Kazhes pierakstu burtnīca

Rozulas skolā noliku Jurģi diendusā, bet nevarēju doties nekur prom, nācās kaut kur turpat bibliotēkā paķert kādu grāmatu, ko lasīt, kamēr pieskatīju jaunā cilvēka miegu. Tā nu sanāca, ka par šo grāmatu kļuva Mudītes Treimanes darbs par vienu no vēsturē ievērojamākajām bērnu literatūras rakstniecēm "Astridas Lindgrēnes darbi un nedarbi". Izlasīt šo grāmatu galīgi nav grūti - teksta tikai nedaudz vairāk par 100 lappusēm, autore labi zināma, viņas darbi tāpat, taču uz vienu jautājumu atbildi tā arī neguvu: kāpēc?

Sākot šo aprakstu, mani sagaidīja skumja ziņa - izrādās, ka Lienīte Medne-Spāre šī gada pavasarī mirusi. Protams, savā ziņā var teikt - kāda gan man personīgi tā var būt skumja ziņa, ne tikai nebiju ar autori personīgi pazīstams, bet vispār viss, ko es par viņu zinu, ir tas, ka viņa bija autoru vidū negaidīti interesantam Odu laikam. Bet sajūtu līmenī tas tāpat ir nepatīkami - izlasi tu kāda mūsdienu latviešu autora grāmatu un pēc tam uzzini - šis autors pavisam nesen miris un līdz ar to vairs īsti nav uzskatāms par mūsdienu autoru. Tomēr diez vai šim faktam vajadzētu jebkādi ietekmēt manu viedokli par "Dziedošajām smiltīm", vienīgo izdoto šīs autores stāstu krājumu, kurā publicētie teksti tapusī teju trīsdesmit gadu periodā. Pievērsīšos šiem stāstiem pa vienam.

Stāsts par Pjēra Lotī "Islandes zvejnieku" varbūt ir pat interesantāks nekā grāmata pati. Proti, šo izdevumu es ieraudzīju virtuvē vienā no kempingiem, kurā palikām mūsu Somijas ceļojuma laikā. Grāmata izskatījās neviena nepieskatīta, izdomāju, ka varētu mēģināt to izlasīt. Kā nekā mēs šajā kempingā palikām divas naktis. Tomēr ātri vien sapratu - laika nepietiks, tālab prom no virtuves grāmatu neaiznesu. Bet sekoju principam - ja pirms mūsu prombraukšanas neviens to nebūs savācis, pieņemšu, ka šī ir nepieskatīta grāmata, un tad vedīšu to mājās. Mūsu prombraukšanas rītā "Zvejnieks" joprojām bija turpat, tad nu es šo sējumu piesavinājos. Taču ar tā lasīšanu man viegli negāja - lasīšana franču valodā prasa lielākas koncentrēšanās spējas nekā man parasti ir pieejamas mājas apstākļos, tālab kādu laiku es atliku tās lasīšanu, līdz pienāca brauciens uz Budapeštu. Un tur nu gan ir zināms, ka viesnīcas numuriņā allaž būšu viens un līdz ar to - ar pilnvērtīgu spēju koncentrēties, nesatraucoties ne par kliedzošiem bērniem, ne par to, ka nākas lasīt vannasistabā uz grīdas tik vēlā vakara stundā, ka jau acis līp ciet. Tā, nu, beidzot esmu šo grāmatu izlasījis.

Pirms brauciena uz Budapeštu ieskrēju bibliotēkā un paķēru pāris grāmatas. Vienu no tām ieliku mugursomā un apņēmos izlasīt pirms būšu nokļuvis Vīnē. Lasīšanai paredzētais laiks: autobusā uz lidostu, pašā lidostā un vēl lidmašīnā. Grāmatas apjoms - nepilnas 200 lappuses, uzdevums šķita paveicams un patiešām tāds arī izrādījās. Man šķiet, ka neko no Ievas Melgalves darbiem iepriekš lasījis nebiju, vismaz šādu atmiņu man nav, līdz ar to neko konkrētu no grāmatas negaidīju. Žanriskā piederība - uz robežas starp detektīvromānu un zinātnisko fantastiku - mani pārliecināja ne līdz galam, bet uzskatu sevi par gana atvērtu pasaulei, lai uzreiz neatzītu kaut ko par man nepiemērotu tikai tāpēc, ka tas neatbilst maniem rāmjiem par to, kādas grāmatas es parasti lasu.

Eju es pa Āgenskalnu, paskatos - neviena apkārt nav. Tikai grāmata "Āgenskalns" bibliotēkā, kura arī, protams, atrodas Āgenskalnā. Kas tas tāds - Egils Venters - nezinu, bet kā pa pusei āgenskalnietis, pa pusei zasulaukietis, nevaru šādu grāmatu no bibliotēkas nepaņemt. It īpaši, ja uz grāmatas vāka ir skats no Kuldīgas ielas, turklāt vēl Zasulaukā, nevis Āgenskalnā. Grāmatas apjoms arī piesardzīgam lasītājam draudzīgs - aptuveni 70 lappuses, ja nu izrādās, ka nav baigā aršana, vismaz ātri būs cauri. Aptuveni tā arī izrādījās - grāmata man sevišķi nepatika, bet vismaz nebija ilgi ar to jācīnās.

Pirms 2022. gada, kā nojaušu, nebūtu iespējams Latvijā atrast grāmatu, kas veltīta Ukrainas vēsturei un kas nebūtu rakstīta krievu valodā ar mērķi pierādīt, ka tādas Ukrainas nekad nav bijis. Tikām pēc tam, kad orki sāka jau pilnīgi atklātu iebrukumu teritoriāli lielākajā Eiropas valstī (tas, ka viņu pašu zemei ir lielas teritorijas, kas ģeogrāfiski atrodas Eiropā, to par Eiropas valsti nepadara) šādas grāmatas izdotas vismaz divas: Imanta Liepiņa sastādītā "Ukrainas vēsture", ko izdevusi "Jumava", un Valda Klišāna "Ievads Ukrainas vēsture", ko publicēja "Zvaigzne ABC". Āgenskalna filiālbibliotēkā manās rokās nonāca "Jumavas" izdevums (kas apjomā ir daudz pamatīgāks nekā Klišāna grāmata), tad nu vērtēšu, kas man tajā patika un kas ne visai.

Andras Manfeldes romāns "Vilcēni" vēsta par skolas vecuma jauniešu dzīvi ap Latvijas neatkarības atgūšanas laiku. Tiesa, vēsturiskie notikumi varoņus ne pārmērīgi interesē, lai neteiktu - viņiem tie ir dziļi vienaldzīgi. Kā nekā puiši visi ir bandā (ne jau tāpat vien viņus sauc par Vilcēniem), bet meitenes... meitenes interesē puiši un varbūt vēl iespēja aizbraukt uz Poliju, kur varēs labāk nopelnīt. Grāmatas darbība risinās Jūrmalā, bet tā ir kriminālā Jūrmala, kuru tu šeit pieredzi. Tiesa, ko citu no tā laika posma varētu gaidīt? Varoņi ir diezgan izteikti pašas autores laikabiedri (un zināms, ka arī Manfeldes jaunības gadi nebija no tiem mierīgajiem).

Kā lai sākt rakstīt par "Rēzu"? Droši vien, pirmais, ko vērts pateikt, ka grāmatas pirmajā stāstā (vai vismaz - vienā no pirmajiem) mēs uzzinām, ka viņš nav ne pozitīvs, ne negatīvs. Vai pareizāk - ka viņam nepatīk šis jautājums. Bet, ja tev ir tāds vārds - tad droši vien tev nav izvēles, skaidrs, ka ikvienu interesēs tieši šis jautājums. Tāpat mēs uzzinām, ka Rēzum (gan jau, ka Rēzus-Jēzus fonētiskā līdzība nav vienkārši nejaušība) ir gan vīrs, gan sieva, un visiem tas šķiet pilnīgi normāli. Līdz ar to iespējams, ka šis stāstu krājums ir pirmais darbs latviešu literatūrā, kas normalizē poliamoras attiecības. Cita lieta, ka man ir diezgan vienalga par šāda veida attiecību popularizēšanu - neesmu ne "tradicionālo vērtību aizstāvis", kas satraucas par to, kādu iespaidu tas var atstāt uz bērniem (parādi man kādu bērnu, kas ir izlasījis šo stāstu krājumu!), ne arī tāds cīnītājs par visām iespējamajām seksuālajām brīvībām, kurš par progresa uzvaru uzskatīs šāda attiecību veida atzīšanu grāmatā, kura 11 gados kopš savas izdošanas izpelnījusies 11 vērtējumus (tai skaitā divas recenzijas) portālā Goodreads.

Man bija patīkams pārsteigums, bijušās Rozulas skolas bibliotēkas plauktā ieraudzīt iepriekš nelasītu Andrusa Kivirehka darbu. Tiesa, "Rijkuris jeb Novembris" galīgi nav viens no viņa svaigākajiem veikumiem (igauņu valodā izdots 2000. gadā, latviskais tulkojums publicēts 2009. gadā, šis arī ir pirmais no mūsdienu populārākā igauņu autora darbiem pieaugušajiem, ar ko varēja iepazīties latviešu lasītājs). Turklāt ar grāmatas saturu patiesībā biju jau lielā mērā pazīstams, jo ir skatīta filma arī ar nosaukumu Novembris, kura diezgan godprātīgi seko grāmatas sižetams.

Šī grāmata droši vien būtu pareizāk lasāma kā turpinājums citam Andras Manfeldes darbam - grāmatai "Zemnīcas bērni", kas vēsta par viņas ģimenes piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Kā nekā "Mājās pārnāca basa" tieši no šīs grāmatas "izauga" - proti, pēc "Zemnīcas bērnu" izlasīšanas dažādi cilvēki ar rakstnieci dalījās savos un savu senču stāstos, un tā nu radās šis stāstu krājums, kurš daļēji atbilst dokumentālās prozas definīcai, ne velti grāmatas tekstā izmantoti arī autentiski vēstuļu un dienasgrāmatu fragmenti, tos bagātinot ar autores radītu tekstu, un arī katra stāsta varonim ir gluži reāls vārds un uzvārds.

Zanes Daudziņas pirmā Covid gada dienasgrāmatas tapšanai par katalizatoru kļuva viņas cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Tad nu šķita interesanti iepazīties arī ar šo tekstu, kurš viņai sagādāja tik daudz pārdzīvojumu. Ar aktieriem gan man nekādas saistības nav un pat publiskā runa nav gluži viena no manas dzīves nozīmīgākajām sastāvdaļām, bet vienlaikus teātris mani interesē un publiska uzstāšanās, lai arī nav profesionāla nepieciešamība, raisa pietiekamu interesi, tālab izlēmu pārliecināties, cik saistoša vai nesaistoša lasāmviela izrādīsies šī grāmata.

Zentas Mauriņas romāns "Trīs brāļi" dienasgaismu ieraudzīja drīz pēc Otrā pasaules kara beigām, bet uzrakstīts tas ir vēl kara laikā, tolaik vācu okupētajā Rīgā, kamēr tā notikumi apstājas līdz ar pirmās padomju okupācijas beigām. Grūti teikt, cik daudz uzrakstītā Mauriņa pielaboja, gatavojot romānu izdošanai jau pēckara pasaulē - kāds tas būtu izskatījies, ja izdevumu piedzīvotu 1944. gadā, proti, cik daudz meslu tajā būtu maksāts aktuālajai okupācijas varai. Vai tas vispār ir svarīgi - kādi bija sākotnējie "Trīs brāļi"? Man droši vien ir - jo no tā atkarīgs tas, cik daudz es esmu gatavs Zentai Mauriņai ticēt. Tagad es nezinu - kā tad īsti ir, un līdz ar to arī mans viedoklis par grāmatu pat man pašam nav līdz galam skaidrs, tāpēc mēģināšu iespēju robežās visu salikt pa plauktiem un pats sevi aizvest līdz kaut kādiem secinājumiem.

Alvja Hermaņa un JRT aktieru veidotās izrādes "Latviešu stāsti" bija viena no spilgtākajām parādībām tūkstošgades sākuma Latvijas teātrī. Tas, ka šie stāsti apkopoti arī grāmatas veidā, turklāt vēl papildināti ar literātu versijām par tēmu - radot izdomātu latviešu stāstus - man bija patīkams pārsteigums.

Nupat man bija atklāsme par viltus atmiņām. Loģisku izskaidrojumi var būt divi: vai nu mēs dzīvojam datorsimulācijā, kurā gadās gļuki (pamata hipotēze) vai arī es esmu androīds un man tikai šķiet, ka manas atmiņas patiešām ir manas atmiņas. Kā lai arī nebūtu, es vienmēr esmu uzskatījis, ka Ingas Ābeles stāstu krājumu "Sniega laika piezīmes" lasīju vidusskolā, kas labi saskan ar to, ka tām nav apraksta blogā, kuru rakstu jau 20 gadus. Nekādu konkrētu atmiņu par grāmatas saturu man gan nav, bet tas jau nebūtu nekas pārsteidzošs. Un te pēkšņi atklāsme - vienīgais Ābeles darbs, kuru es būtu varējis lasīt skolas laikā, ir "Akas māja", bet "Sniega laika piezīmes" izdotas 2004. gadā. Acīmredzama nesakritība, kas sagrauj manus līdzšinējos pasaules uzskatus. Neko darīt, kaut kā nāksies dzīvot tālāk ar šo atklāsmi.

