Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, vai vispār jebkad kāda latviešu radīta filma bija sacēlusi tādu ažiotāžu kā "Straume", vismaz ažiotāžu tieši attiecībā uz to, cik laba ir šī filma (jo, piemēram, "Rīgas sargus" diez vai kāds dēvēja par revolūciju filmās par kara tēmu), tālab savā ziņā iet uz kinoteātri, lai to noskatītos, bija grūti. Kad tavā vietā citi cilvēki ir ļoti augstu pacēluši latiņu tam, ko tev no šīs filmas vajadzētu gaidīt, risks piedzīvot vilšanos tomēr ir milzīgs. No otras puses - šī tomēr ir tā reize, kad labos vārdus filmai veltījuši eksperti ārpus Latvijas, uz kuriem nevajadzētu lietot kritētiju "labs darbs pēc latviešu kino standartiem". Marina uz "Straumi" aizgāja pirms pāris nedēļām, bija sajūsmā un teica - arī man vajadzētu to redzēt. Tad nu gāju un pārliecinājos, kā īsti ir.

Atsauksmes par latviešu filmām pašas par sevi veido atsevišķu mākslas formu: tā, iepazīstoties ar Internetā atrodamajām profesionālajām un pusprofesionālajām recenzijām par Elzas Gaujas debijas filmu "Mamma vēl smaida", var iegūt gluži citu priekšstatu par šo filmu, nekā to reāli noskatoties. Ticamākais iemesls (kā nu bez sazvērestības teorijas no manas puses) - sava tusiņa interešu sargāšana, plus - kaut kāds specifiska veida politkorektums, ka ir cilvēki, kuru mākslas darbi ir jāvērtē pozitīvāk, jo tos ir veidojuši "pareizie ļaudis", un te nu mēs nonākam pie (kā to prezentē) melnās komēdijas "Mamma vēl smaida", par kuru mans viedoklis noteikti ir daudz kritiskāks, nekā vispārpieņemts.

Pēdējo gadu mūsu kino patēriņš nav nekāds augstais, bet decembra pēdējā nedēļā jau esam noskatījušies veselas divas filmas. Atšķirībā no "The Ref", šī itin nemaz nav Ziemassvētku filma. Patiesībā par šo filmu vispār ir diezgan grūti raksturot, kāda tā ir. Marina teica, ka tās dinamika ir aptuveni tikpat augsta kā tam, ko šajā filmā rāda - brīvdienas Turcijas kūrortā.

Tas nu ir noticis - arī mēs noskatījāmies Ziemassvētku komēdiju. Ievērojot to, cik maz filmu mēs skatāmies, kaut ko daudzas reizes redzētu skatīties nešķita prātīgi, tad nu iegūglēju, ko rekomendē no "alternatīvām Ziemassvētku filmām" (ne tādā ziņā, ka kaut ko super dīvainu, bet vismaz ne tik bieži dreijātu kā "Home Alone" / "Die Hard" / "Love Actually"). Ziemassvētku filma par laulības attiecību krīzē esošu pāri, kuru saņem gūstā no policijas bēgošs noziedznieks - tas šķita gana labs variants. Neesmu tik ļoti apritē, lai zinātu, vai šobrīd ir atļauts skatīties filmas ar Kevina Speisija līdzdalību, tāpēc pieņēmu, ka man tas ir pilnīgi vienalga.

Līdzīgi kā Terijam Giljemam vajadzēja gandrīz 30 gadus filmas "Vīrs, kas nogalināja Donu Kihotu", tā arī man vajadzēja ļoti ilgu laiku, lai šo filmu noskatītos. Un runa nav tikai par to, ka uz ekrāniem tā iznāca pirms vairākiem gadiem, bet gan par apstākli, ka no brīža, kad sāku šo filmu skatīties, līdz dienai, kad to noslēdzu, pagāja savi seši mēneši. Un, līdzīgi, kā Giljemam šo gadu laikā mainījās filmā iesaistītie cilvēki, tā arī es filmu sāku skatīties kopā ar Marinu, bet pabeidzu viens. Te gan paralēles beidzās, jo mums mājās viss kārtībā, vienkārši es kaut kad atcerējos, ka bijām sākuši tās skatīšanos, bet piedāvāt Marinai turpināt filmu, par kuras eksistenci viņa visticamāk ir aizmirsusi, šķita bezjēdzīgi, tad nu finišēju to, kamēr viņa bija sporta zālē (protams, arī šo procesu es tāpat sadalīju pāris piegājienos).

Martins Makdona nav no aktīvākajiem režisoriem pasaulē - šī ir viņa ceturtā pilmetrāžas filma, pirmajai, "In Bruges" iznākot pirms 15 gadiem. Vienlaikus katra no šīm četrām filmām ir gana laba, līdz ar to var arī pieciest ilgo gaidīšanu. Turklāt līdzās kino Makdona turpina rakstīt lugas (kuras arī Latvijas teātros ir gana iecienītas), līdz ar to atkal jau - es nesūdzos.

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.

Jura Poškus jaunāko filmu, kuras reklāmas materiālos allaž piesaukts, ka to radījis "Kolka Cool" režisors, vispirms kinoteātrī noskatījās Marina. Tur bija tā, ka mēs vienojāmies - es skatos "Mātes pienu", viņa - "Saule spīd 24 stundas", un tad vienojamies, vai pēcāk darām otrādi vai nē. Jāatzīst, es daudz reālistiskāk vērtēju variantu, ka mana filma būs tā, ko skatīsies arī Marina, kamēr viņas izvēlēto es itin mierīgi būšu gatavs neredzēt. Kā nekā viena ir pēdējās desmitgades laikam jau ievērojamākā latviešu literatūras darba ekranizācija, bet otra - kaut kāds sviests par vīrieti, kas izdomā doties uz Ziemeļpolu. Sanāca tomēr otrādi - es Mātes pienā biju vīlies, kamēr Marina teica - lai arī viņas noskatītā filma nav šedevrs, redzēt to ir vērts. Tad nu ņēmu un noskatījos arī (daudz vēlāk gan, nekā sākotnēji iecerēts, bet par to nav vērts izplūst detaļās).

Ināras Kolmanes filma "Mātes piens" tapusi pēc tāda paša nosaukuma Noras Ikstenas romāna, un romāns ir pamatā ne vien filmai, bet arī daļai tās problēmu. Par mani nopietnāku rakstītāju atsauksmēs par šo filmu teikts, ka tās pilnvērtīgākai uztveršanai nepieciešams iepriekš izlasīt romānu, bet man tas izklausās absolūti aplami - ja filma nestrādā kā patstāvīgs darbs, tad tā ir filmas un nevis skatītāja problēma.

Kā jau biju apsolījis sev pašam, pēc grāmatas "How to Make a Jewish Movie" noskatīšanās, pieķēros arī tai Jewish movie, par kuru stāsta šī grāmata. Proti, Izraēlas Atbrīvošanas kara stāstam "Met milzīgu ēnu" ar Kērku Daglasu galvenajā lomā.

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!

Signes Baumanes iepriekšējā animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" atmiņā palika kā lielisks un dziļš darbs, kuru varbūt nebija ļoti viegli skatīties, bet saturiski tā bija ļoti spēcīga. Līdz ar to arī no "Mana laulību projekta" es gaidīju daudz, bet ne gluži tieši to, ko reāli sagaidīju.

Pīters Grīnevejs. Kaut kā pasen nebiju šī režisora vārdu dzirdējis, bet tad manās rokās nonāca Ditas Rietumas "Planēta neHolivuda", un tās rezultātā Grīneveja filmu skatīšanās atgriezās dienaskārtībā, kur tā nebija bijusi vismaz padsmit gadus. Un pievērsos vienai no viņa agrīnajām filmām - "Zīmētāja kontrakts". Vispār tā laikam arī pirmā viņa tradicionālā filma, taču liela daļa šī režisora raksturīgāko iezīmju te redzama jau pilnā plaukumā.

Skatīties Maika Lī filmu "Dzīve ir salda" es sāku pirms pāris mēnešiem, pabeidzu vien dažas dienas pirms 2022. gada beigām. Faktiski vispār biju aizmirsis par to, līdz pēkšņi brīvā pēcpusdienā ieraudzīju video failu, un tad nu nofinišēju šo padarīšanu. Turklāt tā nemaz nebija, ka to būtu smagi skatīties, vienkārša aizmāršība, nekas vairāk.

Riharda Pīka (tā paša, kurš bijis Kultūras ministrs Šķēles pirmajās valdībās un Ārlietu ministrs Emša valdība; starp citu, interesanti, ka tajos laikos viņa uzvārdu lielākoties pierakstīja bez garumzīmes - gan jau lai nebūtu lieka latviskuma) režisētā filma "Ja nebūtu šī skuķa" ir lielisks uzskates materiāls dažādu jautājumu pārspriešanai, kuri ne obligāti būs tieši saistīti ar pašu filmu. Taču, pirms doties šajā virzienā, mazliet faktoloģiskas informācijas. Filmas pamatā ir igauņu bērnu rakstnieka Enno Rauda (vislabāk mūspusē zināms kā "Naksitrallīšu" radītājs) stāsts "Lidojošie šķīvji", uzņemta filma ir Sabilē un Abavas senlejā ap to. Visās galvenajās lomās ir bērni, no kuriem neviens (šķiet) savu profesionālo dzīvi vēlāk ar aktiera profesiju nav saistījuši. Tāpat filmā piedalās viena no septiņdesmito - astoņdesmito gadu populārākajām igauņu mūzikas grupām (spēlēja džezroku, vēlāk arī metālu) "Magnetic Band" Gunara Grapa vadībā. Jā, un filmas komponists bija Mārtiņš Brauns. Stāsts ir par Sabilē mītošu puiku Kārli, kurš (būdams atvērts visam kam šajā pasaulē) paša attīstītās fotogrāfijās saskata lidojošo šķīvīti, un Hertu - meiteni no Rīgas, kas uz mātes - profesores - komandējuma laiku nosūtīta uz Sabili pie radiem. Starp jauniešiem (kuri ir aptuveni 5. klases vecumā) veidojas draudzība, kura neiet pie sirds vietējam spicākajam čalim - Reinim, kurš pats noskatījies smalko pilsētnieci.

Nezinu, vai par Viestura Kairiša filmu "Janvāris" ir iespējams rakstīt, nepadaloties tajā, kur un kā tu pats biji 1991. gada janvārī. Protams, ja tu tajā laikā jau biji piedzimis. Es biju, un līdz ar to kaut kādas atmiņas par barikādēm man, protams, ir. Cita lieta, ka savos septiņos gados es pasauli uztvēru visai aptuveni, līdz ar to man bija švaki ar izpratni par lietu "lielo bildi" (vienlaikus - cik gan skaidra tā patiesībā bija arī pieaugušajiem, tas ir cits jautājums). Kā lai arī nebūtu, mans barikāžu stāsts (kuru esmu stāstījis daudzviet, un droši vien kādas dažas reizes arī blogā) ir manai vecuma grupai atbilstošs. Proti, tā bija svētdiena, kurā, neskatoties uz barikādēm Vecrīgā un nebūt ne to mierīgāko situāciju Latvijā kopumā, es kopā ar vienas manas mammas draudzenes dēlu (kurš par mani ir/bija trīs gadus vecāks, neko par viņa tālāko likteni nezinu) braucu no Pārdaugavas uz zīmēšanas pulciņa nodarbībām, kuras notika pie tolaik 21. trolejbusa galapunkta Baznīcas ielā. Taču Ričards (tā viņu sauca) mani savaņģoja, ka daudz interesantāk būtu nevis doties zīmēt, bet gan apskatīties uz barikādēm. Un tā mēs arī izdarījām - Ričards salīdzinoši ar mani labāk orientējās Rīgā, mēs aizgājām uz Vecrīgu, apskatījāmies uz tur notiekošo, tikām uzcienāti ar tēju, kādu laiku vēl paslaistījāmies un tad devāmies mājās. Plāns bija ziņot, ka uz zīmēšanu nebijām tikuši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ (lieki teikt, ka pārbraucām mēs arī vēlāk nekā paredzēts), taču meļi izrādījāmies sliktas kvalitātes un mūsu stāstījums par to, kā uz Vanšu tilta autobusam bija nokritusi štanga (laikam jau sapināmies tālab, ka mājās reāli pārbraucām ar 38. autobusu, nevis plānoto trolejbusu) ticamības pārbaudi neizturēja. Un, kā izrādās, no zīmēšanas bija zvanīts (kaimiņiem, mums pašiem telefona mājās nebija), ka neesam ieradušies (vai arī ka pulciņš nenotiek, tik precīzi neatceros), un mana mamma bija uzreiz izspriedusi - nu, jā, puikas noteikti aizgājuši apskatīties uz barikādēm. Tiesa, pa mizu droši vien tāpat dabūju. Vispār jāatzīmē, ka līdzās ne pārāk lielam satraukumam par to, ka tādi kopumā sīkaļas kā es un Ričards vazājāmies vieni pa pilsētu šajos apstākļos, tajā periodā mana māte bija stipri kareivīgā noskaņojumā un tiku tobrīd audzināts ar vērtību modeli: "Ar vairogu vai uz vairoga".

Vācu televīzijas dokumentālā filma par Die Toten Hosen koncertiem Austrumberlīnē mani uzrunāja pirmkārt tādēļ, ka Arnis padalījās ar saiti uz to (tā vēl dažas dienas, līdz 28. novembrim, būs publiski pieejama resursā ardmediathek.de), bet otrkārt tālab, ka šī gada vasarā apmeklētajā grupas koncertā notika tās kopīga uzstāšanās ar grupas "Planlos" dalībniekiem, par kuriem gana daudz tiek stāstīts arī šajā filmā.

Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju uz kino, taču pagājušajā nedēļā man bija izsniegta brīva sestdiena (ar Marinu bija vienošanās, ka viņai ir brīvsolis svētdienā, man sestdienā), un, tā kā pēdējā brīdī nevarēja tikt ne uz vienu tādu teātra izrādi, kādu man attiecīgajā dienā gribētos skatīties, aizgāju uz kino "Bize", lai noskatītos JRT jaunās paaudzes aktieru veidoto filmu "Sēklis", kurā vēl turklāt bija solīta tikšanās ar filmas režisoru Tomu Harjo.

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

ūtu liels pārspīlējums mani nosaukt par gangsterfilmu cienītāju - tā nebūt nav, ka es šim kino žanram jebkad būtu veltījis pastiprinātu uzmanību, ne velti es pat Kopolas "Krusttēvam" esmu redzējis tik vien kā pirmo daļu. Un tomēr nākas atzīt, ka brāļu Koenu "Millera krustceles" ir viena sasodīti baudāma filma.

Pats esmu pārsteigts, kā tas sanāca, ka pāris no agrīnajām brāļu Koenu filmām bija izkritušas cauri manam filmu skatīšanās sietam tajos laikos, kad kino patērēju milzīgos daudzumos. Tai skaitā pati pirmā brāļu uzņemtā filma "Tikai asinis". Viņu pilnmetrāžas debijā var redzēt itin daudz ko no tā, kas raksturojis brāļu daiļradi arī turpmākajos nu jau teju četrdesmit gados. Scenāriju viņi rakstījuši kopā, kā režisors skaitās Džoels Koens, kamēr viņa brālis Ītans ir producenta lomā. Un jau šajā filmā parādās Koenu liktenīgā aktrise Frānsisa Makdormanda. Tas gan laikam nav sevišķi sensacionāli, jo kopš tā paša 1984. gada, kad tapa "Blood Simple" Frānsisa ir precējusies ar Ītanu Koenu.

Bija laiki, kad katra jauna Tima Bērtona filma bija notikums. Arī "Mars Attacks!". Šī filma gan bija pirmais piemērs, kas apliecināja - arī Bērtons var uztaisīt kaku. Un ko gan citu, ja ne šo kaku lai es izvēlētos skatīties kā vienu no pirmajām filmām pēc grāmatas "Planēta neHolivuda" izlasīšanas?

Tā vien šķiet, ka Kaurismeki filmas es galvenokārt skatos Ditas Rietumas grāmatu iespaidā. Iepriekšējā manā sarakstā bija “I Hired a Contract Killer” pirms nieka astoņiem gadiem, bet šoreiz pienākusi kārta stāstam par to, kā Ļeņingradas kovboji devās uz Ameriku. Vispār ar Leningrad Cowboys un, iespējams, arī šo filmu esmu bijis pazīstams jau iepriekš, lai gan man pat nav skaidrs, kā un kad notikusi mūsu pirmā pazīšanās (un diez vai tas ir svarīgi).

No visām pēdējo gadu latviešu filmām "Tēvs nakts" bija tā, ko man bija droši vien visgrūtāk saņemties skatīties. Ne tāpēc, ka es baidītos, ka filma izrādīsies totāls mēsls vai atkal, ka no tās kaut ko satriecošu gaidīju, bet gluži vienkārši uz konkrēto tēmu esmu diezgan jūtīgs. Pēc analoģijas ar veco joku par (veco) Latvijas prezidentu Andri Bērziņu to, kā viņš, skatoties "Sapņu komandu 1935" bija cerējis ieraudzīt sevi tribīnēs, filma par Rīgas geto ir tā, kur varu teiktu - mani senči tur ir, protams, ne jau mākslas filmā, bet vai nu Rumbulā vai Biķerniekos bedrē savu mūžu beidza gan mana vectēva sieva ar diviem maziem bērniem, gan mana vecvecmāmiņa.

Manas lielākās pretenzijas, kas saistās ar Marijas Šrāderes filmu "Es esmu tavs cilvēks", ir par to, ka filmā neskan Leonarda Koena "I'm Your Man". Protams, es nojaušu, ka filmas budžetam tā varētu par labu nenākt, un arī saturiski, protams, tā nebūtu nepieciešama, taču nav arī īsti legāli tā spēlēties ar manām jūtām - dot mājienus par Koenu, bet pašu Koenu nepiedāvāt.

Tas droši vien nav pārsteidzoši, ka šī nav pirmā Islandes filma par aitām, kuru šī valsts virzījusi "Oskaram" kā labāko filmu svešvalodā. Ja tu dzīvo Islandē, aitas ir viena no nebūt ne tik daudzajām tēmām, kas tevi var nodarbināt. Īsti citu zīdītāju kā aitas un zirgi Islandē nav, un skaitliski aitu tur laikam ir pat vairāk kā cilvēku. Šobrīd vēl nav zināms, vai "Jērs" tiks arī līdz nominācijai, bet vismaz sarakstā ar 15 atlasītajām filmām tas ir iekļauts. Filma bija redzama arī Riga IFF ietvaros, bet noskatījāmies to vien tagad, un šobrīd esmu gatavs sniegt savus iespaidus par šo kinolenti.

Klasiķa Jāņa Streiča režisētā filma "Cilvēka bērns" manās acīs vairākās ziņās ir īpašs darbs. Sākšu ar to, ka tā uz ekrāniem iznāca 1991. gadā - laikā, kad viss šajā pusē juka un bruka, un noteikti nebija optimālākais laiks ne kino tapšanai, ne kino rādīšanai, līdz ar to tā ir viens no izteiktākajiem piemēriem filmai, kuru vēl nevar uzskatīt par simtprocentīgu neatkarīgās Latvijas produktu, bet arī vairs ne padomju ražojumu. Otrkārt, filma ir latgaliešu valodā, kas noteikti arī tobrīd bija gana drosmīgs solis. Treškārt, lai arī tā attēlo dzīvi neatkarīgajā (proti, pirmskara) Latvijā, tajā nav īsti ne kaut kā nopēluma, ne slavināšanas. Patiesībā vien atsevišķas detaļas filmā definē tās darbības laiku, un to es arī uzskatu par filmas plusu.

Ja tev pēkšņi kādu dienu rodas vēlme noskatīties Lienes Lindes filmu "Septiņas neveiklas seksa reizes", kas 2017. gadā saņēmusi Lielo Kristapu kā labākā studentu filma, tev ir vērts zināt vairākas būtiskas lietas, par ko, iespējams, būtu vērts bijis aizdomāties arī man pirms ierosināju Marinai to skatīties.

Tizlenes ir viena no tām pašmāju filmām, par kurām, atbilstoši maniem novērojumiem, raksta vai nu labo vai neko. Salasījies daudz labā, iespējams, es no filmas gaidīju kaut ko tādu, ko tā man nesniedza, tāpēc varbūt pareizāk būtu bijis rakstīt neko, taču tas jau nebūtu es, ja palaistu garām iespēju par kaut ko pasūdzēties. Jāatzīmē, ka apjūsmošanas ziņā filmas tuvākais ekvivalents ir "Kriminālās ekselences fonds" - arī visnotaļ stilīga filma, par kuru viss Internets kūsāja tādā sajūsmā, ka tai bija grūti vismaz daļēji nekļūt par vilšanos manās acīs - jo kad tu esi sagatavots savas dzīves izcilākajai maltītei, vienkārši garšīgs ēdiens tevi īsti nespēs iepriecināt. Turklāt atšķirībā no KEF, "Tizlenes" ir spējušas iepriecināt ne tikai skatītāju parasto, bet arī kino ekspertus - ne jau velti filma tikusi pie 10 Lielā Kristapa nominācijām.

Kamēr es biju devies Ziemassvētku pārgājienā, Marina deva Esterei iespēju noskatīties multfilmu, kuras Lego komplekts ir Esteres krājumā jau labu laiku. Beidzot šķita, ka varbūt Esterei vairs nebūs pārmērīgi bail un viņa patiešām būs gatava šo multeni skatīties. Reāli izrādījās - ne gluži, proti, lielāko daļu laika viņa bija slēpusies un ekrāna virzienā neskatījusies, bet vismaz viņa bija pietiekami iepazinusies ar multfilmas sižetu, lai nākamajā dienā to noskatītos jau pilnvērtīgāk abu vecāku klātbūtnē. Līdz beigām gan viņa tāpat neizturēja - daļēji tālab, ka bija bail, daļēji - tāpēc ka apnika, bet vismaz kaut kāds progress ir. Un tad otrajā reizē arī es biju skatītāju vidū, un arī varēju izveidot personīgo viedokli par to, kas šajā animācijas filmā ir labs.

Šī daudzsēriju mākslas filma (6 + 1 sērija), kuru nezinu, vai gribu saukt par seriālu, ir galvenais iemesls, kāpēc pirmo reizi paņēmu "Tet+" abonementu. Nekāds dižais sasniegums tas droši vien nav, bet tāpat nav šaubu, ka "Emīliju" vajadzēja noskatīties.

Šī gada Riga IFF programmas iepazīšanu noslēdzu ar filmu "Human Factors". Atšķirībā no pārējām festivāla ietvaros skatītajām filmām, šai pievērsos vienatnē, kamēr Marina ar Esteri devās uz blakus kvartālu spēlēties ar lego. Jā, gluži viens faktiski tomēr nebiju, taču mana sastrādāšanās ar Jurģi kaut kā parasti ir relatīvi vienkārša un arī šajā reizē man nebija nekāda pamata teikt, ka viņš man neļautu skatīties kino.

Pēc abstraktā un vēsturiskām alegorijām pārpilnā "Gada pirms kara" Riga IFF ietvaros prasījās pēc kādas vienkāršakas un izklaidējošākās lentes. Piemēram, kādas marksistiskas vampīrkomēdijas, tādas kā "Asinssūcēji". Un tā nu par trešo filmu, ko redzējām festivāla ietvaros, kļuva tieši šī piesauktā vampīrkomēdija.

Pirms skatīties Dāvja Sīmaņa jaunāko filmu "Gads pirms kara" ir vērts noskaidrot, ko no šīs filmas var un ko nevar gaidīt, un līdz ar to pareizi noskaņotu savu ekspektāciju barometru. Lai arī filmas aprakstā tu uzzināsi, ka tajā parādīta viena no noslēpumainākajām latviešu personībām - anarhists Pēteris Mālderis, nekādā gadījumā nevajag gaidīt, ka šī filma būs dinamisks stāsts par cilvēkiem, kas dzīvoja bīstami, dzīvoja ātri un visbiežāk dzīvi beidza ar palielinātu svina daudzumu organismā. O, nē! Daudz precīzāk būtu gaidīt filmu "Pelnu Sanatorija: Ievads", proti, brīžiem mokoši lēnu un daudznozīmīgi interpretējamu arthouse.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmu šogad itin droši var teikt, ka baudīšu attālināti (nu jau šis "itin droši" ir pārtapis par 100% pārliecību, jo drīz nekas klātienē vairs nenotiks), bet vismaz dažas filmas no tā noteikti bija plānā redzēt. "Anete" ir viena no tām, lai arī patiesībā neko daudz par šo filmu līdz nesenam laikam nebiju dzirdējis, tik vien kā grupas "Sparks" dziesmu "So May We Start", kura ievada šo filmu, taču savā ziņā - ar to jau arī bija pietiekami.

Izmantojot apstākļus, ka Estere šobrīd ir gatava ar mums skatīties vismaz kaut kādas filmas, novērtējām vienu no retajām pilnmetrāžas mākslas filmām, kas tapa Latvijā šīs tūkstošgades sākumā. Varis Brasla četrās desmitgadēs ir uzņēmis vismaz vienu vairāk vai mazāk ikonisku filmu bērniem ("Emīla nedarbi" astoņdesmitajos, "Ziemassvētku jampadracis" deviņdesmitajos, šī pati "Ūdensbumba" nulltajos un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" divtūkstoš desmitajos), līdz ar to kaut ko no viņa veikuma rādīt bērnam šķita itin saprātīga izvēle. Protams, te vajadzētu ņemt vērā to, ka attiecīgajā laikā - divtūkstošo sākumā - Latvijas kinematogrāfs kopumā piedzīvoja ne tos spožākos laikus un no dažādām konkrētā laikmeta nedienām cieš arī šī filma.

Filma "Becoming Astrid" (oriģinālvalodā: Unga Astrid jeb Jaunā Astrīda) stāsta par izcilās bērnu rakstnieces dzīvi laikā, kad viņa vēl nebija izcila bērnu rakstniece un, domājams, arī pati pat neiztēlojās, ka par tādu jebkad varētu kļūt. Tās darbība risinās pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrā pusē, itin daudzus gadus pirms Pepija Garzeķe padarīja Lindgrēnu slavenu vispirms Zviedrijā, bet tad - arī visā pasaulē (ok, vismaz Eiropā noteikti, par pārējo pasauli man nav ne zināšanu, ne arī tik lielas intereses). Patiesību sakot, filmas varone nemaz nav Astrīda Lindgrēna, bet gan Astrīda Eriksone, jo Lindgrēns bija viņas vīra uzvārds, un līdz tam filmas darbības laikā vēl ir tāls ceļš ejams.

Jau Mīluļu slepenās dzīves pirmā daļa nebija nekāds šedevrs, līdz ar to gaidīt kaut ko pārcilvēciski vērtīgu no šīs animācijas filmas otrās daļas, protams, nevarēja. Normālos apstākļos arī diez vai to būtu skatījušies, taču mūsu īres dzīvoklī Haapsalu bija pieejams Netflix, neko kaut cik nopietnu skatīties nebija noskaņojuma, turklāt vēl bija (absolūti nepamatotas) cerības, ka šo saturu ar mums kopā varētu skatīties arī Estere. Un tā nu mēs to noskatījāmies.

Nevaru saprast, kālab tas tā ir, bet vienīgā kaut cik autentiskā ekranizācija, ko piedzīvojuši Remarka "Trīs draugi", tapa Amerikā 1938. gadā. Ir vēl vairākas "inspired by" filmas, kur varoņi pārnesti uz citu laikmetu un vidi, taču šī ir tā filma, kuru tev vajadzētu skatīties, lai kaut cik tuvu varētu iztēloties "kā tas bija".

Nezinu, kā tas nākas, ka no angliskā nosaukuma “A quiet place” latviskajā tulkojumā tas pārtapis par “Klusā pasaule”, bet lietas būtību tas droši vien nemaina. Šī pirms dažiem gadiem daudz dažādu balvu saņēmusī šausmu filma ar kaut ko bija piesaistījusi Marinas uzmanību, tad nu arī es piekritu, ka var jau reizi mēnesī vienu filmu noskatīties.

Laikos, kad filmas skaties reti, ir vērts labi piedomāt, kam veltīt savu uzmanību. "Čikāgas septītnieka prāva" šķita šajā ziņā laba izvēle - veselai virknei Oskara balvu nominēta kinolente, kas vēsta par notikumiem sešdesmito gadu Amerikā, ko tikpat labi varētu attiecināt uz notikumiem mūsdienu Amerikā (jo ir lietas, kas nepāriet). Skanīgs aktieru ansamblis, kurā parādās tādi vārdi kā Edijs Redmeins, Saša Barons Koens, Džozefs Gordons Ljuits, Bens Šenkmens, Frenks Longella, Maikls Kītons arī noteikti kalpoja par labu filmai. Te, ja kas, varētu piebilst, ka šī ir viena no tām kinolentēm, kurās nevar runāt par ļoti "diverse" aktieru sastāvu. Tas varbūt par kaut kādā mērā sanācis ironiski - jo filmā ir uzsvērts, ka Bobijs Sīls tika piekabināts klāt "septītniekam" tāpēc, lai tiesājamo vidū būtu kāds melnādainais un līdz ar to grupiņa tiesas piesēdētājiem šķistu draudīgāka, bet pašā filmā šādā pat veidā ir piekabināta vienīgā kaut cik nozīmīgu lomu spēlējošā sieviete - revolucionāru grupējumā infiltrējusies policijas darbiniece (kurai nav vēsturiska pamata un kura vienlaikus arī ir diezgan bezvērtīgs personāžs filmas kontekstā).

Filma "Vēl pa mēriņam" šogad saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā. Tās režisors Tomass Vinterbergs ir uzskatāms par dāņu kino klasiķi, līdzās Larsam fon Trīram viņš radīja Dogme 95 kustību. Fon Trīrs laikam kopumā gan slavenāks, taču Oskars ir Vinterbergam. Nezinu gan, cik ļoti šādiem režisoriem tas ir svarīgi.

Nejauši sakrita, ka bijām ekrāna tuvumā brīdī, kad Alises Zariņas īsfilma "Divas strīpiņas" piedzīvoja savu publiskās televīzijas pirmizrādi, nelaidām garām iespēju to noskatīties. Filmas ideja īsumā ir sekojoša - vairāku (avoti vēsta - 12) sieviešu pieredzes stāsti par abortu, kurus izstāsta pirmajā personā aktieri - vīrieši. Šie aktieri ir: Klāvs Mellis (Kvadrifrons), Jānis Kronis (Kvadrifrons), Ģirts Krūmiņš (JRT), Gatis Maliks (Liepājas teātris), Juris Bartkevičs (Daile), Toms Liepājnieks (bez konkrēta teātra). Filmēts ļoti intīmi, ja tā var izteikties, tīrā vidē, ar pašas Alises Zariņas klātbūtni otrā kameras pusē, reizēm - mazliet arī viņa ir redzama. Stāsti dažādi, bet, protams, visnotaļ skaudri. Filmas pamatdoma - ka neatkarīgi no situācijas šis jautājums ir sievietes lēmums un ka sieviete ir tā, kurai šajā situācijā tiek viss smagums, kamēr vīrietim var būt, piemēram, grupas mēģinājums un vīrieša var vispār jau gandrīz uzreiz vispār nebūt, ir skaidra (tiesa - arī bez filmas).

Bija laiki, kad bija pieņemts būt redzējušam visas studijas Pixar animācijas filmas. Man tie laiki ir diezgan sen aizgājuši pagātnē, bet "Inside Out" atbilstoši atsauksmēm noteikti ir viena no tām animācijas filmām, ko redzēt ir vērts arī apstākļos, kad kino patēriņš salīdzinoši ar "ziedu laikiem" ir krities vismaz desmit, ja ne vairāk reizes.

Kad šī filma iznāca uz lielajiem ekrāniem, man droši vien nebija nekādas intereses to redzēt. Iepazīstoties ar tās anotāciju pavirši, var iedomāties, ka tev ir darīšana ar tipisku katastrofu filmu - no tā žanra, kura produkcijas Holivudā top vairāk nekā nepieciešams. Kaut kas no kategorijas "The Day After Tomorrow" - stāsts par izdzīvotā globālas kataklizmas apstākļos, kas sastāv galvenokārt no specefektiem un darbības, kurai nav ne pamatojuma, ne jēgas. Un, lai arī patiesībā Stīvens Soderbergs šajā reizē bija pacenties radīt kaut ko daudz nopietnāku, nezinu, vai tobrīd es būtu pa īstam šo atšķirību novērtējis. Lieki teikt, ka pērn filma piedzīvoja daudz lielāku popularitātes vilni nekā iepriekš, kad pēkšņi atklājās, ka tā bijusi pravietiska.

Tā nu ir sanācis, ka "Mans kaimiņš Totoro" ir vispār pirmā japāņu multfilma, ko esmu redzējis pilnā garumā. Neuzskatu sevišķi par šausmīgi aizspriedumainu (nezinu gan, vai ir cilvēki, kuri sevi par tādiem uzskata), un pilnīgi noteikti jau ilgāku laiku nekādu mentālu šķēršļu, kas man liegtu iepazīt kaut ko no šī mākslas paveida, nav. Kaut kādā mērā laikam esmu mazliet par vecu, lai mani būtu skāris japāņu animācijas bums - pokemoni un digimoni Latvijā ienāca, kad tiem biju jau par lielu, kamēr tas anime paveids, kas pamatā šķiet paredzēts tīņu uzbudināšanai ("Sailor Moon" u. tml.; apzinos, ka šajos jautājumos esmu aizspriedumains, bet... whatever), man šķita mazāk saistošs nekā sacensības sinhronajā peldēšanā (proti - itin nemaz), un kaut kādā mērā tas ir veicinājis, ka arī kvalitatīvākas japāņu multfilmas tā arī nenonāca manā redzes lokā. Un tā nu beidzot 2021. gada janvārī krustojās mani un Totoro ceļi.

Čārlijs Brukers un Anabela Džonsa vislabāk ir zināmi kā Black Mirror veidotāji, vismaz mūsu reģionā, bet šajā filmā atskats uz 2020. gadu veikts no visai reālistiskām pozīcijām un bez sevišķas krāsu sabiezināšanas, kas gan attiecībā uz 2020. gadu arī nemaz nebūtu nepieciešams. Filma veidota kā viltus dokumentālais kino, miksējot reālus kadrus no svarīgākajiem pagājušā gada notikumiem ar intervijām, kuru varoņi ir izdomāti, bet atspoguļo visai tipiskus tēlus mūsdienu sabiedrībā. Laikam tuvākā analoģija, kas man nāk prātā filmas humora ziņā, ir "The Rutles: All You Need Is Cash". Sava deva britu absurda humora, sava deva vārdu spēļu, sava deva patiesa stāsta. Filma veidota Netflix paspārnē un tās saturā ir arī itin daudz bezkaunīgas Netflix pašreklāmas, kas gan atkal jau ir britiskā manierē ļoti pašironiska.

Brīnumainā Džesika Džeimsa bija atrodama sarakstā ar labākajām šobrīd Netflix pieejamajām komēdijām. Prasījās vakarā kādu vieglu skatāmgabalu, no, šķiet, 25 filmu saraksta liela daļa filmu bija redzētas, citas nemaz negribēju redzēt, patiesībā pat daļu no redzētajām es labprāt nebūtu redzējis, bet tā jau cita tēma. Šī filma tikām izskatījās ne pārmērīgi salkana, ne pārmērīgi trula un vēl tur galvenajā vīriešu lomā ir Kriss O'Dauds, zināms kā Rojs no IT Crowd. Ok, varbūt tas nav pats labākais kritērijs, pēc kura skatīties filmas, jo stingri ņemot tas seriāls nudien nebija izcils, turklāt tas nebija arī sevišķi nesen, taču beigās tāpat izrādījās, ka izvēle nemaz nebija no sliktajām.

Ir dažādas versijas par Ziemassvētku vecīša izcelsmi, no kurām jaukākā nenoliedzami rādīta skandināvu filmā "Rare Exports", tikām animācijas filma "Klaus" piedāvā vēl vienu variantu. Liels pluss multfilmai slēpjas tajā, ka tajā liels uzsvars ir veltīts pasta tēmai un arī galvenais varonis ir pastnieks. Gadā, kad īstais "Pastnieks" nenotika un pastkartes arī mūsu mājās ienāca daudz retāk kā normāli (kas ir prognozējami, ja arī draugi lielākoties sēž mājās un sūtīt pastkartes no ceļojuma uz virtuvi nav standarta prakse).

Ziemassvētku jampadracis ir viena no tām latviešu filmām, par kurām man nav skaidrs, kā īsti tas sanāca, ka es to nebiju noskatījies kaut kad iepriekš? Piemēram, tajā laikā, kad biju atbilstošs filmas mērķauditorijai. Līdz ar to no bērnības man ir nevis atmiņas par šo filmu, bet par to, cik tā skaitījās laba, faktiski - pēdējais kaut cik ievērojamais Latvijas kino veikums pirms lielā deviņdesmito gadu sabrukuma, kad pilnmetrāžas kino Latvijā faktiski izbeidzās. Par "Ziemassvētku jampadraci" atminos esam dzirdējis, ka tas ir starptautiskiem panākumiem bagāts, izcili smieklīgs un tā tālāk. Protams, ar laiku esmu kļuvis ciniskāks un skeptiskāks visdažādākajos jautājumos, bet reizēm sanāk arī tā, ka mana pozīcija nav mainījusies, jo kaut ko esmu pieņēmis par pašsaprotamu faktu (jo to vienmēr esmu šādi zinājis) un man pat nebija ienācis prātā, ka to varētu apšaubīt.

Ir daudz dažādu iemeslu, kāpēc tāda filma kā "Kino un mēs" varēja tapt tikai 2020. gadā, būtiskākais no tiem - diez vai kādam no tur iesaistītajiem cilvēkiem vispār būtu ienācis prātā kaut ko tādu uzņemt un vēl jo vairāk - tieši šādā veidā. Šī gan būs no tām reizēm, kur ārkārtas apstākļu uzspiestā nepieciešamība darīt kaut ko citādu kā iepriekš ir attaisnojusies pilnībā, un radītais materiāls pilnīgi noteikti savu vērtību nezaudēs arī tad, ja Covid ēra reiz atmiņās būs palikusi tikai kā ļauns murgs.

To laiku, kad "Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus" varēja redzēt kinoteātrī mēs palaidām garām. Šobrīd gan ir sanācis, ka palaidām garām vispār laiku, kad kaut ko varēja redzēt kinoteātrī, taču šīs animācijas filmas kontekstā tas pat sanāca diezgan izdevīgs variants, jo Kino Bize šobrīd piedāvā iespēju ķinīti skatīties savās mājās un pašmāju kino tur ir labs klāsts, arī Runājošie suņi nav aizmirsti. Tad nu ņēmām un skatījāmies. Estere gan skatīties negribēja (visskaļākais "Pē!" no viņas puses bija, kad Jēkabam viens no kucēniem nolaiza seju, un kaut kādā mērā viņai ir taisnība - jau mājas sunim mēle nav nekāda tīrā, bet no tāda Maskačkas klaidoņa tev ir visas iespējas saņemt itin bagātīgu parazītu komplektu), toties viņai ļoti iepatikās tituldziesma ar visu videoklipu. Kas zina - varbūt arī Estere pamazām kļūs par Andra Keiša fani!

Pirms izlemt - skatīties vai neskatīties šo filmu, vērts atbildēt sev pašam uz jautājumu: Ko man nozīmē Viktors Cojs un grupa "Kino"? Ja tava atbilde ir kaut kur robežās starp: tā ir mana mīļāķa grupa un "Цой жив", atbilde ir Nē. Tādā gadījumā tev šai filmai ir jāiet garām ar līkumu, jo tā tevi droši vien darīs vai traku. Iespējams, tā tevi tracinās vairāk nekā mani "Bohemian Rhapsody", jo vēsturiskums nudien nav šīs filmas plusu sarakstā, turklāt vēl tādā mērā, ka pret filmu kategoriski iebilduši teju visi dzīvie tās varoņu prototipi, ir neapmierināti grupas fani un, filmas veidotāji pat nesaņēma atļauju tās varoņus (neskaitot pašu Coju) saukt īstajos vārdos. Nozīmīgākais krievu roka žurnālists Artēmijs Troickis savā recenzijā šo filmu lamā no panckām ārā, un viņš nav viens šādā vērtējumā.

Filmas nosaukuma latviskojums vēsta "Islandes amazone", oriģinālā tas vēsta "Sieviete dodas karā", un lietas būtību šī detaļa patiešām nemaina. Filma vēsta par vienu par savu taisnību ļoti pārliecinātu sievieti, kura mēģina apturēt Ķīnas investoru ienākšanu metalurģijas rūpnīcā Islandē. Jāatzīst, ka Latvijā šāda parādība ir ļoti labi zināma, un arī es laikam jau esmu pieskaitāms tiem Ceha labprāt izsmejamajiem antiņiem, kuri saka: "Būtu baigi forši, ja šo radioaktīvo atkritumu izgāztuvi ierīkotu kaut kur citur, nevis pie manām namdurvīm." Vienlaikus, protams, naudu vajag visiem, ekonomika jāstiprina un tā tālāk. Ja viss būtu tik vienkārši kā izvēle starp labo un slikto, tad par šiem jautājumiem vispār varētu nerunāt.

Ksavjē Dolana filma "Tas ir tikai pasaules gals" ilgi gaidīja savu noskatīšanās laiku. Dolans man vienmēr ir šķitis interesants, bet kaut kā sanāca, ka saņēmāmies to skatīties laikā, kad pasaules gala piesaukšana nav gluži nevietā. Protams, Dolans nav tas režisors, kas varētu uzņemt vērienīgu asa sižeta filmu par pandēmiju un tās sekām, tā vietā šī filma ir par viena cilvēka pasaules galu.

Zināmā mērā tas man ir pārsteigums, bet izrādās, ka Svilpotāji ir jau trešā Corneliu Porumboiu režisētā filma, ko esmu noskatījies. Tiesa, iepriekšējās divas skatījos pirms aptuveni desmit gadiem, proti, iespaidi nav paši svaigākie. Taču, kā izrādās, vismaz ar vienu no šīm filmām Porumboju jaunākais veikums ir kaut kādā mērā saistīts. Arī filmā "Police, Adjective" galvenais varonis bija policists vārdā (uzvārdā?) Kristī, filmā bija iesaistītas narkotikas un jautājumi par policistu ētiku. Interesantā kārtā gan šīs filmas galvenā varoņa atveidotājs Vlads Ivanovs vecajā filmā nebija vis Kristī, bet viņa priekšnieks. Un arī patiesībā noskaņas un pieejas ziņā šīs filmas ir gaužām atšķirīgas.

Ņemot vērā to, cik reti es vispār skatos filmas, varētu jautāt: kāpēc skatījos tieši šo kino lenti, par kuru diez vai Latvijā kāds vispār ir dzirdējis. Kā jau tas parasti izrādās šādās situācijās, pie vainas te ir pazīšanās - filmas scenārija autors Kžištofs Umiņskis man ir sens paziņa no aktīvā kaučsērfinga laikiem, interesants cilvēks, kura karjerai cenšos sekot (un šai sekošanai par labu nāk tāds apstāklis, ka parasti viņš padalās ar kādu iespēju, lai viņa filmas varētu noskatīties, nebraucot uz kinoteātri Polijā).

Manas attiecības ar starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu ir pretrunīgs, kā jau vairumam cilvēku, taču mazliet citādā veidā kā lielākajai daļai to ļaužu, kuri apgalvo, ka tas ir sūds un tomēr pēc konkursa spēj nodungot vairākas dziesmas un sūdzās, ka uzvarēja neīstais dalībnieks. Es patiešām neesmu regulārs Eirovīzijas skatītājs, toties es LU maģistra darbu rakstīju par Eirovīzijas rezultātu korekciju, izslēdzot no tiem "kaimiņu balsošanas" faktoru. Tagad, teju 15 gadus vēlāk, varu atzīt, ka arī mans maģistra darbs bija sūds, ne tikai Eirovīzija, bet vispār ne par to ir šis stāsts.

Reizēm ir svarīgi apzināties savas iespējas un to, kas tev nav un nekad nebūs pa spēkam. Par filmu "Mēs gribējām izmainīt pasauli" es nekad nevarētu izteikties tik personiski un vienlaikus vispārcilvēciski, kā to ir izdarījis Ingus Bērziņš Delfos. Un tas ir tikai dabiski, jo es pat savas dzīves nosacīti nepieradinākajos posmos esmu bijis cilvēks, kurš, pirms ielēkšanas pa pliko strūklakā, rūpīgi salocīs drēbes un pārliecināsies, vai nav pazudušas mašīnas atslēgas. Lieki teikt, ka iepriekšējais teikums nav uztverams burtiski - drēbju salocīšana nav mana stiprā puse, vairāk ar to gribēju teikt, ka es vienmēr saglabāju zināmu atsvešinātību no paša izdarībām un ka man ir grūti iztēloties sevi aizmiegam un aizdedzinām matus uz gāzes plīts. Līdz ar to stāsts par Dambi, Skripu un Rudaku manā gadījumā nav uztverams kā projekcija tam, kāda būtu mana dzīve, ja es piecdesmit gadu vecumā būtu joprojām tas pats cilvēks, kas biju divdesmit gados.

It kā es pirms šīs filmas skatīšanās zināju, ka tās darbība nebūs tajā Mančestrā, kurā par superzvaigznēm kļuva Bekhems un Ronaldu, taču jau skatīšanās gaitā mani tāpat pārsteidza, kas tas par sviestu - kāpēc filmas galvenais varonis televīzijā skatījās NBA, nevis futbolu. Tikai tajā brīdī, kad pirmo reizi uz ekrāna parādījās automašīnas, kas brauca pa labo ceļa pusi, manī atkal saslēdzās - nudien, šī Mančestra pie jūras ir mazpilsēta kaut kur ASV, un tur neviens par seru Aleksu Fergusonu nav informēts.

Nezinu, cik ļoti tas ir šokējoši, bet Luīzes Mejas Elkotas slaveno romānu "Mazās sievietes" (un vēl jo vairāk - tā turpinājumus), līdz ar to literārā mantojuma klātbūtne nekādi neietekmēja manu vērtējumu par filmu un es nevaru teikt kaut ko no operas: "Emma Vatsone galīgi nav Mega!" Protams, pēc filmas noskatīšanās kaut kādu fona informāciju esmu ieguvis, līdz ar to galīgi nezinošs arī nejūtos.

Nezinu, kā tev, bet man bērnībā iedomāta drauga nebija. It īpaši man nebija iedomāta drauga - Ādolfa Hitlera. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt, ka arī Aivaram Gedroicam nebija un nav iedomu drauga Ādolfa Hitlera personā. Bet ne par Gedroicu ir šī filma, lai gan galvenā varoņa vienīgais reālais draugs Jorki ārēji šķiet Gedroicam itin līdzīgs.

Nav tā, ka es būtu kā traks pēc filmām par zombijiem, bet būtu neiespējami iedomāties, ka es negribētu redzēt zombiju filmu, kuru režisējis Džims Džārmušs, bet uz ekrāna redzami Bils Marejs, Stīvs Bušemi, Tilda Svintone, Toms Veitss un (epizodiskā lomā) Igijs Pops. Turklāt 2020.gada pavasaris, kad zināmā mērā pasaule patiešām piedzīvo zombiju apokalipsi, ir īstais laiks, kad šādu filmu skatīties. Gribētos cerēt gan, ka, atšķirībā no Adama Draivera varoņa šajā filmā, realitātē neviens nav izlasījis pilnu scenāriju un nevar paziņot, ka "tas viss beidzas slikti".

Džokeris ir interesanta filma ar savu blēdīgumu. Tu zini, ka tā ir izcelsmes stāsts Betmena sāgas ļaundarim Džokeram, bet patiesībā nekas šajā filmā nav tāds, kas to pa īstam saista ar komiksu pasauli, tik vien kā personāži, kuri no tās nākuši. Ja filmas darbība oficiāli risinātos Ņujorkā, nevis Gotemā, un dažiem personāžiem nomainītu vārdus, tā būtu pilnīgi normāls stāsts par psihiskās veselības ārstēšanas problēmām Amerikā komplektā ar korupciju, sabiedrības noslāņošanos un nežēlību. Bet pietiek tev iedot kādus atskaites punktus, un filmai ir uzreiz pilnīgi cita ažiotāža un nesamērojami lielāka auditorija. Nezinu, vai šādas tendences turpināsies, bet "Joker" varētu būt labs piemērs, lai kā nākamo izveidotu filmu par Brūsa Veina vecāku laulības dzīvi vai romantisku komēdiju par topošā Riddler dēkām koledžā, sekojot līdzīgam principam, kā reiz aprakstīja xkcd attiecībā uz drošības inženieriem, kurus var ieinteresēt klausīties tenkas, ja tu tikai varoņus sauc par Alice, Bob un Carol, un viņi automātiski pieņems, ka runa ir par kādu security breach, nevis par to, kurš ar kuru guļ un ko par to domā trešās personas.

Eltons Džons iet Fredija Merkūrija pēdās - tā varētu teikt, ka ņem vērā, ka "Rocketman", kas uz ekrāniem iznāca aptuveni gadu pēc "Bohemian Rhapsody" arī ir filma par no Lielbritānijas nākušu rokzvaigzni, kam bija sarežģītas attiecības ar vecākiem, netradicionāla seksuāla orientācija, nosliece uz ekstravagantiem tērpiem un narkotiskām ballītēm. Papildināsim to ar apstākli, ka Džons Rīds - Eltona Džona ilggadīgs menedžeris un mīļotais cilvēks, vairāku gadu gadumā bija arī Queen menedžeris. Un (kas gan nevienā no filmām netiek pieminēts) Eltons Džons uzstājās Fredija Merkūrija piemiņas koncertā. Un šīm filmām pat ir kopīgs režisors - Deksters Flečers, kurš gan "Bohemian Rhapsody" gadījumā neparādījās titros kā režisors, jo... pārāk sarežģīts stāsts. Kā lai arī nebūtu - skaidrs ir tas, ka šīm filmām ir daudz kopīga, bet ir arī daudz atšķirīga.

Korejiešu režisoram Bonam Čunho ir izdevies kaut kas tāds, kas nav bijis pa spējam nevienam un nekad - radīt filmu, kuru ASV kinoakadēmija apbalvo kā gada labāko filmu, par spīti tam, ka šī filma ir "svešvalodā". Man gandrīz vai šķita, ka šādu sasniegumu bija jau guvis francūzis Mišels Hazanāvičs ar "Mākslinieku", bet tā filma tomēr bija mēmā kino tehnikā veidota, plus vēl vienīgais teikums, kas tajā tiek pateikts, tomēr ir angliski, līdz ar to - nudien neskaitās. Un tā nu ir sanācis, ka Bons Čunho ir paveicis to, kas nebija pa spēkam ne Kimam Ki Dukam, ne Bunjuelam, ne Trifo, ne Godāram, ne Kurosavam, ne Bergmanam, ne Joseliani, ne Tarkovskim, ne Fellini un pat ne Aigaram Graubam. Diez vai tālab "Parazīta" režisoru kāds uzskatīs par pārāku kā visus iepriekšējā teikumā uzskaitītos režisorus (izņemot Graubu), bet tas noteikti ir pieminēšanas vērts fakts.

No filmas, kuras galvenais varonis kādas mistiskas anomālijas dēļ kļūst par vienīgo cilvēku pasaulē, kas atcerās grupu "The Beatles" un tās dziesmas, tādējādi varot veidot pats savu superzvaigznes karjeru, neko super fenomenālu es negaidīju. Vienlaikus "Yesterday" var lepoties ar to, ka to ir režisējis Denijs Boils, kura kontā ir tādas filmas kā "Trainspotting", "The Beach", "28 Days Later", "Sunshine", "Slumdog Millionaire", "127 Hours", "Steve Jobs" u.t.t. - proti, viņš ir radījis ļoti iespaidīgus darbus visdažādākajos žanros un visdažādākajos apstākļos. Šajā filmā otrs skanīgākais vārds ir scenārists Ričards Kērtiss - romantisko komēdiju guru, kura kontā ir "Četras kāzas un vienas bēres", "Notting Hill", "Bridžetas Džonsas dienasgrāmata", "Love Actually" un "The Boat That Rocked". Proti, Kērtiss labi pārvalda tēmu romantika + mūzika, turklāt - ne pašā banālākajā tā izpausmē.

Ksenijas Ohapkinas filma "Nemirstīgie" pieskaitāma tai kino kategorijai, kura ir nenoliedzami vērtīga, kuras misiju un ideju es lieliski saprotu, bet vienlaikus nākas atzīt, ka tās skatīšanās laikā esmu garlaikojies.

Nebiju iepriekš par to domājis, bet Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94" ir darbs ar ļoti plašām interpretācijas iespējām, kas katram nākamajam māksliniekam, kas to pārliek citā formā, dod iespēju uz Joņeva darbu paskatīties no citas puses un kārtējo reizi pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem variantiem parādīt tos pašus notikumus, tikai liekot tiem citus uzsvarus.

Labi, ka es pirms iet uz kino, lai skatītos Jāņa Kursieša filmu "Oļegs", nebiju redzējis tās treileri, citādi es nebūtu sadūšojies to skatīties! Ja tev būtu gadījies tā, ka treileris ir nositis vēlmi redzēt filmu, jo tajā viss ir par drūmu un šaušalīgu, un tu nevēlies zināt vairāk, varbūt šī būs tā reize, kad manī ir vērts ieklausīties. Viss nav tik melni, un filma ir daudz niansētākā, nekā vēsta tās reklāmas rullītis.

Seriālu par Černobiļu mēs skatījāmies ļoti nesteidzīgi, kā jau vispār pēdējā laikā skatāmies visu. Nav pat tā, ka nebūtu laika kino, bet lielākoties tam nav ļoti augstas prioritātes. Vienlaikus šis mini seriāls bija tāds, ka to ļoti gribējās prioritizēt jau pēc pirmās sērijas noskatīšanas. Kā lai arī nebūtu, beidzot visas piecas sērijas esam noskatījušies, un varu dalīties savos iespaidos.

1905. gada revolūcija ir asiņaini apspiesta. Tās bijušie līderi nonākuši kur kurš - cits pierakts ārpus kapiem, cits nīkst cietumā, cits devies bēgļu gaitās uz Rietumiem, cits - tepat Krievijas impērijā slēpjas no likumsargiem. Kauja ir zaudēta, par to nevienam šaubu nav, tomēr tie, kas nav krituši, vēl cer, ka ilgtermiņā uzvara būs viņu pusē. Taču skaistas frāzes par brīvību nav tas, kas nes uzvaras, tām vajag ieročus, tām vajag naudu un lai pie tā tiktu, tā pārliecinātie revolucionāri pamazām pārtop par parastiem laupītājiem. Par to ir šī filma, un ne tikai šī filma, tikai labās aprindās par to nav pieņemts runāt.

Savulaik Timura Vermesa tāda pat nosaukuma grāmatu izlasīju ar lielu baudu, līdz ar to uzzinājis par iespēju tās ekranizāciju noskatīties caur Netflix pilnīgi legālā veidā, nelaidu garām iespēju to noskatīties. Filmas premisa ir tā pati, kas grāmatai - Hitlers pēc "parubīšanās" savā bunkurā 1945. gada pavasarī ir attapies mūsdienu Berlīnē, kura galīgi nav tāda Berlīne, kādā viņš vadīja Trešo reihu. Taču pateicoties tam, ka sākotnēji visi viņu uzskata par izcilu Hitlera atdarinātāju, viņam izdodas pamazām atkal iekarot nācijas simpātijas.

Nekādi nevar teikt, ka filma Blakus būtu kļuvusi par līdzīga vēriena grāvēju kā Kriminālās ekselences fonds. Ārpus neliela soctīklu burbuļa, kurā dzīvo cilvēki, kam pozitīvā vai negatīvā nozīmē ir svarīgs feminisms un līdz ar to zināms, kas tā tāda - Alise Zariņa - ar sevišķu uzmanību filma lepoties nevar. Vai tur pie vainas gandrīz totāli iztrūkstošs mārketings (atšķirībā no jau piesauktā KEF, kas šajā lauciņā bija fenomenāli aktīvs) vai nepietiekams sajūsmas līmenis no tiem, kad šo filmu jau ir noskatījušies, to es pateikt nevarēšu. Kas gan ir itin droši - filmas seans Forum Cinemas (kur nebiju bijis pāris gadus un labprāt nebūtu gājis arī šoreiz, bet Splendidā filmu lielākoties rāda 16:00, kas nav pats ērtākais laiks proletāriešiem).

Diezgan daudzus gadus es no Vogelfrei biju vairījies. Kāpec? Iespējams, manī kaut kur dzīvoja sajūta, ka šī ir viena no tām latviešu filmām, kuras pārmērīgi cenšas būt gudras, lai tās būtu arī skatāmas. Ja kas - joprojām neesmu ticis vaļā no pārliecības, ka Viesturs Kairišs un Laila Pakalniņa nudien ar šādu kaiti sirgst, taču Vogelfrei ar to nav vispār nekāda sakara.

Filmas Īsa pamācība mīlēšanā lielākais trumpis ir tās nosaukums - bez tā diez vai es tai būtu veltījis laiku. Muzikālas komēdijas, it īpaši latviešu ražojuma, galīgi nav tas, ko es visvairāk vēlos no kino. Bet nosaukums padarīja savu, un tā nu mēs to noskatījāmies.

Latvijas sabiedrisko mediju lapā man ne gluži skaidru iemeslu dēļ bija (ir) skatīšanai pieejama viena pietiekami svaiga igauņu filma, par kuru kaut ko pat biju dzirdējis. Tad nu, piedaloties European film challenge, ņēmām un šo filmu noskatījāmies.

Kuldīgas freskas mēs skatījāmies ar domu, ka šī mums būs pirmā filma "European Film Challenge" ietvaros, tomēr šī konkrētā lieta nesagāja, jo tās garums izrādījās izaicinājumam nepietiekams. Vienlaikus labi, ka nebiju pietiekami labi iepazinies ar nolikumu, citādi mēs šo filmu nenoskatītos, bet tā bija gana interesanta, lai to skatīties būtu vērts.

Sākšu ar nelielu iznākšanu no skapja. Nē, patiesībā to nekad īsti neesmu slēpis, bet tā īsti akcentējis laikam arī nē. No kādas piektās pamatskolas klases līdz gandrīz vidusskolas beigām es biju ļoti nopietns Queen fans. Pēc tam kādu brīdi - joprojām fans, bet varbūt ne gluži tik fanātisks kā iepriekš. Cik tieši? Tūliņ pastāstīšu.

Šo igauņu filmu skatījos divos piegājienos, un īsti nevaru teikt, ka kādā no tiem filmu redzēju pilnībā, līdz ar to mani iespaidi ir mazliet fragmentāri (pirmajā reizē biju divatā ar Esteri, otrajā klāt bija arī Marina, bet tajā reizē Esterei bija plāni tieši attiecībā uz mani). Interese par to radās tālab, ka filmai pamatā ir Andrusa Kivirehka tāda pat nosaukuma romāns, un Andruss Kivirehks ir gaužām interesants igauņu džentelmenis. Viņa kontā ir ne vien grāmata "Skaistais dzīvnieks", kuru iestudējot radies "Kvadrifrons", bet vienlaikus viņš arī bērnu grāmatu autors, piemēram, viņš raksta par Loti no izgudrotāju ciema. Bija diezgan skaidrs, ka "Novembra" Kivirehks ir tuvāks tam autoram, kas rakstīja par Romeo un Džuljetu, kur Džuljeta bija stirna, bet Romeo - zemnieks.

Viss tas ļembasts ap simtgadi, kas vismaz beidzot ir garām, protams, bija izcili kaitinošs. Dīvainos veidos izmantotas naudas summas, kuru vidū mega dārgā 18. novembra uguņošana bija tikai viena no daudzajām petardēm, ir atstājušas ne tās patīkamākās nogulsnes. Un tomēr konkrēti kino jomā tā nauda, ko pienesa klāt simtgade, noteikti ir bijusi svētīga. Protams, vienlaikus mani priecē, ka ir tādi ļaudis kā "Kriminālā ekselences fonda" veidotāji, kas iztiek bez valsts naudas un spēj savu budžetu atpelnīt pašu spēkiem, taču šaubu nav, ka Eiropā kino ļoti bieži ir dotēts pasākums un jo īpaši - mazākās valstīs, kur vienkārši nav pietiekami daudz potenciālo skatītāju, lai kino varētu būt peļņas māksla. Un viena no simtgades filmām ir arī šī - "Mērijas ceļojums".

Ir gan pienākuši laiki - brāļi Koeni veido filmas Netflix vajadzībām! Tā bija mana pirmā reakcija, uzzinot par šo filmu. Ja apdomā mazliet labāk, varbūt arī īsti nav pamata sašutumam. Ignorējot to, cik jaudīgus un dārgus seriālus Netflix producē, kino jau tāpat ļoti daudz ko nosaka tas, cik tā veidotājiem ir pieejams naudas, un ar ko tāds "Netflix" būtu ilgtermiņā sliktāks par "Universal", es nemaz nezinu. Tradīciju trūkums? Nav jau tā, ka tradīcijas būtu tas, kas veidotu labu kino. Līdz ar to - nevajag sašust, vajag noskatīties. Un ja filma nepatīk, tad gan var sašust.

Pols Šreders primāri noteikti ir scenārists, vismaz lielākā daļa viņa slavenāko veikumu ir tieši šajā lauciņā, nevis kino režijā. Tādi filmu nosaukmi kā "Taxi Driver", "Raging Bull" un "The Last Temptation of Christ" komentārus neprasa (ja nu vienīgi komentāru, ka visas šīs trīs filmas režisēja Martins Skorseze), bet itin daudz viņam ir arī pašrežisētu filmu, no kurām slavenākā ir Affliction, kuru gan neesmu redzējis. Patiesībā līdz šim biju noskatījies tikai vienu viņa uzņemtu filmu - "The Comfort of Strangers", bet tur lielāka loma bija Makjuena romānam apakšā (un varbūt arī Harolda Pintera adaptācijai ekrānam), nekā pašam Šredera vārdam, kas man neko neizteica.

Vudijs Alens šobrīd noteikti nav savas slavas zenītā. Pat ignorējot viņa vecumu un to, ka arī vairākas viņa filmas pirms šīs nekādus sevišķus sasniegumus neguva (kopš Blue Jasmine nekā kritiķu mīlēta viņam nebija sanācis), līdz ar #MeToo parādīšanos cilvēki atcerējās arī to, ka Vudijs Alens jau nu gan ir tipisks vecs Holivudas izvirtulis, kurš, iespējams, ir klasificējams arī kā pedofils. Taču tā kā es cenšos sekot principam, ka man mākslas pasaulē rūp tas, kas ir ticis radīts, nevis tas, kas ir tā radītājs, tad manu viedokli par Alenu kā režisoru īsti nevar ietekmēt mans viedoklis par viņu kā cilvēku. Taču, domājams, pašam Alenam vajadzētu saprast, ka šobrīd viņš varētu uzfilmēt arī jaunu "Annie Hall", bet uz daudz labu vārdu tāpat cerēt nenāktos.

No visiem kino projektiem, kas bija gaidāmi Simtgades programmas ietvariem, ar vislielāko nepacietību gaidīju tieši Homo Novus. Un te minimāla loma ir tam, cik daudz JRT aktieru piedalās filmā. Galvenais, kālab gribēju to redzēt, ir manas neslēptās simpātijas pret Anšlava Eglīša daiļradi (kas gan gluži nenozīmē, ka esmu nekritisks jūsmotājs, kas apbrīno arī autora neveiksmīgākos darbus). Plus vēl pati Homo Novus tēma - bohēma Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mani neapšaubāmi aizrāva.

Vientulībai nē! ir apakšvirsraksts Kurta Vonnegūta romānam "Balagāns". Kā risinājumu cilvēku vientulības problēmai Vonnegūts izvēlējās kaut ko daudz iejūtīgāku un mazāk slepkavniecisku nekā filmas "The Lobster" radītāji.

Šīs filmas skatīšanās laikā viens no jautājumiem, kas bija aktuāls Marinai - kā tas sanāk, ka aktieris, kas atveidojis galveno lomu vienā no visu laiku veiksmīgākajiem kino projektiem, nonāk līdz dalībai tādās lentēs kā šī. Runa ir par Eliju Vudu - Frodo "Gredzenu pavēlniekā", kurš šajā filmā atveido it kā jauku, bet vienlaikus stipri neadekvātu čali, kurš pats sevi uzskata par austrumu cīņu ekspertu, lai gan realitātē viņš ir ne vairāk, ne mazāk kā jampampiņš. Patiesībā gan viņš pat nav galvenais varonis šajā nebūt ne super ievērojamajā kinolentē.

Ja nekļūdos, filmu par Dovlatovu mēs skatījāmies aptuveni mēneša garumā. Nē, tā nav gluži tik gara, bet tā sanāca, ka kaut kad pasen noskatījāmies to līdz pusei, tad ļoti ilgstoši vispār neko neskatījāmies, un šovakar beidzot filma tika pabeigta. Ja ņem vērā, ka filmas laikā darbība rit vienu nedēļu, jāsaka - tas nudien bija lēnām, it īpaši, ja ņem vērā, ka paša Dovlatova teksti galīgi nav lēni.

Ar "Suņu salu" Vess Andersons beidzot ir pilnībā iegājis animācijas pasaulē. Kaut kur netālu no tās robežas viņš visu laiku ir dzīvojis - viņa filmas ir tik tālas no skarbās un pelēkās realitātes, ka šāds pavērsiens šķiet tikai loģisks.

Dažas lietas šajā animācijas filmā man nešķiet īsti pareizas. Pirmkārt, man galīgi nav skaidrs, kāpēc galveno varoni sauc par Kabaci (Courgette, Zucchini). Tīri vizuāli, it īpaši matu krāsas dēļ šis puika būtu dēvējams par Baklažānu (Aubergine, Eggplant). Tas visu laiku kaut kā mulsināja. Otrkārt, vai patiešām dzīves realitāte Šveicē, kur risinās animācijas filmas darbība tik ļoti atšķiras no Latvijas? Vai var tā būt, ka tur bērnu namā dzīvo tikai astoņi bērni, doties izbraukumos uz kalniem slēpot, pārticībā un teju vai laimē? Nē, tā gluži nav, ka šī multfilma būtu idilles pilna, gluži pretēji - kaut vai tālab, ka tā sākas ar to, ka Kabacis negribēdams nonāvē savu māti alkoholiķi, bet tomēr - tā nav Latvijas realitāte.

Slovākija. Astoņdesmitie gadi. Skolā sākas jauns mācību gads, un klasei ir jauna skolotāja. Kura klase? Precīzi nepateikšu, bet, pieņemsim, ka septītā, nav svarīgi. Skolotāja šķiet jauka un smaidīga, vēlas iepazīties ar saviem audzēkņiem. Katram no viņiem jāpieceļas, jāpasaka, kā viņu sauc un ar ko nodarbojas viņa vecāki. Viens pēc otra viņi stāda priekšā savus vecākus: mehāniķus, laborantus, pārdevējas, frizieres, tiesnešus, ārstus. Kādi nu kuram vecāki tādā normālā piepilsētas skolā.

"Jeļena" mums sanāca ceturtā noskatītā Andreja Zvjaginceva filma, no viņa līdzšinējiem darbiem tagad vairs tikai "Padzīšana" nav redzēta, bet arī tas ir tikai laika jautājums, jo vismaz man viņš šobrīd pilnīgi noteikti ir viens no iecienītākajiem mūsdienu režisoriem.

Lindas Oltes un Sandija Semjonova filma "Nora" ir visnotaļ īpatnējs mēģinājums atskatīties uz sava laikmeta populārākās latviešu estrādes dziedātājas dzīvi, dokumentālos kadrus papildinot ar iestudējumiem, kur Noru Bumbieri un Viktoru Lapčenoku atveido aktieri.

Vizmas Belševicas "Bille" ir viens no nedaudzajiem obligātajā literatūrā iegūlušajiem latviešu autoru darbiem, pret kuriem es skolas laikā netiku ieguvis teju neārstējamu alerģiju, lai gan potenciāls arī šādam scenārijam noteikti bija, jo "Bille" mūsos tika dauzīta iekšā diezgan brutālā veidā. Un tomēr - uz nebeidzamo liriski patosaino un patosaini traģisko latviešu rakstnieku darbu par bērnību fona "Bille" ir patīkams izņēmums savā godīgumā.

Par Kriminālās ekselences fondu ir lasīts un dzirdēts daudz. No atsauksmēm var secināt, ka latviešu kino nekas līdzvērtīgs nav bijis pieredzēts vismaz kopš "Limuzīna Jāņunakts krāsā" vai pat vispār nekad. Tā kā esmu apveltīts ar visai cinisku pasaules skatījumu, skaidrs, ka pilnībā mani šāda sajūsma nepārliecināja un uz šo filmu gāju ar savu devu piesardzības - gaidīt, ka stilīgo "Piena" filmu radītāji būs pārsituši Tarantino un radījuši kaut ko tik revolucionāru, ka tagad Grauba un Ēķis stāv stūrī pīpēdami un domā, ko lai dara jaunajā, postekselences pasaulē.

Paradīze 89 ir viena no pirmajām vēstnesēm tam, ka šogad būs daudz pašmāju filmu, kuru nonākšanu uz ekrāniem veicinās Latvijas simtgades pasākumiem (un pašai simtgadei atvēlētie līdzekļi). Tā vēsta par periodu, kas gana daudziem potenciālajiem skatītājiem saistās ar personīgām atmiņām, jau tagad ir diezgan daudz pētīts, dokumentēts un analizēts, bet vismaz man nenāk prātā, ka par to būtu redzēts arī kaut kas mākslas kino lauciņā. Runa, protams, ir par Atmodu.

Filma The Disaster Artist stāsta par diviem vīriešiem, kuriem ir sapnis un kuri negrasās padoties, bet gan to īstenot. Viņi vēlas kļūt par aktieriem Holivudā, būs slaveni un veiksmīgi. Viņiem ir gandrīz viss nepieciešamais panākumu gūšanai - viens no viņiem ir skaists, bet otrs bagāts. Jautājums tikai - vai ar to būs gana?

Man bija vismaz divi būtiski iemesli noskatīties "Staļina nāvi": pirmkārt, šī filma ir aizliegta Krievijā. Otrkārt, tajā Vjačeslavu Molotovu atveido Maikls Peilins. Uzreiz varu atzīt - ne viens, ne otrs galīgi nav kritērijs, kas obligāti liecina par filmas izcilību, bet vismaz interesi tas raisa.

Kristofers Nolans ir viens no mūsdienu Rietumu kino lielākajiem dūžiem - viens no tiem čaļiem, kuru filmas vienlaikus izpelnās sajūsmas saucienus no kritiķiem un dolāru kalnus no skatītājiem. Nezinu, vai viņam ir pat kāds nopietns konkurents šajā rādītājā - iespējams, Stīvens Spīlbergs varētu kvalificēties, tomēr viņš kopumā uzņem mazāk kvalitatīvu kino (ja vien tu neesi pārliecināts Indianas Džonsa fans). Un kur ir Nolana spēks - tā ir nespēlēšana pēc noteikumiem. Es gan patiesībā neesmu arī pārmērīgs Nolana cienītājs, taču uzskatu viņu par vienu no tiem režisoriem, kuru katru nākamo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tīri kārtības labad.

Lai arī filmas nosaukums ir "Tumšākā stunda", diez vai to var viennozīmīgi saukt par tumšāko posmu 2. Pasaules kara laikā - tā ēra tomēr bija pilna ar dažādām melnās krāsas nokrāsām, tomēr savā ziņā konkrēti Lielbritānijas gadījumā laiks, kas sakrita ar Vinstona Čērčila kļūšanu par britu premjerministru, bija visbezcerīgākais, kādu Anglija pieredzēja ļoti ilgā periodā.

Stāsts par Toņu Hārdingu, Nensiju Kerigenu un (gandrīz) lauzto ceļgalu risinājās laikā, kad mani vēl globālie mediju (un sporta) skandāli nesasniedza, bet kaut kad vēlāk par to dzirdējis, protams, biju. Kā nekā šo sporta drāmu savulaik apdziedāja pat Weird Al Yankovic, kura darbībai gan es esmu intensīvi sekojis.

Šo filmu ir vērts noskatīties kaut vai tikai tādēļ, ka tā vispār pastāv - unikāls projekts kino vēsturē, kam grūti atrast analogus. Lai arī "Loving Vincent" teorētiski ir vienkārši uzskatāma par animācijas filmu, tās sāls ir tehnikā, kādā tā ir animēta, proti - gleznojot. Jā, vairāk kā simts mākslinieku (nevis animatoru) bija iesaistīti darbā, kas pārvērta par stāstu lielu daudzumu Vinsenta van Goga gleznu. Tā tiek apgalvots, ka filmas vajadzībām bija radīti 65000 gleznu kadru, no kuriem rezultātā radušās aptuveni 1000 gleznas, jo vairums kadru jau tapa, ieviešot korekcijas gleznās, tādējādi radot attēla dinamiku. Ieguldītais darbs vienkārši fantastisks un pat tad, ja tev van Goga daiļrade nav tuva, tev vajadzētu varēt novērtēt to, cik iespaidīgs ir šis projekts.

Prezentējot Marinai šo filmu, itin labi izdevās viņai nojaukt galvu. Pirmām kārtām, protams, pastāstīju, ka tā ir Oskariem nominēta filma par slaveno latviešu dziedātāju Ladybird. Pēc tam - ka nē, tomēr nav par Ladybird. Tad pa vidu visam (nejauši) atsaucos uz Ladybird panākumiem Japānā. Rezultātā Marinai bija radies iespaids, ka filma būs par dziedātāju, bet citu, ne no Latvijas, kurai būs lemts kļūt populārai Japānā. Līdz ar to visā filmas garumā viņa gaidīja - tad beidzot sāksies varones muzikālā karjera un kad notiks pārēja uz mūsdienām. Protams, pareizā atbilde ir - nekad.

Ja var ticēt totalizatoriem (un kā gan tu neticēsi totalizatoriem), tad reālas pretendentes uz gada labākās filmas Oskaru šosezon ir divas: šī un jau skatītā "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām". Augstāk tiek vērtētas Giljermo del Toro un "Ūdens forma" iespējas. Redzēsim, kas nu tur sanāks, bet varu teikt, ka šajā reizē atbalstu abus favorītus.

Rakstīt savas pārdomas par The Big Lebowski ir gandrīz neiespējami. Kāpēc tā? Jo es pat nezinu, kā pareizi latviešu valodā būtu jāsauc The Dude jeb filmas galveno varoni. Vecais zēns? Čalis? Kaut kā īsti neskan, kaut vai tāpēc vien, ka latviešu valodā nav artikulu, jo The Dude nav vienkārši Čalis, bet - TAS Čalis. Labi, kā lai arī nebūtu, kaut ko uzrakstīt mēģināšu, ja jau filmu atkārtoti noskatījos, bet iepriekšējā skatīšanās reize bija tik sen, ka pat blogu vēl nerakstīju.

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.

Andreja Zvjaginceva jaunākā filma "Nemīlestība" (Нелюбовь) ir otrā pēc kārtas viņa kinolente, kas nominēta Oskaram kā labākā filma svešvalodā. Tas, protams, ir itin pārliecinošs kvalitātes apliecinājums. Un patiess prieks par to, ka otrā plāna loma šajā kinolentē ir arī vienam no tautā mīlētākajiem latviešu aktieriem - Andrim Keišam!

Filmu "Office Space" (kura, starp citu, nav iekļauta slavenajā grāmatā) es biju jau skatījies, taču nelaikā. Ko tas nozīmē - nelaikā? 2004. gadā man itin izteikti trūka pieredzes, lai es varētu šo darbu saprast pilnībā, jo tā tomēr vēsta par to, kāda ir biroja planktona ikdiena un tolaik es vēl īsti par šādu plaktonu nebiju kļuvis - strādāju gadījuma darbus / gabaldarbus, līdz ar to mana pieredze, strādājot pie Lamberga, bija diezgan precīzi vienāda ar nulli, un lai arī atsevišķi filmas elementi man šķita komiski, filma kopumā mani toreiz nepārliecināja. Tagad, skatoties šo filmu ar pilnīgi citādu profesionālo pieredzi, arī iespaidi bija labāki.

Pēc tam, kad bijām izlasījuši (reta situācija, kad par grāmatas lasīšanu lietoju daudzskaitļa formu) grāmatu par Omces atvainošanos, šķita itin dabiski noskatīties iepriekšējā Bakmana darba - romāna "Vīrs vārdā Ūve" ekranizāciju, kas Zviedrijā kļuva par megagrāvēju un arī tika nominēta Oskaram.

Patiesību sakot, es jau šo filmu vienreiz biju redzējis - 2002. gada augustā, ja būsim precīzāki, kad to varēja noskatīties Kino galerijā Jaunielā. Taču tas bija patiešām sen - pat vēl pirms sāku rakstīt blogu, līdz ar to īsti vairs nav pat taisnība. Cita lieta, ka šo filmu atcerējos pārsteidzoši labi - gan sižetu, gan to, ka patika. Bet tas jau nav šķērslis kādu filmu reizēm noskatīties arī atkārtoti - it īpaši, ja ir Ziemassvētki, un tev ir ienācis prātā, ka būtu īstā reize pievērsties mūziklam par seksu un nacismu.

Savulaik ievērojams, bet nu jau sen kā radošā krīzē ieslīdzis Holivudas scenārists (Hamfrijs Bogarts) saņem uzdevumu uzrakstīt scenāriju kādam ļoti populāram romānam. Būdams slinks un skeptisks, viņš nespēj sadūšoties šo grāmatu pat izlasīt, līdz ar to sarunā jaunu meiteni - garderobisti, lai tā viņam šo grāmatu atstāsta. Pie viņa mājās. Kamēr viņš ir tērpies rītasvārkos. Gan jau viņam ir arī tālejošāki nolūki, taču meitene izrādās tik dumja, ka viņam neatliek nekas cits kā iedot viņai naudu taksim un teikt: "Ej!" Nākamajā rītā izrādās, ka meitene ir nogalināta un viņas līķis izsviests no braucošas automašīnas, bet scenārists itin prognozējami ir galvenais aizdomās turamais. Viss viņa alibi balstās uz skaistas kaimiņienes liecību, kura viņu redzējusi izvadām meiteni no mājas un kurai patīk Hamfrija Bogarta seja (par spīti tam, ka sekojot labākajiem Holivudas standartiem, viņš vecuma ziņā itin mierīgi varētu būt viņas tēvs).

Vēl nesen man šķita, ka pietiek no maģiskās grāmatas izvēlēties kādu vecāku filmu, un tā būs laba - kamēr pēdējās dažās desmitgadēs tapušais materiāls bieži ir izvēlēts pilnīgi neizprotami, agrāku laiku kino ziņā nekādu jautājumu nav - tur būs absolūta klasika, un klasika ir laba. Un tad mēs noskatījāmies "Rošforas meitenes".

Mūsdienu skatītājam droši vien ir gandrīz neiespējami saprast, ar ko gan "Lūriķis Toms" savulaik bija tik skandalozs un nepieņemams, ka tā tika dēvēta par pretīgāku un depresīvāku nekā lepras kolonijas Austrumpakistānā, Bombejas sānielām un Kalkutas notekām. Dīvainā kartā gan sanāca, ka (kā izrādās) skatījāmies šīs filmas nosacīti "ģimenei draudzīgo" versiju, jo tajā nebija redzama pirmā atkailinātā sievietes krūts britu mainstream kinematogrāfā.

Ašera nama sabrukums ir viens no slavenākajiem Edgara Alana Po stāstiem, bet Rodžera Kormena režisētā tāda pat nosaukuma filma ir droši vien populārākā no viņa darbu ekranizācijām ar leģendārā šausmu kino aktiera Vincenta Praisa darbību. Relatīvi mazbudžeta filma (kas gan savai B klases studijai bija ļoti liela budžeta projekts) risinās sabrukumam tuvā muižā, iesaistot itin minimālu aktieru ansambli - līdzās trim galvenajiem varoņiem ir tikai viens palīgtēls, vairāk aktieru uz ekrāna gluži vienkārši neparādās.

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

Baterfīldas 8 apraksts Naumaņa un Rietumas grāmatā patiesībā nebūt nav par filmu. Nocitēšu visu šī apraksta daļu, kas kaut nedaudz stāsta par šīs filmas nozīmīgumu: "Filma Baterfīlda ielā 8 vēsturē ieripojusi ne jau sentimentālā sižeta dēļ (kā augstas klases pērkama meitene sastop savu vienīgo un liktenīgo), bet gan virtozo aktierdarbu dēļ, kur Oskaru par Glorijas lomu saņēmušajai Teilorei piespēlē cienīgs fons. (..) Teilore nenoliedzami bija viena no XX gs. amerikāņu izcilākajām zvaigznēm, kas 60. gados demonstrēja rafinētu profesionālismu arī daudz sarežģītākā materiālā nekā Baterfīlda ielā 8. Viņas glorijas pikantā kleitiņa/krekliņš ir veiksmīgs citāts no pāris gadu agrāk tapušās Viljama Tenesija lugas Kaķis uz nokaitēta skārda jumta ekranizācijas." Turpmākajā aprakstā Baterfīlda vairs neparādās, koncentrējoties uz Teilores profesionālo un privāto dzīvi.

"On the Waterfront" ir klajš piemērs amerikāņu sapnim - šajā filmā gados itin jauns Marlons Brando ir vienkāršs puisis, kas strādā dokos un ir mazliet saistīts ar bandītisku grupējumu, kas kontrolē visus procesus ostā. Un kas to būtu domājis, ka divdesmit gadus vēlāk viņš būs uzkalpojies līdz Krusttēvam - tik autoritatīvam vīram, kuram pat šīs filmas centrālais negatīvais tēls - bandīts Džons Draudzīgais - varētu vien pienest ūdeni!

Šī jau bija otrā Sokurova filma, ko skatījāmies grāmatas rekomendāciju dēļ - un joprojām tā nav viena no tām, kuru dēļ vispār man šī režisora vārds ir zināms - tā vismaz šķiet, ka vienkāršās tautas vidū (kurai sevi, protams, pieskaitu) Sokurova vārds visvairāk saistās ar biogrāfiskajām drāmām par Hitleru un Ļeņinu, tikām "Tēvs un dēls" galīgi nav biogrāfisks stāsts, kur starp Ādolfu un Iļjiču tiktu izveidota ģimeniska saite.

Kādam tēvam bija divi dēli: Kains un Ābels. Tā varētu sākties šīs filmas anotācija. Pamatā šim kinovēstījumam ir tāda paša nosaukuma Džona Steinbeka romāns, no kura gan filmā paņemta tikai viena sižeta līnija, kas būtībā ar vēsta par šiem diviem dēliem.

