Dienvidāfrikai un vēl citām vietām man ir tālu. Kaut gan nekas – gan arī es kādreiz paviesošos kādā Malavi un tad arī es varēšu par sevi šo to pastāstīt.Pēc atgriešanās viesnīcā tiek izlemts aiziet “pain this town read” un “drink this town dry”. Es gan jau uzreiz zinu, ka šādās nodarbēs man iesaistīties īpaši negribās, bet negribu būt arī sausiņš un atkritējs, tāpēc kādu gabaliņu izlemju ar viņiem aiziet un tad vienatnē pavazāties pa vecpilsētu. Tā arī izdaru, principā apzinos, ka mana uzvedība var šķist dīvaina, bet patiešām – cik daudz minerālūdeņus cilvēks var vienas dienas laikā izdzert? Nav jau alus, kura nekad nav par daudz. Tā nu es vienatnē pa Bratislavu vēl pastaigājos, nezinu, kādā mērā tas ir bīstami, bet man jau patīk tumsa un klusums. Izrādās, ka pa dienu vismaz vienu centra ievērojamo objektu esmu palaidis garām – Slovākijas parlamenta ēku – līdz ar to vismaz kaut ko man apskatīties izdodas. Viesnīcā esmu atpakaļ vēl pirms pusnakts, tur ieeju vannā, sazīmēju kartē savu pārvietošanās grafiku un tad – gulēt. Astoņos gaidāms transports uz Vīni, līdz ar to vajadzēs agri celties.Šoreiz guļu kā nosists. Minūtes laikā sakravāju somu un dodos lejā mazliet vēl paviesoties Internetā, taču mans laptops nav vēl paspējis nostartēt, kad parādās Elīna un piedāvā doties ieturēt brokastis, kā mēs arī darām. Drīzumā parādās arī Indreks (leišus varam no rīta necerēt satikt – viņiem reiss ir daudz vēlāk un viņiem celties ap septiņiem nekādas vajadzības nav).Uz Vīni mums šoreiz transports itin nopietns – skaists, sudrabots mersedess. Klāt mūsu trijotnei tiek pievienots vēl kāds vīrietis, kurš izrādās Krievijas “Ņezavisimaja gazeta” korespondents, ļoti erudīts tehniskos jautājumos cilvēks, ar ko var iesaistīties saistošā sarunā par šo un to – par izglītības sistēmām, vīzu politiku, Linuksu, bezvadu Internetu un vēl šādām tādām lietām.Lidostā pašķiramies jau pavisam – pirmais pazūd krievs, tad igaunis, jo viņiem citos terminālos reisi. Atliekam Elīna un es. Elīna grib vēl pastaigāt pa veikaliem, es patiesībā domāju tikai par to, kur varētu nosēst un palasīt grāmatu. Kādu laiciņu tomēr pastaigājam, tad es tieku nolikts sargāt savas un Elīnas mantas, bet viņa turpina veikalu pētīšanu. Palasu kādas divdesmit minūtes, kad parādās manāmi satraukta Elīna, lai paziņotu, ka mēs esam aizmirsuši iečekoties reisam. Patiešām, esam. Nākas skriet atpakaļ cauri lielai lidostas daļai, stāvēt rindā aiz dažiem desmitiem Kipras sportistu un viena suņa, iziet cauri metāldetektoriem (šoreiz laptops man no somas jāizņem, bet kāpēc – nezinu). Kaut gan laiks mazliet spiež, visur paspēt izdodas un pietiekoši ātri nokļūstam pie mūsu izlidošanas vārtiem.Izrādās, ka uz Rīgu reiss no Vīnes ir visai smieklīgs – lidmašīnīte maziņa un ne pārāk moderna. Mēs esam izvietoti biznesa klasē, kas, protams, ir glauni, bet tur nekā tāda īpaša šajā lidmašīnā biznesa klasē nav – tikai apziņa, nu, un vēl pusdienas, kuras gan ir tipisks lidmašīnas ēdiens, tai skaitā zivs, kurai pat nepieskaros. Jālido mazliet ilgāk kā vakardienas reisos, bet pēc nepilnām divām stundām esam Rīgā.Un tagad vēl viens kultūrcitāts (transformēts atmiņas nepilnību dēļ):- And now – say the punchline!- What punchline? I was given no punchline.