Neesmu drošs, ka esmu Ēriku Ādamsonu lasījis ārpus tā, ko bija nepieciešams lasīt skolā. Patiesībā neesmu pat drošs, ka skolā kaut vienu viņa stāstu patiešām esmu lasījis. Katrā ziņā atmiņā nekas palicis nav, un var gadīties, ka manai literatūras skolotājai Ādamsons nebija gana tikumīgs. Lai vai kā "Smalkās kaites" ir iekļautas Latvijas kultūras kanonā, kas liecina - šis ir ļoti nozīmīgs darbs, kuru kaut vai tīri kārtības labad ikvienam latvietim vajadzētu izlasīt. Grāmatas varoņiem ir raksturīgas lielākas vai mazākas psiholoģiskas problēmas, un par īsti normāliem šos varoņus droši vien nenosauksi.

Toms Kreicbergs ir savdabīgs latviešu autors. Kālab savdabīgs? Jo savas grāmatas viņš raksta angliski, un latviešu lasītājam ir pieejams vien to tulkojums (vai, protams, var lasīt arī angliski, bet diez vai Rīgas bibliotēkās tu atradīsi anglisku "Lopu ekspresi"). Un reizē viņš ir ne tikai rakstnieks, bet arī finansists un pat viņa Wikipedia lappuses diskusijā pats Toms ierakstījis, ka viņš vēlētos, lai tur būtu mazāk par viņu kā rakstnieku, jo šāda reputācija traucē viņa karjerai biznesā.

Gundegas Repšes grāmatu "Retināts gaiss", šķiet, pareizākais veids raksturot ir ar vārdiem "prozas cikls". Var teikt arī "stāstu krājums" taču tas būs mazliet dīvaini, jo šajā tekstā ir četri stāsti, no kuriem viens ir tik ļoti garāks par visiem pārējiem, ka tie sanāk labākajā gadījumā fons šim lielajam veikumam. Proza skaista, taču gana grūti uztverama.

Par "Stāstiem un teikām Laika vecim" uzzināju, klausoties Latvijas Radio "Radio mazo lasītavu", kurā grāmatas fragmentus priekšā lasīja Gundars Āboliņš, bet par grāmatu runāja pats autors. Šķiet, ka līdz šim no Zeibota veikumiem neko citu kā vēl pagājušās tūkstošgades pasakas par Jamuleju, Tupu un Gākas Baismu, kas bija obligāta "Bē Bē brokastu" sastāvdaļa un kuras katru jaunu rītu gaidīju ar nepacietību. Bet tie bija citi laiks, cits Zeibots un vēljovairāk - cits es.

Māra Ozoliņa stāsts "Raganu festivāls", kas piedzīvojis izdevumu atsevišķā grāmatā, ir klajš piemērs tam, ka ne katrs uzrakstīts darbs ir pelnījis izdošanu. Tiesa, ja ņem vērā, ka šī grāmata, kā rakstīts tās iekšpusē, "izdota ar draugu atbalsu", un neviena sevi cienoša izdevniecība šajā pasākumā iesaistīta nav, varu jau arī atzīt - ja nu cilvēkam sagribas izdot grāmatu, nevaru jau to viņam aizliegt. Lai arī tā neapšaubāmi ir papīra izniekošana. Ja jau sāku ar kaunināšanu (un nekā cita šajā aprakstā nebūs), tad īpaši gribu kaunināt Ievu Bečeri, kura norādīta kā šīs grāmatas redaktore. Nesen izlasīju citu darbu, kurā viņa bijusi analoģiskā statusā - Veco vīru pilī, un tur man nekādu pretenziju nebija, taču "Raganu festivāls" ir tik sasodīti paviršs, ar līdzīgu daudzumu drukas kļūdu kā mans blogs (kur es nemēdzu pārlasīt ierakstus pirms to publicēšanas), ar kļūdām svešvalodu lietojumā (piem., "Deutsches Ordnung", bītlu dziesma "Black bird" vai BMW atšifrējums kā "Bavarian Motor Werken"), ar nepiedodamām valodas kļūdām (piem., "pie tam"), faktoloģiskām un loģiskām kļūdām (BVB nodēvēšana par Berlīnes futbola komandu un vēl tam varoņa sekojošs teksts, ka viņš ir Minhenes Bayern fans - pasniedzot to kā kopīgas intereses, lai gan skaidrs, ka neviens Dortmundes Borussia cienītājs neuzskatīs Bayern fanu par savējo, jo "mums abiem patīk futbols"). Vienīgais iespējamais redaktores attaisnojums varētu būt: "Tu iedomāties nevari, kāds tas teksts bija sākotnēji!" Vai arī otrs variants: "Uzreiz sapratu, LOL nau vērc veikt mākslīgo elpināšanu sen nosprāgušam zirgam."

Helēnas Oras (īstajā vārdā - Elīna Maligina) grāmata "Panika" ir interesants eksponāts no viedokļa, vai ir būtiski, cik lielā mērā tajā aprakstītais ir pašas autores pieredzētā atspoguļojums un cik - fantāzijas auglis. Savā ziņā tā ir tiesa attiecībā uz jebkuru grāmatu, bet šajā situācijā tas šķiet īpaši aktuāli, jo grāmata - lai arī nevienu cilvēku vārdā nesauc - ir ļoti personīga un skaudra, ieskatoties panikas lēkmju mocīta cilvēka iekšējā pasaulē. Tajā, kā varone līdz šim stāvoklim nonāk un kā viņa ar to sadzīvo. Ja ņem vērā, ka Elīna pati ir publiski stāstījusi par savu veģetatīvo distoniju un panikas lēkmēm, būtu gana liels pamats pieņemt, ka šī grāmata patiešām ir patiesa. Bet - vai tā kļūtu labāka vai sliktāka, ja tās saturs būtu izdomāts? Atbilde, protams, ir Nezinu.

Beidzot savā pazīšanās ceļā ar Svena Kuzmina daiļradi esmu ticis līdz viņa pirmajai izdotajai grāmatai: stāstu krājumam "Pilsētas šamaņi". Te uzreiz jāpiebilst, ka stāsti krājumā ir vismaz daļēji saistīti - notikumi un personāži no viena stāsta var ieceļot otrā, bet trīs (secīgi ne viens pēc otra izvietoti) stāsti patiesībā pat vispār ir trīs daļas vienam un tam pašam stāstam, turklāt tieši tam, kas vēsta par īstākajiem pilsētas šamaņiem. Nezinu gan, cik ētiski ir kaut ko atklāt par šamaņu darbībām, jo īpaši, ja zināms, ka tās ir devušas rezultātu.

Zentas Mauriņas eseju krājums "Septiņi viesi" vēsta par septiņu (patiesībā - mazliet pat vairāk) cilvēku stāstiem, kuri vienas nedēļas laikā apciemojuši ievērojamo rakstnieci. Ar manā rīcībā esošo informāciju (proti - nekādu) grūti spriest, cik lielā mērā autore šajā grāmatā izmantojusi reālu cilvēku dzīves un cik daudz ļāvusi vaļu fantāzijai, līdz ar to man ir grūti pat novērtēt, vai šī grāmata būtu uzskatāma par daiļliteratūru, dokumentālu prozu vai visvairāk - pārdomām par cilvēku dabu.

Gunas Rozes romāns "101. kilometrs" atrodas kaut kur pa vidu starp daiļliteratūru un dokumentālo prozu, proti, tam apakšā ir gluži reāli cilvēki un daļēji arī itin reāli notikumi, kas saistīti ar vienu no tām vēstures daļām, par kurām parasti nerunā. Proti, par vienu no burvīgajiem padomju sistēmas risinājumiem, kad režīmam netīkamiem cilvēkiem aizliedza dzīvot un strādāt pārāk tuvu lielajām pilsētām (un, kas ir būtiski - viņu reālajai dzīvesvietai), vienvietus sagrūžot gan gluži reālus deklasētus elementus, gan Sibīrijā bijušos, gan prostitūtas, gan cilvēkus, kuriem vienkārši nepaveicās. Un viena no šādām vietām Latvijas teritorijā bija arī Brīdagas ciems līdzās Ķirbižiem, ar kuru saistīta arī grāmatas autores ģimene, līdz ar to grāmatā redzamas gluži reālas fotogrāfijas un liela daļa tās varoņu ir gluži reāli Brīdagā dzīvojuši cilvēki. Vai autore ir saglabājusi īstos cilvēku vārdus vai arī tos pārveidojusi, neesmu interesējies un diez vai tam arī ir kāda nozīme.

Tāļa Tisenkopfa eseju krājums "Uzburtā vieta" bibliotēkas plauktā mani uzrunāja gaužām vienkārša iemesla dēļ: lai arī ne sevišķi tuvu, bet ar autoru esmu pazīstams tālabad, ka viņš ir Lottes Tisenkopfas-Iltneres tēvs. Tiesa, ka viņš ir darbojies arī šādā literatūras lauciņā, man bija neliels pārsteigums - bet, kā teikt, kālab nē? "Uzburtā vieta" turklāt vēl saņēmusi speciālbalvu Latvijas Literatūras gada balvā, proti, tā tikusi gana atzinīgi novērtēta. Nu, tad, aiziet!

Kaspara Zavaiļeiska autobiogrāfiskajiem darbiem, protams, esmu piegājis nepareizā secībā. Sāku ar pilnīgu Šahu, turpinu ar "ParaPopu", kas gan iznācis agrāk, gan arī apraksta senākus notikumus. Bet arī ar mūzikas ierakstiem man ir tā gadījies, ka esmu tos klausījies nepareizi. Tā kasetē no mana klasesbiedra Nika vecāku krājumiem bija "The Wall" otrais disks, kuru biju dzirdējis neskaitāmas reizes, pirms noklausījos arī šī ieraksta pirmo (turklāt - labāko) pusi.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka Rīgas centrālās bibliotēkas Iļģuciema nodļā ir atrodamas šādas tādas grāmatas vācu valodā, lielākoties gan nekā tāda, ko es gribētu lasīt tieši vācu mēlē, tad nu izvēlējos Tomasa Bernharda romānu "Noriets" (vāciski "Der Untergeher", angliski "The Loser). Kā izrādās, pa kādai Bernharda grāmatai mēdzu laiku pa laikam izlasīt, taču nekad nav gadījies tā, ka, sākot lasīt nākamo, es vispār atcerētos, kas tas Bernhards tāds un kāda man bijusi līdzšinējā pieredze ar viņu.

Dienās, kad Latvijā grasījās ievēlēt jaunu valsts prezidentu, aizciploju uz bibliotēku, lai apgādātos ar grāmatu, kas vēsta par vienu no spilgtākajiem līdzšinējiem mūsu valsts vadītājiem. "Vecais vīrs pilī" sevi pasniedz kā prezidenta Andra Bērziņa dienasgrāmatu vai drīzāk - iekšējo monologu, dažādās viņa prezidentūras situācijās iemiesojoties šajā personāžā, apstākļi kura nonākšanai Rīgas pilī joprojām nav kļuvuši līdz galam skaidri. Grāmatas autori - Jānis Balodis, kas kopā ar Valteru Sīli uzskatāms par politiskā teātra pionieri Latvijā, un Jānis Skutelis, kas primāri (vismaz tolaik) darbojās stendap lauciņā, lasītāju gan brīdina, ka prezidenta domas skaidrība grāmatā ir būtiski uzlabota salīdzinoši ar to, kādu bijām pieraduši dzirdēt viņa improvizētajās runās (un reizēm - pat situācijās, kad viņš centās lasīt iepriekš sagatavotus tekstus), līdz ar to šo grāmatu nevarēs izmantot manai iecerei - apmācīt čatbotu runāt autentiskā Bērziņa valodā, taču vismaz drusku to biezpienu, par kuru mums nācās kaunēties četru gadu garumā, te ir iespējams sajust.

Izlasījis Zentas Mauriņas apceres grāmatu par Annu Brigaderi, ķēros vērsim pie ragiem, proti, pašas Brigaderes darbam. "Kvēlošā lokā" gan nekādi nevar nosaukt par viņas tipiskāko darbu - vienīgais romāns, kas turklāt vēsta par Pirmo pasaules karu un Latvijas Brīvības cīņām, kas galīgi nav tās tēmas ar ko vismaz man personīgi saistās Anna Brigadere. Turklāt vēl viens satraucošs faktors - grāmatas apjoms ap 500 lappusēm. Protams, zinu, ka Brigadere galīgi nebija īsrakstītāja, bet lielas grāmatas mani mēdz satraukt ar jautājumu, vai autors spēs uzturēt manu uzmanību līdz galam. Un kā tad ir ar šo grāmatu?

Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.