Blaumaņa novele ir, iespējams, iespaidīgākais pašmāju literatūras darbs, ko nākas lasīt skolas solā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu latviešu literatūras virsotne, bet tīri emocionālā ziņā skarbais stāstījums par zvejniekiem uz ledus gabala ir tāds, kas spēj uzrunāt arī dumju agrīnu padsmitgadnieku (tādu, kāds biju es). Nekādas liekas mīlas lirikas, nekādu nesaprotamu jūtu un emociju, tik vien kā centieni izdzīvot. Katrā ziņā, septītajā klasē tā man šķita pat ļoti ok, atšķirībā no teju it visa, ko skolā nācās lasīt (un es biju ļoti godprātīgs lasītājs). Dīvainā kārtā klasisko latviešu filmu pēc noveles motīviem es noskatījos tikai tagad - savus divdesmit gadus vēlāk.

Eiropā ir sācies Pirmais Pasaules karš. Vācu kolonijā Austrumāfrikā gan šīs ziņas pienāk ar zināmu aizkavēšanos, taču tad vienā piegājienā britu kristiešu misijai pienāk gals, brālis - draudzes vadītājs - mirst, bet viņa māsa kopā ar drusku ekscentrisku džentlmeni - kuģa Āfrikas Karaliene kapteini - dodas bēgļu gaitās, vai uz to pusi.

Vispār jau "Mežonīgās sirdis" visticamākais ir teju vai vismazāk nozīmīga no visām Deivida Linča filmām, taču kaut kādu man ne gluži skaidru iemeslu dēļ arī tā ir nonākusi "500 filmu" grāmatā.

Atbilstoši grāmatai "500 visu laiku filmu filmas" Merilina Monro ir droši vien visu laiku izcilākā aktrise - kā nekā šajā grāmatā iekļautas veselas septiņas kinolentes ar šīs aktrises līdzdalību. Nav slikti aktrisei, kuras ekrāna karjera (ieskaitot dažus pirmos gadus, kad viņa galīgi nebija ekrāna zvaigzne) ilga tikai drusku vairāk kā desmitgadi. Vēl jo vairāk tas nav slikti aktrisei, kura nepiedalījās nevienā Oskaram nominētā filmā. Patiesībā pat būtu interesanti noskaidrot - cik daudz (un vai vispār) aktieri/aktrises šajā grāmatā ir nonākuši ar lielāku skaitu filmu par šo viltus blondīni, kura allaž spēlēja vairāk vai mazāk vienu un to pašu lomu?

Pēc tam, kad mūsu iepriekšējā skatītā filma bija "Doom Generation", attiecībā uz nākamo grāmatas filmu sevišķi lielu cerību man nebija, ar visu to, ka "Lielās cerības" režisēja Alfonso Kuarons, bet galvenajās lomās te ir Ītans Hoks, Gvineta Patrova un Roberts De Niro (un tai pamatā ir Dikensa romāns). Pēc filmas noskatīšanās varu apliecināt, ka lielu sašutumu par tās iekļaušanu grāmatā es neizjutu un vārdu "sūds" lietot man ne prātā nenāk, bet apgalvot, ka tā būtu izcils kino, es arī noteikti negribētu.

Grega Araki Zudusī paaudze ir diezgan droši ierindojama starp slimākajām filmām, ko es jebkad esmu redzējis. Un sakot "slima filma" es nedomāju tādas vienkārši nedaudz alternatīvas filmas kā Antikrists vai Jūtu impērija.

"- No kurienes viņš te uzradās?" - "Atbrauca." Tā Andreja Zvjaginceva režijas debijā bērniem mamma izskaidro nekad neredzētā tēva atgriešanos. Abi puikas: Andrejs un Ivans līdz šim itin labi bija iztikuši arī Latvijā tradicionālajā ģimenes modelī - ar mammu un vecmāmiņu, bet pēkšņi parādās tētis, kas dēlus jau nākamajā dienā ņems līdzi braucienā uz ūdenskritumu un makšķerēt.

Skatoties pirmo no trim stāstiem, kas veido Kiras Muratovas filmu "Trīs stāsti", pārņēma neviltota sajūta: atkal jau filmu grāmata iesmērējusi mums kaut kādu sviestu! Nesūdzēšos par video un audio kvalitāti - tur bija grūti saprast, vai filma sākotnēji bija mazbudžeta vai arī mums patrāpījās apšaubāmas kvalitātes tās kopija, bet tas saturs! Vīrietis ierodas pie sava drauga (ja viņi tiešām ir draugi) - kurinātāja, lai pasūdzētos par grūto dzīvi un, kā izrādās - lai sadedzinātu savas kaimiņienes līķi, kuru viņš pats arī, protams, ir nogalinājis. Nē, man nav nekādu aizspriedumu pret melnu saturu, taču šīs filmas sakarā problēmas vairāk raisīja tas, kādā veidā tika atainots stāsts un kādi personāži tur parādījās. Teikt, ka aktierspēle tur bija pārspīlēta un kaitinoša, būtu nepateikt neko. Teikt, ka tukls kails homoseksuālis, kas mitinās pie kurinātāja un tur nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu vietējiem homoseksuāļiem, būtu patīkams skats, arī nevar (tiesa, pakalpojumu sniegšana par laimi rādīta netiek). Bet jā - visvairāk uz nerviem krita aktierspēle.

Trešā Takesi Kitano filma, ko noskatījāmies, kalpo par ilustrāciju populārajam Zeno paradoksam par Ahileju un Bruņurupuci. Filmas ievadā paradokss tiek izstāstīts, tā lai arī tā nezinātājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, līdz ar to es sekošu Takesi Kitano piemēram un arī izskaidrošu paradoksu. Tātad, šaubu nav, ka Ahilejs skrien ātrāk par Bruņurupuci. Taču kas notiks, ja Bruņurupucim tiks iedots handikaps startā - tā, ka Ahilejs startēs 10 metrus aiz bruņurupuča? Kamēr Ahilejs veiks 10 metrus, kas šķir viņu no Bruņurupuča, arī Bruņurupucis būs ticis kādu gabaliņu uz priekšu, piemēram 1 metru. Kamēr Ahilejs veiks šo metru, kas viņu šķir no Bruņurupuča, Bruņurupucis būs pavirzījies vēl par centimetru uz priekšu. Vai pieveicis iztrūkstošo centimetru Ahilejs būs Bruņurupuci panācis? Ne vella - bruņurupucis būs jau gabalā (0.1 milimetra attālumā). Un tā līdz bezgalībai - Ahilejs tikai arvien tuvosies Bruņurupucim, bet nekad viņu nepanāks. (vairāk par Zeno paradoksiem vari uzzināt izcilajā Hofštatera GEB)

Normāla saruna benzīntankā:

Reizēm tā gadās, ka tev it kā viss dzīvē ir, bet patiesībā - nekā nav. Un pie vainas tajā, protams, esi tu pats, nevis apkārtējie. To es te apgalvoju nevis par sevi, bet par filmas "Kamper" galveno varoni Kamperu. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka Kampers vainu meklē sevī - viņš uzskata, ka viņa skaistajā dārziņā ir ielīdusi ļauna čūska un viņš pats ir tikai upuris.

Sākotnēji man šķita, ka "Jūtu impērija" ir tās režisora Nagisas Ošimas erotisko fantāziju almanahs. Taču patiesībā izrādījās, ka tā ir teju vai dokumentāli precīza filma, kuras galvenā varone Sada Abe Japānā ir uzskatāma par tāda pat stila slavenību kā Latvijā, piemēram, laupītājs Kaupēns. Ar to vien atšķirību, ka Sada Abe nebija laupītāja un daudzkārtēja slepkava. Taču kā dīvainas romantizācijas piemērs viņa kalpo itin labi.

Filmas "Hana-bi" jeb "Uguņošana" režisors Takesi Kitano galīgi nebūtu saucams par parastu čali. Un tas apstāklis, ka šajā filmā viņš ir režisors, scenārists, galvenās lomas atveidotājs un montāžas režisors, par viņa daudzveidīgajiem talantiem pasaka itin maz. Līdzās citām lietām viņš ir arī filmā redzamo gleznu autors, kuras viņš radīja, atkopjoties no motocikla avārijas, kuras rezultātā viņam ir daļēji paralizēta seja. Un arī tas vēl nav apstāklis, kas mani personīgi visvairāk šokēja viņa biogrāfijā - kā izrādās pirms saviem starptautiskajiem panākumiem kā kinorežisoram Kitano savā dzimtenē bija ļoti labi zināms komiķis, kura darbu vidū ir... "Takeši pils". Jā - Venēcijas Zelta lauvu saņēmušo "Hana-bi" režisēja čalis, kurš vadīja "Takeši pili" - vienu no sviestainākajiem TV šoviem, kādu man ir nācies redzēt. Savā ziņā viņa karjeras līkloči man rada sajūtu, ka Latvijas ekvivalents tam būtu tāds, ka "Pelnu sanatoriju" būtu režisējis Dainis Porgants.

Autoritatīvi cilvēki apgalvo (un man nav iemesla viņiem neticēt), ka ar Akiras Kurosavas "Rasjomonu" Japānas kino plaši atvēra durvis uz pārējo pasauli, pārstājot būt produkts vietējam patēriņam un kļūstot par nopietnu spēlētāju globālajā kino industrijā. Ar manu diezgan nekādu pieredzi "klasiska" japāņu kino skatīšanā man ir grūti teikt, cik ļoti tipiska vai netipiska šī Kurosavas filma bija tā laika Japānas kino kontekstā, kamēr pasaules kino tā spēja popularizēt tam laikam novatorisku principu - ka filmas stāstītājam tu nevari ticēt un ka patiesība labākajā gadījumā ir neskaidra, bet sliktākajā - neeksistējoša.

Teorijā "Džonijs Ģitāra" ir ļoti interesanta filma - tā pamatīgi pārkāpj daudzus vesterna žanra kanonus. Kaut vai tādu, ka par spīti vīrieša vārdam nosaukumā, tā nebūt nav filma par vīrieti - Džoniju "Ģitāru", bet gan par sievieti vai pat divām sievietēm, kuras nenoliedzami ir stiprais dzimums šajā kinolentē. Pat uz filmas reklāmas plakātiem bija redzama Džona Krofordei, kamēr Stērlinga Heidena Džonijs tiek pielīdzināts citiem - mazāk nozīmīgajiem - filmas tēliem. Arī attiecībā uz stāsta pasniegšanu šī filma nav tipisks vesterns, bet drīzāk melodrāma ar vesterna elementiem. Tikai jautājums - vai tas dara filmu labu?

Franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trifo viena no agrīnajām filmām vislabāk zināma ir sava nosaukuma dēļ - frāze "Šaujiet uz pianistu!" līdzīgi kā "Nešaujiet uz pianistu" popularitātes ziņā šo filmu noteikti ir pārdzīvojusi. Vienlaikus arī pati filma ir gana ievērības cienīga, lai to būtu vērts noskatīties.

Tā bija pilnīga sagadīšanās, ka Alēna Renē filmu "Hirošima, mana mīla" skatījāmies atombumbas gadadienā, taču tas noteikti kaut vai novēloti, bet papildu nozīmi šai filmai tas noteikti piešķīra. Skaitās, ka šī filma ir pirmais lielais vēstnesis, kas pasludināja Jaunā viļņa ienākšanu franču kino, un šaubu nav, ka filma savam laikmetam bija drosmīga, moderna un neordināra. Jautājums - cik drosmīga, moderna un neordināra tā šķiet skatītājam 2017. gadā?

Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.

Alehandro Amenabara filma "Citi" ir baiss stāsts par sievieti un viņas diviem bērniem, kas dzīvo spokainā mājā Džērsijas salā neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Kamēr filmas noskaņa tev kā skatītājam dzen šermuļus pār kauliem, tās iekšējās loģikas trūkums un pretrunas man vismaz sagādāja vēl vairāk nepatīkamu mirkļu kā baisās priekšnojautas.

Es esmu diezgan pacietīgs un nesteidzīgs, tā vismaz man gribētos domāt. Ne velti man vajadzēja tikai divdesmit gadus, lai saņemtos noskatīties manu pusaudža gadu populārāko kinolenti - Džeimsa Kamerona "Titāniku". Sākotnēji, protams, šīs filmas neskatīšanās šķita principiāla, bet ar laiku sasniedzu to stāvokli, kad nekādu īpašu idejisku iebildumu pret filmu kā tādu man vairs nebija, tikai kaut kā nesanāca to iekļaut savos kino baudīšanas plānos. Līdz beidzot sanāca.

Eh - tas tik ir aplauziens! Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet Serdžio Leones spageti vesterns "Labais, ļaunais un neglītais" nav iekļauts Rietumas/Naumaņa 500 filmu grāmatā, tikai jau pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka patiesībā man bija jāskatās "The bad and the beautiful" - melodrāma ar Lanu Tērneri un Kērku Daglasu. Līdz ar to pa vakariem atlicināties laiks visnotaļ apjomīgajam Leones varoņvēstījumam patiesībā nekādā mērā nav veicinājis manu šī gada kino plāna izpildi. Šajā ziņā drusku nepaveicās, bet neko darīt.

Nudien nebiju domājis, ka vēl kādreiz skatīšos kādu Edvarda Vuda filmu - it kā nepietiktu jau ar pirms vairāk kā 10 gadiem skatīto Plan 9 from Outer Space. Taču Rietumas/Naumaņa kinogrāmatā šis šedevrs - "Glens vai Glenda" - ir iekļauts, tad nu Jāņu dienā to noskatījāmies.

Roberto Roselīni režisētā filma "Ceļojums uz Itāliju" ir visai īpatnēja filma - kaut vai tālab vien, ka tā lielā mērā šķiet esam dokumentāls tūrisma ceļvedis pa Neapoli un tās apkārtni, kas viltīgā veidā pasniegts kā mākslas kino. Te tu redzēsi vairumu šī apvidus visslavenāko tūrisma objektu - gan Vezuvu, gan Pompeja, gan muzejus, gan katakombas, gan dīvainās skeletgalvu kapenes, turklāt vēl vairumā šo objektu galvenajai varonei līdzi būs kāds gids, kas ne pārāk aizraujošā veidā stāstīs attiecīgā objekta vēsturi. Un jā - vienlaikus tas skaitās mākslas kino. Ja tā padomā, kaut kādā mērā varētu pat teikt, ka sižets un varoņi šajā filmā gluži kā pornogrāfiskās filmās ir tikai acu aizmālēšanai, lai tev rastos sajūta, ka tas ko tu skaties, ir kaut kāds stāsts un kaut kāds vēstījums.

Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Ivans Lapšins noteikti nav Mans draugs, bet ja jau šāda filma grāmatā bija iekļauta, jāskatās vien bija. Lai arī formāli filma ir detektīvstāsts par to, kā miliči tvarsta slepkavnieku bandu, īsti par detektīvu to nenosauksi - vismaz ne lielākā mērā kā detektīvs ir "Portrets ar sievieti un mežakuili" (lai arī kailskatu šajā filmā nav). Precīzāk laikam būtu teikt, ka šī ir laikmeta filma, kuras varoņu vidū ir miliči, teātra un mākslas darbinieki un bandīti. Šķiet, ka tās režisoram Aleksejam Germanam galvenā prioritāte nekādi nebija atklāt Staļina laiku izmeklētāju darba metodes vai parādīt Solovjova bandas psiholoģisko portretu (kā apgalvo, šķiet, pats Lapšins - nav tiem slepkavniekiem nekādas psiholoģijas), bet gan atainot laikmetu - trīsdesmito gadu Krieviju.

Ja ir kāds kino žanrs, pret kuru man ir ļoti lieli aizspriedumi, tad tas ir vesterni. Salīdzinoši pat pret tīņu komēdijām es droši vien esmu pacietīgāks, jo pats jau esmu bijis tīnis un bija laiki, kad man šķita, ka "Dude, Where's My Car" vai "Zoolander" ir diezgan ok kvalitātes kino. Tikām kovbojs es nekad neesmu bijis un līdz ar to šī Holivudas industrijas tik nozīmīgā sastāvdaļa manī labākajā gadījumā var izraisīt sarauktas uzacis. Ja tā padomā, es pat neatceros, kad pēdējo reizi skatījos tādu īstu vesternu ar šerifu, bandītiem, dāmām bordelī, kaskadieru trikiem un lielu daudzumu šaudīšanās. Tuvākais, kas nāk prātā, ir "Back to the Future 3", bet tas šķiet diezgan apšaubāms žanra paraugs, līdzīgi kā "Dead Man" es negribētu dēvēt par klasisku vesternu. Patiesībā vispār vienīgais izteiktais vesterns, ko atminos esam skatījies, ir čehoslovāku "Limonádový Joe", kas gan arī būtībā bija drīzāk parodija. Secinājums: mana nepatika pret vesterniem ir drīzāk akla, nevis pieredzes radīta. Un te nu mēs nonākam pie "Tieši pusdienas laikā".

Pateicoties kino grāmatai, man ir visas iespējas kļūt par nopietnu Merilinas Monro talanta pazinēju - arhetipiskā Holivudas blondīne šajā grāmatā ir itin labi pārstāvēta, un līdz ar "Necenties klauvēt" pirmo reizi man ir sanācis ar šo aktrisi saskarties arī salīdzinoši dramatiskā lomā. Nē, nav tā, ka viņas tēls šajā filmā būtu kaut kas principiāli nesavietojams ar viņas tipiskākajām dumjajām zeltracēm, iespējams, viņa pat ir tas pats personāžs, tikai pēc smagas psihiskas traumas.

Amerikānis Parīzē noteikti ir viens no tiem mūzikliem, kas kalpoja par iedvesmu 2016. gada megagrāvējam "La La Land" - kā nekā šī filma savulaik nogrāba veselus sešus Oskarus, tai skaitā par gada labāko filmu, un kamēr "La La Land" varonis tikai apjūsmo džezu, bet patiesībā itin maz to reāli spēlē, "An American in Paris" mūzikas autors ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta amerikāņu (un pasaules) komponistiem Džordžs Geršvins - viens no tiem cilvēkiem, bez kuriem džezs patiešām būtu tukšāks.

Ar šo filmu patiesībā es jau iepriekš biju pazīstams - pirms itin daudz gadiem noskatījos "Walk Hard", kuras varonis Djūiks Kokss bija apvienojums no Džonija Keša un Reja Čārlza (filmu "Ray" ar jau gana sen esmu redzējis, līdz ar to tagad komplekts šķiet pilns) un tieši Keša stila epizožu tur bija būtiski vairāk. Taču 500 filmu grāmatā dīvainā kārtā nav vis iekļauta tā filma, kurā pirmā dzirdamā frāze ir: "I Need Cox!", bet gan šī Džeimsa Mangolda režisētā filma.

Nauda, nauda, nauda - tā ir smieklīga bagātnieku pasaulē. Kaut ko šādu vai tamlīdzīgi savulaik dziedāja zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA. "Dali to godīgi, tikai neņem gabalu mana pīrāga" - tā par naudu Pink Floyd 1973.gada dziesmā "Money". "Tava mīla raisa tādas trīsas, bet tava mīla nesegs manus rēķinus, es gribu naudu" - tā dziedāja bītli, lai arī tā nebija viņu dziesma, un vēlāk to iedziedāja arī latviešu grupa Tumors. Un par to arī franču jaunā viļņa klasiķa Roberta Bresona filma ar lakonisko nosaukumu "Nauda".

Florences Fosteras Dženkinsas lielākā bēda noteikti nebija tajā, ka viņa sevi uzskatīja par dziedātāju, lai arī viņa nebija apveltīta nedz ar muzikālu dzirdi, nedz ar spēju kontrolēt savu balsi. Viņas lielākā bēda bija tajā, ka viņa dzīvoja laikmetā, kad vēl nepastāvēja Internets un līdz ar to viņai nebija iespējams kļūt par globālu sensāciju. Un vienlaikus - tolaik nebija izgudrots autotune un to, ka tu nemāki dziedāt, varēja identificēt daudz vieglāk.

Būtu pārspīlēti teikt, ka mani saistītu Volstrīta kā kino tēma - neesmu šajās lietas nedz kompetents, nedz ieinteresēts. Kādu laiku gan manā dzīvē bija posms, kad strādāju Forex uzņēmumā, bet ar šādu faktu savā biogrāfijā nedz lepojos, nedz par to kaunos. Lūk, atmiņas par apmeklēto "Modern Talking" koncertu patiešām ir kauna vērtas. Taču no Volstrītas tēmas filmām šī ir vismaz trešā skatītā - līdzās "The Wolf of Wall Street" un vienkārši "Wall Street".

Shaun the Sheep filma ir itin labs pierādījums tam, ka animācijā arī pilnmetrāžas formātā itin labi var iztikt bez personāžu runāšanas - kamēr "The Secret Life of Pets" runāt spēj visi dzīvnieki, neskaitot kanārijputniņu, tad šeit nerunā pat cilvēki, kur nu vēl aitas un cūkas. Atkal jau jāapzinās, ka es neesmu pamata mērķa auditorija, bet īsti jau tas man netraucē.

La la zeme nonāca pussolīša attālumā no tā, lai tiktu atzīta Oskaru ceremonijā par gada labāko filmu. Tas kaut ko noteikti liecina par mūsdienu Holivudas vērtību sistēmu un izpratni "par lietām". Vēl vairāk par to liecina tas, kādā veidā "La La Land" tomēr šo balvu nesaņēma - ar izcili neveiklu pārpratumu un klaju kompetences trūkuma apliecinājumu, kas vēl jo labāk saskan ar to, ka kaut kādu neizprotamu dēļ kinoļaudis un citas slavenības mediji ir padarījuši par autoritātēm, kuru viedokli ir vērts noskaidrot jebkurā jautājumā. Un šīs autoritatīvās personas nespēj pareizi saprast, kas ir drukātiem burtiem rakstīts uz lapiņas un pieņemt adekvātus lēmumus.

Vai tu zini, ko dara tavs kaķis visu dienu, kamēr tu esi darbā? Iespējams, tu esi kādu reizi atstājis mājās ieslēgtu webkameru, lai rastu atbildi uz šo tik būtisko jautājumu, taču kā gan tu vari būt drošs, ka kaķis nezina to, ka webkamera darbojas? Varbūt tajās reizēs, kad tu plāno viņu vērot, Muris apzināti un plānveidīgi visu dienu nošņāc tavā gultā, lai tev neatklātu savu patieso dabu? Ja arī tev tā šķiet, vari droši skatīties animācijas filmu "Mīluļu slepenā dzīve".

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.

Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.

Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.

Žils un Džims ir visai tipisks franču jaunā viļņa kino - viena no tām kinolentēm, kādas būtu neiespējams uzņemt tajā laikā Amerikā, kur morāles kodi vēl valdīja pār Holivudu, ieliekot visu kino pasauli diezgan stingros rāmjos. Protams, nerunāsim par to, cik ļoti kaut kas tāds nebūtu iedomājams padomju kino, kam nepieņemams varētu šķist teju viss šajā filmā, ne tikai mīlas trīsstūris.

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)

Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.

Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.

Pirms nu jau vairāk kā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.

Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.

Pirms daudziem gadiem, kas sākās mana pirmā pazīšanās ar Džārmuša filmām, ar kurām tolaik bija drusku tā kā aizrāvies Sīcis, mans sākotnējais iespaids bija tāds, ka tas ir pretenciozs un garlaicīgs sviests, ar kuru es nevēlos nekā kopīga. Tad, protams, pienāca laiks, kad es viņa filmas iemīlēju. Un tad es noksatījos "The Limits of Control", kas man atgādināja par sākotnējo mulsumu un garlaicību.

Pa vidu starp neskaitāmajiem "film noir" paraugiem 500 filmu grāmatā četrdesmito gadu kino sadaļā ir iemaldījusies arī šī dāņu kino klasika ar anglisko nosaukumu "Day of Wrath" (neticami, bet Dānijā kino pastāvēja arī pirms Larsa fon Trīra!). Šī gan nav Karla Teodora Dreiera slavenākā filma - tas gods noteikti pienākas "Žannas d'Arkas ciešanām" (joprojām neesmu noskatījies), bet tā jau ir franču, nevis dāņu filma (turklāt vēl mēmā kino laikos tapusi).

Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk kā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.

Ja nekļūdos, šī man varētu būt desmitā noskatītā Fransuā Ozona filma. Ja ņem vērā, ka kopumā uz šo brīdi viņam ir 15 pilnmetrāžas kinolentes (tiesa, ar to skaitīšanu ir iespējami varianti), jāatzīst, ka viņa daiļradi esmu iepazinis itin labi, turklāt galīgi nav tā, ka sevi uzskatītu par lielu viņa cienītāju. Un nav arī tā, ka visas redzētās filmas būtu uz mani atstājušas sevišķi lielu iespaidu - laikam joprojām vislabākās emocijas man viņa vārds raisa filmas "8 sievietes" dēļ (kas nav pārsteidzoši, jo filmu par lielāku skaitu sieviešu viņa krājumā līdz šim nav bijis). Tomēr tagad varu teikt, ka "Mājā" varētu tagad būt manās acīs ieņēmusi otro vietu šajā sarakstā.

Lēdija no Šanhajas ne tuvu nav tik leģendām un slavas apvīta filma kā Orsona Velsa slavenākais darbs kino - "Pilsonis Keins", taču arī šī filma ir vēsturiski gana nozīmīga. Arī te pats Velss atveido galveno lomu, līdzās režisēšanai veicis producenta un scenārista pienākumus un labi, ka vismaz mūziku vēl nav pats rakstījis. Tikām viņa ekrāna partnere te ir Rita Heivorta, ar kuru filmas uzņemšanas laikā Velss vēl bija precējies (lai arī laulība straujiem soļiem bruka), bet uz tās iznākšanas laiku - vairs nē. Tiesa, viņu ekrāna saspēle laikam jau tam šeit ir gana atbilstoša - stāsts par jūrnieka un bagātā advokāta sievas dēku pat īsti šīs filmas sāls.

"Sievietes uz nervu sabrukuma robažas" ir viena no trakajām Almodovara filmām - tām kinolentēm, kur visi tēli ir spridzinošas emociju bumbas, situācijas ir gaužām mazticamas un tu pat sevišķi necenties sevi pārliecināt par to, ka uz ekrāna notiekošais nav iespējams. Varbūt tas šeit nav gluži tik radikāli jūtams kā Los amantes pasajeros.

Perfektā slepkavība ir populāra tēma kino mākslā, un gandrīz vienmēr, cik labi lai šī slepkavība nebūtu saplānota, beidzas viss bēdīgi. Faktiski tas pats parasti kino notiek arī cita veida perfekta nozieguma gadījumā - būtu tā laupīšana, zādzība vai kāda cita veida blēdība, visbiežāk kino scenāristi vispirms uzbur izcili īstenotu noziegumu, bet pēc tam ļauj tam sabrukt kāda sīkuma vai piemirstas detaļas dēļ. Hičkoka filma “Virve” ir un nav vēl viens ieraksts šajā kategorijā.

Nez kādēļ man vienmēr bija šķitis, ka "film noir" pēc definīcijas ir krimiķi, taču izrādās, ka šī žanriskā piederība nemaz nav obligāta. Tiesa, "Gilda" šī kino paveida kanonā mazliet tā kā skaitās izņēmums, bet vismaz otrajam raksturīgākajam kritērijam tā atbilst lieliski - Ritas Heivortes atveidotā Gilda ir viena no Holivudas ikoniskākajām femme fatale jeb liktenīgajām sievietēm. Un, protams, šajā filmā ir daudz aizkadra balss, kas arī ir ļoti raksturīga film noir pazīme.

Pēdējo gadu vienas no ievērojamākajām Eiropas filmas skatīšanās procesa spilgtākais brīdis droši vien bija Marinas jautājums: "Nez, vai kaimiņi skatās šo filmu kopā ar mums?" Tā kā šis jautājums izskanēja aptuveni pa vidu desmit minūtes ilgai lesbiešu seksa ainai, tas bija vietā. Mana pirmā reakcija bija, ka nav jau tas tik skaļi, lai blakus dzīvokļos kādam rastos sajūta, ka viņš mitinās blakus lesbietēm, bet tad nāca īstā apjauta - mēs filmu skatījāmies ar projektoru uz sienas un ar atvērtām žalūzijām. Grūti bija teikt, cik reāli tas būtu, ka ziemas vakarā kāds pagalmā mums sastādītu kompāniju filmas baudījumā, bet katram gadījumam žalūzijas nolaidu.

Izskatīgā un turīgā Laura ir brutāli nogalināta - divstobrenes šāviena rezultātā viņai ir nonesta galva. Policijas uzmanības lokā galvenie aizdomās turamie ir viņas līgavainis Šelbijs Kārpenters (izputējušas bagātnieku ģimenes atvase, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un pārtiek no sieviešu dāvanām) un viņas labākais draugs Voldo Laidekers - populārs žurnālists, kuram raksturīga ļoti ciniska pasaules uztvere. Jāatzīst, ka brīžiem itin aizdomīgi uzvedas arī policists Marks Makfersons, kuram uzticēta slepkavības izmeklēšana - viņš visai acīmredzami kļūst apsēsts ar nogalināto skaistuli un var pat teikt, ka viņā iemīlās.

Pirms kāda laika skatījāmies filmu, kuru Žans Renuārs bija režisējis (La Grande Illusion), tagad pienāca kārta kādai filmai, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem. Tiesa, lai arī filmas nosaukums ir "Renuārs", primāri tā nav nedz par to Renuāru, kas kinorežisors, nedz par viņa tēti - slaveno impresionistu Pjēru Ogistu Renuāru. Centrālais tēls tajā ir sieviete - Renuāra vecākā pēdējā modele un Renuāra jaunākā pirmā sieva. Andrē (Katrīna) Heslinga paspēja iedvesmot abus divus izcilos franču mākslas dižgarus, lai arī viņas pašas liktenis kopumā sanāca diezgan skumjš un beidzās ar nāvi trūkumā un aizmirstībā, taču filma nav par viņas vecumdienām, bet gan par 1. Pasaules kara laiku, kad Renuārs tēvs pēdējiem spēkiem par spīti progresējošajam artrītam gleznoja, bet Renuārs jaunākais vēl nebija sevī atradis kino mīlestību, bet gan cīnījās frontē. Taču ārstējot ievainojumu viņš nonāk tēva mājās Francijas Dienvidu piekrastē un sastop tur Andrē.

Gasa van Santa "Zilonis" ir visai īpatnēja filma par tēmu "apšaudes amerikāņu skolās", kas neseko nevienai no divām populārākajām pieejām šim jautājumam. Standarta liberālais variants kā izskaidrot Kolumbainas vidusskolas slaktiņu (piem., Maikla Mūra "Bowling for Columbine") ir vainot Amerikas ieroču politiku, sociālo nevienlīdzību, skolas vadības neinteresētību apcelšanas skolā apkarošanā un padarīt slepkavas drīzāk par sistēmas upuriem (vainīga ir slimā sabiedrība, kas padara šos cilvēkus slimus). Konservatīvā pozīcija tikām ir novelt atbildību uz vardarbīgajām datorspēlēm, kino un mūziku (ja Džo nebūtu klausījies Merilinu Mensonu, viņš nebūtu Internetā iegādājies kaujas ieročus un devies uz skolas kafejnīcu). "Zilonis" īsti necenšas meklēt iemeslus un izskaidrot notiekošo, filma nav nedz moralizējoša, nedz audzinoša. Tā ataino dažādu skolēnu gaitas neilgi pirms asinspirts sākuma un pašu asinspirti. Nekādas detalizētas tēlu attīstības un psiholoģijas pamatskolai.

"39 pakāpieni" ir viena no nozīmīgākajām Alfrēda Hičkoka filmām, ko viņš uzņēma dzimtajā Anglijā pirms pārvēršanās par Holivudas kino ikonu. Lai arī tā tapusi pirms vairāk kā 80 gadiem, tā joprojām ir ļoti labi skatāma (lai arī tieši skatāmību mazliet ietekmē tas, ka attēla kvalitāte arī digitāli atjaunotajā versijā nav nekāda spožā - Skotijā filmētās ainas kalnos noteikti varētu izskatīties iespaidīgāk), aktieru tēlojums ir gana dabisks un teksti - pietiekami pikanti, vismaz ja salīdzina ar tā paša perioda Holivudas kino, kur jau bija stājies spēkā Heisa kodekss, kas noliedza filmās jebkādas vaļības. Un līdz ar to filma arī nešķiet tik veca, kāda tā pietiesībā ir - bez drūmās pašcenzūras šis kino šķiet ievērojami svaigāks nekā, piemēram, Frenka Kapras saharīnainās filmas.

Merilina Monro kā arhetipiskā dumjā blondīne (kas par to, ka krāsota) un Džeina Rasela kā ne mazāk valdzinošā, bet daudz ciniskākā brunete šajā filmā mēģina rast atbildi uz jautājumu, vai tā patiešām ir tiesa, ka džentelmeņiem labāk patīk brunetes. Nē, patiesībā filma nav īsti par to, jo nevienam tās varonim nemaz nenākas izvēlēties starp Merilinas naivo, bet vienlaikus ļoti aprēķinošo Loreleju un Džeinas it kā tik ļoti skarbo, bet patiesībā - daudz romantiskāko Dorotiju. Kungu sadalījums ir vienkāršs: Merilinai tiek bagātāki vīrieši, kamēr Raselai - izskatīgāki.

Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.

Uz Marinas ierosinājumu skatīties jaunāko Almadovara filmu reaģēju ar lielu devu piesardzības - kaut kā pārāk svaigā atmiņā bija "Los Amantes Pasajeros", par kuru būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka man šī filma būtu patikusi. Es apzinos, ka nav tā, ka visas Almadovara filmas būtu absurdas seksa komēdijas, kuru darbība risinās lidmašīnās, bet kaut kā drusku viņš savu tēlu manās acīs ar šo lenti bija sabojājis. Tomēr filmas "Julieta" apraksts un gan kritiķu, gan skatītāju vērtējums lika gaidīt, ka šajā filmā būs kas vairāk kā appīpējušies homoseksuāli stjuarti.

Šis būs viens diezgan sāpīgs un visticamākais arī saraustīts teksts. "Ausmu" es neapšaubāmi ļoti gribēju redzēt - kā nekā tā tika iekļauta Eiropas kino akadēmijas labāko filmu sarakstā, tieši šo filmu Latvija izvirzījusi Oskaram, saņēmusi čupiņu Lielo Kristapu, kritikas apjūsmota un slavināta, tā manī raisīja pamatīgu interesi. Vienlaikus mazliet piesardzības tāpat bija - Lailas Pakalniņas vārds man neizbēgami asociējas ar "elitāru" kino, proti, tādu, kura veidotāji maz domā par "skatītāju parasto" un nesatraucas par tādu banālu detaļu kā skatītāja izklaidēšana. Tiesa, diezgan ilgi mums neradās iespēja to noskatīties - bijām nokavējuši (relatīvi īso) posmu, kad "Ausma" Rīgas kinoteātros bija regulāri sastopama, un tikai Riga IFF laikā beidzot sakrita mūsu iespējas un "Ausmas" izrādīšana. Tagad sajūtas gan ir sarežģītas.

Tik dīvainas pieredzes kino kā "Tēvi tur" skatīšanās Cafe Film Noir "Lielā Kristapa" ietvaros man vēl nav bijis. Sākotnēji Marina un es bijām vienīgie skatītāji, tad ieradās vēl viens čalis, bet filma gan nē. Izrādījās, ka kaut kādu problēmu dēļ filma nebija pieejama. Meitenes, kas bija atbildīgas par pasākuma norisi, bija ļoti pretimnākošas un bija žēl viņu par to, kā iegrozījušies apstākļi. Bija mēģinājums laist filmu uz projektora no Interneta, bet ar to arī bija problēmas. Brīžiem jau šķita, ka mēs neko neskatīsimies, tomēr 45 minūtes pēc noteiktā sākuma laika filmu mums tomēr sāka rādīt. Un tagad jāatzīst - man ir nopietnas šaubas par to, vai maz bija vērts.

Trifo pirmo filmu par Antuānu Duanelu (400 Blows) es skatījos pirms 12 gadiem. Tagad, izlaižot otro un trešo, esmu noskatījies ceturto šīs sāgas filmu, kas ir itin loģiski, ja ņem vērā, ka arī Trifo bija nepieciešams aptuveni tikpat daudz laika, lai nonāktu līdz šai filmai. Nav tā, ka es visos sīkumos atcerētos pirmo no filmām, bet patiesībā tā ir diezgan atmiņā paliekoša (ja jau atmiņu ir pietiekami daudz pēc tik ilga laika), līdz ar to gluži pilnīgi svešs galvenais varonis man nebija, lai arī iepriekšējo reizi viņš bija redzēts kā pusaudzis, bet tagad - itin pieaudzis.

Patiesībā jau tieši "Mācekļa" dēļ mēs gājām uz Baltijas Pērli - tā otra filma bija tik vien kā patīkams bonuss, kamēr jaunākais Kirila Serebreņņikova darbs bija īstās intrigas iemesls. Vispār jau mūsdienu Krievijas kino man patiesībā šķiet diezgan interesants - protams, runa nav par gludo un pa spalvu veidoto kinematogrāfa daļu, kur pieņemts atainot varoņus Lielajā Tēvijas karā vai slavināt Krievijas Impērijas vēsturi, bet gan tāds daļēji puslegālais kino, kurš pamanās tomēr pastiept galvu apstākļos, kad atšķirīgs no oficiālā viedoklis it nemaz netiek mīlēts un godāts.

Kad Marina pavēstīja, ka jāiet uz kādām Baltijas Pērles filmām, nedomājot piekritu. Es vispār labprāt piekrītu nedomājot - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret domāšanu, bet bieži spontānie lēmumi ir tie labākie. Mazliet gan dīvaina šķita izvēle iet skatīties kaut kādu franču filmu par izvarošanas tēmu, bet pieņēmu, ka Marina būs vairāk kā es painteresējusies un līdz ar to sevišķa iegrābšanās nesanāks. Un, kā jau to varēja gaidīt, spontānais lēmums patiešām bija labs.

Sen nebija skatīta neviena filma par pārgājienu / izdzīvošanas dabā tēmu. Tiesa, šī laikam nebūs viena no tām filmām, kas varētu skatītājā uzjundīt dziņu doties dabā, pārvarēt kalnus un lejas un piepildīt savu sirdi ar Wanderlust. Drīzāk tā būs viena no tām filmām, kur ik pa brīdim pašausmināties par varoņu debilo rīcību un plānot variantus, kā gan tu pats būtu rīkojies viņu vietā.

Fransuā Ozons ir viens no tiem mūsdienu režisoriem, kam ir izteikts savs stils un rokraksts, raksturīga individualitāte, pēc kuras viņu filmas var atpazīt, bet vienlaikus līdz apzīmējumam "dižgars" viņiem kaut kā pietrūkst. Lielā mērā viņa filmās estētika dominē pār domu. Varbūt ne gluži tik dramatiskā mērā, kā tas ir Tima Bērtona gadījumā, kuram viens no galvenajiem vadmotīviem droši vien ir "taisīt tā, lai nav kā dzīvē", bet arī Ozons gluži ar pārmērīgu reālisma mīlestību nesirgst.

Tas bija pirms gandrīz desmit gadiem, kad pie Normja skatījos filmu The Zodiac, sākotnēji domājot, ka tā ir jaunā Deivida Finčera lente ar Džeku Gilenhālu un Robertu Dauniju jaunāko un tikai pamazām saprotot, ka esam piečakarēti un skatāmies kaut kādu apšaubāmu kreisās studijas lenti un nevis "Seven" un "Fight Club" režisora jaunāko darbu. Filma toreiz izrādījās diezgan švaka, kas gan galīgi nebija pārsteidzoši, un tā nu sanāca, ka "īsto" filmu par Zodiaka slepkavu es noskatījos tikai tagad.

Sākot skatīties leģendāri skandalozo "Nakts portjē", ātri vien mani pārņēma sajūta, ka esmu šo filmu redzējis. Tiesa, ļoti sen, līdz ar to vairāk par atsevišķām ainām atmiņā neuzaisa. Turpinot to skatīties, nācu pie nepārbaudāma secinājuma, ka savulaik esmu noskatījies filmas sākumu, bet ne vairāk. Tas principā izskatās itin ticami, jo "Nakts portjē" nekādā ziņā nav saucama par vieglu skatāmvielu. Ikviena filma, kas pamanās apvienot nacismu, fetišismu un sadomazohismu, un vienlaikus sevi identificē ar mākslu, nevis pornogrāfiju, nevar būt pati vieglākā skatāmviela pasaulē.

Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk kā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).

Ja tu man jautātu, ar ko man visvairāk palika atmiņā "Eksotika", tad atbilde būtu mazliet negaidīta - ar Leonarda Koena dziesmu "Everybody Knows", kas filmā skan vairākas reizes striptīza laikā, Kristīnei dejojot. Pati filma gan ir pietiekami ievērojama, lai būtu iekļauta "500 filmu" grāmatā, bet lielāko nospiedumu uz mani noteikti atstāja dziesma (kura gan, protams, cieš no sintīpopa aranžējuma). Tas droši vien šo to pasaka arī par manām emocijām filmas sakarā, vai par šo emociju trūkumu.

Brāļu Koenu filma "Sveicināts, cēzar!" diez vai kļūs par vienu no viņu leģendārākajiem veikumiem, atnesīs plašu Oskaru kolekciju un ieguls Holivudas zelta fondā. Tas gan nenozīmē, ka filma būtu neizdevusies vai bezvērtīga, gluži vienkārši uz viņu spožāko veikumu fona tās trumpji nav tik jaudīgi, lai arī filmas plusi ir acīmredzami.

Skatoties piecdesmito-sešdesmito gadu filmas, mani vienmēr fascinē, cik bieži galvenais varonis izskatās pēc Džordža Klūnija. Vai pareizāk - cik ļoti Džordžs Klūnijs atbilst tās ēras standarta galvenās lomas atveidotājam - izskatīgam mazliet iesirmam vīrietim, gludi skūtam, ar izteiksmīgu zodu un solīdās drēbēs. Un Kerijs Grānts, kas atveido galveno varoni klasiskajā Hičkoka filmā "North by Northwest" ir viens no visidentificējamākajiem proto-Klūnijiem, kādu vien varu iedomāties.

Festivālā apmeklētā Braiena Vilsona koncerta dabisks turpinājums bija iegādāties "Pet Sounds" plati un noskatīties šo filmu par pašu Braienu. Papildu bonuss filmai ir tāds, ka pēc tās noskatīšanās "Pet Sounds" skan mazliet citādi nekā iepriekš - kaut vai tāpēc ka esi paša acīm redzējis to, kādi tik instrumenti un mūziķi nav piedalījušies tā tapšanā.

Kamēr nesen Kannās pirmizrādi piedzīvoja, ja nekļūdos, 47. Vudija Alena režisētā filma "Café Society", mēs izvēlējāmies noskatīties mazliet vecāku viņa filmu. "Manhattan Murder Mystery" ir kritiķu gana labi novērtēta filma, kurai ir diezgan daudz saistības ar slavenāko Alena filmu - "Annie Hall". Kā nekā vispār filma tapa no agrīna "Annie Hall" melnraksta, un Alens un Diāna Kītone šajā filmā atveido varoņus, kuri itin mierīgi varētu būt tie paši "Annie Hall" varoņi, tikai mazāk jauni.

Pēc paviesošanās Jaunzēlandē man vairs nav sarakstā kādas valsts, kurā paviesošanās būtu obligāta ar diviem O. Protams, ir vietas, kuras gribās apmeklēt, bet maniakālās dziņas nav. Un diezgan droši varu apgalvot, ka ceļojums uz Ziemeļkoreju it nemaz nav atrodams manā prioritāšu sarakstā. Tas gan nemainīja to, ka krievu dokumentālista Vitālija Manska filmu par šo valsti ļoti gribējās redzēt. Un tā kā pagājušajā piektdienā sanāca pamatīgs aplauziens, kad izrādījās, ka biļetes uz Krievu drāmu biju paņēmis uz nepareizo datumu, lai saglābtu vakaru, aizgājām uz kino.

Divas dienas pēc "Rudens sonātes" skatīšanās JRT ķērāmies pie šī mākslas darba vēlreiz - šoreiz filmas veidā. Šī ir viena no pēdējām nozīmīgajām Ingmara Bergmana filmām, turklāt pati pēdējā, kas bija radīta tieši kino un nevis TV vajadzībām (pat "Fanija un Aleksandrs" primāri bija TV filma, kas arī izskaidro tās mežonīgo garumu). Filma ir ievērojama tajā spēlējošo aktrišu dēļ - līdzās Bergmaņa vienai no mūža svarīgākajām mūzām Līvai Ulmanei šeit spēlē Ingrida Bergmane (kurai, kā šķiet, ar Ingmaru ne tikai nebija radniecības saišu, bet arī intīmu sakaru).

Sen nebija skatīta neviena filma mājās - ceļojums un pēc tam visādas darīšanas liedza baudīt kvalitatīvu kino uz puslielā ekrāna. Kino zāles atklāšanai pēc pārtraukuma izvēlējāmies vienu no pagājušā gada aprunātākajām filmām - Kventina Tarantino "Pretīgo astotnieku". Kā nekā Tarantino filmas visas ir tādas, ka tās labāk skatīties uz pietiekami liela ekrāna, lai varētu skaidri saskatīt kārtējo stipri nereālistiskā veidā izšķaidīto galvu.

Jaunzēlandes ceļojuma pēdējā garajā lidojumā man beidzot sanāca noskatīties kādu filmu, kura man patika. Korejiešu filma "Iekšējais skaistums" (droši vien to varētu saukt arī par "Skaistums nāk no iekšām") uzrunāja ar savu anotāciju: tās galvenais varonis katru rītu pamostas citā ķermenī un līdz ar to viņam ir itin grūti uzturēt ilgtermiņa attiecības, tāpēc viņš dzīvo noslēgtu vientuļnieka dzīvi, laiku pa laikam iesaistoties kādā vienas nakts sakarā, bet tad viņš iepazīst liktenīgo meiteni.

Lidojot ar Air China, filmu piedāvājums ir diezgan ierobežots. Gan tādā ziņā, ka filmu nav sevišķi daudz, gan ar to, ka liela to daļa ir mistiski ķīniešu ražojumi, par kuru kvalitāti nav vispār nekādas skaidrības. Visubeidzot, valodas problēma: ķīniešu filmas ir vispār bez subtitriem, bet angliskās - tikai ar ķīniešu. Normālos apstākļos filmas angļu vai vācu valodā varu mierīgi skatīties tāpat, bet lidmašīnās dzirdamība un skaņas kvalitāte parasti nav SCAPE kvalitātē. Līdz ar to sakarīgākais variants ir citvalstu filmas - tām parasto subtitri or arī angliski. Zināms, ka esmu liels Eiropas kino mīlis, tad nu izlēmu skatīties Itālijas kino veikumu "Sarežģītā laime" (The Complexity of Happiness), neko iepriekš par šo filmu nezinot.

Tu varētu man jautāt: kādā sakarā tu, biedri Raimond, skaties filmu par to, kā apprecēt miljonāru? Un tev ir visas tiesības tā darīt: es patiešām īsti neesmu potenciāls miljonāra apprecētājs. Taču lidmašīnās mēdzu skatīties arī tādas filmas, no kurām daudz jēgas man nav. Vēl jo vairāk, ja šajā filmā vienā no galvenajām lomām ir Merilina Monro.

Grāmatu un filmu varoņiem ir kāds izcils pluss pār reāliem cilvēkiem: viņi nenoveco. Protams, lasot vienu un to pašu grāmatu dažādos savas dzīves posmos, tu tās varoņus redzēsi citādāk, un tomēr viņi paliks nemainīgi jauni vai veci, kādus nu viņus autors ir radījis. Šī filma tikām mēģina tev kādu varoni attēlot galīgi ne tādā veidā, kā tu viņu esi pieradis redzēt. Slavenais izcilais detektīvs Šerloks Holmss te ir vīrs stipri gados, kuram ne tikai ir čupā teju visi iekšējie orgāni, bet arī prāts vaira nav tāds kā senās dienās. Līdz ar to galīgi nav brīnumaini, ka Holmsa "pēdējā lieta" šai filmā ir tikai mēģinājums pamodināt atmiņas par šo pašu "pēdējo lietu", saprast, ko tieši tajā izcilais detektīvs bija nolaidis greizi.

Dienā, kad tiku uzlaikojis Marinas jaku un secinājām, ka man tā itin labi der, būtu beidzot pienācis laiks uzrakstīt savus iespaidus par "The Danish Girl", ko skatījāmies nu jau pirms laba laiciņa. Kāpēc pieminu jakas uzvilkšanu? Ui, varbūt nemaz nevajadzētu šo tēmu turpināt - var kļūt bīstami. Lai gan visticamākais, ka nē.

Mākslīgais intelekts un tā robežas ir jautājums, kas ilgstoši ir nodarbinājis ne vien rakstniekus un kino ļaudis, bet arī domātājus, filozofus, matemātiķus un datorzinātniekus, kā arī dažādus citus plānā galdiņa urbējus, no kuriem sabiedrībai nav tāda labuma kā no kārtīga darba rūķa ar sūdainām rokām. Nevaru apgalvot, ka britu zinātniskās fantastikas filma "Ex Machina" šajā jautājumā atklātu kādus jaunus apvāršņus, bet tas jau laikam arī nav īsti kino uzdevums.

Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).

Filmas "Es esmu šeit" sižets Latvijā ir aktuāls, bet Eiropā - saprotams. Tas uzreiz ir liels pluss, lai filma varētu skatīties uz panākumiem arī ārpus dzimtās zemes (jo - būsim reālisti - panākumi kino jomā Latvijā nenozīmē īsti neko - iekšējā konkurence ir diezgan niecīga, un atpelnīt jebkādas investīcijas ar seansiem Latvijas pilsētās nav iespējams). Pagaidām gan grūti teikt, vai lielāka tirgus iekarošana šai filmai izdosies - panākumi Berlīnes kinofestivālā, protams, ir iepriecinoši, bet tie nebūt negarantē filmas plašu izrādīšanu Eiropā. Tomēr skaidrs, ka par pašmāju kino sasniegumiem uz lielākas skatuves allaž prieks. Taču es neesmu mītiskais skatītājs kaut kur Šlēzvikā-Holšteinā, bet gan pavisam reāls kino cienītājs tepat Latvijā, līdz ar to jautājums - cik daudz šī filma var sniegt man te un tagad?

Man patīk laba zinātniskā fantastika, tā vismaz es uzskatu. Ar vārdu "laba" es saprotu to, ka fantastikā mani nemaz nesatrauc tas, kā darbojas kaut kādas tehnoloģijas (no kategorijas - vai tas ir iespējams) un vēl jo vairāk mani neinteresē kvalitatīvi un dārgi specefekti. Ne velti manās acīs The Man from Earth ir viena no izcilākajām zinātniskās fantastikas filmām, lai arī gandrīz visa tās darbība risinās vienā istabā. Man par pārsteigumu, izrādījās, ka "Gattaca" arī galīgi nav viena no tām filmām, kurās citplanētieši ar spicām ausīm runā par Spēku, un arī pakaļdzīšanās ainu ar kosmosa kuģiem te ir apaļa nulle, tā vietā filma pievēršas tehnoloģiski daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.

Ārste no prestižās Berlīnes Charite slimnīcas tiek nosūtīta uz provinciālu hospitāli kaut kur pie Baltijas jūras. Tā kā darbība rit Austrumvācijās, skaidrs, ka viņa ir par kaut ko nogrēkojusies - kā izrādās, viņas šaušalīgais nodarījums ir vēlme pamest draudzīgo Vācijas Demokrātisko Republiku un doties uz Rietumiem. Šādas domas kārtīgam sociālismā audzinātam cilvēkam nav pieļaujamas. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka katram viņas solim seko VDR slepenpolicija Stasti.

Domājams, ka dokumentālā kino veterāna Dāvja Sīmaņa debija mākslas kino nekļūs par sevišķu kases grāvēju un pirmo Latvijā tapušo mākslas filmu, kas atpelnītu savu budžetu. Varu arī iztēloties, ka gan jau biznesa lietās gudri ļaudis arī par šo filmu, līdzīgi kā par Lailas Pakalniņas "Ausmu" (kuru mums vēl nav sanācis noskatīties) varēs vīpsnāt, dēvēt to par valsts naudas izsaimniekošanu un atsaukties, ka dokumentālā filma par "Prāta vētru" ienesa daudz vairāk naudas. Bet šādas runas "Pelnu sanatoriju" nedara ne labāku, ne sliktāku.

Gatavojoties Pingvīnu pasākumam, šķita diezgan obligāta prasība noskatīties multfilmu par pingvīniem, kuri kalpojuši par iedvesmu vienai no skaistākajām Latvijas ģeotradīcijām.

"Un ja nu Dievs būtu viens no mums" - tā vēl deviņdesmitajos gados dziedāja Džoana Osborna. Par to arī ir šī beļģu filma, lai arī tā filmā netiek atskaņota. Tāpat tajā savu ticības mantru "God" neizdzied Džons Lenons, un arī cits bītls Džordžs Harisons nevēršas pie "My Sweet Lord". Un arī "Visjaunākās derības" Dievs nav gluži tāds, kā Viņu pierasts attēlot mākslā.

"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.

Zināmā mērā ikviens, kas ir dzīvojis daudzdzīvokļu mājā, var saprast Polanska filmu "Īrnieks" - dzīve ar kaimiņiem nekad nav pavisam nevainīga joka padarīšana. No otras puses - normālos apstākļos tādā situācijā kā filmas galvenais varonis tu droši vien tomēr nenonāksi, lai cik kaitinoši arī nebūtu atsevišķi tavi kaimiņi.

Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.

Jāatzīst, ka no visām Bonda filmām, kur 007 lomā ir Šons Konerijs, šī ir vienīgā, kuras nosaukums neraisa man nekādas asociācijas - proti, šķiet, par tādu vispār nebiju dzirdējis. Tas liek domāt, ka no agrīnajām Bonda filmām šī ir vismazāk ikoniskā. Tiesa, tas neliedz tai būt arī vienai no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām filmām par izcilo mīlnieku (un no seksa brīvajā laikā - slepeno aģentu). Filmai bija tam laikam noteikti grandiozs budžets, kas atļāva uzņemt milzīgu daudzumu zemūdens ainu, un vēl noalgot Tomu Džonsu, lai šis iedziedātu filmas tituldziesmu. Un arī komerciāli tās panākumi bija ļoti labi, plus vēl par specefektiem filma saņēma Oskaru. Jautājums - cik aizraujoši šo filmu ir skatīties? Atbilde - itin nemaz.

Bonda sāgas trešā filma "Zelta pirksts" vēsturē iegāja ne vien ar to, ka tā ir (šķiet) pirmā no 007 lentēm, kurai ir sava īpaša tituldziesma, bet arī ar to, ka Bonda meitenei tajā ir īpaši apšaubāms vārds - Pussy Galore.

Kārta otrajam Bondam - no Krievijas ar mīlestību. Šajā filmā ienāk pāris jaunas vēsmas: Q un Bonda gadžeti, slepenās organizācijas SPECTRE noslēpumainais vadītājs, lielbudžeta pakaļdzīšanās ainas. Daudz kas, protams, paliek nemainīgs.

Viņu sauc Bonds. Džeimss Bonds. Viņam patīk dzīvot bīstami, vodka martini, skaistas sievietes (kuram gan tās nepatīk!) un glaunas mašīnas. Tik daudz par Bondu var uzzināt no pirmās filmas, kas aizsāka šo izcili veiksmīgo (vismaz tīri finansiālā ziņā) franšīzi. Mana līdzšinējā pieredze Bonda jautājumos ir tik ierobežota, ka to vispār labāk ignorēt, tā ka labi, ka tagad šai lietai pieiesim mērķtiecīgi un hronoloģiski.

Esam apgādājušies ar grāmatu "500 visu laiku filmu filmas", un pamazām sākam skatīties kinolentes, kas šajā izdevumā iekļautas. Pirmā izvēle (izlozes kārtībā) tika Žana Renuāra "Lielajai ilūzijai".

Par "Ručs un Norie" bija dzirdēts daudz - kaut kad kino redzējām treileri, vēlāk lasīju, ka tā tikusi pie "Lielā Kristapa", pēdējās dienās daudzi pauda sajūsmu soctīklos. Tad nu arī mēs ņēmām un noskatījāmies. Njā.

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.

Pat filmu "Marsietis" es uzzināju ap to laiku, kad tai tikai iznāca pirmais treileris. Nē, es nebūt neesmu sācis vērīgāk sekot Meta Deimona gaitām (kā nekā joprojām viņu uzskatu par pārāk līdzīgu Leo di Kaprio un neesmu ne viena, ne otra fans), un arī grāmatu, kas ir pamatā šai filmai, lasījis neesmu. Toties es regulāri lasu xkcd komiksu, kurā bija apgalvots, ka "Marsietis" vismaz grāmatas versijā esot paredzēts tiem filmas "Apollo 11" cienītājiem (arī šo filmu neesmu redzējis), kuri būtu vēlējušies, kaut visa filma sastāvētu no izvērsuma ainai, kas sākās ar "no lietām, kas atrodas uz šī te galda, mums ir jāizveido tas un tas, citādi visi astronauti ies bojā". Proti, vismaz grāmata ir nosacīti uzskatāma par tādu kā domu eksperimentu par tēmu "kā izdzīvot vienam cilvēkam uz Marsa".

Galvenā balva Venēcijas kinofestivālā. Zviedrijas šī gada nominācija Oskaram. Roja Andersona triloģijas par cilvēka būtību noslēdzošā un droši vien - nozīmīgākā daļa. Filma, kuras dēļ oficiāli saņēmu no Marinas aizliegumu turpmāk izvēlēties filmas, ko skatīties. Un daļēji varu viņu saprast.

Vudija Alena jaunāko filmu - "Nesaprātīgs cilvēks" - skatījāmies kino, turklāt vēl tajā kinoteātrī, uz kuru parasti neejam. Bet ja nu gadās biļetes pa lēto, var jau arī komerckino paradīzi apmeklēt, tik principiāls arī es neesmu. Skatītāju gan bija gaužām maz, bet varētu būt, ka tā ir vispārēja, nevis tikai šīs filmas tendence (lai gan - kāda principā man starpība?).

Pirmajam septembrim par godu (apraksts dabiski, ka top ar aizkavēšanos) skatījāmies vienu no filmām, ko uzgāju sarakstā kā skolas tēmas komēdiju klasiku. Tā kā līdzās tai sarakstā bija nevis "American Pie" un "Dumb and Dumber 2", bet gan "The 400 Blows", "The Breakfast Club", "Dead Poets Society" un citas cienījamas filmas, šķita - šo varētu noskatīties! Jāatzīst - galīgi nebija laba doma.

Šī filma varētu būt Latvijā gana aktuāla - kā nekā tā stāsta par bēgļiem. Vai varbūt lietot terminu - ekonomiskajiem imigrantiem? Kā nekā filmas galvenā varone no valsts, kura varētu būt Lībija, bēg nevis uz kādu no mierīgākajām kaimiņzemēm, bet gan uz Kanādu.

Kopš mājās parādījies projektors, diezgan izteikti filmas sanāk skatīties retāk, nekā iepriekš. Tiesa, neko citu gan nevar gaidīt, ja gads tik bagāts dažādiem izaicinājumiem. Līdz ar to labi, ja reizi divās nedēļās vispār kaut ko skatāmies. Un šo filmu patiesībā jau gribēju redzēt kādu laiciņu.

Kaut kā biju pilnīgi piemirsis, ka Almodovara iepriekšējo filmu pirms šīs - "Āda, kurā dzīvoju", biju redzējis. Līdz ar to varbūt pat labi, ka tomēr skatījāmies "Esmu tik uzbudināts", nevis to. Tiesa, varbūt vēl labāka izvēle būtu skatīties kaut ko pavisam citu. Vai neskatīties nemaz.

Filma "Ģeogrāfs ir nodzēris globusu" savā būtībā ir ļoti patiesa. Ne tādā ziņā, ka ir patiesa tajā atainotā Krievija (lielā mērā ir), skolas vide (lielā mērā ir), bet gan tādā, ka ģeogrāfijas skolotājs ir deficīta prece jebkurā skolā. Vismaz tā bija gan manā skolā, gan Marinas skolā. Gan, kā liecina šī filma - vārdā nesauktā skolā Permas pilsētā.

Baltijas kino allaž skatos ar lielu interesi - tomēr ir svarīgi zināt, kādas tad filmas top mūsu reģionā un vēl mūsdienās. Arī lietuviešu filma "Ekskursante" nebija izņēmums. Tiesa, es kaut kā par šo filmu ne nieka dzirdējis nebiju, toties Marina - daudz.

Rolanda Kalniņa filma "Spēle notiks tik un tā" bija iekļauta Miķeļtorņa Spartakiādes kultūras nama kino programmā kā viena no labākajām LPSR tapušajām filmām par futbola tēmu. Vairākas Kalniņa režisētās spēlfilmas iegūlušas Latvijas kino zelta fondā, tikām par šo filmu pat dzirdējuši nebija arī lielākie futbola un latviešu kino cienītāji mūsu Spartakiādes dalībnieku vidū. Tad nu skatījāmies to ar mērķi saprast - pamatoti vai nepamatoti tā grimusi aizmirstībā?

Sen nebija būts kino. Un dabiski, ka uz kino jāiet uz Latvijas filmām. Par Ieva Ozoliņas tēvu baņķieri bija dzirdēts gana daudz, lai būtu skaidrs - šī filma ir jāredz! Dokumentāls kino ar detektīva elementiem - tas vienmēr ir interesanti. Ne velti "Searching for Sugarman" ir vispār viena no labākajām pēdējos gados skatītajām filmām.

Filma "Puikas gadi" jeb "Boyhood" kaut kādā mērā noteikti raisa asociācijas ar seriālu "The Wonder Years" (kādreizējo ĀĢ aprindās labāk zināmu kā "Die Wunderbaren Jahre"), kas stāstīja par zēna dzīvi skolas gadu garumā. Nezinu, vai Ričards Linkleters no šī seriāla iespaidojās, bet kaut kādai saistībai tur ir jābūt, vai arī nav.

Sen nebija būts kino - kopš mājās uzradies projektors vajadzība pēc lielā ekrāna sarukusi. No otras puses, arī filmu skatīšanās drusku ierobežota, jo laiks, laiks, laiks. Taču šīs Lieldienu brīvdienas izceļas ar diezgan nožēlojamiem laikapstākļiem, līdz ar to filmām ir dota iespēja. Un man jau pirms kāda laika bija ienākušās divas biļetes uz Rīgas lielāko kino kompleksu pēc kādām darbā uzvarētām derībām. Atlasījām piedāvāto, un izvēlējāmies filmu par Alanu Tjūringu.

Sevišķi ar "Interstellar" skatīšanos nesteidzāmies - ne tāpēc, ka būtu kādi aizspriedumi, bet tāpēc ka pēdējos mēnešos vispār ar filmām tā ir, kā ir - šķiet, ka vidēji pat viena nedēļā nesanāk. Vakar beidzot bija tāds vakars, kad varēja kaut ko noskatīties, un kālab gan ne vienu no pēdējā gada skaļākajām un veiksmīgākajām filmām?

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.

Katru gadu 14.februārī iekrīt diena, ko dēvē par godu Svētajam Valentīnam - katoļu baznīcas svētajam, par kuru trūkst drošu faktu, kaut vai tik drošu, no cik vēsturiskiem un mazāk vēsturiskiem personāžiem veidojusies viņa biogrāfija. Kas gan nav nekāds retums dažādās mitoloģijās, ieskaitot mūsdienu politiku.

Par Andreja Zvjaginceva jaunāko filmu daudziem ir bijis ko teikt. Kinokritiķi "pūstošajos Rietumos" filmu slavē, kamēr dzimtajā Krievijā dažādi eksperti, sākot ar valsts Kultūras ministru un beidzot ar standarta interneta iemītniekiem, kas seko drošajam vadmotīvam "redzējis neesmu, bet viedoklis ir" vienā balsī filmu sauc par mēslu un Rietumu komercpasūtījumu. Kā ir īstenībā? Par to tu diez vai uzzināsi šajā blogā, tā vietā labāk būs, ja pats noskatīsies filmu.

Jaunākā Polanska filma "Venus in Fur" tapusi pēc Deivida Aivsa lugas, kurai pamatā ir Leopolda Zahera-Mazoha romāns "Venēra kažokā", kurā pašā figurē manuskripts, kas atstāsta to sižetu, kuru mēs redzam šajā filmā. Un, kas ir būtiskākais - šis romāns radīja terminu "mazohisms", kas, domājams, ir lielākais Zahera-Mazoha pienesums mūsdienu kultūrā. Iespējams, būtu vērts šo grāmatu izlasīt, lai saprastu, cik ļoti šis austrietis ir pelnījis tādu godu.

Filma "Ida" ir Polijas šī gada pieteikums Oskaram kā labākajai filmai svešvalodā, diezgan reāls pieteikums, tā gribētos teikt (kā jau jebkuras filmas gadījumā, kas iekļuvusi fināla pieciniekā). Tam ir diezgan pateicīga filmas tematika - viss, kas tieši un netieši ir saistīts ar holokaustu, ir diezgan iecienīts ASV kinoakadēmijas acīs. Bet jautājums ir - cik laba ir šī filma, ja to nevērtē politiskām acīm?

Tajos laikos, kad seriāls "The IT Crowd" bija ja ne gluži stilīgs, bet vismaz salīdzinoši populārs seriāls, diez vai kāds (pie pilna prāta esošs) cilvēks gaidīja, ka Ričards Aijoeidijs arthouse filmas, kuras ar labiem panākumiem izrādīs prestižos festivālos. Kā teikt - nav gluži viena un tā pati lieta, ka tu savelc bikses līdz padusēm un ka tu saņemt balvu par labāko scenāriju neatkarīgajā britu kino. Bet te nu mēs esam - kādreizējais Moss ir režisējis filmu "The Double", kurai pamatā ir ne mazāk, ne vairāk kā Fjodora Dostojevska novele "Dubultnieks", un šī filma arī Latvijā gāja kino.

Ja vien es neesmu kaut ko būtisku palaidis garām, tad "Mandarīni" ir pirmā Baltijas kinolente, kas aizcīnījusies līdz Oskara nominācijai. Var diskutēt par to, vai šī filma drīzāk nav Gruzijas un nevis Igaunijas kino produkts, bet vēsturē "Mandarīni" ieies kā Igaunijas filma, un tas šajā gadījumā ir pats svarīgākais.

Man ir grūti saprast, kā tas vispār nākas, ka šī filma atradās manā krājumā - neesmu es ne sevišķs Stīvena Soderberga, ne filmas galvenās lomas atveidotāja Meta Deimona cienītājs, bet fakti ir tādi, ka teju piecu gadu garumā šī filma gaidīja savu skatīšanās laiku.

Trīs izcilas aktrises: Nikola Kidmena, Džuliana Mūra un Merila Strīpa piedalās šajā filmā, kura ir daļēji balstīta Virdžīnijas Vulfas romānā "Deloveja kundze", bet daļēji - pašā Virdžīnijas Vulfas dzīvē.

"Mīlestība ir kā džezs - tu to saceri, ejot uz priekšu, bet izliecies, it kā tu patiešām zinātu dziesmu, bet tu nezini un nekad nezināsi, tāpēc tu izrādi savas kļūdas un pieļauj tās, līdz tās kļūst par tevi."

Filmu ziņā diezgan izteikti sanācis - kā iepriekšējo gadu pabeidzu, tā jauno iesāku. Pēdējā pilnmetrāžas filma 2014.gadā bija The Bling Ring, kuras galvenie varoņi pastrādāja noziegumus, lai iegūtu bezjēdzīgus sūdus, šī gada pirmajā filmā varonis dara būtībā to pašu, tikai ar daudz lielāku vērienu. Protams, pa vidu vēl bija Jaungada nakts ballītē skatītā A Free Ride, bet šo izglītojošo 100 gadus veco porno filmu īsti nebijām paši izvēlējušies skatīties, un vispār - arī tai ar "Volstrītas vilku" ir gana daudz kopīga.

Sen nebiju redzējis tik ļoti biedējošu filmu kā The Bling Ring jeb "Spožuma banda". Formāli Sofijas Kopolas jaunākā filma nav šausmene, bet vienlaikus tās saturs ir biedējošāks par jebkuru gore gabalu.

Viņš un viņa vienu dienu daudzu gadu garumā. Reizēm viņi šajā dienā viens otru nemaz nesatiek, reizēm viņu attiecības piedzīvo grūtus periodus, bet reizēm viņi ir spiesti atzīt, ka viens otram ir tuvākie un dārgākie cilvēki pasaulē, lai arī tā ir sagadījies, ka visbiežāk viņi nav pāris.

Holy Motors nav viena no tām filmām, par ko ir viegli rakstīt, jo man pašam nav īsti skaidra mana attieksme pret šo lenti. Pirms vairāk kā pieciem gadiem kino skatījos īsfilmu apkopojumu Tokyo!, kuras vienas no daļām režisors bija Leo Karakss, kas arī ir "Svēto motoru" radītājs, turklāt var teikt, ka galvenais varonis abām filmām ir viens un tas pats. Ar to vien piebildi, ka šajā filmā (kā jau garākā kino darbā tas droši vien ir dabiski) mēs par varoni uzzinām vairāk. Ne gluži pietiekami daudz, bet tomēr vairāk.

"Pāri bortam" ir viena no Marinas mīļākajām bērnības filmām, kuru viņa zina burtiski no galvas. Tā kā es to līdz šim redzējis nebiju, tad pirmajos Ziemassvētkos pievērsāmies šai kinolentei. Un te nu tu varēsi iepazīties ar maniem novērojumiem.

Šī filma ir paradokss, kas radies uz cita vēsturiska paradoksa pamatiem. Cik daudz tu zini filmas, kam pamatā ir deviņus gadus vecas meitenes rakstīts romāns? Es, protams, nenoliedzu brīnumbērnu pastāvēšanu, taču tur vienmēr ir jāsaglabā sava deva skepses. Ir plaši zināmi stāsti par to, kā brīnumbērns Mocarts jau piecu gadu vecumā bija klavierspēles virtuozs un savu pirmo simfoniju viņš sacerēja, būdams astoņgadīgs puņķutapa, taču jāņem vērā, ka viņa agrīno darbu reputācija nav tāda, ka tie mūsdienās piedzīvotu daudz atskaņojumu un savus izcilākos meistardarbus viņš radīja jau kā pieaudzis cilvēks. Un Deizija Ešforde pilnīgi noteikti nebija Mocarts brunčos.

Viņi uz Francijas Alpiem devās vienkārši atpūsties - izbaudīt ziemas priekus, pabraukt ar slēpēm lejā no kalna, pavadīt kvalitatīvu laiku kopā kā ģimene. Taču viņi pat nenojauta, ka tur viņus piemeklēs dabas stihija, kura pārveidos viņu visu dzīves.

Reizēm darba dienu vakaros prasās pēc kādas jaukas un sirsnīgas filmas. Cik daudz var viens cilvēks skatīties dāņu psiholoģiskos trillerus par brūkošām dzīvēm. Vajag taču reizēm kaut ko amerikāniski vieglu, mazliet banālu un smieklīgu. Kā, piemēram, jaunāko Vudija Alena filmu.

Nezinu, vai "Calvary" saņems kādas balvas šīs sezonas prestižākajos pasākumos, bet vismaz man tā kļuva par ilgākā laikā iespaidīgāko noskatīto filmu. Varbūt, protams, daļēji pie vainas tas, ka nemaz tik daudz filmu šobrīd neskatāmies, bet domājams lielākais nopelns ir filmas kvalitātei.

Man patīk dokumentālas filmas. Man patīk filmas par rokmūziku. Man patīk dokumentālas filmas par rokmūziku. Vai tas būtu iemesls, lai man patiktu filma "20 pēdu attālumā no zvaigznēm", kas vēsta par bekvokālistu skarbo likteni mūzikas pasaulē? Par to - jaunākajā "Restorānvagona" numurā, tfu, šajā bloga ierakstā.

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.

Skatiens vērsts grīdā, minimāla interese par visu apkārt notiekošo, klusēšana kā labākā aizstāvība, aizraušanās ar vienroku bandītu (lai gan arī tā - ar savu devu vienaldzības) - tāds ir aktuālākās pašmāju kinolentes "Modris" galvenais varonis (vārdā Modris, kā gan citādi?).

Ar filmu "Un Dievs radīja sievieti" pirmo plato soli pretī pasaules slavai - proti, ar šo filmu viņu iepazina arī Amerikā, ne tikai dzimtajā Francijā. Un ar to savu vārdu pa īstam pieteica arī filmas režisors Rožē Vadims - no kā mēs varam secināt, ka šī filma pamatoti ir uzskatāma par gana klasisku kino gabalu. Es gan, jāatzīst, šo filmu izvēlējos skatīties tālab, ka par to izlasīju grāmatā "Erotika kino", kurā bija izteikts apgalvojums, ka ar šo filmu Bardo iepazīstināja amerikāņus ar bikini. Kas gan ir daļēji muļķības.

Viņš ir pavārs, kurš kādreiz bijis izcils. Tagad viņa dzīve ir ieslīgusi rutīnā, viņš ir izšķīries ar sievu (lai gan attālināti viņi viens otru droši vien joprojām mīl), strādā publikas mīlētā, bet garlaicīgā restorānā, kura īpašnieks viņam nedod nekādu radošo brīvību ēdienu gatavošanā, jo apmeklētāji ir pieraduši pie pārbaudītām vērtībām, taču visam viņa dzīvē būs lemts sagriezties kājām gaisā Twitter dēļ.

Šo filmu pirmo reizi redzēju kā treileri "Prāta spēlēs" un pat nepiefiksēju, ka tā ir zviedru un nevis Holivudas projekts (anglisks treileris, nepavisam ne mazbudžeta paskats). Radās interese to noskatīties, un lidojumā Čikāga-Sanfrancisko arī radās iespēja.

Šo filmu noskatījos lidmašīnā varbūt ne gluži standarta veidā - bez pirmajām piecām minūtēm, līdz ar to sākumu noskatījos, jau redzējis filmas beigas. Patiesībā varbūt pat labi, ka tā, jo šādā veidā varēja labāk uztvert personāžu transformācijas filmas gaitā.

Man vajadzētu kārtīgi pameklēt, līdz izdotos noskaidrot, kad pēdējo reizi noskatījos filmu, kas tapusi kādā iepriekš kino pasaulē neiepazītā valstī - kā nekā, sasniedzot 100 valstu atzīmi, mazliet pazuda motivācija šo pasākumu turpināt, un arī cerības uziet kādu pērli (kādu, nez, kino taisa Papua Jaungvinejā?) bija manāmi pabalējušas. Un te uzzināju, ka pagājušogad dažādos festivālos itin veiksmīgi izrādīta filma, kas uzņemta Sauda Arābijā. Kā to raksturo Rottentomatoes (ar 92% svaiguma līmeni): "Transgressive in the best possible way, Wadjda presents a startlingly assured new voice from a corner of the globe where cinema has been all but silenced." Skaidrs, ka šī filma bija jānoskatās.

Mainās laiki, mainās tikumi. Savulaik man Pītera Grīneveja vārds saistījās ar neķītrām un nesaprotamām filmām, kuru vienīgā raisītā emocija ir "yuck!" jeb "vē!" un nez kādēļ pat uzrakstīju stāstu, kurā galvenā varoņa tēvu dēvē par mazo Grīneveju. Un nule esmu sasniedzis tādu stadiju, ka pat speciāli eju uz kino, lai noskatītos jaunāko Grīneveja lenti, par kuru turklāt ir dzirdēts, ka tā esot teju vai pornogrāfiska.

Kā rūdītam pārdaugavietim, man būtu jākaunās, ka līdz pat 30 gadu vecumam nebiju noskatījies "Šķērsielu". Kā nekā, dzīvoju netālu, reizēm gadās tur pat braukt cauri, bet vienīgo Latvijas filmu, kas ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu, redzējis nebiju. Fui, fui, fui man!

Atceros, bērnībā man gadījās redzēt dažas animācijas filmas, kas bija paredzētas pieaugušo auditorijai. Nē, nebija tā, ka tajās būtu rādīta vardarbība vai pretdabiskas dzimumattiecības (ko lai arī es nebūtu domājis ar šo vārdu savienojumu), vienkārši to saturs nebija paredzēts sīkaļām, kurus saistīja rupjš smēķējošs garmatains vilks uz motocikla. Gadi ir aizskrējuši kā stirnas pavasarī, un tagad es skatos tieši tādas multfilmas pēc paša gribas.

Šķiet, ka Žanpjēra Ženē slavas virsotnes laiks ir aiz muguras - katrā ziņā man šķiet gandrīz neiespējami, ka viņam vēl kādreiz izdosies atkārtot to maģiju, kas bija "Amēlijā" un viņa agrīnajās filmās. Tomēr manī bija gana daudz nepacietības, pirms skatījos viņa jaunāko veikumu - angļvalodīgo "T.S. Spivet" lenti, kurā uz ekrāna redzama allaž īpatnēji valdzinošā Helēna Bonema Kārtere (tiesa - ne galvenajā lomā).

Dāņu režisora Kristofera Bē pilnmetrāžas debija viņam varbūt neatnesa tādu pasaules slavu un bagātību, lai viņš varētu visu atlikušo mūžu pavadīt Maiami pludmalē krūtīm apdāvinātu meiteņu sabiedrībā (vai zēnu - neesmu interesējies par šo viņa personības aspektu), taču līdzās "Zelta kamerai" par labāko debiju Kannu kinofestivālā tā tika iekļauta arī Rietumas/Naumaņa grāmatā ar 365 dienas filmām. Un - pamatoti.

Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.

Pēdējā laikā tapušās Terija Giljema filmas sevišķas simpātijas no kritikas neizpelnās (varbūt ar izņēmumu Doktora Parnasa gadījumā, bet gan jau, ka tur galvenais iemesls bija Hīta Ledžera nāve). Man gan jāatzīst, ka patika ne tikai "Doktors", bet arī "Tideland" un "The Brothers Grimm". Tālab loģiski, ka "Nulles teorēmu es gaidīju ar lielu nepacietību" un, iespējams, gluži vienkārši pārdegu savās neadekvātajās cerībās.

Taisnība katram ir sava, un tas bieži noved ne tikai pie strīdiņiem un pirkstu mētāšanas twittersfērā, bet arī pie gluži reāliem kariem un citiem jaukumiem. "Philomena", manuprāt, nav filma par katoļu klostera Īrijā šaušalīgu praksi pagājušā gadsimta vidū, pazemojot un bieži arī pilnībā pazudinot jaunas meitenes, kurām gadījies palikt stāvoklī, esot neprecētām. Pretējā gadījumā šī filma nespētu pacelties augstāk par atmaskotājkino statusu, kamēr realitātē "Philomena" ir kārtīga mākslas filma.

Šī Aki Kaurismeki filma ir atrodama Normunda Naumaņa un Ditas Rietumas grāmatā "365 Dienas filmas", un tieši tālab to vakar sanāca skatīties - nejauši uzšķirta lapa vēstīja par labu somu kino metram.

Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.

Reizēm tu skaties filmu un tev šķiet, ka tā ir ja ne gluži dokumentāla, tad vismaz balstīta uz reāliem faktiem, bet izrādās - tā ir viena vienīga fikcija. Citreiz savukārt izrādās, ka kaut kas pilnīgi neticams ir gluži patiess. Šī filma ir tipisks otrais gadījums.

Nez kādēļ (laikam skaidrs, kādēļ tieši) romantiska komēdija, kuras galvenais varonis ir žigolo, man automātiski rada asociācijas ar Roba Šnaidera "Deuce Bigalow" filmām, kuras pat neesmu dzirdējis, bet gana daudz esmu dzirdējis par to, cik tieši tās ir sliktas. Tiesa, Džons Turturro kā režisors un Vudijs Alens vienā no galvenajām lomām kaut kā liek gaidīt drusku kvalitatīvāku kino ar mazāku daudzumu nesmieklīgu vulgāru joku.

Šo filmu bija paredzēts skatīties kā iesildīšanos pirms Vilcieniņu līgas sezonas noslēguma ballītes, taču sanāca tā, ka oficiālā seansa laikā es vēl biju ceļā mājup no Maltas (tās, kas Vidusjūrā), līdz ar to piedalīties nevarēju. Taču tas neliedza filmu noskatīties kādu laiciņu vēlāk.

Es neko nesaprotu no mākslas - šāds secinājums reizēm rodas, mēģinot izbaudīt kaut ko tādu, kam teorētiski vajadzētu būt augstajai mākslai. Viestura Kairiša jaunākā dokumentālā filma "Pelikāns tuksnesī" ir viens no šādiem gadījumiem. Teorētiski tam vajadzētu būt augsti inteliģentam vēstījumam par mūsdienu Latgales traģismu - drāmai par Dievu, dabu un darbu. Praksē vismaz manā gadījumā tā bija filma, kuras laikā kinoteātrī galvenais uzdevums bija neaizmigt. Un radās sajūta, ka kāds ir centies radīt šedevru visiem laikiem un visām dzīves situācijām, bet tas viņam nav īsti sanācis.

Par Voltera Mitija slepeno dzīvi biju dzirdējis dažādas atsauksmes - ir labas, ir sliktas. Galvenais tās slavētājs bija mans dīvāna sērfošanas hosts Sofijā, kurš gan atzina, ka Bens Stillers viņam riebjoties, bet šajā filmā viņš esot bez maz vai cits cilvēks. Tad nu arī devu šai filmai iespēju mani pārliecināt par tās kvalitāti (te gan jāpiebilst, ka kritiķi pret filmu bijuši visai nesaudzīgi).

Kaže, kas tev ir atgadījies? Tu skaties kinoteātrī izteikti bērniem paredzētu multfilmu?! Un vēl 3D formātā (kurš tev principā galīgi nepatīk)!? Un Rēzeknē!? Un dublētu latviešu valodā?! Patiesībā - nothing special. Vienkārši sagadījās tā, ka braucām uz Latgali atjaunot vienu no maniem slēpņiem. Ceļš ilgs, kādā brīdī atcerējos kaut kur internetos lasīto, ka Rēzeknē esot kvalitatīvs 3D kino. Jautāju Marinai: Ejam? Marina atbild: Ejam! Izrādījās, ka mums derīgā laikā rādīja tikai šo multfilmu, tā tad beigās arī sanāca, ka to noskatījāmies.

Viesnīca "Diženā Budapešta" ir viena no tām filmām, kuras es tiku gaidījis un ko noteikti gribēju redzēt uz lielā ekrāna. Diemžēl nesanāca to redzēt diženākajā no Rīgas kinoteātriem, bet reizēm gan lielākajām, taču tas nekļuva par traucēkli filmas baudījumam.

Kas notiek, kad Džims Džārmušs izlemj uzņemt filmu par vampīriem? Kaut kas līdzīgs kā tad, kad viņš pievēršas vesternu žarnam - kino, kurš neatbilst nekādiem konkrētā stila kanoniem.

Šķiet, ka iepriekšējo reizi, kad es redzēju kādu Romeo un Džuljetas fragmentu, tā bija Romeo nāves aina, kur galveno varoni atveidoja robots Calculon no "Futurama". Patiesību sakot, neesmu drošs, ka vispār jebkad biju noskatījies "Romeo un Džuljetu" pilnā garumā. Un lugu noteikti arī neesmu lasījis. Īsi sakot - nekulturāls lops, ja vēlies dzirdēt manu viedokli.

Kaut kādā mērā tas galīgi nav normāli, ka tāds pašpasludināts Eiropas kino cienītājs kā es līdz šim nebija noskatījies pat vienu "Dogme 95" filmu - vai vismaz nevienu no klasiskākajām pēc šiem principiem uzņemtu kinolenti. Sākt izlēmu ar vienu no Dogmas vieglākajām filmām - "Itāļu valodu iesācējiem".

"Nimfomānes" 2.daļu skatījos savlaicīgi - pirmajā vakarā, kad tā Rīgā tika izrādīta. Vai tas nozīmē, ka par pirmo biju tādā sajūsmā, ka nevarēju ilgāk nociesties, neuzzinājis, kas ar Džo notiks tālāk? Vai arī tā bija gluži vienkārši apstākļu sakritība, ka šoreiz kompānija filmas apmeklējumam uzradās ātrāk? Uz šo un citiem jautājumiem atbilžu turpmākajā tekstā var gadīties, ka nemaz nebūs.

Gadās, ka man uznāk vēlme skatīties totālu sviestu. Tā tomēr nav, ka es būtu caur un caurēm intelektuālis, kas dievina tikai dāņu arthouse kino un klausās tikai kvalitatīvu džezu. Pupi un alus tomēr arī ir daļa vērtību sistēmas. Un, kad ir īpaši bezsaturīgs noskaņojums, gadās skatīties kaut ko tādu kā "What About Dick?".

Levīns Deiviss ir folkmūziķis, kas sešdesmito gadu sākumā mēģina kļūt slavens Ņujorkas Greenwich Village, kas tolaik, domājams, bija visas pasaules folkmūzikas centrs. Iepriekš viņš uzstājās duetā kopā ar savu muzikālo partneri Maiku, taču tas izdarīja pašnāvību, un tagad Levīns cenšas izsisties vienatnē bez grandioziem panākumiem.

Kamēr Džārmuša jaunākā lente "Only Lovers Left Alive" Latviju vēl nav sasniegusi, izmantoju iespēju noskatīties kādu no viņa vecajām filmām - no pieciem savstarpēji īpaši nesaistītiem stāstiem veidoto "Night on Earth".

Pēdējā laikā kaut kā bija sagadījies, kā viss bija labs. Interesantas filmas, vērtīgas grāmatas, laba mūzika, baudāmi koncerti, garšīgi ēdieni, aizraujoši piedzīvojumi, atmiņā paliekoši slēpņi, jautras galda spēles, saturīgi ceļojumi, patīkamas dejas un skaistas sievietes. Un tad nāca New Kids Turbo.

Larss fon Trīrs ir režisors, kura filmas man zināmā mērā vienmēr ir bijušas mīkla. Nekad neesmu varējis saprast, kas tieši viņu interesē vairāk - vēstījums, kuru pārraida viņa filma, vai veids, kā tas tiek pasniegts. Proti - vai viņam vispār ir svarīgs stāsts, vai arī viņš primāri domā par to, kā šokēt savu auditoriju. "Nimfomāne" nebūs tā filma, kas darīs šo lietu skaidrāku.

Dokumentāla filma par dokumentālām izrādēm. Tā varētu teikt. Vai tā ir filma par Alvi Hermani, kā liek domāt tās anotācijas? Ne gluži. Hermanis te ir drīzāk vērotājs, kamēr varoņi ir aktieri viņa izrādēs un aktieru atveidoto tēlu prototipi. Ja divas no izrādēm, kurām filma pieskaras, ir iestudētas Vācijā un ir maz ticams, ka tu tās būsi redzējis, tad "Vectēvu" gan tev droši vien ir sanācis noskatīties. Ja nav - pēdējais laiks to izdarīt!

Skarbākos vārdus par šo filmu es dzirdēju no kāda man pilnīgi nepazīstama cilvēka LMA karnevālā. Uz kādu brīsniņu sanāca iepauzēt karnevāla aktivitātes un pavadīt laiku auditorijā, kur tika rādīta "Lubene". Netālu sēdēja manāmi jautrā prātā esošs vīrietis, kurš savam blakus sēdētājām visai skaļā balsī skaidroja, ka viņš nesen esot noskatījies "Her" un tā esot sliktākā filma, ko viņam ir gadījies redzēt. Izklausās iespaidīgi, ja ko šādu dzirdi par filmu, kas nominēta vairākām Oskara balvām? Nav tā, ka es īpaši uzticētos man nepazīstamu cilvēku autoritatīviem spriedumiem, bet vismaz atmiņā tas iesēdās. Tālab nācās vien šo filmu noskatīties.

Kaut kā dažas pēdējās skatītās mēmās filmas man nav sevišķi patikušas -iespējams, esmu sasniedzis pārāk tālus pagātnes gadus. Iespējams, man vienkārši nešķiet saistošas artsy tās ēras filmas - viegla izklaide ir ok, bet ambiciozi vispārcilvēcīgi projekti, kas tapuši pirms teju simts gadiem ar aktieriem, kuru izpratne par kino spēli ne tik ļoti pārsniedz manējo, tā ir visai smaga padarīšana.

Dokumentālas filmas par sportistiem es skatos visai reti, jo profesionāli sportisti man reti kad šķiet interesanti kā personības. Patiesībā arī rokmūziķi kā personības bieži ir diezgan sekli, bet tur vismaz izvēle ir plašāka. Līdz ar to jautājums - kālab tad mani ieintriģēja šī dokumentālā filma par Teemu Selanni?

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.

Kamēr lielāko daļu Eiropas plosīja 1.Pasaules karš, Zviedrija saglabāja neitralitāti un varēja uzņemt filmas, kurās dominēja mākslinieciskā sastāvdaļa un kur neatradās vieta politiskajam vēstījumam. "Terje Vigen" ir viena no šādām filmām.

Grimstu arvien dziļāk mēmajā kino - kārta pienākusi vienai no klasiskākajām Čārlija Čaplina filmām - "The Kid". Kā jau tas Čaplina filmām raksturīgs, arī "The Kid" visai intensīvi balansē starp ļoti izteiktu fizisku komēdiju un skumji dramatisku darbu.

Romantiskām komēdijām manā skatāmo filmu sarakstā nav gluži augsta prioritāte, bet ar šo filmu sanāca īpatnēji, kas kļuva par iemeslu tam, ka to tagad esmu redzējis.

Pols ir zinātnieks, kurš vairāk par visu mīl savu sievu un savu darbu. Viņš izdara nozīmīgu atklājumu, taču slavu piesavinās kāds bagāts maitas gabals, kurš pie reizes piesavinās ar Pola sievu, kura uz atvadām savu vīru nodēvē par nožēlojamu klaunu un ākstu. Lai labāk iederētos skarbajā pasaulē, Pols pamet zinātni un kļūst par klaunu cirkā.

Kamēr "The Jazz Singer" tikai ieskicēja to, par ko skaņa varētu pārvērst kino, "Ņujorkas gaismas" bija pirmā filma, kurā personāži patiešām visu laiku runāja, kur jau parādās dialogi un tieši teksts virza uz priekšu sižetu.

Amadejs ir uzaudzis ģimenē, kur visi ir mūziķi. Viņa mamma ir pianiste. Viņa tētis (nu jau miris) bija diriģents. Viņa brālis ir izcils diriģents. Visi cilvēki viņam apkārt interesējas par mūziku, runā par mūziku un pat joko par mūziku. Bet Amadejam nav ne miņas no muzikālās dzirdes un līdz ar to viņš mūziku ienīst.

Ja jau esmu ticis līdz mēmajam kino, vienkārši obligātā kārtā bija jānoskatās "Bruņukuģis Potjomkins" - neapšaubāmi slavenākā Sergeja Eizenšteina uzņemtā filma, aģitkino klasika.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no nozīmīgākajām filmām Holivudas vēsturē. Vai tā būtu mākslinieciski izcila? Nopelnījusi vairāk kā jebkura cita? Vai tajā piedalītos sava laikmeta slavenākie aktieri? Vai to būtu režisējis kāds no visu laikmetu dižgariem? Nē, nē, un vēlreiz nē. Un tomēr - super leģendāra filma.

Vispār jau interesanti ir ar tām vecajām Holivudas filmām - katrā no tām, ko pēdējā laikā esmu noskatījies, ir bijis kaut kas ievērības cienīgs. Ne gluži tā, ak tās visas man šķistu izcilas, bet kaut kādas interesantas īpatnības ikvienā filmā ir novērotas. Kaut vai tas, ka droši vien drīzumā būšu vismaz vienā lomā redzējis teju ikvienu izcilo 20.gadsimta pirmās puses aktrisi.

Paskaidro man, lūdzu, sekojošo: kā tas nākas, ka filmās par fascinējošiem cilvēkiem viņi tiek parasti padarīti mazāk fascinējoši. Kādēļ nepieciešams piepušķot kaut kādas nepatiesības, ja vēsturiskais materiāls pats par sevi ir izcili kolorīts? Šādi, lūk, jautājumi pēc filmas "Karaliene Kristīne" noskatīšanās.

"Dallasas pircēju klubs" ir viena no filmām, kas šogad pamatoti var cerēt uz kādām balvām Oskaru ceremonijā. Tā varbūt nav galvenā favorīte kaut vai tālab vien, ka tā nav viena no gada lielajām un skaļajām filmām, bet noskatīšanās vērta tā ir pilnīgi noteikti, kaut vai sava satura vēsturiskās puses dēļ vien.

Katras filmas izbaudīšanai mēdz būt pareizi laiks, vieta un apstākļi, un mēdz būt nepareizi. Īstajā kompānijā trula komēdija būs laba, neīstajā - izcila drāma - miegu uzdzenoša. Ar jaunāko Ričarda Kērtisa veikumu man sanāca apstākļu nesakritība.

Šī filma gandrīz varētu būt izcila. Tās galvenais varonis iedomājas, ka viņš varētu būt rakstnieks, taču patiesībā viņš ir alkoholiķis. Viņam vajadzētu doties prom no Ņujorkas kopā ar brāli un sievieti, kura viņu mīl, bet tā vietā viņš paliek pilsētā kopā ar sava mūža lielāko mīlestību - šņabulīti.

Beidzot esmu sapratis, kāpēc "klasiskās ēras" Holivudas filmas parasti ir tik ļoti bezzobainas un salkanas! Pie vainas nav nekas cits kā cenzūra - tā sauktais Hejsa kodekss, kas oficiāli tika piemērots filmām no 1934.gada līdz pat 1968.gadam, lai gan realitātē jau piecdesmitajos gados daudzi filmu veidotāji sāka atkāpties no šī kodeksa uzliktajiem principiem. "Tie trīs" ir ļoti tipisks Hejsa kodeksa upuris.

Nu jau esmu ticis tik tālu, ka skatos pirmskara mūziklus. Un kāpēc lai es neskatītos filmas ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu galvenajās lomās? Rodžersa, kā nekā, būtu saucama par skaistu arī pēc mūsdienu standartiem.

Par ko es pārvēršos? Manā skatīto filmu klāstā arvien retāk parādās tādas, kas būtu kaut relatīvi saucamas par jaunām. Protams, šobrīd tas jau ir apzināti - mēģinu skatīties patiešām vecas filmas, bet lielā mērā tas ir saistīts ar to, ka šāda stila kino man šķiet arvien vairāk un vairāk pieņemams. Vai man būtu kļuvuši vienaldzīgi tādi jēdzieni kā filmu dinamika, aktieru (pamatā aktrišu - jo kāda man darīšana gar aktieriem) atbilstība mūsdienu skaistuma etaloniem, krāšņi specefekti un laikmetīga mūzika? Patiesībā - droši vien tieši tā arī ir. Skaistumam ir daudz dažādu formu un izpausmju un kālab man būtu jāpakļaujas diktātam, ka, piemēram, Andželīna Džolija ir skaistas sievietes etalons (ne tā, ka man Andželīna nešķistu jolie, bet - kāpēc tieši viņa?)? Un kāpēc gan lai es laiku pa laikam nevarētu baudīt džezu, bigbendus un/vai klasisko mūziku? Lai citi dzīvo 3D kino un brīnumainu tehnoloģiju pasaulē, es jūtos komfortabli arī citur.

"Dumpinieks bez iemesla" ir filma ar skanīgu nosaukumu, spēcīgu leģendu un visai garlaicīgu saturu. Tā to es raksturotu vienā teikumā.

2013.gads ir gandrīz cauri. Šī būs filma, ar kuru man šis gads noslēgsies, un tā nav nejaušība, bet apzināta izvēle.

Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Eh, ku forši ir laiku pa laikam ievērtēt kādu normālu mistēriju/trilleri, jo sevišķi tādu, kas tapis 2.Pasaules kara laikā, kad bija gluži citi standarti pret filmām.

Tuvojoties gada beigām, sakārtoju pamazām iztrūkstošos aprakstus blogā - norēķinos par pēdējo mēnešu laikā sakrātajiem parādiem, lai pēcāk varētu iegūt kvalitatīvu (nosacīti) statistikas pārskatu par to, kāds tad man ir bijis 2013.gads. Šī ir viena no filmām, ko noskatījos jau pirms kāda laiciņa, bet neesmu pacenties par to uzrakstīt aprakstu.

Pēdējos gados ir visai populāras dažādām pilsētām veltītas filmas, kas sastāv no daudzām īsfilmām, kur katru radījis kāds cits ievērojams režisors. Vai arī viens un tas pats režisors. Pie savām filmām ir tikušas Parīze (vairākām, manuprāt), Ņujorka, Tokija, Rio un vēl noteikti kādas citas. Droši vien ar lielu interesi es noskatītos arī filmu "3 dienas Rīgā", taču tādas pagaidām, cik man zināms, vēl nav.

Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.

Viena no kino klasiskākajām filmām, ko man kaut kā nebija līdz šim sanācis noskatīties. Bet nekas - pēdējā laikā uzsvaru lieku tieši uz šādu kino un tikai pa lieliem svētkiem skatos kaut ko relatīvi modernu. Ko var zināt - varbūt kādu dienu man zināšanas par vecajām filmām noderēs. Vai varbūt arī nē.

Iespējams, šī filma bija dīvaina izvēle kino apmeklējumam. Kino "Bize" vakar bija franču kino vakars, un no tajā rādītajām filmām laika ziņā vislabāk iekrita šī. Tad nu tā arī tika skatīta.

Interesanti, ka divas aktrises, kuras Holivudā uzskata par teju visu laiku izcilākajām, dzīvojušas visai līdzīgā periodā, ar vienu uzvārdu, ne tikai nebija radinieces, bet pat nebija no vienas valsts. Amerikāniete Ketrīna Hepbērna un angliete Odrija. Joprojām sekojot savam klasiskā kino projektam (kas patiesībā nav nekāds projekts, bet vienkārši nevēlēšanās sekot kino aktualitātēm), tagad pienākusi kārta vienai no pirmajām Odrijas filmām.

Vēl joprojām dzīvojos pa melnbaltā kino pasauli. Vispār interesanti, kā veidojas vēsture. Eiropā jau pilnā sparā plosījās 2.Pasaules karš, bet Amerikā tapa filma par bagātnieku kāzu plāniem, kuriem būs vai nebūs lemts piepildīties.

"When a man is wrestling a leopard in the middle of a pond, he&39;s in no position to run." Lūk, viena no šīs filmas centrālajām domām.

Cik atceros, savulaik šī filma bija atrodama IMDb Top 250 sarakstā. Tiesa, kopš tā "savulaik" ir pagājis ne mazums gadu.

Ceru, ka šīs filmas dēļ nesāksies dzimtu naids. Sanāca sekojoši - vakar @normis ierosināja kolektīvu iešanu uz kino uz "Gravity". Tā kā zināms, ka man vairāk par visu patīk Malavi par desmit banāniem uzņemtas bezbudžeta filmas, sākotnēji sajūsmas nebija. Tad Normis mani pārliecināja, ka filma ir izcila un es daļēji piekritu. Bet otrs kārdinātājs @sicis savukārt izreklamēja iekš Splendid Palace notiekošu kinolektoriju, kur tikšot rādīta sešdesmitajos gados uzņemta latviešu filma. Kas ir tuvāk pēc būtības Malavi? Lieki skaidrot. Rezultātā sanāca, ka kamēr @normis un @bubliks devās skatīties uz Sandru Bulloku kosmosā, @sicis un es bijām pavisam citā kinoteātrī.

Reiz, ne pārāk senos laikos, šajā blogā jau bija ieraksts ar virsrakstu "Brick". Toreiz gan runa bija par ģeoslēpni, bet šoreiz - par filmu. Un šajā reizē ķieģelis ir no cita materiāla, kā pierasts, proti - no heroīna.

Un vēl viena klasiska filma - šoreiz savu kārtu piedzīvojis "Maltas vanags". Kārtējo reizi jau skatītā filma atbilst definīcijai "viena no visu laiku izcilākajām sava žanra filmām". Šoreiz žanrs - film noir detektīvstāsts.

Turpinu iepazīt pasaules kino klasiku. Un kā teikt - kāpēc nē? Vai modernā pasaule spēj piedāvāt kaut ko tādu, ko pagātnes pasaule nespētu? Vai Džonija Depa klātbūtne un 3D specefekti spētu padarīt "Kind Hearts and Coronets" par labāku filmu?

Mēmā kino, iespējamais, leģendārākā persona Čārlijs Čaplins uz skaņu kino pārgāja ar visai lielām grūtībām. No viņa skaņu filmām šī noteikti ir zināmākā un arī kopumā "Lielais diktators" ir izpelnījies leģendāras un izcilas filmas reputāciju. Cik daudz no tā ir nodeva pagātnei un cik - filmas kvalitātes rādītājs, par to turpmākajā tekstā.

Šī ir pirmā filma, ko noskatījos pēc tam, kad biju iepazinies ar "kino karti". Nav svarīgi, kas tā par karti, bet, iespējams, ka tuvākajā laikā pievērsīšos kino klasikas robu novēršanai. Un Hičkoka filmu šādā sarakstā būtu daudz, jo ar tām mans ceļš kaut kā nav sevišķi bieži krustojies.

Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.

Vou, vou, vou! Kaut ko šādu es patiešām sen nebiju skatījies! Pēc dīvainajām rotaļām ar Šekspīru iekš "Much Ado About Nothing" tikai daži cilvēki (skaitā pieci - tai skaitā divi organizētāji) palika skatīties otro filmu. Es gan, protams, ne mirkli nešaubījos par palikšanu vai nē, jo galu galā - kas es pie joda tāds būtu, lai ietu pēkšņi mājās?

Ir filmas, kuras mani priecē ar to faktu vien, ka tās pastāv. Ārpus tādiem rāmjiem kā vērtīgs / tukšs, labs / slikts, morāls / amorāls (vai nu pēdējais būtu kas peļams, tas ir cits jautājums). Un šī ir tieši tāda filma. Kas gan nebūt nenozīmē, ka par to biju sajūsmā.

Zināms, ka es esmu britu humora fans. Zināms, ka biju sajūsmā par "Shaun of the Dead". Zināms, ka "Hot Fuzz" man sevišķi nepatika. Fakts, ka filma, kurā piedalās: Simon Pegg, Nick Frost (abi "Shaun of the Dead" galvenie varoņi), Eddie Marsan (auto instruktors no "Happy-Go-Lucky"), Martin Freeman (Artūrs Dents no "Hitchhiker&39;s Guide to the Galaxy", cita starpā zināms arī kā Bilbo Baginss), Paddy Considine (guru no "Submarine"), Pīrss Brosnans (varu laikam neskaidrot, kas tas tāds), Darens Boids (Darens Makdafs "Dirk Gently" seriālā), man varētu patikt, nav nekas pārsteidzošs. Pat, ja tā ir komēdija par dzeršanu un citplanētiešiem.

Sen nebija skatīts nekas no Bunjuela filmām. Un radās sajūta, ka vajadzētu atkārtoti noskatīties "Buržuāzijas diskrēto šarmu". Taču arī

1984.gads Padomju Savienībā. Tas nav gluži Orvela 1984.gada kvalitātē, jo iztrūkst pietiekami kvalitatīvs Lielais Brālis, bet diži dzīvespriecīgāks tas gan nav. Rit bezjēdzīgais karš Afganistānā, un dzīve pašā Savienībā nav diži sakarīgāka.

Par šo filmu iepriekš šur tur bija dzirdēts, ka no tās daudzko nospēra brāļi Vačovski, veidojot Matrix triloģiju. Nezinu, kā tas sanāca, ka tikai tagad beidzot šo filmu noskatījos.

Islandes filmu, kuras angliskais nosaukums ir "Either Way" es skatījos tās amerikāņu "rīmeika" dēļ. Kuru es ne tikai neesmu redzējis, bet "Prince Avalanche" (amerikāņu versija) šogad bija Sundance festivālā, un man radās vēlme noskatīties oriģinālo materiālu.

Šīs filmas galvenās lomas atveidotājs mūsdienu pasaulē ir ļoti labi zināms aktieris. Par laimi man līdz šim ir izdevies izvairīties no "Krēslas" sāgas filmu skatīšanās, līdz ar to nekādas sevišķas antipātijas pret Robertu Petinsonu neizjūtu.

Vudijs Alens ir viens no retajiem cilvēkiem kino/mūzikā/literatūrā/mākslā (un laikam - jebkur), kurš uz vecumu nekļūst sliktāks, neiegrimst klajā pašplaģiātā, bet spēj ar katru jaunu filmu atkal un atkal priecēt skatītājus.

Vai akls režisors var radīt labu filmu? Šādu jautājumu Vudija Alena filma "Hollywood Ending" gandrīz uzdod. Tās galvenais varonis, kuru, protams, atveido pats Alens, savulaik ir bijis kino dižgaris, taču pēdējā laikā sava rakstura dēļ viņš Holivudā nav sevišķi ieredzēts. Lai nebūtu skarbākam - viņam tur nav vietas, kā rezultātā iztiku viņš pelna, režisējot TV reklāmas. Un te pēkšņi viņam tiek dota vēl viena iespēja - režisēt filmu par Ņujorku (viņam īpaši tuva tēma) ar 60 miljonu budžetu. Visam apakšā ir tikai viens āķis - šo darbu viņam sagādā viņa bijusī sieva ar sava līgavaiņa - studijas bosa starpniecību. Un tad parādās otrs āķis - galvenajam varonim stress uz psihiska pamata atņem redzi. Un te mēs nonākam pie jautājuma, vai režisors var būt akls. Nezinu, kā ir ar šo jautājumu reālajā pasaulē, bet Vudija Alena Visumā nav nekā neiespējama un ekscentrisks režisors, kurš nekad neskatās sava sarunas biedra virzienā (varonis nedzird ar vienu ausi kā dēļ viņam nav pieejama stereo skaņa, kas nozīmē - viņš patiešām nezina, kur atrodas sarunu biedrs) un lielākoties uzvedas neadekvāti. Taču režisoru vidū normalitāte laikam jau tiešām augstu nekotējas, līdz ar to ar pāris reālo situāciju zinošu personāžu palīdzību varonim izdodas gandrīz veiksmīgi tikt galā ar filmēšanas procesu. Vienīgā problēma, ka viņam nav nekādu spēju novērtēt uzfilmētā materiāla kvalitāti, kas padara radīto filmu par gandrīz garantētu izgāšanos. Taču kas gan tas būtu par "Hollywood Ending" bez Holivudas nobeiguma?

Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.

Biju mazliet pārsteigts, ka šo relatīvi neseno Vudija Alena filmu līdz šim nebiju noskatījies, taču savs pamatojums tam acīmredzot bija. Pirmkārt, tajā galvenajā lomā ir Džeisons Bigss, kas popularitāti ieguva kā "Amerikāņu pīrāga" varonis. Otrkārt, kritiķu acīs šī ir visu laiku sliktākā Alena filma. Treškārt, arī skatītāji par to nebija sajūsmā - komerciāli tā bija izgāšanās. Taču vai tas obligāti garantētu, ka man šī filma nepatiks? Lasi tālāk, un uzzināsi pareizo atbildi!

Tā vien šķiet, ka attiecībā uz filmu gaumi un skatāmā kino izvēli Normis man var veido visai nopietnu konkurenci rādītājā "absurdums". Dokumentālā kino ziņā varētu pat būt, ka viņam piekāpjos.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.

Zombiji vienmēr ir bijuši mana vājība. Ja pret vampīriem, vilkačiem, spokiem, mūmijām, maziem biedējošiem bērneļiem, maniakāliem slepkavām esmu salīdzinoši vienaldzīgs, tad filmas ar zombijiem man gan tīk. Iespējams, tas ir apliecinājums manī tomēr mītošajam iekšējam "gīkam", kuru cenšos sevī apslāpēt. Nē, es neesmu "classic geek" - mani ne mazākajā mērā neinteresē komiksi, supervaroņi, "Star Trek", installfesti (nez, tādi vēl pastāv?), LAN parties (tādi taču toč vairs nepastāv?), "dungeons & dragons" un citas šai subkultūrai svētas lietas. Bet zombijkomēdijas - tās gan man tīk.

Sen nebiju skatījies nevienu seriālu, un laikam jau mana izvēle nebija izcila. Uz papīra gan izskatījās salīdzinoši saistoši, ja ne gluži svaigi un aizraujoši - britu-amerikāņu kopprodukts, kas vēsta par kādu amerikāni, kas pēkšņi un pašam negaidīti tiek iecelts par uzņēmuma vadītāju Londonā, kur viņa mērķis būs pārdot milzīgus daudzumus Ziemeļkorejā ražota enerģijas dzēriena ar nosaukumu "Thundermuscle". Lai priekšniecība automātiski nenojaustu, ka viņš šim darbam galīgi nav piemērots, Tods izliekas, ka viņam ir priekšzināšanas par Lielbritāniju un turienes tradīcijām, apgalvojot, ka viņš skolas gados vasaras pavadījis Līdsā pie sava tēta. Tā gan nepavisam nav patiesība, taču no visiem Toda meliem šie ir vieni no mazākajiem, bet vienlaikus - ar debilākajām sekām.

Pārītis dodas romantiskā ceļojumā automašīnā ar karavānas tipa piekabi. Viņi izbauda Lielbritānijas brīnumainos skatus, izbauda divvientulību un laiku pa laikam kādu nogalina. Tā varētu īsumā atstāstīt šo filmu.

Turpinu rokmūzikas tēmu dokumentālā kino skatīšanos. Šoreiz rindas kārtībā - Skorsezes filma par Džordžu Harisonu. Šķiet, no bītliem Harisons ir man tuvākais personāžs, lai gan patiesībā par viņa dzīvi neko daudz nekad neesmu zinājis. Vien to, ka viņš pievērsās krišnaiītismam, stāstu par Patiju Boidu - viņa sievu, kurā iemīlējās Harisona labākais draugs Eriks Kleptons, kurš tad Patiju arī vēlāk apprecēja (un, protams, pēc kāda laika izšķīrās), un viņa radītās dziesmas, ā, un, protams, filmas "Life of Brian" atalstu.

Sen nebija skatīta neviena sviestaina britu komēdija, jo īpaši - tāda, kas tapusi vēl pirms Monty Python laikiem. Šī konkrētā filma ir ievērojama ar to, ka tajā kopdebiju piedzīvoja lieliskie komiķi Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs. Un tāpat šajā filmā redzams gados jauns Maikls Keins, kurš mūsdienās droši vien gandrīz visiem asociējas ar Betmena sulaini Alfrēdu. Un Pīters Selerss - daudzu prāt, izcilākais britu komiķis ever.

Bobs Dilans noteikti ir lielāks pats par sevi. Mūziķis, kura balsi pat lielākie fani nenosauks par skaistu un spēcīgu, kura ģitārspēles tehnika nav nekas īpašs, kurš tīri cilvēciski nav saucams par zelta gabaliņu, nekad nav bijis izcili skaists un visādi citādi būtu pelēks un nesaistošs, bet... pazaudēju iepriekšējā teikuma pavedienu. Īsi sakot, jautājums ir par to - kā no daudzām ne sevišķi spožām sastāvdaļām var rasties Dilana mūzika?

Pīters Edvards Beikers, plašāk pazīstams kā Rudmatis Beikers (jebšu Ginger Baker) ir vai nu izcilākais divdesmitā gadsimta bundzinieks vai vismaz viens no izcilākajiem. Vai viņš vienlaikus būtu arī viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem? Noteikti nē.

Ha! Tas beidzot ir noticis - esmu noskatījies visas filmas, kas man stāvēja mapē "jānoskatās". Beidzot varu sākt jaunu skaistu dzīvi un atkal lejuplādēt milzīgu daudzumu visdažādāko lenšu un tām ļaut gadiem krāties. Bet vismaz uz pāris dienām šī mape būs tukša. Ignorējot, protams, vēl pāris nenoskatītas filmas, kuras mētājas citās mapēs un tāpēc neskaitās.

Ja nemaldos, šo filmu noskatīties ieteica amerikāņu kaučsērferis Marks, kurš dažus gadus ir nodzīvojis Dienvidkorejā, tā ka viņš zina.

Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par planētas smieklīgāko cilvēku. Bija laiki, kad viņš tāds patiešām bija. Taču tā ir sena pagātne, un no kādreizējā Komiskā Mesijas ir atlicis tik vien kā vārds.

Šo filmu skatījos galvenokārt tādēļ, ka esmu Toma Stoparda cienītājs - jo Stopards ir šīs filmas angļu tulkojuma autors. Ja pareizi saprotu, filmas scenāriju sākotnēji uzrakstīja kāda francūziete, bet Stopards bija atbildīgs par tā angliskošanu, jo filma jau arī ir angļu valodā.

Gabriela ir izskatīga jauna sieviete. Viņa strādā televīzijā par laika ziņu diktori, un vienā dienā viņā ieskatās divi ļoti atšķirīgi vīrieši. Šarls San Denī ir slavens rakstnieks, kurš ir laimīgi precējies, taču vienlaikus nespēj izdzīvot bez kādām dēkām ārpus laulības. Un viņš ir kādus desmit gadus vecāks nekā Garbielas mamma. Tikām Pols ir jauns, izskatīgs un bagāts, un tikai nedaudz garīgi nepieskaitāms.

Filmas galvenajam varonim Džejam nav īpaši paveicies ar rada gabaliem - viņa mammas radinieki ir tik briesmīgi, ka pat mamma, būdama heroīna lietotāja, vienmēr centusies Džeju pasargāt no pazīšanās ar viņas brāļiem. Kad mammai gadās pārdozēt, tad Džejam tomēr nākas pārvākties dzīvot pie vecmammas un iepazīt arī savus trīs jautros onkuļus.

"Kilimandžaro sniegi" ir viena no tām filmām, kas pārāk ilgi gaidīja to dienu, kad to noskatīšos - tā izrādījās daudz par labu, lai man būtu bijuši pamatoti attaisnojumi to atlikt uz citu dienu.

Gribi dzirdēt banālu filmas sižetu? Tita un Pedro viens otru mīl, bet Titas mamma viņai aizliedz precēties, jo atbilstoši ģimenes tradīcijai viņai kā jaunākajai meitai laulība nav paredzēta - viņai būs jārūpējas par mammu līdz tās nāvei. Un mamma nav nekāda jaukā būtne. Lai būtu Titai tuvāk, Pedro apprec viņas māsu Rozauru, šādi apliecinot savu nemitīgo mīlestību pret Titu. Rozaurai dzimst dēls, viņa ir pārāk vāja, lai varētu bērnu zīdīt, taču Titai, viena Pedro skatiena dēļ vien (tā šajā filmā notiek) piens ir, viņa kļūst par māsas dēla zīdītāju, taču māte Rozauru un Pedro aizsūta projām (ar visu bērnu), un bērns visai drīz nomirst. Vēlāk revolucionāri nogalina māti. Tita gandrīz apprec ārstu, kas viņu ārstē, kad viņai uznāk melnie, bet tad tomēr viņa saprot, ka viņa pārāk mīl Pedro. Bet tas joprojām ir precējies ar viņas māsu...

Lai cik lielas nebūtu manas simpātijas pret franču kino, Kristofs Onorē nav mans iecienītākais režisors. Pat īsti nezinu, kādā kārtā viena viņa filma tik ilgi bija nodzīvojusi manā noskatāmo filmu sarakstā, tā arī netiekot izdzēsta. Rezultātā esmu tagad redzējis jau četras viņa filmas, un neviena no tām nav šķitusi atmiņā paliekoša. Pat ne sliktas, bet viņš vienkārši ir "vēl viens režisors".

"Farewell, My Queen" ne tuvu nav pirmā filma vēsturē, kas stāsta par Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes dzīvi. Šķiet, pēdējā šīs tēmas filma, ko redzēju, bija Sofijas Kopolas režisētā Maria Antoinette. Tiesa, šajā konkrētajā filmā Francijas karaliene ir drīzāk otrā plāna varone, kamēr filmas centrā ir meitene, kuras pienākums ir lasīt karalienei priekšā.

Rūbija sapņo dienās kļūt par filmu zvaigzni. Tādi paši sapņi ir arī viņas mammai. Rūbijas tētis kādreiz gandrīz kļuva par hokeja zvaigzni, taču pēc vienas spēles NHL viņu izraidīja no ASV par mēģinājumu nodarboties ar marihuānas kontrabandu. Tagad mamma ir pametusi Rūbiju un viņas jaunāko māsu Rouzu, cerībā, ka beidzot viņai izdosies kļūt par slavenu aktrisi. Meitenes paliek ar tēvu, kurš labākajā gadījumā ir saucams par daļēji funkcionālu.

Es neesmu vardarbīgu filmu cienītājs - man daudz labāk patīk filmas, kur varoņi daudz runā, nekā tādas, kur varoņi viens otram krāmē pa seju. Tas arī ir iemesls, kāpēc "Sin Nombre" par spīti daudzajiem slavas vārdiem, ko šī filma ir saņēmusi, tik ilgi dzīvoja manā "kaut kad jānoskatās" filmu sarakstā.

Nezinu, cik gadu garumā es nespēju saņemties noskatīties šo filmu. Manī tomēr dzīvo kaut kādi aizspriedumi, ar kuru pārvarēšanu tik viegli neiet. Piemēram,aizspriedums pret japāņu animācijas filmām. Tu vari man skaidrot simtiem reižu, ka anime var būt māksla un nevis tikai "Sailormoon" stila sviests (ja nu kas - neesmu redzējis nevienu Sailormoon sēriju, līdz ar to patiesībā neesmu kvalificēts, lai to sauktu par sviestu), bet man ir to ļoti grūti pieņemt.

Dokumentāla filma par couchsurfing? Ja jau esmu skatījies pilnīgi idiotisku mākslas filmu par slēpņošanu, tad doķene par dīvānošanu būs pilnīgi vietā.

Līdzīgi kā Irāka, arī Singapūra neiekļuva 100 pirmo valstu sarakstā, kuru filmas noskatījos, kas apliecina - pasaulē ir vairāk kā 100 valstu, kurās taisa filmas, kuras ir iespējams dabūt noskatīties arī mūsu pusē.

Sit mani nost, bet es nesaprotu, kādā veidā šī filma nonāca manā skatāmo lenšu sarakstā. Nekad neesmu bijis sajūsmā par vesterniem. Movielens man to novērtē uz trim zvaigznēm - nebūt ne izcils rezultāts. Vienīgais, ko varu iedomāties - nominācija Zelta lauvai Venēcijas festivālā. Bet vai tiešām tas būtu pietiekams iemesls, lai mani ieintriģētu vesterns?

Šo dokumentālo filmu par to, kā skots Marks Bomonts ar velosipēdu devās braucienā apkārt pasaulei, mēģinot uzstādīt jaunu Ginesa rekordu, man ieteica noskatīties Normis. Manos tuvākajos plānos nav atrodami šādas intensitātes velo braucieni, bet filmas skatīšanās tāpat sanāca vērtīga.

Bītli jau atradās uz izjukšanas robežas, bet viņiem tomēr šķita prātīga doma pieaicināt cilvēkus no televīzijas uz viņu jaunākā albuma ierakstīšanas procesu, pie reizes uzfilmējot īpašu šim pasākumam veltītu koncertu, kas notiktu kādā eksotiskā valstī. Kas no tā visa sanāca?

Šī ir viena no ļoti nedaudzajām filmām bez stāstījuma, ko esmu noskatījies, un to vidu - vēl jo retāk ir tādas, kas man būtu šķitušas aizraujošas.

Šķiet, ka esmu pārāk truls, lai baudītu intelektuālu kino. Vismaz šī filma, kura atbilstoši Wiki ir saņēmusi nedalītu vispasaules atzinību un kura esot "one of those rare films that anyone could enjoy, whether or not they normally care for slow Italian art cinema" man galīgi nešķita baudāma.

Patiesībā brīnos - kā tas sanāca, ka es šo filmu skatījos viens. Ne tādā ziņā, ka es maz filmu skatītos vienatnē, bet šīs filmas saturs bija tieši tāds, ka, pazīstot mani, vajadzētu izrādīties, ka es to skatos tieši tādā kompānijā, kurā tas būtu īpaši dīvaini. Šoreiz laikam paveicās.

Norvēģu valodā šīs filmas nosaukums ir "Hodejegerne", ja nu gadījumā tu esi troļļu valodas pārzinātājs. Ziemeļvalstu filmas man parasti patīk - tās labi uztur spriedi, to personāži man kā ziemeļniekam ir saprotami un tās reti grimst banalitātē. Šī augstu novērtētā filma taču nevarētu kļūt par izņēmumu?

Pēdējā laikā visai bieži ir novērots, ka neilgi pēc tam, kad esmu izlasījis kādu grāmatu, tā iznāk arī filmas veidā. Iespējams, visu laiku populārākais amerikāņu romāns "Lielais Getsbijs" perfekti atbilst šim principam. Grāmatu izlasīju aprīļa sākumā, bet filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja 10.maijā.

Reizēm mani pārsteidz, kā tas notiek, ka TV vajadzībām uzņemtās filmās piedalās patiešām izcili aktieri. Vai pareizāk - ne tas, ka izcili aktieri piedalās šādās filmās, bet kā tas sanāk, ka tāda filma kā "Hemingvejs un Gelhorna" tiek uzņemta TV vajadzībām un nevis kino. Un laikam tomēr arī par aktieriem jautājums - kā var filmā ar 14 miljonu dolāru budžetu dabūt ne tikai par režisoru "The Unbearable Lightness of Being" režisējušo Filipu Kaufmanu, bet arī galvenajās lomās Nikolu Kidmenu un Klaivu Ovenu. Laikam jau ir tā, ka atkarībā no projekta, arī aktiera takse mēdz variēt, jo ar visu šīs filmas budžetu normāli pietiktu vienas Kidmenas noalgošanai. Bet es te drusku aizrunājos par naudu, kamēr filma ir par mākslu un mīlestību.

Šī filma vairākas reizes mani pārsteidza ar mainīgu noskaņu - sākas kā komēdija, tad kļūst par drāmu, tad atkal par komēdiju, tad atkal par drāmu, un tā uz riņķi.

Kamēr rumāņu futbola klubu ekspansija UEFA kausā pirms vairākām sezonām noplaka tikpat ātri kā sākās, Rumānijas kino jaunā viļņa uzvaras gājiens turpinās joprojām, gūstot atzinību prestižos starptautiskos festivālos. Šī filma ir lielā procesa daļa.

Jau otrā filma šogad par mirstošiem pensionāriem. Iespējams, man vajadzētu pavariēt savu skatāmo filmu klāstu, citādi ar jautrību varētu būt problēmas. No otras puses - šī filma taču ir komēdija, tātad visam būtu jābūt kārtībā?

Vai tu spētu iedomāties dēku starp Merilinu Monro un Albertu Einšteinu? Pirms šīs filmas noskatīšanās es par šādu scenāriju pilnīgi noteikti nebūtu iedomājies, un jāatzīst - arī tagad es to nespēju iedomāties. Un ne tikai tāpēc, ka galvenos varoņus realitātē šķīra gandrīz pusgadsimta vecuma starpība.

Pēc ļoti ilga pārtraukuma manā projektā - ar filmām apkārt pasaulei - vēl viens jauns ieraksts - Irāka. Filma gan neizrādījās tāda, par ko varētu sevišķi sajūsmināties.

Pasaule darbojas mīklainā veidā. Gaisā virmo kaut kādas idejas, kuras vienlaikus materializējas divās dažādās Zemeslodes malās, katra patstāvīgi, bet vienlaikus saistīti. Par ko es te murgoju? "Wristcutters: A Love Story" vs "The Bothersome Man".

Nezinu, vai tu būsi pārsteigts, ja atklāšu tev, ka Ļeva Tolstoja klasisko romānu "Anna Kareņina" neesmu lasījis. Droši vien, nebūsi vis. Ar klasisko literatūru vispār manas attiecības nav sevišķi tuvas, bet Ļevam Tolstojam, manuprāt, bija pat pēc viņa laikmeta standartiem pārmērīga nosliece izplūst milzīgā liekvārdībā. Un grāmatas ar apjomu tuvu 1000 lappusēm es lasu gaužām reti. Mūsdienu steidzīgajā interneta laikmetā, kad cilvēkiem parasti nepietiek laika (tā viņi apgalvo) izlasīt pilna garuma rakstu ziņu portālā, tā vietā tikai apskatoties uz bildēm no Bostonas maratona, neko vairāk gribēt arī nevar. Eh, man tomēr liekvārdība arī ir raksturīga.

Bija laiki, kad Abbas Kiarostami varēja savas filmas uzņemt dzimtajā Irānā. Tagad tie laiki ir pagājuši, bet "Vējš mūs aiznesīs" ir viena no tām filmām, kuras viņš radīja vēl savā dzimtajā vidē, un tā ir viena no viņa zināmākajām filmām.

Šo filmu izvēlējos kā tādu, ko varētu svētdienas vakarā skatīties kopā ar pie manis bijušo kaučsērferi. Tradicionāli ir novērots, ka es kaučsērferiem rādu šokējošas filmas ar kanibālisma, pornogrāfijas un viņu dzimteni aizvainojošiem elementiem. Tas nav tādēļ, ka es esmu nejauks un provokatīvs, bet tādēļ, ka tā parasti sanāk. Vai šī filma bija izņēmums - to tu uzzināsi, ja izlasīsi šo aprakstu līdz galam!

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kinoteātrī skatījos šausmu filmu. Un pilnīgi noteikti tā bija pirmā šausmu filma, ko kinoteātrī skatījos pusnaktī. Šāda kombinācija, manuprāt, ir visai spēcīga.

Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.

Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.

Vai filmu varoņiem ir jābūt tādiem, lai mēs ar viņiem spētu identificēties, lai mums filma varētu patikt? Ja tā - "Young Adult" man pēc definīcijas nevarētu patikt. Vismaz man ir sevī grūti saskatīt kaut ko no bijušās vidusskolas skaistuma karalienes, kura aizbraukusi no savas dzimtās mazpilsētas dzīvo lielajā Mineapolē un raksta grāmatu sēriju pusaudžiem. Galīgi neizklausās pēc manis. Un tomēr - filma man patika.

Nav tā, ka es atcerētos, kāda tieši bija mana motivācija ņemt un beidzot noskatīties "Pērtiķu planētu". Tāda, ka visi to ir redzējuši? Neizklausās pēc manis, ir daudz filmu, kuras visi ir redzējuši un es nē. Tāda, ka salīdzinoši nesen noskatījos "Rise of the Planet of the Apes" (ja tāds vispār bija konkrētās filmas nosaukums)? Pavisam neticami. Citu variantu man pat nav, bet pilnīgi nejauši tas taču nevarētu būt. Vai arī varētu?

Reizēm dzīvē gadās visādi. Piemēram, viens no diviem šīs filmas centrālajiem aktieriem patiesībā nav nekāds aktieris. Viņam pieder ceptuve, kurā bieži iegriezās šīs filmas veidošanā iesaistītie ļaudis, un rezultātā viņš tika pie savas pirmās kino lomas. Taču daudz lielākam cilvēku skaitam gadās citādi - piemēram, tev pieder ceptuve, tajā bieži iegriežas kino ļaudis, bet tu tāpat nekad nekļūsti par Džoniju Depu. Veiksmes daudzums pasaulē ir ierobežots. Vai arī arī nav - kā tev labāk tīk.

Kventina Tarantino radītās filmas ir ideāli piemērotas, lai tās skatītos lielākā bariņā, jo viņš nav viens no tiem režisoriem, kuri nodarbojas ar dziļu urķēšanos savu varoņu psihē, tā vietā viņš daudz labprātāk pa ekrānu izšķaida savu varoņu galvas.

Nezinu, kā tas ir sanācis, ka neesmu lasījis Ivlina Vo romānu, kam pamatā ir šī filma. No otras puses - varbūt tā arī ir pareizi. Visā var saskatīt likumsakarības. Un man ļoti patīk izteikties mīklaini.

Būtu pārspīlējums filmu "Mums ir pāvests" dēvēt par pravietisku, proti, ka tā paredzēja Benedikta XVI atkāpšanos, taču kaut kas tajā visā ir - tomēr salīdzinoši neilgi pēc šīs filmas iznākšanas (ok, gandrīz divus gadus vēlāk) notika kaut kas tāds, kas nav pieredzēts gadsimtiem ilgi - Romas pāvests ņēma un paziņoja atkāpšanos no amata.

Es nesaprotu, kā tas ir iespējams - kā es šo filmu nenoskatījos jau ātrāk? Es neesmu sevišķs Džima Džārmuša fans, bet šajā filmā taču piedalās ne tikai Toms Veitss, bet arī Roberto Benini un Nikoleta Braši! Vienkārši neiedomājama nolaidība no manas puses!

Šai filmai pamatā esošā grāmata nekādi nav viens no maniem iecienītākajiem Grema Grīna darbiem, bet vienlaikus tā ir viena no nedaudzajām viņa grāmatām, kas ekranizēta pēdējo gadu laikā. Vispār vajadzētu kaut kad saņemties un noskatīties "The Quiet American", bet tas jau ir cits stāsts.

Šī noteikti ir viena no mazbudžetīgākajām filmām, ko man nācies redzēt - šī BAFTA par labāko debiju režijā saņēmusi lente tika uzņemta par 25 tūkstošiem mārciņu, ko kino jomā ir grūti nosaukt par lielu summu. Tādējādi jau pēc definīcijas man par šo filmu būtu jābūt sajūsmā - jo mazāk naudas ieguldīts, jo man parasti vairāk patīk. Alternatīvums un tā...

"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, ne mazāk kā piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".

Biju domājis, ka šovakar vajadzētu skatīties kādu Sundance festivāla filmu. NR piedāvāja šo. Tad šo arī skatījāmies.

Mihaela Hanekes filma "Mīlestība" ir pamanījusies saņemt tik daudz dažādu apbalvojumu prestižos konkursos, ka to uzskaitīšanai man nepietiktu laika. Tālab neuzskaitīšu. Taču neskaitāmie tās saņemtie slavas vārdi man neatstāja izvēli - šī filma bija jāskatās.

Jāatzīst, ka mana pazīšanās ar Alfrēda Hičkoka filmām ir nožēlojama - esmu redzējis vien divas no tām: "Rear Window" un "Vertigo". Tikām neredzēto filmu sarakstā atrodami tādi kino klasikas darbi kā "North By Northwest", "Strangers on a Train", "Dial M for Murder", "The Birds" un... "Psycho". Vajadzētu šos robus izglītībā tā kā pamazām aizpildīt, un šādu ricību no manas puses visai droši veicināja mākslas filmas "Hitchcock" noskatīšanās.

Stāsta par Amerikas nīstāko ģimeni turpinājums. Četrus gadus vēlāk Luijs Terū atgriežas Topekā, Kanzasā, lai noskaidrotu, kā ir mainījusies Westboro baptistu draudzes dzīve.

Atkal jau guvu kārtējo apliecinājumu tam, ka neviens fantasts nespēj radošumā pārspēt realitāti. Tādi cilvēki kā šīs filmas varoņi mākslas filmā šķistu pārāk neticami un samāksloti, bet dokumentālajā kino tu redzi - viss ir iespējams.

Es neesmu tas cilvēks, kas parasti kādu slavē par labu ieteikumu. Es vispār neesmu cilvēks, kas kādu slavē par jebko. Un tātad šoreiz es teikšu - paldies tev, Normi, par ieteikumu! Par šo filmu esmu vienkārši sajūsmā, un tu esi vieds, ka to rekomendēji!

Pola Tomasa Andersona jaunākā filma "The Master" stāsta par kādu čali, kurš atgriezies no 2.Pasaules kara ar diezgan lielu psiholoģisko bagāžu un tagad mēģina iekārtoties ikdienas dzīvē. Liktenis viņu saved kopā ar visai traku tipu, kurš ir radījis organizāciju, kurai par prototipu ir kalpojusi scientologu sekta (kults? nezinu, kuru terminu Normis iesaka lietot). Neesmu drošs, ka par šīs filmas sižetu vēl kaut kas cits būtu stāstāms, jo būtu pārspīlējums nosaukt šo filmu par cieši strukturētu un ļoti mērķtiecīgu. Tajā ir daudz interesantu elementu, bet vienotu veselumu man nekādi neizdevās saskatīt, filma šķita kaut kā dīvaini sagraizīta un galvenokārt - nebija skaidrības, vai tās radītāji vispār ar šo filmu ir kaut ko vēlējušies pateikt, izņemot to, ka eksistē tādi scientologi. Tajā vairāki aktieri ir vienkārši lieliski - galvenokārt Žoakīns Fīnikss un Filips Sīmors Hofmans, bet materiāls, kurā viņi dzīvo, pēc maniem standartiem ir drīzāk murgains. Protams, var gadīties, ka man vienkārši pārmērīgi nāca miegs un citos apstākļos es šo filmu būtu izbaudījis, bet filma šķita bezdievīgi gara un nekur nevedoša, turklāt, kā jau minēju - atsevišķas ainas tajā bija ļoti interesantas, bet ne vairāk kā ainas.

Šī bija pēdējā filma, kas man atlika sarakstā ar Francijas Oskaru nominācijām, un jāatzīst, ka mani pārsteidz, kāpēc tieši šo filmu bija tik grūti dabūt. Tā nav viena no vecākajām filmām šajā sarakstā, un tā nav viena no vismazāk ievērojamajām. Kā nekā tā tomēr ne tikai tika izvirzīta Oskaram, bet tika līdz nominācijai. Tāpat tā veiksmīgi startēja Kannās, kur Rauls Kutārs saņēma balvu kā labākais debitants kino režijā. Un vispār - pats Kutārs bija tolaik ļoti labi zināms kino operators, kas bija strādājis vairākās Godāra filmās.

"Jean de Florette" turpinājums izrādījās emocionāli daudz spēcīgāks par filmas pirmo daļu, tāds vismaz man radās iespaids, iespējams, tālab, ka varoņi bija jau pazīstami un līdz ar to viņu pārdzīvotais šoreiz bija aktuālāks. Vai varbūt man vienkārši ir alerģija pret Žerāru Depardjē (ja nu kas - pelnīta).

Šo filmu man noskatīties ieteica MovieLens, un kā gan es varu pateikt nē interneta lapai, kurai piecu gadu laikā ne par mata tiesu nav uzlabojies ne dizains, ne jebkāda cita veida funkcionalitāte?

Lasse Halstrēms popularitāti vispirms ieguva kā grupas ABBA videoklipu režisors, taču kino pasaulē slavens viņš kļuva tieši ar šo filmu, kuras angliskais nosaukums ir "My Life as a Dog". Filmas panākumi bija gandrīz prātam neaptverami - divas Oskaru nominācijas filmai zviedru valodā tomēr ir kaut kas ļoti nopietns (turklāt - prestižās kategorijās)! It īpaši, ja šīs filmas režisors nav Ingmārs Bergmans.

Vakar sanāca paviesoties pie Rustanoviču ģimenes, kur bija paredzēts skatīties kādu filmu. Tā kā izrādījās, ka nevienam (proti, nevienam, izņemot mani un N.R.) nebija noskaņojuma jebkam kaut puslīdz nopietnam, tika izvēlēts drošākais variants - multfilma, kura šogad domājams dabūs Oskaru kā gada labākā animācijas filma.

"Sātana mugurkauls" ("The Devil`s Backbone" angļu mēlē) paša Giljermo del Toro skatījumā ir viena no viņa labākajām filmām, un arī starptautiski filma ir atzīta par teju vai šedevru, lai gan "Fauna labirinta" panākumi kopumā ir bijuši lielāki.

Ali ir vientuļš tēvs, kurš ierodas Francijas dienvidos, cenšoties nopelnīt kādu naudu iztikai (lai arī viņa vārds liecina pretējo, viņš nav arābiskas izcelsmes). Atradis darbu par iekšā laidēju naktsklubā, viņš iepazīstas ar Stefāniju - sievieti, kura strādā jūras atrakciju parkā. Kādu laiciņu vēlāk Stefāniju piemeklē visai traģisks atgadījums darbā, kura rezultātā viņa zaudē abas kājas. Ali viņai palīdz, vienlaikus gan turpinot "fuck-buddy" sakarus ar citām sievietēm, un tad kādā brīdī arī Stefānija viņam kļūst par "pišdraudzeni". Tikām pats Ali sāk nodarboties ar pagrīdes kikboksu, kur var nopelnīt daudz vairāk nekā jēdzīgā darbā. Stefānijai tas ne pārāk patīk (viņa pati tikām ir apgādājusies ar mākslīgajām kājām), bet viņa pierod un pat kļūst par Ali menedžeri. Tiesa, Ali joprojām ne tuvu nav perfekts cilvēks.

Par ASV vēstniecības ķīlnieku krīzi Teherānā pēc Islāma revolūcijas līdz šim vakaram es nezināju pilnīgi neko. No savas nezināšanas nekaunos, jo ir pārāk daudz lietu, par ko man nav ne mazākās nojēgas un par katru kaunoties varētu tikai nonākt trakonamā. Tagad vismaz šo to zinu.

Droši vien to esmu kādreiz jau šeit rakstījis, bet atkārtošana, kā zināms, ir sklerozes sievasmāte, tāpēc rakstu atkal: man īpaši nepatīk nekāda mākslinieciskā darbība, kas nākusi no Vācijas. Sevišķi nemīlu ne vācu literatūru, ne vācu mūziku, ne vēl jo vairāk - vācu kino. Ā, un tēlotājmākslu es vispār nesaprotu, jo esmu truls un aprobežots. Vai arī vismaz ieņemu šādu pozu. Un, protams, visam pastāv izņēmumi.

Šī filma manā skatāmajā sarakstā nodzīvoja vairākus gadus, dažādu iemeslu mēnesi pēc mēneša tā arī nepietuvojoties šī saraksta galvgalim. Tagad beidzot tā ir noskatīta, un atlikušas vairs tikai divas Francijas Oskaram virzītās filmas, ko neesmu redzējis (ignorējot tās, kas iznāca jau pēc mana saraksta sastādīšanas, par tām pagaidām nedomāju).

Par to, vai šo filmu man vajadzētu skatīties, bija drusku šaubas. Un lai arī filma man patika, šaubas nekur nepazuda. Filma, kā jau tas kino notiek ļoti bieži, stāsta par mīlestību, kas izveidojas starp diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kuram katram ir savas visai smagas problēmas. Viņš ir nupat iznācis no psihiatriskās klīnikas, kur pavadījis astoņus mēnešus pēc tam, kad gandrīz nosita savas sievas mīļāko. Tagad viņš ir apņēmības pilns atgūt sievas mīlestību.

Ar "Hobitu" es iepazinos laikā, kad lasīt jau mācēju, bet noteikti ne sevišķi raiti. Šķiet, ka pirmo reizi šīs grāmatas saturu man vecāki lasīja priekšā, bet patiesībā tā īsti neatceros. Bet pilnīgi noteikti to lasīju atkal un atkal. Tai skaitā vienu reizi grāmatu izlasīju krievu valodā, kurā man šķita, ka varētu būt "pilnā versija", jo tas bija drusku nopietnāka paskata izdevums - pirkts Ukrainā un noformēts tā kā grāmata pieaugušajiem, nevis kā bērnu grāmata. Šķiet gan, ka nekādu atšķirību saturā nebija.

Vienmēr esmu sevi dēvējis par britu filmu cienītāju, un reizēm man ir sanācis skatīties tādas miglainajā Albionā uzņemtas filmas, kuras neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks nesauktu par labām. Jā, man ir vājība, un es to atzīstu.

Man šķita, ka Jana Martela romānu Pi dzīve es lasīju kaut kad nesen. Kā izrādās - 2007.gada decembrī. Tad jau laikam nav brīnums, ka daudzas sižeta detaļas biju piemirsis. Labi gan, ka blogā par to arī toreiz uzrakstīju un pārmaiņas pēc - gana sakarīgi, tai skaitā par tīģera vārda Richard Parker nozīmi.

2010.gada septembrī skatījos paša Tūra Heijerdāla uzņemto dokumentālo filmu Kon-Tiki un toreiz tā uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu.

Ieraugot, ka Peilina Brazīlija beidzot iepeldējusi Pirātu līcī, uzreiz acīs iekrita komentārs, ka šis dokumentālo raidījumu cikls esot slikti maskēta komunisma propaganda, taču no BBC pediņiem jau neko citu nevarētu gaidīt. Mani tas, protams, ieintriģēja.

Filmas "Septiņi psihopāti" galvenais varonis Mārtijs atkārtoti apgalvo, ka viņš nevēlas, lai viņa filma par psihopātiem būtu truls holivudas gaļas gabals, bet patiesībā filma būs par mīlestību. Tiesa, kāds draugs viņam aizrāda, ka Mārtijs no mīlestības neko nesaprot, ne velti visas sievietes filmā mirst pāris minūšu laikā pēc savas parādīšanās uz ekrāna, tā arī nepateikušas vairāk par pāris vispārīgām frāzēm. Bet tā nu Mārtijs redz pasauli.

Vudija Alena filmas noteikti ir tā stila kino, kuru tu arvien labāk sāc saprast, kļūdams vecāks. Dzīves situācijas, kuras tev astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā šķiet neiespējamas un absurdas, ar katru gadu arvien vairāk parādās tavā paša ikdienā. Līdz ar to viņa joki kļūst arvien smieklīgāki un viņš pats - arvien saprotamāks. Tiesa, "Zelig" galīgi nav viena no tām viņa filmām, kuras skatāmas ar smiekliem un asarām vienlaicīgi. Nē, šī ir godīga komēdija, kura pievēršas kādam citam dzīves aspektam un nevis raižu māktajai seksualitātei.

Uznācis besis, un nezinu, vai man izdosies šīs filmas aprakstu arī pabeigt, bet nekas, mēģināšu.

"Cloud Atlas" ir ļoti krāšņa un ambicioza filma. Kā gan citādi varētu būt, ja to ir radījuši brālis un māsa Vačovski (Matrix režisori) un Toms Tikvers (Run Lola Run). Filmas darbība izvēršas vairāku gadsimtu garumā un tā norit dažādos kontinentos, dažādās sabiedrībās, taču to visu caurvij kopīgas tēmas un noskaņas. Un aktieri, kuri dažādos laikmetos atveido dažādus personāžus. Reizēm te varētu runāt par pārdzimšanu, bet ne tādā mērā, ka Toma Henka atveidotais personāžs dažādos laikmetos ir viens un tas pats, lai gan - varbūt tomēr ir. Filmas centrālā doma ir tāda, ka neviens no mums nav vientuļa sala, bet mēs pastāvam tikai mijiedarbībā ar citiem un ikviens mūsu lēmums - labs vai slikts, nepaliks bez sekām, bet atspoguļosies citā vietā un laikā.

Lai arī filmas nosaukums vēsta "The Kid with a bike" jeb "Zēns ar velosipēdu" tās sākuma daļā mums rāda zēnu bez velosipēda, turklāt velosipēda trūkums ir šī zēna būtības centrālā sastāvdaļa, vismaz ārēji. Pēc tam viņš velosipēdu atgūst, taču, protams, ne jau velosipēds ir tas, kā viņam patiesībā pietrūka.

Lai arī pēc pirmās šī seriāla sezonas blogā ierakstīju, ka turpmākās neskatīšos, tā sanāca, ka noskatījos gan, tikai par sezonām nr.2-4 tā arī neuzrakstīju faktoīdā. Taču tagad, kad seriāls ir pilnībā noslēdzies, varu uzrakstīt vismaz kaut ko līdzīgu kopsavilkumam.

Šī ir viena no tām filmām, kuru gribēju noskatīties tās nosaukuma dēļ vien. Gaidīju no filmas, ka tā būs jauka, sirsnīga, mazliet dīvaina un noteikti - atmiņā paliekoša, iespējams, kas līdzīgs "Juno" vai "Wristcutters". Taču realitātē izrādījās, ka tā ir līdzīga Nick And Norah`s Infinite Playlist.

Turpinot iepazīt Michael Frayn daiļradi, šoreiz izvēle krita par labu filmai Clockwise. Esmu šokēts, kā sanāca, ka šo filmu nebiju redzējis iepriekš - kā nekā tajā piedalās John Cleese un savulaik es skatījos vienu šī bijušā Monty Python dalībnieka filmu pēc otras un pat nokaitināju Normi ar to, ka pieminēju viņa vārdu vietā un nevietā.

Šī filma ir balstīta uz Maikla Freina tāda pat nosaukuma lugas un tieši Freina dēļ es to skatījos. Proti, izlasījis visai sviestaino romānu Skios, es secināju, ka man patīk šis sagadīšanos pilnais humors un ka varētu būt interesanti noskatīties kādu filmu, kurā tas izmantots. Šī bija pirmā, kas gadījās pa rokai.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka mēs ar Lieni nebijām noskatījušies šo Džonija Depa filmu - viņa ir fane, bet es parasti neprotestēju, jo vismaz agrākos gados Deps parasti piedalījās labās filmās (pirms viņš kļuva par pastāvīgu Karību jūras pirātu un kamēr Tims Bērtons uzņēma jēdzīgas kvalitātes kino). Tiesa, Roberts Rodrigezs nav viens no tiem režisoriem, kura vārds man automātiski asociējas ar kaut ko diži labu - līdzīgi kā Kventins Tarantino, Rodrigezs allaž ir spēlējies ar B klases kino elementiem, taču atšķirībā no Tarantino Rodrigezs ne reizes nav radījis kādu tik episku stāstu, lai kičs to tikai padarītu labāku.

Vienmēr esmu ja ne gluži lepojies, tad vismaz izcēlis kaut kādu pamatzināšanu trūkumu manā kino skatītāja biogrāfijā. Līdzās "Titānikam" es joprojām neesmu noskatījies nevienu "Alien" sāgas filmu, tālab man nav pilnīgi nekādas attieksmes pret Sigurniju Vīveri un es pat nezinu, vai Plēsoņa (tas, kas Predator) nāk no šīs pašas sāgas vai arī viņš tikai sastop Svešo filmā Alien vs Predator (kuru es, protams, arī neesmu redzējis). Uz šo jautājumu rast atbildi, protams, nebūtu grūti, jo Google nav novietota tālākajā plauktā, bet šobrīd man nav nekādas vēlmes noskaidrot, kā tad īsti ir patiesībā.

Kaut arī šīs filmas galvenais varonis Marks jau astoņus gadus ir nopietnās attiecībās ar Ebiju, kuru viņš ļoti mīl, viņš nav gatavs ģimenes dzīvei, nebūdams pietiekami emocionāli nobriedis. Briedumu viņa gadījumā neveicina arī viņa profesija - Marks visu mūžu ir sapņojis kļūt par komiķi, bet pagaidām labākais, ko viņam ir izdevies sasniegt, ir darbs pie letes bārā, kurā uzstājas komiķi. Ja reizēm gadās, ka aizkavējies uzaicinātais viesmākslinieks, arī Marks tiek uz skatuves ar saviem jokiem, kurus gan neviens par smieklīgiem neatzīst. Kāpēc? Tāpēc ka tie nav smieklīgi.

Ar šo filmu noslēdzas Kristofera Nolana Betmena triloģija. Pirmā filma man ne visai patika, otrā šķita teju vai izcila, šī - kaut kur pa vidu starp abām iepriekšējām.

Vai filma, kurai nosaukumā ir Leonarda Koena dziesma, var būt slikta? Droši vien, ka var, bet šis nav tas gadījums.

Katru jaunu filmu par ceļošanu laikā es gaidu ar nepacietību, ja vien iepriekš nav zināms, ka šī filma būs totāls mēsls. Nekas, ka es neticu ceļošanai laikā - man vienkārši patīk šī premisa, kas paver neierobežotas iespējas paradoksiem, loģikas caurumiem un prāta mežģiem.

Lai arī tās nosaukums var likt domāt citādi, šī tomēr ir filma. Un vienlaikus nav.

Pēc paviesošanās Sedā bija grēks nenoskatīties filmu par šo visai īpatnējo Latvijas mazpilsētu. Ar ko Seda ir sevišķa? Skaidrojumam šeku diagramma:

Tu kā pavisam normāls cilvēks ņem un dodies uz Parīzi, lai satiktu savu sešus gadus veco meitu, bet bijusī sieva izsauc policiju, jo tev ar tiesas spriedumu ir aizliegts viņām tuvoties. Tu iekāp autobusā un tajā aizmiedz, bet pamodies atklāj, ka tavs koferis un naudasmaks ir pazuduši. Tu apmeties uz dzīvi sliktākā ūķī nekā jebkurš hostelis, kurā man ir nācies būt, pat Tallinas Marina Keskus ar matraci piemīzušo prostitūtu bija foršāks. Blakus istabā dzīvo milzīgs melnādains tēvainis, kurš koplietošanas podā nekas nenolaiž ūdeni. Tu esi rakstnieks, kura vienīgais romāns bija salīdzinoši populārs, bet naudas tev nav. Arābs, kuram pieder viesnīcai attāli radniecīgā vieta, kur tu mitinies, tev piedāvā darbu - pa naktīm sēdēt un vaktēt monitoru, kurā laiku pa laikam parādās aizdomīgi tipi, kuri tev ar pulti jālaiž iekšā. Tu nezini, kas tie par cilvēkiem un kur viņi dodas, bet labākajā gadījumā tu esi iekšā laidējs narkotiku tirgotavā. Sliktākajā - tu droši vien to negribētu zināt.

Šo filmu bija paredzēts skatīties pirms vairākiem mēnešiem pie @aigarius, taču toreiz no CAM kvalitātes atteicāmies par labu District 9. Šoreiz savukārt to saņēmāmies skatīties, kad mūs apciemoja udajs_16. Kā nekā - viņš bija paviesojies pie Shed in Swamp, tad arī Cabin in the Woods viņam varētu patikt.

Neatceros, kuram latviešu rakstniekam bija stāsts par rakstnieku, pie kura kādu dienu ieradās viņa uzrakstīts personāžs un ievācās uz dzīvošanu, jo autors viņu bija radījis kā nepietiekami pārtikušu un, ja nemaldos, alkoholiķi. Šajā filmā notiek gandrīz tas pats, ar to vien atšķirību, ka Rūbija Spārksa ir simpātiska jauna sieviete, kura nemēdz pievemt sava radītāja kurpes. Tiesa, grāmatā kurpju pievemšanas arī nebija, tā ir mana отсебячина.

Kā tu reaģētu, ja ieraudzītu vietējā avīzē sekojošu sludinājumu: "MEKLĒJU: Kādu, kas ar mani kopā atgriezīsies pagātnē. Šis nav joks. Samaksa pēc atgriešanās. Jāņem pašam savi ieroči. Esmu šo iepriekš darījis tikai vienreiz. DROŠĪBA NETIEK GARANTĒTA."

Visas savas aktiera karjeras garumā Džeks Bleks cītīgi ir strādājis pie tā, lai jebkurā filmā skatītāji, viņu ieraugot, uzreiz zinātu, kādu personāžu viņš atveidos. Proti, to pašu, kas viņš ir bijis visur, sākot ar Tenacious D un beidzot ar sviestaino akmens laikmeta komēdiju. Un te pēkšņi Bleks pārtop par Bērniju Tīdi.

Vudijs Alens par savas jaunākās filmas darbības vietu izvēlējies Romu, turpinot pēdējās desmitgades laikā sev raksturīgo praksi uzņemt filmas ārpus dzimtās Amerikas. Kā jau tas ir Alenam raksturīgi, bez grandioza budžeta viņš spēj savās filmās savākt tādu aktieru ansambli, par ko daudzi komerciāli veiksmīgāki Holivudas ļaudis varētu vien sapņot. Tā šajā filmā viņa rīcībā ir: Penelope Krusa, Džūdija Deivisa, Elēna Peidža, Džese Aizenbergs, Aleks Boldvins, Roberto Benīni un vēl vesela plejāde itāļu kino personāžu.

Sanāca, ka visai ilgi nevarēju saņemties noskatīties šo filmu un beidzot līdz tai tiku, būdams visai labi slims ar angīnu, tadējādi filmu skatījos daļējā zombija stāvoklī, kas patiesībā pat nebija slikti, jo tā ir gana nesteidzīga, lai to varētu baudīt šādā režīmā.

Irāna ir valsts, kurā katru gadu tiek uzņemtas vismaz dažas izcilas filmas, par spīti tam, ka tur valdošais islāma režīms nebūt neveicina šādu radošumu. Nezinu, kādas kvalitātes ir valsts atbalstītais kino (un vai tāds vispār ir), bet neatkarīgās filmas Irānā taisa tiešām kolosālas, par spīti tam, ka visi tajās iesaistītie cilvēki visai nopietni riskē, domājams, reizēm arī ar savu dzīvību.

"Neaizskaramie" Francijā kļuva par vienkārši mega kases grāvēju, turklāt filma var lepoties ar lieliskiem panākumiem arī ārpus savas dzimtenes, kam noteikti par labu nāk tas, ka, atšķirībā no iepriekšējā lokālā superhita "Bienvenue chez les Ch`ti" šī filma nepazūd tulkojumā - tā ir tikpat labi mērķēta uz starptautisku auditoriju kā uz lokālo.

Greims Čepmens bija galvenā zvaigzne Monty Python pilnmetrāžas filmās, taču ārpus tām jāatzīst, ka viņa karjerā pēc Lidojošā cirka izjukšanas bija visai skumja un varbūt pat traģiska.

"Frankenweenie" ir Timam Bērtonam ļoti īpaša filma, tā varētu domāt. Kālab tā varētu domāt? Tālab, ka šī filma bija viņa pēdējais darbs pirms kļūšanas par pilnmetrāžas kino režisoru, un 2012.gadā, teju 30 gadus pēc oriģinālā "Frankenweenie" iznākšanas Bērtons ir atgriezies pie šīs filmas. Ar to vien atšķirību, ka vecā filma ir aktierfilma, kamēr jaunā - animācijas. Kad man radīsies iespēja noskatīties jauno filmu, vēl nezinu, tālab noskatījāmies veco.

Filma, kurai (vēl to nenoskatoties) jau bija saraksts ar plusiem un mīnusiem.

Pirms vairākiem gadiem, kad tika noskatītas visas iepriekšējās Vesa Andersona filmas, šķiet, atzinos šim režisoram mīlestībā, caur blogu, protams, un ne tādā ziņā, ka es pēkšņi būtu homoseksualizējies, bet fakti ir tādi, ka Andersonu kā kino burvi es pilnīgi noteikti apbrīnoju. Viņa jaunākais veikums - "Moonrise Kingdom" - visai droši nonāks tajā pašā iecienīto filmu plauktiņā, kur viņa iepriekšējie darbi.

Katru reizi, kad pie mums gadās kādi kaučsērferi, piedavājam viņiem ar mums nobaudīt kādu kino pasaules brīnumu. Reizēm gadās, ka mana izvēle ir katastrofāla, kā, piemēram, tai reizē, kad ar čali no Austrālijas skatījāmies dāņu filmu par miesniekiem, kas sāk slaktēt cilvēkus un tirgot viņu gaļu.

Šī ir piektā pēc kārtas Tima Bērtona režisētā filma ar Džonija Depa piedalīšanos. Un septītā - ar Helēnu Bonamu Kārteri. Tas liecina par zināmu pastāvību, un arī filmas stils seko tai pašai pastāvībai, kura laikam gan ir caurvijusi visu Bērtona kino karjeru. Viņš ir režisors, kurš māk uzburt krāšņas pasaules, bet ne tik ļoti labi - radīt viengabalainas filmas. "Tumšās ēnas" šajā ziņā nav nekāds izņēmums - atkal jau visi var slavēt viņa uzburto septiņdesmito gadu mazpilsētu ar gotisko pili un vampīru, kurš droši vien ļoti labi iederas pasaulē, kur Alice Cooper ir populārs, bet kaut kas visā šajā izcili labi kopā nelīmējas.

Šo seriālu sāku skatīties ar lielām cerībām, ka tas varētu būt vairāk nekā vienkārši labs, un pirmā noskatītā sērija (kas hronoloģiski patiesībā bija otrā) manu sākotnējo interesi tikai uzkurināja. Kā gan citādi varētu būt - ne katrā seriālā tu redzi piedalāmies Džoniju Depu, kurš liek pundurim līst tualetes podā un mēģina atriebties Rikijam Džerveisam par tā visai nesaudzīgajiem vārdiem Golden Globes ceremonijā Depa filmai The Tourist. Deps šeit atveido pats sevi (protams, nedaudz kariķētā veidā), un ir lielisks.

Globālā pasaule ir vienkārši neaprakstāmi sarežģīta. Ņemsim par piemēru šo filmu. Tā visur tiek dēvēta par franču filmu, lai gan faktiski tās budžetā 64% ir Francijas, 14% Beļģijas, 12% Itālijas un 10% Marokas pienesums. Arī filmas režisors Radu Mihaileanu tiek skaitīts par francūzi, lai gan pēc tautības viņš ir ebrejs, kas dzimis Rumānijā (un viņam ir tipisks rumāņu vārds un uzvārds). Un šajā ebreja režisētajā franču filmā vairums aktieru ir arābi, turklāt vairāki centrālo lomu atveidotāji - palestīnieši. Domājams, ka īsteni ticīgajās Islāma zemēs šī filma varētu būt aizliegta, jo tās vēstījums visai slikti iet kopā ar džudistēm parandžās.

Varētu teikt, ka šī ir vienkārša "boy meets girl" kategorijas filma, taču laikam tā nav gluži tiesa. Zēns (Henry Hopper, leģendārā Denisa Hoppera dēls) ir apsēsts ar nāvi - visu savu brīvo laiku (un tāds viņam ir viss laiks, jo skolā viņš neiet) viņš pavada, apmeklējot dažādu svešinieku bēres, viņam patīk uz asfalta zīmēt sev apkārt kontūru un vēl viņam ir draugs - japāņu kamikadzes no 2.Pasaules kara spoks. Meitenei (Mia Wasikowska) savukārt ir smadzeņu audzējs un atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Šajos trīs mēnešos viņa varētu palīdzēt zēnam rast ticību tam, ka dzīvot ir vērts.

Nez, kurš vairāk uztvēra sevi par šīs filmas galveno varoni - Roberts Smits vai Ozijs Osborns? Pusmūža izbijis rokzvaigzne, kas joprojām ikdienā lieto milzīgu daudzumu kosmētikas un uzvedas kā tipāžs, kuram skābe saēdusi smadzenes - kustas lēni, runā lēni un tizli spiedzošā balsī un, šķiet, tikai aptuveni nojauš, kurš gals ir jāslauka ar papīru.

Šīs filmas centrālā sižeta līnija ir visai tāla no globāli nozīmīgas. Doma ievest Jemenā lašus, lai tur būtu iespējams nodarboties ar to makšķerēšanu, nešķiet kaut kas tāds, par ko būtu vērts sevišķi aizdomāties. Tieši tāpēc, kad par šādu ieceri filmas sākumā uzzina lašu eksperts doktors Alfrēds Džonss (Evans Makgregors), savādāk kā par joku viņš to uztvert nespēj. Taču izrādās, ka laiki ir skarbi, Lielbritānijas attiecības ar Tuvo Austrumu valstīm - draņķīgas, galvenokārt kara Afganistānā dēļ, un valdība izrādās ieinteresēta atbalstīt nedaudz ķertā Jemenas šeiha ideju par lašu ieviešanu. Turklāt šajā projektā doktoram Džonsam būs lemts strādāt ar ļoti pievilcīgu sievieti no investīciju kompānijas (Emīlija Blanta), kas varētu vēl vairāk sašķobīt viņa jau tāpat brūkošo laulību. Harietai gan pašai arī ir draugs - seksīgais karavīrs Roberts, taču viņš tiek nosūtīts uz Tuvajiem Austrumiem un pazūd bez vēsts.

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās es biju domājis, ka šī būs filma par mani un Lieni - par to, kā ir, kad (gandrīz) visiem taviem draugiem ir bērni un tu esi tāds kā baltais zvirbulis, kuram nav. Tiktāl patiesībā man bija taisnība, taču es biju gaidījis, ka kārtis tiks izspēlētas pavisam citādi. Tikām šajā filmā izrādās, ka draugi ar bērniem ir ķildīgi, mūždien neapmierināti viens ar otru un tāpēc galvenie varoņi - kuri nekad nav bijuši "pāris", bet tikai labākie draugi (neizplūdīšu tēmā "labākā draudzība starp puisi un meiteni") izlemj, ka viņi "uzhakos sistēmu". Proti, gan viņš, gan viņa vēlas bērnu, taču bērns (atbilstoši filmas loģikai) kļūst tev svarīgāks par cilvēku, ar kuru kopā tu šo bērnu esi radījis, nonāvējot mīlestību. Tāpēc viņiem būs kopīgs bērns un pēc tam, kad bērns jau būs piedzimis, viņi varēs turpināt meklēt savu īsto un vienīgo mūža mīlestību, vienlaikus uz pusēm dalot rūpes par bērnu.

Filma par Indiju, kurā filmējusies vesela plejāde spožāko vecās paaudzes britu aktieru - kā gan es varētu ko šādu palaist garām? Džūdija Denča, Megija Smita, Toms Vilkinsons, Bils Naitijs. Dažādu iemeslu dēļ vairāki ne gluži jauni briti nonāk viesnīcā Indijā, kurai būtu lemts viņiem kļūt par alternatīvu veco ļaužu pansijai pašu dzimtenē. Viņu motivācija ir ļoti atšķirīga. Pensionēts augstākās tiesas tiesnesis vēlas atrast savu jaunības dienu mīlestību. Pārliecinātai rasistei trūkst līdzekļu gurna transplantācijas operācijai Anglijā, tāpēc nākas braukt pie nīstajiem "tumšajiem". Laulāts pāris ieguldījis savus pensijas uzkrājumus meitas Interneta start-up uzņēmumā, kuram nekādīgi neizdodas start-up. Pēc vīra nāves, atklājusi, ka viņš ir bijis smagos parādos, atraitne ir spiesta pārdot kopīgo dzīvokli un izlemj, ka viņai ir nepieciešams beidzot pašai savā dzīvē uzņemties kaut ko darīt. Garlaikota, visu laiku pieskatot mazbērnus, sieviete dodas uz Indiju meklēt sev kārtējo vīru. Vientuļš vīrietis mēģina atrast sievieti kaut vai vienas nakts sakaram.

Šķiet, ka norvēģi ir viena psiha tauta - valstī, kuras galvenais vēsturiskais varonis ir Tūrs Heijerdāls (vai alternatīvi - Roalds Amundsens), gandrīz katrs otrais pusi savas dzīves pavada, klaiņojot pa akmeņiem. Vismaz šāds iespaids man tagad ir radies. Ar šo filmu mēs iepazināmies, kad braucām ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, kur ieraudzījām, kā viens čalis dodas pārgājienā ar suni pa ziemu kaut kur tālos ziemeļos. Uz prāmja gan filma tika rādīta bez skaņas ar subtitriem somu valodā, bet mums radās vēlme noskaidrot - kas tur īsti bija par lietu.

Šis bija pēdējais Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikls, ko nebijām noskatījušies. Kāpēc nebijām - tas ir labs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iespējams, tādēļ, ka Ernests Hemingvejs manā absolūto elku topā nav atrodams.

Tā kā Liene ir saķērusi kaut kādu tizlu ķīniešu vīrusu, ko Normis atvedis no Mao dzimtenes 2011.gada vasarā (ja var ticēt šādai mēreni neticamai premisai), šovakar mums nebija iespējas izbaudīt kādu intelektuālā kino šedevru, jo smadzenes nestrādā īsti labi ne slimajai Lienei, ne nepierasti daudz mājas darbos iesaistītajam man, tālab sanāca tā, ka mēs skatījāmies filmu, kura ne mazākajā mērā nav nosaucama par intelektuāli piesātinātu. Ja kas - es būtu ļoti priecīgs, ja šo aprakstu, kas sākas ar pilnīgi bezsakarīgu ar filmu nesaistītu ievadu, rītdien nebūtu iespējams ieraudzīt DELFI sadaļā Aculiecinieks, kurā manu filmu pseidoaprakstu komentāri droši vien ir tik baisi, ka man acis saplīstu, tajos kaut uz mirkli ieskatoties, ko es tieši tālab piesardzības labad nedaru.

Tomēr seriālam Episodes otrā sezona tika uzņemta, un tas ir ļoti forši. Tiesa, šajā mirklī gan ar teju vai absolūtu pārliecību varu apgalvot, ka trešās sezonas nebūs, jo otrā sezona ļoti smuki noslēdz apli un nekas vairāk tur sakāms nebūtu, turklāt šajā seriālā ir iesaistīts pārāk daudz angļu, kuriem galīgi nepatīk stiept lietas garumā. Ja runa, protams, nav par Doctor Who, kurš spēj turpināties teju līdz bezgalībai.

Patiesībā mēs bijām pie Aigara paredzējuši skatīties pavisam citu filmu - vienu no šī gada atzinīgāk novērtētajām šausmu filmām "The cabin in the woods", taču tā izrādījās pieejama tik zemā kvalitātē, ka nācās meklēt plānu B. Pārslēdzāmies uz citu filmu - "Abraham Lincoln: Vampire Hunter", taču jau pēc pirmajām pāris minūtēm sajutu, ka kaut kas nav tīrs šajā lietā, jo vampīri filmas ievadā uzvedās tā, kā parasti filmās uzvedas zombiji. Un patiesi - izrādījās, ka tā nebija vis Tima Bērtona producētā filma par vampīru mednieku, bet gan copycat studijas radīta filma par Linkolna cīņu pret zombijiem. Un ja jau pat oriģinālā filma diez vai ir kas diži vairāk par joku, ko gan varētu gribēt no viltojuma?

Lai arī neesam Sašas Barona Koena fani, esam redzējuši visas četras viņa pilnmetrāžas filmas. Tas liek domāt - ka varbūt tomēr esam fani, kaut arī neuzskatām, ka viņa filmas būtu kaut kas sevišķi labs. Tomēr viņš ir viens no tiem komiķiem, kuri visai stingri ietur savu specifisku līniju un kuri reizēm (bet ne vienmēr) zina, kā pareizi iepīt filmā kādu peņa joku, vienlaikus neparādot sevi pašu kā trulu idiotu.