Kaut kā pirms Jāņa Joņeva jaunākā darba "Decembris" lasīšanas es ne gluži pareizi biju sapratis, kas tieši ir šī grāmata, līdz ar to man kļuva par pārsteigumu apstāklis, ka tās saturs ir dokumentāls. Biju sapratis, ka šis nav gluži tradicionāls detektīvromāns, drīzāk gaidīju tādu kā detektīvromāna rekonstrukciju, bet izrādījās - šis ir dokumentālas prozas darbs par gluži reāliem šausmninošiem noziegumiem Rīgā pirms 25 gadiem. Līdz ar to sākotnēji man pat bija sajūta, ka Joņevs dzen muļķi un ka atstāstītie fakti ir gluži vienkārša fikcija, bet ar ieskatīšanos Periodika.lv sapratu - nope, ziņas par sirdis izgriezošo maniaku bija īstas.

Dīvainajā nedēļas nogales izbrauciena uz Stambulu līdzi, protams, gribēju paņemt kādu grāmatu. Mēģināju piereģistrēties Institute Francais bibliotēkā, bet izrādījās, ka tur jāiesniedz papīra formāta fotogrāfija, kādas man, protams, nav, parastajā Āgenskalna bibliotēkā tajā dienā neko paņemt arī nevarēju, jo nebija līdzi lasītāja kartes, tad nu paņēmu ceļā līdzi vienu no nedaudzajām mājās atrodamajām nelasītajām grāmatām - "Labo ārstu". Šis romāns ir gana labi novērtēts, bijis Bukera prēmijas īsajā sarakstā, taču tas, protams, negarantē ne to, ka tam man vajadzētu patikt, ne ka nē. Vērts piebilst, ka par citu savu romānu - "The Promise" - grāmatas autors Deimons Gelgats pie Bukera prēmijas tika, turklāt - pavisam nesen, proti 2021. gadā.

Grāmata par Raiņa reliģisko filozofiju angļu valodā - izklausās savdabīgi, vai ne? Kad pastāstīju savam tētim, ka šobrīd tādu lasu, viņa reakcija bija: "Rainim bija reliģiskā filozofija?" Un varu atzīt, ka mana izpratne pirms šī darba izlasīšanas bija itin līdzīga tēta jautājumam. Taču tagad, pateicoties Arvīda Ziedoņa ne pārāk aizraujošajam darbam, esmu kļuvis mazliet zinošāks.

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.

Noras Ikstenas otrais romāns "Jaunavas mācība" vēl atgriezīsies - teju 15 gadus pēc tā klajā nāks "Mātes piens", par kura melnrakstu var uzskatīt "Jaunavas mācību". Dzimtas stāsts trīs paaudžu sieviešu veidolā, kur otrā nejūt mīlestību pret savu meitu, bet vēlas strādāt mediķa darbu, tomēr apstākļi viņai to liedz - izklausās kaut kur dzirdēts, ja esi lasījis (vai skatījies?) "Mātes pienu". Protams, citādos veidos šīs grāmatas ir ļoti atšķirīgas - "Jaunavas mācība" ir vairāk poētisks un mazāk sižetisks vēstījums, un arī viss tajā notiekošais ir vairāk aptuvens salīdzinājumā ar "Mātes pienā" lasāmo.

Nesen izlasīju Alberta Bela "Vientulību masu sarīkojumos", kas ir triloģijas par/ap Aleksi Mierlauku noslēgums, tagad ne pašā loģiskākajā veidā pienākusi kārta triloģijas pirmajai daļai "Latviešu labirints". "Vientulība" man patika, citējot pats sevi, priecājos, ka Bels tajā "izvairās no krišanas vecišķā moralizēšanā". Un tagad pienāca kārta lativešu labirintam un, uh, te problēmu ir daudz vairāk.

Par Kaspara Zaviļeiska literāro darbību līdz manās rokās bibliotēkā nonāca šī grāmata nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Kā tāds Kaspars man nav pilnīgi svešs vārds - kā mūzikas žurnālists un dīdžejs viņš noteikti ir dzirdēts (ne tādā mērā, ka es būtu bijis kādā pasākumā, kur viņš dīdžejo, bet principā). "pilnīgs Šahs" ir viņa otrā grāmata, kuru, cik saprotu, var vismaz nosacīti uzskatīt par "Parapops jeb rozā brilles Siguldā" turpinājumu (vajadzēs arī to izlasīt), taču "Šaha" lasīšanai nekādas sevišķas priekšzināšanas nav nepieciešamas.

Vispār jau doktors Dūlitls nav mans mīļākais bērnu grāmatu varonis, bet mana tēta. Taču, tāpat kā tētis lasīja grāmatas par šo brīnumārstu man, tā arī es uzsāku ar doktoru Dūlitlu iepazīstināt Esteri. Jāatzīmē, ka šī grāmata, kas aizsāk doktora un viņa draugu - dažādu dzīvnieku - piedzīvojumus, mūsdienu angliskajos izdevumos ir piedzīvojusi cenzūru, ja tā var teikt. Proti, no šiem izdevumiem ir pazudusi sižeta līnija par to, ka Āfrikas princis Bumpo vēlas kļūt balts (jo, būdams melns, viņš nav paticis apburtajai princesei) un kā labais doktors ar savu devu viltības šo viņa vēlmi izpilda. Arī ilustrācijas, kurās attēloti Bumpo un viņa vecāki, grāmatā neesot sastopamas. Kālab? Tādēļ ka tās labi atbilst simts gadus veciem un izteikti rasistiskiem stereotipiem. Jāatzīst, ka šī būs viena no tām reizēm, kur es nesūdzēšos par mūsdienu pasaules politkorektumu un daiļliteratūras cenzūru. Ja man tev ir jāskaidro, kālab Hjū Loftinga pasaules uztvere nav pieņemama mūsdienu cilvēkam, tad droši vien man nav vērts tev skaidrot neko.

Pirms daudziem gadiem kaut kur torrentos atradu lielu kopumu ar grāmatām vācu valodā. Lielākā daļa no tām ir tulkojumi (turklāt galvenokārt - apšaubāmas kvalitātes literatūras), bet arī oriģinālliteratūra tur ir gaužām dīvaina. Katrā ziņā Sebastiana Knauera romāns "Lūdzu, neliekties ārā" ir tik ļoti neievērojams literārs darbs, ka par to nav atrodama neviena atsauksme Internetā, grāmatas autors, šķiet, primāri ir pianists, un līdz ar to neizslēdzu varbūtību, ka šīs grāmatas lasītāju loks ir aptuveni līdzīgs manas Smiltenes futbola grāmatas sasniegtajam. Bet - vai tas būtu šķērslis kaut kā lasīšanai?

Romāns "Gulta ar zelta kāju" ir viens no slavenākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, saturiski krāšņa ģimenes sāga, kuru ne bez pamata dēvē par latviešu "Simts vientulības gadiem", tiesa, ar piebildi, ka Skujiņa reālisms nav maģisks. Iespējams, brīžiem te gadās situācijas, kuras robežojas starp "mazticamas" un "neticamas", taču nekā pārdabiska viņa radītajā pasaulē nav. Vienlaikus stāsta vēriens - Vējagalu dzimtas vēstures stāstījums teju divsimts gadu garumā, gan ir Garsijas Markesa cienīgs. Tomēr šajā grāmatā ir arī problemātiskas lietas, par ko klusēt neklātos - proti, tā ir gulta ne tik tikai ar zelta, bet arī ar āža kāju.

Atceļā no Budapeštas biju stingri izlēmis izlasīt kaut ko franču valodā. Grūti gan gāja ar lasāmā materiāla izvēli: divas grāmatas, ko biju Kindlā iekopējis vēl Rīgā, izrādījās jau lasītas, tad vēl virkne dažādu sarežģījumu un beidzot izvēle gūlās uz it kā pārbaudītu, bet vienlaikus - stipri apšaubāmu - vērtību, proti Bernarda Verbēra grāmatu ar nosaukumu "Ceļojuma grāmata". Situācija ar Verbēru ir sekojoša: viņš ir tāds visai šaubīgs literāts, kuru es nekādi nenosauktu par izcilu rakstnieku (tiesa, viņa trūcīgā literārā valoda ir viens no apstākļiem, kāpēc viņu ir viegli lasīt franciski), kurš turklāt pārmērīgi aizraujas ar pseido filozofiju un pareizākas pasaules radīšanas mēģinājumiem. Tāpat viņam var pārmest to, ka vienu un to pašu konceptu viņš atkārto daudzās grāmatās (runa nav gluži par identiskiem sižetiem, bet drīzāk par idejām, kuras tev, lasot kārtējo viņa grāmatu, šķitīs totāli zināmas).

Neilgā laikā Esterei nolasīju jau otro Ievas Samauskas grāmatu (tiesa, šī ir desmit gadus vecāka kā "Soliņš un miskaste", bet bērnu grāmatas, turklāt savstarpēji nesaistītas, noteikti nav tas mākslas paveids, kurā cenšos sekot jebkādai hronoloģijai), patiesībā šo itin labi klausījās arī Jurģis, kurš pagaidām nav nekāds dižais literatūras cienītājs, un arī viņa atsauksmes par izlasīto mani sasniedz labākajā gadījumā netiešā veidā. Stāsts ir par kādu meiteni - diplomāta meitu, kura ilgstoši ir bijusi kategoriski pret jebkādu svešvalodu apgūšanu (ar domu - ja jau kaķis nemācās suņa valodu, kāpēc lai viņa pēkšņi rīkotos citādi?), taču kāds atgadījums, kas viņai valodas zināšanu trūkuma dēļ rada pārpratumus, liek viņai mainīt savus līdzšinējos uzskatus, un tagad viņa izlemj rīkoties gluži pretēji savai agrākajai filozofijai un apgūt visas pasaules valodas. Iesākumā gan viņa netēmē augstu - sāk mācīties tikai 11 valodas vienlaikus.

Reiz dzīvoja kāds soliņš. Tas nebija nekāds izcilais soliņš - pēc visiem soliņu stadartiem tas bija parasts, bez atzveltnes, ne pārāk svaigi krāsots, to nebija radījis izcils mākslinieks un uz tā, cik man zināms, nekad nebija sēdējis neviens no latvju tautas dižgariem. Arī pats soliņš jutās tā, ka tas nav nekas īpašs un tas nebija laimīgs. Taču blakus šim soliņam atradās vieda miskaste (acīmredzami, šo komplektu bija plānojuši tie cilvēki, kas uzskata, ka sēžot uz soliņa cilvēkam nav nekā patīkamāka kā elpot atkritumu smārdu - un diemžēl šādi dueti Rīgā top vēl joprojām), kura soliņam atklāja, ka nemaz tik parasts un necils tas nav - ka uz tā var risināties interesanti notikumi, un ka reizēm tas var kādam kļūt par pajumti un vispār - ka katram no mums ir dažādas funkcijas šajā pasaulē un ka nevajag no sevis kautrēties, un tā tālāk un tā joprojām.

Sākot Riharda Bargā jaunākās grāmatas - romāna "Nemodernās Slampes meitenes" lasīšanu, ja savlaicīgi nebūsi painteresējies par šīs grāmatas saturu, tevi var sagaidīt pārsteigumi. Es painteresējies nebiju, līdz ar to man tas bija pārsteigums, ka šī ir tikai daļēji jauna grāmata - tikpat labi to varētu saukt par atkārtotu un paplašinātu "Pliko rukšu" izdevumu, kas, savukārt, bija paplašinātas "Tenkas". Cik tālu Bargais plāno turpināt šādu grāmatu rakstīšanu, kur katra nākamā izaug no iepriekšējās, nezinu, tomēr ceru, ka kaut kāda robeža šim pasākumam būs (izņemot neizbēgamo autora un arī lasītāju nāvi). Un likumsakarīgi rodas jautājunms: kurš lasītājs būs lielāks ieguvējs - tas, kurš "Slampes meitenēs" Bargo iepazīs pirmo reizi vai tas, kuram vēl svaigā atmiņā dzejnieka Bargā (tolaik viņš primāri bija zināms tieši kā dzejdaris) tiesas process ar Agitu Dragunu par tēmu - gulēja viņa ar Rolandu Briedi perfektā kāškrustā vai nē.

Piecas dienas pirms Ziemassvētkiem nogrand sprādziens galvenajā Ziemassvētku ceptuvē. Notikuma vietā atrod mirušu Ziemassvētku vecīša dubultnieku, bet pats Ziemassvētku vecītis ir pazudis. Nolaupīšana? Atentāts? Kuram tas ir izdevīgi: elfu sievietei Eloīzai, kas vada ceptuvi? Galvenajam Ziemeļbriedim Rūdolfam? Viņa aizvietotājam Toram? Varbūt Lieldienu zaķim, kura īstais vārds ir Stenlijs? Vai revolucionāru šokolādes figūriņu līderim (viņa vārds vāciski ir Knecht Ruprecht, neesmu drošs, kā šo personāžu dēvē latviešu valodā)?

Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.

Zigmunda Skujiņa pēdējais izdotais darbs - grāmata "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu", kuru kopā ar rakstnieku veidoja viņa meita Inga Skujiņa, aptver teju visu šī ievērojamā latviešu rakstnieka mūžu, skatās mazliet arī tam apkārt - par norisēm Latvijā (un ārpus tās), līdz ar to tas noteikti var kalpot kā vērtīgs papildmateriāls, iepazīstot Skujiņa literāro mantojumu.