Fransuā Ozona filmas parasti dzīvo ārpus laika un vides, kičam tajās ir lielāka nozīme nekā saturam, viņa vēstījums allaž ir jāuztver ar zināmu devu ironijas, un reizēm viņš spēj tevi vai mani kā skatītāju pozitīvi pārsteigt. Viņa jaunākā filma "Potiche", ja var ticēt Wikipedia, ir komēdija. Par šo gan filmā liecina visai maz, bet lai nu būtu. Tās galvenā varone (kuru atveido Katrīna Denēva) ir lietussargu rūpnieka sieva, kura īsti neatrod sev vietu šai pasaulē, jo patiesībā viņai nekur īsti vietas nav. Viņa ir mājsaimniece, kura nevar nodarboties ar mājsaimniecību, jo viņas ģimene tam ir pārāk bagāta. Viņa nevar doties sabiedrībā, jo viņai īsti nav sabiedrības. Vīru daudz vairāk interesē rūpnīcas problēma ar nemitīgi streikojošajiem strādniekiem un viņa paša mīļākā - sekretāre Nadēža. Rezultātā Suzannai Pujolai ir tipiskas trofeju sievas statuss (ja nu kas - fabrika bija viņas pūrs), taču visam ir lemts mainīties, kad viņas vīram atgadās infarkts, un Suzanna pārņem pati vadību pār fabriku, jo vīrs to gluži vienkārši nevar.

Vispār jau šo filmu vajadzēja skatīties 3D variantā, bet īsti šādas iespējas man nebija. Verners Hercogs, kā zināms, ir viens no retajiem režisoriem, kam vienlīdz labi vienmēr paticis strādāt dokumentālajā un mākslas kino, un - pārkāpt robežas starp vienu un otru abos virzienos. Arī šajā filmā, kura pamatā ir dokumentāla, Hercogs ir izmantojis pāris trikus, lai izliektu to Visumu, kurā viņš darbojas. Taču filmas materiāls ir gana aizraujošs arī bez albīniem radioaktīviem krokodiliem, un te Hercogs var teikt paldies izciliem pagātnes māksliniekiem, kuri arī ir tie, kas padarīja šajā filmā rādīto alu īpašu. Īsi sakot - pirms aptuveni 30-35 tūkstošiem gadu kādā alā tagadējās Francijas dienvidos uzdarbojās ļoti spējīgi alu gleznotāji, kuru radītie attēli saglabājās līdzi mūsu dienām pateicoties nogruvumam, kas pirms 28 tūkstošiem gadu noslēdza šīs alas ieeju. 1994.gadā ala tika atklāta, kopš tā laika tajā iekšā ir viesojušies zinātnieki, un Vernera Hercoga kino grupa. Tev vai man kā tūristam šajā alā diez vai spīdētu pabūt, labākais, uz ko varam cerēt, ja tiks īstenoti franču plāni, varēsim apskatīt reāla izmēra alas kopiju kaut kur ne pārāk tālu no īstās alas. Kas gan, protams, nav gluži tas pats.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis nekādas skaidri formulētas attieksmes pret vienu no pēdējo 50 gadu nozīmīgākajām politiskajām personībām - Anglijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, sauktu par "dzelzs lēdiju", kas visus astoņdesmitos gadus turēja Lielbritāniju savas konservatīvās valdības grožos. Parasti Tečeri mūsdienās ir pieņemts atainot kā negatīvu personāžu (vismaz tajā pasaules daļā, ar kuru man ir lielāka saskarsme - iespējams, ka labēji konservatīvās aprindās Tečere ir pielūgsmes objekts), kas radīja Lielbritānijā bezdarbu, nodarbojās ar "konsolidāciju" un vēl iesaistījās Folklendu karā. Taču katram stāstam, protams, ir vairāk kā viena puse, un šajā filmā Mārgareta Tečere tiek parādīta ja ne gluži kā cilvēks - tad vismaz uz to pusi.

Par šo filmu vairāki cilvēki izteicās, ka tai piemērotāks nosaukums būtu "Tinker Taylor boring boring", kas droši vien ir asprātīgākā lieta attiecībā uz šo filmu. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad man gribējās, lai es varētu par filmu izteikties pozitīvi - man idejiski patīk piegājiens, ko praktizēja Džons le Karē - stāstus par specdienestiem pasniegt bez kaut kāda neadekvāta glamūra, pilnīgi atšķirīgi no Īana Fleminga pieejas. Vismaz Džordžs Smailijs pilnīgi noteikti nav Džeimas Bonda stila varonis, un arī šī filma par to, kurš no britu specdienesta vadošajiem darbiniekiem ir padomju spiegs, uzņemas tik lēnu tempu, kāds šādiem notikumiem varēja būt reālajā pasaulē. Ja gadījumā tu nezini, cik šī - spiegu - problēma tolaik britu zemē bija aktuāla, varu ieteikt iepazīties ar materiāliem par "Kembridžas piecīšiem".

Par spīti tam, ka droši vien tikai retais nosauks Irānu par ļoti demokrātisku un brīvu radošu darbību veicinošu valsti, tajā top visai daudz super augstas klases filmu. Un nav nekāds brīnums, ka šogad Irānas filma tika līdz pat Oskaram kā labākais kino darbs svešvalodā. Protams, ja visur gribētu saskatīt politiku (un to jau parasti patiešām var saskatīt), var apgalvot - ko nu tur, "A Separation" pie visām savām balvām tika ne jau tāpēc, ka tā būtu tik izcila filma, bet tāpēc, ka tā nav glaimojoša Irānā valdošajam režīmam un kā rezultātā - tā ir izmantojama par propagandas materiālu ar domu, ka šajā valstī nepieciešama "demokratizācija". Nezinu, vai kāds šādu teoriju ir bīdījis, bet šajā konkrētajā gadījumā tās būtu vienas vienīgas pupu mizas. Tad jau drīzāk "Kolka Cool" varētu uzskatīt par filmu, kas aicina gāzt Latvijā valdošo iekārtu, nevis šo Ašgara Farhadi radīto stāstu. No otras puses - es nebrīnītos, ja Irānas valdošie ļaudis tāpat uzskatītu par nepieciešamu šo filmu aizliegt, jo tie čaļi jau arī nav gluži normalitātes kalngals.

Tipiski, ka šīs multfilmas angliskajā nosaukumā ir drusku cits uzsvars kā oriģinālā - "Kaķa dzīve" tur ir pārtapusi par "A Cat in Paris" jeb "Kaķi Parīzē", liekot skatītājiem sagaidīt kaut ko mazliet citu nekā Francijas versijā. No otras puses, ne viens, ne otrs nosaukums, manuprāt, sevišķi neraksturo šo multfilmu. Kaut vai tāpēc vien, ka par kaķi šeit ir centrālāka meitene, pie kuras šis kaķis dzīvo (pa dienu), kuras tēti policistu ne pārmērīgi sen nošāva kāds mafijas darbonis un kuras mamma, kas arī ir policiste, par savu galveno dzīves uzdevumu ir izvirzījusi ļaunā Viktora Kostas notveršanu un tiesāšanu. Tikām ģimenei piederošais kaķis izrādās ir viens mežonīgs tipāžs, kurš pa nakti dodas tusēt pie kāda kaimiņos dzīvojoša zagļa-parkūrista (vai vismaz parkūristam līdzīga tipāža), kurš par spīti savai diezgan pretlikumīgajai darbībai ir brīnišķīgi jauks un foršs cilvēks. Vispār ar morāli šeit ir kā ir. Tikām ļaunais Viktors Kosta vēlas nolaupīt kādu īpaši vērtīgu skulptūru, kura šajā filmā ir tipisks "McGuffin" - kaut kas, kam tiek pievērsta milzīga vērība, bet kam reāli nav pilnīgi nekādas nozīmes.

"Another Year" ir ļoti īpaša filma, kaut vai tāpēc, ka tās galvenie varoņi ir vienkārši laimīgi cilvēki. Tas, manuprāt, ir visai liels retums, ka tu filmā redzi normālu laimīgu laulātu pāri, kuri ir kopā nodzīvojuši vairākus gadu desmitus, nav sākuši viens otru ienīst, neviens no viņiem "nešļūc pa kreisi" un visādi citādi viņi ir tiešām jauki un patīkami cilvēki. Viņš ir ģeologs, kas specializējas uz augsnes pārbaudēm ceļu būvniecībā, viņa - konsultante/psiholoģe. Trešais nozīmīgākais personāžs filmā gan nav tik mierīgs un laimīgs kā Toms un Džerija - viņas kolēģe no darba Mērija ir sieviete, kura par visām varītēm cenšas izskatīties jaunāka par saviem gadiem un radīt vieglas un meitenīgas būtnes iespaidu, taču fakti ir tādi, ka viņa nepavisam vairs nav tik jauna un rezultātā viņa izskatās tikai un vienīgi desperate. Iespējams, ka šī varone ir tas pats personāžs, kas iepriekšējā Mike Leigh filmā - vieglprātīgā un allaž nenopietnā Popija, tikai 20 gadus vēlāk. Mērija ir patiešām ļoti traģiska būtne savā nosacītajā komiskumā - un par spīti viņas brīžiem absolūti neadekvātajai uzvedībai Džerijai un Tomam viņas ir patiešām žēl. Protams, viņi nav sevišķā sajūsmā par Mērijas pilnīgi neadekvāto interesi par viņu dēlu Džo, kurš Mēriju uzskata labākajā gadījumā par tanti, bet galvenokārt viņiem sievietes ir žēl, jo ir skaidrs, ka viņu negaida laimīgas vecumdienas. Tāpat tādas nav gaidāmas Toma jaunības dienu draugam Kenam, kurš ir manāmi aptaukojies un kura dzīve ir īpaši vienmuļa un tukša.

Gados jaunā simpātiskā medmāsa Sema dodas mājās pēc darba vakara maiņā. Pa ceļam uz dzīvokli viņai uzbrūk pieci tīņi maskās un atņem visu, ko vien var atņemt (lieki teikt, ka nekā daudz viņai nav, jo viņa ir medmāsa). Taču aplaupīšanas gaitā notiek kaut kas negaidīts - no debesīm nokrīt kaut kas (velns viņu zina kas), kurā atrodas citplanētietis. Mežonīgie tīņi to ņem un nogalina, jo... ko citu gan viņi varētu darīt. Taču izrādās, ka šis ir tikai mazs šīs sugas pārstāvis, un nāks vēl. Rezultātā Sema un pieci jaunieši tiek ierauti notikumu virpulī.

Kloda Berī "Čau, pamuļķi" ir visai tipiska franču jaunā viļņa filma, kura pārpratuma pēc radīta jau ievērojami pēc šī kino veida iziešanas no modes. Tās galvenie varoņi ir divi vīrieši ar ne pārāk spožām dzīvēm - jauneklis, kas tirgo narkotikas, un vecāks vīrietis, kurš strādā benzīntankā. Bensusans palaikam mēdz nozagt kādu motociklu vai mopēdu un uzpildīties benzīntankā pie Lambēra. Lambērs tikām ir tipisks īgņa, kas ne ar vienu jau vairākus gadus nav sarunājies, jo viņam ir nopietna psiholoģiska trauma. Kādreiz viņš bija bijis veiksmīgs augsta ranga policists, kas domāja tik vien kā par savu karjeru, nepievēršot uzmanību tam, ka viņa paša dēls izauga par narkomānu un kļūstot vismaz pēc paša domām līdzvainīgs tajā, ka minētais dēls no pārdozēšanas nonāca citā pasaulē. Tad viņu pameta sieva, un viņš kļuva par benzīntanka darbinieku. Tagad viņš kļūst par tādu kā tēva vietas izpildītāju Bensusanam, taču tad, kad jaunieti viņa acu priekšā nogalina nozīmīgāki narkotiku karteļa pārstāvji, Lambērs izlemj sākt personīgo vendetu pret minētajiem keksiem.

Brauca reiz kāds virietis ar mašīnu, kura viņš veda kurpes pārdošanai. Smuka meitene stopeja, un vinš apstajās. Izradijas gan, ja partiesibā stopeja nevis smukā meitene, bet gan kaut kads ne super simpātisks krievu tautības čalis, un meiča vienkarši viņam šajā lietā palīdzēja. Bet Pako vairs nevareja čali nepaņemt, un rezultātā viņš iesaistijās visai īpatnēja roadtrip, kura centrālais element bija tajā, ka čalis vardā Nino nozaga viņa masiņu. Kapēc nozaga? Lai varētu pastilot meičžm.

Par Gaja Ričija "Šerloka Holmsa" otro daļu varu atkārtot visu to pašu, ko veltīju šīs filmas pirmajai daļai - lielisks action, taču šis pilnīgi noteikti nav tas pats Šerloks Holmss, kurš vairumu savu lietu risināja, nepieceļoties no krēsla savā Beikerstrītas miteklī. O, nē! Roberts Daunijs jaunākais kā Holmss dara teju visu to, ko Konana Doila varonis nekad nedarītu, un dara visai maz no tā, ko viņš darītu. Filmas centrā ir pretešķība starp Holmsu un profesoru Moriartiju, kas šķiet neizbēgami - tādā ziņā, ka šāda mēroga action filmā ir nepieciešams kāds grandiozs ļaunais antivaronis, tāds, kādi parasti ir sastopami komiksos, un Moriartijs šeit ir tieši šāds, vienlaikus tomēr esot gana niansēts un labi izstrādāts personāžs. Filmas sižets? Moriartijs grib uzsākt 1.Pasaules karu aptuveni 20 gadus pirms tā reālā sākuma, un šādā nolūkā viņš algo dažādas anarhistu organizācijas. Holmss grib apturēt Moriartiju. Agrāk vai vēlāk visam jābeidzas ar dūru cīņu kaut kur Šveices kalnos, jo jau pirmajā reizē, kad viņš tiek pieminēts, mēs uzzinām, ka Moriartijs ir ne tikai astronomijas profesors, bet arī boksa čempions. Un, kā pirms daudziem gadiem apgalvojis Čehovs - jā grāmatas sākumā parādās pistole, agrāk vai vēlāk tā izšaus. Ja kas - līdzās citām lietām, kas filmā neatbilst Konana Doila pasaulei, var pieminēt to, ka Holmss ir izlasījis Moriartija uzrakstītu grāmatu “Dynamics of an Asteroid”, lai gan grāmatās doktors Vatsons šausminājās par sava dzīvokļa biedra visai specifiskajām zināšanām, kuru komplektā neietilpa informācija par to, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis otrādi. Bet lai nu paliek - šī nav tā būtiskākā detaļa, kas atšķir filmu no grāmatas.

Since I find it too trooublesome to write onthe iPad in Latvian, thuis description will be in English. It certainly has nothing to do with the fact that for the upcoming weeks I`ll be employing a lot. A small girl is locked out of her mothers apartment, because her mother is a careless person that has forgotten about her daughter. She ends up with the old man next door, the daughter that is, who happens to be a collectionist of butterflies. Luckily he has not climbed out from a novel by John Fowles, so nothing too unpleasant happens, instead the gi rl joins the grumpy old man on a hiking trip where he wishes to find an Isabelle, a very rare kind of butterflies. During this journey the old man will learn new stuff about himself and he will learn to appreciate something that he did not appreaciate before. Meanwhile the girls mother reappears and is getting worried aobut what has happened to hier daughter, and police grows suspicious that the old man may indeed come from the Fowles novel, although noobody really mentions Fowles in this film.

Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.

Reiz sensenos laikos kaut kur tālā un teiksmainā zemē sauktā par Šveici dzīvoja jauns psihiatrs Karls Jungs. Viņš bija salasījies gudras grāmatas un augsti godāja kāda gados vecāka šīs pašas profesijas pārstāvja, saukta par Zigmundu Freidu, atziņas. Kādu dienu, kur gadies, kur ne, Jungu Kārlis tika pie jaunas pacientes - ebrejietes no Krievijas Sabīnes Špīlrainas. Sabīne bija drusku dīvaina meitene - kas gan droši vien ir visai raksturīgi cilvēkiem, kas nonāk trakonamos. Sabīnes ārstēšanā Kārlis izlēma izmantot kādu jaunu metodi - jau minētā Freida izgudrotu pieeju, kad tu pacientu ārstē, ar viņu sarunājoties. Nevis izmantojot tādas drošas un pārbaudītas metodes kā:

Mums uzsmaidīja tā laime šo filmu skatīties par veselām divdesmit minūtēm ātrāk kā citur Latvijā, taču apraksts top jau nākamajā rītā, līdz ar to nekādi nevaru pretendēt uz to, ka es būšu tas pirmais, kas Interneta vidē kaut ko pastāstīs par jaunāko Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists".

Ir viens čalis, viņš ir mākslinieks. Viņam ir sieva, viņa ir aktrise. Viņš ir francūzis, viņa ir itāliete. Viņai ir sakars ar citu vīrieti. Viņa pamet vīru. Vīrs izdara pašnāvību. Šādi varētu ļoti īsi atstāstīt šīs filmas sižetu. Vai to var atstāstīt arī garāk? Ir vēl otrs čalis. Viņš ir otrā plāna aktieris/statists. Filmas uzņemšanā viņš iepazīstas ar meiteni. Viņi tagad ir kopā. Viņš iepazīstas ar mākslinieku. Tas viņu un meiteni uzaicina pie sevis dzīvot. Tā viņi arī dara. Meitenei nepatīk, ka viņas puisis vairāk tusē ar mākslinieku un mazāk ar viņu. Nekāda homoseksuālisma tur gan nav, viņi ir tikai draugi. Kad mākslinieku pamet sieva un viņš pārdzīvo, bet aktieris viņu mierina, viņa draudzene ir totāli sašutusi un grib puisi pamest. Viņai tas gandrīz izdodas.

Romantiska komēdija par to, kā tika izgudrots vibrators. Izklausās nedaudz stulbi, ne? Taču patiesībā - pietiekoši vēsturei atbilstoši, tīri kā izglītojošs kino filma varētu būt ļoti pat ok. Proti, kā izrādās, vairāku gadsimtu garumā mediķi ārstēja sievietes, kas sirga ar "histēriju" (slimību, kura tā īsti neeksistē), veicot ārstnieciskas procedūras, kuras būtu grūti raksturot citādāk kā ar vārdu masturbācija. Un - tas jau izklausīsies vēl idiotiskāk - šajā darbā viņiem smagi nogura rokas, strādājot teju rūpnieciskos apmēros. Un kas šādā situācijā varētu līdzēt? Protams, ka kaut kas līdzīgs šim:

Šis man bija jauns piegājiens - dienā, kad esmu nupat izlasījis grāmatu, noskatīties arī pēc tās uzņemto filmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmai scenāriju rakstījis grāmatas autors - Niks Hornbijs. Vienlaikus gan jāatzīst, ka šai komēdijai, kurā galveno lomu atveido Kolins Fērts, ir saturiski un idejiski visai maz saistības ar šāda paša nosaukuma grāmatu. Jā, Fērta varonis ir "Arsenal" fans ar lielu stāžu, bet tas patiesībā arī ir vienīgais, kas vieno filmu un grāmatu. Filmai visam ir pilnīgi cita doma, savādāki akcenti, varoņa attiecības ar futbolu ir atainotas daudz paviršāk un trulāk, varoņi ir visai plakani un idejiski tur nav gandrīz nekā no grāmatas. Fērts brīžiem ir smieklīgs, bet biežāk nav, un kopumā filma ir visai garlaicīga un nemotivējoša saprast lietas būtību. Lasi grāmatu!

Es neteiktu, ka esmu lielā sajūsmā par filmām, kuru darbība norisinās cietumā. Jā, protams, ir izņēmumi (Shawshank Redemption, piemēram), taču "Pravietis" nav viens no tiem. Filmas galvenais varonis ir alžīriešu izcelsmes čalis, kas 19 gadu vecumā nonāk cietumā uz 6 gadiem par uzbrukumu policistam. Mums netiek parādīts, kas tur īsti notika, bet var saprast, ka Maliks jau kopš bērnības ir bieži pastrādājis dažādus noziegumus, tomēr viņš īstajam cietumam izrādās, ka nav gatavs - jau vienā no pirmajām dienām viņu noskata vietējie korsikāņu bandīti un izvēlas par instrumentu, ar kuru nogalināt cietumā esošu naidīgas organizācijas pārstāvi. Maliks sākumā pretojas šim ierosinājumam, taču sapratis, ka viņam ir tikai divi varianti - nogalināt vai tikt nogalinātam - izvēlas pirmo. Tā viņš pamazām kļūst par korsikāņu "sesto numuru", allaž tiekot gana labi pazemots, jo viņš jau nav korsikānis, bet tikai "smirdīgs arābs". Taču pamazām viņa prestižs aug, arī tāpēc, ka viņš pašmācības ceļā ir apguvis korsikāņu valodu, un tā viņš ar laiku kļūst visai tuvs padotais galvenajam korsikānim Cēzaram Lučiani. Laikam ritot, Lučiani noorganizē to, ka Maliks periodiski var tikt pie kādas brīvas dienas, kurā kārtot Lučiani darīšanas, taču čalis paralēli nodarbojas arī ar narkotiku tirdzniecību paša vajadzībām, tādējādi visai aizkaitinot Lučiani, kurš Maliku uzskata par savu īpašumu. Beigu beigās Lučiani dod Malikam uzdevumu sameklēt vēl čomus un nogalināt paša Lučiani bosu. Vai salīdzinoši pozitīvais varonis spēs to izdarīt?

Vēl viena filma, kas redzēta jau sen, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav tikusi aprakstīta blogā. Jāatzīst, ka šāda prakse nepavisam nav laba, jo šīs konkrētās filmas gadījumā vispār ar lielām pūlēm spēju atcerēties tās saturu. Šī ir uz šo brīdi jaunākā Sofijas Kopolas filma, ievērojama ar to, ka tā saņēma galveno balvu Venēcijas filmu festivālā, taču vienlaikus nevar teikt, ka par to būtu sajūsmā visi kritiķi - Rottentomatoes tās vērtējums nav nekas izcils.

"Beginners" ir drāma ar komēdijas elementiem, kas stāsta par cilvēku attiecībām. Eh, cik garlaicīgs pirmais teikums padevās! Tās galvenais varonis Olivers (Jūens Makregors) ir vairāk vai mazāk veiksmīgs dizaineris, kas nodarbojas ar albumu vāciņu sagatavošanu rokmūziķiem, kura tēvs pēkšņi 75 gadu vecumā (pēc sievas nāves) dēlam atklāj, ka visu mūžu viņš ir bijis gejs un tagad viņš grasās dzīvot īstu geja dzīvi. Un ne tik ilgu laiku vēlāk nomirst ar vēzi. Filmas darbība lēkā starp dažādiem Olivera dzīves posmiem - bērnību; laiku, kad tēvs dzīvo savu "geja dzīvi", un pēc tēva nāves. Filmas nosaukumam - "Iesācēji" - atbilst abi divi šie varoņi, jo viņi savā personīgās dzīves lauciņā ir iesācēji, un it īpaši tas attiecas uz Oliveru, kurš līdz šim nekad nav spējis izveidot sakarīgas ilgtermiņa attiecības, taču iespējams, ka franču aktrisē Annā (kura pati ir ļoti nepastāvīga) viņš būs atradis savu īsto otro pusi.

Šo filmu varētu teikt, ka noskatījos divreiz - vakar it kā noskatījos to gandrīz pilnā garumā, taču patiesībā tajā laikā pierakstīju Berlīnē atrastos slēpņus, rezultātā filmai nemaz nesekoju. Šovakar skatīšanās bija autentiskāka, lai arī ne gluži izcila.

Nezinu, vai tā ir korekta prakse, rakstīt savus iespaidus par filmu aptuveni 3 mēnešus pēc tās noskatīšanās, bet ar šo filmu man ir sanācis tieši šādi - "Inbetweeners" mēs skatījāmies decembrī, bet es nekādi nespēju saņemties par to uzrakstīt, un tikai tagad to beidzot daru. Turklāt šī filma pilnīgi noteikti nav tā vērta, lai par to domātu mēnešiem ilgi. Tā ir balstīta uz kaut kāda seriāla par četriem angļu tīņiem, un ir šo varoņu debija uz lielā ekrāna. Filma stāsta par to kā šie četri čaļi, kurus droši vien labākajā variantā varētu saukt par gīkiem, pēc vidusskolas beigšanas dodas uz Maljorku to party with the ladies. Viens no varoņiem nupat ir pašķīries ar savu draudzeni, un draugi uzskata, ka seksīgās dienvidu čiksas ir tieši tas, kas viņam (un vēl jo vairāk - viņiem) tagad ir nepieciešams. Protams, kā jau tas parasti dažādiem sekstūristiem gadās, nonākuši Maljokrā, viņi atklāj, ka viņi tur nav kļuvuši par gultasdieviem, bet joprojām ir tādi paši gīki, kā viņi bija iepriekš Anglijā.

"The First Day of the Rest of Your Life" (tavas atlikušās dzīves pirmā diena) ir filma par kādu franču ģimeni airāku gadu garumā, katram filmas varonim velot kādu filmas segmentu, kurā mēs iepazīstam tieši šī varoņa dzīves (iespējams) nozīmīgāko periodu. Filma sākas gaužām skumji - ar lēmumu iemidzināt ģimenes 18 gadus veco suni, kura turpmāka dzīvības vilkšana būtu vienas vienīgas ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Jāatzīst, ka šīs ainas iespaidā es biju jau gandrīz gatavs slēgt šo filmu ārā, jo ja ir viena lieta, ko man filmās ir grūti izturēt, tad tās ir dzīvnieku ciešanas. Pareizāk sakot - es nevis to nevaru izturēt, bet es to nevēlos izturēt, jo šāda veida mazohisms man ir pilnīgi svešs. Tomēr izrādās, ka dzīvnieku ciešanu šajā filmā vēlāk vairs nebūs, taču tā vietā būs gana daudz pārdzīvojumu ģimenes locekļiem. Meita, kura ilgu pārdomu rezultātā izlēmusi, kuram no diviem pretendenteiem dāvāt savunevainību savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā (obviously izrādās, ka abi varianti bija nepareizie), dēls, kurš mācās par ārstu un kuram ne pārmērīgi grandiozi izvēršas viņa laulības dzīve, otrs dēls, kurš tā īsti ne par ko nekļūst, tēvs, kurš strādā par taksistu un allaž ir bijis nepietiekami labs savam tēvam, māte, kura jūtas, ka viņa vairs nav gana skaista un pievilcīga. Vispār jau - nav te nekāda vienota sižeta, ir atsevišķas epizodes, kuras varētu saukt par skečiem, ja tā būtu komēdija. Vienlaikus - kā jau franču filmā tas piedienas - komiskā te netrūkst, bet kopumā filma ir pilna skumjām epizodēm. Tā saņēma veselu plejādi ar Cēzara balvas nominācijām, dažās no tām arī uzvarēja, un neko īsti vairāk es pateikt nevaru - šī ir tipiska tāda filma, kas patiks tiem, kam patīk franču kino, un nepatiks tiem, kam franču kino ne visai iet pie sirds. Filmas pamatdoma, protams, ir ietverta tās nosaukuma - katra diena ir tavas atlikušās dzīves sākums, iespēja mainīties.

Par šo filmu (latviskais nosaukums: «7 dienas un naktis ar Merilinu Monro») ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Iespējams, tādēļ, ka to patiesībā nemaz neesmu redzējis, bet gan uzmodelēju to galvā, izlasot filmas subtitrus (variantu nedzirdīgajiem) un apskatot filmā redzamo aktieru bildes. Ceru, ka par šādu filmas "skatīšanos" kriminālatbildību ACTA neparedz :) Bet varbūt es par šo filmu uzreiz neuzrakstīju tādēļ, ka man par to neradās sevišķi izteiksmīgs viedoklis. Kaut vai tāpēc vien, ka pagājušā gadsimta vidus kulta aktrise, dziedātāja un sekssimbols Merilina Monro man ir salīdzinoši svešs putniņš, droši vien esmu redzējis tikai vienu viņas filmu - "Džezā tikai meitenes" jeb "Some like it hot", un viņas personīgā dzīve mani nekad nav diži aizrāvusi.

Gluži kā daudzi citi, es vispirms iepazinos ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Slaktiņa dievs, kā iespaidā radās interese par gaidāmo filmu, uz kuru sanāca gaidīt ilgāk, kā biju domājis, jo dīvainā kārtā tā man nekādi negribēja sapņos rādīties, līdz šonakt beidzot parādījās.

Nekad iepriekš nebiju aizdomājies, ka ģeoslēpņotājiem varētu būt daudz kas kopīgs ar putnu vērotājiem. Kas gan aizraujošs var būt tajā, ka tu no rīta iekārtojies ar binokli putnu vērošanas tornī un dienas garumā gaidi, kad tavā redzes lokā nokļūs kāds tārtiņš, vālodze vai mērkaziņa? Vienmēr pieņēmu, ka šis hobijs ir vienā aizrautības līmeni ar makšķerēšanu (neizprotu šo pasākumu). Taču šī filma man atklāja, ka arī putnu vērošana var kļūt par psihu sacensību, uzvara kurā normālam cilvēkam no malas var šķist vairāk nekā bezjēdzīga. Ja kas - kopīgs šajā pasākumā ar slēpņošanu ir tas, ka no tevis īsti netiek prasīti pierādījumi taviem skaitļiem - viss balstās uz dalībnieku godaprāta, un tam, ka tu esi novērojis ķivuli, pietiek ar tavu apgalvojumu, ka esi.

Beidzot tas brīdis pienāca - vakar, sasmēķējies opiju, redzēju Skorsēzes filmu "Hugo". Nez, vai atruna, ka filma redzēta narkotiskās fantāzijās ir labāka par variantu, ka filma būtu skatīta fiziski, bet nelegāli?

Tā vien pamazām man arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka Latvijas kino nemaz nav tik miris, kā pa gabalu šķiet. Ja par dokumentālo un animācijas kino man nekad šaubu nav bijis - šajos lauciņos pašmāju mākslinieki nekad nav bijuši zemē metami, tad ar mākslas kino gan ir bijis drusku švakāk. Taču pēdējo pāris gadu laikā esmu redzējis vismaz trīs patiešām kvalitatīvas pašmāju filmas - "Amaya", "Kolka Cool" un "Seržanta Lapiņa atgriešanās". Protams, par "Amaya" latviskumu var strīdēties un tad jau arī "Midsummer Madness" pa daļai ir latviešu filma, bet kopumā tas nekādā ziņā nav slikts rādītājs. Cita lieta, ka joprojām droši vien nav pat iedomājama latviešu kinofilma, kas spētu atpelnīt savu budžetu.

"Copie Conforme" jeb "Certified Copy" jeb "Apstiprināta kopija" ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis pēdējo dažu gadu laikā. Džiljeta Binoša un Viljams Šimels. Pieņemu, ka Šimels kā aktieris tev diez vai varētu būt zināms, jo pamatā viņš ir baritons operā un šī filma ir viņa pirmais darbs kino (57 gadu vecumā!), taču diez vai skatoties šo filmu tev viņa aktiera pieredzes trūkums šķitīs par traucēkli.

Ja tev šķiet intriģējoša filma par trīs musketieriem, kurā d`Artanjans izskatās pēc Džastina Bībera, Milēdija izpilda līdzīgus trikus kā Neo iekš "Matrix", kurā tiek iesaistīti lidojoši kuģi, bet karalis Ludviķis XIII ir neaptēsts tīnis, kurš kautrējas tuvoties savai sievai, jo nav pārliecināts, ka viņš viņai patīk, tikām karaliene Anna (kas pati ir tīne) ar lordu Bekingemu aizdomīgos sakaros nav stājusies. Turklāt trīs musketieri iepriekš ir bijuši tādi kā superaģenti, kas cīnījušies par Francijas interesēm pret tūkstošiem ļaundaru, bet zaudējuši savu statusu, kad viņus ar Bekingemu pievīlusi Milēdija. Ja kas - cik paskatījos Wikipedia, ja d`Artanjana jaunums ir kaut cik tuvs tam, kāds tas bija grāmatā, tad Ludviķim tobrīd vajadzēja būt jau ap 30 gadiem, un diez vai karalis jautātu padomus mīlas lietās kaut kādam lecīgam gaskoņietim.

Tā kā nebiju izmantojis iespēju noskatīties šo filmu, kamēr to rādīja kinoteātros, esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas deva iespēju man to iepazīt tagad, kamēr tā vēl nav oficiāli iznākusi DVD formātā (kādā to noteikti iegādāšos). Podnieka studijas filmas mani vispār ļoti interesē - gan jaunākās, gan mazāk jaunās. Patlaban augstākā prioritāte man ir noskatīties iespējami vairāk paša Podnieka uzņemto filmu, taču interesē, piemēram, arī JPS filmas "Vai citi", "Baltijas sāga", "ES".

1986.gadā Juris Podnieks uzdeva par leģendāru kļuvušo jautājumu: "Vai viegli būt jaunam?"

Kā šīs filmas sākumā atzīst pats Juris Podnieks, viņa filmai "Krustceļš" nekāds turpinājums nemaz nebija paredzēts. Taču sanāca tā, ka bija gan - Baltijas valstu izteiktajai vēlmei izstāties no Padomju Savienības, no Maskavas atbilde sekoja visai izteiksmīgā formā, kā rezultātā notika arī asins izliešana, it īpaši Viļņā, taču arī Rīgā, un barikāžu dienu upuru vidū bija divi Podnieka komandas operatori - Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Tālab vien ir skaidrs, ka šī filma ir emocionāli vienkārši nereāli smaga, it īpaši tāpēc, ka abos divos gadījumos notiekošais tika arī filmēts, un Slapiņa pēdējie vārdi Podniekam: "Filmē mani!" ir kaut kas tāds, kur nav nekas vairs piebilstams. Kā jau tas Podnieka filmām ir raksturīgi - šeit nav nekādas analīzes, cēloņsakarību meklēšanas, labo un slikto pretstatīšanas, nav pat īsti mēģinājumu noskaidrot - kas šāva, kāpēc šāva un kas bija tam visam aizmugurē. Tikai fakti, kurus nevar apstrīdēt, tikai skaudri un nežēlīgi kadri, kas atklāj tautas traģēdiju caur personisko traģēdiju. Tikai trīsdesmit minūtes kino lentes, bet cik daudz šajās minūtēs ietverts!

Pirms šīs filmas noskatīšanās man jau bija izveidojies priekšstats par to - biju jau gatavs uzrakstīt, ka vienīgais iemesls, kāpēc to visi tā slavē un nominē balvām, ir tas, ka tā ir pasniegta kā kaut kāda dižā māksla, kā kaut kas izcils - ņemt un uzfilmēt mūsdienās mēmo filmu un pasniegt to kā kaut kādu izcilo jaunumu. Rēķinājos, ka šādu filmu būs grūti noskatīties līdz beigām, miegainībai mijoties ar režisora augstprātību. Cik tālu es biju no patiesības!

Pols Kemps ir žurnālists, kas kaut kad piecdesmitajos gados dodas uz Puertoriko, lai tur strādātu vietējā avīzē. Pols iespēju robežās cenšas iegrožot savu alkohola patēriņu, taču iespēju viņam ir visai maz, lai neteiktu - nav nemaz, jo viņam ir gaužām vājš gribasspēks. Avīze, kurā viņš ir nonācis, atrodas brīvajā kritienā pretī bankrotam, tās galvenajam redaktoram nav pat tik daudz resursu un autoritātes, lai viņš varētu atlaist no darba mūžīgā dzērumā esošo stipri deklasēto tipāžu Moberg, kurš savu brīvo laiku (faktiski - visu) pavada, brūvējot dziras, kurās ir vairāk kā 100% alkohola (kad Kemps viņam aizrāda, ka tas neesot ķīmiski iespējams, Moberg pierāda pretējo, dodot tam savu biohazardu ieraut). Kemps piesaista vietējā netīro biznesa lietiņu kārtotāja Hela Sendersona interesi ar domu, ka Kemps varētu kļūt par to žurnālistu, kas sagatavo sabiedrību dažādiem nesmukiem gājieniem no Sendersona un viņa biznesa partneru puses. Jāatzīst, ka vienu triku no Sendersona bandas arsenāla arī Latvijā esam pieredzējuši - domu, ka ja tu gribi paaugstināt nodokļus par 5%, tev vispirms vajag paziņot, ka tu tos paaugstināsi par 10%, un tad ilga procesa rezultātā piekāpties sabiedrības spiedienam, līdz nolaist pieaugumu līdz 5% apmēram, tādējādi radot cilvēkiem iespaidu, ka viņi ir kaut ko ieguvuši un nevis zaudējuši. Cik atceros, kad pie mums sākās nopietnie taupības pasākumi, sākotnēji izskanēja visradikālākie risinājumi - ieskaitot "progresīvo ienākumu nodokli", kas faktiski nozīmētu tagadējo nodokļa likmi minimālajai algai un arvien lielāku un neadekvātāku jau algām kādu 500 latu apmērā, un tad pamazām šos super drakoniskos pasākumus aizstāja vienkārši drakoniski pasākumi, par kuriem varēja padomāt - ok, nu, tas tomēr nav tik traki, to vēl var pieciest.

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?

Slavenākais spāņu pervertiķis - kinorežisors Pedro Almodovars - ir atgriezies! Pērn Kannās nosacīti veiksmīgi izrādītā "Āda, kurā es dzīvoju" ir tieši tāda pati kā teju visas viņa iepriekšējās filmas. Atkal jau filmā netrūkst vardarbīgi noskaņotu vīriešu (šķiet, Almodovara pasaulē jebkurš heteroseksuāls vīrietis jau pēc definīcijas ir izvarojošs maniaks), ne transseksuālisma (nedaudz citā stilā kā citkārt viņa darbos, un tomēr), ne garīgi slimu personāžu. Almodovars nekad nav rādījis varoņus, kuri nebūtu interesanti psihiatriem, un šoreiz tādu arī nav trūkums. Pirms filmas noskatīšanās es biju pavisam citādāk izpratis to, kas tajā būs sagaidāms, jo no anotācijām biju pilnīgi pārpratis tās sižetu. Tas gan šajā gadījumā varbūt nav tik traģiski, jo īsti jau principiālas atšķirības, kālab mana sākotnējā izpratne par filmas saturu būtu sliktāka par to, kas redzama uz ekrāna, droši vien nav. Arī tev es neko par filmā notiekošo sevišķi nestāstīšu - ja vien tikai brīdināšu, ka tajā ir visai daudz ne pārāk estētiski baudāmu ainu (ieskaitot Almodovara mūžīgo kaislību - izvarošanas ainas).

Pārmaiņas pēc nestāstīšu, kur un kā es skatījos šo filmu, tev tak ar ir fantāzija, ko likt lietā.

Šonakt es sapnī noskatījos filmu "Albert Nobbs". Var, protams, gadīties, ka mans sapnis nebija 100% precīzs, bet kālab gan lai es neticētu savas bezapziņas spējai sajust vibrācijas gaisā un projicēt pa tiešo uz smadzenēm kādu filmu? Pieņemu, ka pagaidām, kamēr cilvēka domu nolasīšanas tehnoloģija ir vēl tikai autiņos, par autortiesībām pakļautu darbu sapņošanu kriminālatbildība vēl nav piemērojama.

Tā kā tagad visiem jābūt piesardzīgiem, lai, pasarg Dievs, nenocitētu kādu ne pārāk sen ķelli nolikušu klasiķi vai kādā citā veidā neizsauktu uz sevi lāstu lielu sodu apmērā, uzreiz tevi nomierināšu - šo filmu es noskatījos pilnīgi legālā veidā kinoteātrī. Vai arī DVD veidā, ko pilnīgi likumīgi paņēmu nomā. Iespējams - ārzemēs. Varbūt izmantoju kādu "pay per view" pakalpojumu. Bet varbūt es šo filmu nemaz neesmu redzējis un tagad tikai fantazēju par to, kāda tā varētu būt, reklāmas rullīša iespaidā. Reklāmas rullīšus taču skatīties ir atļauts? It īpaši - kinoteātrī pirms citas filmas seansa. Vai DVD sākumā.

Šo filmu es mēģināju saņemties noskatīties ilgu laiku. Ļoti ilgu laiku, ja nekļūdos - ne mazāk kā piecu gadu garumā, drīzāk vairāk. Pirms vairākiem gadiem Ženēvā noskatījos pirmās 40 minūtes (no filmas garās versijas), kaut kad 2011.gada nogalē - noskatījos līdz pusei kino versiju (filmas režisora versija ir 5 stundas gara, kino - 3 stundas un 8 minūtes). Vakar beidzot noskatījos filmu līdz galam (atkal - kino versijā). Un - lai arī mana gadiem ilgā epopeja ar šo filmu liek domāt pretējo, izrādījās, ka tā ir ļoti viegli skatāma filma.

Iespējams, tā nepavisam nebija gudra doma - skatīties šo filmu. Rovans Atkinsons manā skatījumā ir komiķis, kurš savas karjeras laikā labi ja 10% ir piedalījies kaut cik baudāmos projektos. Faktiski vienīgais, par ko es Atkinsonu cienu un godāju, ir Blackadder, kamēr visi viņa "bīniskie" personāži mani diezgan pamatīgi tracina, un šī filma varētu būt viens no sliktākajiem Atkinsona humora piemēriem.

Tā kā sāgai par Šreku Dreamworks ar ceturto daļu izlēma likt punktu, jo par spīti joprojām ļoti atzīstamajiem komerciālajiem panākumiem, tikai paši slinkākie kritiķi neuzskatīja par nepieciešamu iespert tā veidotājiem, pārmetot pašplaģiātismu un iegremdēšanos saharīna upē. Filmā "Puss in Boots" par galveno varoni kļūst Šreka otrā plāna personāžs Runcis zābakos - Antonio Banderasa ierunātais zobenu vicinošais kaķis-mīlnieks. No ikoniskām pasaku pasaules tēmām līdzās Runcim šeit vēl parādās burvju pupas, Humpty Dumpty (latviski, domājams, saucams par Olgalvja kungu) un zoss, kas dēj zelta olas.

Kolkā esmu bijis es, atsaldeņus redzējis. Šādi es varētu sākt stāstījumu par Jura Poškus jaunāko filmu. Tāpat es varētu to sākt ar vārdiem: beidzot viena latviešu filma, kura seko tam principiam, ko uzskatu par obligātiem tādam kino, kur budžets ir viena vienīga problēma. Grūti panākt, lai latviešu filmā krāsas izskatītos dabiskas? Jātaisa melnbalta filma! Nav naudas specefektiem? Jātaisa filma, kur tādi nav nepieciešami. Neveram atļauties filmēt Parīzē? Filmējam Kolkā. Nav naudas nopietnu dekorāciju izgatavošanai? Nevajag dekorācijas.

"50/50" ir savā ziņā ļoti tipiska filma un savā ziņā - ļoti īpatnēja. Sāksim jau ar to, ka tā ir daļēja komēdija, kuras galvenajam varonim ir vēzis un kura iespējas izdzīvot nav diži grandiozas. Turklāt - līdzās Džozefam Gordonam Ljuitam, kas ir relatīvi nopietns aktieris, te piedalās vesela virkne aktieru, kuri nekādi nav izslavēti ar savu līdzdalību dziļās drāmās - Seth Rogen (viens no tipiskākajiem Judd Apatow bandas pārstāvjiem), Anjelica Huston (vislabāk atpazīstama kā Mortīcija Adamsa), Anna Kendrick (Twilight filmu dalībniece). Premisa ir tāda: gados jaunajam galvenajam varonim ārsts paziņo, ka viņam ir vēzis, turklāt izdara to, maigi izsakoties, idiotiskā formā. Čalis, protams, ir šokā, taču pieņem to relatīvi viegli. Un filma ir par to, kā tieši viņš to pieņem.

Vissvarīgākais ir tas, kā un uz ko tu liec uzsvarus. Šo filmu visai aktīvi rekomendēja N.R., raksturojot to kā "tipisku Breda Pitu roadtrip stila filmu" un apgalvojot, ka Džūlija Robertsa (kura man diezko nepatīk) tur uz ekrāna redzama labi ja 10 minūtes. Domājams, ja viņam šī filma nebūtu patikusi, Normis varētu akcentēt to apstākli, ka filmas režisors ir Gore Verbinski - vislabāk zināms kā "Karību jūras pirātu" sāgas veidotājs un ka šī nu ir viena no tām filmām, kurās Pits pat necenšas būt ticams.

No katras filmas var gūt kādas vērtīgas atziņas. Daža filma tev atklāj, ka mīlestība ir svarīgāka par naudu. Cita - ka ģimene ir svarīgāka par karjeru. Vēl kāda - ka par naudu laimi nenopirksi. Vēl cita - ka labais beigās vienmēr uzvar. Arī Džūlijas Lī filma "Gulošā skaistule" var tevi darīt par labāku un gudrāku cilvēku. Piemēram, tu no šīs filmas vari uzzināt, ka pat ja sākotnēji tev darbs erotisko pakalpojumu sniegšanā šķiet esam viegla un ātra nauda, reizēm tā izrādās ne tik viegla, kā tev gribētos.

Ar šo filmu man izgāja visai līdzīgi kā ar kukurūzas saldējumu - es zināju, ka teorijā tai vajadzētu būt kaut kam visai nebaudāmam, taču paļāvos uz to, ka "tā taču nevar būt", un aplauzos. Beisbols manā skatījumā ir ierindojams visai augstu garlaicīgāko sporta veidu topā, neesmu pat nekad īsti vēlējies saprast tā noteikumus. Un vispār sporta filmas man īsti pie sirds neiet - pat ja tās ir par man daudz saistošākiem sporta veidiem, jo tradicionālais sporta drāmu šablons par "underdogs", kas apspēlē lielos favorītus, ir tik nodreijāts, ka vai bail.

Šķiet, ka arī seriāla veidotāji pamazām nonāca pie atziņas, ka īsti jēgas turpināties "Misfits" vairs nav - sākotnēji interesantais koncepts nespēja noturēt seriālu virs ūdens diezko ilgi, tālab ir tikai loģiski, ka trešās sezonas noslēgumā gali tika savilkti kopā (un pat principā pietiekoši loģiski un sakarīgi) tā, lai ceturtā sezona vairs nebūtu nepieciešama (protams, nav teikts, ka tāda tomēr netiks uztaisīta, jo nav jau tā, ka seriālu nebūtu iespējams reanimēt, it īpaši, seriālu, kurā parādās personāži ar pārdabiskām spējām - vienmēr var ievilkt klāt kādu spējām apveltītu cilvēku, kas attin atpakaļ laiku un izglābj bojā gājušos varoņus). Tomēr vismaz pagaidām es labprātāk pieņemtu, ka nule Misfits ir galā.

Nez, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nemācētu melot? Uz šo jautājumu visai idiotiskā veidā atbildēja Ricky Gervais savā filmā The Invention of Lying. Par laimi šī filma nekrīt tajās pašās bedrēs, turklāt šajā gadījumā filmas varonis patiešām ir čalis, kurš nemāk melot (un galvenokārt - nesaprot, kuros gadījumos viņam vajadzētu tā darīt un kuros nē). Filmas sākumā Neds strādā kaut kādā biosaimniecībā, taču viņa laimīgā dzīve negaidīti beidzas, kad viņš lauku tirdziņā tiek pieķerts, pārdodot marihuānu... policistam formastērpā. Čalim gan sākumā veselais saprāts saka priekšā, ka nevajag policistam tādu lietu dot, bet iedzimtā labestība neļauj viņam padomāt, ka šis cilvēks varētu viņu tā apčakarēt (jāpiezīmē, ka viņš policistam, kurš sūdzas par grūtu nedēļu, grib "zāli" iedot par brīvu, taču tas uzstāj, ka viņa sirdsapziņa nebūs tīra, paņemot kaut ko bez maksas, kā rezultātā Neds tiek pie panta par narkotiku tirdzniecību). Iznācis no cietuma, Neds atklāj, ka viņa draudzenei ir jau cits puisis (aptuveni tāds pats kā Neds miermīlīgs hipijs) un ka viņa ne tikai nevēlas Nedu atpakaļ, bet arī negrib viņam atdot Viliju Nelsonu - suni, kuru Neds mīl vairāk par visu pasaulē.

Filmas ievadā tās režisors Jans Švankmajers atvainojas skatītājiem par to, ka tās uzņemšanas komandai bija beigusies nauda un viņiem nācās filmu uzņemt, izmantojot no papīra izgrieztas aktieru fotogrāfijas un tāpat arī vidi aizstāt ar fotogrāfijām, visu sasaistot kopā ar animāciju. Tāpat Švankmajers pavēsta, ka filma žanriski esot saucama par "psihoanalītisku komēdiju". Kāpēc psihoanalītisku? Tāpēc, ka viens no personāžiem ir psihoanalītiķis. Kas attiecas uz komēdiju, citēju pašu metru: "As for the comedy, I`m pretty sure you won`t find much to laugh at. Neither did we when we were shooting."

Tikko par šīs filmas eksistenci uzzināju, tā man to nekavējoties vajadzēja noskatīties. Kālab tā? Džons Maikls Makdona ir brālis "In Bruges" režisoram Martinam Makdonam, bet galvenajā lomā šajā filmā ir Brendans Glīsons - arī "In Bruges" zvaigzne. Ja kas - Maikls Makdona ir viens no šīs filmas producentiem, un vispār šīm filmām ir gana daudz kopīga.

Teju katrai slavenai rokgrupai var nosaukt kādu agrīnā sastāva dalībnieku, kuram "mazliet-mazliet" nepietrūka, lai arī viņš būtu ticis uzaicināts pie dzīru galda, bet kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā viņš izrādījās svešs šais svētkos.

Man principā patika filmas ideja - par to, kā blakus Zemei parādās vēl viena mūsējai identiska planēta, uz kuras norit precīzi tāda pati dzīve kā uz mūsējās, un dažādas no tā izrietošās sekas. Tiktāl viss būtu lieliski, taču šī mazbudžeta festivālu filma lielā mērā cieš no tā, ka tā ir pārāk maza, pārāk sasteigta un pārāk nevienmērīgi plūstoša. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, kura, ieraudzījusi debesīs otro zemi, aizskatās nepareizajā virzienā un ar savu automašīnu nones citu mašīnu, nogalinot kāda mūzikas profesora sievu un dēlu un pašu vīrieti iedzenot komā. Rezultātā Roda (tā sauc jauno sievieti) nonāk uz četriem gadiem cietumā, bet pēc iznākšanas no tā viņa turpina sevi sodīt par nodarīto un iet strādāt skolā par apkopēju, bet pēcāk - sāk bez maksas tīrīt māju no komas atlabušajam profesoram (kuru atveido aktieris, kas mums labi zināms kā Ītans no "Lost"). Tad pamazām (who would have guessed!) starp varoņiem sāk veidoties romāns, jo vīrietis jau nezina, kas Roda patiesībā ir (tā kā viņa tolaik bija nepilngadīga, tiesa aizsargāja viņas identitāti). Un, protams, ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk patiesība uzpeldēs, jo tā jau filmās vienmēr notiek. Paralēli Roda piesakās eseju konkursā uz lidojumu uz otro Zemi, kļūt par mūsu planētas sūtni, un arī tiek izvēlēta šim lidojumam, lielā mērā tāpēc, ka viņa ir krimināli sodīta un viņa labi pamato, ka arī Amerikas atklājēji nebija smalki zinātnes un mākslas pārstāvji, bet gan dažādi avantūristi un dzīves pabērni.

Vēl viena filma, kas tika noskatīta lidmašīnā Honkonga-Helsinki, vienīgā kaut cik vecākā filma, kas bija piedāvātajā repertuārā. Tikai mājās uzzināju, ka šis Pītera Jeitsa veikums savulaik tika pie piecām Oskara nominācijām un vienā no tām arī uzvarēja - par labāko scenāriju. Kaut kādā mērā mani māc aizdomas, ka esmu šo filmu kādreiz jau redzējis, bet varbūt tā arī nav.

Esmu viens no tiem retajiem eksemplāriem, kam nav sanācis noskatīties nevienu no "Pērtiķu planētas" sāgas filmām, līdz ar to man nav iespēju novērtēt, cik labi šī jaunā filma iet kopā ar visām vecajām, bet tikai varu to novērtēt kā patstāvīgu vienību.

Ķīnas ceļojuma laikā sakrājās prāvs daudzums dažādu iespaidu un cita starpā noskatītas arī dažas filmas (lidmašīnā uz Honkongu un atpakaļ), šī - pirmā no tām. Izmantoju iespēju noskatīties kaut ko mazāk zināmu un mazāk populāru par tradicionālo lidmašīnas kino repertuāru un kopumā - nožēloju savu izvēli. Pirmkārt jau tāpēc, ka nakts laikā skatīties filmu korejiešu valodā, kur visu saturu uztver no subtitriem, ir baisi nogurdinoši. Angliskas filmas laikā vari pa daļai snaust un vairāk klausīties kā skatīties, tikām šīs filmas gadījumā tādas iespējas nebija. Vienlaikus sava interese šajā pasākumā bija - "Pašnāvību prognoze", manuprāt, ir no tā stila korejiešu filmām, kuras Eiropas skatītāji parasti neredz - tas nav festivālu kino, augstā māksla un tā tālāk, bet gan filma, kas paredzēta "vienkāršajam skatītājam". Līdz ar to neizbegāmas tajā ir visādas banalitātes, truls happy ending un citas "brīvdienu vakara filmu" pērles, labums tajā ir tāds, ka šādi vari drusku ieskatīties tajā, kādas filmas tad tie korejieši taisa paši savam tirgum un kases vajadzībām, nevis tikai augsto mākslu.

Šī filma ir lielisks pierādījums tam, ka kino kvalitāte nav atkarīga tikai no filmas izgatavošanā izmantoto līdzekļu daudzuma. Par divsimt tūkstošiem dolāru uzņemtais "Cilvēks no Zemes" diezgan pārliecinoši pārspēj citus zinātniskās fantastikas veikumus, kuri uzņemti par desmitiem miljonu dolāru. Un kāpēc - tāpēc, ka šai filmai ir teju perfekts scenārijs, lieliskas idejas un saprātīgi pielietotas esošās iespējas.

Filmas "Terri" galvenais varonis ir puisis, kurš ir gaužām resns un ērtības labad uz skolu iet pidžamā. Viņam ir nosliece kavēt nodarbības, par ko viņš tiek izsaukts uz direktora kabinetu (direktoru atveido Džons C. Railijs, kuru man ir visai grūti redzēt relatīvi nopietnā filmā), un direktors, kurš īsti nezina, kādā veidā risināt skolēnu problēmas, jo viņš nav tik pārgudrs, vienojas ar Teriju tikties reizi nedēļā un pārrunāt puiša problēmas. Terija pamatproblēma laikam gan ir tajā, ka viņš ir iemīlējies vienā savas klases meitenē, bet viņš lieliski apzinās, ka viņš ir resns un nepopulārs. Kā tas filmas gaitā tiek vairākkārt uzsvērts, nevienai viņu klases meitenei nav tik lielas krūtis kā Terijam. Taču Hevera savu popularitāti klasē visai izteikti zaudē pēc tam, kad viņa ir pieķerta, kad ekonomikas stundas laikā klasē viens puisis viņu "fingered" (nezinu, vai šim darbības vārdam ir korekts latviskais tulkojums, bet es labprātāk izvairīšos no tā lietošanas jebkurā gadījumā). Rezultātā Hevera gandrīz tiek izslēgta no skolas un atstumta no klasesbiedru puses (par to otro daļu gan neesmu īsti drošs - kāpēc). Un tad - kā gan citādi - viņam par draugu uzmetas Terijs, jo nule viņa ir gandrīz tādā pat statusā kā viņš.

Tās nedaudzās korejiešu filmas, ko esmu redzējis, man ir radījušas iespaidu, ka šīs nācijas pārstāvji ir visai noskaņoti viegli pieņemt pretīgo un ka šamējos varētu būt visai grūti šokēt. Un filma "Dzeja", kuru man rekomendēja movielens (ja nekļūdos), nav šajā ziņā nekāds izņēmums.

"Paģiras 2" patiesībā nav īsti pirmās filmas turpinājums, bet gan drīzāk tās rīmeiks ar tiem pašiem aktieriem. Var arī teikt, ka atšķirība starp šīm filmām ir tāda pati kā starp divām "Scooby Doo" sērijām. Atkal jau viens no galvenajiem varoņiem - četriem draugiem - precas. Atkal jau viņiem notiek it kā nevainīga vecpuišu ballīte, kuras rezultātā visi pamostas sāpošām galvām dīvainā vietā, turklāt viens cilvēks ir pazudis. Tikai šoreiz pazudis ir nevis līgavainis, bet gan līgavas brālis. Un pamodušies varoņi ir pretīgā motelī kaut kur Bankokā. Ar piezīmi - arī iepriekš viņi bija Taizemē, kur gaidāmas zobārsta Stjū kāzas ar ļoti izskatīgo Lorenu (kuras loma gan šajā filmā ir pilnīgi nekāda - viņa ir labā, jaukā līgava - that`s it). Komplektā varoņiem šoreiz nāk smēķējošs un cilvēkus masturbējošs pērtiķis, un pazudušā līgavas brāļa pirksts, kā arī Stjū, kas pagājušajā reizē bija zaudējis zobu, šoreiz ir ticis pie tetovējuma... uz sejas.

"Artūrs" ir rīmeiks kādai astoņdesmito gadu komēdijai, kurā galveno lomu atveidoja fenomenāli simpātiskais angļu aktieris Dadlijs Mūrs. Rasels Brends, kas Artūru spēlē jaunajā filmā, nav fenomenāli simpātisks, ne tur slēpjas viņa šarms. Man šis tipāžs ir pazīstams kā "Get Him to the Greek" zvaigzne, un arī tajā filmā viņš spēlē visai līdzīgu personāžu - egoistu, kam vairāk par visu rūp paša bauda, kas nekautrējas neadekvātos daudzumos lietot apreibinošas vielas un kas ir ļoti augstās domās par savu kopumā necilo personu.

Kurš gan negribētu dzīvot Parīzē pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad šajā pilsētā tu varēji sastapt Pablo Pikaso, Ernestu Hemingveju, Salvadoru Dalī, Luisu Bunjuelu, Skotu Fidžeraldu, Tomasu Eliotu, Koulu Porteru, Ģertrūdi Steinu un ko tik vēl ne? Vismaz šīs filmas galvenais varonis - Holivudas scenārists Gils, kas allaž gribējis būt nopietns rakstnieks, bet nav spējis sadūšoties izkāpt no savas komforta zonas, allaž ir par šo vietu un laiku sapņojis. Un, atrodoties Parīzē kopā ar savu līgavu (un viņas pilnīgi neizturami iedomīgi konservatīvajiem vecākiem), viņš brīnumainā kārtā katru nakti vienā un tajā pašā vietā sastop antīku automašīnu, kas viņu nogādā laikā, ko pats Gils uzskata par Zelta laikmetu. Kur viņš līdzās citiem labumiem satiek jaunu sievieti, kurā viņš uzreiz iemīlas, kas nav brīnums, jo viņa ir daudzu sava laikmeta izcilāko mākslinieku mūza.

Man grūti saprast, kā tas nākas, ka šī filma ir kopumā labi novērtēta, jo tā izrādījās esam tādas pakāpes sviests, ka tagad domāju, kā gan labāk tikt vaļā no liekajiem taukiem. Treileris pat izskatījās gana intriģējošs (ok, varbūt nedaudz cheesy, bet ar savu dīvainības piešprici) - Hanna ir 16gadīga meitene, kuru tēvs nenoskaidrotu iemeslu dēļ trennē (dzīvojot mežā kaut kur tālu Somijas ziemeļos) dažādās cīņas mākslās, gatavojot viņu sazin kam, un pretī ir sliktā aukstā Keita Blanšeta, kura tādu pasu nenoskaidrotu iemeslu dēļ grib padarīt Hannu un viņas tēvu aukstus.

Šī filma nebūt nestāsta par interneta resursu "delicio.us", ja tev pēkšņi radās šādas asociācijas (man vismaz radās). Tās galvenais varonis ir vīrs ratiņkrēslā, kuru atveido pats šis filmas režisors Marks Rafalo (kas nav nekāds brīnums, jo pamatā Rafalo ir aktieris, kuram šī filma ir debija režisora amatā). Delicious (tā viņu dēvē) dzīvo savā nepavisam ne jaunajā vieglajā automašīnā un pārtiek no paikas, ko viņam un citiem klaidoņiem izsniedz kāds visai pozitīvs mācītājs. Varu piebilst, ka mācītājs nevienā brīdī šajā filmā neizrādās esam pārākais nelietis un/vai pedofīls, bet vienlaikus šī filma nebija gluži kristietības propagandas darbs (vismaz ne tiešā veidā). Vīrietis līdzās savam bomzismam ir dīdžejs, kurš mēģina iekļūt kādā visai nepatīkami skanošā grupā, kurā abi ar Lieni saskatījām savu līdzību ar Jack White aktuālo ansambli "Dead Weather". Grupas līderis ir visai narcistiskiais The Stain, kuru atveido ne mazāk narcistiskais Orlando Blūms. Tikām ar Delicious notiek brīnumainas lietas - izrādās, ka viņa pieskāriens spēj ārstēt cilvēkus no dažādām kaitēm (tikai ne viņu pašu no ķermeņa lejasdaļas paralīzes). Sākumā šo pasākumu vada mācītājs, bet tad, kad izrādās, ka viņu sākusi samaitāt nauda, Delicious viņu pasūta trīs mājas tālāk un sāk savus brīnumus demonstrēt rokkoncertu laikā (ar domu - nopērc biļeti un tu tapsi izārstēts).

Pat neatceros, kad pēdējo reizi bijām skatījušies kādu filmu, kura būtu tik neapstrīdami, neapšaubāmi un nenoliedzami slikta kā Džeika Kesdana veikums "Sliktā skolotāja". Varu vien šausmināties, ka tādi antišedevri nonāk uz lielajiem ekrāniem un ka šādās filmās titullomu var spēlēt tik slavenas aktrises kā Kamerona Diaza.

Dīvaini, ka nevienu šādu filmu - par briesmīgiem priekšniekiem - iepriekš nebiju redzējis. Pēc idejas tādām būtu jābūt diezgan lielā skaitā, jo cilvēkiem visbiežāk viņu priekšnieki sevišķi netīk un viņiem vajadzētu gribēt pasmieties par riebīgiem citu priekšniekiem. Protams, man vienmēr ir bijuši tikai tie labākie priekšnieki, kuri nekad mani nav pazemojuši, mēģinājuši seksuāli izmantot vai likuši strādāt augu sestdienu-svētdienu. Un vispār es šo blogu rakstu tikai tālab, lai pierādītu, cik labs un lojāls cilvēks es esmu.

Šo filmu es noskatījos apgrieztā secībā - vispirms no vidus līdz beigām, tad - no sākuma līdz vidum. Vienkārši sanāca tā, ka Liene pusi filmas noskatījās, kamēr es vēroju visai bezcerīgo "Dinamo"-Popradas spēli, turpinājumu noskatījāmies kopā un tad divas dienas vēlāk pabeidzu filmas skatīšanos no sākuma. Jāatzīmē, ka salīdzinoši "Dinamo"-"Lev" šķita daudz bezcerīgāks pasākums nekā šīs filmas varonim atbrīvoties no iesprostojuma zem akmens.

"Tors" ir filma, kuru skatoties, jebkādus loģiskās domāšanas aizmetņus labāk atstāt malā. Natālija Portmena ir astrofiziķe, kura ar automašīnu brauc iekšā viesuļvētrās, lai tur kaut ko pētītu. Ticami, ne? Tad gadās, ka viņa ar savu busiņu viesuļvētras laikā notriec tipu, kuram no mašīnas trieciena nekādu sevišķu seku nav. Arī visai ticami. Šis tips izrādās no debesīm nokāpis Odina dēls Tors - ne gluži dievs, bet kaut kas tam tuvs. Un, kā jau to var gaidīt, viesuļvētras un tamlīdzīgi dabas brīnumi parasti ir Tora tautiešu roku darbs. Astrofiziķei Portmenai tas nekādus pārsteigumus nerada, apmēram kaut ko tādu viņam vienmēr arī ir no pasaules gaidījusi.

Tikai filmas beigu titros ievēroju, ka tās režisors ir Richar Ayoade, labāk daudziem pazīstams kā Moriss Moss no "The IT Crowd".

Šī ir pēdējā Vudija Alena filma, kas tika uzņemta pirms sākās viņa "Eiropas periods". Filma ir īpatnēja ar to, ka tajā ir divas sižeta līnijas, kurās abās parādās viens un tas pats personāžs - sieviete vārdā Melinda, tikai viens stāsts no šiem ir traģisks, bet otrs - drīzāk komisks. Šī nav gluži tāda filma kā "Veronikas dubultā dzīve", jo jau filmas ievadā mēs uzzinām, ka ne viens, ne otrs sižets nav "patiess" - tās ir variācijas, ko no vienas un tās pašas premisas, sēžot restorānā, attīsta divi dramaturgi - viens komiķis un viens traģiķis, mēģinot pierādīt, ka dzīve savā būtībā vairāk atbilst komiskumam vai traģismam.

Par šo filmu pirms gulētiešanas vakar ar Lieni diezgan daudz strīdējāmies - viņa apgalvoja, ka es nespējot pateikt, ka šī filma ir sūds, tikai tāpēc, ka man patīk tēlo pārgudreli, kas izbauda "augsto mākslu", lai gan patiesībā nekā jēdzīga tajā nav - viens vienīgs truls borefests. Taču es nebūtu es, ja es tagad tā ņemtu un piekāptos, pavēstot, ka filma tiešām ir tikai pretenciozs sūds bez jebkādas jēgas.

Tīdžeja mamma gāja bojā autoavārijā, tās rezultātā viņa tētis ir iegrimis smagā depresijā un pārvērties par absolūtu dārzeni. Vēl viņam ir vecmamma, kura ir tikai nedaudz, bet ne pilnīgi traka. Skolā Tīdžeju pastāvīgi apbižo vecāks puika. Taču tad viņam parādās brīnišķīgs draugs - pieaudzis vīrietis, kuram uz krūtīm ir uztetovēts cilvēks, kas izšķaida savas smadzenes, bet uz muguras - milzīgs vidējais pirksts. Sākumā tu kā skatītājs domā, ka Hešers - tā sauc šo tipu - ir Tīdžeja iedomu draugs, jo vai citādi pieaudzis vīrietis varētu ņemt un paziņot, ka viņš turpmāk dzīvos Tīdžeja mājas garāžā, taču izrādās - nē, Hešers ir pilnīgi reāls, un arī tētis un vecmamma viņu redz, tikai neuzskata par nepieciešamu viņu patriekt. Jāatzīmē, ka Hešers patiesībā nav nekāds labs draugs - viņš ir psihozs, šausmīgi rupjš, bezkaunīgs un nemaz nav tāds cilvēks, kas Tīdžejam baigi palīdzētu, drīzāk otrādi - viņš ir egoistisks metālists, kura pusizjukušajā busiņā allaž skan kaut kas no Metallica vai Motorhead repertuāra. Ā, vēl aizmirsu pieminēt, ka Tīdžejs iedraudzējas ar jaunu sievieti, kas strādā par pārdevēju lielveikalā un kuru spēlē Natālija Portmane (iedomāties, ka viņa gandrīz paralēli filmējās šeit un "Black Swan", kur viņa izskatās pēc pilnīgi cita cilvēka...).

Šo filmu bija vakar paredzēts skatīties "Baltijas pērlē", taču sanāca tā, ka galīgi nebija iekšā braukt uz centru (plus drusku aizsēdējos darbā - priekšvēlēšanu dienas nav vieglas), līdz ar to tā tika skatīta tradicionālajos mājas apstākļos. Kā jau esmu iepriekš rakstījis, Vudija Alena filmas man nu jau kādu ilgāku laiku ļoti patīk un ir garām tās dienas, kad viņš līdzīgi Bobam Dilanam ietilpa man nepieņemamo tipāžu sarakstā. Jāatzīst gan, ka šī filma nav tieši tas viņa kino darbs, kurš cilvēkam varētu pārvarēt alenofobiju - kaut vai tāpēc vien, ka vienu no lomām šajā filmā atveido pats Alens, un arī tāpēc, ka filma ir mūzikls. Jā - tajā ir daudz muzikālu fragmentu, turklāt tas ir mūzikls šī vārda klasiskākajā nozīmē - ar tādu audiovizuālo noformējumu, kas varētu iederēties "Singin` in the rain" ēras filmās. Protams, ar to vien atšķirību, ka Alens šajā visā pasākumā pievieno savu devu ironijas un pārvērš muzikālos fragmentus uzspēlētā balagānā, kur dziedāt un dejot var gan pacienti slimnīcā, gan miroņi ("It`s later than you think"). Filmas neapšaubāms trumpis ir tas, ka Alens tajā sapulcējis mega zvaigžņu ansambli - Džūlija Roberts, Goldija Hona, Drjū Berimora, Edvards Nortons, Natālija Portmane, Alans Olda, Bilijs Kradaps, Tims Rots. Kā jau tas Alena filmām ir raksturīgi, arī šī ir stāsts par attiecībām, turklāt - par daudzām attiecībām. Pats Vudijs Alens, protams, spēlē to pašu personāžu, ko visās citās savās filmās - neirotisku drusku dīvainu tipāžu, kuram dzīvē ir bijis daudz attiecību ar skaistām sievietēm, bet tās visas allaž ir beigušās ne pārāk veiksmīgi, un viņš joprojām mīl savu bijušo sievu, kurai gan ir cits vīrs un vairāki bērni ar šo vīrieti. Filmā ir sava deva pasmiešanās par šo un par to - gan par liberāļiem, kādiem pieskaitāmi filmas galvenie varoņi (Honas varone izpestī no cietuma daudzkārt sodītu noziedznieku un uzaicina viņu uz vakariņām pie savas ģimenes, kurš šis bandīts savaldzina vienu no viņas meitām, kas pēkšņi viņas liberālo un demokrātisko attieksmi pret šo vīrieti pilnībā atvēsina), gan par konservatīvismu (vienīgais ģimenes puika ir pārņemts ar republikāņu idejām un pastāvīgi debatē ar savu tēvu par šiem jautājumiem), gan par citām Alenam visai raksturīgām tēmām.

Pirms vairākiem (nu jau laikam korekti būtu teikt - pirms daudziem) gadiem es biju pat kaut kādā mērā aizrāvies ar filmām, kurās spēlē Paul Giamatti - American Splendor, Sideways, Sin City, un patiesībā - ne bez iemesla, jo tā jau laikam ir, ka tie aktieri, kurus filmās neņem viņu neatvairāmā seksīguma dēļ, bet tālab, ka viņi ir labi aktieri, parasti arī piedalās gana interesantos projektos, un "Barney`s Version" noteikti tāds ir.

Šo filmu mani piespieda skatīties Liene - vakar jutos tik draņķīgi, ka man principā viss bija vienalga un "Līgavas māsas" varbūt pat nebija tā sliktākā filma šajos apstākļos. Tiesa, tikai jau pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka šī filma skaitās diezgan laba, jo... tās producents ir daudzu (it īpaši N.R.) mīlētais Judd Apatow. Jē! Saturiski tā ir filma no "Hangover" kategorijas ar to vien atšķirību, ka šoreiz varones ir sievietes, un nevis veči. Taču jāatzīst, ka par spīti daudzajiem vulgārismiem (kas paši par sevi nav nekas slikts), filma man šķita gaužām tradicionāla un garlaicīga, un plaši izmantotie joki ar stulbām seksa ainām, appļūtīšanos kāzu kleitā ielas vidū un citi līdzīgi gājieni sevišķi labi pie sirds man negāja. Faktiski vienīgais, kas šo filmu darīja kaut cik baudāmu, bija Chris O`Dowd, kas labāk zināms kā Rojs no "The IT Crowd", kurš šeit atveido jauko puisi policistu, kuru galvenajai varonei eventuāli vajadzētu izvēlēties pār viņas tagadējo draugu, kurš viņai nekautrējas atklāti teikt, ka viņa ir tikai viena no viņa fuckbuddies jeb pišamdraudzenēm, ja vēlamies izteikties korektā latviešu mēlē. Vēl filmā ir sastopams otrā plāna lomā Matt Lucas - viens no "Big Britain" varoņiem, kurš atveido galvenās varones dzīvokļa biedru - garīgi atpalikušu angļu tipu, kurš dzīvo visai slimās incesta attiecībās ar savu māsu. Pati filma tikām stāsta par to, kā galveno varoni viņas labākā draudzene uzaicina par "maid of honour" viņas gaidāmajās kāzās, taču rodas problēmas, jo draudzenei uzrodas jauna stilīgāka draudzene. Vispār filma ir tipisks Apatova produkts no tās kategorijas, kas patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem, taču manā izpratnē šī konkrētā filma ir pārāk trula, un no tās kategorijas filmām, kur trāpīgi ir ne vairāk kā 20% joku, un parasti - tie, kas nav saistīti ar stāstījumu par spermu. Šaubos, ka varu tev šo filmu rekomendēt.

Vienīgā pilnā Jonathan Creek sezona bez Megijas Magelanas, manuprāt, ir visai izteikti sliktāka par iepriekšējām trim. Nē, pie vainas nav tikai Julia Sawalha, lai arī viņa seriālā diezko labi neiederas, drīzāk jāatzīst, ka scenāristi ir zaudējuši pēdējās iedvesmas atliekas, sižeti kļūst arvien neticamāki un neticamāki, un arvien vairāk šeit parādās action un ja tā turpinātos, piektajā sezonā Džonatans jau pāris reizes "izslēgtu" kādu sliktuci, izmantojot roundhousekick no Čaka Norisa krājumiem. Joprojām nav tā, ka seriāls būtu kļuvis garlaicīgs un pavisam neskatāms, un ik pa reizei tajā atgadās kaut kas pietiekami smieklīgs, taču - tas nav gluži tas, kas iepriekš, un, manuprāt, Džonatana stāšanās arvien biežākos sakaros ar sievietēm seriālam arī dara drīzāk sliktu nekā labu. Es pat nevaru iedomāties nevienu sēriju šajā sezonā, kas man būtu kādu drusku palikusi atmiņā, visai vienmuļš un neizteiksmīgs ir kļuvis viss saturs, tik neizteiksmīgs, ka man pat vairs nav sevišķas vēlēšanās kritizēt katrā sērijā atrodamos loģikas caurumus, varu vien pateikt, ka to ir kļuvis vēl vairāk, nekā bija iepriekš, bet noziegumi kļūst arvien briesmīgāki un nežēlīgāki, ja salīdzina ar pirmajām sezonām, kuras kopumā ar smagumu neizcēlās.

Kādā veidā lai rod spēkus turpmākajai dzīvei, kad esi zaudējis cilvēku, kas tev nozīmējis visu? Kādā veidā tu vari pēkšņi kļūt par tēvu savam bērnam, kuram tu līdz šim esi bijis tikai nedaudz vairāk kā jebkurš svešinieks?

Cik pareizi gan es darīju, ka vispirms skatījos "Akmens šķembas" un tikai tad - "Četrus baltus kreklus"! Šķembas bija darījušas mani piesardzīgu un tā rezultātā es no "Krekliem" jeb "Elpojiet dziļi" pilnīgi neko negaidīju. Rēķinājos, ka arī šī filma Padomju Latvijā piedzīvoja aizliegumu tikai tāpēc, ka padomji bija spējīgi aizliegt visneiedomājamākās lietas un ka visticamākais šī filma būs visai nebaudāma.

Par filmu "Akmens un šķembas" jeb "Es visu atceros, Ričard", jeb "Dzimtene, piedod!" es uzzināju, nejauši ieklausījies Radio SWH raidījumā "Kinokoncerts", kurā dzirdēju, cik šī filma bija savam padomju laikam neparasti godīga un drosmīga, teju vai revolucionāra. Cik saprotu, leģionāru atainošana jebkādās padomju filmās bija viens liels tabū, bet šī filma to pārkāpa un lielā mērā tāpēc tā visai ātri tika aizliegta. Saistoši šķita to noskatīties arī tālab, ka filmā piedalās vesela plejāde sava laika izcilāko latviešu aktieru - Eduārds Pāvuls, Harijs Liepiņš, Antra Liedskalniņa, Pauls Butkēvičs, Uldis Pūcītis, Ēvalds Valters, Juris Strenga. Tā nu es izlēmu, ka vajadzētu man arī šo filmu noskatīties.

Turpinu kritizēt katru sēriju atsevišķi, tāpat kā to darīju otrajā sezonā (varu arī piebilst, ka seriālā parādās vairāk action, zaudējot līdzību ar Šerloku Holmsu un pietuvojoties mūsdienu tradicionāliem detektīvgabaliem, kas manās acīs ar nav nekāds pluss).

Sākot ar šo sezonu visai izteikti var saskatīt trūkumus seriāla autoru loģikā - kamēr pirmajā sezonā pēc katras sērijas noskatīšanās kopumā varēji atzīt, ka atrisinājums bija loģisks, tad otrajā sezonā tā vairs nav un atklājas daudz apšaubāmu detaļu, kas Džonatana piedāvāto notikumu izklāstu padara mazāk ticamu. Iesim cauri sērijai pēc sērijas.

Nevaru sevi nosaukt par pārmērīgu detektīvseriālu cienītāju, taču pirmās "Jonathan Creek" sērijas mani ātri ievilka sevī. Šī seriāla galvenais varonis ir visai tipisks Šerloka Holmsa stila personāžs - noslēdzies sevī, ar dīvainu izpratni par sabiedrības normām, milzīgu daudzumu dažādu zināšanu un netriviālu domu gājienu. Ikdienā viņš strādā par triku izdomātāju burvju māksliniekam Adamam Klausam, bet brīvajā laikā (kāds, kā var spriest no šī seriāla, viņam ir gandrīz viss laiks) viņš palīdz pētnieciskajai žurnālistei Medijai Magelanai risināt mīklainus noziegumus, ar kuriem netiek galā policija. Un varu atzīt, ka seriāla pirmajā sezonā šie noziegumi lielākoties tiešām ir ļoti veikli pastrādāti un ar ticamības momentu viss ir kārtība. Ar ko šis atšķiras no citiem līdzīga stila seriāliem? Pirmkārt - ar to, ka tas lielā mērā ir komēdijseriāls (un zināms, ka esmu britu humora cienītājs), un ar to, ka šeit galvenais (vismaz pirmajās sērijās) ir - kā vispār šādu noziegumu varēja pastrādāt, nevis - kurš to izdarīja. Proti, jautājums nav "who dunnit?", bet gan "how did he pull this off?"

Šo filmu N.R. atteicās mums rādīt, raksturojot to kā nepietiekami labu. Arī mums bija zināmas bažas, jo bijām pa Radio 101 dzirdējuši Grēviņu apgalvojam, ka esot jāskatās tikai tādas filmas, ka IMDb novērtētas vismaz uz 7. Iepriekšējo teikumu gluži par pilnu ņemt nevajag.

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.

Filma "Germinal" uzņemta pēc viena no slavenākajiem Emīla Zolā romāniem (tāda pat nosaukuma). Galvenajās lomās tajā ir Žerārs Depardjē, Miou-Miou un Francijā populārais dziedātājs Renaud. Filmas darbība norisinās 19.gadsimta vidū ogļu raktuvēs Francijas ziemeļu daļā (netālu no Beļģijas), kur ekonomiskās krīzes dēļ strādniekiem tiek arvien vairāk samazinātas jau tāpat izdzīvošanai nepietiekamās algas. Etjēns Lantjē (Renaud) ir jaunpienācējs darbā raktuvēs, kur Maho (Depardjē) ģimene strādājusi jau neskaitāmās paaudzēs. Darbs ir nežēlīgi smags, tajā spiestas iesaistīties arī ogļraču sievas, meitas un nepilngadīgie bērni, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Taču nule kā vadzis sāk lūzt, un raktuvju strādnieki - dumpoties. Un visai būtiski ir tas, kuram no strādnieku līderiem izdosies gūt virsroku viņu cīņā par lielākām tiesībām un algām - mērenajam Etjēnam vai anarhistam Suvarēnam, kurš par labāko cīņas metodi uzskata iespējami lielāku asinspirti, jo tās iespaidā cilvēki viņos ieklausīsies. Šķiet, pēdējās dienās plaši izskanējušais norvēģu maniaks ir izmantojis tieši Suvarēna metodes.

Vairāku savstarpēji nesaistītu nelaimes gadījumu rezultātā Markam un Pīrsam ir jāmēģina rast risinājums, ko iesākt ar vairākiem līķiem. Iet uz policiju nav īsti iespējams, jo lai arī viņi nevienu nav nogalinājuši, cerības, ka policijā ticēs, ka vairāki cilvēki vienā dzīvoklī varētu nejauši iet bojā pusstundas laikā, ir gaužām mazas. Līdz ar to abiem vīriešiem, no kuriem viens ir aktieris, bet otrs - režisors un scenārists (abi divi gan ir vienlīdz neveiksmīgi) - ir jāmēģina rast kāds puslīdz ticams izskaidrojums tam, kas šajā dzīvoklī ir noticis. Proti, jārada fantāzija, kas būtu ticamāka par realitāti.

Mana attieksme pret grafiti māksliniekiem ir skaudra un nesaudzīga - uzskatu, ka viņi nav nekādi mākslinieki, bet tikai vandāļi, kas nejēdz neko labāku, kā apķēpāt pilsētu sienas, un viņiem klātos veikt sabiedriskos darbus savas antisociālās uzvedības dēļ.

Kā tiek apgalvots šīs filmas ievadā, Ludviķa XVI galmā īstais karalis bija asprātība. Ja tā ir tiesa - nav īsti brīnums, ka asākie prāti savu dzīvi beidza uz giljotīnas. Filmas galvenais varonis ir kāds progresīvais augstmanis, kas vēlas dabūt karaļa atbalstu nopietniem purvu susināšanas darbiem savos īpašumos, kuriem viņam pašam nav naudas. Purvu dēļ viņa zemnieki slimo un mirst, un labais marķīzs vēlas darīt zemniekiem labu. Taču problēma ir tajā, ka patiesībā arī valstij nekādas naudas nav, un tikai karaļa ne pārmērīga tālredzība var ļaut marķīzam īstenot savus plānus. Problēma gan ir tajā, ka neviens viņu tur uzreiz tā pie karaļa klāt nelaiž, lai kaut ko šādu sasniegtu, vīrietim vispirms ir jāpārliecina augstmaņi par savu asprātību, jo pretējā gadījuma tāds nemaz nevar karalim acīs rādīties. Un es te nu teikšu kā droši vien būtu par šīs filmas varoņiem teicis ikviens kārtīgs franču revolucionārs - visus viņus vajadzētu atbrīvot no galvām, kas tik to vien var darīt, kā gvelzt dažādas neasprātīgas stulbības. Nezinu, vai arī mūsdienās francūži tik ļoti godā "esprit" jeb asprātību, bet ceru, ka nē. Protams, filma jau patiesībā izsmej šos visus asprāšus, kuri savus asos vārdus pamatā liek lietā tikai talab vien, lai varētu sasniegt savus savtīgus un ne pārāk jēdzīgus mērķus. Filma neiztiek bez mīlas trijstūra starp marķīzu, cita marķīza meitu un vienu no augstāko aprindu dāmām (Fanija Ardāna šajā lomā ir īpaši iederīga). Bet kopumā filma tiešām ir par augsto aprindu netikumiem, un kaut kādā ziņā tā idejiski būtu pat izrādāma Padomju Savienībā (ar to vien piebildi, ka galvenais varonis pēc idejas nevarētu būt labs, jo viņš ir augstmanis). Saturiski gan laikam teikšu, ka man šī filma nu tā... neteiksim, ka baigi patiktu, tāds diezgan tipisks kostīmkino bez kaut kādas dižas odziņas, īsti nesaprotu, par ko tā saņēma veselu plejādi Cēzara balvu, un vēl arī Oskara nomināciju.