Rakstīt par jebko, kas ir saistīts ar Dž. K. Roulingas vārdu, šobrīd nav sevišķi vienkārši. Vai arī ir ļoti vienkārši - atkarībā no tā, kā tu sevi vēlies pozicionēt. Līdz ar to, lai uzturētu pārliecinošu sniegpārslas reputāciju sākšu ar apgalvojumu, ka "Fantastiskās būtnes — un kur tās meklēt" ir grāmata, kas paredzēta tikai un vienīgi tādiem īpatņiem, kuru krājumā ir ne tikai visai grāmatas par Hariju Poteru un visu filmu DVD, bet arī vismaz divas Grifindora šalles, kādi pāris zižļi, Dobijam pasniegtās zeķes kopija un kolekcija ar deepfake videorullīšiem, kuros attēlota Daniela Redklifa un Ralfa Fainsa mīlestība. Proti, šī grāmata ir pilnīgi bezjēdzīga "cilvēkam parastajam". Taču, ja tev no tā kļūst vieglāk ap sirdi, varu teikt, ka man šī grāmata nepatika, jo Roulinga ir transfobe, antisemīte un kas tik vēl ne (būtu rakstījis - putiniste, bet par šiem jautājumiem es nejokojos).

Pirmajā vakarā, esot Izraēlā, pa tumsu (jo sabatu ievērojošā namā naktī uz sestdienu gaismas ir pieejamas vien tur, kur tās paliks ieslēgtas līdz pat sestdienas pēcpusdienai) no grāmatu plaukta paķēru Filipa Rota romānu "Cilvēka nospiedums". Amizantā kārtā, nupat atklāju, ka vienreiz šo grāmatu jau esmu lasījis - pirms vairāk kā 10 gadiem, bet atmiņā man nekas par to palicis nebija (tas laikam gan nav rādītājs tam, ka tā uz mani būtu atstājusi jebkādu iespaidu). Vienlaikus šī būs īstā situācija, lai salīdzinātu to, kā pasauli redzu 2023. gadā un kā to redzēju tolaik. Lūk, mans tās reizes apraksts.

Diezgan biedējoši, ka kopš esmu sācis patērēto saturu dokumentēt blogā (pirms teju divdesmit gadiem) nebiju lasījis nevienu Alberta Bela grāmatu - kā nekā vidusskolas laikos viņš bija viens no maniem iecienītākajiem latviešu literātiem, vajadzēs kaut kad bibliotēkā paņemt “Būri”, “Cilvēkus laivās” un noteikti arī “Bezmiegu”, kuru, manuprāt, neesmu lasījis, tai skaitā - lai Marina var ar šiem darbiem iepazīties. Bet, kā lai arī nebūtu, tagad vismaz esmu izlasījis viņa pēdējo grāmatu - romānu “Vientulību masu sarīkojumos” (nezinu, cik ticami, ka tā varētu pārstāt būtu viņa pēdējā grāmata, vismaz paša Bela dzīves laikā).

Tikai jau pārnesis šo grāmatu mājās no bibliotēkas, es atklāju, ka esmu iegrābies. “Stāsti un noveles” tikpat labi ir lasāms kā “Izlase” jeb “Kaut kādi, vairāk vai mazāk nejauši atlasīti darbi bez konkrētas kārtības, kurus nav šādā veidā publicēt iecerējis pats autors”. Proti, kaut kas līdzīgs kā “Best of ABBA” (pat ne “Greatest Hits”, jo stāstu gadījumā jau nav kādu pārdošanas rādītāju, kas apliecina, ka “Kādas blusas stāsts” ir populārāks par “Migu”). Turklāt Ezeriņa gadījumā man tas šķiet īpaši stulbi tāda iemesla dēļ, ka nav jau viņa literārais mantojums septiņi simti stāstu un divsimt astoņdesmit trīs noveles - šādā grāmatā uz teju četrsimt lappusēm varētu ietilpināt divas vai trīs no viņa sešām prozas grāmatām.

Vispār jau šis romāns ir otrā daļa triloģojai, kuras pirmo daļu neesmu lasījis un pagaidām neesmu arī drošs, vai lasīšu. Kālab tā? Kā noskaidroju, pirmajā romānā galvenais varonis ir vēl kaitinošāks kā šeit, un arī "Cilvēku mežā" reizēm tā vien prasās noslānīt ar slapju lupatu.

"Atgriešanās septiņjūdžu mežā" ("Return to the Hundred Acre Wood" by David Benedictus) ir turpinājums klasiskajām A. A. Milna grāmatām par Vinniju Pūku, taču īpatnība ir tāda, ka lai arī šis ir oficiāls turpinājums, rakstījis to, protams, nav ne Alans Aleksandrs Milns, ne Kristofers Robins Milns, bet gan mūslaiku autors Deivids Benediktuss. Kā tas īsti sanāca, ka Milna mantinieki akceptēja šīs grāmatas izdošanu ar viņu oficiālu svētību, tas laikam nav tik ļoti svarīgi, bet fakts ir tāds, ka šāda grāmata ir un tā pat ir pieejama latviešu valodā. Un, ja vēl ņem vērā, ka tā ir pieejama arī RCB Āgenskalna filiālbibliotēkā, nav nekāds brīnums, ka esmu to tagad Esterei izlasījis priekšā.

Reizēm paķeru birojā no plaukta kādu grāmatu, kas potenciāli var izrādīties interesanta vai aktuāla jautājumiem, kas ir tiešām vai netiešāk saistīti ar manu profesionālo darbību. Marka Šēfera dižpārdoklis "The Content Code" ir viena no tām grāmatām - un tā arī ir labs piemērs gadījumam "daļēji aktuāla literatūra". Vispār jau, protams, jebkas attiecībā uz digitālajām lietām un vēl jo vairāk - produkta, pakalpojuma vai jebkā virzīšanu tajā pasaulē ir dramatiski ātri novecojoša tēma - "The Content Code" izdota 2015. gadā un skaidrs, ka tā ir rakstīta par citu Internetu nekā tas ir 2023. gadā. Vienlaikus - šis tas, protams, nemainās.

Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?

Grandiozajam un vērienīgajam "Klūgu mūkam" Ingas Ābeles daiļradē seko ne mazāk grandiozs un vērienīgs darbs: romāns "Duna", kas iznācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Grāmatas darbība primāri risinās 1949. gada februārī un martā - proti, tieši pirms 1949. gada 25. marta deportācijām, taču dažādi skatījumi uz atpakaļ ietver arī mazliet Ulmaņlaiku, pirmo padomju okupācijas gadu, holokaustu, nacionālos partizānus, leģionārus, pratināšanu čekā, kā arī - dzīvi Rīgas hipodromā visos šajos laikos; un mūsdienu Latviju, kurā mītošā stāstītāja mēģina šo to noskaidrot par Andreja Radviļa - pagātnes varoņa dzīvi.

Romānu sērija "Es esmu...", kurā mūsdienu latviešu autori iejūtas vietējo klasiķu ādā, ir patiešām interesants projekts, kas gan palīdz aktualizēt autorus, kuri konkrēti man parasti nav dienaskārtībā, gan paši par sevi kļūst par savdabīgām mūsu laikmeta liecībām, spēlējoties ar robežām starp laikmetiem, tekstiem un to autoriem. Pagaidām gan esmu izlasījis tikai divus šādus darbus - Ingas Gailes "Rakstītāju" un Andra Akmentiņa "Meklējot Ezeriņu", bet iespaidi līdz šim bijuši pozitīvi.

Bibliotēkā bērnu grāmatu plauktā ieraugot izdevumu, kura autors ir Pēteris Blūms, uzreiz bija skaidrs - ar šo mēs iepazīsimies! Pārliecināties, ka tas ir īstais Pēteris Blūms, nebija grūti - vesela grāmata, kas veltīta ekskursijai vienā pilī, diez vai to varētu radīt kāds cits kā viens no vēsturiskumu visvairāk mīlošajiem Latvijas arhitektiem. Un tā nu mēs nonākam pie Rīgas pelēm Ēdolē.

Turpinu Esteri bez loģiskas secības iepazīstināt ar Muminelejas grāmatām. "Vēlu novembrī" ir pēdējā grāmata par muminiem, ko Tūve Jansone uzrakstīja, un patiesībā tajā neviens mumins nepiedalās, līdz ar to tā maksimāli loģiskā veidā iezīmē atvadas no iemīļotajiem personāžiem. Grāmatas noskaņa arī ir daudz sērīgāka kā visiem iepriekšējiem Muminielejas stāstiem (ar visu to, ka tajā neparādās balti zuši). Par pamatu tam kļuva autores mātes nāve. Turpinājumā Jansone vairs neesot varējusi ieraudzīt Muminieleju tādu līksmu kā iepriekš, tāpēc jaunas grāmatas par to vairs netapa.

Atšķirībā no iepriekšējās grāmatas par Loti no Izgudrotāju ciema, ko lasīju Esterei (Lote un Mēnessakmens noslēpums), šai teksta autors atkal ir Andruss Kivirehks, nevis ilustrāciju autors Heiki Ermits, un to uzreiz var just. "Mēnesakmens" radikāli cieta no pārmērīgas liekvārdības, pārāk gari izvērstām neinteresantām tēmām un arī kopumā neadekvāta grāmatas apjoma, kā dēļ man personīgi bija ļoti grūti tikt līdz attiecīgās grāmatas beigām. "Ceļojums uz Dienvidiem", protams, lielā mērā seko tiem pašiem spēles noteikumiem, kas Lotes pasaulē darbojas jau kopš pirmās grāmatas (proti, nekas nav neiespējams, pasaules estētika kopumā atbilst stīmpankam, par jebkuru dīvaini vienmēr atradīsies vēl cits, dīvaināks, dīvainis).

Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.

Gaidot rindā uz pases formēšanu, laika īsināšanas labad iegāju turpat PMLP blakus esošajā bibliotēkā, lai paņemtu kādu vieglu lasāmvielu laika īsināšanai. Par to kļuva Andžila Remesa viens no pēdējiem publicētajiem darbiem - sporta pastāstu krājumu "Sporta smaidi un grimases". Savā būtībā tas ir kaut kas ļoti līdzīgs tam, ko Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons) Latvijas teātrim deva ar "Latviešu teātris anekdotēs. No 1804. līdz 1940. gadam" (1943), tikai, protams, par sportu un nevis teātri. Dažādi īsi vairāk vai mazāk patiesi stāstiņi iz Latvijas sporta dzīves sākot ar 20. gadsimta sākumu un beidzot ar mūsdienām (par pēdējām gan par laimi nav sevišķi daudz, jo tur jau tāpat esmu gana informēts).

Andrusa Kivirehka daiļrade nenoliedzami ir plaša un daudzšķautnaina, bet pilnīgi noteikti viens no tiem virzieniem, kurā viņš ir rakstījis salīdzinoši daudz, tā ir variācija par igauņu mitoloģiju (tam lielākā vai mazākā mērā atbilst, piemēram, romāns "Zilais, ragainais dzīvnieks" un filma "November"). "Vīrs, kas zinājā čūskuvārdus" patiesībā ir jau gana sen klajā nākusi grāmata, kas turklāt vismaz divreiz iestudēta Latvijas teātros, pēdējo - pavisam nesen Nacionālajā, taču izrādei nebija ilgs mūžs un tā jau ir ārā no aprites.

Kas tas īsti bija, ko es izlasīju? Šāds jautājums šķiet neizbēgams, kad esi pieveicis Artūra Snipa stāstu krājumu "Stāsti laika logos". Iespējams, lai viss kļūtu, ja ne gluži skaidrs, tad vismaz mazāk neskaidrs, mazliet jāpastāsta par to, kas tāds īsti bija Artūrs Snips un ar ko viņš bija ievērojams.

Iepriekšējā grāmata, ko mēģināju lasīt, kļuva par to ļoti reto gadījumu, kad es padodos grāmatas lasīšanā un atzīstu - nē, es neesmu gatavs tajā investēt nepieciešamo laika daudzumu (Zigumnda Freida "Sapņu interpretācija"), līdz ar to kā nākamo izvēlējos kaut ko gana drošu, ka vismaz ar tā pieveikšanu līdz galam sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Tā nu es nonācu pie Paula Bankovska stāstu krājuma "Zvēru zvaigznājs". Vispār jāatzīst, ka lai arī neesmu sevī līdz šim atradis pārmērīgu sajūsmu Bankovska daiļradē, droši vien varētu saņemties un visas viņa publicētās grāmatas izlasīt (diemžēl, jaunas priekšlaicīgi mirušais autors vairs neradīs), un jā, te nu es esmu "Zvēru zvaigznājā".

Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.