Šo filmu patiesībā nemaz nebijām domājuši vakar skatīties, taču nestrādājošs internets (patiesībā vajadzēja pārstartēt maršrutētāju, bet man nez kāpēc šķita, ka vaina ir Lattelecom - jau jau Tele2 var nestrādāt, vai šie būtu labāki?) lika izvēlēties kādu filmu, kurai nebūtu nepieciešams iegūt subtitrus, un šī gadījās pa rokai.

Hurray! Hurrah! Harija Potera desmit gadus ilgā TV sāga ir sasniegusi savu noslēgumu, un es paspēju to noskatīties pirmajā izrādīšanas dienā, pirms Skonto-Wisla futbola spēles. Gadījuma, ja tu (līdzīgi man) esi viens no tiem nedaudzajiem šo filmu skatītājiem, kas nav atzinuši par nepieciešamu izlasīt arī Poteriādes grāmatas, nevēlos tev bojāt prieku par filmas skatīšanos, tāpēc uzskaitīšu tikai dažas lietas, kas šajā filmā nemaz nenotiek, bet kuras paviršas lasīšanas gadījumā tu tomēr varētu izlasīt un uztvert kā spoilerus:

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu - domājams, 2009.gadā, mana nostāja bija - tas ir kaut kāds hipsteru sūds, par ko neko nevēlos zināt. Režisors - homoseksuāls tīnis, kas pats savā filmā spēlē galveno lomu un filmas nosaukumā nogalina savu māti? Kas cits, ja ne bezkaunīga stilošana un zīmēšanās pašam ar savu krutumu, šāda filma varētu būt? Un vēl vairāk - vai nav tā, ka šo filmu visādi eksperti slavē vien tāpēc, ka tam čalim ir tik maz gadu un viņš vēl ir zilais, lai arī patiesībā viņam nav nekādas sajēgas ne par ko?

Mana attieksme pret Vudija Alena filmām ir izteikti pozitīva nu jau vairākus gadus, un pamazām sāku apsvērt, vai man nevajadzētu atkārtoti noskatīties "Annie Hall", jo pilnīgi iespējams, ka arī tā man tagad liksies esam lieliska filma. "You will meet a tall dark stranger" ir nu jau kārtējā Alena filma, kas uzņemta Anglijā, un tā vien šķiet, ka šis režisors ir mainījis mītnes zemi.

Dante Gabriels Roseti. Viljams Holmans Hants. Džons Everets Milē. Trijatā pazīstami kā prerafaelītu kustības aizsācēji angļu mākslā. Ievērojami gan katrs atsevišķi, gan kopā. Prerafaelītu mākslas viens no galvenajiem principiem bija iespējami augsta detalizācija, tiekšanās pēc gandrīz vai fotoreālisma, ļoti liela darba ieguldīšana katrā gleznā.

Šī ir viena no tām filmām, kuru iznākšanu es gaidīju gadiem ilgi. Un vienlaikus šī ir viena no tām filmām, par kurām nedēļām ilgi nespēju saņemties uzrakstīt. Ja par pirmo punktu viss ir skaidrs, tad ar otro ir mazliet sarežģītāk - es tā īsti joprojām neesmu sapratis, vai man šī filma patika vai nē. Sižets būtībā nav sevišķi pārveidots - Vavilens Tatarskis deviņdesmito gadu sākumā strādā kioskā par pārdevēju, tad satiek kādu savu jaunības dienu draugu, un pēkšņi viņš ir kopīraiters, kas nodarbojas ar ārzemju brendu lokalizēšanu Krievijas vajadzībām. Bet vēlāk - arī ar nopietnāku reklāmas industriju.

"Korekciju birojs" (ja tā to pareizi sauksim latviski) ir zinātniskās fantastikas un romantiskas komēdijas krustojums, kam pamatā ir Filipa K. Dika stāsts "Adjustment Team" (no kura gan tiek pārņemta tikai premisa, ievērojami atkāpjoties no autora iecerēm). Tās galvenais varonis ir Deivids Noriss (Matt Damon) - jauns un ambiciozs politiķis, kurš piedzīvojis neveiksmi, kandidējot ASV Senātā, jo pēdējā brīdī pirms vēlēšanām presē noplūda bildes, kur viņš augstskolas salidojumā rāda pliku dibenu (ak jel, cik šaušalīgi!). Taču viņš spēj savu sakāvi pārvērst par uzvaru, kam viņam palīdz nejauši vīriešu tualetē sastapta sieviete (Emily Blunt), kurā viņš praktiski momentā saskata savu mūža mīlestību. Taču viņiem neizdodas vienam otru pēcāk ilgi atrast, un kad tas tomēr izdodas, Noriss kļūst par aculiecinieku kaut kam viņu visai nopietni satraucošam - skatam, kā kaut kādi vīri nodarbojas ar pasaules pārveidošanu. Varētu teikt, ka viņam izdodas ieskatīties pasaules attēlu renderēšanas programmas aizkulisēs (tā vismaz mums sākumā šķita), bet pareizāk laikam būtu teikt, ka viņš ierauga, kā eņģeļi ietekmē cilvēku dzīves un kā saskaras brīvā griba un likteņa pirksts. Izrādās, ka pastāv kāds "plāns", kurš paredz, ka Deividam un Elīzai (tā sauc sievieti) nav lemts būt kopā, bet Deividam ir lemts kļūt par ASV prezidentu. Taču mīla, protams, ir stiprāka par karjeru, līdz ar to skaidrs, ko Deivids izvēlēsies. Mistiskā Chairman padotībā esošie eņģeļi (tā viņus laikam labāk saukt) dara visu iespējamo, lai Deivids un Elīze vairs nesatiktos, bet notiek neizbēgamais.

Liene gribēja aiziet uz šo filmu uz kino, tad nu tā arī izdarījām. Kā tagad apskatījos šeit pat, pirmās trīs filmas man visas bija itin labi patikušas, taču par ceturto gluži to pašu neteiktu. Lai arī man (cik atceros) ne pārāk patika pirmajās filmās Orlando Blūma tēls, iespējams, ka filmām kaut kādus pluspunktus deva kontrasts starp normālo Blūma varoni un pilnīgi šīzīgo Depa varoni. Tikām šajā filmā šāda balansa vairs nav, un tā rezultātā arī Jack Sparrow šajā filmā nav ne tuvu tik neadekvāts un smieklīgs kā pirmajās filmās. Plus par sevišķu sasniegumu es nenosauktu to, ka filmas sižets pamatā grozās ap vienu milzīgu McGuffin - mūžīgās jaunības avotu. Jāatzīmē, ka no iepriekšējo filmu varoņiem šeit ir atlicis visai maz - ne tikai Blūms un Naitlija ir prom, tāpat ir pazuduši divi komiskie otrā plāna pirāti, no kuriem vienu sauca Rageti un otra vārdu man ir slinkums meklēt. Viņu vietā gan ir parādījies cits britu aktieris, kuru nesen redzēji bišķi cita satura filmā - Stephen Graham iekš "This is England" bija nacionālistiski noskaņoto skinhedu līderis, kamēr šajā filmā viņš ir jokains un nenopietns pirāts.

Savā ceļā pie skatītājiem Jurijas Karas veiktā "Meistara un Margaritas" ekranizācija piedzīvoja ne mazāk sarežģījumu kā pats Bulgakova romāns - ne velti 1994.gadā uzņemtā kinolente uz ekrāniem iznāca tikai 17 gadus pēc filmēšanas pabeigšanas, kad jau bija miruši vairaki tajā iesaistitie cilvēki un kad faktiski Krievijā bija sen izveidojušies tādi apstākļi, ka šāda stila filmu vairs uzņemt nevarētu.

Man allaž ir aizrāvušas zinātniskās fantastikas filmas, kas izmanto ceļošanu laikā. Ne vienmēr ceļošana laika dara filmu labu (Hot Tub Time Machine?), ne vienmēr šādas filmas sniedz gandarījumu, bet tās vismaz dod iespēju mazliet palauzīt smadzenes, atšķetināt tos aspektus, kuros kaut kas nešķiet skaidrs/pareizs un vispār - tas gluži vienkārši man šķiet interesanti.

Džonijs Deps laikam gan nav viens no tiem aktieriem, kas kļūstot vecāki, sāk uzdrīkstēties uzņemties riskantākas lomas un būtiski paplašināt savu repertuāru, drīzāk otrādi. No pēdējo gadu viņa veikumiem laikam tikai Giljema "Doktora Parnasa imaginārijs" man patika. Līdz ar to diez vai man bija nopietns pamats gaidīt, ka Depa jaunākais veikums - ierunāta loma animācijas filmā par ķirzaku - būs kaut kas fenomenāls.

Šī filma jau pāris gadus bija manā "kaut kad jānoskatās" sarakstā, un droši vien tajā tā vēl ilgi paliktu, ja šodien Uldis nebūtu uzrīkojis filmu vakaru, kura ievada daļā viņš prezentēja vienu no saviem aktuālajiem projektiem (jo Uldim vienmēr, kā man radies iespaids, ir vesela virkne paralēlu projektu) - Spoku nami.

Amerikāņiem (gluži tāpat kā krieviem) ir ļoti raksturīgs dažādas vēstures epizodes pārspīlēt savu spēlēto lomu. Šī filma mēģina šo paražu izsmiet, pasniedzot jaunu skatījumu uz 2.Pasaules karu - atklājot, ka patiesībā Vinstons Čērčils nebija vis Anglijas premjerministrs - pusmūža vīrs ar nedaudz matiem, bet gan fiziski spēcīgs amerikāņu ierindnieks, kurš gandrīz vienpersoniski (tikai ar sava melnādainā drauga Eizenhauera) palīdzību) uzvarēja Kaujā par Angliju. Filma atļaujas ne tikai bezkaunīgi mainīt vēstures faktus, bet arī Holivudas filmām raksturīgā manierē atklāti blēdās ar filmēšanas vietām - cita starpā norādot par sīku muiželi, ka tā esot Bekingemas pils, bet šķūni laukā nodēvējot par Hītrovas lidostu. Filmas centrālā sižeta līnija vēsta par to, kā Čērčils ieradies Anglijā ar Enigma mašīnu, kuru viņš pašrocīgi atņēmis vāciešiem (cik sapratu, vienā šāda stila Holivudas filmā patiešām tika rādīts, ka ar Enigmu galā tika amerikāņi), bet nav atradis dzirdīgas ausis nekompetento angļu karavadoņu vidū, paralēli šim attīstās love story ar princesi Elizabeti (tagadējo karalieni, kura, protams, atbilstoši filmas vajadzībām padarīta vecāka par viņas tā laika 14 gadiem), bet Hitlers ar Bormanu, Gēbelsu, Gēringu, Evu Braunu un savu sunīti Waffles ir ieradies Anglijā, kur viņam rodas plāns apprecēt Elizabeti un tādā veidā sasniegt kaut kādus absurdus mērķus.

Filmu "Pareizi uzlidot" caurvij vadmotīvs Ivara Beitāna dzīves vadmotīvs - Latvija var! Mēs spējam pārsteigt pasauli. Mums izdosies. Galvenais ir ticēt pašu spēkiem un darīt, nevis tukši gvelzt.

Šo filmu Liene sākumā negribēja skatīties, jo tā esot "pārāk perversa". Pēc tam, kad bijām to noskatījušies, viņa atzina, ka filma nemaz nebija perversa, un pauda sašutumu par to, ka kāds bija apgalvojis, ka tā tāda esot. Protams, beigās izrādijās, ka tas kāds ir Liene pati :)

Ksavjē Dolāns ir neparasti spoža personība Kanādas kino. Čalis ir tikai 22 gadus vecs, bet jau režisējis divas filmas, kurās pats spēlējis galveno lomu (un bijis arī scenārija autors un producents), tās abas ar panākumiem izrādītas Kannās, un vismaz pagaidām šķiet, ka Dolāns vienkārši nespēj kaut ko darīt vāji vai viduvēji. Plus vēl līdzās režisora un scenārista talantam puisis ir sasodīti izskatīgs - īsi sakot, viņam ir dots ļoti daudz.

Norvēģu filma "Troļļu mednieks" lielos vilcienos ir veidota pēc tās pašas receptes, kas pasaulei deva "Blairwitch Project" un veselu virkni filmu, kas tai centās līdzināties. Kas pozitīvi atšķir šo filmu no pārējām, ir spēja pasmieties pašai par sevi + lielisks mazbudžeta kino apvienojums ar pietiekami profesionālu vizuālo pusi. Ideja ir visai vienkārša - jaunieši uzņem filmu par mīklainos apstākļos saplosītiem zvēriem un cilvēkiem, kur par vainīgajiem tiek uzskatīti lāči, taču kaut kas tajā visā nelīmējas kopā un īpašas aizdomas raisa kāds noslēpumains vīrs, kas brauc ar visai smagi cietušu Land Rover Defender un kas it kā ir malu mednieks. Jaunieši šo vīrieti izseko un uzzina, ka patiesība ir drusku savādāka - lāči ir tikai sabiedrībai izmantojamā atruna, kamēr patiesie plēsoņas ir troļļi, kuri nav vis radījumi no leģendām, bet gan liela izmēra plēsēji, kuri visai lielos daudzumos mīt Norvēģijas mežos un kuri cilvēku sajūt pēc smakas, bet it īpaši labi viņi saož kristiešus.

Kad pirms vairākiem gadiem (omg! veseliem septiņiem) skatījos iepriekšējo zināmo Silvēna Šomē filmu - The Triplets of Belleville, tās stils man nepavisam negāja pie sirds. Tagad, būdams vecāks, dzīves gudrāks un arī kino mākslā izglītotāks, es "Iluzionistu" skatījos jau ar pavisam citām acim kā toreiz Belevilu. Multfilma "Iluzionists" ir balstīta uz scenārija, kuru uzrakstīja izcilais franču režisors Žaks Tatī (zināms ar savu varoni Ilo kungu, esmu redzējis divas viņa filmas - Les Vacances de Monsieur Hulo un Mon Oncle kā veltījumu savai meitai. Tiesa, šajā jautājumā veidojas neliela pretruna, jo Šomē filmu radīja kā veltījumu vienai Tatī meitai, kamēr daudzi uzskata, ka patiesībā šis darbs ir tēva atvainošanās savai otrai - ārlaulībā dzimušajai - meitai. Taču ne jau tas šajā filmā ir būtiskākais, kam tā ir veltīta, un kāds ir tās vēsturiskais konteksts. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā ir multfilma, kas veidota perfektā Tatī maniere - ar minimālu dialogu klātbūtni un daudz lielāku uzsvaru uz varoņu mīmiku un žestiem, ar savu devu humora, bet tomēr - dziļu traģismu. Filma stāsta par kādu pusmūža iluzionistu, kurš klejo pa Eiropu līdz kādas Skotijas nostūrī viņš izrāda labestību pret kādu jaunu meiteni, kas ar viņu nerunā vienā valodā, uzdāvinot viņai kurpes. Tālāk viņi dodas kopā, un vecais vīrs tērē savus līdzekļus līdz pēdējam, izdabājot katrai šīs meitenes vēlmei, līdz no viņa nekas pāri nepaliek. Jāpiezīmē arī, ka vecā vīra un jaunās meitenes attiecības nav seksuālas, drīzāk tās ir tēva un meitas attiecības, un nav brīnums, ka Tatī pavadīja daudzus gadus, strādājot ar šīs nekad neuzņemtās filmas scenāriju. Toties šādā animētā veidolā ir sanācis tas, kas citādi nebūtu iespējams - galveno varoni filmā atveido pats Tatī vai pareizāk - tā ir viņa animēta versija, kas ļoti precīzi atbilst lielā auguma vīram Ilo kungam, ar kuru droši vien vairumam arī asociējas pats Tatī.

Kad Džonatans Svifts astoņpadsmitā gadsimta sākumā rakstīja "Gulivera ceļojumus", viņa pamatmērķis bija izsmiet trūkumus sabiedrībā, kurā viņš dzīvoja, kritizēt to, kas viņam tajā šķita nepieņemams, un uzsvērt vispārcilvēciskās vērtības. Sekojošajos gadsimtos daudz tika darīts, lai "Gulivera ceļojumus" pārvērstu par pasaku bērniem ar milžiem un punduriem, pazaudējot visu to nopietno, ko autors tajā bija ielicis. Taču pat tad, kad pirmo reizi iepazinos ar Gulivera ceļojumiem droši vien vēl pirmsskolas vecumā, tie nebija padarīti par kaut ko tādu kā šis Holivudā tapušais kino brīnums.

Šo filmu piedāvāju skatīties, apgalvojot, ka tā esot tipiska britu komēdija. No kā, savukārt, var mācīties, ka man nevajag ticēt. "Made in Dagenham" pilnīgi noteikti nav komēdija, taču tā vismaz ir tipiska britu filma. Tā stāsta par notikumiem nebūt ne tik dramatiski tālajā 1968.gadā pilsētā Dagenham Anglijā, kur norisinājās notikumi, kas daudz ko izmainīja vēstures gaitā. Dagenhemā atradās amerikāņu autogiganta Ford rūpnīca, kurā tika piekopta tolaik vēl pavisam pieņemama prakse - par līdzvērtīgu darbu maksāt sievietēm mazāku algu nekā vīriešiem. Uzņēmuma vadībai viss bija "ohvačeno" - arodbiedrība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem ne pārāk rūpēja sieviešu atalgojums, valdība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem vairāk rūpēja vīriešu atalgojums, un visai ilgi arī pašas sievietes neiebilda, jo tas taču bija pilnīgi normāli, ka vīrietis ģimenē bija galvenais maizes sagādnieks (un kas par to, ka darbā pavadītās stundas viņiem bija vienādas?). Taču tomēr notika tas, kam agrāk vai vēlāk bija lemts notikt - Dagenhemas Ford rūpnīcas sievietes - automašīnu sēdekļu šuvējas - uzsāka streiku.

Ar šo arī beidzās stāsts par Gevina un Steisijas mīlestību, tāpat līdz likumsakarīgajam finālam aiziet viņu draugu - Smitija un Vanesas attiecības. Sezona sākas ar to, ka Gevins ir iekārtojies darbā Kārdifā, lai viņš un Steisija varētu dzīvot Velsā, kur viņai ir komfortablāk un pieņemamāk. Tikām Smitijs pamazām atklāj, ka viņš nemaz nav mierā ar to, ka Vanesa plāno precēties ar savu jauno/veco draugu - autobusu šoferi Deivu. Pamata sižeta līnijā sarežģījumu rada Steisijas vēlme pēc bērna, kas izrādās visai ierobežota realizācijā bioloģisku iemeslu dēļ. Tā kā šī ir skaidri paredzēta kā seriāla pēdējā sezona, visi notikumi nepārrotami ved uz "happy ending" un jāatzīst, ka kopumā šī seriāla noslēgums būtu varējis padoties spēcīgāks - šī sezona diezgan izteikti man lika vilties, un varu vien priecāties, ka seriāla autori (kuri cita starpā arī ir Vanesa un Smitijis) neplāno taisīt tam turpinājumu - jo tas varētu tikai kaitēt šī kopumā ļoti asprātīgā un cilvēcisko dabu labi raksturojošā seriāla reputācijai. Jo - par spīti nedaudz sakāpinātajam cukura līmenim arī šī sezona bija skatāma un baudāma.

Par šo multfilmu N.R. rakstīja, ka "šī multene par pūču pasauli ir krasi atšķirīga, jo tai ir teju vai fotorealistiska datorgrafika, un kopējā atmosfēra vairāk atgādina Lord of the Rings. Kvalitatīvi nostrādāts, skati ir patiesi iespaidīgi, un pašai multenei nebija diži nekādas vainas".

Septiņdesmito gadu sākumā Mančestras priekšpilsētā dzīvo kāda visai kolorīta ģimene. Tētis ir musulmanis no Pakistānas, mamma - angliete no... kaut kurienes. Ģimenē ir septiņi bērni, tai skaitā - seši dēli. Tētis grib, lai viņa ģimene dzīvotu atbilstoši visām Islāma tradīcijām, kamēr bērni sevi uzskata par angļiem un iespēju robežās no visa ar reliģiju saistītā izvairās (izņemot vienu ticīgo dēlu). Viss sāk iet greizi, kad tētis sarunā vienam no vecākajiem dēliem kāzas - puisis pēkšņi ņem un jau kāzu ceremonijas laikā sadumpojas un atstāj šokētos radus pie altāra (vai kā sauc attiecīgo vietu musulmaņu gadījumā?). Arī ar pārējiem neiet diži labāk, un pamazām tētis secina, ka vienīgais veids, kā viņš var noturēt savu autoritāti ģimenē, ir ar fiziska spēka pielietošanu.Tikām bērni, viņam neredzot, dara visu ko islāmam pavisam nepieņemamu, tai skaitā - ēd bekonu. Un kas notiks, kad divi nākamie gadu ziņā viņa dēli uzzinās, ka arī viņiem tētis sarunājis līgavas - turklāt vēl šausmīgi neglītas?

Nu jau esam noskatījušies arī otro Gevina un Steisijas sezonu. Kāzas ir garām, un kā savulaik dziedāja Šubrovskis:

Kad esi dienu un nakti pārpūlējies, cīnoties ar dažādiem programmēšanas pasākumiem, kas gan var būt labāka atslodze kā viegls un asprātīgs britu komēdijseriāls? Un viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem BBC sitkomiem "Gavin and Stacey" lieliski atbilst šiem kritērijiem.

Patiesībā "Woke Up Dead" laikam ir seriāls ar sēriju garumu no divām līdz septiņām minūtēm, taču DVD formātā tas tika samontēts kā vesela (nosacīti vienota) pilnmetrāžas filmas. Iespējams gan, ka šis brīnums īsākos fragmentos ir vēl kaut cik skatāms, bet kā filma tas bija kaut kas unikāli nebaudāms.

Desmit gadus pēc Road Trip Tods Filipss atkal uztaisījis tipisku road movie. Taču laiks prasa savu, un šoreiz filmas varoņi nav vis nogribējušies vidusskolnieki, bet gan vīrieši vecumā ap četrdesmit. Un patiesībā arī road trip dalībnieki ir tikai divi - darbīgais japijs arhitekts Pīters un bezcerīgi bērnišķīgais wannabe-aktieris Ītans. Lai šie divi visai atšķirīgie varoņi varētu kopā doties ceļojumā, ir jānotiek kādam muļķīgam pārpratumam - Ītana vainas dēļ abiem vīriešiem tiek aizliegts lidot ar lidmašīnu, turklāt Pīters paliek bez naudas un dokumentiem, bet tā kā viņam steidzami jānonāk Losandželosā (otrā Amerikas krastā), vienīgā izvēle ir sēsties mašīnā, ko nomā paņēmis Ītans.

Filmas "Mr. Nobody" centrālā doma, manuprāt, būtu visprecīzāk raksturojama ar sekojošu citātu, kuru patiesībā radījis Tenesī Viljamss un nevis šīs filmas scenārists: "Everything could have been anything else... and it would have just as much meaning." (lai gan varbūt tas tomēr ir filmas citāts - nekur neatrodu, ka Viljamss patiešām būtu ko tādu rakstījis).

"Ho ho! Vai šogad biji rātns, manu bērniņ? Ja nē - tad nopēršu tevi līdz nāvei!" Tā varētu teikt Ziemassvētku vecītis šajā filmā, ja vien viņš vispār mācētu runāt.

Komēdijas, kuru galvenie varoņi pastrādā slepkavības, lai gūtu peļņu no līķiem, nav retums. Pēdējos gados redzētas vismaz divas šādas filmas, kur upuri vēlāk tiek izmantoti pārtikas industrijā. Burke and Hare neiet tik tālu - tajā nogalinātie cilvēki gluži vienkārši kļūst par izmantojamo materiālu kādam ārstam Edinburgā pēc tam, kad viņa konkurents panācis to, ka visi bendes klienti nonāk šī konkurenta rokās. Bērks un Hērs ir divi dīkdieņi, kas līdz šim piepelnījušies ar dažādām sīkām blēdībām, bet līķu sagādāšanā viņi atrod savu īsto aicinājumu. Tiesa, viens no viņiem (Saimona Pega atveidotais Bērks) nav īsti sajūsmā par izvēlēto karjeras ceļu, taču viņš ir iepazinies ar jaunu skaistu ambiciozu aktrisi, kura vēlas iestudēt pirmo reizi vēsturē Makbetu, kurā visas lomas atveido sievietes, un šim pasākumam ir nepieciešama nauda. Un kur var dabūt naudu? Tirgojot līķus, ko paši sagādā (sākumā vīrieši mēģina kļūt par kapu laupītājiem, bet šis pasākums izvēršas par smagu fiasko un sagādāt svaigus līķus izrādās vieglāk).

Terija Pretčeta "Diskzeme" nez kāpēc nav Holivudas bosu iecienīta. Līdz ar to pagaidām viņa darbu ekranizācijas notikušas tikai TV pasaulē, un svaigākā no tām ir SKY radītā "Going Postal". Kā jau TV produktam pieklājas, pirmā kalibra zvaigznes šajā trīs stundas garajā divu daļu filmā meklēt ir velti. Galvenajā lomā šeit ir Richard Coyle, kurš līdz lielākās (relatīvi) filmās allaž ir mitinājies kaut kur otrajā plānā ("Libertine", A Good Year, "Prince of Persia"). Tikām filmas antagonists jeb ļaundaris ir David Suchet, kas gan ir ļoti atpazīstams - bet arī tikai kā TV pasaules pārstāvjis, jo viņš jau vairāk kā 20 gadu garumā atveido Erkilu Puaro seriālā, kura dažas sērijas ir redzējis teju vai ikviens.

Ja es būtu savlaicīgi apskatījies, ka šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido Lisa Kudrow, droši vien es būtu aiztaupījis gan sev, gan Lienei ne pārāk jautru vakaru. Šī kādreizējā "Friends" dalībniece ir diezgan drošs rādītājs tam, ka filma nebūs laba. Ja jau pat Dženifera Enistone parasti spēlē sūdīgās filmās, ko gan varētu gaidīt no Kudrovas? Šajā filmā gan Kudrova nav gluži galvenā vaininiece pie filmas bēdām, bet savs nopelns pie skādes viņai ir.

Man bija milzīgs šoks, kad izrādījās, ka šī Šrilankā tapusī filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Un vēl lielāks šoks man bija par to, ka es aizmirsu par šo filmu savlaicīgi uzrakstīt - tas mani patiešām šokēja, jo biju pārliecināts, ka šis apraksts tapa jau savlaicīgi, jo filma man taču patika un būtu tikai loģiski, ka es gribētu, lai arī citiem par to pastāstītu.

Šo filmu kā labu darbadienas vakara kino rekomendēja Normis, un šoreiz nevaru viņam nepiekrist. Tā ir ļoti tipiska indie dramēdija - ar veselu plejādi aktieru, kurus nekādi nevar nosaukt par pirmā lieluma zvaigznēm, ar tipisku indie skaņu celiņu un ar šādām filmām raksturīgu atmosfēru. Filma stāsta par vairākiem divdesmitgadniekiem, kas mitinās mūsdienu Ņujorkā. Nosacīti galvenais varonis ir kāds ne pārāk panākumiem bagāts rakstnieks vārda Sems (kuru atveido filmas režisors un scenārists Džošs Rednors). Sems visai mistiskā kārtā uz vairākām dienām uzņemas gādību pār melno puiku, ko viņš atradis metro - zēns aiztinies no saviem audžuvecākiem un izlēmis, ka Sems viņam būtu piemērotāks audzinātājs. Tiesa, paša Sema dzīve nav nekādā dižā kārtībā - viņš dzīvo no viena īstermiņa sakara līdz otram, un nav sevišķi labi radīts, lai uzņemtos atbildību pār jebko. Taču tad viņš sastop meiteni vārdā Mississippi - bārmeni un kabarē dziedātāju, un noslēdz ar viņu paktu par "three night stand". Tam būs lemts izmainīt Sema dzīvi.

Savu ceļojumu ar 100 filmām apkārt pasaulei es noslēdzu Nepālā - vienā no tām valstīm, kuras kādreiz noteikti gribētos apskatīt arī personīgi, nevis tikai filmās. Un jāatzīst, ka šis bija perfektākais noslēgums šādam ceļojumam, kādu vien var iedomāties. Filma "Himalaji" ir vienīgais kaut cik vērā ņemamais kino darbs, kas tapis Nepālā, filma pat tikusi pie Oskara nominācijas kā labākā filma svešvaloda (piekāpjoties Almadovara "Viss par manu māti").

Uz šodienu "Splinterheads" ir vienīgā (man zināmā) mākslas filma, kurā tiek aktīvi iesaistīta mūsu nozīmīgākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe - geocaching. Jāatzīst gan, ka tev, man un pārējiem ir visas iespējas uztaisīt labāku filmu. Ja kas - varbūt vajag? Uzrakstām scenāriju un nofilmējam kādu aptuveni 10 minūtes garu slēpņošanas mākslas īsfilmu? Vismaz man šķiet, ka "Splinterheads" ir viena no tām filmām, par kurām es varētu kā bezkaunīgi iedomīgs tipāžs pateikt - es varētu labāk!

Velns - biju jau gandrīz ar lielām mokām uzrakstījis līdz galam šo aprakstu, kad nejauši nospiedu uz vienu bookmark, un viss izdzisa. Damn! Vajag uztaisīt kaut kādu aizsardzības sistēmu pret šitādu figņu! Tā no manis nekad nesanāks supervillain, ar šitādu neprofesionālu attieksmi!

11 gadus pēc iepriekšējās šīs franšīzes filmas iznākšanas "Rotaļlietu stāsts" ir atgriezies. Manuprāt - vai nu par agru, vai par vēlu. Par vēlu - jo pārāk daudz laika pagājis kopš otrās filmas, lai tie skatītāji, kam patika Toy Story agrāk, par to sajūsminātos arī tagad. Par agru - jo nav vēl pagājis tik daudz laika, lai viņi to skatītos kopā ar saviem bērniem. Bet varbūt vienkārši es šeit kaut ko bišķi esmu saputrojis, un visticamākais, ka Holivudas ļaudis zina, ko viņi dara (katrā gadījumā jauns "Toy Story" šķiet daudz aktuālāks nekā jauns "Tron"). Bet ne par to ir šis stāsts.

Kamēr Liene slimo, nekādas nopietnās episkās drāmas laikam gan skatīties nav iespējams, līdz ar to izlēmām veltīt laiku pēdējā gada aktuālākajām multfilmām, no kurām "How to train your dragon" šķita esam viena no jēdzīgākajām. Multfilma stāsta par kādu vikingu ciematu, kura iemītnieku dzīves lielākā daļa aiziet nemitīgās kaujās ar viņu vienīgajiem ienaidniekiem - pūķiem, kuri ir apsēduši šo miestu kā tādi siseņi. Visi vikingi ir spēcīgi, muskuļoti un cīņastraki, taču ir viens izņēmums - trauslais ciemata vecākā dēls Hikaps (Žaga?), kurš strādā kā kalēja māceklis un brīvajā laikā izgatavo visādas ierīces. Ar vienu no saviem izgudrojumiem viņš notriec visbīstamāko no visiem pūķu veidiem - Night Fury, kuru nevienam līdz šim pat nav nācies redzēt, taču neviens puikas stāstam, ka viņš notriecis šo pūķi, protams, netic. Rezultātā viņš nokritušo pūķi atrod viens un atklāj, ka pūķis patiesībā ir labs. Un pamazām viņš sāk saprast, ka visi pūķi patiesībā ir labi un cilvēki ar viņiem tikai nepareizi veidojuši attiecības. Taču pašam Hikapam tikām ir jāiet mācību kurss cīņā pret pūķiem un kursa uzvarētājam būs tas gods pirmajam no visas grupas pašrocīgi nogalināt pūķi, bet Hikapa jaunās zināšanas par pūķu ieradumiem padara viņu par labāko kandidātu šī "goda" saņemšanai, līdz ar to viņam nopietni jādomā, kādā veidā lai viņš pārliecina savējos saprast, ka pūķi nav viņu ienaidnieki.

Visai populārs gājiens, ko mēdz pielietot gan amerikāņu TV, gan filmu studijas, ir ņemt un pārfilmēt ar saviem aktieriem kādu citā zemē tapušu seriālu vai filmu un pasniegt to vietējai publikai tādā mērcē, pie kādas tā ir pieradusi. Vērts piezīmēt, ka pretējais virziens ir novērojams salīdzinoši reti (vismaz man ir grūti iedomāties, ka angļi sadomātu lokalizēt, piemēram, "Lost"). Bet amerikāņi, protams, ka nespēj uztvert angļu jokus, un tāpēc viņi pat IT Crowd gribēja uztaisīt savā variantā (protams, ir tādas "otšķirīgas" valstis, kur kopēšana arī 1/1 šķiet pilnīgi ok - piem, Vācijā vai Krievijā lokalizācijas arī ir neizbēgama televīzijas sastāvdaļa). Laikam vislabāk zināmais pēdējā laika "amerikanizētais" seriāls ir "The Office".

Puertoriko patiesībā, protams, nav valsts, bet gan ASV piederoša nevienā štatā neietilpstoša teritorija, līdz ar to ir vietā jautājums, vai to varu ņemt un apskatīt kā atsevišķu valsti kino ceļojuma projektā. No otras puses - vai maz pasaulē ir valstu, kas faktiski ir ASV ārējas teritorijas un vai es vienā no tādām nedzīvoju? (varbūt arī nedzīvoju, iepriekšējais teikums iekļauts aprakstā galvenokārt tāpēc, lai tā saturs būtu diskutablāks. anal cunt!!!). Nopietnāks arguments par labu Puertoriko izdalīšanai ir tāds, ka Wikipedia šo teritoriju izdala kā patstāvīgu vienību un ja es varu Honkongu un Makao par tādām uzskatīt, kāpēc tad lai es diskriminētu Puertoriko?

Idilliskā ciematā Anglijas laukos kāds pāris ir iekārtojis atpūtas namiņu rakstniekiem, kur viņi var nost no pilsētas kņadas veltīties savām mūzām. Katru gadu pie viņiem uzturas dažādi vairāk vai mazāk neveiksmīgi autori, kuriem ir iespēja klātienē redzēt darbību savu daudz veiksmīgāko kolēģi - atpūtas mājas īpašnieku Nikolasu, kas ir panākumiem bagāts krimiķu autors, kam netrūkst fanu un kuram pilnīgi noteikti netrūkst mīļāko. Tiesa, viņam ir arī sieva, kura vada viņu pansiju un kurai Nikolass parasti attaisnojas, apgalvodams, ka viņi taču ir vienojušies par to, ka viņu attiecības ir brīvas formas (tiesa, šķiet, ka vienošanās sākotnēji jau ir bijusi vienpusēja un sieva nevienā mirklī nav to akceptējusi, bet tas ir cits jautājums). Līdz šim tomēr Nikolasam ir izdevies salīdzinoši mierīgi tikt galā ar savām sievietēm, taču tam lemts mainīties, kad ciematā atgriežas kāda sieviete, kas tur uzaugusi (tā arī ir Tamara Drewe - kura gan patiesībā nav filmas galvenā varone), bet tagad Londonā kļuvusi par populāru žurnālisti un veikusi deguna plastisko operāciju, jo iepriekš bijusi apveltīta ar diezgan iespaidīgu šnobeli. Tamārā ieķeras gan Nikolass, gan viņas tīņu dienu draugs Endijs, gan miestā koncertējušais grupas dalībnieks Bens. Visu šo lietu pamatīgi sarežģī divas miesta (iespējams - vienīgās) pusaudzes, kuras ir ieķērušās Benā un nespēj pieņemt to, ka viņu (pamatā - vienas no viņām, everģēlību līderes) sapņu vīrietis ņem un tusē ar kaut kādu sievieti, kurai pat deguns nav īsts.

Saukt Jemenu par valsti ar plaukstošu kino industriju būtu vairāk nekā pārspīlējums. It īpaši, ja zina, ka "A New Day in Old Sana`a" ir pirmā mākslas filmas, kas šajā Arābijas pussalas valstī jebkad uzņemta. Protams, var gan teikt, ka tā Jemenā aizsāka kino bumu - pēc šīs filmas šajā valstī ir uzņemta vēl viena pilnmetrāžas filma - tādējādi filmu uzņemšanas intensitāte šajā valstī ir pārsteidzoši strauji pieaugusi.

Nemaz nebiju piefiksējis, skatoties šo filmu, ka tā ir kārtējā filma no "Oskaru saraksta". Redz - arī tā gadās. Man to patiesībā bija ieteicis Movielens, nosakot to kā vienu no visrekomendējamākajām filmām. Tad nu arī skatījos. Un patiesībā - lai arī filma nepavisam nav skaista un patīkama, un par pāris tās ainām dzirdēju atsauksmes, ka tā esot teju vai pornogrāfiska, filma ir patiešām ļoti laba. Kaut vai tāpēc vien, ka es sen neesmu redzējis kādā filmā vienu aktieru pāri - kā šeit Raienu Goslingu un Mišelu Viljamsu tik perfekti iejūtamies personāžos divos atšķirīgos attiecību posmos, pašiem personāžiem gan vizuāli, gan iekšēji pārvēršoties līdz nepazīstamībai un pazaudējot to, ko mēdz saukt par mīlestību. Varoņu pārtapšana šeit ir kas vairāk kā tādās filmās kā "Back to the Future", kur tu lieliski redzi, ka vienā gadījumā aktieris ir nogrimmēts jaunāks par saviem īstajiem gadiem, bet otrā - vecāks. Un pat ne tā kā "Tron: Legacy" gadījumā, kur aktieris ir digitāli pārveidots jaunāks, vienlaikus tomēr vairāk izskatoties pēc CGI un nevis pēc cilvēka. Tikām šeit tas viss izskatījās tik dabiski un reāli, ka man pat sākumā bija grūti aptvert, ka tas jaunais foršais čalis un tas ne tik jaunais un ne tik foršais vīrietis ir viens un tas pats cilvēks. Patiešām wow!

"It`s a holiday in Cambodia

Reiz dzīvoja kāds vīrs vārdā Viktors, kas strādāja savu senču arodā. Viņš visu savu dzīvi veltīja darbam un bija viens no labākajiem tā meistariem pasaulē. Viņa māte lepojās ar Viktora sasniegumiem un līmēja albumā avīžu izgriezumus, kas stāstīja par viņas dēla darbiem. Taču kādu dienu viņa ceļš krustojās ar bezkaunīgu sievieti vārdā Rouza, kas nupat bija visai apšaubāmā veidā ieguvusi prāvu naudas summu. Viņu tikšanās dēļ pasaule (vismaz uz laiku) zaudēja vienu no saviem profesionālākajiem algotajiem slepkavām.

Šī filma ir jau septītā ekranizācija tāda paša nosaukuma romānam. Slavenākā no tām ir 1939.gada angļu versija, ko režisējis Zoltāns Korda (tā ir viena no agrīnajām krāsu kino filmām), tāpat var minēt 1977.gada versiju, kur piedalījās Roberts Pauels ("Jesus of Nazareth" titullomas atveidotājs) un Bo Bridžess (Džefa Bridžesa vecākais brālis).

Ir noticis neticamais - beidzot viena no "dīvaino valstu" filmām izrādījās patiešām laba. Pēdējā laikā biju jau noguris, skatoties nesmieklīgas uzbeku komēdijas, nešausmīgas ziemeļkorejiešu briesmoņu filmas, neemocionālu lībiešu eposus un citas dažādos veidos neveiksmīgas filmas. Un te pēkšņi - ļoti emocionāla (lai arī varbūt brīžiem nedaudz panaiva, bet pozitīvā nozīmē) Bangladešas filma, kurā es spēju just līdzi varoņiem, kas man nešķita izgriezti no kartona, un arī vizuāli pati filma mani spēja piesaistīt.

No visām Dienvidamerikas lielajām valstīm tikai Bolīvija man sagādāja rūpes un raizes, meklējot kādu šajā valstī tapušu filmu. Biju jau gatavs skatīties American Visa spāņu valodā bez subtitriem (diezgan liels hardcore, lai gan filma pēc aprakstiem šķiet diezgan interesanta), kad izrādījās, ka "Sexual Dependency" ir iespējams atrast ar krievisku tulkojumu. Šāda pieeja gan tradicionāli nav manā gaumē, bet tomēr tas ir labāks variants, nekā skatities filmu sev pilnīgi nesaprotamā valodā. Krievu Interneta lapās šī filma tiek dēvēta par pieskaitāmu "art house" kino, bet, manuprāt, tās ir pupu mizas un nevis arthouse.

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā Ziemeļkoreja lietām piegāja ļoti nopietni - no Dienvidkorejas komunistu specdienests nolaupīja režisoru Shin Sang-ok, un iesaistīja viņu sava propagandas kino rūpala attīstīšanā. Slavenākā (Āzijas mērogos) filma, ko Sing Sang-ok Ziemeļkorejai uztaisīja, ir Pulgasari (1986.gadā viņam izdevās aizbēgt uz rietumiem). Savā būtībā tā ir diezgan izteikts Godzillas klons (filmai tika noalgoti arī japāņu Godzillas specefektu taisītāji, bet briesmoni - Pulgasari - atveido tas pats tips, kas atradās Godzillas kostīmā). Atšķirība ir vien tajā, ka "Pulgasari" ir diezgan izteikta propagandas filma, kas stāsta par to, kā ļaunais valdnieks (pasaules imperiālisms) paverdzina zemniekus un atņem viņiem pēdējos iztikas līdzekļus, bet tad brīnumainais kalējs rada briesmoni, kas ēd metālu un kas palīdz lauciniekiem veikt revolūciju un gāzt ļaundari (darbība notiek kaut kad senatnē). Vispār man kā eiropietim šī filma vairāk pat liek domāt nevis par Godzillu, jo tas noteikti nav mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļa, bet gan par Golemu - Vīnes ebreju akmens milzi.

Vispār man ir grūti saprast, kā šī filma var skaitīties piederīga Lībijas kino - to režisēja sīrietis, kas bija pārcēlies uz dzīvi ASV, tajā nav šķiet neviena lībiešu (hmm, nez vai Lībijas iedzīvotājus tiešām ir pareizi saukt par lībiešiem) aktiera, un filmā tiek runāts tikai un vienīgi angliski. Bet laikam gan tā tiek pieskaitīta Lībijai, jo filmu finansēja tolaik pie varas esošais Lībijas diktators (atvēlot filmai nebūt ne mazu summu - 35 miljonus dolāru). Filmas darbība norisinās trīsdesmito gadu sākumā, kad jau diezgan ilgstoši turpinājās itāļu veiktā Lībijas okupācija, un jau 20 gadu garumā Omārs Muhtārs vadīja pretošanās kustību pret okupācijas režīmu. No Romas tika atsūtīts jauns militārās operācijas vadītājs - ģenerālis Rodolfo Graciani, kuram bija lemts beidzot sagūstīt Muhtāru. Par to arī ir šī filma - daudz kaujas ainu, spriedumu par to, ka vieni cīnās par savu dzimteni, kamēr otri tikai seko stulbām pavēlēm, daudz ainu tuksnesī, un vispār - tāda tipiska episkā filma, kādas man pagalam nepatīk. Nevaru arī teikt, ka esmu sajūsmā par pieeju, ka šādai filmai nevar sameklēt vietējos aktierus, bet lībiešu pretošanās kustības vadoni atveido meksikānis Antonijs Kvinns, kamēr itāļu ģenerāli - anglis Olivers Rīds. Nevaru ne vienam, ne otram kaut ko īpaši pārmest (Kvinss patiesībā ir ļoti labs), bet no autentiskuma viedokļa tas ir viens vienīgs FAIL. Nu un vispār kopumā filma man šķita visai garlaicīga (un pārāk gara). Vienīgais, par ko tai ir kāds plusiņš no manis - Rīda Graciani netiek filmā rādīts kā truls ļaundaris, kas to vien grib, kā noliet visiem asinis. Viņš, protams, ir nežēlīgs un asinskārs, bet vienlaikus, viņš ļoti labi saprot situāciju, kurā atrodas, un principā - saprot arī pretinieku. Par to žetons, lai gan kopumā šī noteikti nav viena no tām filmām, ko man gribētos atcerēties ļoti ilgi.

Nekad nebūtu par to iedomājies, bet izrādās, ka Uzbekistānā ir visai milzīga kino industrija un tajā darbojoties ap 300 filmas uzņemošām kompānijām. Protams, kvantitāte ne vienmēr garantē kvalitāti, un cik varu noprast, šis ir viens no tiem gadījumiem, kad vairāk nekādi nenozīmē labāk. Dažādos Interneta resursos ir iespējams skatīties visdažādākās uzbeku filmas (biežāk gan - uzbeku valodā bez jebkādiem subtitriem, kas man īsti nederētu), un "Nortoy" izvēlējos kā vienlaikus pietiekoši tipisku šīs industrijas pārstāvi, gan kā filmu, kas vismaz pirmajā acu uzmetienā izskatījās daudz maz ciešami.

Komēdija par islāma teroristiem - tas izklausās diezgan nopietni, ne? Vai tiešām dabā ir cilvēki, kuriem nav šajā pasaulē nekā svēta un kuri ir gatavi smieties par to, kā reliģiski aptrakuši cilvēki aiznes nebūtībā nevainīgus garāmgājējus tāpēc vien, ka kaut kāds reliģiskais līderis viņiem ir licis šādi rīkoties? Šķiet, ka Krisam Morisam un pārējai "Four Lions" veidojušajai komandai šāda veida aizspriedumi nav raksturīgi, un labi ka tā.

Lūk, arī Turkmenistānas filma noskatīta, turklāt atšķirībā no pāris citām pēdējā laikā skatītajām padomijas nomaļajās republikās tapušajām filmām, šī patiešām ir īsta turkmēņu filma, nevis krievu projekts ar nelielu nacionālo piešprici. Un pat šķiet, ka oriģinālā tā bija vietējā valodā, jo krieviskais runājums nepavisam neizklausās autentisks un filmā sākotnēji atrodams.

Šo filmu piekritu skatīties tikai tāpēc, ka Liene bija saslimusi, un man negribējās iebilst pret šādu no-brainer. Vienlaikus Liene pati to arī gribēja skatīties tieši tāpēc, ka slimai esot no-brainer ir labs variants (relatīvi, protams). Es nekādi neesmu no tiem cilvēkiem, kas varētu paust sajūsmu par to, ka šajā filmā kopā (pareizāk - atsevišķi) dzied vecās paaudzes dīva Cher un jaunās paaudzes "dīva" Kristina Agilera. Citējot (aptuveni) Ricky Gervais: "Biļetes uz Šēras koncertu nav kukulis. Kāpēc? Vairs nav 1975.gads."

Tā kā neko no mūsdienu Azerbaidžānas kino man atrast neizdevās, pagaidām kā šīs valsts kino paraugs lai manā lapā skaitās padomju laikā uzņemtā "Lauva aizgājis no mājām". Protams, kā jau tas daudzām tā laika filmām raksturīgs, tā ir krievu un nevis azerbaidžāņu valodā, bet pluss ir tajā, ka krievu valodu es vismaz zinu. Mīnuss gan ir tajā, ka tā ir bērnu filma, un tā strikti runājot, es nepavisam neesmu bērns (vismaz gadu ziņā ne). Bet ja es varu skatīties tādas filmas kā "Tron: Legacy", tad ar ko sliktāka būtu padomju filma par zēnu, kas sadraudzējas ar zoodārza lauvu, izveido šim lauvam zvēru pilsētiņu un grib kopā ar viņu doties uz Āfriku? Neko vairāk par sižetu droši vien nevajag stāstīt, jo īsti sižeta šai filmai nav, un ir visai grūti saprast, kas tur ir bijis iecerēts kā reāli notiekošs, un kas kā fantāzija. Bet doma ir tāda, ka lauvu atveido cilvēks lauvas tērpā, un tāpat ir ar citiem zvēriem, kas gan ir samiksēts kopā ar ainām, kur redzami īsti dzīvnieki. Anyway - kas gan šādās filmās domā par sižetu, un kurš gan satraucas par to, ka Rustama (tā sauc galveno varoni) skolas draugs Ļova (tāds, kurš nav īsts lauva) ir pieaudzis vīrietis? Pa brīžiem šī filma pat pamanījās būt tīri smieklīga, un Elhans Džafarovs mazā puikas lomā bija ļoti pat ok. Atkal jau - šī filma, protams, nav paredzēta kritiski noskaņotiem vīriešiem vecumā nedaudz zem trīsdesmit (cik biedējoši - rakstīt par sevi šādus skaitļus), bet es varu iedomāties, ka mūsdienu bērniem tā varētu tīri labi iet pie sirds. Protams, te nav nekādas krutās datorgrafikas, un pat 3-4 gadu vecs skatītājs varēs noteikt, ka viņam rāda cilvēku lauvas tērpā un nevis lauvu, bet ne jau poligonos ir laime, un tīri no sirsnīguma viedokļa filmai nav ne vainas, un pat tās vairāki muzikālie gabali bija visai labi.

Cik cilvēka atmiņa gan ir viens pamatīgs draņķis! Visu laiku biju pilnīgi pārliecināts, ka šīs filmas oriģinālo versiju - kaut kādu franču filmu - redzējis nebiju. Bet izrādās, biju redzējis gan - tā ir filma Anthony Zimmer un es to pat redzēju kinoteātrī preses seansā (dīvaini - bet nevaru atrast rakstu, ko par šo filmu noteikti rakstīju DELFI). Protams, pagājuši vairāk kā pieci gadi, bet tomēr - ja es pat esmu aizmirsis filmas noskatīšanās faktu, droši vien tā nebūs bijusi nekāda super interesantā filma.

No visām Nārnijas hroniku grāmatām tieši "Rītausmas ceļinieka brauciens" ir mana visiecienītākā (vai pareizāk - tāda tā bija pirms gandrīz 20 gadiem, kad to lasīju. Līdz ar to arī no šīs filmas gaidīju kaut ko vairāk kā no iepriekšējām daļām. Filma gan, protams, kā jau to varēja gaidīt, daudzās vietās grāmatas saturam sevišķi rūpīgi nesekoja. Būtiskākā atšķirība (kā jau to varēja gaidīt) - filma vairāk rūpējās par action un piedzīvojumiem, kamēr grāmatā bija nopietnāk izstrādātas dramatiskās epizodes, kuru filmā nebija gandrīz nemaz. Par zvaigzni filmā bija ļoti maz, un nobeiguma daļa ar Aslan`s country nebija realizēta īsti autentiski, arī daļa ar vienkājiem bija ievērojami pārveidota, un grāmatā vispār nebija tā, ka visa ceļojuma garumā notika cīņa ar kaut kādu evil mist no evil island.

Lai arī no visām Kadzuo Išiguro grāmatām "Never Let Me Go" man ir vismazāk mīļā, tās ekranizāciju gaidīju ar diezgan lielu nepacietību, jo pat ne sevišķi mīļa Išiguro grāmata tomēr ir kaut kas ļoti īpašs. Un filma ir padevusies patiešām lieliska. Turklāt vēl filmas liela daļa uzņemta vietās, kur mēs pagājušovasar pabijām atvaļinājumā - Clevedon un Weston-Super-Mare. Pat filmas plakātā redzams skaistais Klevedonas mols:

Viens ir droši - kamēr mākslas kino Latvijā turpina nīkuļot un pat filmas ar spēcīgu aktieru ansambli visbiežāk iegrimst sentimentāla pseidopatriotisma muklājā, dokumentālais kino mūsu valstī ir tā kustīgo attēlu mākslas forma, kura ir gan dominējoša, gan kvalitatīvi pārāka par savu fantāzijas bagātināto māsu (eh, cik lirisks un vārdiem bagāts teikums padevies!).

Šī ir kārtējā skatītā filma, kas pretendē uz savu tiesu Oskaru ražas, saņēmusi piecas nominācijas. Tiesa, manuprāt, reālas cerības tai ir divās kategorijās - Natālijai Portmanei kā labākajai aktrisei un Metjū Libatikam par operatora darbu.

Tā kā nedaudz vairāk kā pēc nedēļas Lienei gaidāms īss atvaļinājuma ceļojums uz Itāliju, šis šķita īstais laiks, lai noskatītos kādu Apenīnu pussalā tapušu filmu. Un vēl īstāks laiks tas šķita, lai noskatītos jaunu itāļu filmu, kura nominēta Oskaram (tiesa - visai negaidītajā labāko tērpu kategorijā, un nevis par labāko filmu svešvalodā). Filmas viena no interesantākajām odziņām slēpjas apstāklī, ka galveno lomu tajā atveido Tilda Swinton, kuru diez vai tu būsi pieradis redzēt filmās, kurās ir jārunā itāliski. Un vēl vairāk - šajā filmā oskarotā angļu aktrise ne tikai runā itāliski, bet pat atveido krievieti, kas pirms vairākiem gadu desmitiem pārcēlusies uz Itāliju (tiesa - filma nesniedz atbildi uz jautājumu, kādā veidā viņai bija iespējams tā vienkārši ņemt un pamest savu bargo dzimteni, pēc kuras viņa joprojām tā ilgojas). Uz Itāliju viņu atveda Tankredi - tekstila rūpnīcas īpašnieka dēls, kuram Emma (kas gan nav viņas īstais vārds, no kura viņai vīrs lika atteikties) dzemdēja divus dēlus un meitu un ar kuru viņa tagad, mūsdienās, dzīvo vienmuļu un visai sērīgu dzīvi, jo nekā viņu attiecībās sen nav vairs atlicis.

Tā kā mūsdienās Moldovas kinematogrāfs ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā Latvijas kino rūpals, nācās vien kā Moldovas filmu man skatīties vienu padomju laikos tapušu darbu. "Cilvēks, kas seko saulei" saturiski ir visai vienkārša filma, kas stāsta par zēnu, kas, padzirdējis, ka Zeme ir apaļa, izlemj sekot saulei un apiet zemei apkārt. Un tā tiek rādīta viena diena šī zēna dzīve, un viss, ko viņš tajā pieredz. Diezgan droši var teikt, ka ideju filmas scenāristi - Mihails Kaļiks un Valeriu Gagiu - smēlušies no franču kino klasikas The Red Baloon - ja šādu līdzību spēju saskatīt es un pēcāk to apstiprina arī Wikipedia, esmu visai pārliecināts, ka tā nav nejaušība.

"The Kids Are All Right" ir filma, kas stāsta par laulības dzīves grūtībām pēc 20 kopā pavadītiem gadiem un par to, kā šī laulība gandrīz izjūk tad, kad parādās kāds trešais spēks. Filma sākas ar to, ka astoņpadsmitgadīgā gudrā meitene Joni pēc sava 15 gadīgā brāļa Laser lūguma sazinās ar spermas klīniku, lai atrastu viņu bioloģisko tēvu, jo ir zināms, ka viņu vecāki izmantoja tāda pakalpojumus. Lai arī abu jauniešu vecāki sevi uzskata par ļoti progresīviem un liberāliem, sevišķā sajūsmā par bērnu interesi par savu "spermas tēvu" (sorry, savādāk šādu lietu nosaukt nevaru) viņi nav - jo droši vien baidās, ka šāda satuvināšanās bioloģijas dēļ pierādīs to, ka vecāki nav spējuši bērniem sniegt to, kas viņiem nepieciešams. Taču izrādās vēl trakāk - ar simpātisko un neapšaubāmi seksīgo Polu saikne izveidojas ne tikai Džoni un Leizeram, bet arī viņu mammai Džūlsai, un tas jau nepavisam nav labi - jo viņu gadījumā šī saikne ir tīri seksuāla. Viss sākas salīdzinoši normāli - Pols nolīgst Džūlsu veikt viņa piemājas dārza pārplānošanu, bet pēkšņi viņi nonāk viens ar otru gultā. Un tas - par spīti tam, ka Džūlsa neapšaubāmi mīl savu otro pusīti, taču īsti laimīga viņa ģimenē nav. Turklāt attiecības ar Polu, kuram doma satikties ar saviem bērniem šķiet pilnīgi normāla un dabiska, ģimeni grauj arī abu bērnu attieksmes dēļ - viņš ir tik ļoti relaxed un cool, ka bērni vienkārši nevar neiemīlēt cilvēku, kam nav nekādu problēmu ar visādām trakākām lietām, plus Joni viņā arī ieķeras. Jā, to var atzīmēt, ka Mark Ruffalo atveidotais Pols ir tāds tips, ko varētu nosaukt par pussy magnet - sievietes visā filmas garumā viņam burtiski līp klāt, turklāt - visdažādāko vecumu, un viņam ar to nav nekādu problēmu.

"Karaļa runa" ir pirmā no Oskariem nominētajām filmām, ko noskatījāmies pēc tam, kad tika paziņotas šī gada nominācijas. Jāatzīst, mani pārsteidza, ka šī filma nomināciju ziņā apsteidza gan The Social Network, gan Inception. Ne tādā ziņā, ka tās abas būtu labākas filmas, bet tādā ziņā, ka tās abas bija tādas filmas, kuras radījuši pēdējā laika top režisori un tādas filmas, kuras sapelnījušas lielu kāpostu. Tiesa, "Karaļai runai" arī ir viens nopietns trumpis - ASV kinoakadēmijai kopumā ļoti tīk Anglijā tapušas vēsturiskas drāmas, un šī filma nav izņēmums.

Kad daudzviet lasīju par šo Žanpjēra Žonē filmu, ka tā esot diezgan smaga izgāšanās, es visu laiku domāju - nu, nevar tā būt, ka "Amēlijas", "Delikatešu" un "City of lost children" režisors pēkšņi būs radījis totālu mēslu. Gan jau ka būs līdzīgi kā tas ir ar svaigākajām Terry Gilliam filmām - man patiks, neatkarīgi no iznīcinošās kritikas. Bet šoreiz diemžēl nekas cits, kā peldēt pa straumi man nesanāks. "Micmacs" ir nevis filma, bet viena vienīga putra. Lai gan, kā izrādās, kritiķi nemaz pret to tik nežēlīgi nav bijuši, un es pat sanāk, ka varbūt nemaz tik daudz slikta par to dzirdējis nebiju.

Sajā, pašā pirmajā "1000 jūdžu ekspedīcijā" daudz kas bija realizēts savādāk, nekā turpmākajos raidījumu ciklos, un salīdzinot to ar 2010.gada Krievijas ekspedīciju, var redzēt, cik daudz visi iesaistītie cilvēki ir mācījušies par to, kā pareizi pasniegt dokumentālu filmu ciklu.

Parodijdokumentālā filma "Beyond the Pole" nebija viena no tām filmām, ar kurām es saistītu sevišķas cerības, ka tur varētu sagaidīt kādu pārsteidzošu šedevru. Mazbudžeta komēdija par diviem nesagatavotiem tirliņiem, kas izlēmuši ar kājām sasniegt Ziemeļpolu, kļūstot par pirmo veģetāro, oglekļa neitrālo ekspedīciju, kam tas izdevies, šķita esam ņirgāšanās par vides problēmām un cilvēkiem, kas mēģina kaut ko šajā pasaulē mainīt. Taču patiesībā, protams, šī filma neņirgājas par globālo sasilšanu, bet gan par liekuļiem, kas ar lielu pompu izdara kaut ko absurdu, vairāk domājot par savu publicitāti un mazāk - par reāli padarīto. Jau filmas sākumā viens no filmas varoņiem runā par to, kā Bono un Bobs Geldofs, redzot to, kā bērni Āfrikā cieš badu, nevarēja vienkārši turpināt "making hit records and do nothing about it", uz ko otrs piebilda - "Bobs Geldofs noteikti nevarēja".

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās man nebija nekādu zināšanu par tās vēsturisko kontekstu, līdz ar to kaut vai tīri informatīvi šī filma man bija vērtīga. Tās darbība norisinās romiešu pakļautajā Ēģiptē Romas impērijas norieta laikā, un filmas galvenā varone ir filozofe Ipātija, kuru atveido Rachel Weisz. Ipātija, kā izrādās (un šajos jautājumos ir pietiekami autentiska) bija pirmā ievērojamā sieviete matemātiķe, kura vienlaikus specializējās arī astronomijā un zinātnē. Taču viņa dzīvoja visai komplicētā laikā - viņas zemē notika visai skarbas cīņas starp trim lielajiem reliģiskajiem grupējumiem - senču dievus pielūdzošajiem pagāniem, tradicionālajiem jūdiem un reliģiskās arēnas jaunpienācējiem - kristiešiem. Filma no citām līdzīga rakstura filmām patīkami atšķiras ar to, ka tā visus trīs grupējumus rāda visai līdzīgi - šeit nav nedz tā, ka būtu labie un mīļie pagāni, kurus iznīcina varmācīgie puritānisma pārņemtie kristieši, nedz arī otrādi - kristieši nav reliģijas mocekļi, pret kuriem briesmīgie neticīgie vēršas ar baisu nežēlību, un arī ebreji ir tieši tāds pats ticīgu nejauceņu grupējums, kā abi pārējie. Visi viņi savā starpā cīnās par varu un ietekmi, un neviens nesmādēt likt lietā akmeņus un dunčus.

Šo filmu Movielens ieteica vienlaicīgi man, N.R. un vēl vienam cilvēkam, kas to nokomentēja N.R. blogā. Tad nu izlēmām, ka vajadzētu to noskatīties, jo pēdējā laikā novērots, ka ziemeļvalstu filmas mūsu letiņu mentalitātei ir labi piemērotas, it īpaši tas (vismaz manā gadījumā) attiecas uz melnajām komēdijām, tādām kā šī.

Indijas ekspedīcija bija pirmā "1000 jūdžu" sērijā, kur galvenajiem varoņiem nācās iztikt bez Expedition džipiem (ok - apvidus auto), jo tie bija aizturēti uz robežas, līdz ar to pārvietošanās notika ar dažādiem transporta līdzekļiem, kādi nu gadījās pa rokai. Kas savukārt nozīmē, ka šis bija daudz tūristiskāks brauciens, nekā, piemēram, ekspedīcijas uz Krieviju, kur čaļi bieži nokļuva vietās, kas bija patiešām atrautas no civilizācijas. Tiesa, tādā valstī kā Indija ir grūti iedomāties vietas, kur nebūtu cilvēku, jo pārapdzīvotība nav joka lieta. Nez, vai Indijas valdībai ir kādi plāni ierobežot savas populācijas pārmērīgu izplatīšanos (un vēl jo vairāk - vai tas vispār ir iespējams)? Katrā ziņā jāatzīst, ka Indija ir viena no tām valstīm, kurp es arī ļoti labprāt būtu aizbraucis, lai gan vienlaikus man ir zināmas bažas, ka pūļi man varētu šķist nomācoši. Līdz ar to es ļoti labi saprotu ekspedīcijas dalībniekus, kuri iespējami vairāk laika centās pavadīt prom no lielajām pilsētām.

Kā likums, man nepatīk filmas, kurās ir daudz specefektu. Tam ir gluži vienkāršs pamatojums - pārāk bieži par filmu veidošanu atbildīgie ļaudis, ja daudz naudas ir ieguldīts datorgrafikā, kaskadieru trikos un citos acis apreibinošos pasākumos, uzskata, ka nekas vairāk filmai nav nepieciešams. Tādas nebūtiskas detaļas kā sižets, aktierspēle, filmas vēstījums, emocionālā sasaiste starp filmu un tās skatītāju var palikt nostāk, ja tev ir lidojoši moči, datorizētas čiksas un spektakulāri kautiņi. Žēl, ka man šāda pieeja nav pieņemama un līdz ar to - ka man nav pieņemams "Tron: Legacy".

"Eņģeļu pilsētas" ekspedīciju mums sanāca skatīties gandrīz tāpat kā tai sabiedrības daļai, kas ir apgādāta ar to tehnoloģisko brīnumu, ko sauc par televizoru - pēdējās pāris sērijas bija jāgaida nedēļas garumā līdz to publiskošanai online. Var redzēt, ka veidotāji ir ievērojami progresējuši salīdzinājumā ar pirmo Krievijas ekspedīciju (Polāro loku), viss ir gan uzfilmēts labāk, gan tiek pasniegts pārliecinošāk. Tiesa, viens vecais niķis atkal bija - kā vienmēr, katra nākamā 1000 jūdžu sērija bija labāka par iepriekšējo, kas vismaz kaut kādu skatītāju daļu varētu pēc pirmajām sērijām aizbiedēt projām. Katrā ziņā man tā bija, ka pēc pirmajām 2-3 sērijām es varētu mierīgi pateikt "tālāk neskatīšos", bet jo tālāk uz priekšu skatījāmies, jo kļuva aizraujošāk.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no dīvainākajām filmām, ko man pēdējos gados ir nācies skatīties. Tās galvenā īpatnība ir tāda, ka filmas varoņi nerunā, viņu vietā runā cilvēki aiz kadra, bet aktieri tikai ilustrē aizkadrā runāto. Turklāt aizkadrā reizēm tiek runāts pirmajā, reizēm - trešajā personā. Proti, filma ne mirkli necenšas radīt ilūziju, ka uz ekrāna notiekošais ir patiesība. Tā ir tikai ilustrācija stāstam par vienu sievieti un pieciem vīriešiem, kas norisinās koloniālajā Indijā (mūsdienās Lahore gan ietilpst Pakistānā), un tas arī viss. Patiesībā neko daudz par šo filmu pastāstīt es nevaru - tajā nav darbības, dialogi lai arī ir, bet tā īsti varētu teikt, ka to nav, un aktieri, kuri nevirina mutes, neveicina sajūtu domāt, ka dialogi ir.

Ir gandrīz neiespējami noteikt, kāpēc tieši es izlēmu, ka man būtu nepieciešams noskatīties filmu "Please Give", taču kaut kādā veidā manā datorā tā bija nokļuvusi un otrdienas vakarā, kad filmas izvēle tika dota Blondyimp rokās, tieši uz "Please Give" krita viņas skatiens.

Ko es līdz šim zināju par Mjanmu? Godīgi sakot - praktiski neko. Šī Dienvidaustrumāzijas valsts līdz šim man bija zināma tikai ar to, ka agrāk tā saucās Birma un pankroka grupas nosaukumu "Mission of Burma" (bet pat nevienu šīs grupas dziesmu es nezinu). Pat man tradicionālajā lauciņā - futbolā - nekādas emocijas Mjanma radīt nevar, jo šī valsts pat Pasaules kausa atlasē debitēja tikai 2007.gadā, un aktuālajā FIFA rangā Mjanma atrodas nākamajā vietā aiz Lihtenšteinas. Lai arī esmu mēģinājis šajā virzienā kaut ko "rakt", neesmu vēl dabūjis noskatīties nevienu Mjanmā uzņemtu mākslas filmu, bet par šī reģiona vēsturiski-politiskajiem aspektiem man zināšanu nav nemaz.

Pagājuši tikai desmit gadi, bet iedomāties, ka mūsdienās varētu tikt uzņemta līdzīga filma kā "Austrumi-Rietumi" vairs nav iespējams. Kā gan būtu iespējams, ka filmā, kuras tapšanā piedalās ievērojami krievu kinematogrāfa ļaudis, tiktu negatīvā veidā atainota ne tikai Staļina laika padomju savienība, bet arī valsts Hruščova laikā, pēc "personības kulta" beigām? Un patiesībā - pat par Staļina laiku mūsdienās tā īsti vairs tik slikti izteikties nevar. Bet šajā filmā vēl var, jo tā tapa pirms-Putina ērā. Filma ir patiešām starptautiska - līdzās franču kino pārstāvēm Sandrīna Bonērai un Katrīnai Denēvai šeit piedalās ievērojami krievu aktieri - Oļegs Meņšikovs, Sergejs Bodrovs jaunākais, un arī ukraiņu (Bogdans Stupka).

Šī filma, lai arī tā skaitās tapusi Ziloņkaula krastā, manās acīs vairāk būtu uzskatāma par Francijas kino produktu. Tiesa, Francijā tā par grāvēju nekļuva, toties daudziem par pārsteigumu tā kļuva par grāvēju ASV. Arī filmas režisors Žanžaks Ano vēlākos laikos savas filmas uzņēma ievērojamu starptautisku projektu ietvaros, zināmākās no viņa filmām ir The Name of the Rose (par kuru esmu uzrakstījis ļoti kritiski, lai gan tagad droši vien to novērtētu uz 7-8) un "Seven Years in Tibet" (kuru es pārsteidzošā kārtā neesmu redzējis). Taču šoreiz - par šo filmu "Melnie un baltie krāsās".

Par šādas filmas eksistenci uzzināju jau gandrīz uzreiz pēc tam, kad sākām skatīties tāda paša nosaukuma seriālu. Taču noskatījāmies to tikai pēc tam, kad to bija redzējis arī N.R. un rekomendējis kā vieglu vakara filmu. Patiešām - nekas vairāk kā viegla vakara filma "Outsourced" nav, bet savā kategorijā, it īpaši, ja ņem vērā, ka tā ir labākajā gadījumā saucama par B kategorijas filmu, nemaz nav peļama. Atšķirībā no seriāla, filma patiešām ir uzņemta Indijā un tajā piedalās diezgan daudz aktieru ar Bolivudas pieredzi. Kas gan vienlaikus nozīmē, ka vairums šīs filmas indiešu rietumu cilvēkam neizskatīsies tik "cmuki" kā seriāla varoņi. Taču kur filmai pietrūkst naudas, tur to tā atgūst ar balls. Filma ir daudz drosmīgāka, nekā seriāls, un te tu neredzēsi skaistus indiešus strādājam super glaunā birojā, par kādu daudzi amerikāņi viņus varētu apskaust. Šeit tev "Western Novelties" birojs atradisies šķūnim līdzīgā būdā, nebūs ne miņas no LCD monitoriem un galvenā varoņa romantic interest seriālā nevarētu cerēt pat uz otrā plāna lomu. Sižets it kā ir ļoti līdzīgs - call center vadība izlemj ieekonomēt līdzekļus un savu biroju outsourc`ēt uz Indiju, un nosūta turp savu džeku. Vienīgā atšķirība - filmā Tods turp dodas tikai tādēļ, lai sagatavotu savu aizvietotāju, nevis permanenti kļūtu par uzņēmuma vadītāju (jo arī indiešu menedžeris, protams, būs lētāks). Un ar tādu atšķirību, ka corporate management filmā ir normāli dirsas, nevis salīdzinoši labie zēni, kā tas ir seriālā. Līdz ar to tas, kā filma rāda outsourcingu varbūt joprojām ir ļoti tālu no reālā skatījuma uz lietām, bet vismaz nav tāda zinātniskā fantastika kā seriālā redzamais.

Šī filma šķita drošs variants, ar ko sākt jauno, 2011.gadu. Viegla komēdija, par kuru visas iespējamās atsauksmes ir pozitīvas. Filma, kas sevi pozicionē kā gudru komēdiju pretstatā banāliem uz tīņu auditoriju mērķētiem mēsliem. Bet faktiski viss izrādījās tik slikti, cik vien iespējams.

Brīnumainais privātdetektīvs Dirks Džentlijs ļoti ilgi gaidīja, līdz par viņu tika uzņemta filma. Kaut kādu nenoskaidrojamu iemeslu dēļ Duglasa Adamsa darbu ekranizācija nekad (izņemot BBC teleseriālu) nav izvērsusies panākumiem bagāta, un arī šī TV filma neizskatās, ka varētu kļūt par ievadu veselam seriālam par Dirka Džentlija piedzīvojumiem.

Pasaulē ir tūkstošiem visdažādāko sporta veidu un tūkstošiem visdažādāko spēļu. Līdzās spēļu aparātam "vienrocim" man visbezjēdzīgākā spēle šķiet krievu rulete. Un tieši par to ir šī filma. Kāds jauns vīrietis, kurš nelegāli piepelnās par elektriķi un kura ģimene bijusi spiesta pārdot ilgus gadus kredītā izmaksāto māju, jo viņa tēvs bija cietis kaut kur un līdz ar to viņam bija nepieciešama ārstēšana, kļūst par aculiecinieku kāda klienta pārdozēšanai pēc tam, kad viņš bija noklausījies tā sarunu par to, ka viņam jāveic kāds darbiņš, kas ienesīs milzīgu naudu. Un tā jaunais puisis uzņemas veikt šo darbiņu pats. Saņēmis norādījumus tādā veidā, ko būtu novērtējis ikviens slēpņotājs, vīrietis nonāk kādā namā, kur bagātnieki praktizē vienu izcili kretīnisku sporta veidu - organizē krievu ruleti, kurā paši nepiedalās, un liek likmes uz uzvarētājiem. Visi "dalībnieki" tiek sastādināti aplī, katram iedots revolveris ar vienu lodi aptverē un pēc komandas visiem ir jāizšauj. Izdzīvojušie turpina nākamajā raundā ar divām patronām aptverē, un tā tālāk. Galvenajam varonim tiek numurs 13. Viņa pretinieku vidū ir no Meksikas cietuma izpestīts laupītājs, kuru atveido Mikijs Rūrks, no traķa izvilkts tipāžs (Rejs Vinstons), kuru "spēlei" pieteicis viņa brālis (Džeisons Stetems), un virkne personāžu, par kuriem mēs neuzzinām neko. Man ir diezgan grūti saprast, cik liela loma šajā "spēlē" ir spēlētāja kvalifikācijai. Ok, pēdējā raundā aci pret aci tam, kuram ir labāka reakcija, ir priekšrocības. Bet iepriekšējos? Labi, arī tramplīnlēkšanā ar slēpēm man nav skaidrs, kas dod kādam pārsvaru. Nemaz nerunājot par "vienroci".

Urālu kalnu ekspedīcija, salīdzinoši ar Āfrikas 1000 jūdzēm, man patika labāk galvenokārt tādēļ, ka tajā bija veiksmīgā izvēlēta braucēju komanda, un tādēļ, ka labāk bija piestrādājuši tie ļaudis, kas atbildēja par režisūru un montāžu. Ekipāžā līdzās Silam un Zaķim šoreiz brauca:

Kad dzirdēju vairākus cilvēkus slavējam pašmāju "1000 jūdžu" ceļojumu filmu dokumentālos seriālus, sākotnēji biju noskaņots ļoti skeptiski. Tā kā Normunds Rutulis manās acīs nav gluži Michael Palin un LTV nav gluži BBC, bija stipras aizdomas, ka viss šis pasākums varētu būt visai draņķīgs. Un "Āfrikas" 1.sērijas diezgan labi atbilda gaidītajam. Pastāstīšu, kas tieši man nepatika:

Par nožēlu jāatzīst, ka Misfits 2.sezona nekādā ziņā man nesagādāja tik daudz jautru brīžu kā šī seriāla sākums. Pirmkārt, sākās atkārtošanās. Otrkārt, pārāk daudz te bija tīnisku attiecību starp varoņiem, pārāk daudz seksa un pārāk daudz elementu no Heroes. Šķiet, ka seriāla scenāristiem aptrūkās materiāla un viņi sāka zagt gan no citiem, gan no sevis paša. Viss story line ar mistisko džeku maskā un tā atrisinājumu pamatīgi atsita man Hiro Nakamura no "Heroes" (ceru, ka tev pārmērīgi nespoilēju, bet ja tā - pats esi vainīgs). Kellijas jaunais čalis - Neitana iepriekšējo čiksu. Neitana jaunā čiksa (no Christmas special) - iepriekšējo gadījumu ar Neitanu un mazuli. And so on, and so on. Pamazām seriālā arī sāk iziet no ierindas iekšējā loģika, sērijas kļūst savā starpā pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, īsi sakot - autori ir saputrojušies un pazaudējuši zemi zem kājām. Jā, jaunā čiksa Nikki neko vērtīgu seriālā nepienesa, un vienīgais patīkamais jauninājums bija pofigoniskais probation worker. Pat Neitana sarkasms un riebeklības šajā sezonā sāka iet mazumā un zaudēja vismaz daļu sava asuma, tāpat var piezīmēt, ka Curtis ir pārvērties par totālu otrā plāna personāžu bez īpašas klātbūtnes seriālā, bet Alisha kaut kādā brīdī ir pārstājusi būt viņa pati. Īsi sakot - diezgan pamatīga vilšanās. Protams, es zinu, ka katrs seriāls, ja to turpina slaukt atkal un atkal, agrāk vai vēlāk iegrimst stagnācijā un pazaudē savu svaigumu, bet ne jau otrajā sezonā....

Uz elektroniskā papīra šī filma izklausījās interesanti - pusaudžu drāma, kur galvenajās lomās ir Ruperts Grints (Ron Weasley no Harija Potera sāgas) un Roberts Šīans (Nathan no Misfits). Filma var lepoties arī ar veiksmīgu skaņu celiņu un labi piemeklētām asociācijām ar "The Runaways" (ne jau nejauši izvēlēts šīs filmas nosaukums).

Tā šķiet, ka šī ir viena ievērojama filma. Man prieks par to, taču es īsti nesapratu, kā tā tāda varētu būt. Iespējams, pie vainas bija apstāklis, ka skatījos šo filmu dublētu angliski - un jāatzīst, ka arī angliski filmas dublē ļoti draņķīgi. Zini, ir tāda "aktieru" suga, kura ierunā filmas vācu televīzijā? Šķiet, ka angliski runājošajās zemēs viņi arī ir sastopami, un ar šo filmu viņiem ir bijis sakars. Jau tāpat filma šķiet esam kiča pārbāzta, bet ja to vēl papildina ar tādu banālu teatrālu runāšanu, labāk noteikti nekļūst.

Tā nemaz nebija domāts - noskatīties uzreiz arī trešo Stīga Larsena "Millenium" triloģijas filmu. Taču viļus neviļus tā tomēr sanāca - pēc "Upwords" uzspēlēšanas un diskusijām par to, vai vārdi "eņģēns" un "ezēns" atbilst Endzelīna principiem noskatījāmies arī šo filmu. Jāatzīst gan, ka salīdzinoši ar pirmajām filmām, šī bija visai izteikti samudžināta, un man kā cilvēkam, kas nav lasījis grāmatas, bija visai grūti notiekošo uztvert. Labi vēl, ka vismaz Aigars grāmatu bija lasījis un šur tur varēja kaut cik precizēt uz ekrāna notiekošo. Tas gan kopumā nav kompliments filmai - ja skatītājam nav skaidrs notiekošais tāpēc, ka filmas veidotāji pieņem, ka viņam sižets jau tāpat ir zināms, tas man nešķiet pareizi. Un vispār šajā filmā īsti laba bija tikai tās beigu daļa - tiesas process. Viss pirms tā - ne tik ļoti.

Tā kā izrādījās, ka N.R. un Nora ir Stīga Larsona triloģijas cienītāji un arī viņi bija redzējuši tikai pirmo filmu, tad uzreiz nākamajā dienā pēc "Pūķa tetovējuma" skatījāmies "Meiteni, kas spēlējās ar uguni". Jāatzīmē, ka zviedri šīm filmām piegāja ļoti praktiski - visas trīs uzņēma vienu pēc otras viena gada laikā un tāpat - vienu pēc otras - tās laida klajā, neliekot skatītājiem pārāk ilgi gaidīt.

Kā jau tas man ir raksturīgs, pirms šīs filmas noskatīšanās pat Stīga Larsona super populāro "Millenium" triloģiju nebiju dzirdējis ne nieka. Labi, varbūt mazliet vairāk nekā ne nieka, bet man pat prātā nenāca, ka tas būtu kaut kas vienlaikus populārs un vērā ņemams. Toties par šo filmu gan biju dzirdējis, ka tā ir laba. Tālab to arī skatījāmies.

Bena Afleka debija režijā Gone Baby Gone, lai arī bija smaga un ne pārāk patīkama filma, bija lielisks kino darbs. Arī "The Town" uzreiz izpelnījās daudz labu vārdu no kino kritiķiem un tika minēta kā potenciāla Oskaru ieguvēja. Šobrīd gan ažiotāža ap filmu ir jau nedaudz noplakusi, un Golden Globes nominantu sarakstā filma parādās tikai vienu reizi - Jeremy Renner izvirzīts kategorijā "labākais otrā plāna aktieris drāmā". Šo filmu N.R. bija ļoti silti rekomendējis Movielens. Diemžēl īsti uz sevi liktās cerības šī filma neattaisnoja - cik ļoti personiska šī filma lai arī nebūtu pašam Aflekam, man viņa Bostonas noziedzīgā pasaule šķita visai fantastiska un nepārliecinoša.

Kārlis teica, ka šī esot viena riktīgi forša multene. Ja multeni slavē cilvēks, kura kino gaume tradicionāli raksturojama ar "gaļas" slavēšanu un kurš jūt nedalītu cieņu pret Džeisonu Stethemu, ir cerības, ka arī viņa iecienīta animācijas filma būs kaut kas over-the-top pārgalvīgā pa seju sišanā un datoranimētos trikos. Taču izrādījās gluži otrādi - savā būtībā Kārlis ir mazs puika, kuram patīk sapņot par lidojumu uz Mēnesi un kurš vēlas tik vien kā tikt mīlēts un saprasts.