Īvandes Kaijas ievērojamākais literārais veikums "Iedzimtais grēks" ir reizē izcils un ne visai labs romāns. Tas sagrāva virkni manu stereotipu, daudzkārt pārsteidza, rosināja uz pārdomām un visādi citādi varu teikt - šī grāmata man paliks spilgtā atmiņā. Vienlaikus tā literārās kvalitātes labākajā gadījumā var raksturot kā nevienmērīgas.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es daudz līdz šim zināju par rakstnieci Īvandi Kaiju. Faktiski - vien to, ka tāda bijusi. Nojaušu, ka viņas daiļrade nevienos laikos nav bijusi obligātajā literatūras programmā skolās, viņas pašas dzīves laikā autore (īstajā vārdā Antonija Lūkina) dēvēta par lubu literatūras rakstnieci, kuras darbi vēl turklāt ir netikumīgi, un par to, ka mūsdienās būtu notikusi būtiska viņas darbu reabilitācija, es arī nebūtu īsti pārliecināts. Taču mani ieintriģēja, kādu darbu no viņas biogrāfijas varētu būt izveidojusi Inga Gaile, kura droši vien būtu visloģiskākā no mūsdienu latviešu literātēm, kas varētu pievērsties Īvandes Kaijas stāstam.

Dažus stāstus no muminu pasaules krājuma "Neredzamais bērns" Esterei biju izlasījis jau aizvadītajā vasarā - Eiropas ceļojuma laikā man aptrūkās papīra grāmatu un Kindlā ielādēju šo krājumu. Toreiz Estere bija gatava klausīties tikai tos stāstus, kuros piedalījās mumini vai vismaz Susuriņš. Arī tagad viņa ne visam un ne uzreiz bija gatava, bet ar savu devu pārliecināšanas panācu, ka viņa tomēr noklausījās arī tos stāstus, ar kuriem iepriekš nebija pazīstama.

Paša bērnībā es, protams, esmu lasījis grāmatas par muminiem. Kaut ko man mamma arī noteikti lasīja priekšā - kā nekā vairākas muminu grāmatas mūsmājās bija tikai krieviski, bet šī literatūra man aktuāla bija laikos, kad pats krieviski vēl nelasīju (vismaz es neatminos, ka būtu lasījis muminus krievu mēlē), līdz ar to iespējams, ka muminus esmu klausījies dzīvajā tulkojumā, bet varbūt arī krieviski - kas to lai tagad vairs zina. Taču Esteri ar muminu pasauli gan iepazīstinu ar profesionāla tulkojuma starpniecību, pirms kāda laiciņa lasīju viņai "Mumintēta memuārus", par kuriem nezināmu iemeslu dēļ te neesmu uzrakstījis, bet bibliotēkā kā pirmo paņēmām Muminu grāmatu ar, manuprāt, slavenāko nosaukumu, proti "Komēta nāk".

Šis, ja pareizi saprotu, ir pēdējais no Anšlava Eglīša darbiem, kas tapa, viņam vēl esot Vecajā kontinentā, tajā aprakstot vairāk vai mazāk paša pieredzēto pēckara gados kādā vācu mazpilsētiņā Alpos. Mūsdienās šādu stāstu krājumu visticamāk dēvētu par romānu, jo vienota te ir ne vien vide, bet ir arī viens centrālais tēls, kurā ir sava deva paša autora (ar to atšķirību, ka Eglītim vienmēr līdzās bija viņa sieva Veronika Janelsiņa, kamēr varonis ir viens kā pirksts), vienota ir arī vide (pa vidu starp ciematu un mazpilsētu), arī pārējie tēli te daļēji atkārtojas, turklāt vēl darba ievads un noslēgums tam dod ļoti skaidru ietvaru un pabeigtības sajūtu. Taču, ja jau Eglītis to sauca par stāstu krājumu, tātad tas ir stāstu krājums.

Anšlava Eglīša leģendas "Čingishana gals" rašanās iemesli un prototipi galīgi nav tālu jāmeklē. Asinskāru diktatoru, kuru mērķis bija nevis vienkārši iekarot jaunas zemes, bet arī iznīdēt to iedzīvotājus, teksta tapšanas laikā netrūka (ok, viens no viņiem uz to brīdi jau bija izbeidzies, bet otrs gan turpināja plosīties uz pilnu jaudu). Stāsta nozīmīgākie elementi, varoņi un totikumi ir sekojoši: pie Čingishana ierodas kaimiņu daudz civilizētākās Hijas valsts sūtnis, kuru vispirms pazemo, bet pēc tam arī nogalina, jo Čingishans ir izlēmis iznīcināt Hivu. Viens no viņa galvenajiem mērķiem ir iegūt Hijas valdnieka skaisto sievu. Vienīgais, kas (ļoti netiešā veidā, jo viņam paša galva ir dārga) Čingishanu no kārtējā slaktiņa izraisīšanas atrunāt, ir viņa ministrs ķīnietis, kurš gan neko nepanāk.

Noveļu krājums (kas gan apkopotas vienlaidus tekstā) "Kazanovas mētelis" veido tādu kā robežšķirtni starp Anšlavu Eglīti - Rīgas dendiju, un trimdas rakstnieku. Uzrakstīts, šķiet, vēl lielākoties dzimtenē, bet izdots jau trimdā, tas vēsta par tiem pašiem aizgājušajiem laikiem kā "Līgavu mednieki" un "Homo Novus", taču kaut kas tev šajā tekstā liek nojausta, ka tas ir atskatīšanās uz pagātni, nevis tagadnes liecība. Kā jau tas ir raksturīgi Eglīša darbiem, kas risinās Rīgā, viņa aprakstītais laiks ir maksimāli nekonkrēts, tik vien tu saproti, ka runa ir par brīvvalsts laiku, bet nekādu aktuālu notikumu, nekādas politikas. Un "Kazanovas mēteļa" gadījumā jau tas nav brīnums - ja pat lielās formas darbos autors vairās vērtēt laiku, kālab lai tas notiktu šeit?

Tas bija nopietns pārsteigums, bibliotēkā uziet Murakami grāmatu, kas paredzēta vairāk vai mazāk Esteres vecuma lasītājiem. Nebiju piefiksējis, ka viņš kaut ko ir rakstījis arī bērniem, bet - ja jau ir, tad noteikti jāizlasa! Pārsteidzošā kārtā arī Estere necēla ne mazākos iebildumus, tad nu iepazināmies ar Aituvīra Ziemassvētkiem. Vispār šī grāmata ir Murakami kopdarbs ar mangas mākslinieku Maki Sasaki, kurš arī itin bieži zīmējis vākus Murakami darbiem pieaugušajiem, taču te man jāsaka - grāmatas ilustrācijas, kuru ir ļoti daudz, mani galīgi neaizgrāba - lai arī mangas pasaulē Maki Sasaki skaitās alternatīvs autsaideris, manai neko no tā nejēdzošajai eiropieša acij viņa zīmējumi izskatās pēc... vienkārši zīmējumiem, nesaprotu, kas tajos īpašs.

Pirms pāris nedēļām uzrakstīju par Andreja Eglīša saistību ar futbolu (viņš bija kaismīgs līdzjutējs), pie reizes apsoloties iepazīties arī kaut ko no viņa daiļrades. Un, re, esmu izlasījis vienu no viņa dzejoļu krājumiem, kurš šobrīd ir (lai arī mazliet citādi) ne mazāk aktuāls kā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad Eglītis to rakstīja.

Šeit apkopoti teksti faktiski ir jau stāsti, nevis esejas. Reizēm pat personāži no stāsta uz stāstu atkārtojas, radot iespaidu, ka Eglītis apraksta pats savu dzīvi un sevis reāli novērotus cilvēkus, bet skaidrs, ka daudz te ir autora fantāzijas (un kā gan citādi?). Atšķirībā no "Neierastās Amerikas", kurā Eglītis galvenokārt dalās ar vispārīgiem novērojumiem, šie ir konkrēti stāsti ar konkrētiem varoņiem, no kuriem liela daļa turklāt vēl ir amerikāņi, nevis latvieši. Domājams, ka to tapšanas laikos Anšlavs Eglītis vēl ticēja tam, ka viņam pašam izdosies kļūt par amerikāņu vidū atzītu rakstnieku (lai gan - jau ar savu devu vilšnaās, jo ne reizi vien viņš uzsver to, ka Amerikā rakstnieku uzskata par kaut kā vērtu vienīgi tad, ja viņš ir uzrakstījis kādu bestselleru, proti, tevi par rakstnieku padara nevis literatūras kvalitāte, bet gan pārdošanas apjoms).

Paņēmu bibliotēkā vienu no Anšlava Eglīša kopoto rakstu sējumiem. Tajā ir teksti no diviem rakstu / stāstu krājumiem, kuri it kā būtu skatāmi kopā, bet es tomēr skatīšu atsevišķi. Tātad, "Neierastajā Amerika" ir apkopoti trimdas avīzē "Laiks" publicēti Eglīša novērojumi par viņa pirmajiem dzīves gadiem Amerikā - daļa vēl no laika neilgi pēc iebraukšanas, mitinoties Ņujorkā, tad Oregonā un visubeidzot Losandželosā, kur viņš dzīvoja līdz mūža beigām. Jāatzīst, ka visai saprātīgi man šķiet, ka šis krājums sākotnējo izdevumu piedzīvoja nevis Eglīša mītnes zemē, bet gan Zviedrijā - jo tas, par ko raksta Eglītis, Amerikas latviešiem varētu būt bijis pārmērīgi pazīstams. Savā ziņā šos tekstus var nosaukt par feļetoniem - bet tam tie nav gana asi, savukārt kā laikmeta novērojumi tie varētu šķist vairāk aktuāli latviešiem teju jebkur citur, nevis tieši Amerikā.

Šī grāmata noteikti nav paredzēta lasīšanai no vāka līdz vākam. Bet es jau citādi nemaz nemāku. Kur nu vēl ar bibliotēkas grāmatām. Tālab nedēļas garumā izlasīju to pilnībā. Tad nu dalīšos savos iespaidos par šo monumentālo izdevumu, kuru izveidojis autoru kolektīvs: Edīte Tišheizere, Ieva Rodiņa, Dita Jonīte un Lauma Mellēna-Bartkeviča.

Grāmatas bērniem reizēm ir dīvainas. Un līdz ar to interesantas, jo tev kā pieaugušajam vismaz galīgi nav skaidrs - ar ko šis beigsies, un kāda ir stāsta morāle. Ne vienmēr tas nozīmē, ka grāmata ir laba, bet vismaz tev ir sajūta, ka esi izlasījis kaut ko vairāk par vienkāršu multfilmas atstāstījumu vienkāršiem vārdiem. Huana Arhonas darbs "Ēzelis (Kā viss sākās)" noteikti ir dīvaina grāmata.

Tas, cik daudz pēdējos gados ir izdots dažādu grāmatu bērniem (patlaban man aktuāls vien materiāls, kas paredzēts sākumskolniekiem un vēl jaunākiem lasītājiem / grāmatu klausītājiem), zināmā mērā šķiet pārsteidzoši: kā tādā mazā valstiņā kā Latvija, turklāt vēl ar gaužām bēdīgu demogrāfisko stāvokli un procentuāli lielu iedzīvotāju daļu, kurai grāmatas latviešu valodā vispār nav aktuālas, var būt pieprasījums pēc tik liela daudzuma bērnu literatūras? Turklāt nav jau tā, ka izdotu tikai vietējas izcelsmes grāmatas, arī tulkojumu ir pārpārēm. Līdz ar to grūti iedomāties, kā šādos apstkākļos, lai tu savam bērnam lasi lielu daļu to grāmatu, kas bija obligātajā literatūras sarakstā tavā paša bērnībā? Protams, nekāda konkurence (vismaz manās acīs) neliks no lasāmā saraksta pazust Vinnijam Pūkam, muminiem, "Vējam vītolos", Doktoram Dūlitlam un citiem bērnu literatūras zelta fonda, bet padomju laikos izdotajām grāmatām no sērijām "Āfrikas tautu pasakas", kā arī "Latviešu tautas teikas un pasakas" un tamlīdzīgi izdevumi, par kuriem arī savā bērnībā nebiju izcilā sajūsmā, bet lasīju tālab, ka tādas bija pieejamas, gan diez vai maniem bērniem sanāks iepazīt.

Nupat sapratu, ka manā apziņā bija apvienojošies divi savstarpēji ne gluži saistīti sākumskolniekiem paredzēti darbi bērniem - Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" grāmatas un TV raidījums "Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē". Un nav jau brīnums - abos darbos ir rudmataina meitene, kas risina noslēpumus, kas saistīti ar Latvijas izcilāko mākslinieku darbiem. Man nav līdz galam skaidrs, kurš radās pirmais - Mākslas detektīvu Poga vai Mazā Mula. Vienlaikus, kurš no šiem diviem lai arī nebūtu nācis pirmais, tas ir diezgan tipiski jebkurai jomai Latvijā, ka jebkuram oriģinālrisinājumam komplektā nāk kāds pārītis pakaļdarinājumu. Pēc tam gan nav svarīgi, kurš bijis pirmais: "Brum brum" vai "Dip dap" riteņi, kurš no kafijas kioskiem pie Vērmaņdārza, Printful vai Printify (šajā reizē gan tiešām abiem ir atradies gana vietas tirgū), kvalitātes sacensībā ne vienmēr uzvar tas, kurš bijis pirmais, vairāk te runa par to, ka jau tāpat mazajā tirgū allaž jebkuram labam risinājumam parādās kloni. Vispār gan laikam tā nav tikai Latvijas problēma - "Bolt" pret "Wolt", šķiet, ka nav Latvijā radusies neskaidrība.

Par Aivara Ozoliņa ievērojamāko literāro veikumu - grāmatu "Dukts" - rakstīt ir reizē ļoti viegli un ļoti sarežģīti. Viegli - jo ko tu lai tu par to nepateiktu, tu īsti neko nebūsi pateicis par Duktu. Grūti - tā paša iemesla dēļ.

Pētera Pūrīša vārds man līdz šim saistījās ar divām lietām: Twitteri un Pēdējo partiju. Ja par pirmo jautājumu nav, tad par otro droši vien tikai retais atcerās, ka bija tāds savdabīgs veidojums pirms mazliet vairāk kā desmit gadiem, kuru savā būtībā jau arī bija Twitter partija, līdz ar to viss saskan ar pirmo faktu par Pūrīti. Tolaik PP (Pēdējā partija, nevis Pēteris Pūrītis) kā savu ministru prezidenta amata kandidātu pieteica Laimes lāci un lielā mērā izcēla absurdu Latvijā. Vēl kāda kolorīta detaļa - vismaz sākotnēji Pēdējās partijas viens no vadošajiem dalībniekiem bija dziesminieks Ansis Ataols Bērziņš, kurš vēlāk kļuva nosacīti slavens kā "moceklis" sev par tizlumu piešķirtā kriminālsoda iesaistīšanās Saiemas grautiņos dēļ. Taču šī grāmata vismaz tiešā veidā nav par to, lai gan - kaut kāda saistība tam visam ir atrodama.

Lidoju es mierīgi uz Rīgu no Budapeštas, un ieraudzīju sievietei otrpus ejai rokās grāmatu “Planēta neHolivuda”. Tā mani ieintriģēja, apskatījos, ka šis Ditas Rietumas darbs izdots pirms teju divdesmit gadiem, proti, diez vai to vajadzētu meklēt grāmatnīcās, bet bibliotēkās gan. Un tā nu ar Esteri aizbraucu uz Āgenskalna bibliotēku un tiku pie šīs grāmatas.

Ieraugot šo grāmatu bibliotēkā, Esterei bija bažas, vai Jura Zvirgzdiņa grāmata “Tobiass un neparastais ciemiņš” nebūs pārāk baisa (jāatzīst, ka Esteres izpratne par to, kas ir un kas nav baiss, ir ļoti īpatnēja. Tomēr pārliecināju, ka nekā “bailīga” tur nebūs, un tad nu dažos vakaros šo grāmatu izlasījām.

Teju pusgads pagājis, kopš Esterei izlasīju priekšā Agneses Vanagas “Plastmasas huligānu” otro grāmatu, un nule beidzot esam tikuši arī pie pirmās. Patiesībā jau biju daļu šīs grāmatas izlasījis, kad pavasarī bijām aizgājuši uz Nacionālo bibliotēku, taču vienā piegājienā (un vēl tik interesantā vietā kā LNB) to izlasīt neizdevās, par to principā bijām aizmirsuši, līdz pagājušajā nedēļas nogalē paviesojāmies Āgenskalna bibliotēkā, kuras plauktā šo grāmatu izdevās atrast. Un te nu mēs esam.

Andžils Remess Liepājā bija ne tikai sporta žurnālistikas, bet arī žurnālistikas kopumā absolūts klasiķis, un viņa nesenā aiziešana mūžībā, protams, skumdināja. Ieraudzījis bibliotēkā viņa pēdējo dzīves laikā klajā nākušo grāmatu - "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos" - daudz nedomāju, un tās pašas dienas laikā grāmatu izlasīju. Nekāds dižais sasniegums gan tas nav - 150 lappuses, tai skaitā daudz fotogrāfiju, pat Esterei priekšā es tādu droši vien trīs vakaros būtu izlasījis, lai arī tā gan es nerīkotos, jo pagaidām Esterei nav nepieciešamības kaut ko uzzināt par krogu dzīvi Liepājā.

Ernesta Hemingveja memuāru grāmata “Pārvietojami svētki” tika izdota jau pēc autora nāves, proti, 1964. gadā. Pats Hemingvejs to gan patiešām, šķiet, bija paredzējis publicēt, kā nekā viņš pie šī teksta bija strādājis pēc tam, kad 1956. gadā bija to atradis pirms teju trīsdesmit gadiem Parīzē atstātā koferī. Līdz ar to šajos memuāros lasītāji reizē iepazīst jaunu un ne tik jaunu Hemingveju, jo ik pa brīdim tekstā līdzās jaunatnīgajam autoram ieskanās pesimistiska daudz vecāka autora balss.

Turpinu tīrīt plauktus no grāmatām, kuras diez vai man būs noderīgas nākotnē, bet varbūt var kādu saistošu domu dot jau tagad (pirms tās nonāk kaut kur citur un man pārstāj būt aktuālas). Tā nu izlasīju vēl vienu grāmatu par reklāmu - Džuditas Viljamsones darbu "Reklāmu atšifrēšana", kas uz reklāmas industriju raugās no pavisam cita skatu punkta nekā nupat lasītā Deivida Ogilvija grāmata - proti, šī nav grāmata par to, kā taisīt efektīvu reklāmu, bet par to, kā interpretēt reklāmu.

Deivids Ogilvijs bija viens no divdesmitā gadsimta reklāmas pasaules pīlāriem, ilggadīgs aģentūras Ogilvy & Mather (pēdējos gados, jau pēc viņa nāves, tās nosaukumā ir tikai Ogilvija vārds) vadītājs, uzrakstījis arī dažas grāmatas par reklāmas pasauli. Vienu no tām - "Ogilvijs par reklāmu" - tagad esmu izlasījis.

Nesen Mākslas muzejā skatītā Ausekļa Baušķenieka darbu izstāde mani mudināja kārtīgāk iepazīties ar vecāku mājās atrodamo vērienīgo viņa darbu albumu, kas papildināts ar dažādiem tekstiem par Baušķenieka dzīvi un darbību. Albums izdots dažus gadus pēc paša Ausekļa Baušķenieka nāves, bet vēl laikā, kad dzīva bija viņa sieva Ņina, kuras atmiņas te bagātīgi sastopamas.

Magdalēnas Tulli grāmatu "Polonēze sarkanā" man neceļas roka saukt par romānu, kā tā dēvēta uz grāmatas aizmugurējā vāka. Goodreads to dēvē par noveli, kas šķiet vēl vairāk nevietā. Tad jau drīzāk tā ir poēma prozā vai arī, ja tomēr gribi iesaistīt vārdu "novele", tad tas būtu noveļu sacepums - jo šajā apjomā itin nelielajā darbā tiešām varētu teikt, ka ir ietilpināta vesela virkne ar novelēm, taču tās nepastāv viena no otras neatkarīgi, bet ir salipušas kopā un ne vienmēr ir skaidrs, kur kādai no tām ir galva un kur citai aste.

Nebiju lasījis nevienu grāmatu krieviski kopš šī gada februāra, un arī tagad man bija diezgan grūti saņemties kaut ko lasīt šajā valodā. Vienlaikus Boriss Akuņins ir viens no tiem krievu literātiem, par kuriem nav šaubu, kurā pusē viņi ir. Ne velti viņš putinzemi pameta 2014. gadā, un arī tagad galīgi neslēpj savu viedokli par to, ar ko nodarbojas viņa dzimtene. Jāatzīst, ka man pat šobrīd nav skaidrs - cik daudz vispār ir tādu krievu rakstnieku, kuru darbi man šķiet pieņemami. No dzīvajiem un man zināmajiem laikam vēl tikai Vladimirs Sorokins, Ludmila Uļicka un Viktors Šenderovičs atbilst šim kritērijam.

Viesojoties Čehijā, šķita prātīgi apgādāties ar kādu vietējo literatūru, un viens no tiem autoriem, kuru kādu grāmatu bija motivācija nopirkt, bija Bohumils Hrabals. Šis vīrs tiek uzskatīts par vienu no čehu divdesmitā gadsimta dižgariem, lai arī lielu daļu savas rakstnieka karjeras viņš bija vai nu aizliegts vai vismaz nevēlams, kas Čehoslovākijā pēc Prāgas pavasara apspiešanas ar padomju tankiem nebija nekāds brīnums.

Irēna Douskovas romāns “Oņegins bija ruskijs” ir lielisks uzskates materiāls tam, kāds sapnis bija dzīve padomijas regulētajā sociālismā arī tajās zemēs, kuras nebija PSRS sastāvā, bet tikai tās ietekmes sfērā. Patiesībā tā ir otrā daļa triloģijai, kuru uzsāka autores populārākais darbs - “Hrdý Budžes”, taču man Prāgā sanā nopirkt tieši otro daļu, bet itin labi var iztikt bez priekšzināšanām, lai šo lasītu kā patstāvīgu vienumu.

Pēc lielās pauzes start “Never Let Me Go” un “The Buried Giant” Išiguro ir atgriezies pie vairāk vai mazāk savas tradicionālās pieejas jaunam romānam veltīt aptuveni pieus Gadus. Savā jaunākajā romānā “Klāra un Saule” viņš zināmā mērā atgriežas līdzīgā pasaulē kā “Never Le Me Go”, taču varbūt drusku mazāk depresīvā. Lai gan vienlaikus - īsti pat tev kā lasītājam nav iespējas pārliecināties, vai gadījumā tā tomēr nav tā pati pasaule, tikai šajā reizē tu redzi mazliet citu tās nostūri.

Olgu Tokarčuku es iepazinu caur viņas slavenāko darbu “Lidojumi”, bet nesenā vizītē Polijā paķēru arī mazāk leģendāru viņas darbu - “Vadi savu arklu pār mirušo kauliem” (vai kā nu to pareizāk iztulkot latviski). Uzreiz varu teikt, ka šis darbs ir pilnīgi citāds kā “Lidojumi” - daudz vienkāršāks, ar vairāk vai mazāk lineāru vēstījumu, turklāt vēl daļēji ieturēts detektīvmistērijas žanrā.

Mazliet šokējoši, bet izrādās, ka es patiesībā vienreiz jau brāļu de Gonkūru slavenāko darbu - romānu "Žerminija Lasertē" biju lasījis. Tiesa, tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība (proti, pirms piecpadsmit gadiem) un tolaik - latviešu valodā. Pat šīs grāmatas lasīšanas fakts man nebija palicis atmiņā, kur nu vēl tās sižets, līdz ar to šajā reizē varu teikt, ka lasīju grāmatu pilnīgi no nulles (šajā reizē līdz ar to nevaru teikt, ka lasot grāmatu franciski man palīdzēja kādas priekšzināšanas par konkrēto darbu).

Garā vēstule "De Profundis" (latīņu valodā - no dziļuma, proti, vēršanās pie kāda no savas dvēseles dziļumiem) ir viens no pēdējiem tekstiem, ko uzrakstīja Oskars Vailds. Šī vēstule tapa, Vaildam atrodoties cietumā, taču adresāts ar to varēja iepazīties jau tikai pēc Vailda nāves, jo lai arī cietuma priekšnieks viņam ļāva rakstīt, uzrakstīto pat pārlasīt viņam, cik saprotu, iespējas nebija, kur nu vēl to nosūtīt adresātam. Vēstule sniedz visai nopietnu ieskaitu mentālajā stāvoklī, kādā Vailds nonāca sava trīs gadus ilgā ieslodzījuma laikā.

Viesojoties Tallinā, iemaldījāmies lielveikalā, bet tur - lielā grāmatnīcā ar plašu grāmatu piedāvājumu angļu valodā. Ieraudzīju vairākas grāmatas, kuras mani ieinteresēja, bet, sekojot saviem principiem neaizrauties, iegādājos tikai vienu - Frēdrika Bakmana grāmatu, kuru lasīju kā "Anxious people", bet latviešu valodā tā izdota ar nosaukumu "Nervozie ļautiņi.

Trīs musketieri noteikti ir apjomīgākā grāmata, ko līdz šim esmu izlasījis franču valodā, taču vienlaikus tā, protams, bija daļēja blēdība, jo man bija viens būtisks faktors, kas lasīšanu atviegloja - laba pazīšanās ar konkrēto tekstu. Nezinu, cik reizes es šo grāmatu bērnībā biju lasījis latviski, bet pareizā atbilde noteikti ir - gana daudz, līdz ar to vismaz ar izsekošanu sižetam problēmas vispār nebija iespējamas. Cita lieta, ka tagad šo grāmatu lasīju kā cits cilvēks nekā iepriekš, un arī mani spriedumi dažādos jautājumos noteikti nesakrīt ar to, kādi tie bija senāk.