Lai arī es neaizgāju noskatīties Kino muzejā "Veļ Sīzifs akmeni" (ko es droši vien turpmāk daudz nožēlošu), vismaz vēl vienu Podnieka filmu noskatījies esmu - "Impērijas galu", kura 50 minūtēs pamatā iemūžinātas tās trīs dienas, kuru rezultātā Baltijas valstis de facto atguva neatkarību - no 1991.gada 19. līdz 21.augustam. Tās ir caurvītas ar epizodēm no Barikādem Rīgā, dziesmu svētkiem un visu ko citu, kas veidoja attiecīgo laikmetu, bet būtiskākais gan filmā, gan faktiskajā impērijas galā bija tieši tas, kas notika Maskavā tajās tris dienās. Kad norisinājās šie notikumi, es biju 7 gadus vecs un dabiski, ka mani šīs tēmas ne pārāk interesēja. Es zināju tikai to, ka mani vecāki bija par notiekošo šausmīgi bēdīgi, jo uzskatīja - ja šajā situācijā "sliktie" uzvarēs, tad viss pēdējos gados sasniegtais tiks anulēts un par jebkādu tālāku virzību uz brīvu Latviju varēs aizmirst. Jā, šobrīd man ir grūti iztēloties manus vecākus kā LNNK biedrus, bet bija arī tādi laiki, kad mamma mājas apstākļos uz rakstāmmašīnas štancēja aicinājumus neticēt Interfrontei. Nē, tā nav, ka mani vecāki būtu kļuvuši par Latvijas valstiskuma pretiniekiem vai kā tamlīdzīgi - bet iedomāties, ka viņi varētu balsot par Tēvzemiešu-vislatviešu apvienību, laikam jau nevaru.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal noskatīta viena no "obligātā saraksta" franču filmām, vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām šī saraksta filmām, kuras vispār ir iespējams atrast. "La Lectrice" jeb "Lasītāja" nekādi nav saistīta ar citu visai līdzīga nosaukuma filmu - The Reader un ar grāmatu Der Vorleser arī nē. Būtiskākās atšķirības:

Reiz senos laikos (precīzāk - šī gada aprīlī) es sastādīju sarakstu ar 101 uzdevumu, ko veikt 1001 dienas laikā. Ir šajā sarakstā uzdevumi, kurus esmu izpildījis, ir tādi - kurus nekad nepildīšu, citus visticamākais neizpildīšu laikā. Un šajā sarakstā ir uzdevums - noskatīties visas Jura Podnieka režisētās filmas. Atbilstoši manai izpratnei šādas filmas ir 13:

Mani būtu grūti nosaukt par apsēstu Harija Potera fanu. Es nekad neesmu sev uz pieres krāsojis zibeni vai apmeklējis tematiskus Potera vakarus kā šis puisis:

Pēdējās pāris dienas esam kārtīgi uzķērušies uz angļu supervaroņu komēdijseriāla "Misfits". Savā būtībā tas ir diezgan līdzīgs Heroes, vienīgi atšķirībā no amerikāņu ekvivalenta, šis šovs pamatā ir komisks un tikai tad - dramatisks. Arī tā varoņi nav nākuši no stilīguma augstākajiem plauktiņiem, bet gan ir pieci jaunieši, kuriem piespriesti sabiedriskie darbi par dažādiem vairāk vai mazāk smagiem pārkāpumiem. Sākotnēji nevienam no viņiem nekādu "powers" nav, taču tādi viņiem parādās pēc tam, kad pilsētai uzbrukusi visai dīvaina vētra. Mazliet par personāžiem:

"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.

Vispirms - mazliet par mani un sociālajiem tīkliem. Īsi sakot - man tie ne pārāk patīk. Es neuzticos universāliem risinājumiem. Ja es gribu piedalīties saturīgā diskusijā par filmām - es meklēšu filmu forumu. Ja mani interesē kāda programmēšanas problēma - skatīšos programmētāju lapās. Ja gribēšu apskatīt cmukas bildes - skatīšo fotomākslai veltītu lapu. Ja gribēšu iepazīties ar cmukām meitenēm - iešu uz Esīti. Pēdējais gan varbūt nav gluži tiesa, bet par to - citreiz. Līdz ar to manas attiecības ar Facebook līdz šim ir bijušas visai vēsas - esmu tur reģistrējies jau visai pasen, bet lapu apmeklēju tikai tad, kad pastkastē pienākuši vairāki meili, ka kāds ar mani gribot draudzēties. Lai nu būtu - varu jau arī apstiprināt, ja, protams, es šo cilvēku patiešām kaut reizi esmu sastapis. Bet tā īsti nesaprotu, kur tur ir fun un kālab man vajadzētu šajā lapā pavadīt lielāko daļu savas dzīves.

"Apelsīnu meiteni" Liene bija plānojusi kopā ar otru Lieni noskatīties Kino Rīgā , kur šī filma tika izrādīta kā daļa no filmu cikla "sievietes skats" (nelietošu vārdu "ietvaros", lai nesaņemtu kritiku par savu trūcīgo leksiku), taču - nesanāca. Atradāmies sastrēgumā uz Vanšu tilta, kad uzzinājām, ka Dita Rietuma esot aizbultējusi zāles durvis un papildu cilvēki iekšā laisti vairs netiekot. Neko darīt - nācās skatīties šo filmu nedaudz citā ceļā.

Kā jau normālam latvietim man ir visai maz sajēgas par to, kas tas tāds - Sēržs Geinsburgs. Neesmu jau varžēdājs, lai zinātu katru franču dziesminieku. Taču tas neliedza man šo filmu piedāvāt skatīties trim amerikāņu meitenēm, kas pie Lienes viesojās couchsurfing ietvaros. Pareizāk varbūt būtu teikt - pie mums - bet pieteicās viņas Lienei, tātad - viesojās pie viņas. Amerikānietēm šī filma bija pavisam nepiemērota, jo izrādījās (prognozējamā kārtā), ka viņas nemāk skatīties filmas ar subtitriem. Un filmas saturs ne pārāk labi saskanēja ar apstākli, ka šīs bija godīgas meitenes, kuras labprātāk dzīvotu pasaulē, kur a "F word" tiktu saprasts "fiddlesticks" - tikām šajā filmā mēs redzējām bērnus smēķējam un galveno varoni ļoti agrīnos gados fantazējam par pieaugušām sievietēm, kuras netiek rādītas gluži mūķeņu tērpos. Un vēl jo vairāk par labu nenāca tas, ka šī filma ir totāla šīze.

Es nekādi neesmu komēdiju par policistiem fans. Patiesībā - es neesmu par drāmu par policistiem fans. Nezinu, kālab man ir šādi aizspriedumi pret likuma sargiem, bet viņi noteikti nav mani iecienītākie kino varoņi. Un vēl jo vairāk es neesmu Vila Ferela talanta cienītājs. Man viņš šķiet esam tāds gados jaunāks Leslijs Nīlsens - vienmēr pārmērīgi samākslots un neticams, un visbiežāk - neadekvāti kruts tipāžs. No visiem Holivudas ļaudīm (izņemot varbūt Wayans klanu) viņš man ir 2.vieta netīkamības ziņā aiz Brendana Freizera. Vecīt, kā es neciešu Brendanu Freizeru! Labi, par to šoreiz nē.

Šo filmu noskatīties ierosināja Liene un tā kā izrādījās, ka es varēju dabūt ielūgumu uz kādu Baltijas Pērles filmu, tad aizgājām tieši uz šo. Tā gan bija salīdzinoši negaidīta izvēle - franču filma par neoburleskas "māksliniecēm" nav tieši tāds kino, kas parasti piesaista milzīgus skatītāju pūļus. Jāatzīst, ka es pirms šīs filma pat īsti nezināju, kas tā tāda - burleska (un vēl jo vairāk neoburleska). Ja gadījumā arī tu neesi šīs mākslas eksperts, lūk, neliels izvilkums no Wikipedia gudrību krājuma:

Biju ļoti pārsteigts, kad Liene man pavēstīja, ka viņa grib noskatīties šo filmu. Tiesa, pēdējā laikā tas nav pirmais gaidījums, kad Lienes gaume mani pamatīgi pārsteidz - arī tas, ka viņa bija tāda sajūsmā par The Runaways un "Tournee" (hmm, šķiet esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt, vajadzētu to pacensties izlabot), mani bija pārsteidzis. Bet tomēr - 1970.gadā PSRS uzņemta komēdija - tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši negaidīts.

Filma "Brālēns, māsīca" risina ļoti sadzīvē būtisku jautājumu - kāda pieeja ir tikumīgāka gadījumā, ja tu pārkāp laulību:

Atbilstoši IMDb, šī ir visu laiku ceturtā labākā filma. Laiks gan droši vien visu noliks savās vietās un apmēram gada laikā tā varētu nostiprināties kaut kur 20.-30.vietas līmenī, ja ne zemāk. Taču tas, protams, nav nekāds rādītājs tam, cik laba vai slikta šī filma ir, bet gan tam, cik lielu hype tai izdevies sacelt. Un "Inception" nenoliedzami ir izdevies kļūt par līdz šim ievērojamāko 2010.gada filmu un (droši vien) pirmo kaut cik reālo pretendenti uz kādu zeltītu statuešu saņemšanu 2011.gada sākumā, no "agrajiem putniņiem" varbūt vienīgi Social Network varētu tai izrādīt konkurenci.

Šī nebūt nav pirmā franču filma par kādu slavenu literāru vai māksliniecisku personu, ko man nācies redzēt. Sirano de Beržeraks, Van Gogs, Serafina - tās ir dažas no šāda stila filmām, ko esmu redzējis relatīvi nesen, bet noteikti varētu atcerēties vēl dažas. Kamilla Klodela bija ievērojama franču tēlniece, kas dzīvoja 19.gadsimta 2.pusē - 20.gadsimta sākumā. Ievērojama viņa ir gan ar saviem darbiem, gan ar to, ka viņa bija droši vien slavenākā Francijas tēlnieka Rodēna mīļotā sieviete diezgan ilgus gadus, plus vēl viņas brālis kļuva par slavenu diplomātu un dzejnieku. Kā jau tas biogrāfiskajās drāmās ir raksturīgs, Kamillas Klodelas dzīve bija pilna visdažādākajām rūpēm un raizēm - ieskaitot pastāvīgu kašķēšanos ar māti (lēvurs!), nievājošu attieksmi no daudzu vīriešu puses (kā gan bez stulbiem seksistiem) un ļoti nelaimīgas personīgās dzives (jo, protams, viņa nebija vienīgā sieviete Rodēna dzīvē), bet pāri par visu viņai bija viņas māksla. Kā jau tas franču kino ir gandrīz neizbēgami - kaislīgais mīlnieks Rodēns nav neviens cits kā Žerārs Depardjē, tikām Kamillu Klodelu atveido Izabella Adžāni, kas par šo filmu pat tika nominēta Oskaram (kuru viņa gan tomēr neieguva, piekāpjoties tolaik 80 gadus vecajai Džesikai Tandijai par filmu "Driving Miss Daisy"), un jāatzīst, ka sievietes grūto dzīvi Adžani spēj atainot vienkārši lieliski. Pati filma gan mani kopumā atstāja diezgan vēsu - tā ir pavisam tipiska biopic, ar šādām filmām tipiskiem izgājieniem, visai tipisku varoni un visai tipisku vizuālo pusi. Kā teikt - lieliski uztaisīts produkts, bet ne vairāk. Patiesibā jāatzīst, ka šādas biogrāfiskās drāmas mani lielākoties ne pārāk interesē - it īpaši, ja to varoņi:

Jāatzīstas, ka es pirms šīs filmas tā īsti par grupu The Runaways nebiju dzirdējis pilnīgi neko, un vienīgā asociācija, kas man ar to bija, saistījās ar absolūti salkano Del Shannon dziesmu "Runaway". Izrādījās, ka "The Runaways" nebija vis all girl pop ansamblis, bet gan visai mežonīga meiteņu grupa, kas septiņdesmito gadu vidū spēlēja tādu mūziku, kādu no meitenēm neviens tradicionāli neviens negaidīja - kaut ko ļoti līdzīgu "The Stooges" (un tieši tāpat kā The Stooges grupa nespēja kļūt par čārtu augstāku vietu iemītnieci, toties ieguva ļoti lielu vēsturisku nozīmīgumu). Grupa pamatā balstījās uz diviem pretmetiem - Džoannas Džetas un Čerijas Kerijas. Pirmā bija izteiktā wild girl, kamēr Čerija vismaz sākotnēji bija daudz "godīgāka meitene", vēlāk gan, protams, tieši viņa iedzīvojās nopietnākajās problēmās ar narkotiskajām vielām. Kā jau tas mēdz notikt, mežonīgu un nevaldāmu grupu pamatā ir nopietns mārketings un aprēķins un arī "The Runaways" laikam jau bija vairāk sava producenta Kima Faulija radīts produkts un mazāk - īsta grupa. Taču šī filma patiesībā nav par to, un tā nav pat īsti par šo grupu, jo vismaz manā izpratnē šajā filmā tā īsti saprast grupas vēsturi nav iespējams. Tā ir filma par jaunām meitenēm, kuras nokļūst rokmūzikas apritē, kur pieejams ir daudz vairāk nekā viņām bija nepieciešams. Hmm, varbūt arī nē - nekas daudz viņām pieejams nebija.

Ja esi redzējis divas iepriekšējās Mike Judge filmas - "Office Space" un "Idiocracy", diez vai "Extract" tevi spēs pārsteigt, jo filma stāsta par divām tēmām - darba ikdienu un cilvēku stulbumu. Galvenajā lomā šeit ir Džeisons Beitmens, kas atveido Džoelu, ekstraktu rūpnīcas dibinātāju un īpašnieku. Līdz šim viņa profesionālā karjera ir bijusi viens vienīgs veiksmes, stāsts, bet kādā mirklī viss sāk pamatīgi drupt gabalos - viņa attiecības ar sievu ir atdzisušas kā fondjū uz "ploškas", rūpnīcā notiek nelaimes gadījums, kura rezultātā kāds darbinieks kļūst par vienu sēklinieku trūcīgāks, kāda seksīga afēriste (Mila Kunis) mēģina panākt, lai šis cietušais darbinieks piedzītu no rūpnīcas milzu kompensāciju, vienlaikus viņa savaldzina Džoelu, kurš nespēj sākt krāpt savu sievu, bet nejauši ieēdis zirgu trankvilizatoru (ko viņam iebarojis labs draugs bārmenis, kuru atveido Bens Afleks) viņš sarunā kādu male gigolo, lai tas pamēģina pavest viņa sievu, un tas šim puisim izdodas tik labi, ka skaidrā prātā Džoels spiest darīt visu iespējamo, lai tiktu no jaunā jākļa vaļā. Ā, un vēl viņam ir neizturami kaitinošs kaimiņš, kurā šķiet apvienotas sliktākās Homēra Simpsona un Neda Flendersa raksturu iezīmes.

Šīs filmas sižetu var atstāstīt pavisam normālā veidā. Skots Pilgrims ir 23 gadus vecs dīkdienīgs puisis, kas dzīvo pie sava drauga - geja, guļ ar viņu vienā gultā, bet pats nav gejs. Skotam ir 17 gadus veca draudzene - ķīniešu meitene vārdā Knife. Viņa attiecības ar nepilngadīgu meiteni nepatīk nedz Skota māsai, nedz viņa draugiem un grupas biedriem. Skots ir basists grupā, kas piedalās kādā Battle of the bands pasākumā un cīņā par slavu un laimi. Lai ari Skotam it kā Knife patik, viņš tomēr ieķeras nedaudz pieredzējušākajā meitenē ar violetiem matiem vārda Ramona. Taču, lai viņa un Ramonas attiecībās pienāktu miers un laime, Skotam ir jāpievarē 7 Ramonas bijušie. To viņš filmas garumā arī dara, noskaidrojot savas attiecības pret abām meitenēm, mūziku un pret apkārtējo pasauli.

"The All Together" noteikti nav viena no pēdējās desmitgades labākajām angļu filmām, un es pat necentīšos pierādīt pretējo. Skatījos to primāri tāpēc, ka Martins Frīmens man šķiet esam ļoti labs komēdiju aktieris. Otrkārt, tāpēc ka nesen bijām noskatījušies šai visai līdzīgo "High Heels and Low Lifes", kurā bija arī viens no šīs filmas varoņiem - Danny Dyer.

Ja pieņem, ka "Amaya" ir Latvijas filma, varu droši un pārliecinoši apgalvot - šī ir labākā Latvijas pilnmetrāžas mākslas filma, kas uzņemta pēdējo desmit gadu laikā! Vienīgais, kas mani nedaudz uztrauc, ir apstāklis, ka tas "latviskums" filmai ir diezgan no pirksta izzīsts. Kas šajā filmā ir latvisks:

Gandrīz neticās, ka Jordānijā pirms "Captain Abu Raed" neviena mākslas filma nebija uzņemta vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Turklāt, kā var izlasīt Wikipedia, Jordānija no sava reģiona valstīm ir viena no demokrātiskākajām un atvērtākajām. Ja nu tu šo aprakstu esi atvēris, lai uzzinātu kādus faktus par Jordāniju, varu tev atklāt, ka tajā valda konstitucionāla monarhija, 80 cilvēku parlamentā ir atvēlēta 71 vieta musulmaņiem, 9 kristiešiem, un ir garantētas sešas vietas sievietēm. Jordānijā ir diezgan plaukstoša ekonomika, tā ir viena no divām šī apvidus valstīm, kurai ir diplomātiskas attiecības ar Izraēlu, un Jordānijā angļu valoda ir viena no oficiālajām valsts valodām.

Šo filmu kā labu komēdiju N.R. rekomendēja lieliskais resurss Movielens, jo kārtējo reizi bija izveidojusies situācija, kad diezgan droši varēja paredzēt, ka visiem filmu vakara dalībniekiem varētu nesakrist gaumes. Un kas gan varētu būt labākais variants, ko skatīties, ja ne pseidodokumentāla stila komēdija no Austrālijas par vīrieti, kas strādā pārvadājamo tualešu nodrošināšanas kompānijā?

Darba dienas vakaros man parasti nav vēlmes skatīties Ingmara Bergmana drāmas, līdz ar to tāda viegla piedzīvojumu komēdija kā "Augstpapēžu kurpes un padibenes" nav tas sliktākais variants. Šajā angļu un amerikāņu kopproduktā galvenajās lomās ir Minija Draivere un Mērija Makkormaka, kas atveido labākās draudzenes. Minnijas varone Šenona ir medmāsa kādā Londonas slimnīcā, kura izšķiras ar savu draugu, kurš augu dienu pavada, nodarbojoties ar "mākslu" - ierakstot sarunu fragmentus, ko viņš ar speciālu aprīkojumu pārtver no mobilo telefonu sakariem, un veidojot no tiem skaņu kolāžas, ne zinis neliekoties par savu draudzeni. Tikām Frānsesa ir amerikāņu aktrise, kuras karjera ir iegājusi izteiktā strupceļā un kura pat nav spējīga tikt pie balss lomas multfilmā par tomātiem no kosmosa. Kādā vakarā pēc ballēšanās (un pirms Šenona ir izsviedusi no dzīvokļa savu bojfrendu ar visu viņa aprīkojumu) viņām sanāk noklausīties telefonsarunu starp kādu bankas aplaupīšanas dalībnieku un viņa draudzeni. Kad izrādās, ka viņas kļuvušas par netiešām lieciniecēm grandioza apjoma zādzībai, Frānsesa ierosina, ka abām sievietēm vajadzētu šantažēt zagļus (viņām taču ir telefona numurs) un saņemt daļu laupījuma. Šenona sākumā pretojas, bet tad, kad Frānsesa viņu pārliecina, ka lielāko daļu naudas viņas izmantos, lai nopirktu slimnīcai jaunu tehniku, arī Šenona tam piekrīt.

Morisam Pialā bija dziļi nospļauties uz to, ko skatītāji varētu gaidīt no filmas par Vincentu van Gogu. Pāris lietas, bez kā šāda filma nebūtu iespējama atbilstoši manai iztēlei: dzīvošana absolūtā trūkumā ziemā nekurinātā dzīvoklī, saulespuķu gleznošana, auss nogriešana, mežonīgas alkohola ballītes (vienlaikus - skumjas savā bomzīgumā). Bet Pialā van Gogu parāda kā drīzāk vidusslānim piederošu vīrieti, kurš it kā ir ļoti jauks, bet vienlaikus - stipri neizturams, kuram ir raksturīgi sakari ar prostitūtām, bet kurš nav arī gluži bez jūtām, kuram gleznas rodas pavisam viegli un kura dzīve (un nāve) patiesībā ir diezgan rutīnas pilnas. Proti, šī nav viena no tām filmām, kuras tev parāda kaut kādu idealizētu (arī negatīvo iezīmju ziņā) varoni, kurš pārdzīvo milzīgu daudzumu vētru, lai beigās sasniegtu savu inner balance. Filmai ir dziļi vienaldzīgi tādi apsvērumi kā spriedzes kāpinājums, lūzumpunkti, negaidīti pavērsieni vai kas tamlīdzīgs. Tā stāsta par kādu vīrieti, kas ieradies pie sava ārsta laukos, lai tur atlabtu pēc lēkmes, kas viņu piemeklējusi pirms pāris mēnešiem. Vēlāk ierodas arī šī vīrieša brālis, kurš faktiski galveno varoni uztur, ar sievu un mazuli. Galvenais varonis, kurš ir vienlaikus mākslinieks, kura darbi gan nav zināmi plašākai publikai, iemīlas sava ārsta meitā. Ok, tas būtu pārspīlējums - viņa iemīlas viņā, jo mākslinieks nav tik ļoti emocionāls cilvēks, lai tā ņemtu un iemīlētos. Tad filmā ir vairākas ainas ar konfliktiem starp brāļiem, un visubeidzot mākslinieks izdara pašnāvību - bet arī to izteikti bez kaut kāda baigā spriedzes eksplozijas punkta.

Kolīnas Sero režisētā filma "Trīs vīrieši un šūpulis" ir viena no astoņdesmito gadu franču kino komerciāli veiksmīgākajām filmām, kinolente, kuras dēļ vēsturē iegāja gan pati Sero, gan visi trīs vīrieši - centrālo lomu filmā atveidotāji. No šīs trijotnes - Rolāns Žiro, Mišels Buženā un Andrē Disoljē, droši vien visievērojamākā karjera izdevās Disoljē, kas vēlāk 3 reizes saņēma Cēzara balvu, toties Buženā savu vienīgo Cēzaru saņēma tieši par šo filmu. Plus tā tika atzīta par gada labāko franču filmu, bet Sero saņēma ari balvu par scenāriju. Gan Zelta globusos, gan ASV Kinoakadēmijas balvās "Trīs vīrieši" tika izvirzīti kā labākā filma svešvalodā, Abas reizes līdz uzvarai šī filma netika, bet skaidrs, ka starptautisku atzinību tā tomēr saņēma. Tomēr ne visi bija sajūsmā - Roger Ebert to novērtēja uz puszvaigzni un izkritizēja par visu iespējamo. Kā tad ir patiesībā?

Angļu romantiskā komēdija "Love and Other Disasters" ir visai īpatnēja filma, kurā barg`ākās klišejas vienlaicīgi ir neizturami banālas un postmoderni pašironiskas, tā ka tu nevari īsti saprast, vai filma kopumā ir banāla un trula, vai arī trulākās tās epizodes ir tikai eleganta pasmiešanās par romantiskā kino ierobežojumiem. Atstāstīt filmas sižetu šajā vietā nebūtu korekti, jo tas ir pārāk sapiņķerēts un pilns ar visādiem idiotiskiem pārpratumiem, kaitinošām situācijām no kategorijas: "Pasaki taču beidzot to, tu stulbeni!" vai: "Nu, kā var kaut ko tik stulbu rādīt?" Bet vienlaikus - par to visu filmas veidotāji ik pa brīdim iespurdz, un tu īsti nevari saprast, vai tev vajag sašust par kārtējo sviesta momentu, vai nevajag.

Taivāna ir viena no nedaudzajām "civilizētajām" valstīm, kuru filmas manā "ar kino apkārt pasaulei" projektā līdz šim nebija pārstāvētas. Tagad jau kļūst arvien grūtāk atrast kādu nepieciešamo valstu filmas, un 100 "apmeklētas" valstis sasniegt nu jau šķiet visai grūti.

Dažādos Latvijas interneta avotos šī filma tiek saukta gan "Kautiņš", gan "Izmēzt". Ja varētu ticēt e-baznīcai, "Filma saņēmusi gandrīz visus tā gada Cēzarus – par labāko aktrisi atzīta Izabella Ipēra, aktrieri – Filips Nuare, režisoru – Bertrāns Tavernjē." Diemžēl gan jāatzist, ka e-baznīcai nevar ticēt - no 10 Cēzara nominācijām, ko "Coup de torchon" saņēma, tā nevienā neuzvarēja. Tātad - neuzticies pārmērīgi e-baznīcai! (kāds pārsteigums)

Kad pie N. un N. bijām noskatījušies pirmo sēriju jaunajam amerikāņu seriālam "Outsourced", nedaudz palasīju par attiecīgā seriāla vēsturi un uzzināju, ka neilgi pirms tā ir bijis līdzīga satura angļu seriāls "Mumbai Calling". Izlēmu noskatīties, kāds tad tieši ir šis oriģinālais seriāls. Viens trūkums ir acīmredzams - "Mumbai Calling" Internetā ir pieejams diezgan skumjā kvalitātē - kā TV rip un nevis HD veidā kā augstākminētais "Outsourced". No otras puses, ne jau datu formāts nosaka to, vai seriāls ir labs vai slikts, bet gan tas, kāds ir tā saturs.

Lorāns un Loli ir laimīgs precēts pāris. Varbūt ne gluži laimīgs, bet tomēr precēts. Lorānam ir pastāvīgi un nebeidzami ārpuslaulības sakari, kamēr Lolī visu dienu nīkst mājās ar bērniem. Tiesa, par vīra izdarībām viņa nezina, vienīgais viņa pirms kāda laika šo ir pieķērusi mājās gultā ar prostitūtu (vai viņa vismaz domā, ka tā bijusi prostitūta), bet noticējusi vīram, ka tas ir bijis nelaimes gadījums un ka tas nekad vairs neatkārtosies. Tā saucamo ģimenes idilli pārtrauc kādas vecākas sievietes ar salūzušu VW busiņu ierašanās. Kemperis noplīst pie Lolī mājas, un sieviete lūdz iespēju izmantot Lolī telefonu. Pie reizes viņa salabo Lolī saplīsušo izlietni, jo šai ir iemaņas santehnikā. Marīžo, tā šo sauc, ir vistipiskākā lesbiete, kādu vien var iedomāties - faktiski viņa izskatās pat vīrišķīgāka nekā Lorāns. Abas sievietes uzreiz sadraudzējas, un, pretēji tam, kas Lolī šķiet pieņemami, starp viņām izveidojas kaut kas līdzīgs mīlestībai. Lolī, protams, šausmīgi pārdzīvo, ka viņa krāpj savu vīru, un Lorāns to uzzinājis, sarīko kārtīgu skandālu. Kā viņš saka savam labākajam draugam - ja viņa būtu pārgulējusi ar vīrieti, tas vēl būtu ok, bet ar šo "dīzeli" - vienkārši šausmas. Taču vēlāk sanāk tā, ka šie uzsāk kopdzīvi trijatā, kur divas no trim iesaistītajām partijām nemaz nav ar šo situāciju apmierinātas, bet agrāk vai vēlāk visam vajadzētu nostāties savās vietās.

Iemesls skatīties šo filmu mums bija diezgan netipisks - lai novērtētu, vai būtu pieņemami dāvināt Lienes 15 gadīgajai krustmeitai biļetes uz kino uz "Get him to the Greek". Ja tev gadījumā arī ir radies jautājums - iet kopā ar savu pusaudžu vecuma radinieku uz šo filmu vai nē, tev varētu derēt zināt sekojošas lietas:

Neilgā laikā šī bija jau otrā noskatītā filma pēc Makjūena romāna motīviem, kas šķiet diezgan loģisks solis, jo smalkais un nežēlīgais psihologs Makjūens šķiet kā radīts, lai viņa darbi piedzīvotu ekranizācijas. Un šajā filmā, lai scenārijs būtu vēl iespaidīgāks, romānu par filmu pārvērta neviens cits kā izcilais angļu dramaturgs, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Harolds Pinters. Un filmas aktieru ansamblī atrodami tādi vārdi kā Ruperts Everets, Nataša Ričardsone, Kristofers Volkens, Helēna Mirrena. Pēdējie divi - Oskaru laureāti. Un filmas mūzikas autors ir Angelo Badalamenti. Un, lai tev būtu vēl kāds prieciņš - filmas darbība norisinās Venēcijā.

Patiesībā šis bija tas "Merlins", kuru biju sākotnēji paredzējis skatīties, kamēr uz BBC seriālu uztrāpīju nejauši. Varbūt gan tas nav nemaz tik slikti - jo BBC variants vismaz iepatikās gan Lienei, gan maniem vecākiem, un patiesībā arī es varu atzīt, ka tas nav slikts. Tikām šis "Merlins" ir miniseriāls, kura kopējais garums ir ap trim stundām - proti, tas drīzāk ir viena gara filma nekā seriāls. Un kā jau tas mini series ir raksturīgi, šeit ir sapulcināts diezgan iespaidīgs aktieru ansamblis: Merlinu atveido Sam Neill (labāk zināmā loma - filmā "Klavieres"), antivarone - Miranda Richardson ("Queenie" no Black Adder), Morgana Lefeja - Helena Bonham Carter (neskaidrošu, kas tā tāda), tirānu - karali Vortigernu - Rutgers Hauers (replikantu vadonis iekš "Bladerunner"), Merlina mīlestību Nimue - Izabella Rosselini ("Blue velvet" galvenā varone), Gvinevīra ir Lena Hīdija (Sarah Connor no tāda pat nosaukuma seriāla) plus vēl vairāki gana labi zināmi aktieri.

Sākotnēji man ne prātā nebija nācis skatīties tik apjomīgu seriālu kā BBC veidojumu "Merlin". Nē, es biju domājis skatīties pavisam citu tāda paša nosaukuma miniseriālu ar kopējo garumu 3-4 stundu apmērā, kuru gribēju redzēt tālab, ka mani pēc Kornvolas ieinteresējušas leģendas par Karali Artūru, un tādēļ, ka šajā seriālā piedalās Helena Bonham-Carter. Un tad mēs noskatījāmies seriāla pirmo sēriju un nekādas Bonemas-Kārteres tur nebija. Un tad izrādījās, ka šis "Merlin" ir seriāls, kuram nu jau iet trešā sezona un katrā sērijā ir 13 sērijas, katra no tām 40 minūtes gara. Un kas ir šokējoši - Merlinam šajā seriālā nav bārdas! Tas gan nav nekāds brīnums, ja apzinies, ka Merlinu atveido Kolins Morgans - 1986.gadā dzimis aktieris. Proti, šis seriāls ir tāds kā "prequel" centrāajām leģendām par karali Artūru, viņa Apaļā galda bruņiniekiem un, protams, burvi Merlinu. Šeit Merlins ir jauns puisis, kas nupat ieradies Artūra tēva - karaļa Uther - galmā. Sāk viņš ar to, ka aizkaitina kādu bruņinieku, ka uzvedas kā augsptrātīgs perdelis, un tikai tad izrādās, ka šis perdelis nav neviens cits kā princis Artūrs. Kas Merlinam nedaudz traucē, ir tas, ka karalis ir ar likumu aizliedzis maģijas izmantošanu un par to noteicis nāvessodu. Taču Merlinam diezgan veiksmīgi izdodas apslēpt to, ka viņam ir burvja dotības un viņš pat tiek pie darba kā Artūra personīgais kalps. Un tad sākas piedzīvojumi no sērijas: ļaunais burvis X grib nogalināt:

Ir divas tēmas, kuru apspēlēšana filmās manās acīs tām parasti dod pluspunktus: rokmūzika un futbols. Jā, tieši futbols, nevis vispār sports. Patiesībā es pat nevaru iedomāties nevienu "sports related" filmu, kas nebūtu par futbolu, kas man būtu pa īstam patikusi. Bet ar futbola filmām viss ir kārtībā (ja nu kas - nav nepieciešams, lai futbols būtu šajā filmā ļoti centrāls, un vēlams, lai filmas varoņi nebūtu tieši futbolisti, jo mani neinteresē "sports drama" par "underdogs" komandām, kuras negaidīti uzvar pret "ļaunajiem"). Mēģināšu uzskaitīt dažas atmiņā palikušas "futbola" filmas:

Patiesībā šī filma atbilstoši IMDb pirmkārt ir skaitāma pie Francijas un tikai tad - pie Tunisijas kinematogrāfa darbiem. Taču man ir skaidrs, ka pārāk daudz ir tādu valstu, kurām atrast filmas, lai tām tieši šī valsts būtu pamata veidotāja, ir pārāk neiespējami. It kā Tunisija ir pietiekami attīstīta valsts (it īpaši - pēc sava kontinenta standartiem), tomēr kino ziņā tā ievērojami atpaliek no citām Ziemeļāfrikas arābveidīgajām valstīm - Ēģiptes, Marokas, Alžīrijas. Līdz ar to samierinos ar to, ka "Kāzu dziesma" atbilstoši manai izpratnei IR Tunisijas filma - ar tunisiešu režisoru, tās darbība norisinās Tunisijā, francūži tikām dod tikai naudu un daļu aktieru, kas nav manā izpratnē tik izšķiroši.

Turpinot ekskursiju ne pārmērīgi slavenās angļu filmās, nonācu pieturā ar nosaukumu "The Witches". Filma ir ekranizācija tāda pat nosaukuma Roalda Dāla bērnu grāmatai. Es kaut kā nebiju pacenties un apskatījies, un nez kādēļ pieņēmu, ka "The Witches" varētu būt kāds no Dāla darbiem pieaugušajiem, bet tā nav. Filma stāsta par kādu zēnu un viņa vecmāmiņu, kas ir vienīgi cilvēki, kas varētu glābt visus Anglijas bērnus no tā, ka ļaunās raganas viņus pārvērtis par pelēm. Tiesa, galveno varoni viņas par peli pārvērš gan.

"Undertaking Betty" jeb "Plots with a View" (filmas nosaukums Anglijā) ir melnā komēdija, kurā galvenajā lomā ir Brenda Blethyn, mums pazīstama arī kā tante Greisa no "Saving Grace". Tu varētu vaicāt: "Ja jau jums nepatika Saving Grace, kālab jums vajadzēja skatīties šo filmu?" Un es atbildēšu - no reason. Taču "Undertaking Betty" arī ir savi plusi, no kuriem galvenais ir daudz zināmāks aktieru ansamblis - līdzās Blythen`ai šeit redzami: Alfrēds Molina, Kristofers Volkens, Naomi Votsa un pat Džerijs Springers. Jā, tas pats Džerijs Springers, kurš bija aktuāls arī Latvijā laikos, kad es vēl gāju skolā. Ja kas - izrādās, ka Džerij Springera šovs vēl joprojām turpina pastāvēt. Nezinu gan, cik tas tagad ir populārs, un patiesībā pat nevēlos zināt, bet droši varu teikt, ka Springers ir atbildīgs ne tikai Weird Al Yankovic dziesmu "Jerry Springer" (Barenaked Ladies "One Week" parodija), bet arī par raidījumu "Okna". Man gan par šādām lietām uztraukties nevajadzētu - kā no TV diezgan brīvam cilvēkam, bet nevaru nepieminēt šādus faktus.

Tūrs Heijerdāls - lūk, tas bija viens vecis! Es neesmu no tiem ļaudīm, kam tīk teikt: "Eh, kā es apskaužu X, kā gribētos dzīvot viņa dzīvi." Bet šajā gadījumā teikšu - jā, es gribētu tā nodzīvot kā Heijerdāls. Un pulkstenis tikai tikšķ - laiks iet arvien uz priekšu, un es joprojām neko neesmu izmainījis šai pasaulē. Joprojām esmu standarta algots darbinieks ar 9-5 darbu, kas vakarā pēc darba skatās filmas, pavada brīvdienas ārpus pilsētas un reizi gadā dodas atvaļinājumā. Ar laiku, ar gadiem es droši vien nomierināšos un uzskatīšu, ka tā tam būs būt, ka viss ir kārtībā, ka daudziem klājas sliktāk nekā man un ka vispār jaunības maksimālisms ir stulbs un bezjēdzīgs. Bet vēl tā diena nav pienākusi. Vēl es neesmu gandarīts ar neko.

Pagājušas jau vairākas nedēļas kopš skatījāmies šo filmu, bet kaut kā nekādi nebiju saņēmies par to uzrakstīt. Tagad šī diena beidzot ir pienākusi.

"Adam`s Apples" iespaidā noskatījāmies vēl vienu Andersa Tomasa Jensena filmu. Gaidījis noteikti no tās biju ko vairāk - tas pats režisors, lielā mērā - tie paši aktieri, atkal jau - melnā komēdija, un tomēr šī filma man ne tuvu negāja pie sirds tik labi kā "Ādama āboli". Sižetiski filma ir ļoti līdzīga "Svīnijam Todam" - tajā daudz laika tiek veltīts cilvēka gaļas izmantošanai uzturā, vienīgi šī filma sākas kā pilnīgi reālistisks stāsts, un patiesībā ari visa epopeja ar to, kā divi miesnieki sāk savā skārnī vistas gaļas vietā tirgot cilvēka gaļu, ir daudz reālistiskāka un tradicionālā izpratnē - ticamāka. Filmas varoņi ir divi draugi, kuri izlemj atvērt paši savu skārni, nevis strādat pie līdzšinējā saimnieka, kas viņus abus visu laiku pazemojis. Sākumā viņiem nekas nevedas, taču viss sāk mainīties, kad viens no viņiem klientam ir pārdevis lielu daudzumu cilvēka filejas. Sākotnēji viņš neko tādu nav plānojis darīt, bet traģiska nelaimes gadijuma dēļ viņš iepriekšējā vakarā bija saldētavā ieslēdzis elketriķi, atradis to no rīta mirušu un klientam satraukumā, nespējot atrast kādu labāku gaļu, pārdevis fileju no elektriķa kājas. Viss jau būtu nekas, ja neizrāditos, ka visiem šī gaļa ļoti garšo, un tā pamazām sviedru Svends (tā sauc šo varoni) sāk kļūt par slepkavniecisku maniaku, kurš izmanto katru iespēju ievilināt kādu cilvēku saldētavā. Tikām viņa partneris Bjarne prinicipā ir pret šādu pieeju, taču viņam netrūkst savu problēmu, ieskaitot garīgi atpalikušu dviņū brāli, kas nupat iznācis no slimnīcas, kur septiņus gadus pavadījis komā.

Kad iepriekšējā vakarā pirms došanās uz Angliju iegriezāmies pie Normunda un Noras, mēs nemaz nebijām domājuši skatīties kādu filmu, bet gan tik vien kā aizņemties elektrības pārveidotāju. Taču sanāca tā, ka filmu tomēr noskatījāmies, un turklāt tādu, ka tās baudīšanas procesā smējāmies, vēderus turēdami.

Lielā mērā tieši šīs filmas dēļ mēs nokļuvām brīnišķīgajā ceļojumā Kornvolā. Ja Lienīte nebūtu tās cienītāja un ja viņa nevēlētos aizbraukt uz Port Isaac, kur uzņemta lielākā dala šīs filmas, būtu mēs devušies sākotnēji paredzētajā Polijas-Slovākijas braucienā un neredzētu mēs nedz medniekus ar suņiem, nedz melno aitu pili, nedz pa braslu šķērsojamo upi, nedz Glastonbrijas toru, nedz Tintagelas pili. Un cik gan man tagad nepatīkami un sāpīgi ir atzīt, ka šī filma man itin un nemaz negāja pie sirds...

Šī filma diezgan droši ir nosaucama par Venecuēlas kino pēdējo gadu ambiciozāko un slavenāko produktu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka šī filma varētu lepoties ar lielu starptautisku atpazīstamību, jo Venecuēla noteikti nav tā valsts, kuras kino aktualitātem sekotu miljardi cilvēku visapkārt zemeslodei. Arī man tā ir pirmā noskatitā šajā valsti tapusī filma.

So jauno angļu miniseriālu mums noskatīties ieteica Ziņģis, paspējis pats noskatīties vien pirmo sēriju. Tā kā sevi uzskatu par Holmsa cienītāju, neredzēju iemeslu, kālab lai mēs to neiečolētu. Un tā mēs arī izdarījām.

Īsti nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Ivlina Vo romānu "Atkal Braidshedā" - vajadzētu paņemt to oriģinālvalodā no bibliotēkas un pievarēt, it īpaši ņemot vērā to, ka Vo kā autors man ļoti patīk. Bet tagad vismaz esam noskatijušies filmu. Atšķirībā no "Grēcīgās miesas" ekranizācijas Stīvena Fraja izpildījumā, Džuliana Džerolda veidotā filma ir tiešām kvalitatīva un skatāma.

Filma "Les Valseuses" ir dziļi amorāla. Tajā velti tu meklēsi 10 baušļu atspoguļojumu. Ticīgie tajā nesaņems atalgojumu par savu uzticību Jēzum, bet noziedzīgie - nedegs elles ugunīs. Arī kādu sadzīvisku morāli tajā meklēt nav vērts, tāpat - kādu dziļāku atziņu. Var pat teikt, ka filma ir trula un tā klaji demonstrē cilvēku zemiskāko dziņu izpausmes.

Es varēju saprast, kālab neveiksmīgas bija Rikija Džerveja Amerikā tapušās filmas - nepietiekama mākslinieciskā teikšana, amerikāņu humora izjūtas specifika, pāmērīga vēlme kļūt par zvaigzni Holivudā, Stīvena Maršāna pleca trūkums. Un tālab es biju gaidījis, ka "Cemetery Junction" vajadzētu būt labai filmai - Džervejs ir atgriezies Anglijā, filmu režisējis kopā ar savu partneri no "The Office" un "Extras", plus vēl filmas tematika - jaunatne pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un liels daudzums rokmūzikas, lika domāt - šī būs lieliska komēdija.

Pirms dažiem gadiem (konkrētāk - 2004.gadā) kāda kinofestivāla (tas bija vai nebija Arsenāls? no idea) ietvaros skatījāmies pirmo dokumentālo filmu par aktīvistiem The Yes Men, kas nodarbojas ar izlikšanos par lielu starptautisku organizāciju pārstāvjiem un šo organizāciju vārdā uzstājas dažādos publiskos pasākumos.

Šķiet, ka divos gados, kas šķir "Izņemiet savus kabatslakatus" un "Pēdējais metro" notika Žerāra Depardjē pārtapšana no simpātiska jauna aktiera par to Žerāru Depardjē, kuru pazīst visa pasaulē. Nē, viņš vienā mirklī nekļuva 20 gadus vecāks un viņa deguns neuzpūtās kā hēlija balons, bet - šajā filmā Depardjē izskatās jau pēc tā Depardjē, kuru es atceros no bērnībā skatītajām filmām - galvenokārt komēdijām, kurās viņš spēlēja kopā ar Pjēru Rišāru.

Es nekad neesmu bijis radikāls šī seriāla cienītājs, tomēr man nākas atzīt, ka pa reizei tas spēj lieliski sasmīdināt. Jā, seriālam ir acīmredzami mīnusi - stipri novecojusī pieeja ar "laugh track", Dženas tēls, brīžiem nepietiekami asprātīgais scenārijs, un tomēr pārītis Rojs un Moss bieži spēj uz saviem pleciem šo veidojumu iznest saulītē.

Romāns Polanskis ir droši vien pasaulē slavenākais pedofils, kas kaut kādu nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav izvēlējies mācītāja karjeru. Taču nenoliedzami pasaules kino mīļi būtu tikai zaudētāji, ja Polanski notiesātu. Līdz ar to savā ziņā es varu saprast, kālab viņu Amerikai tā arī nav izdevuši.

Savā ziņā šī varētu būt viena no skandalozākajām filmām, ko man ir gadījies redzēt. Kur vēl kino tiek rādītas seksuālas attiecības starp pieaugušu sievieti un 13 gadīgu zēnu, plus vēl rāditas tā, it kā tās būtu daudz maz normālas un pieņemamas? Patiesībā jau filmas sākums ir diezgan īpatnējs: Rauls un Solanža ir vīrs un sieva, bet Solanža pēdējā laikā ir grimusi dziļā depresijā un viņai viss ir kļuvis vienaldzīgs. Lai pamodinātu sievu, plus pie reizes padarītu viņu stāvoklī, Rauls viņai sarunā mīļāko - Stefānu. Solānžai principā nav iebildumu, bet vienlaikus viņa nav arī sajūsmā, jau minēju, ka viņai viss ir vienaldzīgs. Tad pamazām starp šo trijotni veidojas tādas dīvainas attiecības. Solānža guļ ar Stefānu, bet īsti viņu pamodināt viņš nespēj. Lai sievietei sagādātu vēl kādu papildu prieciņu, šī trijotne uzorganizē vasaras nometni bērniem. Un tajā citu bērnu vidū ir kāda rūpnieka dēls Kristiāns. Un tieši viņam ir lemts kļūt par Solānžas īsto vīrieti, lai arī viņam ir tikai 13 gadu.

Cik saprotu, savulaik šī filma (un vairākas tai līdzīgas) Francijā sacēla diezgan pamatīgu viesuļvētru. Proti, Luijs Malls bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās, atainojot 2.Pasaules karu Francijā, rādīt nevis varonīgos partizānus, bet nebūt ne tik ļoti varonīgos kolaboracionistus. Iepriekš bija pieņemts labais tonis - Francijā visi iedzīvotāji pretojās vācu okupācijai, Višī režīmam praktiski nebija atbalstītāju un vispār francūži ir baisie varoņi. Ja kas - arī lasot grāmatas par Hitlera laika Vāciju (daiļliteratūru), bieži tur parādās visādi ļaudis, kas ir PRET, lai gan patiesībā, protams, tādu īsto PRET bija pavisam maz.

Izrādās, ka pirms viņš kļuva par Morisu Mosu, Ričards Aioeids jau bija izmēģinājis savu roku komēdijseriāla režisēžanā. Diemžēl jāatzīst, ka "Garth Marenghi`s Darkplace" nav tieši tas šovs, kas man būtu licis smieties līkam.

Iespējams, pirmdienas rīts pulksten 6:20 nav pats labākais laiks, kad rakstīt filmas aprakstu. It īpaši, ja iepriekšējā vakarā līdz pusnaktij esi skatijies Pasaules kausa finālu, kurā holandieši tizlā stilā kārtējo reizi nekļuva par pasaules čempioniem. Un Spānija atkal ar vieniem gūtiem vārtiem tika pie uzvaras, vārtu guvumu trūkumu kompensējot ar sev tik ļoti raksturīgo teatrālo krišanu gar zemi pie katras mazākās izdevības. Plus vēl pa nakti nevaru teikt, ka būtu labi gulējis, jo karstums kļūst arvien neizturamāks. Kad tas beidzot atkāpsies? Atbilstoši meteo.lv uz nelielu karstuma atkāpšanos var cerēt vien šīs nedēļas beigās. Tātad vēl vismaz 5-6 dienas šī pretigā tveice pieturēsies. Kā šādos laika apstākļos es varēšu izturēt Positivus festivālu, pagaidām pat labāk nedomāt. Un vēl jo vairāk - kā es izturēšu pēc mazāk kā pusotras stundas sākošos darba nedēļu - ar sliktām gulēšanas iespējām jau minētā karstuma dēļ un baisu darāmā apjomu.

Viens no būtiskākajiem maniem novērojumiem, pēdējos gados daudz skatoties filmas, ir tāds, ka tu nekad nevarēsi pirms filmas skatīšanās droši pateikt, vai tev tā patiks vai nē. Daudzu izslavēti šedevri var likt tev tikai paraustīt plecus un pašausmināties par publikas gaumi, kamēr nekur nedzirdētas filmas ar sliktu IMDb vērtējumu tevi aizkustinās līdz asarām.

Šķiet, ka Klods Lelušs varētu manās acīs pievienoties tam ietekmīgo režisoru sarakstam, kuru filmu ģenialitāti saskatīt man nav pa spēkam. Ja mani nespēja īpaši uzrunāt viņa slavenākā filma - "Vīrietis un sieviete", biju cerējis, ka varbūt otra zināmākā šī režisora lente ļaus manam spriedumam mainīties. Un nelīdz pat tas, ka galvenās lomas šajā filmā atveido franču kino leģendas - Īvs Montāns un Annija Žirardo (tiesa, Žirardo tolaik laikam vēl par leģendu uzskatāma nebija). Montāna varonis Roberts Kolombs ir TV seja un laikam jau slavenība, viņa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem laulības pārkāpumiem, par ko viņa sieva, protams, zina, bet neko vīram nesaka. Taču tad viņš ieķeras jaunā sievietē no Amerikas (Candice Bergen), kas rada nopietnu plaisu ne tikai viņa jau tā ne pārāk izcilajā laulībā, bet arī viņa paša dzīvē. Lai ari pēdējā laikā man patīk smagas filmas par attiecībām, kurās ne viss ir kārtībā, un man patīk filmas bez pārāk stingras morālās stājas, šī konkrētā filma man gluži vienkārši nešķita sevišķi interesanta. Jā, es to varēju noskatīties līdz beigām, bet ne vairāk. Diemžēl tā patiešām man šķita pārāk gara, pārāk neizteiksmīga un pārāk blāva. Salīdzinoši "Vīrietis un sieviete" vismaz vizuāli bija interesantāka filma, bet šeit - piedodiet, bez es neko saskatīt nespēju.

Man ir visai grūti izsekot savai loģikai, kālab izlēmu skatīties šo Jaunzēlandē tapušo filmu. Iespējams, uzgāju to, cauršķirstot pēdējo gadu Sundance festivāla dalībnieku sarakstu, man iepatikās filmas plakāts un - voila! - to noskatījos. Vai varbūt redzēju katls.be forumā pozitīvus izteikumus par to. Patiesībā nav jau svarīgi - ja noskatījos, tātad noskatījos.

"Mana nakts ar Modu" ir slavenākā no šī gada sākumā mirušā Francijas kino metra Ērika Romera filmām. Patiesību sakot, tā ir vienīgā viņa pa īstam slavenā filmā, taču ja jau viņš tiek pieskaitīts pie Jaunā viļņa klasiķiem, būtu loģiski pieņemt, ka viņam ir arī citas nozīmīgas filmas. Taču tieši šī filma viņu darīja ievērojamu ari ārpus Francijas robežām, "Ma nuit chez Maud" saņēma divas Oskara nominācijas - kā labākā filma svešvalodā un par labāko scenāriju. Balvas tā gan nesaņēma - svešvalodā to pārspēja "Z", bet scenārijos - Frānsiss Fords Kopola ar "Patton".

Šo filmu nolēmu skatīties tālab, ka tās tēma (vismaz teorētiski) varētu šķist interesanta Lienei. Ja jau pat filmas nosaukumā ir pieminēta tā maģiskā dzira, no kuras viņai ir biedējoši spēciga atkarība, varētu gadīties, ka Lienei šāda filma patiks. Protams, piesardzības labad neteicu viņai, ka filma tapusi 1985.gadā Austrālijā. Astoņdesmitie gadi tomēr ir tā dekāde, kas visa veida mākslās manā izpratnē izceļas ar pārmērīgi tizlu stilīgumu, savukārt Austrālijas kino industrija nekad nav bijusi sevišķi spoža un veiksmīga.

Šo filmu iesākām skatīties pirms pāris mēnešiem, bet pēc dažām minūtēm atmetām tai ar roku, konstatējot, ka filmai nebija pieejami kvalitatīvi subtitri. Šo mēnešu laikā nekas nebija mainījies - no subtitriem joprojām nebija nekādas jēgas (tie jau pēc pirmās minūtes bija pamatigi nobīdījušies no filmas tempa un man bija slinkums jebko darīt lietas labā), tāpēc skatījāmies šo filmu bez tiem. Faktiski jau tas arī nebija tik ļoti nepieciešams, jo filma nav pārmērigi grūti uztverama. Ja kas - lai arī tā ir Austrālijas kino produkts, par grūti saprotamiem akcentiem uztraukties nevajadzētu, jo visi filmas varoņi runā iespējami vienkāršā un skaidrā angļu valodā. Es, protams, nesaku, ka tas būtu uzreiz filmai kāds grandiozs pluss, bet vismaz ar tās uztveršanu problēmu nav.

"Amerikāņu nakts" jeb "Diena par nakti" līdzās "400 sitieniem" ir būtiskākā franču Jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo filma. Atšķirībā no citām viņa nozīmīgākajām filmām, šīs galvenais varonis nav Antuāns Duanels, taču Žanpjērs Leo - Duanelu spēlējušais aktieris - šajā filmā tāpat piedalās, taču ne gluži centrālākajā lomā, lai arī šīs filmas gadijumā īsti runāt par galvenajiem un otrā plāna varoņiem nemaz nevar.

Lai arī vispār es šo filmu, protams, biju plānojis skatīties, tieši vakar tās novērtēšana paredzēta nebija. Piedāvāju Lienei skatīties kādu no jaunajām filmām, kas bija nupat ienākušās, bet viņa teica - nē, man jāraksta apraksts, tu vari paskatīties kādu no savām vecajām franču filmām. Tas man nebija divreiz jāsaka, un tā es uzliku "Les Dimanches de Ville d`Avray" jeb "Svētdienas Villdavrē" (tā ir Parīzes priekšpilsēta), angliskais filmas nosaukums - "Sundays and Cybele". Šī filma 1963.gadā saņēma Oskaru kā labākais darbs svešvalodā, un vismaz tās režisors Sēržs Burgiņjons faktiski tikai ar šo filmu vien ir pazīstams.

Karaliene Viktorija nav tā Anglijas vēstures personība, kura mani interesētu vairāk par visām pārējām. Viņas valdīšanas laikmets, lai arī Anglijai bija visnotaļ spožs un laika ziņā apjomīgs, nerada asociācijas ar sevišķu brīvdomāšanu un brīvdarīšanu. Ne velti man ļoti patīk The Kinks dziesma, kas dēvēta par godu šai karalienei un kura pirmais pants ir sekojošs:

Ja "Hot Tub Time Machine" būtu iznākusi pirms desmit gadiem, es droši vien būtu par šo filmu bijis sajūsmā (toreiz, nevis tagad). Taču diemžēl vecums nenāk viens un tie laiki, kad es varēju smieties par jokiem ar automašīnas atslēgu izvilkšanu no suņa dibena vai vāveres novemšanu, ir aizgājuši pagātnē. Skumji, vai ne? Līdz ar to es varbūt arī varētu identificēties ar šīs filmas varoņiem, kas atceras laikus, kad zāle bija zaļāka un grupa "Poison" - stilīgāka. Tālab trīs draugi (kuri sen vairs nav nekādi draugi, bet tādi bija zēnības dienās) dodas uz kādu ziemas kūrorta pilsētiņu, kur viņi pavadījuši 1986.gadā vienu no savas dzīves labākajām nedēļas nogalēm. Līdzi tiek paķerts viena no viņiem māsasdēls, kas mitinās varoņa (John Cusack) pagrabā, kur augu dienu spēlē datoru. Līdzīgi kā attiecībā pret mūsu varoņiem, ari kūrortpilsētiņai pēdējie 20 gadi nav bijuši tie veiksmīgākie, viss ir nolaists, bankrotējis, taču viena lieta varoņu numurā atrodas - džakuzi, kurai izrādās, ka piemīt laika mašīnas funkcionalitāte un kura varoņus aiztransportē atpakaļ uz 1986.gadu, turklāt jāpiezīmē, ka viņi paši viens otru redz tādus, kā viņi ir tagad, bet citi - kā 20 gadīgus jauniešus (plus - visnotaļ stilīgus pēc 80to gadu standartiem). Lai tiktu atpakaļ mūsdienās, šiem ir jāsalabo laika mašīna un jācenšas pārmērīgi neko pagātnē nesačakarēt.

"The Pirate Bay" komentāros pie šīs filmas .torrent datnes bija jūtama spēcīga homofobiskā klātbūtne - tajos bija daudz izteikumu no kategorijas "ak mans Dievs, kārtējā pediņu filma! tās dēļ es nekad vairs neskatīšos neko, kur piedalās Džims Kerijs!" Lielā mērā tieši tāpēc man bija interesanti šo filmu noskatīties. Ne jau tāpēc, ka es būtu liels geju tēmas kino cienītājs, bet tālab, ka mani saista pretrunīgas tēmas.

Ja pavisam godīgi, es nesaprotu, kāpēc šī skaitās Alžīrījas filma. Tās darbiba norisinās Grieķijā (ok, filmēšana gan notika Alžīrijā), režisors ir grieķu izcelsmes francūzis, galvenajās lomās - slaveni franču aktieri. Un tomēr, ja "Z" varēja Alžīrijai ienest Oskaru par labāko filmu svešvalodā, nāksies ari man to klasificēt kā Alžīrijas filmu, plus vēl ir pamats to uzskatīt par labāko Alžīrijas filmu ever (jo neviens pilnīgi vietējās izcelsmes kino produkts ne tuvu savā popularitātē nevar līdzināties "Z").

Pēdējā laikā ir nākušas modē tādas filmas par supervaroņiem, kas pretendē uz to, ka tās būtu vairāk nekā tikai filmas par supervaroņiem. Vienlaikus tas nozīmē, ka filmas, kas balstītas uz komiksiem, arī pretendē uz mākslas statusu. Man kā cilvēkam, kuram "graphic novels" ir pilnīgi sveša un neizprotama tēma - es pie labākās gribas nevaru saprast, kā tādas var lasīt, neatkarīgi no tā, cik inteliģents, lai nebūtu kāda komiksa saturs, šī tendence šķiet diezgan aizdomīga. No otras puses, varbūt es patiešām kaut ko šeit nespēju saprast un varbūt komiksi ir kaut kas vairāk nekā vienkārši zīmētas bildītes ar parakstiem "ZOMG!", "BONK!" un tamlīdzīgiem. Protams, tas nemaina apgalvojumu, ka vairums Marvel komiksu varoņu ir un paliek vienīgi zīmētas bildītes, bet māksla, kura reizēm parādās ar tiem saistītajās filmās, ir kino ļaužu un nevis komiksu nopelns. Proti, līdz tam brīdim, kad es atzīšu, ka komiksiem par Spaidermenu ir jebkāda mākslinieciska vērtība ir vēl ļoti tālu, un man arī nešķiet, ka tas būtu pienācis kaut nedaudz tuvāk kā pirms gada, pieciem, desmit.

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu, man radās asociācijas ar "Son of the Mask". Un tie, kas bija klāt, kad noskatījāmies attiecīgās filmas pirmās desmit minūtes, zinās, ka "Son of the Mask" nav tā filma, ar kuru jebko gribētos asociēt. Tikai pēc ilgāka laika uzzināju, ka "Son of Rambow" nav Uves Bola ražojums, kur Stallones varonim (vi

Žans-Luks Godārs joprojām nav kļuvis par manu iecienītāko franču režisoru, bet ja jau es skatos visas filmas, ko šī valsts virzījusi Oskaram, būtu diezgan nesmuki no manas puses ņemt un ignorēt Godāru. Ja kas - ir viena lieta, kas man patīk, skatoties 50.-60.gadu franču filmas - tajās vienmēr bez izņēmumiem kādā no lomām ir redzams kāds aktieris no tā laika superzvaigžņu kategorijas. Tā šajā filmā galveno lomu atveido neviens cits kā leģendām apvītais Žans-Pols Belmondo, bet viņa partnere šajā filmā ir ilggadīgā Godāra mūza Anna Karina.

Par "Shutter Island" pirms tās skatīšanās zināju vien to, ka šī filma būs viens pamatigākais mindfuck (kā to bija noraksturojis Bū). Es ne tuvu sevi neuzskatu par Leo di Kaprio fanu, bet šī filma šķita noskatīšanās vērta. Kā nekā tās režisors ir viens no 20.gadsimta gigantiem - Martins Skorsēze, plus man allaž ir patikušas filmas, kurās ne viss notiek tā, kā tev sākotnēji šķiet.

Ar franču jaunā viļņa klasiķa Fransuā Trufo darbiem mana pirmā pazīšanās bija totāls fiasko un vilšanās - manis iecienītā Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita" ekranizācija ir droši vien pats tumšākais punkts visā Trufo karjerā. Bet ar vēlāk skatītām filmām man savu attieksmi pret Trufo nācies pilnībā pārskatīt.

"Viridiana" ir vienīgā Bunjuela filma, kuru viņš uzņēma Spānijā tajā laikā, kad šajā valstī valdīja ģenerālis Franko. Pēc ilgiem trimdā pavadītiem gadiem Bunjuels saņēma piedāvājumu no Franko valdības atgriezties dzimtenē un uzņemt tur filmu. Kālab viņš šim piedāvājumam sekoja, mūsdienās ir grūti spriest, pats Bunjuels vēlāk apgalvoja, ka viņam piedāvāja par to lielu naudu, bet viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas varētu šajā jautājumā arī neteikt pilnu patiesību. Kā lai arī nebūtu, Franko diezgan pamatīgi iegrābās ar šo "pirkumu" - Bunjuela radītās filmas saturs frankistiem tik ļoti nepatika, ka filma Spānijā līdz pat Franko nāvei netika izrādīta un bija aizliegta. Taču vienu valsts ļaudis panāca - filmas beigas pēc cenzūras ieteikuma tika nomainītas, vienīgi, atkal jau Bunjuela stilā, no provokatīvām tās pārtapa par ļoti provokatīvām.

Pilnīgi iespējams, ka šī ir pirmā manis noskatītā filma ar Bridžitas Bardo piedalīšanos. Protams, varbūt kādreiz sen esmu kaut ko no viņas darbiem redzējis, bet atmiņā nekas nav palicis. Pēc "Patiesības" (tāds ir filmas nosaukuma tulkojums) noskatīšanās man nav ne mazāko jautājumu, kāpēc Bardo tiek uzskatīta par vienu no pasaules lielākajām 50.-60.gadu seksbumbām.

Atļaušos šoreiz uzslavēt filmu, par kuru man droši vien vajadzētu snobiski saraukt degunu. Kaut kāda Austrālijas filma, kura bija absolūta izgāšanās gan kritiķu acīs, gan skatītāju vidū, neatpelnot savu budžetu un liekot daudziem apšaubīt Daniela Redklifa spējas jebkad kļūt par kaut ko vairāk kā tikai mūžīgo Hariju Poteru. Bet man filma patika.

Dienu pēc atvadām no "Lost" pienāca sezonas noslēgums otram mūsu skatītajam seriālam - "The Big Bang Theory". Te gan jāatzīmē, ka šie abi seriāli manās acīs ir liekami divos dažādos plauktiņos. Katru nākamo "Lost"` sēriju es gaidīju ar nepacietību - kas tad tur notiks, kā tiks turpināts tas, ka tika kārtējo reizi aprauts pašā interesantākajā brīdī. Tikām ar BBT situācija ir savādāka - sērijas ir katra pati par sevi (ok, ir tur kaut kāds kopējs arc par Penijas un Leonarda attiecībām - but who cares about it anyway!). Tā ir vienkārša vakara atslodze, līdzīga kā paskatīties, piemēram, futbolu, nekas vairāk.

Tas beidzot ir noticis - seriāls "Lost" ir noslēdzies, tam apakšā var pavilkt lielu svītru un padomāt - ko īsti šis seriāls ir man kā skatītājam devis vai nedevis. Tā kā rakstu par to tikai vienu dienu pēc pēdējās sērijas iznākšanas, jābūt īpaši uzmanīgam ar spoilēšanu, lai kādam nesabojātu seriāla epiloga skatīšanas prieku. Lai arī centīšos pārāk daudz neatklāt, drošības labad tev rekomendēju šo tekstu lasīt tikai pēc pēdējās sērijas noskatīšanās un nevis pirms tās.

Kā cilvēkam, kam patīk melnās angļu komēdijas, man nemaz nevarēja nepatikt "Keeping Mum", lai arī vienā no galvenajām lomām tur ir manis ne sevišķi mīlētais Rovans Atkinsons. Taču šoreiz viņš ir pēc saviem standartiem pilnīgi normāls - viņš runā, netaisa debilas grimases un neizdod artikulētas skaņas.

Šo Luija Malla filmu vienreiz jau biju gandrīz noskatījies - proti, iesāku to skatīties, bet visai ātri iemigu un tālāko redzēju tikai fragmentāri. Bet patiesibā - šo filmu pilnīgi noteikti bija vērts noskatīties pilnībā. Sī ir ļoti tipiska jaunā viļņa filma - ar visām šim kino raksturīgajām iezīmēm, bet tas jau nav nekas slikts, ja ņem vērā, ka Jaunais vilnis bija viena no tām kino kustībām, kas šīs mākslas attīstībai deva ļoti daudz.

"Šerbūras lietussargi" ir viena no tām filmām, kas padarīja slavenu franču kino dīvu Katrīnu Denēvu. Vienlaikus tā ir viena no Francijas filmām, kas nominēta Oskaram. Filmas pamatnostādne ir diezgan biedējoša - tajā ne mirkli netiek runāts, bet tikai dziedāts, dziedāts, dziedāts. Parasti pat mūziklos ir "runājošie" fragmenti, bet šajā filmā arī gadījumā, ja varonim būtu nepieciešamība apmeklēt tualeti, viņš dziedātu: "Eeees taaagaad ieeeešuuuu noooooolikt kluuuuuciii!" Tas, protams, liek domāt, ka filma būs popcorn stila entertainment. Bet sižetiski tā nemaz nav diez ko jautra - izņemot varbūt ievada daļu. Filmas galvenie varoņi ir automehāniķis Gijs un viņa mīļotā meitene Ženevjēva, kas strādā savas mātes lietussargu bodē. Viņu mīlasstāsts būtu jauks un patīkams, ja ne vien visai triviālie apstākļi - Gijs tiek iesaukts armijā un nosūtīts uz Alžīriju, kamēr Ženevjēva paliek viena (vai pareizāk - ne viena, bet stāvoklī), un ilgās atšķirtības rezultātā nevis zūd viņu mīlestība, bet iejaucas papildu apstākļi, kā rezultātā galvenie varoņi nekad vairs nebūs kopā. Un tas viss - dziesmu veidā, un vizuāli - tīri holivudiski realizēts. Kas, savukārt, liek saprast, kāpēc šī filma bija populāra arī otrā pusē Atlantijas okeānam.

Maikls Sera, kas filmā "Youth in Revolt" atveido galveno lomu, ir viens no šobrīd "karstākajiem" jaunās paaudzes amerikāņu aktieriem. Un vienlaikus viņš nemaz nav karsts aktieris, jo Seras liriskais varonis nav gluži līdzīgs Edvardam no "Twilight". Sera, kas popularitāti izpelnījies ar savām lomām tādas filmās kā "Superbad", "Juno" (un vairākās ne tik labās komēdijās) filmās atveido intelektuālu, bet stipri vien par sevi nepārliecinātu jaunekli ar troubled personīgo dzīvi. Viņa repertuārs ir gaužām šaurs un rada man neizbēgamu vēlmi pieminēt AC/DC, bet - kamēr recepte darbojas, tikām viss ir kārtībā. Ir gan redzēti ari piemēri, kad no šīs receptes nekas labs nesanāk - ja filmas materiāls ir draņķīgs (un tā bija gan "Nick and Norah`s Infinite Playlist", gan jo īpaši "Year One".

"Nowhere Boy" varētu būt lielisks prequel filmai "Backbeat" - kamēr BB stāsta par Bītlu dienām, kad grupa spēlēja Hamburgā, "Nowhere Boy" aptver Džona Lenona dzīvi pirms Hamburgas - skolu, spēlēšanu grupā "The Quarrymen" un viņa attiecības ar māti. Jā, tas ir interesanti, ka kamēr "Backbeat" lielākais uzsvars bija uz Džona attiecībām ar Stjuartu Satklifu, šajā filmā tā vietā tiek piedāvātas viņa attiecības ar māti - Džūliju Lenonu un tanti Mimi, kura Džonu uzaudzināja. Tikām Satklifs filmā vispār neparādās un tikai vienu reizi Džons piemin, ka viņš dzīvo kopā ar Stjuartu.

Renē Klemāns neapšaubāmi bija viens no tiem franču režisoriem, kuri Amerikas Kinoakadēmijas acīs savulaik kotējās īpaši augstu. Ne velti divas viņa filmas saņēma "goda Oskaru" kā labākās filmas svešvalodā (pirms šī balvu kategorija tika iekļauta standarta nomināciju komplektā), un arī "Gervaise" saņēma Oskara nomināciju. Attiecībā uz pirmo viņa "oskaroto" filmu gan situācija ir tāda, ka tā joprojām nav tikusi pārizdota un es vispār neesmu īsti pārliecināts, vai "honorary winners" man būtu jāiekļauj savā uzdevumā par franču filmu skatīšanos, bet vismaz pagaidām pieņemšu, ka varu tās atlikt vēlākam laikam.

Marsela Kamī "Melnais Orfejs" vispārēji ir atzits par vienu no 20.gadsimta franču kino lielajiem šedevriem. Filma saņēma gan Zelta palmas zaru Kannu festivālā, gan Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Plus vēl tajā skan Antonio Karlosa Žobima mūzika (kārtējo reizi apstiprinot jau sen novēroto tendenci, ka klasiskajās franču filmās mūziku taisīja tādi ļaudis, kādus Holivudas darbos meklēt būtu velti).

Filmas apraksts ņemts no IMDb, jo par nožēlu, to skatoties teju vai ne vella nesapratu. Ir diezgan draņķīgi, ja filmai franču valodā ir pieejami tikai spāņu un katalāņu subtitri. Būtu kaut franciskie titri krājumā - vēl nebūtu tik dramatiski. Protams, pagaidām manas franču valodas zināšanas ir visai pieticīgas, bet ar titriem vēl varētu mēģināt skatīties. Taču šī filma man bija jāskatās, tālab noskatījos.

Kas to būtu domājis, ka noskatīšos vēl vienu no Žaka Tatī filmu - pēc "Ilo kunga brīvdienām" neuzjutu sevišķu vēlmi iepazīt šo režisoru tuvāk, taču izrādījās, ka par savu nākamo filmu pēc "Brīvdienām" Tatī tika pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā un likumsakarīgi - man vajadzēja to noskatīties. Un, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, šī filma man patika ievērojami labāk nekā tās priekšgājēja.

Šī droši vien ir slavenākā Žerāra Depardjē filma - kā nekā par tās titullomas - Sirano de Beržeraka - atveidošanu viņš pat saņēma Oskara nomināciju. Un vērts pieminēt, ka šajā kategorijā neanglisku filmu aktieri nominēti tiek gaužām reti.

Nejauši sanāca tā, ka ar pāris dienu intervālu noskatījos abas slavenākās filmas ar Elodijas Bušē piedalīšanos. Par savu lomu filmā "Wild Reeds" viņa saņēma Cēzara balvu kā labākā jaunā aktrise, bet "Eņģeļu sapņi" viņai atnesa jau Kannu festivāla balvu par labāko sieviešu titullomu.

"Vodka Lemon" ir alkohola tirgotuve, kurā strādā Ņina - atraitne armēniete, viena no filmas galvenajām varonēm. Alkohols, ko pārdod "Vodka Lemon", patiesībā nav nekāds šņabis ar citronu, jo kam gan Armēnijā vajadzētu īstu "vodka lemon". Ņina kapos iepazīstas ar savu bēdu brāli Hamo - viņš arī ir atraitnis, pēc tautības kurds, un tāpat kā Ņina - pilnīgi bez naudas. Viņa pensija ir mazāka nekā 10 dolāri mēnesī, un vienīgais veids, kā viņš spēj izdzīvot, ir laiku pa laikam pārdodot utenī šo to no savas iedzīves - pamatā krieviem un par cenām, kas ir ievērojami zemākas par to, ko viņš vēlētos saņemt. Vienīgā cerība uz labāku nākotni viņam saistās ar dēlu, kas dzīvo Francijā un no kura viņš cer beidzot saņemt kādu naudas pārskaitījumu, taču šī cerība nešķiet sevišķi pamatota. Vienīgais, kas Hamo dzīvē tagad notiek, ir došanās uz kapiem, lai atstāstītu savai mirušajai sievai pēdējā laika ievērojamākos notikumus. Un kā jau tas filmās notiek, starp abiem visai bēdīgajiem varoņiem rodas mīlestība, un tā viņu blāvajās dzīvēs ienes vismaz nelielu saules stariņu.

Andrē Tešinē režisētā filma "Savvaļas dzinumi" (vai varbūt asni? nezinu, kā to pareizi sauc latviskajā tulkojumā) ir kārtējā skatāmā filma sarakstā "Francijas filmas, kas izvirzītas Oskaram kā labākā filma svešvalodā". Vajadzētu droši vien izveidot atsevišķu rakstu blogā ar tabulu, kur atzīmēt jau noskatītās un vēl skatāmās filmas, bet tā kā pagaidām to neesmu izdarījis, tad... to pagaidām neesmu izdarījis, un tur nekā, ko vairāk piebilst, vienkārši nav.

Lasot aprakstus tam, cik "Bon Voyage" ir lieliska filma, es lielā mērā jūtu kaunu par sevi un to, ka to kaut kā nespēju saskatīt. Protams, daļēji pie vainas varētu būt tas, ka vienīgie pieejamie šīs filmas subtitri bija vienkārši nereāli kļūdaini - pat ne tādi, kas būtu tulkoti no franču valodas, bet gan, kā man šķita, tādi, ko rakstījis cilvēks, kas nezina īsti labi nedz franču, nedz angļu valodu. Kas, protams, nenāca par labu manām spējām uztvert filmu. Plus vēl skatījos to diezgan pavēlu, kas nozīmē, ka man nāca arī miegs, vēl viens ne super labs filmas faktors.

Lūk, man būs mācība - neskatīties filmas tikai tāpēc, ka tur piedalās kāds aktieris, kas man patīk vienā seriālā. Šajā gadījumā "Dead like me" skatījos vien tādēļ, ka tur vienā no lomām ir Henrijs Ījans Kjūziks, labāk zināms kā Desmond no "Lost". Patiesībā arī filmas apraksts šķita saistošs - tas stāsta par organizāciju, kurā strādā "grim reapers" jeb "nāves" - proti, mirušie, kuru pienākums ir cilvēkam īsu brīdi pirms viņa nāves atbrīvot dvēseli, tā lai tā neciestu ciešanas mirstot. Taču kādu dienu "nāvēm" atnāk jauns boss - tas pats Kjūziks un pavēsta, ka nav īsti svarīgi, ko viņas dara, galvenais ir labi pavadīt laiku.

Skatoties šo Makau un Honkongas kopproduktu, mani pārņēma pilna pārliecība, ka šī ir viena no tām filmām, ko mēdz dēvēt par "Kārļa kino", proti, tāda filma, ko man nemaz nevajadzētu skatīties, bet kas būtu lieliski piemērota, lai N.R. to skatītos, kad pie viņa viesojas sievasbrālis (un es te nebūt necenšos aizvainot Kārli, vienkārši ir zināms, ka viņa attieksme pret filmām ar "gaļu" ir nedaudz citāda, nekā, piemēram, man). Taču Makau filmu izvēle nav pati bagātīgākā - kā gan citādi varētu būt, zinot, ka šī valsts izmērā ir (kā raksta Andris) pielīdzināma Jēkabpilij, vienīgi iedzīvotāju skaits tai ir radikāli augstāks.

Kā cilvēkam, kas jau ne pirmo gadu ar interesi seko Džeka Vaita muzikālajai (un ne vienmēr tikai muzikālajai) darbībai, man kaut vai principa pēc vien obligāti bija jānoskatās Vaita pirmās slavenās grupas - The White Stripes koncertfilma "Under Great White Northern Lights", kas dokumentē grupas pēdējo tūri pa Kanādu. Jā, tieši tā, pa Amerikas ziemeļu kaimiņvalsti, kura tradicionāli no jeņķiem izpelnās ne tās glaimojošākās replikas.

Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.

Šo filmu N.R. piedāvāja skatīties kā vienu no "vienkāršajām" filmām savā vēl neskatīto kino lenšu sarakstā. Ja tā ir viena no vienkāršajām un ne pārāk izcilajām filmām, var tikai brīnīties, kādas tad ir labās šī saraksta filmas. Realitātē - droši vien ne īpaši labākas par šo.

No dokumentālas filmas, kas ielūkojas kompānijas Coca Cola aizkulisēs, pilnīgi noteikti biju gaidījis kaut ko vairāk nekā vienkāršu kompānijas reklāmas saukļu atkārtošanu un pseidožurnālistiku, kurā standarta jautājums, ko uzdot kompānijas pārstāvim, ir:

Sāku pildīt vienu no uzdevumiem savā 101 uzdevuma sarakstā - proti, skatīties Francijas izvirzītās filmas Akadēmijas balvai par gada labāko filmu svešvalodā. Sāku ar 2007.gadā "Orķestra vietām", filmu, kas 2007.gadā tika līdz shortlist (9 filmu saraksts), bet pie nominācijas tomēr netika.

Pat nezinu, kā tas sanāca, ka par šo franču filmu līdz šim nebiju dzirdējis pilnīgi neko. It kā es šīs valsts kinematogrāfam sekoju diezgan rūpīgi, un vismaz pēdējos gados man vairs nevajadzētu būt atlikušiem sevišķi lieliem tukšajiem plankumiem, kas attiecas uz franču filmām. Es, protams, nepretendēju uz īsta eksperta statusu un pat no pēdējās desmitgades filmām, ko Francija izvirzījusi Oskaram, ne visas esmu redzējis - pagaidām vēl neskatīto statusā ir "Pravietis" (šogad Oskara nomināciju saņēmusi filma), "Avenue Montaigne", "Merry Christmas" un "Bon Voyage". Hmm, ja tā padomā - tomēr neredzētā ir vēl diezgan daudz, ņemu savus vārdus par franču kino pazīšanu atpakaļ. Un tomēr - "Citu garša" savulaik bija pamatīgs grāvējs, un tā ir viena no salīdzinoši nedaudzajām šīs valsts filmām, kas RottenTomatoes lapā var lepoties ar 100% svaiguma statusu, turklāt to novērtējis gana daudz kritiķu - kopā 57.

Grūti teikt, kā tas sanāca, ka šo superslaveno romantisko komēdiju noskatījos vairāk nekā desmit gadus pēc tās iznākšanas. Laikam jau skolas gados nebiju tieši tāda rakstura un noskaņojuma cilvēks, lai skatītos filmas ar Hjū Grānta līdzdalību - smukulītim Hjū tomēr bija nedaudz cita auditorija. Tagad varu godīgi atzīt, ka Grānts daudzās filmās patiešām ir labs - nekas, ka viņš allaž atveido vienu un to pašu personāžu, jo ar savu lomu viņš galā tiek vienkārši lieliski. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Hjū Grānta līdzdalība būtu filmas kvalitātes rādītājs - gluži otrādi, šis ir viens no tiem angļu aktieriem, kuram vēlme kļūt par zvaigzni otrpus okeānam bieži ir likusi iesaistīties labākajā gadījumā neizteiksmīgās filmās, bet visai bieži arī pilnīgās kakās.

Kad ir noskaņojums skatīties kaut ko stulbu un bezvērtīgu, laikam labākā izvēle tomēr ir neskatīties neko, pretējā gadījumā tu draudi uzrauties uz kaut ko tik atbaidoši debilu kā šī filma. Par šādas tēzes pareizību varējām gūt pilnu pārliecību aizvadītajā svētdienā, kad pie N&N&Olivera notika diezgan pamatīgs picu tusiņš, kura ietvaros gribējām paskatīties kaut ko trulu.

Šī ir kārtējā no Terija Džonsa (Terry Jones) dokumentālajām filmām par tēmu Vēsture. Atšķirība no citiem viņa BBC raidījumiem šajā gadījumā ir tajā, ka par savas filmas tēmu Džonss nav vis izvēlējies sev tik tuvos Viduslaikus vai Romas impērijas laikmetu, bet gan ciparu (skaitli?) 1.

"Happenstance" jeb "Le Battement d`ailes du papillon" ir viena no diezgan daudzajām filmām, kas pasniedz stāstu ar tēmu "everything is connected" un izmanto visnotaļ populāro apgalvojumu par tauriņa spārnu vēzienu virs viena okeāna, kas var izraisīt orkānu citā okeānā.

Pirmo pusi šīs filmas noskatījos Vīnes lidostā par lielu prieku manam priekšniekam un vienam IT kolēģim no Šveices, kas abi pauda pārsteigumu, kā gan kāds vispār spēj skatīties rumāņu kino un kā gan šajā valstī vispār var tapt filmas. Nekas, ka pēdējo gadu laikā vairākas rumāņu filmas iekarojušas daudzas sirdis, un arī Amerikā tās izrādītas visnotaļ plaši, bet "4 mēneši, 3 nedēļas, 2 dienas" pat ieguva galveno balvu Kannu festivālā. Arī "Policists, īpašības vārds" ir viena no šīm - jaunā Rumānijas kino viļņa filmām, Kannās izrādīta ar labiem panākumiem, arī ASV kritiķi par to izteikušies visnotaļ labi.

Filma "Skābes nams" uzņemta pēc trīs Ērvina Velša stāstu motīviem (no tāda pat nosaukuma krājuma), un filmas scenāriju veidojis pats Velšs. Sevi es par Velša cienītāju neuzskatu - esmu izlasījis divas viņa grāmatas, tai skaitā "Skābes namu", manai gaumei viņš šķiet nedaudz par pretīgu. Un tomēr - svešvalodu bibliotēkā paņēmu DVD ar šo filmu. Kādu laiku nekādi nesanāca to noskatīties, jo mans daiļais Ubuntu negribēja draudzēties ar DVD formātu, tad vēlāk es pats nejauši biju atvienojis DVD lasīkli, bet nule beidzot viss ir saregulēts un DVD uz mana datora tiek spēlēti normāli.

Nevaru īsti saprast, kādā veidā šī dāņu filma nonāca manā krājumā. Kā skatos, tā nav atzīmējusies ar sevišķie panākumiem starptautiskos festivālos - vienīgās balvas tā saņēmusi Dānijas "Robert" festivālā, bet pat par Dānijas 2000.gada labāko filmu tā atzīta netika. "Oskaram" Dānija to nevirzīja, un arī Movielens neteica, ka par šo filmu es būšu sajūsmā.

Katls.be forumā izlasīju diezgan pozitīvu atsauksmi par šo filmu, tur tā tika nodēvēta par gana labu mockumentary kategorijas filmu „This is Spinal Tap” garā.

Iespējams, vakardienas nogale nebija īstais laiks, lai skatītos vienalga kādu filmu. Kad nežēlīgi sāp galva un nepieciešamas vairākas minūtes, lai saņemtos piecelties no gultas un piespraust laptopu pie elektrības, skatīties filmu nav īpaši viegli. No otras puses - kaut ko taču darīt vajag, nevaru taču es 14 stundas vienkārši novalstīties pa gultu. Tāpēc no visām uz Slovākiju līdzi paņemtajām filmām man vislabāk piemērotā šķita "Bright Young Things". Pirmkārt, filma ir angļu valodā un ja es uz brīdi aizveru acis, tāpat varu saprast notiekošo. Otrkārt, esmu lasījis Ivlina Vo romānu "Grēcīgā miesa", pēc kura motīviem tapusi filma, līdz ar to gana labi esmu pazīstams ar saturu, kas atkal jau atļauj vieglāk uztvert šo filmu.

Kā vēsta sena indiāņu paruna: ja negribi piedzīvot vilšanos, kad ej skatities filmu kinoteātrī, negaidi no tās neko spožu. Neļauj tev aizmālēt acis skaļiem vārdiem - lai vai filmas režisoru sauktu Tims Bērtons, lai tur lomās būtu Džonijs Deps, Helēna Bonema Kārtere, Anna Heteveja, Stīvens Frajs, Maikls Šīns, Alans Rikmens, Kristofers Lī un pat Mets Lūkass no "Little Britain". Pat neaizdomājies par to, ka filma tapusi pēc "Alises Brīnumzemē" motīviem un ka tu to skatīsies 3D formātā. Ej uz kino, gaidot no šīs filmas zemas kvalitātes bojeviku ar briesmīgu aktierspēli un to, ka filmu krievu valodā būs ierunājis klasiskais VHS tips ar mūžīgi puņķaino degunu. Un tad, noskatījies šo Tima Bērtona filmu, tu droši vien būsi stāvā sajūsmā, jo tā būs pārspējusi visu tevis gaidīto.

Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?

Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.

Vienpadsmit gados, kas bija pagājuši kopš Podnieka "Vai viegli būt jaunam" noticis bija ļoti daudz. Nebija vairs padomijas, kurā tapa pirmā filma. Nebija arī tās režisora - Juris Podnieks gan bija iecerējis desmit gadus pēc pirmās filmas uztaisīt tās turpinājumu, taču viņa paša dzīves ceļš aprāvās ātri, negaidīti un bezjēdzīgi. Taču filma tomēr tapa, Podnieka iesākto darbu līdz galam noveda Antra Cilinska, vecās filmas montāžas režisore.

Ar kaunu man jāatzīst, ka būdams cilvēks, kas vidēji gadā noskatās ap 200 filmām, līdz 27 gadu vecumam tā arī nebiju noskatījies šo Jura Podnieka filmu, kuru gana daudzi uzskata par Latvijas kino (un ne tikai dokumentālā) spožāko veikumu. Ja kas - šī būtu viena no labākajām filmām, ko vajadzētu jauniešiem rādīt skolā. Katrā ziņā tā pilnīgi noteikti būtu vairāk skatāma, nekā "Vella kalpi", kurus mums rādīja vēstures stundās (it kā tajā filmā būtu kaut kas vēsturisks). Vispār man ir šādas tādas pārdomas par skolas tēmu, ko es gribētos tuvākajā laikā izlikt uz digitālā papīra, bet, vai tas patiešām izdosies, tas jau ir cits jautājums.

Tie tik bija laiki Spānijā - kad tajā kopā tusēja Salvadors Dalī, Federiko Garsija Lorka un Luiss Bunjuels! Pola Morisona filma "Mazie pelni" pamatā fokusējas uz attiecībām starp Dalī un Lorku, bet, protams, filma redz arī nedaudz tālāk par savu degunu. Dalī lomā šajā filmā ir Roberts Patisons, kuru tu pazīsti kā Edvardu no "Twilight". Ak, smukulītis Edvards! Es gan, kā zināms, esmu pārāk šallains, lai skatītos kaut kādas romantiskas vampīrfilmas, līdz ar to Patisonu esmu redzējis vien "Harijā Poterā" (njā, tas laikam arī nav diez ko alternatīvi). Lorku šeit atveido Haviers Beltrans (nekur iepriekš nav manis redzēts), Bunjuelu - Metjū Maknoltijs, tikai dienu iepriekš redzēts kā Ēriks jaunībā filmā "Looking for Eric".

Jē! Šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido pats Karalis Ēriks, viens no Mančestras United pēdējo desmitgažu izcilākajiem futbolistiem, gana skandalozs un pretrunīgs, izcilais centra uzbrucējs ar septīto numuru. Kā viņu sauc? Kan-to-nā!

Skatoties Grānta Heslova režisēto "Veči, kas blenž uz kazām", mani neatstāja sajūta, ka Heslovs par katru cenu gribējis uztaisīt jaunu brāļu Koenu filmu. Taču problēma ir tajā, ka Heslovs acīmredzami nav Džoels Koens, un viņa "trakais humors" kaut kādu atdevi dod ne vairāk kā 50% potenciāli smieklīgo epizožu.

Raiena Džonsona "Brāļi Blūmi" man sākotnēji radīja veselu virkni asociāciju - ar Giljema "Brāļiem Grimiem", Leopoldu Blūmu no "Ulisa", Edvardu Blūmu no "Big Fish", basketbolistu Jāni Blūmu un vēl sīko Jāni Blūmu no ĀĢ. Pati filma gan negaidītā kārtā nemaz nav līdzīga par panku vēlāk kļuvušajam sīkblūmam, bet gan divām savulaik skatītām filmām - "Matchstick Men" un "Nueve reinas". Proti, šī ir filma par diviem blēžiem jeb con artists, lai gan, varbūt tā nav tieši filma par blēžiem. Tā ir filma par diviem brāļiem, viens, no kuriem jau kopš bērnības ir režisējis lielos plānus, bet otrs vienmēr ir gribējis to vien, kā atrast mīlestību. Diemžēl profesionāla blēža dzīve ar mīlestību ir diezgan slikti apvienojamas. Rezultātā Blūms - romantiskais brālis - izlemj ģimenes rūpalam atmest ar roku un pārvācas uz Melkalni. Taču Stīvens viņu atrod un pierunā uz vienu pēdējo triku - izviliināt pamatīgu summu naudas no kādas bagātas dīkdienes, kuras dzīvē viņi varētu ieviest zināmu jautrību. Protams, Blūms šajā sievietē iemīlas, bet pilnīgi iespējams, ka tieši to Stīvens arī ir vēlējies. Aizmirsu pieminēt, ka kopā ar brāļiem darbojas nerunīga japāniete, saukta Bang Bang.

Starp trešo un ceturto Fraja un Lorija šova sezonām bija pat veseli divi izlaisti gadi, bet tas nebija pietiekams laiks, lai šovam radītu jaunu dzīvību. Gluši otrādi - sliktās iezīmes, kas parādījās trešajā sezonā, šoreiz jūtamas vēl jo vairāk. Būtisks droši vien bija tas faktors, ka šovs bija pārcēlies uz citu televīzijas kanālu, kura vadītājiem radās lieliska doma, ka šovā nepieciešami viesi studijā. Rezultātā "A Bit of Fry and Laurie" no tīra skeču šova gandrīz pilnībā pārtapis par tīru studijas šovu, kas tam pilnīgi noteikti nav nācis par labu. Lai arī viesu vidū netrūkst gana labu angļu TV komiķu, viņu līdzdalība lielākoties nav nekāda asprātīgā un patiesībā vislabākais viesis ir redzams sestajā sezonas epizodē - Lorija vectēva bikses.

Ja es būtu apskatījies, ka Noras Eipronas iepriekšējā režisētā filma bija "Bewitched", arī no "Džūlijas un Džūlijas" es būtu turējies pa gabalu. Lai arī iespējams, ka pēdējā laikā esmu kļuvis iecietīgāks attiecībā pret tādām filmām, kas nav īsti manā gaumē, "Bewitched" man atmiņā ir palikusi kā diezgan dramatisks sēnalu gabals, bet ekrāna pāris Nikola Kidmena + Vils Ferels - kā diezgan liels murgs.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.

Pastāv nerakstīts vai varbūt pat rakstīts stereotips, ka es - Raimonds Žakē - esmu no dabas skeptisks un kritisks cilvēks, tāds, kas lietās vispirms saskata negatīvo un nepatīkamo, par to paironizē un tikai vēlāk (varbūt) aizdomājas par labo un skaisto. Nenoliedzu - daļēji pie šāda stereotipa pats vien esmu vainīgs, jo es diemžēl strīdos biežāk esmu tas, kas saka "slikti! pē!" un nevis kaut ko slavē. Taču reizēm gadās arī pretējais - ka cilvēki man apkārt par kaut ko teic - tas nevaid labs, bet es atsaku - vaid gan! Un "Fantastiskais Lapsas kungs" ir viens no šiem gadījumiem. Kad skatījāmies šo animācijas filmu, no četriem skatītājiem viens uzreiz atplīsa, viens atplīsa pēc vēl kāda laika un vienīgajam, izņemot mani, neatplīsušajam skatītājam, filma nepatika. Tāda, lūk, bija bilance. Bet man, savukārt, šķita, ka šī bija lieliska multfilma, iespējams, ne sliktāka par "Up!" Ja kas - pat nezinu, kurai no tām lai vēlu uzvaru cīņā par Oskaru.

Starp seriāla otro un trešo sezonu bija gada pārtraukums (1991.gadā nekas radīts netika), bet tas tam par labu nenāca. Kaut kur pa šo laiku bija sācis pazust šo abu komiķu brīnišķīgais šarms un arvien vairāk viņu skečos jūtama rutīna un pārmērīga iestudējuma klātbūtnē. Jā, vietām joprojām ir ļoti smieklīgi un kodolīgi, bet arvien kaitinošāka kļūst Lorija muzikālo talantu demonstrēšana - lai arī viņš ir labs parodētājs, kas veikli spēj atdarināt dažādus izpildītājus un stilus, bet lielos daudzumos tas nav nekas izcils, un vēl viens mīnuss - pēdējās divas katras epizodes minūtes tagad tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgajam "kokteiļu nobeigumam", kurš ir vienveidīgs un nesmieklīgs. Labākais sezonas skečs - darbinieka atlaišana, kas man lika gan atcerēties situāciju, kurā pats nokļuvu mazāk kā pirms gada, gan labi izsmieties. Žēl, ka šādu patiešām izcilu mirkļu šajā sezonā bija visai maz, plus varu nožēlot, ka nebūtībā aizgājuši pirmo divu sezonu atkārtotie varoņi, bet viņu aizstājēji nav tik asprātīgi uzrakstīti. Ā, vēl laba bija tiesa, kurā piedalījās bīskaps no "The Bishop and the Warlord" (viņu otrā dziesma gan bija diezgan pamatīgs FAIL, bet tā jau ir cita lieta). Skaidrs ir tas, ka pēc šīm epizodēm no pēdējās seriāla sezonas neko daudz vairs negaidīju.

Noskatījies pirmo "A Bit of Fry and Laurie" sezonu, aši vien ķēros pie otrās, un tā man nemaz nelika vilties. Abi talantīgie komiķi te joprojām dara to, kas viņiem sanāk vislabāk, proti - smīdina mani. Vienkārši fenomenāla ir visa otrā epizode, kuru it kā sponsorē Tideymans Carpets, tālab gandrīz katrā skečā tiek iepīti šie paklāji. Ļoti laba ir virkne epizožu ar Control un Tony, īstenībā pat biznesmeņiem Džonam un Pīteram nav ne vainas ("Damn, blast, triple damn, with an extra side order of damn"). It kā jau tas ir more of the same, bet no otras - ja jau joprojām ir smieklīgi, tad nav iemesla nekam šeit mainīties. Līdz ar to kopumā man patika. Nezinu, vai gluži tik labi kā pirmā sezona (tomēr svaiguma faktors bija jau zudis), bet citādi viss bija ļoti labi.

Nez - vai būtu pareizi teikt, ka esmu pievarējis "Star Wars" sāgu? Pieņemsim, ka tā teikt var. Nekas, ka "Attack of the Clones" nenoskatījos, jo Liene to baudīja vienatnē, kamēr es izkliedzu visu rīkli (vai arī nē) Dinamo-Vitjaz spēlē. Dzirdētā atsauksme nelika man censties labot šo robu un vienatnē noskatīties šo daļu vai nu nākamās dienas rītā vai aiznākamās vakarā. Līdz ar to attiecīgo daļu tā arī neredzēju, bet palūdzu, lai man aptuveni izstāsta to, kas tajā notiek.

"Star Wars" cienītājiem pagāja vairāk nekā 15 gadi starp epopejas trešo un ceturto filmu. Man starp tām pagāja precīzi viena diena. Tā ir, kad sāc kaut ko skatīties tikai tad, kad visas tā sērijas uzfilmētas, savā ziņā žēl, ka tā neizdarījām ar "Lost".

Ko es varu pastāstīt par Džedaju atgriešanos? Pirmais - es nebiju zinājis, ka Dārts šeit tomēr kļūs beigās labs. Jā, šāds robs zināšanās par SW pasauli man tomēr bija. Lai arī nekā diži pārsteidzoša man tur nebija. Grūti gan bija saprast, kur īsti slēpās tas vilinājums pāriet tumšo spēku pusē, kuru Lūkam radīja imperators - manuprāt, nekā īpaši forša no būšanas par viņa padoto nebija, bet varbūt es vienkārši kaut ko nesaprotu. Tā visdrīzāk arī ir.

Turpinot "Star Wars" sāgas skatīšanos, šīs kosmiskās operas otrajā daļā beidzot sagaidījām to mirkli, kas miljoniem cilvēku pirms trīsdesmit gadiem droši vien kļuva par baisāko pārsteigumu. Nez, kā tas tolaik bija, ka tu iepriekš nezināji, ka Dārts ir Lūka tēvs? Nereāli, vai ne? Bet īstenībā otra atklāsme tolaik droši vien bija vēl trakāka - domājams, ka atklāsme, ka Master Yoda ir tas mazais sakņupušais purva pintiķis varēja būt vēl negaidītāka? Jo tagad ir skaidrs - pat ja cilvēks (tāds kā es) nekad nav noskatījies nevienu Star Wars filmu, viņš tāpat būs no visdažādākajiem citiem avotiem uzņēmis sevī lielu daudzumu nevajadzīgas informācijas par šīm filmām.

Tas bija tomēr pārdroši darīts - skatīties 1920.gadā uzņemto filmu. Es nebūt neesmu no tiem cilvēkiem, kas principa pēc neskatās filmas, kas iznākušas pirms vairāk kā pieciem gadiem, automātiski tās ierindojot vecu sūdu kategorijā un ņirgājoties par to, ka tādus specefektus mūsdienās varētu pat zīdainis uztaisīt. Tomēr ar mēmo kino manas attiecības joprojām ir ļoti vēsas - es saprotu, ka tā ir būtiska kino vēstures daļa, ka šīs filmas radīja to, par ko kinematogrāfs pārvērtās vēlāk, ka daudzi tā laika filmu ļaudis bija īsti revolucionāri, un tomēr - šādas filmas lielākoties ir ļoti grūti skatīties, jo tās ir vienkārši neizturami garlaicīgas (raugoties uz tām 21.gadsimta skatītāja acīm un domājot par to - ko šī filma man var sniegt šodien un tagad, nevis kas tajā bija izcils pirms 90 gadiem).

Ar Stīvenu Fraju un Hjū Loriju mani iepazīstināja seriāls "Blackadder", kurā viņi abi atveidoja otrā plāna personāžus. Pirms kāda laika noskatījos pirmo sezonu viņu kopdarbībai, atveidojot slavenos P.Dz.Vudhauza varoņus Džīvsu un Vusteru, bet jāatzīst, ka attiecīgais seriāls mani ne pārāk uzrunāja - nebija jau slikti, bet Vodhauza materiāls neizcēlās ar daudzveidību. Biju jau gandrīz piemirsis šādu komiķu eksistenci, kad noskatījos dokumentālu raidījumu "Blackadder rides again", kura iespaidā nolēmu vēlreiz pievērsties Frajam un Lorijam un konkrētāk - viņu kopīgajam komēdiju šovam "A Bit of Fry and Laurie".

Kad skaties Gaja Ričija "Šerloku Holmsu", vērts aizmirst visu, ko tu par šo privātdetektīvu zini. Un pats svarīgākais ir aizmirst, ka tu jebkad esi redzējis Ļivanovu spēlējam Holmsu un Solominu - Vatsonu. Manā gadījumā šāda abstrakcija nebija viegla, bet es centos pieiet filmai kā patstāvīgam darbam, kuram nav tiešas saistības ar to Šerloku Holmsu, kas mīt manā galvā.

Neesmu īsti pārliecināts,ka Mihaela Hanekes "Cache" ir īstā filma, ko skatīties piektdienas vakarā, kd tu guli mājās ar temperatūru tajā vietā, lai būtu aizgājis uz dzimšanas dienas pasākumu. Šādos apstākļos tomēr gribas skatīties kaut ko vieglāku, bet Haneke nav izslavēts kā viegla kino pārstāvis.

Līdz ar "Zvaigžņu karu" sāgas pirmās daļas noskatīšanos tika nosegts vēl viens robs manā kino izglītībā. Protams, vienlaikus var teikt, ka tagad esmu arīdzan zaudējis kādu daļiņu sava "alternatīvisma" - jo tas gan ir jāatzīst, ka cilvēku, kas nav redzējuši "Star Wars", ir izteikti mazāk nekā tādu, kas ir.

Šo filmu piedāvāju skatīties otrajā vakarā, kad pie mums (manis) viesojās austrāliešu kaučsērferis Matthew. Iepriekšējā dienā biju atrādījis viņam meksikāņu "Hēroda likumu", bet tad man arī pašam sagribējās noskatīties kādu iepriekš neredzētu filmu, un izvēlēts tika šis angļu-amerikāņu kopprodukts ar Hjū Grāntu galvenajā lomā. Filmas režisori brāļi Vaici gan nav tādi kino guru, lai es no šīs filmas uzreiz gaidītu kaut ko izcilu. Kā nekā viņu darbu sarakstā ietilpst arī tādi kino šedevri kā "American Pie" sāga un otrā "Twilight" sērijas filma. Taču šai konkrētajai filmai ir arī kāds liels pluss - scenārijs, kas rakstīts pēc Nika Hornbija grāmatas. Bet Hornbijs ir cilvēks, kura grāmata ir pamatā arī filmai "High Fidelity".

Man kā cilvēkam, kas kopuma nekādi nebūtu nosaucams par lielu Rovana Atkinsona cienītāju, "Melnā čūska" ir vienīgais iemesls šo vīru uzskatīt par labas kvalitātes komiķi. Līdz ar to vismaz kaut kāda interese par dokumentālu filmu, kas radīta par godu šī klasiskā komēdijseriāla 25 gadu jubilejai, man bija. Un līdz ar to bija tikai dabiski, ka šo filmu noskatījos. Ir jau interesanti apskatīties, kā tagad izskatās Boldriks, Džordžs un citi "čūskas" varoņi. Protams, daļa no viņiem nekur īpaši nav nozuduši - gan Frajs, gan Lorijs, gan pats Atkinsons, gan Miranda Ričardsone aktieru darbam ar roku atmetuši nav un jau pēc pāris mēnešiem varēsim dzirdēt Fraju runājam Češīras kaķa balsī jaunākajā Tima Bērtona filmā.

Ja nu kaut ko brāļiem Džoelam un Ītanam Koeniem nevarētu pārmest, tad tā ir viņu filmu paredzamība. Jo tiesa kas tiesa - šie divi kino ģēniji (nekautrējos lietot šo vārdu) savas karjeras laikā ir spējuši radīt īstus šedevrus visatšķirīgākajos žanros un "A Serious Man" kārtējo reizi brāļu cienītājiem piedāvā kaut ko jaunu.

Terija Giljema projektu liktenis bieži nav no tiem veiksmīgākajiem, un "Doktora Paranasa iedomu pasaule" bija ļoti tuvu tam, lai ietu "The Man Who Killed Don Quixote", " A Tale of Two Cities", "Time Bandits 2" utt. Protams, diez vai Hīta Ledžera nāvē pats traģiskākais bija tas, ka tā apturēja Giljema filmas attīstību, taču skaidrs, ka Giljemam galvenās lomas atveidotāja nāve kļuva par triecienu arī šī iemesla dēļ.

Tas, ka izlēmu iet uz šo filmu uz kino (un vēl uz 3D), mani pašu pārsteidza droši vien vairāk nekā tevi, kad tu lasi šīs rindas. Es neesmu moderno tehnoloģiju cilvēks un nebeidzamās nulles šīs filmas budžeta galā man drīzāk radīja pamatīgu skepsi nekā interesi. Bet esmu (reizēm) gatavs ļaut sevi pārliecināt par kaut kā labumu. Varbūt ne gluži par "Twilight" izcilību, bet ap "Avatar" saceltā ažiotāža arī mani tomēr ieintriģēja. Turklāt vēl šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kino baudīju trīs dimensijās.

Par šo filmu es uzzināju vēl sen pirms manās acīs iekrita Luija Malla vārds. Proti, tajā laikā, kad pirmo reizi izdzirdēju Mailsa Deivisa vārdu. Ja nemaldos, man pat kādā diska vajadzētu būt šīs filmas skaņu celiņam, kura autors nav neviens cits kā džeza vēsākais vecis.

Divas dienas pēc kārtas man sanāca skatīties filmas par sievietēm, kas par spīti savas dzīves grūtajiem apstākļiem nodarbojās ar mākslu. Marija Larsone ar savām fotogrāfijām gan nespēja sasniegt Serafīnas gleznu slavu, bet vienojošā starp šīm divām sievietēm netrūkst.

Šo gadu pilnīgi izteikti esmu iesācis franču kino noskaņās - vēl tik nedēļa pagājusi kopš tā sākuma, bet esmu noskatījies jau četras Francijā tapušas kino lentes. Salīdzinājumam - pagājušā gada laikā - 28.

"Viņi apprecējās un viņiem bija daudz bērnu" pilnīgi noteikti ir viena no vismazāk zināmajām Džonija Depa filmām. Un nav jau brīnums - franču lente, kurā Džonijs redzams ne vairāk kā piecu minūšu garumā, nav tieši tā filma, par kuru varētu rakstīt, piemēram, "Privātā dzīve". Taču man gribētos teikt - a zrja! Šī izrādījās (man) negaidīti saistoša filma, viena no pēdējā laikā labākajām noskatitajām franču filmām.

Šī Īva Robēra filma man labā atmiņā palikusi no bērnības, un reizēm man patīk atsvaidzināt bērnības atmiņas. Ne vienmēr tas ir gudri darīts, jo daudz kas no tā, kas savulaik šķitis izcils, tagad šķiet banāls un truls. Tālab arī filma, kas kādreiz šķita sirsnīga un dzīva, tagad varētu būt kļuvusi kokaina un neīsta. Vai tā arī izrādījās?

Tikai jau pēc šīs filmas noskatīšanās atklāju, ka iepriekš vienu šī slavenā franču režisora filmu jau biju redzējis - proti, Amerikā tapušo "Pretty Baby". Nav gan tā, ka šis apstāklis būtu kaut ko mainījis un ka to zinot es nebūtu skatījies "Ardievu, mani bērni". Ja nu kas, šo filmu kā vienu no Francijas kino labākajiem darbiem man rekomendēja Kžištofs (mūsu pagājušās vasaras kaučsērferis), tālab arī to skatījos.

Kā teikt - laimīgu tev šo jauno 2010.gadu, kas manā faktoīdā sākas ar britu zinātniskās fantastikas filmu "Moon". Par šo filmu labus vārdus biju lasījis katls.be forumā un kā cilvēks, kuru interesē nedaudz "citādākas" zinātniskās fantastikas filmas nekā, piemēram, "Star Wars", biju priecīgs ar to sākt jauno gadu.

Tik nedaudz trūka, lai es "Dorianu Greju" būtu norakstījis, nenoskatoties to līdz galam, novērtējis ar divnieku un pasludinājis par vienu no sliktākajām šogad skatītajām filmām. Taču sanāca tā, ka pāris dienas pēc filmas pirmās puses noskatīšanās man bija nedaudz brīva laika pirms došanās uz peldbaseinu un šis brīvais laiks sanāca, ka tika veltīts tieši "Dorianam Grejam". Nē, otrā puse nebija tik izcila, lai es šo filmu pasludinātu par absolūtu šedevru un būtu gatavs to skatīties atkal un atkal. Bet tā vismaz nebija tik neizturami un sāpīgi slikta kā filmas sākuma daļa.

Romanes, eunt domus! Vai pareizāk - "Romani ite domum". Vai vēl pareizāk - Mr Gervais - would you please go home to England and quit embarassing yourself by participating in failed comedies?

Sasodīts! Uzrakstīju aprakstu un neizdevās to saglabāt, tagad atkal jāraksta par jaunu, lai arī iepriekšējais apraksts, manuprāt, bija sanācis visnotaļ labs, bet otro reizi tajā pašā upē neiekāpsi.

Petra Zelenkas filma "Karamazovi" man atļāva uzreiz vienā piegājienā nobliezt divus zaķus. Tss, protams, nav nekāds iespaidīgais zaķu skaits, salīdzinot ar to, cik zombiju vienā minūte nogalina filmā "Zombieland", un tomēr arī divi nav slikti. Proti, pirmkārt es noskatījos jaunāko Zelenkas filmu, un šī režisora darbi man kā likums iet pie sirds. Otrkārt, pie reizes es iepazinos ar Dostojevska "Brāļu Karamazovu" saturu. Jo tas man būtu jāatzīst, ka no šī izcilā krievu rakstnieka darbiem neesmu lasījis gandrīz neko un līdz ar to attiecībā uz Dostojevski mani viegli var atmaskot nezināšanā un izstādīt publiskam apsmieklam. Bet vismaz attiecībā uz brāļiem Karamazoviem es tagad esmu izglītots vairāk līdz šim (proti, man šis romāns acoiējās tikai ar "Kraujiet apelsīnus mucās. Brāļi Karamazovi" no "Zelta teļa").

Mēģinot kļūt šallains, šogad pavisam maz esmu skatījies "parastās" filmas - tādas, kur viss notiek atbilstoši Holivudas scenāristu arodbiedrības bukleta "Kā uztaisīt blokbāsteru" norādījumiem, kur mīlestība ir stiprāka par Pasaules galu, varoņi ir skaisti un asprātīgi un kur pat... nespēju nobeigt teikumu.

Džimijs Peidžs, Džeks Vaits un The Edge! Tas tik ir ģitāristu trio! Un šie trīs ģitāristi šajā filmā spēlē kopā, pārspriež savu ģitārspēles tehniku un māca viens otram dažādus knifiņus. Un līdzās tam mums tiek pastāstītas tādas lietas no šo varoņu dzīves, par ko es vismaz iepriekš dzirdējis nebiju.

Arno Desplešina "Un conte de Noel" jeb "Ziemassvētku stāsts" ir daudzu kritiķu visnotaļ augstu novērtēta filma. Tā, atbilstoši Wikipedia datiem, seši kritiķi to savā pagājušā gada labāko filmu topā ierindojuši pirmajā vietā, bet vēl 11 gabali to iekļāvuši labāko desmit filmu sarakstā.

Zināmā mērā man ir kauns atzīties, ka par Koko Šanelu es pirms šīs filmas noskatīšanās nezināju pilnīgi neko. Tas diez vai ir pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka par modi neinteresējos ne mazākajā mērā, un tomēr - Koko Šanela ir vēsturiski pietiekami interesanta persona, lai par viņu būtu vērts šo to zināt. Šai sievietei ir diezgan liela nozīme sievietes lomas maiņā 20.gadsimta pirmajā pusē, viņas modes idejas bija tam laikam nereāli progresīvas un ne velti šī sieviete kļuva par leģendu. Vienlaikus situācija ir tāda, ka Šanelas dzimtenē Francijā viņa nebūt netiek uzskatīta par tādu varoni, kādu viņu redz angļi un amerikāņi, jo Šanela nebūt ne no tās labākās puses sevi parādīja Otrā Pasaules kara laikā, sadarbojoties ar vācu okupācijas varu. Tiesa, šajā filmā, kura arī saucas "Koko pirms Šanelas" par Šanelas dzīves nesmukumiem runāts netiek, jo tik tālu filma nemaz neaiziet.

Gan IMDb, gan Wikipedia spītīgi šo filmu sauc par Dānijas kino produktu. Parasti es šiem avotiem sliecos ticēt un to informācijai sekot, bet nevaru taču es filmu klasificēt kā dānisku tikai tādēļ, ka tā uzņemta par dāņu naudu! Jā, režisore arī ir dāniete, bet filmas darbība norisinās britu zemē un arī tās varoņi ir briti, kas savā starpā runā angliski. Un man tas šķiet pietiekoši būtisks faktors, lai to uzskatītu par angļu un nevis dāņu filmu.

Par šo filmu vairums cilvēku sajūsminājās jau pirms diviem gadiem, bet man ilgi to noskatīties šķita neiespējami. Filma, kuras galvenajam varonim ir paralizēts viss, izņemot vienu aci, šķita nedaudz pārāk depresīva. Arī tagad to beidzot noskatījos galvenokārt tāpēc, ka nesen noskatījāmies "My left foot", kuras varonim bija paralizēts viss, izņemot kreiso kāju. Patiesībā jāatzīst, ka šādu filmu ir diezgan daudz - vēl bija "The sea inside", kuras varonis arī bija pilnībā paralizēts. Interesanti, vai ne, ka ka šādas filmas parasti arī izpelnās gan skatītāju, gan kritiķu mīlestību. Varbūt papētīt šo fenomenu dziļāk? Nā, laikam tā nedarīšu.

Jāatzīst, ka pamazām notiek nenovēršamais un neizbēgamais - es sāku sajūsmināties par Vudija Alena filmām. Vēl ne tik sen man šis režisors šķita esam viens kaitinošs un neirotisks ebreju vecis, kura filmās ir pārāk daudz runu par seksa un kura izpratne par morāli neatbilst nekādiem morāles kritērijiem. Diez vai Vudija filmas pēdējā laikā būtu radikāli mainījušās - viņš joprojām ir tikpat neirotisks un tikpat ebrejisks kā allaž, bet viņa humors mani ir sācis paķert arvien vairāk un vairāk.

Būtu vietā jautāt - vai ir korekti līdzās Holivudas megaprojektiem ar simtiem miljonus dolāru lielu budžetu un Džoniju Depu galvenajā lomā apskatīt Kultūras akadēmijas studentu bakalaura darbus? Pēc idejas droši vien nav pareizi piemērot vienu mērauklu Didzim Eglītim un Uvem Bolam (ok, Bols laikam nav tas labākais piemērs). Un tomēr - ja es varu līdzās tiem pašiem grāvējiem rakstīt par pusprofesionāliem Āfrikas un Latiņamerikas kino darbiem, kāpēc gan lai es diskriminētu pašmāju jaunos kino darboņus? Vēl jo vairāk - vismaz teorijā es no Latvijas "jaunajiem un nesaprastajiem" gaidu vairāk nekā no pašmāju atzītajām kino autoritātēm.

Liene jau kādu laiku uzstāja, ka viņa vēlas noskatīties šo multfilmu. Tās treileris arī manu uzmanību bija piesaistījis, tālab šodien to arī paveicām.

Tas sanāca neapzināti un neplānoti, ka divu dienu laikā noskatījos jau otro Džona Kraulija filmu. Iespējams, ka pēc šīs filmas noskatīšanās, tu varētu uzreiz paziņot - skat, skat, rekur angļi plaģiatizē "The Curious Case of Benjamin Button". Un zināma taisnība tev būs - šī filma stāsta par puisēnu, kas uzaug veco ļaužu pansionātā, filmas viena no centrālajām tēmām ir nāve un pat vizuāli ir novērojama šāda tāda līdzība starp abām filmām. Taču vienlaikus tavs viedoklis būs pagalam nepamatots - jo lai arī plašākai publikai šī filma kļuva pieejama tikai 2009.gada vasarā, starptautiskajā Toronto kinofestivālā to izrādīja jau 2008.gada septembrī, kamēr "Batons" pirmizrādi piedzīvoja vien tā paša gada decembrī. Vienlaikus es, protams, neapgalvoju, ka plaģiāts būtu otrā no minētajām filmām, vienkārši vēlos atbrīvot "Is Anybody There?" no nepamatotiem pārmetumiem.

"Intermission" ir kārtējā Īrijas kino industrijas filma, kas sasniegusi manas acis un ausis. Džonam Kraulijam šajā filmā izdevies sapulcēt vairākus visnotaļ labi zināmus aktierus - te ir gan Kolins Ferels, gan Kiliāns Mērfijs, gan Šērlija Hendersone (redzēta kā raudošā Myrtle Harija Potera filmās), gan Kellija Makdonalda, gan Kolms Mīnijs (zināms man no "Three and Out"). Saturiski filma ir tāda kā īru variācija par "Pulp Fiction" - ar vairākām sižeta līnijām, bandītiskiem personāžiem un negaidītiem gājieniem. Droši vien man nebūtu vērts pūlēties atstāstīt filmas sižetu, jo tas aprakstu darītu nereāli garu un nepārskatāmu. Iezīmēšu vienīgi dažas centrālās līnijas - Mērfija varonis ir izšķīries ar savu draudzeni pats savas neizlēmības dēļ, bet tagad, kad viņai ir cits, viņš grib viņu dabūt atpakaļ, līdz ar to viņš piekrīt bandīta (Ferels) un darbu zaudējuša autobusa šofera plānam paņemt Mērfija bijušo draudzeni par ķīlnieci, lai viņas bagātais draugs samaksātu izpirkuma maksu. Paraleli mēs iepazīstam brutālu un paštaisnu policistu (Mīnijs), kuram pastāvīgi nepieciešams apliecināties.

Neticamais ir noticis!

Savulaik man šī filma sagādāja diezgan lielu sašutuma vilni - kad uzzināju, ka kaut kāda filma par Bosnijas karu pārspējusi "Amēliju" cīņā par Oskaru kā labākajai filmai svešvalodā, pirmā doma bija - nolāpītā politika atkal gūst savu! Protams, lai kritizētu šīs filmas apbalvošanu, man nebija nepieciešams noskatīties pašu filmu. Tagad, vairākas reizes dzirdējis šai filmai izteiktus slavas vārdus no Sērža puses, beidzot saņēmos to noskatīties. Vai pareizāk - Liene vakar pateica, ka gribot skatīties šo filmu un es, protams, neiebildu.

Pagājušas jau pāris nedēļas, kopš noskatījāmies šo brīnišķīgo multfilmu, bet sanāca, ka tikai tagad rakstu tās aprakstu.

Pēdējā laikā kaut kā sanācis (apzināti), ka skatāmies gandrīz tikai "alternatīvās" filmas - visbiežāk Eiropā tapušas un ne sevišķi ordināras. Ir, protams, arī izņēmumi, bet "500 days of Summer" pilnīgi noteikti ir vismazāk "alternatīvā" filma, ko noskatījāmies mūsu gripas epidēmijas laikā.

Lusilas Hadžihalilovičas "Nevainība" ir viena no visgrūtāk novērtējamajām filmām, ko man ir pēdējā laikā nācies redzēt. Tā ir viena no tām noslēpumainajām filmām, kurās tu no pirmās minūtes jūti - tiks atklāts kaut kas baiss, kaut kas pretīgs, bet tas mirklis kā nenāk, tā nenāk, un pēc kāda laika tev jau sev jāvaicā - vai tik es pats kā skatītājs neesmu samaitāts un perverss, ka šeit saskatu kaut ko sliktu? Bet varbūt tieši to vajag saskatīt un es neuztveru pietiekami tiešus mājienus? Galvenais filmas triks ir - atstāt situācijas karājamies gaisā - tā ka tu nesaproti, vai neparādītais ainas noslēgums ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns.

Džima Šeridana "My left foot" diezgan labi atbilst motivējošā kino kategorijai. Kā nekā - filmas varonis (pilnīgi reāla personība) Kristijs Brauns patiešām ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir pelnījis, lai par viņu tiktu uzņemta filma. Brauns piedzima ar ļoti smagu veselības traucējumu - cerebrālo trieku, kuras rezultātā viņš nespēja kontrolēt nevienu sava ķermeņa daļu, izņemot kreiso kāju (tāpēc arī nosaukums). Turklāt vēl arī viņa dzimšanas apstākļi nebija nekādi izcili - divdesmitā gadsimta pirmās puses Dublinas trūcīgie slāņi, viņš bija viens no bērniem ģimenē, kurā to kopumā bija 22 (izdzīvoja gan tikai 13), un no sākta gala visi, izņemot Kristija māti, bērnu uzskatīja arīdzan par mācīties nespējīgu dārzeni. Un bija jau arī pamats šādam uzskatam: ja puika nespēj izdvest artikulētas skaņas un vispār jebkādi tikts no pārējo puses (izņemot māti) saprasts, grūti gaidīt no viņa lielas lietas. Taču izrādījās - varēja gan gaidīt. Izrādījās, ka čalim bija nopietna interese un talants glezniecībā, turklāt kad šim bija kādi 10 gadi, atklājās, ka arī ar apziņu viņam viss ir kārtībā, viņš iemācījās lasīt un tad pamazām - arī runāt. Vēlāk viņš kļuva visnotaļ slavens ne tikai ar savām gleznām, bet arī ar pašrakstīto grāmatu "My left foot" (kuru īsti nesaprotu - viņš vai nu rakstīja uz rakstāmmašīnas ar to pašu kreiso kāju, vai arī nē). Taču šaubu nav - izrādījās, ka viņam bija arī literāta talants un grāmata kļuva par grāvēju.

Kad esi saslimis ar gripu, vienmēr ir labi skatīties kādas vismaz nedaudz gruzoniskas filmas. Vai varbūt tas nav gluži labi, bet vismaz man pagaidām tā sanāk. Tā Džona Kārnija režisētā "On the edge" ir filma, kuras darbība norisinās psihiatriskajā slimnīcā pašnāvnieku mājā.

Šīs "Bīstamo sakaru" ekranizācijas režisors Rožē Vadims (īstajā vārdā Rožē Vladimirs Pļemjaņņikovs) varētu pretendēt uz viena no 20.gadsimta slavenākajiem baltkrieviem statusu. Protams, jāpiezīmē, ka Vadima māte bija francūziete un Baltkrievijā viņš visticamākais nekad nebija bijis, bet, manuprāt, tas nav iemesls slēpt šī režisora baltkrievu saknes. Jāatzīst gan, ka vēl vairāk kā ar savām filmām Vadims bija pazīstams ar savām sievām - diezgan īsā laika periodā viņš paspēj vīra statusā apbūt Bridžitai Bardo, Katrīnai Denēvai un Džeinai Fondai (pa vidu vēl bija Anete Stoiberga, kura arīdzan tolaik bija skaistule, bet ne tāda kalibra zaigzne kā pārējās trīs Vadima sievas.

Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām:

Latvijas neatkarības svētkos pēc definīcijas ir jāskatās patriotisks kino, kaut kas pacilājošs un noskaņojošs uz lielām lietām. Tā kā "Rīgas sargus" otro reizi skatīties neplānoju un arī "Zeitgeist" turpinājums manā wish-listē ir diezgan tālu no augšas, izvēle krita par labu Kventina Tarantino versijai par 2.Pasaules karu.

Šo filmu skatījāmies nu jau pirms desmit dienām, bet līdz šim nekādi nesanāca uzrakstīt savu spriedumu par to. Un nav tā, ka filma manī radīja tik pretrunīgas jūtas, ka nezināju, kā lai to novērtē.

Šo filmu nekādi nevarēju saņemties skatīties jau kopš janvāra, un īsti nevaru saprast, kas tieši bija tas, kas man liedza to noskatīties. Līdz šim redzētās Denija Boila filmas man ir patikušas, galvenajā lomā šajā filmā ir Kilians Mērfijs - ļoti atpazīstams un atmiņā paliekošs aktieris, plus arī kritiķi par šo filmu izteikušies pietiekoši pozitiīvi. Bet manā skatāmo filmu sarakstā "Sunshine" visu laiku tika atbīdīta kaut kur tālāk. Visubeidzot aizvakar izrādījās, ka nevienas citas filmas, ko skatīties, man vienkārši nebija, līdz ar to beidzot pienāca laiks šai filmai.

Pirms pāris dienām Rīgā notika lekcija par Žana Pjēra Melvila devumu pasaules kinematogrāfam. Es uz šo lekciju nebiju, taču pēc tās anotācijas izlasīšanas izlēmu, ka man vajadzētu noskatīties kādu no šī par "kulta režisoru" sauktā vīra radītajām filmām. Izvēle krita uz "Samuraju", kurā galveno lomu atveido neviens cits kā pats Alēns Delons.

Varbūt tā ir nejaušība, bet man tomēr šķiet, ka tas, ka šīs filmas režisora uzvārds ir Gejs, bet filmas scenāriju viņš uzrakstījis kopā ar cilvēku vārdā Tomass Aragejs, par kaut ko liecina. Un te nav runa par homofobiju, bet gan par to, ka tas ir nedaudz komiski, ka Gejs un Aragejs radījuši tik gejisku filmu :)

Pirmās filmas minūtes, kurās Adele (Vanesa Paradī) tiek nopratināta tiesas priekšā (ja tā tiešām ir tiesa) un vienīgais, ko mēs kā skatītāji redzam, ir Paradī sejas tuvplāns, man radīja bažas, ka visa filma būs viena šāda gara melnbalta aina tiesā. Taču izrādījās, ka šīs pirmās piecas minūtes bija labākās šajā filmā - diezgan skarba humora pilnas un ļoti tiešas, un patiesībā visu tālāko izsakošas. Paradī varone tajās diezgan labi atklāj savu būtību - pārgulēt ar katru pa ceļam gadījušos vīrieti un pēcāk saprast, ka tas nebija diez ko gudri darīts.

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.

Pēdējā laikā kaut kā ir bijis daudz darba, daudz noguruma un līdz ar to maz vēlmes vakaros skatīties kaut kādu jēdzīgu kino. Un viens no vieglākajiem vakara izklaides veidiem, paralēli ieturot pusdienas/vakariņas, ir skatīties Simpsonus. Rezultātā pāris nedēļu laikā noskatījāmies šie animētā seriāla 20.sezonu. Neko sevišķu no Simpsoniem sen vairs negaidu, līdz ar to runāt par to, ka man te būtu kāda pamatīga vilšanās iespējama, nenākas. Cita lieta, ka nekā diži laba no šīs sezonas arī nesagaidīju. Jāatzīst, ka no 21 šīs sezonas sērijas neviena nebija tāda, ka es teiktu - lūk, patiešām klasiska Simpsonu epizode, ko atcerēties vēl pēc dažiem gadiem. Bija veiksmīgi fragmenti epizožu ietvaros - "Mypods and Boomsticks" diezgan labi pasmējās par Apple produktu kultu (un pēc tam sezonas turpinājumā Mapple produkti parādījās uz ekrāniem diezgan bieži, liekot man atkal piesaukt bēdīgi slaveno terminu product placement). Salīdzinoši smieklīga bija epizode ar "Zāģa" elementiem (lai gan gribētos teikt, ka nu jau smieties par "Zāģi" ir pārāk vēlu - tas tomēr ir pārāk viegls mērķis un arī ne pats svaigākais). Jā, daudz maz saistošas man šķita arī sērijas ar norvēģu viesstrādniekiem Springfīldā un sērija, kurā Homērs centās kļūt par gādīgu tēvu. Bet kopumā, kā man šķiet, Simpsoni ir kļuvuši diezgan bezzobaini un to turpināšana no Meta Grēninga puses nav nekas diži vairāk kā naudas kāšana. Ja kas, pat seriāla pēdējo gadu centrālā iezīme - neadekvāta aizraušanās ar vieszvaigznēm ir sākusi iet uz leju un domājams tāpēc, ka zvaigznes pamazām sāk zaudēt interesi šeit piedalīties. Nē, īstenībā viesaktieru te netrūkst, bet lielākoties tās ir B un C klases zvaigznes. Varētu teikt, ka mani iepriecināja tikai viena negaidīta viesošanās uz ekrāna - Glens Hensards un Marketa Irglova, zināmi kā brīnišķīgas "Once" galvenās zvaigznes. Bet tas laikam arī ir viss. Kopumā - nekā diža Simpsonos patlaban nav, kā trulai izklaidei tiem, protams, nav ne vainas, bet vai to būtu adekvāti saukt par kulta seriālu - neesmu drošs.

Ar "Rikiju" Ozons turpina sekot savam mūžīgajam principam - katrā jaunā filmā iesaistīt kaut ko tādu, ko viņš iepriekš filmās nav izmantojis. Šoreiz filmas unikālā iezīme ir pārdabiskums, kas iepriekš (cik atceros) viņa filmās nav parādījies.

Savā ziņā "Fish Tank" ir ļoti īpatnēja filma, tur šaubu nav. Kurai vēl filmai galvenās lomas atveidotāja atrasta tādā veidā kā šai? Proti, Keitija Džārvisa bija pavisam vienkārša 16 (ja nemaldos) gadus veca meitene, kura nekur nemācījās, nekur nestrādāja un bija uz pareizā ceļa, lai kļūtu par diezgan labu wasted life piemēru. Un gadījās tāda situācija, ka viņa savas dzimtās Tilburijas (kaut kāds angļu miests) dzelzceļa stacijā lamājās ar savu bojfrendu, bet tuvumā patrāpījās kāds no šīs filmas kāstinga darboņiem, kam šķita, ka Keitija varētu kļūt par lielisku galvenās lomas atveidotāju šajā filmā (nekas, ka Keitija nekad nebija mācījusies aktierspēli - un laikam arī neko citu viņa nebija mācījusies). Un tā arī notika - Keitija dabūja Mias lomu un filma ar viņas līdzdalību saņēma žūrijas balvu Kannu kinofestivālā. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Keitija Džārvisa kļūs par nākamo Keitu Vinsletu (tas šķiet vairāk nekā neticami), un ir pilnīgi iespējams, ka pēc gada-diviem viņa būs turpat, kur šis viņas piedzīvojums sākās - Tilburijas stacijā, taču pats par sevi šis apstāklis ir pieminēšanas vērts.

"Pociag" jeb "Nakts vilciens" ir viena no poļu filmām, ko man rekomendēja Kžištofs Uminskis. Ja kas - vajadzētu noskaidrot, kā viņa "Kitchen Dreams" izgāja starptautiskajā Varšavas kino festivālā. Ja kas - kamēr Kžištofs "tusēja" pa Varšavas festivālu, otrs mūsu šīs vasaras CSeris - Sergio Rufini - ir jau nokļuvis Ķīnā.

Gluži par superekspertu, kas attiecas uz Almadovara filmām, es sevi nenosaukšu, bet šādas tādas šī patlaban slavenākā spāņu režisora filmas es redzējis esmu. Un tas bija tikai loģiski, ka gribēju noskatīties arī viņa jaunāko filmu (kas šogad tika prezentēta Kannās), kurā turklāt galveno lomu spēlē viena no mūsdienu kino pasaules skaistākajām aktrisēm Penelope Krusa. Patiesību sakot, Penelope kā galvenās lomas atveidotāja šajā filmā ir neliels pārspīlējums, īstenībā jau Lluis Homar ir filmas centrālais personāžs, bet Penelope - pa vidu starp pirmo un otro plānu. Taču šaubu nav - kino biļetes pārdod Krusa un nevis Omārs. Un vēl viena piebilde - vienā filmas ainā, kur tiek rādītas Penelopes kājas un konkrētāk potītes, diezgan radikāli mainījās manas domas par viņas skaistumu - laikam jau tomēr Penelope ir gluži vienkārši pārāk kaulaina.

Pasaulslavenais dokumentālo filmu režisors un provokators Maikls Mūrs ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ir vienlīdz daudz atbalstītāju un noliedzēju un kura filmas allaž izpelnās lielu publicitāti un rada spraigas diskusijas sabiedrībā. Es sevi drīzāk uzskatu par Mūra cienītāju nekā otrādi, līdz ar to man gana interesanti šķita noskatīties šo filmu, kas ir viņa vienīgais mēģinājums mākslas kino žanrā.

Ja tev patika "Amēlija", tev patiks arī "Love me if you dare". Tā vismaz apgalvoja šīs filmas reklāmas. Un tiesa kas tiesa - "Love me if you dare" pamatīgi kopē vienu no pēdējo 10-20 gadu veiksmīgākajām franču filmām. Jūtams, ka Jans Samuels pamatīgi ietekmējies no Ženē stilistikas un arī Mariona Kotiljāra šeit ir visai līdzīga Odrijai Totū "Amēlijas" laikos. Taču sajūta man radās tāda, ka formu Samuels no "Amēlijas" uzķēra labi, bet domu - ne visai. Šī filma ir kā tāda konfekte - skaista, krāsaina, vizuāli saistoša. Bet tās saturs varētu būt labāks. Mani ieintriģēja filmas nostādne - par puisi un meiteni, kuru dzīve sastāv no vienām vienīgām derībām no kategorijas "vai tu uzdrīkstēsies", bet īsti filmu ar to pacelt neizdevās, un pamazām galvenie varoņi sāka krist uz nerviem. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Gilema Kanē un Kotiljāras saspēli, bet filma kā tāda man nepatika. Un ne tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tās morāli (man ir nospļauties par morāli) vai tādēļ, ka tā nebūtu ticama (kāda man daļa gar ticamību), bet gan tādēļ, ka tās dzīvums bija pārāk uzspēlēts, un viss tajā bija kaut kāds neīsts. Nav tā, ka man nekas filmā nebūtu paticis, bet trūkumu tai tomēr bija pārāk daudz, lai es to varētu pa īstam izbaudīt.

Patiesībā man par šo filmu rakstīt nevajadzētu, jo tu droši vien zini, kāds ir Cīņas kluba pirmais likums. Un kāds ir otrais. Taču es neesmu neviena cīņas kluba biedrs (obviously) un līdz ar to ir tikai loģiski, ka es par šo filmu tomēr uzrakstīšu.

Būtu liels pārspīlējums teikt, ka šī filma man patika. Taču man to nācās noskatīties kaut vai tāpēc vien, ka pirms tam biju skatījies "Antikristu". Un tici man vai nē, bet pēc TĀS filmas man bija vienkārši nepieciešams noskatīties kādu filmu, kura palīdzētu izvairīties no šausmīgiem un biedējošiem murgiem visas nakts garumā.

Izmantojot laiku, kamēr Liene bija fotokursos, noskatījos vienu no šī gada gaidītākajām un vienlaikus negaidītākajām filmām - Larsa fon Trīra "Antikristu". Jau iepriekš biju par šo filmu izlasījis pietiekami daudz, lai zinātu, ka šī nebūs viena no tām filmām, ko skatīties draugu kompānijā, lai labi parēktu un ieēstu kādus cepumus vai picu. Larss fon Trīrs nav tas režisors, kuram patīk pajokot vai atstāstīt kādu vecu anekdoti (pat "The Boss of It All`", kas it kā ir komēdija, ir ekstremāla filma).

Lai arī esmu Saimona Pega cienītājs, no šīs filmas neko dižu negaidīju (bija dzirdēts daudz negatīvu atsauksmju) un tā man nelika vilties. Filmas pamatā ir kāda angļu žurnālista memuāri par to, kā viņš neveiksmīgi mēģināja kļūt par ievērojamu spīdekli Amerikā, strādājot žurnālā "Vanity fair". Tu droši vien domā - ai, nē, atkal kārtējais "The Devil Wears Prada"! Patiesībā tā gluži nav - Tobijs Jangs (reālais žurnālists) pilnīgi noteikti nav tas tipāžs, kura dzīves stāsta lielākā morāle ir saprast, ka darbs nav svarīgāks par visu, viņš ir diezgan nejauks tips, kam patīk vulgāri joki un kam riebjas jebkādas autoritātes, ideālais darbinieks, ko neviens autoritāra stila izdevums negribētu redzēt savā štatā, un tomēr tas nliedza Jangam labu laiciņu pakrist uz nerviem gan savai priekšniecībai, gan kolēģiem. Diemžēl filma šo stāstu nepasniedz tā, lai man būtu interesanti tam sekot.

Nebrīnīšos, ja tev par šo filmu nebūs gadījies dzirdēt. Lai arī angļu kino Latvijā neapšaubāmi ir labāk zināms par ziemeļkorejas filmu industriju, gluži katru mazbudžeta komēdiju pie mums kinoteātros nerāda. Mani šī filma piesaistīja ar tradicionālo lietu - vienu zināmu un simpātisku aktieri. Runa šeit ir par Chris O`Dowd jeb Roju no "IT Crowd", kuram šajā filmā ir droši vien lielākā kino loma viņa karjerā. Protams, "The Boat that Rocked" ir lielāka mēroga filma, bet tur O`Dowd ir izteikts otrā plāna varonis, kamēr šeit - teju vai galvenā filmas zvaigzne.

"Sarkanā balona lidojums" ir viena no tipiskākajām filmām, ko es varētu pieskaitīt noskaņu kino, kas Francijā šķiet ir īpaši izplatīts. Proti, tā ir viena no tām filmām, kas tavā vēderā rada siltas un patīkamas sajūtas, lai arī tu saproti, ka šai filmai faktiski nav nekāda sižeta, tajā nekas īpašs nenotiek un tai apakšā nav arī nekādu fenomenālo domu. Taču ir filmas, kuras tev skatīties nav garlaicīgi pat tad, ja tajās nav nedz dinamikas, nedz skaidras struktūras, nedz pārsteidzošu pavērsienu, nedz uguņu pilnu dialogu, nedz pāri malām strāvojošas seksualitātes. Un šī konkrētā filma ir īpatnēja arī ar to, ka tā nav vienkārša franču noskaņu filma, bet gan franču noskaņu filma, kuru režisējis ķīniešu režisors un filmai par melnrakstu izmantojis piecdesmit gadus vecu citu franču filmu, kurā vispār nav dialogu un kurā gandrīz bez pārtraukumiem tiek rādīts mazs zēns un liels sarkans balons. Patiesībā šīs filmas iespaidā noskatījos arī oriģinālu - 1956.gada "The red balloon", un pat īsti nevaru pateikt, kura no šīm filmām ir labāka un kura sliktāka.

Iemesls tam, ka es noskatījos šo 1956.gada īsfilmu, ir diezgan tradicionāls (man vismaz) - iepriekšējā dienā skatījāmies 2007.gada filmu, kura izrādījās uzņemta pēc šīs filmas motīviem. Jaunā filma bija pietiekoši interesanta, un man vispār parasti patīk uzzināt, kas kaut kam ir kalpojis par iedvesmu, un tālab noskatījos arī šo filmu (kamēr Liene bija kursos).

Nav šaubu, ka sevi uzskatu par Ricky Gervais (turpmāk tekstā - Rikijs Džērviss) cienītāju - abi viņa komēdijseriāl - "The Office" un "Extras" ir patiešām lieliski. Bet vai tas nozīmē, ka viņš spēs sevi kā patstāvīgu un vērā ņemamu vienumu pārdot arī Holivudā? Viņa loma tizlajā "Night at the museum" bija kopumā diezgan laba, bet "Ghost Town" ir pirmā amerikāņu filma, kur Džērviss ticies pie pirmā plāna lomas. Un kas labs no tā ir sanācis?

Lasīju Haruki Murakami romānu "After Dark", kurā bija pieminēta šī Godāra filma. Izdomāju - ja jau Murakami to slavē, arī man nenāks par ļaunu to noskatīties. Nekas, ka Godārs man parasti negaršo, varbūt šoreiz būs savādāk.

Jāatzīst, ka Žans Luks Godārs ir viens no tiem režisoriem, kurus man pagaidām atkost nav izdevies. Pirms vairākiem gadiem noskatījos divas šī franču jaunā viļņa klasiķa filmas, bet neviena no tām mani sevišķi nepiesaistīja. Tagad, kad esmu vecāks, resnāks un nesmukāks, izlēmu atgriezties pie mēģinājumiem izprast Godāra patieso dabu. Un atkal jau ne pārāk veiksmīgi, lai gan šoreiz pie vainas varētu būt nepareizi izvēlēta filma - kā nekā Godāra labāki gadi tomēr ir visai tālā pagātnē, un viņa jaunākās filmas līdz ar to sevišķi augstu nekotējas.

Kad vakar piedāvāju izvēli starp divām filmām, abas no kurām ir franču valodā, abas kuras uzņēmis viens un tas pats režisors un kurās abās galvenajā lomā ir viens un tas pats aktieris, nevaru teikt, ka šis variantu klāsts izpelnījās lielas ovācijas. Tā jau laikam ir, ka lai radītu izvēles ilūziju, ir jācenšas piedāvāt variantus, kuri vismaz pirmajā brīdī šķiet atšķirīgi. Kā teikt - tu nevari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džebu Bušu, bet vari piedāvāt izvēli starp Džordžu Bušu un Džonu Makeinu. Labi, tas nav īsti par tēmu.

Filipa Garela "Rītausmas robeža" ir pēdējā no Lienes "Baltijas pērles" saraksta filmām, ko man izdevās iegūt. Līdzīgi kā dienu iepriekš skatītajā "La belle personne" galveno lomu šajā filmā atveido Luijs Garels, bet šīs filmas režisors ir viņa paša tēvs Filips Garels.

Korejiešu režisors Kims Ki-Duks bez variantiem ir viens no šobrīd aktuālākajiem Āzijas režisoriem. Sevi par viņa fanu neuzskatu, iespējams, tādēļ, ka diez ko daudz no viņa filmām redzējis neesmu. "Golfa nūja" man patika, "Sala" - ne pārāk. "Bimong" jeb "Sapnis" pie mums tika izrādīta Baltijas pērles ietvaros, bet es to skatījos Lieni interesējošo filmu saraksta ietvaros. Patiesībā Liene gan ar mani šo filmu nemaz neskatījās, un domāju, ka labi, ka tā, jo cik zinu viņa nav sevišķa nejauku miesas bojājumu nodarīšanas ainu cienītāja, bet šīs filmas beigu daļā tādu ir ļoti daudz.

Šī ir otrā Kristofa Onorē filma, ko noskatījāmies, un jāatzīst, ka būtu es atcerējies, kas viņš tāds par fruktu, šo filmu pilnīgi noteikti nebūtu izvēlējies skatīties. Iepriekš redzētā "Love Songs" noteikti nebija viena no tām filmām, ko es vienalga kam rekomendētu. Un patiesībā arī "La Belle Personne" nebija tieši mana izvēle - Liene to bija atzīmējusi kā vienu no viņu saistošajām Baltijas pērles filmām. Festivālā mēs neko tā arī nenoskatījāmies, bet tas jau neliedz mums kādas no tā filmām "apgūt" mājas apstākļos.

Būtu pārspīlējums teikt, ka no Harold Ramis jaunākās filmas es gaidīju ļoti daudz. Bija, protams, laiki, kad viņš spēja sagādāt kino skatītājiem īstu saldo ēdienu, it īpaši, protams, viņa filmu vidū izceļas "Groundhog day", kas manā uztverē ir viena no labākajām iepriekšējās desmitgades filmām. Mūsdienās Harold Ramis drīzāk izceļas ar tādām jaukām filmām kā "Bedazzled" un "Analyze That".

Nezinu, kur tieši, bet es biju dzirdējis, ka šī esot ļoti spēcīga filma. Labprāt uzzinātu, kas bija tas cilvēks, kura viedoklī biju ieklausījies, lai turpmāk zinātu, ka viņam labāk neticēt.

Viens no maniem iecienītākajiem režisoriem uzņem dokumentālu filmu par vienu no visu laiku izcilākajiem futbolistiem. Izklausās pēc totāla win-win, vai ne? Un tomēr sanāk viens pamatīgs FAIL, no kura nespēj paglābt pat apstāklis, ka Djego Armando visu laiku cenšas izliekties esam ļoti vieds.

"Rue de la Source" is the longer of the two films we received from our former couchsurfing guest Krzysztof Uminski. In this film Krzysztof is listed as screenwriter, while in the other one he also shares directing credits with Michal Grosz (who in Rue de la Source participates as an actor).

This is an early review. Probably you can not even imagine, how proud it sounds to a humble guy like me who is not a film critic. Certainly I am aware that "Kitchen Dreams" is unlikely to become a world wide hit and get recognition at next year`s Academy awards (not that I wouldn`t like it to, but that is more than unlikely to happen).

Šo Kžištofa Kisļovska filmu man neviens skatīties nerekomendēja, to uzreiz atzīstu. Taču man ieintriģēja filmas sižets, kurš, kā varēja lasīt Wikipedia, esot iespaidojis "Lola rennt". Nav gluži tā, ka "Lola" manās acīs būtu tāds pārākais šedevrs, ka mani interesētu viss ar to saistītais, bet filma, kurā tiek parādīts, kā varētu iegrozīties viena cilvēka dzīve atkarībā no trim dažādiem iznākumiem vienai un tai pašai relatīvi nebūtiskai situācijai, gan atbilst manām interesēm.

Jāatzīst, ka ar šo filmu man sanāca neliels pārtratums. Man pašam nezināmu iemeslu dēļ es biju domājis, ka šo Baltijas pērlē izrādāmo filmu ir radījis tas pats režisors, kura kontā ir "Pestītāja laukums" un "Parāds". Un līdz ar to es biju gaidījis, ka "Serce na dloni" jeb "And a warm heart" būs kārtējā supersmagā sadzīviskā drāma. Taču izrādījās, ka esmu sajaucis Kžištofus - tās filmas režisēja Kžištofs Krauze, bet šo - Kžištofs Zanussi. Ja vēl atceras, ka arī Kislovskis bija Kžištofs un ka pat mūsu poļu kaučsērferi - īsfilmu režisoru - arī sauc par Kžištofu, jāsecina, ka:

Filma "Nóż w wodzie" ir ievērojama ar to, ka tā ir vienīgā pilnmetrāžas filma, kuru Romāns Polanskis radīja Polijā - proti, pirms emigrēšanas uz Lielbritāniju. Un līdz ar to šī bija filma, kas padarīja Polanski zināmu ārpus viņa dzimtenes robežām un ielika pamatus tam, ka šis režisors varēja iekarot vispirms Eiropu, bet tad arī Ameriku. Un pēc tam, protams, pedofiīlijas skandāla dēļ aizbēgt atpakaļ uz Eiropu un nekad vairs nerādīties amerikāņu zemē, un tikai tad ar "Pianistu" saņemt Oskaru par labāko režisūru.

Pilnīgi to neplānojot, pāris mēnešu laikā noskatījos jau otro filmu, kurā galvenajā lomā ir Kad Merad (pirmā bija "Bienvenue chez le ch`ti"). "Manas zvaigznes un es" ir viena no filmām, kas Rīgā apskatāma Baltijas pērles ietvaros, bet es (prognozējamā kārtā) to skatījos mājas apstākļos un nevis kinoteātrī.

Nenoliegšu, man bija bažas, pirms izvēlējos skatīties šo filmu. It kā jau Ričards Kērtiss ir lielisks vecis, ne velti "Love Actually" ir viena no labākajām pēdējo 10-20 gadu romantiskajām komēdijām, un arī citas viņa filmas man tīk labi. Bet par šo konkrēto filmu dzirdēju, ka īsti laba tā neesot, īsti nesapratu gan, kas tajā kādam nešķita labs, bet tā nu bija.

Ar filmu "Dženova" var teikt, ka sāku gatavoties festivālam "Baltijas pērle". Kā jau tas man kopumā ir raksturīgi, uz sevišķi daudzām festivāla filmām visticamākais es neiešu, toties festivāla filmu sarakstu izmantošu kā savu kino skatīšanās plānu tuvākajam laikam. Protams, nebūs tā, ka skatīšos tikai un vienīgi šajā festivālā pārstāvētās filmas, bet diezgan augstu to procentu gan.

"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.

Noskatījos jau otro Kžištofa Krauzes filmu, un atkal - pēc cita Kžištofa - Uminska - rekomendācijas. Un šo rekomendāciju es pilnīgi noteikti nenožēloju - "Dlug" manā izpratnē ir labāka filma nekā "Pestītāja laukums" (kurš gan arī bija ļoti labs). Cik nojaušu, Krauzes zirdziņš ir sadzīviskas drāmas par to kā pavisam normāli cilvēki nonāk ļoti bēdīgos apstākļos - sākotnēji viņu dzīve šķiet diezgan pieņemama, bet visai drīz tā aiziet pavisam nepareizā virzienā. Divi pavisam jauki puiši ir izdomājuši biznesu - ievest no Itālijas lētus motorollerus un tirgot tos Polijā. Bet banka viņiem atsaka aizdevumu - lai gan puišiem ir firma un kā garantija viens zemes gabals un viens dzīvoklis, ar to nav pietiekami. Rezultātā viņi saņem atteikumu un viņiem ir nepieciešams steidzami atrast vēl kādu finanšu balstu. Un viens no puišiem satiek kādu savu bērnības draugu, kurš par projektu ieinteresējas un apņemas sameklēt finansētājus. Taču visai drīz izrādās, ka šis bērnības draugs dzīves gaitā ir kļuvis par visparastāko (lai gan nē - ne visparastāko) bandītu un paziņo abiem puišiem, ka tie tagad viņam esot parādā naudu par veiktajiem pakalpojumiem (nekas, ka reāli nekāds darījums nav noticis). Un ja naudas nebūs - tad puišiem dzīves arī nebūs. Tikai patiesībā sanāk vēl sliktāk - tam bandītam viņi naudu atdod pat vairākas reizes, bet parāds līdz ar to dzēsts tāpat netiek. Un beidzas tas viss pagalam skumji (visām iesaistītajām pusēm).

I wish I was a hunter in search of different food

Ja pilnīgi godīgi - es nemaz nebiju domājis skatīties "Nika un Noras bezgalīgo pleilisti", bet lejuplādēju šo filmu ar domu, ka manas prombūtnes (darba vakariņas) laikā to varētu noskatīties Liene kopā ar draudzenēm. Taču sanāca, ka filma noskatīta nebija, un beigās to noskatījāmies mēs trijatā ar Marinu.

Lai arī es apzinos, ka "Three and out" nav diez ko laba filma, tā man tāpat patika. Šī ir viena no tām relatīvi vieglajām komēdijdrāmām, kurās scenārijā ir daudz vāju vietu un kuru vēstījums ir visai banāls un kuras tomēr paliek atmiņā ar pietiekami siltām sajūtām galvenokārt - pateicoties aktierspēlei un reizēm ļoti asprātīgiem dialogiem (kas gan neliedz tajā pat laikā citai dialogu daļai būt banālai līdz riebumam).

Metjū Kasovica filmu "Naids" man ļoti uzstājīgi rekomendēja Kžištofs - mūsu poļu kaučsērferis, kurš pavēstīja, ka viņaprāt tā esot vislabākā filma, ko viņš jebkad esot redzējis. Ar labākajām filmām man allaž ir daudz problēmu - ja kaut ko rekomendē cilvēks, kura viedokli es respektēju, no vienas puses esmu noskaņots skeptiski (jo es allaž esmu šādi noskaņots), no otras man tomēr gribas šajā filmā saskatīt to pozitīvo, ko tajā redz attiecīgais cilvēks. Īsi sakot - emocionāla dilemma. Līdz ar to nav brīnums, ka es vairākas nedēļas (mēnesi?) nevarēju saņemties šo filmu skatīties. Beigu beigās to skatījos neadekvāti agrā laikā sestdienas rītā, kamēr Liene vēl gulēja (sāku skatīties filmu neilgi pēc septiņiem). Un domājams, ka darīju pareizi, jo šī filma pilnīgi noteikti neatbilst vienai no Lienei tuvākajām kino kategorijām.

Vakar, nupat pēc šīs Maika Nikolsa filmas noskatīšanās, es tev būtu teicis, ka tā ir teju vai labākā filma, ko šogad esmu redzējis. Dastinam Hofmanam tā bija pirmā lielā loma, Nikolsam - otrā filma pēc fantastiski veiksmīgās "Who`s Afraid of Virginia Woolfe", bet daudziem - īsta atklāsme dramēdiju jomā. Lieliskas Pola Saimona dziesmas, superīgs nobeigums (ar pilnīgi nepieredzētu šāda veida filmās pieeju), Hofmana neparasti ticamā aktierspēle un viss pārējais man lika "The Graduate" atzīt par absolūtu kino klasiku.

Jau kuro reizi konstatēju, ka esmu aizmirsis uzrakstīt aprakstu kādai noskatītai filmai. Pareizāk sakot - esmu pat diezgan drošs, ka par šo filmu jau vienreiz tiku rakstījis, bet kaut kādu iemeslu dēļ apraksts blogā nav nokļuvis - nezinu, kā tas gadās, bet tā gadās. Un šī ir viena no tām filmām. "Reiz atnāca runcis" raksturīgi čehoslovākiem ir visai brīvdomājoša filma, kurā atstāstīts visai fantastisks stāsts par kādu kaķi ar saulesbrillēm, kuras šim kaķim novelkot, atklājas cilvēku patiesās krāsas - kurš ir laimīgs, kurš ir blēdis, kurš ir lišķis, un tā tālāk. Un šis kaķis ierodas cirkus trupas pavadībā kādā mazā pilsētiņā, kurā darbojas kāds skolotājs, kuram, ja kas, ir mīlas sakars ar sievieti, kas nav viņa sieva (nepieņemami, vai ne?). Vispār šī ir visai īpatnēja filma - es pat to nosauktu par psihodēlisku, lai arī šāds vārds tolaik vēl noteikti netika izmantots, un savā saturā tā savdabīgā veidā apvieno bērniem domātu kino par skolu, ar absolūti pieaugušo auditorijai paredzētu saturu + šīzīgie elementi. Īsi sakot - ļoti dīvaina filma, kuru ir vērts noskatīties, lai arī negarantēju, ka katram tā patiks.

Diezgan ilgu laiku gaidījām, kad beidzot šī filma būs pieejama adekvātā kvalitātē, lai to varētu noskatīties. Beidzot mums apnika gaidīt un izlēmām uzticēties brīnišķajam telecine formātam. Patiesībā tieši Bruno gadījumā tas nav tik būtiski - kādā kvalitātē tu šo filmu skaties. Te tev nav darīšana ar tāda veida mākslu, kur būtu ļoti svarīgi, lai būtu labas krāsas un kristālskaidra skaņa. Gluži otrādi - tieši šādā biedējoši pretīgā kvalitātē šo filmu ir vieglāk noskatīties, jo paši atbaidošākie kadri šādā veidā izskatās daudz maz pieņemamāk.

No manas puses būtu ļoti oriģināli un "šallaini" atzīt, ka filma, kuras laikā divi no četriem skatītājiem iemiga, bet pārējie neiemiga tikai principu dēļ, ir īsts kino mākslas šedevrs. Es varētu pasludināt "Atvadas no Falkenbergas" par pēdējo gadu izcilāko zviedru filmu un paust savu sašutumu, ka Oskaru ceremonija šo filmu nepamatoti apgāja ar līkumu.

Ar "Tuneli" man sanāca kārtējais pārsteigums - biju pilnīgi pārliecināts, ka šī filma vēstīs par kādu angļu radioelektroniķi, kurš strādā pazemes tunelī starp Rietum- un Austrumberlīni, starptautiska projekta ietvaros izspiegojot austrumvācu vadoņu telefonsarunas ar Maskavu. Biju lasījis šādu grāmatu, zināju, ka tā tikusi ekranizēta, un biju pārliecināts, ka šī ir tā filma.

Noskatījāmies arī otro "The Big Bang Theory" sezonu. Ko varu teikt? Lai arī joprojām personāži (pamatā Šeldons) izceļas ar lielu daudzumu perfektu citātu un daudzām situācijām, ar kurām varu labi identificēties, ilgtermiņā laikam man tomēr nebūtu intereses šim seriālam sekot - tas patiešām pārāk virzās uz līdzību ar "Friends", un tā pamata "fīča" kļūst pārāk vienveidīga. Un tas apstāklis, ka personāži ir perfekti konstanti un nemainīgi savā uzvedībā un raksturā, proti - iespējami raksturīgi standarta sitkomam, tas man īsti nepatīk. Atkal jau ņemšu par piemēru salīdzinājumam lielisko "Spaced" - tur Saimona Pega varonis arī bija pietiekoši lielā mērā gīks, kurš iekrita dziļā depresijā pārāk sliktas jaunās "Star Wars" daļas dēļ (līdzīgi arī iekš "Big Bang" Šeldons apgalvo, ka viņš vēlas, lai Džordžs Lūkass viņam liktu vilties tieši tādā filmu secībā, kā pats Lūkass iecerējis), bet šeit tie personāži tomēr ir un paliek pārāk stereotipiski un ilgtermiņā nesaistoši. Vienīgais, kas kaut cik mainās un attīstās līdz ar laiku, ir Leonarda un Penijas attiecības, bet tas, diemžēl, ir viens no mazāk aizraujošajiem šī seriāla aspektiem. Arvien lielāku lomu iegūst arī sākotnējie otrā plāna personāži - Volovics un Kutrapali, bet tas, man vismaz tā šķiet, visvairāk ir saistīts ar to, ka ar pamata varoņiem seriāla autori īsti nezina, ko tālāk iesākt. Faktiski es tā domāju, ka šis seriāls varētu būt bijis lielisks, ja vien tas būtu veidots pēc angļu parauga - divas sezonas, katrā sešas-septiņas sērijas, un tev kā skatītājam joprojām nepietiek, joprojām tu gribi zināt, kas tur notiks tālāk. Bet šeit tā visa ir pārāk daudz, un tas man kaut kā ne visai. Protams, lieki iedomāties, cik draņķīgs kļūtu IT Crowd, ja tam būtu ap 20 sērijām sezonā...

Būtu pārspīlējums apgalvot, ka trešo "Ledus laikmeta" daļu es būtu gaidījis ar sevišķu nepacietību. Patiesību sakot, trešās daļas dažādām filmām diezgan bieži ir pamatīgi neveiksmīgas - vai tas būtu "Krusttēvs", "Šreks" vai "Atpakaļ nākotnē", "Viens mājās", vai kaut "Amerikāņu pīrāgs". Tradicionāli līdz trešajai daļai (vismaz attiecībā uz vieglāka satura kino, un it īpaši uz animāciju) varoņi ir paspējuši apgādāties ar ģimeni un piedzīvojumos arvien lielāku lomu spēlē viņu bērni. Reizēm tas noved pie dramatiski sliktiem rezultātiem, un "Šreka" piemērs varētu būt sliktākais, kas man nāk prātā.

Noskatījāmies The Big Bang Theory pirmo sezonu. Šo seriālu jau ilgstoši mums "blatoja" vairāki draugi, kas par to ir vai stāvus starā. Ja nemaldos, sākās tā reklamēšana vēl maijā, bet tad es principiāli izlēmu šo seriālu neskatīties, kamēr nebūšu atradis jaunu darbu. Pēc stāšanās jaunajā darbā tāpat diezgan ilgstoši dažādu iemeslu dēļ tā arī nesākām to skatīties, bet pagājušo nedēļ beidzot pieķērāmies šim seriālam, un kādu 5 dienu laikā, ja nemaldos, noskatījāmies tā pirmo sezonu. Ko es tagad varu par to pastāstīt?

Lai arī rietumu pasaule pa īstam Kišļovski iepazina astoņdesmito gadu beigās (ar "Dekalogu") vai pat deviņdesmito sākumā (kad viņš sāka uzņemt filmas franču valodā), Polijā (un ne tikai) viņu kā ļoti vērā ņēmamu režisoru pazina jau daudz senāk, un "Amatieris" viņam bija jau piektā režisētā pilnmetrāžas filma.

"Cilvēks, kas stādīja kokus" ir multfilma, bet tā ir ļoti īpaša multfilma. Galvenais šīs oskarotās īsfilmas (tās garums ir precīzi 30 minūtes) skaistums, protams, ir tās vizuālajā pusē. Tās vēstījums varbūt nav arī nekas tik satriecoši nedzirdēts - lai arī tas ir skaists un ļoti atbilstošs šādai multfilmai, bet vizuāli tā patiešām ir ļoti, ļoti baudāma. Visprecīzāk to droši vien būtu raksturot kā animētu gleznu, turklāt lielisku impresionisma stila darbu, kurā ieguldīts vienkārši neaprakstāmi daudz darba, padarot multfilmas tēlus un vidi tik dzīvus, kā nekāda datorgrafika to nemūžām nepanāks. Patiesībā tīri no mākslinieciskā skaistuma puses es to liktu pat augstāk par manis ļoti iecienītajām padomju multfilmām, kuras arī bieži izcēlās ar ļoti skaistu noformējumu, bet šeit tas ir vienkārši pasakains.

Ne katra laba filma tev paliek atmiņā ar pozitīvām emocijām. Reizēm filma var būt ļoti laba, bet vienlaikus arī nejauka, nepatīkama un nomācoša. "Pestītājā laukums" ir viena no tām filmām, kuru skaudrais reālisms līdzinās sitienam tieši pa nervu, viena no tām filmām, par kurām tu vari pateikt - jā, tā ir patiešām satriecoša un ļoti laba filma, bet tu to tāpat nevēlēsies skatīties vēlreiz, vismaz ne nākošajā dienā.

Tas apstāklis vien, ka "Kiler" daudzi uzskata par teju vai labāko Polijas filmu, kas tapusi starp 1990. un 2000.gadu, liek domāt, ka kino industrija šajā valstī piedzīvoja dziļu krīzi. Šai filmai gan bija vairāki faktori, kas man lika no tās gaidīt diezgan daudz:

"Belle Époque" jeb "Skaistais laikmets" atnesa Spānijai tās otro Oskaru labākās filmas svešvalodā nominācijā. Ja man vajadzētu vienā teikumā izteikt šīs filmas morāli, viens no variantiem būtu "četras māsas - tas ir forši". Otrs variants būtu - "dzīve ir skaista, lai arī ne viss, kas tajā notiek, ir skaists".

"Crash" ir viena no daudzajām filmām, kuras visi ir redzējuši, par kurām visi runā, un tikai es to kaut kādu neskaidru iemeslu dēļ biju palaidis garām. Ok, varbūt ne tikai es, bet šī ir ļoti populāra filma un tā atrodama arī IMDb top 250 filmu sarakstā, turklāt vēl 2006.gadā tā saņēma Oskaru kā gada labākā filma.

Stāsts par Hariju Poteru arī uz lielajiem kino ekrāniem pamazām virzās uz savu loģisko noslēgumu. Populārās sērijas sestās grāmatas ekranizāciju tāpat kā iepriekšējo daļu vada angļu režisors Deivids Jeitss, kurš interesantā kārtā pirms šī mega projekta neko sevišķi populāru radījis nebija (ja neskaita nesen noskatīto "The Girl in the Cafe", kas gan bija laba filma, bet ļoti tāla no Potera sāgas vērienīguma ziņā).

Ar šo Denija Būna komēdiju man sanāca ļoti savdabīgs stāsts (lai gan - ja tā padomā - gandrīz ar katru filmu vai grāmatu man ir kāds stāsts, jo tāds es gluži vienkārši esmu, ka bez stāstiem neiztikt). Proti, kad bijām Vācijā, runājāmies ar mūsu Zandebekas kolēģi Pržemislavu par filmām, šis pieminēja, ka viena no labākajām filmām, ko viņš redzējis pēdējā laikā, esot kāda franču komēdija, "Willkommen bei den Sch`tis". Tās nosaukums man kaut kā šķita ļoti pazīstams, pajautāju viņam kaut ko vairāk par šo filmu, un uzzināju, ka tā man atrodas portatīvā datora diskā, un ka atbilstoši maniem plāniem tieši attiecīgās dienas vakarā man vajadzēja šo filmu noskatīties. Tiesa, tas neizdevās, jo izrādījās, ka man filma bija kaut kādā viltotā versijā, kur tikai pirmās piecas minūtes bija autentiskas, bet tālāk bija vienkārši samiksēti daži tās fragmenti. Atgriezies Rīgā, "iehavoju" šo filmu normālā versijā, taču līdz tās skatīšanai netiku, tad pagājušonedēļ pieminēju šo filmu vēl vienam polim - šoreiz tas bija mūsu kaučsērferis Kžištofs. Uzzināju, ka "Laipni lūdzam pie št`iešiem" Francijā kļuva par fenomenālu kases grāvēju, bet pati kā filma tā esot ok, bet ne daudz vairāk.

Apstākļi, kuros es vakar skatījos šo filmu, pilnīgi noteikti nebija īsti šai filmai piemēroti. Pirmkārt, visu iepriekšējo dienu (un daļu nakts) bijām pavadījuši mūsu visai maniakālajā braucienā uz IKEA. Otrkārt, paralēli filmas skatīšanās procesam nodarbojos ar mēbeļu montāžu. Principā apvienot filmas (vai televīzijas) skatīšanos ar kādu darbu ir iespējams - vēl skolas laikos mēdzu skatīties tramplīnlēkšanu, paralēli gludinot veļu, bet 2002.gadā - Olimpiskās spēles, paralēli pāršujot bikses. Taču šādos apstākļos diezgan svarīgi ir, lai skatāmais materiāls nebūtu grūti uztverams, un šī konkrētā filma diez vai labi atbilst šādam kritērijam. Pirmkārt, tā ir franču valodā un līdz ar to es šo filmu skatījos ar angļu subtitriem. Otrkārt, filmas saturs prasa iedziļināšanos filmā.

Ir diezgan dīvaini novērot, kā Džūdas Apatova iespaidā mainījusies gan kritiķu, gan publikas attieksme pret vulgārām komēdijām. Kad pirms desmit gadiem Tods Filipss laida klajā "Road Trip" (tolaik man šī filma šķita ļoti smieklīga - bet jāņem vērā arī mans vecums un dzīves pieredze attiecīgajā laikā), diez ko daudz slavas vārdu šī filma neizpelnījās. Un vai daudz labākas atsauksmes bija par, piemēram, Denija Līnera "Dude, where`s my car"? Taču tad nāca Apatovs, un pēkšņi mainījās arī izpratne par šīm filmām.

Iepriekšējo reizi šo patiešām leģendāro Deivida Linča filmu skatījāmies pie Normunda 2002. vai 2003.gadā. No tiem laikiem atcerējos vien dažas detaļas un apstākli, ka filma bija ļoti dīvaina un nesaprotama. Taču zināms, ka dīvainībai un nesaprotamībai ir tendence ar laiku samazināties - arī "Donnie Darko" pēc pirmās skatīšanās man šķita pilnīgi neizprotama un traka filma, bet atkārtota tās skatīšanās to padarīja par gluži skaidru un sakarīgu filmu. Protams, ar "Mulholland Drive" es uz šādu radikālu pavērsienu necerēju, līdzīgi kā tu nevari ticēt ieteikumam pirmā "The Residents" ieraksta bukletā: "Listen closely to the album. Let the strangeness wear off through a couple of plays. Soon you too will whistle the merry tunes and wonder along with the Residents who that old man N. Senada really was." Tik vienkāršs un tiešs, lai atklātu visas savas kārtis, Linčs pilnīgi noteikti nav.

Kaut ko es reizēm nesaprotu - kā tas var būt, ka "Tēvu Tedu" uzskata par teju vai labāko komēdijseriālu, kas radīts britu salās (šajā gadījumā Īrijā) pēdējās dažās desmitgadēs. Ja tam tik daudz cienītāju nebūtu, es droši vien būtu izvairījies no šī seriāla iepazīšanas mēģinājumiem. Noskatījos vienā vakarā pirmo sezonu, tad vēl vakar divas sērijas no otrās sezonas, taču domājams, ka līdz galam to tomēr neskatīšos.

Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?

Atzīšos, ka neko sevišķi grandiozu no šīs Rona Hauarda filmas negaidīju, kā to visbiežāk arī negaidu no "lielajiem" kino projektiem. Nekas, ka tā režisors pagājušogad mums sagādāja lielisko Frost/Nixon, nekas, ka Toms Henkss ir titulēts kā tāds Mihaels Šūmahers. Nekas, ka Hanss Cimmers ir rakstījis mūziku virknei no skaļāko pēdējo desmitgažu filmām. Nekas, ka Dena Grāmatas izpērk tik ātri kā prezervatīvus. Nekas, ka līdzās Henkam šajā filmā piedalās vesela plejāde starptautiski ievērojamu aktieru, ieskaitot Stelanu Skelsgārdu, Jūenu Makgregoru un citus.