Patiesībā jau šī grāmata bija mazliet uzmetiens - paņēmu to līdzi braucienā uz Budapeštu, īsti nenopētījis, kas tieši par izdevumu tas ir, jo normālos apstākļos neko tādu lasījis nebūtu. Tur, savukārt, man nebija citas lasāmvielas, un tā nu vien es sāku lasīt šo izdevumu, pabeidzu gan jau mājās. Kāpēc tas bija uzmetiens, un kāpēc parasti šādas grāmatas nelasu - tālab, ka tā ir skolēniem paredzēta franču literatūras antoloģija, dažādu fragmentu apkopojums, brīžiem ar garākiem komentāriem, paskaidrojot, kālab konkrēto fragmentu skolā vajadzētu lasīt un ar ko tas īpašs. Normāli es pat grāmatām tipa "dažādu autoru stāstu krājums" eju ar līkumu, bet te - reāli drupačas lasīju. Neko darīt, tāda dzīve.

Franču rakstnieks Leons Blojs lielā mērā ievērojams bija ar savām dienasgrāmatām, un viens šo dienasgrāmatu sējums arī ir šis teksts, kuru atradu grāmatu plauktā. Interesantākais šajā konkrētajā materiālā ir laiks, kad tas tapis un izdots. Proti, tās ir autora dienasgrāmatas, kas vēsta par laika periodu no 1910. līdz 1912. (un daļēji - līdz pat 1914. gada sākumam), proti, tā ir ēra, ka Pirmais pasaules karš ir jau gaužām tuvu, taču tas vēl nav sācies un cilvēce nenojauš, cik būtiskas pārmaiņas to gaida jau visdrīzākajā laikā.

Lauras Vinogradovas īsromāns vai garstāsts "Upe", kurš saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā, ir interesants piemērs prozai, kura ir vienlaikus ļoti spēcīga, emocionāli uzrunājoša lasāmviela un reizē - sižetiski šūta baltiem diegiem, ar kļūdām hronoloģijā un apšaubāmu grāmatas pasaules atbilstību realitātei.

Amerikāņu rakstnieks Mario Puzo ir galvenokārt zināms kā "Krusttēva" radītājs, turklāt Puzo piedalījās kā scenārists arī Frānsisa Forda Kopolas filmās, proti, viņš bija tieši iesaistīts kino darbā (runājot par pirmo filmu, nevis tās turpinājumiem), kurš daudzviet atzīts par visu laiku izcilāko.

Šī ir kārtējā grāmata no tām, ko lasīju priekšā Esterei. Vispār jau tā ir otrā grāmata "Plastmasas huligānu" sērijā, bet pirmo izlasīt vēl nav izdevies. Proti, bija šāds mēģinājums, apmeklējot Nacionālo bibliotēku, taču tur bija pārāk interesanti, lai Estere varētu nosēdēt uz vietas visā grāmatas garumā, reāli izlasījām labi ja desmit procentus (un Āgenskalnā bibliotēkas, kurā grāmatas varētu ņemt uz mājām, šajā laikā vēl nebija). Taču vismaz kaut kādu ieskatu par "Previously on Plastmasas huligāni" ieguvuši bijām, līdz ar to "Draugs pazudis" nesākām lasīt gluži no nulles.

Tā galīgi nav, ka sportistu biogrāfiskas grāmatas gūtu mana iecienītākā literatūra (pēdējo reizi kaut ko līdzīgu lasīju pirms pieciem gadiem, kad iepazinu I Am Zlatan Ibrahimovic un arī toreiz aprakstu sāku ar vārdiem, ka šādas grāmatas lasu reti), taču Rubina grāmata interesanta šķita kaut vai tālab, ka nesen viņš piedalījās "Pa pāris kausiem" vodkāstā. Un te nu mēs esam.

Roselena Brauna nekādi nav 20. gadsimta otrās puses amerikāņu literatūras pīlārs, taču pēc ieielgušās ekskursijas literatūras klasikā (Dikensa darbos) izlēmu, ka var pievērsties arī mazāk nozīmīgai literatūrai, un tā pie izlasīšanas tika grāmatu plauktā atrastais romāns "Before and After". Grāmatas vāks jau liecina, ka šis romāns galvenokārt ir ievērojams savas ekranizācijas dēļ - pēc tā motīviem tapusi tāda pat nosaukuma filma, kuru režisēja Barbets Šrēders (režisors ar ļoti bagātīgu filmogrāfiju gan Eiropā, gan Holivudā, tomēr vienīgā viņa filma, ko esmu redzējis, ir "More", kuru skatījos tikai Pink Floyd mūzikas dēļ), bet galvenajās lomās tur ir Merila Strīpa un Laiems Nīsons.

Zanes Volkinšteines grāmata bērniem "Bīstamais dārziņš" uzrunāja ar premisu (lielā māsa sagatavo mazo brāli viņa pirmajai dienā dārziņā, stāstīdama par pati savu pieredzi šajā izglītības iestādē, pamatīgi šo to piefantazējot), kā arī ar Zanes Zlemešas ilustrācijām. Kā jau pieklājas apgādā "Liels un mazs" izdotai grāmatai, "Bīstamais dārziņš" ir acīm ļoti tīmams izdevums, kuru var gana labi šķirstīt arī ārpus paša lasīšanas procesa. Diemžēl jāatzīst, ka tieši teksta kvalitatīvās īpašības mani tik ļoti nepārliecināja. Vienlaikus labā ziņa - Esterei grāmata patika, un viņa jau ir primārā mērķauditorija.

Ar romānu "Grūtie laiki" noslēdzās mana ekskursija Čārlza Dikensa literārā mantojuma pasaulē. 2022. gada realitātē man gan neizbēgami nākas teikt, ka Dikenss savā grāmatā neapraksta sevišķi grūtus laikus, bet visai parastus - ne tev vājprātīgas karadarbības, ne miljoniem cilvēku, kas dodas bēgļu gaitās, ne mediju propagandas, ka genocīds ir kaut kas svētīgs un Dievam tīkams.

Čārlza Dikensa novele "Ziemassvētku dziesma" ir viens no tiem pasaules literatūras darbiem, ar kuriem nepavisam nebūt pazīstamam droši vien nav vispār iespējams - nezinu, cik tas ir piedzīvojis iestudējumus teātrī, ekranizācijas, parodijas, atvasinājumus un variācijas, bet skaidrs, ka šis skaitlis ir milzīgs. Līdz ar to galīgi nav pārsteidzoši, ka pirms tā lasīšanas es itin labi zināju to, par ko ir šī grāmata.

"Stāsts par divām pilsētām" ir slavenākais no Čārlza Dikensa veikumiem vēsturiskās prozas lauciņā. Patiesībā ar šo klasiķi esmu pazīstams gaužām nožēlojamā līmenī - pirms nu jau teju 20 gadiem izlasīju "Deividu Koperfīldu", vēl šo to esmu redzējis ekranizētu, bet nosaukt manu pazīšanos ar Dikensu par pilnvērtīgu nekādi nevar. Līdz ar to var teikt, ka esmu šo robu savā izglītībā lēmis aizlāpīt, tam par rīku izmantojot izdevumu, kurā apkopoti četri no viņa ievērojamākajiem darbiem, kuru pazīšanu izlēmu sākt ar "A Tale of Two Cities" galvenokārt tāpēc, ka par šo darbu līdz šim nezināju neko vairāk, kā tikai tā nosaukumu.

Tas bija pirms gada vai diviem, kad es pirmo reizi no Jāņa Liepiņa kaut ko dzirdēju par noslēpumaino "Liepājas manuskriptu", proti, līdz šim nekad un nekur nepublicētu tekstu, kas vēsta par futbolu Latvijas brīvvalstī pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas, ko "manuskripta turētājs" (pie kura tolaik pat fiziski neatradās teksts) par šo tekstu tolaik stāstīja, man īsti skaidru nedarīja ne to, kas īsti ir šis teksts, ne cik tas ir vērtīgs un cik daudziem potenciāli interesants. Tālāk man īsti nekļuva skaidrs ne, ko Liepiņš ar tekstu plāno darīt, ne ko ar to vispār ir vērts iesākt. Līdz ar to biju itin pārsteigts, uzzinājis, ka "Apaļās bumbas ēnā" ir nācis klajā grāmatas formā un jau iegādājams grāmatnīcās. Lieki teikt, ka uzreiz steidzos to iegādāties.

Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.

Anna Zēgerse skaitās viena no nozīmīgākajām divdesmitā gadsimta vācu rakstniecēm, un "Septītais krusts" ir viņas ievērojamākais darbs. Romāns vēsta par septiņiem bēgļiem no nacistu koncentrācijas nometnes (precizēšu - nometnes, kurā ieslodzīti "parasti" režīma pretinieki, proti, šis nav stāsts par ebrejiem) un to, kā visai ātri seši no viņiem pārvēršas par krustiem, bet septītais tomēr nē.

Nezinu, kā tas man bija piemirsies, ka Rasa Bugavičute-Pēce ir ne vien dramaturģe, bet arī grāmatas "Puika, kurš redzēja tumsā" autore, taču patiesībā viņas pirmā publicētā gramata ir tieši šī, jau no kuras nosaukuma tu uzreiz saproti, ka tās mērķauditorija ir bērni. Taču, kā jau jebkurās bērniem domātās grāmatās, mans principiālākais jautājums ir - cik labi tā ir piemērota vecākiem, kuriem šī grāmata ir jālasa bērnam priekšā?

Kopienas bērns ir slavenākais austriešu klasiķes Marijas fon Ebneres-Ešenbahas darbs, šai autorei tiekot raksturotai kā vienai no nozīmīgākajām personībām 19. gadsimta vācvalodīgajā psiholoģiskajā literatūrā. Pēc manas visai apšaubāmās pieredzes lasot "Aus Franzensbad" biju gatavs, ka arī šis darbs turpinās manas tradicionālās sāpes ar austriešu literatūru, tomēr tik traki gluži neizrādījās.

Šo konkrēto darbu patiesībā es izlasīju drīzāk nejauši nekā plānoti, jo tas bija iekļauts vienā grāmatā ar citu darbu, kura lasīšana ietilpa manā interešu sarakstā (romānu "Das Gemeinekind"). "Aus Franzensbad", kas ir epistolārās formas prozas darbs, ir viens no agrīnajiem ievērojamās austriešu rakstnieces Marijas fon Ebneres-Ešenbahas literārajiem veikumiem, kuram par pamatu ir autores viesošanās Fracensbādes kūrortā (ja nu kas, mūsdienās tā ir pilsēta Čehijā, saukta Františkovi Lazņe, jeb tā pati "Franča peldvieta", tikai čehu valodā).

Vikijas Baumas slavenākais darbs - romāns "Cilvēki viesnīcā" ir vairāk vai mazāk piederīgs tai pašai ērai, kuru tik krāšņi aprakstījis Frānsiss Skots Ficdžeralds, tikai Vācijas gadījumā to sauc nevis par Džeza laikmetu, bet gan par "zelta divdesmitajiem" - periodu Veimāras republikā, kad vēl nebija iestājusies globālā ekonomikas krīze un arī vīrs ar dīvainajām ūsām bija tikai margināls īpatnis, nevis Vadonis. Te būtu vieta savdabīgam novērojam: nekad un nekur neesmu novērojis, ka kāds būtu ar nostaļģiju aprakstījis Latvijas neatkarības pirmo desmitgadi, kad Ulmanis bija tikai viens no daudzajiem politiķiem (un arī Latvijā tobrīd krīze, protams, vēl nebija pienākusi). Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Katarīna Hermane ar šo grāmatu nodrošina itin labu apkopojumu, kas varētu man palīdzēt nākotnē lasāmās vācvaodīgās literatūras izvēlē, proti, viņa apraksta (savuprāt, bet man ar to pietiek, jo personīgā viedokļa jau man nav) nozīmīgākās vācu rakstnieces, kuras savus darbus radījušas laikā, kad sievietes loma literatūrā tradicionāli bija labākajā gadījumā mūza, bet sliktākajā - ķēkša un/vai rakstnieka seksuālo vajadzību apmierinātāja. "Senākā" autore, kas šeit parādās, ir Luīze Adelgunde Viktorija Gotšeda, kas dzimusi 1713. gadā un piedalījusies vācu teātra reformas tapšanā (viņas vīram radās novatoriskā doma, ka vācvalodīgs teātris varētu būt kas vairāk par ceļojošiem komediantiem, kas izrāda joku spēles, kurām pat nav īsti dramatiskā materiāla apakšā, galvenokārt izlīdzoties ar vulgāriem fiziskiem jociņiem), bet aiziet grāmata līdz pat divdesmitā gadsimta sākumā dzimušām rakstniecēm. Uzskaitīšu dažus atslēgas pieturas punktus, kuriem pats varētu mēģināt sekot.