Šaubu nav - zviedri tiešām māk taisīt labas filmas. Ņemsim par piemēru šo Roja Andersona filmu. Līdz vakardienai nebiju pat dzirdējis par šādas filmas eksistenci un tāpat pilnīgi sveši man bija visi tajā iesaistītie cilvēki. Un ne tikai tāpēc, ka manas zināšanas par zviedru aktieriem aprobežojas ar Ingmara Bergmana iecienīto aktieru paaudzi. Bet arī tādēļ, ka šajā filmā nepiedalās neviens profesionāls aktieris.

Es tiešām gribētu ierosināt šīs filmas skatīšanos plašākā sabiedrībā nekā to skatījos es. Droši vien būtu interesanti, lai gan varbūt arī nebūtu. Ja ievēro to, ka šīs filmas tēma ir seksuālo "tabū" pārkāpšana, droši vien tu padomātu, ka es neesmu īsti riktīgs, piedāvājot to skatīties kopā ar tevi un citiem draugiem. Tu droši vien teiktu - nē, paldies, šādas porno filmas man ne pārāk iet pie sirds. Un varbūt tev būtu taisnība, un tāpēc es arī nepiedāvāšu šo filmu skatīties, kad nākamreizi būsi pie manis ciemos - jo man pilnīgi noteikti būtu ļoti neērti to ar tevi skatīties kopā. Un vienalga, kas šajā gadījumā esi tu - Ziņģis vai kaut Valdis Dombrovskis.

Ja viss šai dzīvē notiktu tā, kā tam jānotiek, šī man būtu pirmā Hulio Medema filma. Katrā ziņā pirms aptuveni gada biju jau sataisījies to skatīties, bet kaut kādu aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīju. Vai tā būtu labāk vai sliktāk, par to man tagad grūti spriest.

Noskatījos ceturto no piecām šogad Oskara nominācijā "Labākā filma svešvalodā" izceltajām filmām - Austrijas kino lenti "Revanšs". Savā ziņā šī filma man pamatīgi atgādināja "The Edge of Heaven", tikai ne tik labu. Filmas galvenais varonis ir pirms kāda laika no cietuma iznācis vīrietis Alekss, kas veic šādus tādus darbus vienā Vīnes bordelī. Tāpat šajā bordelī strādā jauna sieviete no Ukrainas vārdā Tamāra, kas vienlaikus ir Aleksa mīļotā sieviete. Kā jau tas ar nelegāliem imigrantiem ir normāli, Tamārai īsti citas karjeras iespējas nav pieejamas, un līdz ar to Alekss diezgan mierīgi samierinās ar to, kā viņiem nākas dzīvot. Tomēr īsti gandarīts ar šādu dzīvi viņš dabiskā kārtā nav, un tālab viņš izlemj pievērsties tai lietai, ko viņš darīt kaut cik pieprot - proti, aplaupīt banku. Tamāra gan nav par šo domu sevišķā sajūsmā, jo nojauš, ka tas varētu slikti beigties, bet Alekss nav pierunājams. Viss jau būtu labi, aplaupīšana patiešām izdodas veiksmīga (te jāpiezīmē, ka šī nav tāda filma, kurā laupīšana tiek realizēta kaut kā sevišķi "stilīgi" - drīzāk tā sanāk vairāk vai mazāk sadzīviska, bez sevišķas piešprices, un arī, protams, ne tāda kā iekš "Raising Arizona"), taču tās nobeigums gan tik labs nav. Proti, kamēr Alekss aplaupa banku, Tamāru, kas viņu netālu gaida mašīnā, ievēro policists un aizrāda par nepareizi izvēlotu pārkinga vietu, turklāt viņam arī rodas aizdomas par šīs sievietes nelegālo statusu valstī. Jā, un beigās sanāk tā, ka Aleksa un Tamāras bēgšanas laikā šis policists, mēģinot sašaut mašīnas riteni, nošauj Tamāru.

Jau pēc pirmajām šīs filmas sekundēm man radās sajūta, ka esmu to jau iepriekš redzējis, un visai ātri izrādījās, ka tā arī patiešām vairāk vai mazāk bija. Proti, kā atklājās, šī filma ir nedaudz pagarināta versija vienai no "Dekaloga" sērijām, turklāt vienai no tām, ko es biju noskatījies - proti, sērijai par tēmu "though shalt not commit adultery". Dažas ainas gan bija pamainītas, citas - izvērstas garākas, bet kopumā tā bija tā pati filma. Un līdz ar to - arī tikpat laba, tikai nedaudz garāka, vienīgi īsajai versijai, manuprāt, bija nedaudz labākas beigas.

Lai arī vispār pēdējā laikā cenšos retāk skatīties amerikāņu filmas, šai brāļu Koenu lentei uztaisīju izņēmumu. Tie tomēr ir brāļi Koeni, kuru dēļ varu arī pieļaut kādu izņēmumu. Tiesa, "The Hudsucker Proxy" netiek uzskatīta par vienu no viņu labākajām filmām, un laikam patiešām tā tāda arī nav.

Ar šo filmu man sanāca pagalam dīvaini - to paņēmu kā vienu no skatāmajām lentēm braucienā uz Zandebeku, taču vēl pirms izbraukšanas mans tēvs man pavēstīja, ka es būtu tikpat labi varējis filmu nokopēt no viņa nevis vilkt no Interneta (nē, es neizmantoju sliktos torrentus! kā tu varēji kaut ko tamlīdzīgu iedomāties!), jo, kā izrādās, manā datorā tā bija jau bijusi pirms apmēram gada. Kālab to toreiz nenoskatījos un kā tas sanāca, ka tēvs gan noskatījās - tiešām nezinu. Bet īstenībā tas nav svarīgi. Tāpat nav būtisks apstāklis, ka šajā filmā piedalās Simon Pegg. Nav svarīgi tādēļ, ka viņa loma ir vienkārši fenomenāli nenozīmīga - aina, kurā viņš ir uz ekrāna, ilgst apmēram 13 sekundes un 3 no tām Pegs netiek rādīts, un arī viņa lomas apraksts IMDb "deflated husband" neliek gaidīt neko lielāku.

Pilnīgi noteikti sevi uzskatu par angļu komēdiju cienītāju, bet tas tomēr automātiski nenozīmē, ka jebkura "uz salas" tapusi kumēdiņfilma man būtu jāatzīst par pārāko kino šedevru, un "Guest House Paradiso" pilnīgi noteikti būs tas gadījums, kad komplimentus izteikt man ne prātā nenāks. Vispār šo filmu noskatījos tikai tālab, ka tā kļuva par kino debiju Saimonam Pegam, turklāt vēl vienā no lomām šeit ir arī Bils Naitijs. Attiecībā uz šiem diviem aktieriem arī "Guest House Paradiso" sakarā neko sevišķi sliktu pateikt nevaru - Naitijs īstenībā ir droši vien jēdzīgākais personāžs šajā šausmu stāstā, kamēr Pegs ir varbūt ne sevišķi atmiņā paliekošs, bet arī ne katastrofāls. Bet kopumā šī filma ir vienkārši drausmīga.

Kaut kā pēdējā laikā ar franču kino man neveicas - reti gadās noskatīties kaut ko šajā valstī tapušu, kas mani patiesi aizgrābtu, un iecienītākās kino valsts titulu Francijai diezgan izteikti ir atņēmusi Spānija. Tāda, lūk, ir dzīve, ka viss mainās un pāriet. Arī šī, astoņpadsmitā un pēdējā filma no uz Slovākiju līdzi paņemtā saraksta, īsti nespēja manī atdzīvināt simpātijas pret Francijas kino mākslu. Atceros, ka šo filmu nenoskatījos jau pirms kādiem gadiem divpadsmit. Tas ir interesanti - ka man spilgti atmiņā palicis fakts, ka kādu filmu nemaz neskatījos. Taču toreiz jau redzēju šīs filmas reklāmas rullīti - ar diviem stipri vien nepievilcīgiem (gribētos pat teikt - kropļiem) bomžu veida varoņiem, kuriem uz tilta ir "baigā" mīlestība. Loģiski, ka 12-13 gadu vecumā šādas filmas skatīties negribēju, tie tomēr bija laiki, kad mani galvenie varoņi bija Džims Kerijs, Edijs Mēfijs (oh my god!), Kristofers Loids (50% oh my god!) un tamlīdzīgie, kāda gan man tolaik bija darīšana gar drāmām un bezpajumtniekiem?

Šī ir vācu režisora filma pēc austriešu rakstnieces grāmatas, tās varoņi visi runā franču valodā, kas uzņemta Vīnē. Īsi sakot - identificēt šīs filmas piederības valsti ir grūti, bet uzticēšos IMDb un atzīšu par primāro Vāciju.

Jau kādas desmit minūtes nespēju sākt rakstīt par šo filmu. Kaut kā trūkst vārdu. Laikam tāpēc ka filma tāda īpaša. Droši vien "Betty Blue" būtu pieskaitāma pie erotiskā kino, lai gan... varbūt arī nē. Katrā ziņā tā ir filma, kurā seksa ainu ir daudz, un jebkā cita ir relatīvi maz. Un kuras galvenā varone ir stipri vien kaitinoša histēriķe, kura katru mīļu brīdi pievēršas vardarbībai vai nu pret apkārtējiem vai pret pati sevi. Nekas netiek smādēts - ar asu ķemmi tiek pāršķelt vaigs ļaunam literatūras kritiķim, ar krāsu notašķīta priekšnieka automašīna, izdurta pašas acs, ar dakšu iedurts picērijas apmeklētājai, un tā tālāk. Tāda, lūk, ir Betija. Un viņas mīļotais vīrietis Zago šādu viņas uzvedību piecieš ļoti labi, jo viņš šo sievieti patiešām mīl. Grūti gan saprast, kas cits viņu mīlestību veido, kā tikai sekss, bet es jau neesmu lielais eksperts šajās matērijās, varbūt viņu mīlestība patiešām ir skaista. Bet filma pati par sevi ir apmēram tikpat haotiska kā Betijas prāts, un par spīti dažām labām epizodēm (brīžos, kad filma vairāk sliecas uz komēdiju nekā uz melodrāmu) baudījumu no tās gūt ir grūti. Ja, protams, ignorē to baudījumu, ko gūst, redzot galvenos varoņus ļoti lielu filmas daļu atģērbtus. Jo šajā ziņā ar šo filmu viss ir kārtībā - par pornogrāfiju to gan nenosauksi, bet puritānisma tajā pilnīgi noteikti nav. Žēl vienīgi, ka tajā nav arī nekā cita. Īstenībā man paveicās, ka skatījos to kaut kādā nepareizā versijā - proti, nedaudz vairāk par divām stundām, nevis pilno trīsstundīgo filmu, kurā (pēc visa kā spriežot) būtu tieši tas pats, tikai nedaudz vairāk. Jo man vismaz šķiet, ka arī ar šim 140 minūtēm bija pilnīgi pietiekoši, lai man filma būtu maksimāli apnikusi.

Šķiet, ka movielens.org (kuru droši vien neviens no "mūsējiem", izņemot mani, vairs neizmanto) beidzot būs pietiekoši labi iepazinis manu gaumi, lai zinātu, kādas filmas man rekomendēt. Vismaz ar šo nebūt ne sevišķi populāro spāņu filmu tas trāpīja tieši desmitniekā, tiešām - Paldies!

Neesmu nekāds Ekvadoras kino eksperts, bet pat man ir skaidrs, ka "Cronicas" šīs valsts kinematogrāfam bija ļoti nopietns sasniegums. Nezinu, kādā veidā tas ntoika, ka par producentiem šai Sebastiāna Kordero filmai kļuva divi spāņvalodīgā kino dūži - Alfonso Kuarons un Giljermo del Torro. Arī aktieri šai filmai ir atlasīti diezgan nopietni - Džons Legvizamo (redzēts visdažādākajās filmās, sākot ar "Mulēnrūžu" un "Romeo+Juliet" un beidzot ar "Super Mario Bros." un "Dr. Doolittle"), kuram šī, starp citu, bija pirmā loma spāņu valodā karjerā un kuras dēļ viņš bija spiests apgūt savu senču valodu; Leonora Vatlinga (Bad Education, Habla con Ella, My life without me), Damiens Alkazars (kuru nesen redzēju lieliskajā "Hēroda likumā") un vēl viens kino smagsvars - Alfrēds Molina.

Romāns Polanskis bez šaubām ir ne tikai viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta režisoriem, bet arī no pretrunīgākajiem. Paglābies no Holokausta; Mensona banda nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu; vēlāk pats Polanskis aizbēga no tiesas, kurā bija apsūdzēts dzimumsakarā ar 13 gadīgu meiteni; un vēl citas detaļas dara viņu par ļoti, ļoti neviennozīmīgi vērtējamu personību. Tas gan diez vai sevišķi varētu ietekmēt manu viedokli par viņa desmito režisēto filmu - "Tesa", kas veidota pēc Tomasa Hārdija romāna "Tesa no d`Ērbervilu dzimtas".

Patiesībā es droši vien nedaudz blēdos, šo filmu pieskaitot pie Nigērijas kino, jo gan IMDb, gan Wikipedia tai par pamata valsti sauc Franciju, un tomēr - ja filma ir uzņemta Āfrikā, to uzņēmis nigeriešu režisors un tajā piedalās āfrikāņu (pamatā - Nigērijas) aktieri, bet francūži tikai piegādā naudu - man tā ir Nigērijas filma.

Trīs stundas gara Ēģiptes drāma, kas vēl turklāt pieejama TV-RIP formātā. Vai tu šādu filmu skatītos? Man pagāja vairāki mēneši, līdz es beidzot saņēmos tai pieķerties (sakot "vairāki mēneši", patiesībā es domāju - teju vai gads). Un ja ne komandējums uz Slovākiju un brīvie vakari, kas to lai zina, vai es šo filmu vispār jebkad būtu noskatījies.

Oriģinālajā versijā “Kādas laulības ainas” bija TV miniseriāls ar kopējo garumu ap 300 minūtēm. Taču praktiski uzreiz tika izlemts to uztaisīt par pilnmetrāžas kino filmu, Bergmans mazliet padarbojās ar šķērēm, un tā radās šī filma, kura tiek uzskatīta par vienu no Līvas Ulmanes spožākajām stundām.

Jāatzīst, ka no pēdējo gadu krievu filmām esmu redzējis nepieklājīgi maz. Diez vai kāds man varētu pārmest rusofobiju, bet tā vienkārši ir sanācis. Vismaz “Dzeguzi” tagad noskatījos, tas jau arī ir zināms progress.

Sāksim ar pamatjautājumu: kas ir Ričards Kērtiss - šīs filmas scenārists un droši vien - galvenā persona? Sāksim ar pozitīvo - astoņdesmitajos gados viņš kopā ar Rovanu Atkinsonu radīja seriālu "Blackadder". Deviņdesmitajos gados viņš iemantoja lielu popularitāti kā romantisku komēdiju scenārists - radot tādas filmas kā "Notting Hill" un "Four Weddings and a Funeral". Jau jaunajā tūkstošgadē Kērtiss uzņēmās režisora pienākumus un uzņēma patiešām kolosālo "Love Actually". Taču ir viņa karjerā arī tādi punkti, ko labprātāk pat nepieminētu - "Bridžitas Džonsas dienasgrāmata" (sorry, bet tās filmas ir sūds), vesela kaudze Mistera Bīna projektu - gluži iespējams, ka viņa vaina manā izpratnē viena no kaitinošākajiem komēdiju personāžiem pastāvēšanā ir ne mazāka nekā tā ir Atkinsonam.

Ja man nebūtu nācies darba vietu, es diez vai jebkad noskatītos "Terminator Salvation". Tas ir neapstrīdams fakts - tikai apstākļu sakritība, kuras rezultātā es nonācu uz divām nedēļām Slovākijā, nodrošināja to, ka es noskatījos šo filmu. No iepriekšējiem "Terminatoriem" esmu redzējis tikai vienu (otro), un īpaši nepārdzīvoju, ka neesmu šajās filmās sevišķi izglītots. Un normālos apstākļos es patiešām būtu izvairījies no šīs filmas, kurā pat Švarcnēgera nav (nekas, ka nepavisam neesmu viņa fans). Taču sanāca tā, ka Prešovas cinemax`ā šo filmu noskatījos.

Turpinu priecāties par to, cik dzīvespriecīgu kino klāstu paņēmu līdzi uz Slovākiju. Turpinot jautrā kino tēmu, noskatījos vienu no Aki Kaurismeki jaunības dienu filmām. Kā tev šķiet, vai var nosaukt par "gruzonu" filmu, kuras galvenā (un principā - vienīgā) varone:

Vairākas reizes mēģināju piespiest tautu šo filmu skatīties plašākā skatītāju lokā, taču allaž neveiksmīgi. Tagad, kad filmas skatos vienatnē Slovākijā, mani vairs nekas nevarēja no tās atturēt. Varbūt tomēr vajadzēja.

Filmu krājums, ko paņēmu līdzi uz Slovākiju, nebeidz mani pārsteigt ar savu optimismu un dzīvesprieku. Vispirms bija "Tesis", kurā maniaks ieraksta videokasetēs, kā viņš pastrādā slepkavības, tagad - filma par apbedīšanu.

Alehandro Amenabara ("Open your eyes", "The Others", "Mar Adentro") pirmā ievērojamā filma ir viena no tām kino lentēm, kuras ilgi nevarēju saņemties noskatīties. Varu paskaidrot, kāpēc. No vienas puses - mani interesē spāņu kino, turklāt vēl Amenabars patiešām augstu kotējas šīs valsts režisoru vidū. No otras - izlasot IMDb anotāciju: "While doing a thesis about violence, Ángela finds a snuff video where a girl is tortured until death. Soon she discovers that the girl was a former student in her faculty", īsti vēlme piedāvāt kādam skatīties šo filmu man neradās. Starp citu - ja nemaldos, to lejuplādēt man piedāvāja Movielens, apgalvojot, ka tā būtu viena no tām erotisku tēmu (bet visticamāk - ne skatu) piesātinātajām drāmām, kas man pēdējā laikā ir viens no iecienītākajiem kino žanriem.

"Sarkanā vāvere" ir jau trešā Hulio Medema filma, ko esmu šogad noskatījies. Un vai tu zini, kāpēc es tik intensīvi pievēršos šim spāņu režisoram? Galvenokārt tāpēc, ka viņa filmas ir patiešām labas un oriģinālas, turklāt tajās allaž ir kāda neliela piedeva pārdabiskā un neticamā, kas spēj padarīt košāku pat vispelēkāko dienu.

Noskatījāmies līdz galam seriālu Spaced. Šis jāatzīst bija tas gadījums, kad otrā sezonā man noteikti patika labāk par pirmo. Laikam gan tāpēc, ka personāži jau labāk iepazīti un kļuvuši saistošāki. It kā viss turpinās tajā pašā garā - tie paši personāži, līdzīgas situācijas, bet kaut kā viss nostrādā labāk. Droši vien tāpēc, ka bijām labāk piešāvušies tieši šim ļoti īpatnējam humora veidam - pilnam ar atsaucēm uz visdažādāko kino klasiku un citām lietām.

Sanācis diezgan interesanti, ka līdz ar otrās Abderahmāna Sisako filmas noskatīšanos man izdevies nosegt vēl vienu Āfrikas valsti kino projekta ietvaros. Taču šaubu nav - kamēr Heremakono ir tipiska Mauritānijas filma, "Bamako" ir Mali kino industrijas produkts. Protams, par kino industriju "melnajā" Āfrikā vispār runāt ir diezgan smieklīgi (ne velti šis pats Sisako sanāk vairāku Āfrikas valstu ievērojamākais režisors, un tas par spīti tam, ka nekā diža viņa darbos pilnīgi noteikti nav), taču ar to jau principā vajadzētu rēķināties.

Lai gan pagaidām par to spriest droši vien ir pāragri, tā vien izskatās, ka "Coraline" varētu būt mana favorīte cīņā par labākās animācijas filmas "Oskaru" nākamā gada ceremonijā. Protams, es neesmu vēl redzējis nevienu citu reālu pretendenti (no tām ievērojamākā noteikti ir Pixar ražojums "Up"), bet par "Koralīnu" savu balsi esmu gatavs atdot kaut šodien. Protams, iespējams, ka pēc "Up" noskatīšanās mans viedoklis varētu arī mainīties. Bet kas lai zina, kad TAS būs un uz to laiku pat es pats droši vien neatcerēšos, ka savu balsi jau esmu atdevis Koralīnai.

Laikam tas nebūs sevišķs atklājums, ja pateikšu, ka kopumā sevi uzskatu par britu humora cienītāju. Un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka laiku pa laikam iepazīstu kādu jaunu "salās" tapušu seriālu. Šoreiz stāstīšu par "FM", kura pirmo sezonu nesen pabeidzām skatīties.Labāk zināmā seja šajā seriālā ir Chris o`Dowd, kuru tu droši vien pazīsi kā Roju no "IT Crowd". Un arī šajā seriālā Kriss ir galvenā zvaigzne. Tikai viņa darbības sfēra šoreiz nav saistīta ar tīkliem un

Jāatzīst, ka Lost ir vienīgais seriāls, kuram sekojam nu jau veselas piecas sezonas - tik ilgu laiku piesaistīt mūsu bargi kritisko uzmanību nav nemaz tik viegli. Piektā seriāla sezona ieviesa virkni tajā jaunu elementu - galvenokārt - ceļošanu laikā, kas pamatīgi paplašināja iespējas spēlēties ar skatītājiem. Vispār, ja nemaldos, Lost katrā sezonā ir bijis kāds jauns triks. Pirmā sezona vispār aizsāka Lost mitoloģiju, un vispār pirmā sezona bija tīrs mystery + adventure ar raksturīgo detaļu - Flashbacks. Otrajā sezonā vairāk vai mazāk turpinājās pirmās elementi, vairāk uzsvara bija uz

Kā gan labāk īsināt laiku, kad esi palicis bez darba, ja ne skatoties britu seriālu par pārīti, kas nīkst īrētā dzīvoklī, neko īsti nestrādājot? Nezinu, vai tu varētu piedāvāt ko labāku, bet mēs šajās nedēļās noskatījāmies pirmo seriāla "Spaced" sezonu. Grūti tas, protams, nebija, jo tradicionālajā angļu manierē šī sezona sastāvēja no nieka 7 sērijām, no kurām katra ir īsāka par 25 minūtēm. Līdz ar to kopumā "Spaced" 1.sezona ir tikai nedaudz garāka par standarta pilnmetrāžas filmu.

Kā rīkotos tu - vai tu piecpadsmit gadus vēlāk dotos apciemot savu bērnības dienu mīlestību, lai noskaidrotu, vai viņas augums tevi dara traku tāpat kā senajās dienās? Vai arī tu atturētos no kārdinājuma apskatīties, par ko viņa pārvērtusies šo gadu laikā, tā vietā labprātāk dzīvojot atmiņās un (daļēji seksuālās) fantāzijās?

Stāsts ar "Belle Toujours" ir pavisam dīvains. Sāksim jau ar to, ka šī filma, kuru uzņēmis neapšaubāmi slavenākais portugāļu kinorežisors (nekas, ka nevienu viņa filmu līdz šim redzējis nebiju), ir turpinājums vienai citai filmai, kuru es gan redzējis esmu. Runa ir par Luisa Bunjuela "Belle de jour". Jā - šis ir turpinājums teju vai 40 gadus vecai filmai, kuru uzņēmis pavisam cits režisors pavisam citā valstī. Patiesībā vienīgais vienojošais elements starp šīm abām filmām ir Mišels Pikolī - aktieris, kas vienu un to pašu lomu spēlē abās divās filmās, proti, viņš ir Anrī Isons, kurš oriģinālajā filmā bija Katrīnas Denēvas vīra labākais draugs. Tagad ir pagājuši 38 gadi un Isons, nejauši ieraudzījis Severīnu Serizī (kuru šajā filmā Denēva nespēlē - lai arī iepriekš viņa piedalījusies vairākos M. de Oliveiras darbos - šoreiz Severīnu atveido Bulle Ogier, kura arī ievērojama ar lomu vienā no Bunjuela filmām - "Buržuāzijas valdzinošajā šarmā"), sāk šai sievietei sekot, lai varētu ar viņu izrunāties par sāpīgajām tēmām - tām pašām, kas norisinājās 38 gadus iepriekš.

Ir dažādas teorijas, kā radīt īpaši zemas kvalitātes kinofilmu. Daži eksperti uzskata, ka vissliktākas filmas sanāk, tajās jebkādā veidā iesaistot Parisu Hiltoni. Citi tikām apgalvo, ka drošs ceļš uz mēslaini ir nodrošināts, izvēloties par filmas žanru "tīņu komēdija". Vēl citi kā labāko risinājumu iesaka ļaut ambīcijām būt 100 reizes lielākām par iespējām. Tomēr vairums atzīst, ka īpaši labas iespējas radīt nekam nederīgu filmu rodas tad, kad tās veidotājiem nav ne mazākās sajēgas, kādu īsti filmu viņi veido un kāpēc viņi to vispār dara.

Šī Paragvajas filma ir viens no tiem kino darbiem, kas skatītājus spēj diezgan pamatīgi polarizēt. Un nekas, ka tās saturs nav diez ko pretrunīgs vai kādam nopietnas pretenzijas radošs. Vienkārši tu vai nu spēj pieņemt šādu filmu vai nespēj.

Pirms neilga laika skatījāmies "Caotica Ana", un šī filma man radīja vēlmi iepazīt vēl kādu no Hulio Medema režisētajām filmām. "Polārā loka mīlnieki" ir viņa otrā slavenākā filma aiz "Lucia y el sexo", kuru arī kaut kad plānoju noskatīties.

No visām filmām par "Drakulu" Kopolas veikums droši ir visslavenākais, un es īsti nesaprotu, kāpēc neatcerējos, ka biju to redzējis. Ar pirmajām 5 sekundēm pietika, lai saprastu, ka šī filma ir redzēta un ka tā savulaik šķita laba. Ja nu kas ir jāpiezīmē, tad ir šai filmai viens būtisks trūkums - Kianu Rīvss, kas spēlē Džonatanu Hārkeru, ir diezgan garlaicīgs anti-varonis, kura gaitām sekot nav diez ko aizraujoši. Balkus patiešām spīdošo aktieriem - Gerijs Oldmens, Vinona Raidere, Entonijs Hopkinss, savā ziņā - pat Toms Veitss trakā Renfīlda lomā - Kianu izskatās pēc tāda liela naiva puikas, kas nejauši iemaldījies filmēšanas studijā. Kāds lai viņš arī nebūtu smukulis un sieviešu mīlulis "Speed" un "Matrix" dēļ, bet nav viņš labs aktieris, nav, un tur tu neko nepasāksi. Līdz ar to nav par ko brīnīties, ka ekrāna ķīmija starp Oldmenu (Drakula) un Raideri ir tiešām lieliska, kamēr ar Rīvsu Raiderei kopā nav pat vienas jēdzīgas ainas (patiesībā viņiem arī vispār kopīgu ainu ir baisi maz).

Beidzot tiku pie kādas Bulgārijas filmas - 2008.gadā tapušās "Zift", kuru Bulgārija izvirzīja kā savu kandidatūru Oskaram par labāko ārzemju filmu. Līdz fināla devītniekam šī filma gan netika, tomēr jāatzīst, ka manā izpratnē tā būtu cienīga tikt uzslavēta.

Šī ir viena no tām filmām, ko man iepriekš būtu bijis ļoti daudz iespēju noskatīties un kuru es tomēr līdz pat vakardienai redzējis nebiju (kā nekā tā bija viena no droši vien mazāk kā 10 filmām, kas atrodama manu vecāku VHS krājumā). Un droši vien - labi ka tā, jo droši vien iepriekš man šī filma nebūtu šķitusi pieņemama - mana puritāniskā audzināšana un regulārie baznīcas apmeklējumi līdz pat nesenam laikam man liedza izbaudīt mākslu, kuras morāle ne gluži atbilda Romas katoļu baznīcai pieņemamajai. Ok, te es, protams, mazliet meloju, bet tā ir tiesa, ka mana attieksme pret "tikumu" mākslā kaut kad (nezinu - kādos apstākļos) piedzīvoja zināmas pārmaiņas, un līdz ar to nākas arī pārskatīt šādas tādas vērtības.

Turpinu iepazīt Jana Sverāka filmas, un jāatzīst, ka šoreiz viņš man sagādāja daudz mazāk pozitīvu emociju nekā ar "Koļu" un "Taras pieņemšanu". "Pamatskola" ir šī režisora otrā filma, un pirmā, ar kuru viņš ieguva zināmu popularitāti arī ārpus dzimtās valsts robežām. Tā stāsta par mācību gadu kādā Prāgas skolā pirmajā gadā pēc 2. pasaules kara beigām. Filmā paralēli risinās vairākas sižeta līnijas, no kurām centrālā (iespējams) ataino viena skolnieka ģimeni. Šis skolnieks ir Eda - tievs un ne pārāk veselīgs puika, par kuru viņa māte ir konstanti satraukusies, jo Edas vecākais brālis nomira vēl būdams pavisam mazs uzkāpšanas uz sarūsējušas naglas dēļ. Eda pats tikām ir nebēdnis, kā gandrīz visi viņa klasesbiedri, kuri augot kara apstākļos nav tikuši sevišķi labi disciplinēti un ar savu nevaldāmo uzvedību pat noveduši līdz trakonamam savu skolotāju. Zināma kārtība skolā parādās tikai tad, kad par skolotāju kļūst Igors Hņizdo - izskatīgs vīrietis, kas stāsta esam bijis partizāns un cīnītājs pret nacismu (vai viņš tāds patiešām ir bijis, tas jau cits jautājums). Šim harizmātiskajam skolotājam izdodas iekarot zēnu cieņu. Taču paša Hņizdo raksturā arī ir savas problēmiņas - ne velti viņš nosūtīts uz šo skolu par sodu pēc tam, kad viņam bijušas kādas problēmas ar meitenēm iepriekšējā skolā. Labi vēl, ka šeit viņš tiek pielikts pie darba zēnu klasē.

Savulaik es uzskatīju Džimu Keriju par vienu no visu laiku izcilākajiem komiķiem un tagad ne bez iemesla par to kaunos. No otras puses - ja es varēju "Modern Talking" dēvēt par labu grupu, kālab lai es būtu kritizējis Džimu Keriju? Turklāt atšķirībā no Dītera Bolena un Tomasa Andersa viņš savas karjeras laikā ir piedalījies arī ļoti labos projektos - tādos kā "Truman show", "Eternal sunshine of the spotless mind", "Man on the moon". Protams, tas nebūt nenozīmē, ka no viņa jaunākās filmas - "Yes Man" - es gaidīju kaut ko sevišķi iespaidīgu. Šajā filmā Kerijs atgriežas pie ļoti līdzīgas tēmas kā viņa deviņdesmito gadu komēdijā "Liar Liar", tāpat jūtams, ka scenāristi smēlušies arī no tā trauka, kurā atradās "Bruce Almighty". Kerija varonis Karls šajā filmā ir ne pārāk veiksmīgs bankas darbinieks, kura pienākums ir izskatīt kredītu pieteikumus un kurš allaž visiem ir atbildējis ar "nē". Tāpat ar "nē" viņš atbild visiem kolēģiem, draugiem un citiem cilvēkiem uz jebkādiem piedāvājumiem, jo pirms trīs gadiem viņu ir pametusi sieva un tagad viņš nav laimīgs. Protams, ja šī nebūtu filmu pasaule, pēc trīs šādas dzīves gadiem Karlam sen vairs nebūtu neviena drauga un kolēģa, kuram teikt "nē", jo man vismaz ir grūti iedomāties cilvēku, kurš spētu draudzēties ar šo personāžu. Un te pēkšņi Karla dzīvē pienāk negaidīts pagrieziens - viņš apmeklē semināru, kurā šis apņemas turpmāk atbildēt "Jā" uz jebkuru piedāvājumu, kas viņam tiks izteikts, cik stulbs lai tas arī nebūtu. Šādā veidā Karls beidzot var darīt to, ko viņš patiesībā visu mūžu ir vēlējies (jo izrādās, ka visi tie piedāvājumi, no kuriem viņš iepriekš atteicies, viņam patiesībā ļoti patīk), iepazīstas ar oriģinālu un talantīgu sievieti (ko spēlē Zūija Dešanela) un pat virzās uz priekšu savā profesionālajā karjerā.

Kolumbijas kino industriju diez vai varētu nosaukt par sevišķi ievērojamu - pēdējo simts gadu laikā šajā valstī tapusi tikai viena patiešām ievērojama filma - "Maria Full of Grace", kura būtu varējusi Kolumbijai atnest pat kādu Oskara balvu, taču Akadēmija to atzina par nepietiekami "kolumbisku" un rezultātā to arī nevarēju skatīties kā Kolumbijas filmu. Cita lieta ir ar "A ton of luck" - šī cauri un caurēm ir Kolumbijas filma un nekas, ka tā nav diez ko laba.

Šī filma mani piečakarēja tā, kā reti kam un reti kad tas ir izdevies iepriekš. Biju pilnīgi pārliecināts, ka skatīsimies vācu filmu "Before the fall", dabūju atbilstošus subtitrus. Sākām skatīties, bet personāži kaut kā visi runāja spāņu valodā. Domājām - šķiet, būsim piečakarētu un dabūjuši vāciski dublētu filmas versiju. Taču izrādījās, ka tā vienkārši bija cita filma, kuras angliskais nosaukums arī ir "Before the fall", tikai stāsta tā nevis par laiku pirms hitleriskās Vācijas krišanas, bet gan pirms pasaules gala, milzīgam meteorītam ietriecoties zemē.

"Saraband" ir droši vien vissērīgākais izcila kinorežisora karjeras nobeiguma punkts. Ne tādā ziņā, ka tu vēro kādreizēju ģēniju nolaidušos līdz nožēlojamam līmenim - taisni tādu parādību netrūkst, bet gan šī ir filma, kuru uzņemot tās režisors ir zinājis, ka tas ir pēdējais akords, punkts izcilai karjerai un atvadas no laikmeta. Un apzinoties to, ka "Saraband" vēsturē ieies kā pēdējā viņa filma, Bergmans patiešām mēģina izdarīt to, ko savas dzīves noslēgumā gribēja izdarīt Dewey Cox - radīt vienu dziesmu (filmu), kas apkopo visu tavu dzīvi, radīt filmu, pēc kuras tapšanas tev patiesībā vairs arī nevajag dzīvot. Vai būtu iedomājams, ka Bergmana pēdējā filmā varētu nepiedalīties Līva Ulmane? Nē, tas nebūtu iedomājams. Un pat vēl vairāk - savas atvadas Bergmans radīja kā turpinājumu vienai no savām (daudzuprāt) izcilākajām filmām - "Scenes from a marriage" (kuru vēl neesmu noskatījies, bet plānoju to izdarīt tuvākajā laikā), savedot kopā divus varoņus, kas nav viens otru redzējuši trīsdesmit gadus. Zinot to, ka Bergmana filmas jau parasti nav sevišķi dzīvespriecīgas, ir skaidrs, ka "Saraband" ir viens pamatīgs raudamais gabals (ne tādā ziņā, ka es raudāju - bet varētu). Filmā viss tiek pasniegts ļoti minimālistiski - bez sevišķiem plašumiem, ar četriem aktieriem (ok - pieciem, ja pieskaita Mariannas meitu), pāris slēgtām telpām, kurās norisinās gandrīz visa darbība, tā ka "Saraband" ir tuvāka teātra iestudējumam nekā kinofilmai (Zviedrijai patiesībā tā sākotnēji bija domāta kā TV filma, tomēr Amerikā piedzīvoja arī izrādīšanu uz lielā ekrāna). Un tā ir skumja līdz pēdējai robežai. Ulmanes varone Marianna dodas apciemot savu bijušo vīru Henriku viņa lauku mājā, kur tas mīt kopā ar savu dēlu un mazmeitu - čellistiem. Henriks nav vēlējies Mariannu redzēt, bet viņa tomēr ir atbraukusi.

Kā tev šķiet, cik daudz naudas ir nepieciešams, lai radītu filmu, kas prestižajā "Sundance" festivālā saņemtu balvu par gada labāko drāmu? Miljons dolāru? Simt tūkstoši? Piecdesmit tūkstoši? Šeins Keruts pierādīja, ka ar septiņiem tūkstošiem zaļo pilnībā pietiek, jo tieši šāds bija budžets šai filmai, kura savos septiņos tūkstošos pat pamanījās būt piederīga zinātniskās fantastikas žanram. Es varbūt neteiktu, ka šī ir viena satriecoši iespaidīga filma, bet - vai tu patiešām gaidītu pretējo?

Представь себе ситуацию: ты - кинорежиссёр, решивший снять фильм по книге одного французского писателя о его опыте, работая учителем в школе. Книга во Франции стала бестселлером, поэтому и принято решение о снятии фильма. Кого ты пригласишь играть роль главного героя? Не знаю, как поступил бы ты, а Лоран Кантье эту роль дал сыграть Франсуа Бежедью - автору книги. Решение уж точно неплохое, так как свыкнуться с материалом никаких проблем у актёра быть в таком случае не должно. А вот учеников играют всё же профи - хотя порою так и не кажется, и ты думаешь, что "В стенах" если не документальный фильм, то очень близко к тому. Сюжет у фильма (если это действительно можно назвать сюжетом) предельно прост - Франсуа - школьный учитель, работающий в средненькой (в лучшем случае) парижской школе преподавателем французского языка. Его класс представляет собой довольно пёструю картину, в которой место находится всевозможным народностям, социальным группам и убеждениям. Дела с классом у него идут неважно - хоть он и старается быть открытым и "добрым" учителем, многое у него не выходит, школьники в принципе его игнорируют, а он не всегда в силах держать себя в рамках дозволенного, что и приводит к конфликтам. По определению никакого ярко выраженного сюжета у фильма быть не может - это лишь документация одного года в работе учителя, не больше, не меньше. Хотя фильм и снят очень "живо" - нетрудно поверить, что дело мы имеем с реальным учителем, реальными школьниками и реальными проблемами, я бы не сказал, что фильм особо занял меня как зрителя. Я не очень понял, в чём же была суть этого повествования и что нового я должен был в этом фильме узнать. Что учителям бывает тяжко? Что социальные проблемы во Франции существуют? Нет, я не считаю, что все фильмы про школьную жизнь должны следовать популярному шаблону про доброго оригинального учителя, который отдаёт школьникам всю свою душу (вроде "Общества мёртвых поэтов"), да и второй вариант - с мерзким учителем, при виде которого все дети дрожат в ужасе - мне не слишком по душе, но лишь тот факт, что этот фильм "реалистичен", не делает "В стенах" ум завораживающим фильмом. Я ничего не имею против псевдо-документального подхода в кино, мне действительно понравилась игра как учителя, так и учеников, но сам фильм мне ничего не сказал и так и не ответил на вопрос - чем это он заслужил золотую пальмовую ветвь на "Каннах".

Nav šaubu, ka "Mašīnists" ir viena ļoti īpatnēja filma. Un viena no tās centrālajām dīvainībām ir tās tapšanas apstākļi. Cik daudz tu zini filmu, kurās amerikāņi būtu izpildītāji, bet spāņi - pasūtītāji? Līdz ar to šī ir Spānijas filma, kurā galvenās lomas (un arī režisora funkcijas) uzņemas amerikāņi. Filmēta tā gan ir Barselonā. Galvenajā lomā šeit ir Kristiāns Beils, bet pateikt, ka tas ir tas pats aktieris, kura nākamā loma bija "Betmens", tu noteikti nevarēsi. Proti, šajā filmā Beils ir tik tievs un slimīgs, ka uz viņu pat skatīties ir pretīgi. Un viņš nav arī vienīgais ne pārāk jaukā paskata personāžs filmā - Ivans, kuram zaudētu rokas pirkstu vietā piešūts kājas īkšķis.

Es nebeidzu pats sevi pārsteigt - ja tu spēj atrast kaut vienu iemeslu, kādēļ man vajadzēja skatīties šo norvēģu filmu, tu mani pazīsti labāk nekā es pats. Vienu Norvēģijas filmu jau biju iepriekš noskatījies. Šī konkrētā filma nav nedz jauna, nedz aktuāla, nedz kritiķu aprindās fenomenāli saslavēta. Un vēl to skatījos VHS Rip kvalitātē. Nemaz nerunājot par to, ka šī filma ir šaušalīgi lēna, depresīva un disturbing.

Filmā "Religulous" manā uztverē ir atrodams daudz kā tāda, kā pietrūka iekš "Zeitgeist". Tā ir filma, kura patiešām elegantā stilā parāda cilvēku muļķību un ļoti veiksmīgi nodot skatītājam savu vēstījumu. Vienlaikus tai ir arī daži trūkumi, kurus nekādi nevaru nepieminēt.

Pēc lieliskā "Koļas" nolēmu iepazīties ar Jana Sverāka daiļradi labāk un tālab noskatījos viņa jaunāko filmu "Vratne lahve" (angliskais nosaukums "Empties" - latviski laikam būtu "Taras pieņemšana"). Tajā Sveraks seko jau iepriekš par veiksmīgu atzītai un labi pārbaudītai receptei - atkal filmas scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs ir Jana tēvs Zdeneks, atkal Zdeneks Sveraks atveido ļoti tipisku čehu personāžu ar noslieci uz ārpuslaulības sakariem, un arī filmas morāle patiesībā ir diezgan līdzīga tai, ko deva "Koļa".

Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.

I`m writing this description in English for just one simple reason - I noticed that my profile on the MacBook doesn`t have Latvian keyboard added and I`m currently too lazy to do any changes on the computer, so I decided to write in a language that is already supported. Anyway - how many people could be interested in a pseudo-review of a film like this? Not too many, I presume.

Stāsts ap šo filmu ir garš un komplicēts. Liene to sākotnēji gribēja noskatīties "Fantāzijas filmu festivāla" ietvaros. Uz kino uz to tomēr neaizgājām, un tad nācās to iegūt citā veidā (kuru es šeit, protams, neatklāšu). Bija pāris reizes, kad to gandrīz sākām skatīties, bet atklājās dažādi iemesli, kāpēc tomēr nē. Visubeidzot pirms dažām dienām sākām jau tiešām filmu skatīt, kad izrādījās, ka tā iegūta nevis oriģinālvalodā, bet poliskā tulkojumā. Man personīgi nav nekā pret poļiem. Vienmēr esmu fanojis par Ādamu Mališu. Tomašs Sikora Arī ir labs. Un nemaz nerunāsim par Kžištofu Olivu (patiešām nerunāsim). Arī poļu kino ir labs, un es allaž esmu gatavs noskatīties kādu šīs valsts filmu. Bet skatīties amerikāņu filmas poļu valodā ar angliskiem subtitriem - tas jau man ir par traku. Rezultātā skatīšanās tika atlikta, un tikai 26.martā beidzot izdevās šo filmu noskatīties.

Ja godīgi, man nav īstas skaidrības, kā tas sanāca, ka tāds čehu kino (un ne tikai kino) cienītājs kā es līdz šim nebiju redzējis "Koļu" - vienu no tikai trīm Čehijas (un Čehoslovākijas) filmām, kas saņēmušas Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Faktiski plāna skatīties tieši šo filmu man arī šoreiz nebija, taču caurskatot S. datoru, izrādījās, ka tā ir vienīgā tur atrodamā filma, kura atbilda virknei kritēriju:

"Role Models" ir viena no tām komēdijām, pret kurām mana attieksme "pēc noklusēšanas" ir iespējami atturīga. Un te galvenā vaina gulstas uz Šona Viljama Skota līdzdalību. Nē, es negrasos noliegt, ka savulaik noskatījos teju vai visas šī aktiera filmas, bet tās nav manā atmiņu klāstā pašas prestižākās - proti, sevišķi lepoties ar savu pagātnes aizraušanos ar šādām filmām es kaut kā negrasos. Varbūt tas pats "American Pie" nav tik slikts, kā to reizēm mālē, bet būsim reālisti - smalku humoru tajā meklēt ir ļoti nelietderīgi. Un tad vēl Šona V-Skota partneris šajā filmā ir Paul Rudd - viens no galvenajiem "Džūdas Apatova bandas" pārstāvjiem. Tomēr kritiķu atsauksmes par šo filmu bija gana slavinošas, lai es tomēr noriskētu un dotu tai iespēju mani pārliecināt, ka būšu maldījies.

"Choke" atbilstoši reklāmas materiāliem ir filma "from the author of Fight Club". Un šis nav tikai tukšs sauklis - tās pamatā patiešām ir Čaka Palančuka tāda paša nosaukuma romāns. Protams, tā kā es arī Fight Club neesmu iepazinis grāmatas formātā, ne man spriest, vai tas ir kaut kā rādītājs vai nav.

Denisa Ganzela filma "Die Welle" nestāsta par to tēmu, ar ko man tās nosaukums radīja pirmās asociācijas - proti, ar vācu mūzikas 80.gadu jauno vilni - Nenu, Alphaville, Falco, Pēteru Šilingu, Trio utt. Tā vietā filma ir veltīta kādai tēmai, kura Vācijā arīdzan nav gluži mazpopulāra - autoritārismam. Proti, jautājumam, vai mūsdienu Eiropā ir iespējama autoritāru/totalitāru sistēmu veidošanās, līdzīga kā tā bija pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Protams, filmas secinājums - jā, kaut kas tāds ir visnotaļ iespējams, nav nekas pārsteidzošs, bet veids, kādā filma līdz šim kopumā triviālajam secinājumam nonāk, ir pietiekami aizraujošs.

Slovēņu filma "Odgrobadogroba" jeb "Gravehopping" neizrādījās gluži tāda, kā es to biju domājis. Pēc apraksta es biju gaidījis no tās traku melno komēdiju Emira Kusturicas gaumē, taču praksē tā izrādījās ievērojami rāmāka un klusāka. Lai gan par to rāmumu vēl var pastrīdēties. Tās darbība norisinās kādā ciematā (vai mazpilsētā), un galvenais filmas varonis ir vīrs, kura profesija ir teikt bēru runas. Un kā var spriest pēc filmas, par spīti no šīs apdzīvotās vietas nelielajam izmēram, darba šim vīram netrūkst. Jau viņš pats ir gana kolorīts tipāžs, bet cilvēki viņam apkārt lielākoties ir vēl īpatnējāki. Piemēram, viņa māsa, kurai ir visai īpatnējas attiecības ar viņas vīru - kruto jākli. Vai viņa otra māsa, kura ir nedaudz garīgi atpalikusi. Un viņa tēvs, kas vairākus pēdējos gadus kopš savas sievas nāves to vien dara, kā mēģina uztaisīt pašnāvību, bet katru reizi neveiksmīgi. Kaimiņš, kur guļ ar atpalikušo māsu un cauru dienu "tjūnē" savu mūžveco vabolītes izmēra auto. Vēl viens kaimiņš, kurš lien mucā, lai uzstādītu jaunu personīgo rekordu atrodoties zem ūdens. Jauna sieviete, kurai ir noslieces uz mazohismu un īpatnējas attiecības ar pašas tēvu. Tā varētu arī turpināt.

Patiesībā neesmu īsti drošs, ka šo filmu atbilstoši manis paša noteiktajiem principiem varu pieskaitīt pie Malaizijas kino, jo reāli 1962.gadā Malaizija vēl nebija kļuvusi par neatkarīgu valsti (turklāt - tieši šāda nosaukuma), taču uzskatīt to par Singapūras filmu (kā to definē IMDb) nešķiet pareizi - it īpaši ievērojot to, ka P.Ramlee tiek uzskatīts par izcilāko Malaizijas kino personību, un arī Wikipedia šo filmu definē kā Malaizijas kino produktu. Un vispār - pārmērīgs formālisms ne pie kā laba nenoved.

Zemei uzbrūk citplanētieši, kuru mērķis ir atbrīvot šo planētu no galvenajiem parazītiem - cilvēkiem, un dot planētai jaunu iespēju attīstīties. Svešās civilizācijas vēstnesi un pavēles izpildītāju Klaatu sašauj kāds pastulbs militārists. Vai cilvēce (jeb konkrētāk - viena konkrēta sieviete) spēs pārliecināt Klaatu, ka mēs tomēr esam dzīvošanas cienīgi?

Īsu ieskatu šīs filmas sižetā paņemšu no kāda IMDb lasītāja komentāra: "We learn disjointed information about the lives of the people we encounter in our way: Maata is the electrician who knows little about his job; Khatra is the orphaned boy who finds his shelter under Maata`s protection; Abdallah is the son that decided to visit his mother before emigrating to Europe, frustrated by his rootless past; Nana is the local prostitute who lost a daughter from a failed relationship; Tchu is the corner`s dealer of useless objects, trying to integrate in the distorted web of this deserted place. None find happiness in this exile before the voyage, and yet "maybe waiting is actually happiness".

Par šo filmu ir iespējami vismaz trīs viedokļi, katru no kuriem es iespēju robežās mēģināšu pamatot.

Fantāzijas filmu festivāla ietvaros noskatījāmies "Tokyo!" - trīs īsfilmu apkopojumu, kuru katru veidojis patiešām ļoti respektabls režisors. Dīvaini bija skatīties Japānas kino ar latvisku tulkojumu - vispār pēdējos gados tik maz ir sanācis skatīties filmas, kas tulkotas latviski, un tik ļoti pierasts pie tā, ka jebkuras man nezināmas valodas filmas ir jāskatās oriģinālā ar angļu subtitriem, ka pirmās minūtes man pat bija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem (ja kas - pārmērīgi labu uztveri traucēja arī apstāklis, ka tulkojums šķiet tapa "live" apstākļos, kas nozīmēja, ka brīžiem tulkojums bija par ātru, brīžiem - par lēnu, un brīžiem tā nebija vispār).

Romantiskā komēdija "Dedication" sava žanra ietvaros var lepoties ar virkni asprātīgu gājienu un par spīti diezgan negatīvajai attieksmei, ko tā saņēma no kritikas puses, tā nav slikta filma. Bet vienlaikus tā būtu varējusi būt daudz labāka filma. Filmas sākumā mēs iepazīstamies ar Henriju Rotu un Artūru Plenku - diviem dažādām paaudzēm piederošiem vīriešiem, kuri ir ļoti labi draugi un kuri abi neizceļas ar pārmērīgi simpātiskiem raksturiem. Tā kā viņi abi ir diezgan draņķīgos finansiālos apstākļos, viņi izlemj radīt grāmatu bērniem, jo šajā literatūras novirzienā, kā zināms ir visvairāk naudas (vai arī nav - whatever). Kinoteātrī skatoties kādu porno filmu, viņiem rodas arī apgaismība par to, kas tad būs viņu grāmatas galvenais varonis - protams, ka tas būs bebrs, kuru nosauc par Mārtiju. Kāpēc bebrs - droši vien skaidrs. Grāmata izdodas patiešām veiksmīga, taču tad Rūdijs - vecākais no diviem vīriešiem - nomirst. Rots to diezgan smagi pārdzīvo, jo Rūdijs bija vienīgais cilvēks, ar kuru viņš kaut kā varēja sadzīvot - jo pats Rots ir viens sasodīti nejauks tipāžs, kuram nav ķeselē ilgi jāmeklē kāda riebīga frāze, ko izspert, lai izvestu savu sarunu biedru no pacietības. Un tad sākās romantiskā komēdija - stāstā iesaistās jaunā ilustratore Lūsija, kurai vajadzētu aizstāt Rūdiju grāmatas par Mārtiju turpinājumā - jo Rots grāmatai tikai rakstīja tekstus, kamēr ilustrācijas veidoja Rūdijs. Un tālākais ir diezgan paredzams, un lielā mērā filma zaudē savu sākotnējo šarmu. Nav jau brīnums - kamēr mirušo Rūdiju spēlēja lieliskais Toms Vilkinsons, Lūsija = Mendija Mūra. Ja tu pēkšņi nevari atcerēties, kādās filmās tu šo aktrisi būsi iepriekš redzējis, varu pieminēt divas svaigākās - "Licence to Wed" un "Because I Said So". Tīri informācijai - abas šīs filmas novērtēju zem 4.0 - un tas neko labu neliecina. Turklāt Mūra ir zināma arī kā dziedātāja (arīdzan - ne sevišķi laba), līdz ar to ir tikai dabiski, ka viņa arī šo filmu nedaudz uz leju novelk, un uz beigām filma kļūst diezgan klišejiska un tradicionāla. Bet tai tāpat ir pāris lielu plusu - pirmkārt, atraktīvā maniere, kādā tā tiek pasniegta. Tempu maiņas, nedaudz šīzīgi kadri un galvenais varonis, kas sarunājas ar savu mirušo draugu dažādās absurdās vietās un situācijās - tas viss kopumā dara "Dedication" par diezgan interesantu filmu, turklāt tai ir patiešām ļoti labs skaņu celiņš, par ko parūpējušies indīrokeri no "Deerhoof".

Vienu Irānas filmu biju jau iepriekš noskatījies, tā ka sevišķi nekas mani nespieda otro reizi ielūkoties šīs valsts kinematogrāfā, taču Movielens prognozēja, ka man šī filma varētu patikt, tālab izlēmu - kāpēc ne?

Ar klasisko melnbaltās ēras filmu skatīšanos visbiežāk man sevišķi labi nevedas - gan tādēļ, ka man pašam pret tām ir zināmi aizspriedumi (apzinos - nepamatoti), gan tādēļ, ka vēl grūtāk ir pierunāt šādas filmas skatīties citus. Tādēļ nav brīnums, ka slavenākā Andžeja Vaidas filma "Pelni un dimanti" savu skatīšanās laiku gaidīja diezgan ilgi, tomēr beidzot tas pienāca, un varu teikt tikai vienu - wow!

Šo filmu Movielens man piedāvāja kā vienu no labākajām rekomendācijām, taču kaut kāda iemesla dēļ es ilgi nevarēju saņemties to skatīties. Šķiet, ka vaina bija subtitros, kuri nepatika Bsplayer un kuri arī ar VLC strādāja visai īpatnēji - proti pēc subtitru nolasīšanas filma neļāvās nopauzēties. Dīvaina parādība, ko citur neesmu novērojis, bet ne par failu specifiku vēlos izvērsties šajā aprakstā.

Man kopš laika gala ir patikušas gan "whodunit" stila detektīvfilmas (ja tās labi realizētas), gan šādu filmu parodijas (ja tās labi realizētas, kā piemēram "8 sievietes"), un "Murder by Death" ir diezgan tipiska šī žanra parodijfilma, kurā tradicionālā lauku mājā, kurai noslēgta visa pieeja, sapulcējas pieci pasaules labākie detektīvi, lai saskartos ar nebijušu izaicinājumu - noskaidrotu, kurš šajā mājā pusnaktī pastrādās slepkavību, nogalinot kādu cilvēku ar 11 (vai 12, nav svarīgi) naža dūrieniem mugurā. Šo detektīvu vidū ir parodijas par visiem klasiskākajiem literārajiem detektīviem - sākot ar variāciju par tēmu Erkils Puaro un beidzot ar standarta netīri runājošo amerikāni, kas līdzinās Semam Speidam. Jāatzīmē, ka šīs filmas aktieru vidū ir divi visnotaļ ievērojami personāži:

Beidzot var oficiāli (vismaz līdz kārtējai negaidītajai projekta atdzīvināšanai) teikt, ka lieliskajam animācijas seriālam ar nosaukumu "Futurama" ir pielikts punkts. Pēc katastrofāli sliktās Bender`s Game pat tāda Futuramas fana kā manas cerības, gaidot jaunāko Futuramas filmu, nebija diez ko augstā līmenī. Tas tomēr ir neapstrīdami, ka labākos laikus šovs piedzīvoja tolaik, kad tā sērijas bija 22 minūtes garas un ka pilnmetrāžas formātu tas tā arī īsti nespēja sagremot. Arī "Into the wild green yonder" kopumā ir drīzāk neveiksme, nekā sasniegums, taču salīdzinoši ar iepriekšējo filmu tas tomēr ir un paliek solis pareizajā virzienā.

Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

"Stambulas stāsti" ir Turcijas pienesums manā pēdējā laikā ne pārāk aktīvajā pasaules kino projektā. Dīvainā kārtā atklāju, ka par šo filmu biju aizmirsis uzrakstīt. Ievērojot to, ka šī filma man atmiņā diži labi nepalika, tas nebija gudri darīts. Patiesībā tā nebija gluži slikta, lai gan vilšanos tā man tomēr sagādāja. Atbilstoši Wikipedia aprakstam, tā ir tāds kā īsfilmu apkopojums, kur pieci dažādi ievērojami turku režisori izstāsta kādu stāstu no Stambulas dzīves, kaut kas līdzīgs kā "Paris, j`taime", turklāt katrs no šiem stāstiem ir sava veida alegorija par kādu slavenu pasaku.

Filmas reklāmas rullītī "Hamlet 2" tiek nosaukts par 2008.gada "Napoleon Dynamite". Vai šāds apzīmējums būtu saucams par komplimentu, tas, protams, ir katra paša ziņā. Jāatzīst, ka savs pamats šādam apgalvojumam ir, un daļēji arī tādēļ, ka īsti drošs, vai šī filma ir laba vai slikta, es neesmu. Un patiesībā šī, iespējams, ir arī viena no tām filmām, kuru sakarā nav īsti svarīgi zināt, vai tā ir laba vai slikta. Tā vienkārši IR, un ar to ir pietiekami.

Jāatzīst, ka savā ziņā "Elegy" ir viena stipri "creepy" filma, kuras skatīšanās VAR radīt nelabumu. Proti, filmā redzamās tuvības ainas starp Bena Kingslija un Penelopes Krusas varoņiem nav domātas vājām acīm. Salīdzinoši iepriekš redzētais "Timecrimes" ar šķērēm plecā un atbaidošo galvenā varoņa brūci bija tīri maigs. Kā nekā Kingslijs ir par Krusu savus 30 gadus vecāks un šajā filmā netika veikti nekādi mēģinājumi viņa vecumu apslēpt (kā tas bieži notiek Džeka Nikolsona vai tā paša Ala Pačino gadījumā - Kingslijs šeit nebija domāts kā jauns un pievilcīgs). Deivids Kepešs ir diezgan tradicionāls ne pārāk simpātisks augstskolas pasniedzējs, kura dzīves pamatnodarbe ir laiku pa laikam pārgulēt ar kādu savu bijušo studenti (te gan veidojas zināma nekonsistence, jo viņam ir arī epizodiska "fuck buddy", kas gan arī ir bijusī studente, bet ar kuru viņam sakars ir jau 20 gadus, un kura nez kādēļ līdz šim laikam nav nojautusi to, ka viņš viņu pastāvīgi krāpj arī ar citām bijušajām studentēm). Ja kas - šī filma ir balstīta uz Filipa Rota grāmatas, kas liek domāt, ka oriģinālversijā lielāks uzsvars varētu būt likts uz galvenā varoņa piederību ebreju tautai (filmā tas nekādi netiek akcentēts). Nu jā, un tad viņiem veidojas sakars, kurā neiztrūkst pāris visai banālas un filmām klišejiskas detaļas, bet ar to varētu rēķināties. Tradicionāli Rotam (jo viņa klātbūtne filmā ir diezgan jūtama) varoņu seksuālā brīvība ir pietiekami augstā līmenī, un par gluži tikumisku es šo kino eposu nenosauktu. Skatīties to kopumā bija pietiekami interesanti un dažam labam (ko nesaukšu vārdā) pat izdevās ar to pārtraukt bēdīgi slaveno Y sēriju (tādā veidā es apzīmēju savā datubāzē, ka kāds no filmas skatītājiem tās laikā iemidzis). Nekā izcila, nekā satriecoša, nekā tāda, ko atcerēties pēc gadiem, un tā pat nav šī gada labākā Penelopes Krusas filma, bet bija ok. Ja kas, sava līdzība šeit bija arī ar otru Izabella Koisē filmu, ko esmu redzējis - "My Life Without Me" (par kuru stipri maz atceros, kas liek domāt, ka arī "Elegy" varētu piemeklēt līdzīgs liktenis).

Šķiet, ka spāņiem un spāņvalodīgajiem ir diezgan raksturīga nosliece veidot drūmas fantastikas filmas ar šausmu elementiem, un "Laika noziegumi" ir viena no šādām filmām. Man personīgi šādas filmas patīk to noskaņas dēļ un šajā gadījumā mani nepavisam netraucēja filmas pārmērīgā paredzamība (jo sižetu uz priekšu tiešām bija diezgan viegli nojaust), taču lielisks bija viss tās pasniegšanas veids - vienas un tās pašas ainas mēs vairākkārt redzam no cita skatpunkta, atklājot vairāk informācija par vienu vai otru situāciju. Filma ir ļoti piezemēta un nerada baigās zinātniskās fantastikas filmas iespaidu - tāds vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš apstākļu sakritības dēļ nonāk dažas stundas pagātnē un ir spiests darīt visu no sevis atkarīgo, lai atbrīvotos no liekajiem sevis eksemplāriem. Iespējams, ka šāds apraksts izskatās diezgan bezjēdzīgs un jāatzīst, ka šī filma nav konfekte acīm - tā ir brīžiem asiņaina, brīžiem brutāla un ne visu laiku pārmērīgi loģiska. Lai gan no otras puses ar loģiku tur varētu viss būt vairāk vai mazāk kārtībā - pieņemot, ka ja ir zināms, kas notiks 3. solī, varonim reāli nav brīvās gribas, kā rīkoties 2.solī, jo tikai šādā veidā var nodrošināt to, ka vispār viņš līdz šim 2.solim nokļūs. Labi, necentīšos tagad skaidrot, kā es saprotu šīs filmas pamatproblēmu, bet atzīmēšu, ka man filma patika. Tā varbūt nav gluži tāda līmeņa šedevrs kā "The Orphanage", bet cilvēkiem, kam kopumā patīk šāda stila filmas, noteikti rekomendēju arī "Timecrimes".

Īpašu plānu skatīties otro instalāciju "Ādamsu ģimenes" sāgā man, protams, nebija, taču ja jau televīzijā pie Lienes vecākiem to rādīja, nācās vien noskatīties. Kaut kad ļoti senos laikos es šo filmu, protams, biju redzējis, taču par to pārliecība man neradās uzreiz tās skatīšanās procesā. Laikam jau tāpēc, ka mēs to sākām skatīties ne no sākuma, bet gan apmēram no vidus, kas rezultātā mēs neredzējām atpazīstamo daļu no šīs filmas (vecāko bērnu mēģinājumus nogalināt mazuli). Tālāko daļu - bērnus vasaras nometnē un auklīti - tēvoča Festera jauno sievieti mēs redzējām gan.

Es esmu Ernesto "Če" Gevaras fans. Varbūt ne gluži akls un maniakāls, bet tomēr fans. Taču šajā ierakstā es negrasos pamatot (attaisnot) savu attieksmi pret šo cilvēku, bet gan tikai pastāstīt par šo filmu.

Terija Džonsa dokumentālu raidījumu cikls (no 3 raidījumiem) "Antīkie izgudrojumi" lielākoties patiešām stāsta par antīko laiku izgudrojumiem, par kuriem mūsdienu cilvēks varētu domāt, ka tie ir kaut kas patiešām nesens. Raidījuma sērijas katra veltīta atsevišķai tēmai - pilsētām, seksam un karam. Jāatzīst, ka es biju no šiem raidījumiem gaidījis kaut ko vairāk. Proti - citos Džonsa raidījumos man patiešām nācās uzzināt daudz jauna un pārsteidzoša, turklāt tur viņš reāli atspēkoja populārus mītus, kamēr šeit lielākoties visi viņa apgalvojumi vai nu ir pārspīlējumi vai arī, ja tie tādi nav, to saturs ir stipri triviāls. Nē, reizēm patiešām bija interesanti uzzināt, kā senie romieši darīja šo vai to (un tas par spīti tam, ka "Barbaros" Džonss romiešus kritizēja no panckām ārā, apgalvojot, ka visus savus "izgudrojumus" viņi nozaga citām tautām), bet interesanto faktu procents patiešām bija diezgan zems. No daļas par pilsētām man laikam vislabāk atmiņā palika romiešu "taksometrs" un apgalvojums, ka Romā jau bija pazīstams kaut kas stipri līdzīgs hamburgeram. Seksa daļā Džonss diezgan labi slavināja visādus iezemiešu kontracepcijas līdzekļus, bet tur gan šķiet, ka viņa slavas dziesmas lielākoties bija visai tukšam vējam adresētas - vienīgais, kas patiešām bija labs, bija antīkais grūtniecības tests, kurā tāpat kā mūsdienās izmantoja urīna sārmu līmeni (vai ko nu tur izmanto grūtniecības testos, nav jau gluži tā, ka es tādus veiktu katru dienu un līdz ar to būtu liels eksperts). Pēdējā daļā par karu man vislabāk patika arbaleta attīstības vēsture (lai gan tas laikam tomēr pieder Viduslaikiem un nevis "ancient" laikiem). Taču kopumā raidījumi nebija sevišķi labi - pārāk daudz tajos bija izteiktas gumijas stiepšanas, un vienīgais, kas mani kā vecu un rūdītu paitonistu reizēm iepriecināja, bija tradicionālais Džonsa humors. Par to viņam pāris plusiņu. Bet kopumā šis ne tuvu nav viņa labākais vēsturiskās tēmas cikls.

Uff! Beidzot esmu noskatījies visas "kreiso" kategoriju Oskariem nominētās filmas. Saki man godīgi - vai tu skatītos filmu tikai tāpēc, ka tā saņēmusi nomināciju par labāko skaņu celiņu? Es arī atbildētu "nē", taču pēc līdzīga (par labāko dziesmu) pagājušogad skatītā "Once" izrādījās ļoti, ļoti laba filma. Tā ka zināt nekad nevar.

Līdz ar šo filmu esmu paveicis būtiskāko "pirmsoskaru" sezonas uzdevumu - noskatījies visas svarīgākajās kategorijās nominētās filmas. Kopumā man atlikušas vēl 5 ieplānotās filmas - "Defiance" un četras citvalstu lentes (no kurām divas gan nav vispār vēl dabūnamas).

"Valsis ar Baširu" atbilstoši daudzu prognozēm ir galvenais pretendents uz šīgada Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Zinot dažādu balvu ceremoniju diezgan augsto politizāciju, filmas iespējas patiešām saņemt Oskaru gan nešķiet sevišķi augstas, taču vērts ievērot to, par ko rakstīšu turpmākajos teikumos, pirms spļaut filmai virsū un saukt to par draņķīgu teroristiskas propogandas gabalu. Šī filma, kas vēsta par notikumiem Izraēlas-Libānas karā, nav nekāds Izraēlas smadzeņu skalotāju brigādes darba auglis, gan visai kritisks skatījums uz šo militāro konfliktu, un līdz ar to faktiski šī filma ir vairāk pret Izraēlu nekā par to, līdz ar to tas, ka kāds izsakās labi par šo filmu, automātiski nenozīmē, ka šis kāds katru dienu brokastīs nograuž kādu palestīniešu bērnu.

Lai arī "Snatch" un "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" bija patiešām lieliskas filmas, no Gaja Ričija jaunākā darba - "Rocknrolla" - es neko dižu negaidīju. Kā nekā laulība ar Madonnu, pāris neveiksmīgi pēdējie projekti un fakts, ka Ričijs atgriezies pie savu pirmo filmu tematikas - Londonas bandītiem - neko pārmērīgi satriecošu gaidīt neliek. Un rezultātā manis kā skatītāja priekšā stājās mūžīgais jautājums - vai jaunākais AC/DC albums ir labs? Tādā ziņā, ka tas ir tāds pats kā visi iepriekšējie, bet tagad brāļi Jangi ir vecāki. Gaja Ričija filmas arī visas balstās uz vieniem un tiem pašiem akordiem un tām pašām liriskajām tēmām, un līdz ar to "Rocknrolla" ir vesela virkne elementu, kas cieši sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem.

Interesanti, ka kritiķu aprindās "A Mighty Wind" tiek uzskatīta par labāko Kristofera Gesta projektu kopš "This Is Spinal Tap" (kurai viņš gan, kā zināms, nebija režisors), atgriešanos pie mūža labākās formas utt. Taču man radās gluži pretējs iespaids - ka no viņa pašrežisētajām parodijdokumentālajām filmām šī konkrētā ir vismazāk interesanta. Tā vēsta par to, kā trīs savulaik populāras sešdesmito gadu folkmūzikas grupas apvienojas, lai piedalītos koncertā sava kopīgā menedžera piemiņai. Filmā piedalās praktiski visi tradicionālie Gesta filmu aktieri (un arī vairāki cilvēki no "Spinal Tap"), taču šoreiz viņu līdzdalība ir stipri vien bezzobaina un nesmieklīga. Un kur ir šīs filmas problēma? Visvairāk tā slēpjas tajā, ka filmas "varoņi" nav īsti apsmiešanas vērti. Citās filmās ar Gesta piedalīšanos viņa satīras mērķi bija jēdzīgi - vai tie būtu mūžīgi stilu mainoši līdzi laikam metālisti kā tas bija "Spinal Tap" gadījumā, personīgā ego pārņemti suņu audzētāji iekš "Best in Show", par Oskariem sapņojoši aktieri no "For Your Consideration" vai nemotivēti pēc slavas tiecošies ciemata mūzikla veidotāji iekš "Waiting for Guffman". Tikām "A Mighty Wind" personāži lielākoties ir skumji, un patiesībā ir skaidrs, ka Gests par viņiem arī sevišķi nemēģina smieties. Faktiski no trim "grupām", kas parādās šajā filmā, komiski ir vienīgi "The New Main Street Singers" - grupas rīmeiks ar nesaistītiem dalībniekiem, kas tikai izmanto vecās grupas vārdu. Savs humors ir, protams, arī filmas dziesmās, taču:

Daudz kur man nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes par šo dokumentālo filmu, un te nu jāsaka - pamatoti.

Tā nu sanāca, ka "Dzelzs vīru" es skatījos divos piegājienos. Pirmajā iterācijā sākām skatīties filmu četratā (+Liene, Sergejs, Marina), taču pēc apmēram 30 minūtēm es aizgāju līmēt griestus un līdz ar to viņi filmu noskatījās bez manis. Tiesa, sevišķi es to nenožēloju, jo pirmā pusstunda mani pārliecinājusi par šīs filmas kvalitāti nebija - nekādi man neizdevās saprast, kāpēc "Iron Man" būtu viena no gada labākajām filmām. Taču kad izrādījās, ka tā saņēma divas Oskara nominācijas, un tādā veidā Iron Man atgriezās manos plānos. Un tātad es šo filmu tomēr pabeidzu skatīties. Un tā man nesāka šķist satriecoši labāka kā pēc pirmajām 30 minūtēm.

Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.

Ir filmas, no kurām es neko lielu negaidu, un līdz ar to tās man arī nesagādā vilšanos. Piemēram, "Wanted" vai "Zack and Miri Make a Porno". Un ir filmas, kas mani pa īstam apbēdina, un "W." ir tieši šādas kategorijas filma.

Lai arī pēc idejas Oskaru sezonā vajadzētu sanākt, ka es skatītos vienu labu filmu pēc otras, reāli sanāk, ka šīm balvām nominēto filmu vidū iezogas ne viens vien kino darbs, kas manā uztverē par labu nekādi nav nosaucams. It īpaši tas, protams, attiecas uz "kreiso" kategoriju filmām, un viena no tām ir Baza Lūrmena "Austrālija".

Pasaulē netrūkst filmu, kuras ir tik sliktas, ka par tām pat rakstīt nav vērts, tik bezjēdzīgas, garlaicīgas un trulas, ka jau filmas skatīšanās laikā tu aizmirsti, par ko tieši ir šī filma. "Wanted" nav viena no šīm filmām.

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Jau otro vakaru pēc kārtas bija dilemma starp divām potenciāli skatāmajām filmām, un jau otro reizi "The Reader" tika atlikta uz nākamo dienu. Šoreiz gan tās konkurente nebija no tās pašas svara kategorijas, bet viegla multfilma par suņuka piedzīvojumiem - "Bolt". Pēc pirmajām piecām-desmit minūtēm šis lēmums jau tika nožēlots, jo "Bolt" ievads pretēji gaidītajam vairāk par visu līdzinājās nevis kārtējai multenei par mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan animētam un vēl idiotiskākam par oriģinālo "Transporter", kur Džeisona Stethema vietā stājušies datorizēti zīmēti meitene un suns. Lieki teikt, ka tas nepavisam nav tas, ko es gaidu no labas multfilmas.

Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.

Pēc "Orangelove" noskatīšanās man bija diezgan grūti noformulēt savu attieksmi pret šo filmu vai pareizāk - to, kas tieši man tajā ne pārāk patika.

Vēl vienu dienu iepriekš es šo filmu būtu skatījies nedaudz savādāk, nekā to sanāca skatīties vakar. Trešdien tā būtu tikai kārtējā no filmām, kas varētu cerēt saņemt kādu Oskara nomināciju. Vakar vakarā tikām tas jau bija droši - "Doubt" tika nominēta veselām piecām balvām, turklāt visām - prestižās kategorijās (lai gan, protams, Violas Deivisas un Emijas Adamsas konkurence par labāko 2.plāna lomu nevar dot uzvaru abām šīm aktrisēm). Līdz ar to sanāk, ka šajā filmā visi centrālo lomu atveidotāji ir bijuši tik labi, ka ir pelnījuši Oskara nomināciju. Un trakākais - tā ir tiesa. Gan Merila Strīpa (kā vienmēr), gan Filips Sīmors Hofmans (kā vienmēr), gan Emija Adamsa (kā reti kad), gan Viola Deivisa (par kuru es neko nezinu) šajā filmā ir patiešām lieliski. Un šī ir viena no tām filmām, kas balstās uz personāžiem, nevis uz notikumiem. Ne velti tā tapusi pēc veiksmīgas lugas, un tiesa, kas tiesa, filma nav diez ko dinamiska un strauja, bet tas jau laikam ir visai prognozējami, ja darīšana ir ar drāmu, kuras darbība norisinās katoļu skolā 1964.gadā un filmas nosaukums ir "Šaubas". Šaubas šajā filmā sākas ar tēva Flinna - vietējā mācītāja - tāda paša nosaukuma sprediķi, un tās pamazām sevī ievelk arī skatītājus, kuriem nākas saskarties ar šaubām par to, vai šis stāsts ir vai nav saistīts ar pedofīliju, par to, kurš tad no diviem varoņiem - konservatīva, kokainā un ļoti paštaisnā māsa Aloīza vai progresīvais tēvs Flinns, ir pozitīvais varonis šajā situācijā. Turklāt vēl gluži iespējams, ka pozitīvais varonis ir pedofīls, bet negatīvā varone viņu vēlas atmaskot - diezgan smaga situācija, vai ne?

Visnotaļ dīvaini, ka pa vidu starp divām uz lielu naudu orientētām Dena Brauna romānu ekranizācijām Rons Hovards pamanījās uzņemt "Frostu pret Niksonu" - filma, kas gan atbilstoši Hovarda tradicionālajai pieejai varētu mērķēt uz pāris Oskariem, bet absolūti nerada "pasūtījuma Oskaru filmas" iespaidu.

Turpinot ceļot ar filmām apkārt pasaulei, esmu sasniedzis Kirgizstānu. Šo valsti pārstāvošā filma runā par tradīcijām, mīlestību pāri robežām un naidu Austrumu pasaulē, kas šoreiz konkretizēta tieši ar Kirgizstānu. Kirgīzu vīrietis Aidars jau gadiem ilgi strādā un dzīvo Parīzē, bet nule viņš ir saņēmies un ved saviem radiem atrādīt savu līgavu Izabellu. Vienīgā problēma ir tajā, ka viņa ir francūziete, bet Aidara ģimenei šādas starptautību laulības nav pieņemamas, jo puisim atbilstoši visām tradīcijām vajadzētu precēt meiteni no ciema (un ir pat viena šāda meitene, ar kuru viņam ir ļoti draudzīgas attiecības, tikai nav mīlestības). Un sakaunējies par savu pārdrošību Aidars pēc ierašanās dzimtajā ciematā radiem paziņo, ka viņam līdzi atbraukusī Izabella ir vienkārši viņa kolēģe no franču avīzes, kas raksta grāmatu par kirgīzu kultūru. Protams, to viņš var šādi darīt tālab, ka nedz kirgīzi zina franču valodu, nedz Izabella - kirgīzu valodu. Taču pamazām viņa sāk kaut ko nojaust, un tas viņu attiecības nemaz nedara labākas.

Gruzijas filma "27 nozagti skūpsti" ir ļoti īpatnēja gruzīņu drāma par pusaugu meitenes Sibillas seksualitāti un viņas vēlmi fiziski tuvināties ar kādu pieaugušu vīrieti, kura dēls tikām ir ieķēries Sibillā. Ja kas - otrā plāna lomu šajā filmā spēlē franču slavenais komiķis Pjērs Rišārs, kas šeit spēlē (neticamā kārtā) francūzi - kuģa kapteini.

Beidzot tas brīdi pienāca, kad saņēmos noskatīties "Rīgas sargus", un nule kā varu izteikt savas kritiskās piezīmes par šo filmu.

Man nācās sevi diezgan nopietni pārliecināt, ka filma par pensionētu restleri varētu mani ieinteresēt. Mani neinteresē restlings un vēl jo vairāk mani neinteresē filmas par restleriem. Es gan savulaik esmu skatījies pa NTV restlingu ar Nikolaja Fomenko komentāriem, bet šo "kultūru" es nekad neesmu sapratis un, piemēram, "Nacho libre" mani nepavisam nepārliecināja par to, ka šis "sports" būtu kaut cik interesants.

Ne katru filmu, ko es skatos, es skatos kādu sevišķu motīvu vadīts - gaidot no tās Oskariem atbilstošu kvalitāti, tāpēc ka tur piedalās kāds man īpaši patīkošs aktieris/režisors, tās radīšanas valsts dēļ. Taču katrai filmai ir iespējams šādu iemeslu atrast. Un "Igor" gadījumā varu atzīmēt, ka šeit vienu no varoņiem ir ierunājis Džons Klīzs. Jā, tas pats Džons Klīzs, uz kuru mēdzu atsaukties vietā un (galvenokārt) nevietā. Tiesa, izvēloties skatīties "Igoru", es par Klīzu biju piemirsis un filmas gaitā īsti nemaz neievēroju viņa līdzdalību (un jāatzīmē, ka pēdējos gados viņš piedalās gandrīz tikai un vienīgi nekam nederīgās filmās).

Gluži neplānoti sanāca divas dienas pēc kārtas skatīties tematiski saistītas filmas - šo un "The Visitor". Ja "The Visitor" pievērsās nelegālo imigrantu statusam ASV un viņu beztiesiskumam, tad šī filma ņem vēl šerpāk - tās galvenā varone ir vientuļā māte (kura gan tikai nupat kļuvusi vientuļa, kopš viņas no azartspēlēm atkarīgais vīrs ir savācis visu, kas savācams, no viņu kopējā treilera, un notinis makšķeres), kura apstākļu spiesta sāk pārvest caur mohauku rezervātu nelegālos imigrantus no Kanādas, un mēs kā skatītāji varam tikai iedomāties, cik draņķīga gan ir dzīve citur, ja šie cilvēki TĀDU Ameriku uzskata par Apsolīto zemi. Melisa Leo šajā filmā ir Reja - šī māte, un jāatzīst, ka viņa varētu būt viens no "reālākajiem" cilvēkiem, ko man jebkad ir nācies redzēt kino filmā - proti, viņa nevis izskatās pēc dzīves nogurušas un nelaimīgas sievietes, kas strādā sūdīgā darbā, bet IR šāda sieviete. Proti, viņa neizskatās "saģērbta par nabadzīgu sievieti" (kā tas piem., bija Miss Pettigrew Lives for a Day galvenās varones gadījumā), bet gan pēc gluži vienkāršas sievietes no ielas, kura patiešām ir iekļuvusi tādās problēmās, kādās viņa ir iekļuvusi. Līdzīgi autentiska ir indiāniete Lila (Mistija Aphema), ar kuru Reja "sastrādājas" bēgļu pārveršanā ar automašīnu pāri robežai, šķērsojot aizsalušu upi. Katrai no šīm sievietēm šajā situācijā ir pa savam plusam - Lila kā "native American" nav tik ļoti pakļauta valsts likumiem, bet Reju kā balto sievieti neviens automātiski neuzskata par noziedznieci. Taču tas, protams, nenozīmē, ka imigrantu pārvadāšana nebūtu riskants un visnotaļ nepatīkams darbs.

Nule kā esmu sācis skatīties tās filmas, kuras teorētiski varētu saņemt kādu Oskara nomināciju, bet tikpat labi varētu akadēmijas gadskārtējā statuešu dalīšanas pasākumā vispār nepieminētas. "The Visitor" kā filma, kas uz ekrāniem iznāca jau pagājušā gada sākumā, noteikti nav Oskaru cīņas favorīte - jo pastāv nerakstīts likums, ka svaigākām filmām ir lielākas iespējas kaut ko sasniegt nekā senākām (šis pats elements diemžēl varētu liegt Oskaros atzīmēties arī Kolinam Ferelam, kas iekš "In Bruges" vismaz nomināciju noteikti nopelnīja). Atbilstoši prognožu lapai www.moviecitynews.com "The Visitor" ir 6.vietā nominācijā par labāko neadaptēto scenāriju, bet tās galvenās lomas atveidotās Ričards Dženkinss - ceturtais sarakstā par labāko titullomu. Kā redzams, abas šīs potenciālās nominācijas ne tuvu nav garantētas, līdz ar to gluži iespējams, ka Oskari šai filmai ies pilnībā secen (tā pagājušogad izgāja "A Mighty Heart" ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā), taču tikpat iespējams ir tas, ka "The Visitor" tiks pat pie 2-3 nominācijām.

Tadžikistānu pārstāvošā filma manā kino projektā var lepoties ar diviem pietiekami plaši pazīstamiem aktieriem galvenajās lomās. Krievu aktrise Čulpana Hamatova kļuva zināma plašākām Eiropas masām pēc Laras lomas vācu, manuprāt, lieliskajā filmā "Good Bye Lenin", bet vācietis Morics Bleibtroijs vispār ir viens no ievērojamākajiem vācu aktieriem, kas atzīmējies tādās filmās kā "Das Experiment", "Lola Rennt", "Knockin` on Heaven`s Door" un epizodisku lomu spēlējis arī Stīvena Spīlberga "Munich".

Beidzot savā pasaules ar filmām apceļošanas projektā esmu sasniedzis vienu no Latvijas kaimiņvalstīm - Baltkrieviju. Šīs valsts kinematogrāfs gluži tāpat kā tas ir Latvijas gadījumā kopš deviņdesmitajiem gadiem nevar lepoties ar lielu daudzumu plaša vēriena produktu, un vairums filmu Baltkrievijā top vai nu par Krievijas naudu, vai vispār gandrīz izteikti ar krievu vadību, krievu aktieriem un Baltkrieviju tikai kā filmēšanas zemi. Arī "V avguste 44go" nav "tīri" Baltkrievijas filma, bet gan kopprojekts, kurš gan vismaz var lepoties ar to, ka filmas režisors Mihails Ptašuks ir baltkrievs. Tā kā diez vai man izdosies tikt pie kādas "baltkrieviskākas" filmas, pagaidām arī šāds variants derēs.