Bērniem domātas grāmatas, nudien, mēdz būt visdažādākās, un izpratne par to, kāds saturs ir un kāds nav bērnu psihei piemērots, pamatīgi variē dažādās kultūrās un laikos. Spilgtākais piemērs, ko tev piesaukt, protams, ir tas, par ko Andersena skumjā un traģiskā "Mazā nāriņa" pārvērtās Disneja studijas interpretācijā. Ulfa Starka stāsts "Proti svilpot, Juhanna" arī ir viens no tiem darbiem, kuri savā oriģinālversijā diez vai ir savietojami ar Holivudas izpratni par to, kāds saturs ir bērniem piemērots.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

"Mazo Stjuartu" esmu lasījis pats savā bērnībā, bet nesen nolasīju to priekšā arī Esterei. Droši vien būtisks atslēgas elements ir tajā, ka par šo grāmatu no tās sākotnējās lasīšanas reizes man nav pašas siltākās atmiņas. Iespējams, tādēļ, ka biju jau pārāk liels, kad to iepazinu. Latviešu valodā grāmata tika izdota 1993. gadā, aptuveni tad to arī iepazinu, būdams 10 gadus vecs, kas, manuprāt, ir par daudz šim konkrētajam darbam. Tagad, lasot to priekšā Esterei, pārliecinājos, ka viņas vecumā tas šķiet gana saistošs, kamēr man pret to ir vēl vairāk iebildumu, nekā tos atceros no savas bērnības laikiem.

Turpinājumā "Hohmai", kura bija drīzāk stāstu krājums (vai - konceptalbums) nekā romāns Svens Kuzmins lasītājiem devis savu nākamo mītiskajai Hohmas pilsētai veltītu darbu - romānu ar nosaukumu "Dizažio". Pozitīvais, ko varu teikt - šis romāns nav sava priekšgājēja kopija. Negatīvais - priekšgājējs man patika labāk. Un tomēr - izvērsīšu šo domu garākos teikumos.

Grāmata, ko četru vakaru garumā nolasīju priekšā Esterei. Apjoms, ja kas, bērnu grāmatu kontekstā šobrīd ir visai svarīgs kritērijs - esmu skeptisks pret "viena vakara grāmatām", kuras gan tāpat varu Esterei izlasīt, bet tās vairs nešķiet esam pienācīga lasāmviela. Juri Zvirgzdiņu vispirms iepazinu kā grāmatas "Odu laiks" autoru (tā galīgi nav domāta bērniem), tad pērn noklausījos "Have a nice day", kas gan ir bērniem domāta, tikai izteikti lielākiem kā Estere, un tā, nu, esam nonākuši līdz "Mufam", kurš, starp citu, savā ziņā ir itin līdzīgs "Have a nice day".

Timurs Vermešs pietiekamu popularitāti izpelnījās arī Latvijā ar savu grāmatu "Viņš ir atkal klāt", kurā aprakstīta Ādolfa Hitlera negaidīta atmošanās mūsdienu Berlīnē un viņa komiskiem starpgadījumiem pilnais un grāmatas garumā arvien biedējošākais ceļš atpakaļ uz slavas un ietekmes virsotni. "Izsalkušie un pārtikušie", viņa otrais romāns "Badīgie un sātie" (vai arī "Izsalkušie un paēdušie" - kamēr tas nav piedzīvojis tulkojumu latviešu valodā, nezinu, kā tieši to sauktu) ir savā ziņā Hitlera stāstam ļoti radniecīgs (vienlaikus - par kopiju to nekādi nenosauksi), un vismaz viens personāžs ir pārceļojis no pirmā romāna uz otro - šajā reizē Joahims Sensenbrinks ir komerctelevīzijas MyTV realitātes šova "Eņģelis postā" ar Nadehi Hākenbušu radītājs.

Pat īsti nezinu, kas bija tas aspekts, kas mani bija pamudinājis Karla Sagana grāmatu "Ēdenes pūķi" ievietot tajā plauktā, kurā nonāca grāmatas kategorijā "pat bez lasīšanas skaidrs, ka nav vērts saglabāt". Iespējams, tīri autora vārds/uzvārds komplektā ar grāmatas nosaukumu man bija radījis sajūtu, ka šis darbs ir bestsellers kādā ziepju operām pietuvinātā lauciņā. Tiesa, būtu es apskatījis arī grāmatas vāku, šāda sajūta man diez vai būtu radusies, jo uz tā redzami dinozauru tipa radījumi komplektā ar cilvēkveidīgām būtnēm, nevis "Hameleonu rotaļu" aktieri. Proti, ar "Ēdenes pūķiem" autors ir domājis reptīļus senvēsturē un nevis kādā luksusa rajonā mītošus nežēlīgus un nežēlīgi skaistus cilvēkus.

Aleksandrs Hercens ir rakstnieks un domātājs, kuru mēdz dēvēt par krievu sociālisma tēvu. Te ļaušos piebilst, ka viņš pats nedarīja neko tādu, kā dēļ būtu peļams un nicināms - ja arī ilgtermiņā var teikt, ka viņš bija viens no tiem stūrakmeņiem, uz kuru bāzes Krievijā uzplauka boļševisms (ko 1870. gadā mirušais Hercens, protams, nepiedzīvoja), nesaskatu iespēju viņu tajā vainot. Tas, par ko rakstīja Hercens - aristokrātijas patvaļa un izlaidība, zemniecības nožēlojamais stāvoklis, bija pilnīgi reālas problēmas un rakstīšana par tām, mēģinot kaut kā mainīt gan sabiedrisko domu, gan arī reālos dzīves apstākļus, noteikti nebija kaut kas peļams, ne jau Hercens izdomāja Ļeņinu, Staļinu un pārējo bandu, kas asins izliešanas jautājumos izrādījās vēl daudz enerģiskāki par Caru un viņa vasaļiem. Kā lai arī nebūtu, visā tā rezultātā Hercens bija godā arī visu padomju laiku, par spīti tam, ka ne viss tas, par ko viņš rakstīja perfekti atbilda attiecīgajai ideoloģijai. Kā lai arī nebūtu, "Kas vainīgs?" ir viņa slavenākais darbs, kas kopā ar Černiševska "Ko darīt?" lielā mērā veidoja 19. gadsimta Krievijas sociālkritisko domu.

Turpinu iepazīt Umberto Eko darbus ārpus viņa darbības daiļliteratūrā, manas mammas krājumā bija vairākas šāda tipa viņa grāmatas (iespējams, kāda pat manis paša dāvināta), tai skaitā šī, kuras tēma aktualitāti tikai ieguvusi laikā kopš 2006. gada, kad tā izdota. Patiesībā šo grāmatu veido eseju un runu apkopojums par periodu starp 2001. un 2005. gadu. Proti, sākot ar 11. septembri un ietverot Afganistānas un Irākas karus, kā arī pirmo Silvio Berluskoni valdīšanas periodu. Kā jau tas raksturīgi Eko, grāmatā ir itin daudz atsauču arī uz senākiem laika periodiem, veidojot tiltus starp tiem un viņa aprakstīto laikmetu.

Grāmatas par Latvijas sportu noteikti ietilpst manā interešu lokā. Nav gan gluži tā, ka es mērķtiecīgi censtos ar katru šādu izdevumu iepazīties, bet ja tāds nonāk manās rokās, iespēju to izlasīt garām nelaižu. Izdevumu "Latvijas teniss" atradu dzīvoklī Liepājā, kura apmetāmies uz trīs naktīm (tā kā vispār dzīvoklī bija tikai četras grāmatas, nebija grūti citu vidū to ievērot), un tad nu būros tam cauri. Daļēji šobrīd varu teikt, ka lasīju ar profesionālu aci - domājot par paša grāmatu plāniem un to, ko no katras lasītās grāmatas var ņemt kā pozitīvo piemēru un ko - ne tik ļoti.

Jurijs Galičs, īstajā vārdā Georgijs Gončarenko, vairāk interesants šķiet kā cilvēks un mazāk - kā šīs konkrētās grāmatas autors. Aristokrātu dzimtas pārstāvis Gončarenko bija dzimis Varšavā, sekmīgi veidojis karjeru Krievijas impērijas, kādu brīdi - Ukrainas, un tad - baltgvardu armijā, karjeras laikā uzdienējis līdz ģenerālmajora pakāpei (neizlikšos gan, ka man būtu sevišķa izpratne un interese par militārajām pakāpēm). Pēc boļševiku uzvaras Krievijā (un arī Ukrainā) viņam izdevās bēgt, un tā visa rezultātā viņš 1923. gadā nonāca neatkarīgajā Latvijā, kļuva par Latvijas pilsoni, rakstīja vietējā lielākajā krievu laikrakstā "Сегодня". Prognozējami pēc Latvijas okupācijas kā bijušajam "baltās" kustības pārstāvim viņam labi negāja, 1940. gada decembrī, divas dienas pēc izsaukšanas uz NKVD, savā dzīvoklī pakāries. Pirmo grāmatu (dzejas krājumu) izdevis vēl 1907. gadā, bet kā literāts visvairāk izpaudies savā dzīves periodā Latvijā, grāmatās arī gana daudz atsaucies uz Rīgu un Latviju.

Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

Nezinu, vai es būtu ņēmies lasīt "Avota laiku", ja par to tik lielu sajūsmu soctīklos nebūtu paudis viens no pašmāju Interneta nozīmīgākajiem influenceriem Toms Lūsis. Tā kā Toms nav no tiem cilvēkiem, kas parasti aktīvi dalās ar ieteicamo literatūru, tad man šķita, ka ja jau šis "dzīvē parasts lūzeris" (citējot kādu sabiedrībā savulaik populāru personāžu, diemžēl nevaru atcerēties, kuru tieši) saka - šī ir lieliska grāmata, vajadzētu arī man tai dot iespēju.

Esteres bibliotēkā ienācies jaunākais populārā igauņu autora Andrusa Kivirehka stāstu krājums. Kā allaž - Guntara Godiņa tulkojumā, kā allaž - "Liels un mazs" izdevumā un kā allaž - ar Edmunda Jansona ilustrācijām. Šajā reizē uzsvars tieši uz "kā allaž", jo grāmata seko tai pašai formulai kā divas iepriekšējās: "Kaka un pavasaris" un "Karnevāls un kartupeļu salāti", kā nekā pat nosaukums seko tai pašai formulai kā divām iepriekšējām.

Jau vismaz divdesmit gadus esmu cītīgs Haruki Murakami grāmatu lasītājs. Ne visas no tām mani ir aizgrābušas līdz sirds dziļumiem, bet teju katrā ir kaut kas tāds, kā dēļ to ir vērts lasīt. "Nogalēt Komandoru" šajā ziņā nav izņēmums, lai arī grāmatai ir acīmredzami trūkumi.

Virsnieku istaba ir viena no dīvainākajām grāmatām par karu un karavīriem, ko man nācies lasīt. Kā apgalvo tās autors Marks Dugēns, par pamatu tai kalpojusi kāda viņa senča pieredze Pirmajā pasaules karā, bet man personīgi nav tik ļoti svarīgi, no kā tas radies, bet vairāk - par ko tas izvērties. Proti, teju visa grāmatas darbība risinās kara hospitālī, kurā pēc savas pirmās un pēdējās iesaistīšanās Francijas dalībā Pirmajā pasaules karā nonācis leitnants Adrians Furnjē. Faktiski pirmajā personā no kara viņš pieredz minimāli - viena vienīga militāra operācija, kuras laikā viņš pat vācu karavīrus nav redzējis, kas laupījusi dzīvības visiem viņa biedriem, bet viņu pašu atstājusi faktiski bez sejas.

Perfektās valodas meklējumos ir Umberto Eko grāmata, kuru varētu izmantot kā lielisku pavadoni manam iecienītākajam šī autora darbam - romānam "Fuko svārsts". Nebūtu pārsteigts, ja šis esejiskais izdevums arī reāli būtu tapis kā pārinieks romānam vai pat kā romāna blakusprodukts. "Fuko svārsts" tika izdots 1988. gadā, kamēr "Perfektās valodas meklējumos" - piecus gadus vēlāk. No vienas puses, tā ir gana liela atstarpe laikā, no otras - šāda tipa darbi jau pēc noklusējuma netop ātri, un vismaz man nav grūti iztēloties, ka viens varētu būt kalpojis par iedvesmu otram.

ādā vārdā nenosaukta Latīņamerikas valstī notiek svinības par godu kāda japāņu uzņēmēja dzimšanas dienai. Patiesībā šim uzņēmējam nav nekādas sevišķas saistības ar šo valsti, bet tās vadībai ir naivas cerības, ka japāņi varētu pie viņiem atvērt rūpnīcu un tādējādi radīt ārpasaulei iespaidu, ka šajā valstī ir vēl kaut kas cits, izņemot narkobiznesu (lai gan tā nav īsti tiesa). Japānis ilgi nepiekrita šīm svinībām un paša atbraukšana, bet tad uzņēmējvalsts izmantoja viņa vājību - uzaicināja svinībās uzstāties japāņa mīļāko operdziedātāju, un te nu viņš nevarēja atteikt. Viss iet labi, līdz dziedātājas uzstāšanās laikā ēku, kurā notiek svinības (valsts viceprezidenta māju) ieņem teroristi, visus viesus saņemot gūstā. Patiesībā viņiem vajadzēja tikai vienu cilvēku - valsts prezidentu, taču viņš, lai arī bija plānojis ierasties, tomēr te nav, jo svinības sakrīt ar viņa dienas svarīgāko daļu - seriāla par Mariju skatīšanos. Un te nu sākas sarežģījumi.

Klemenss Zecs ir austriešu rakstnieks, kuram 2021. gadā Georga Bīhnera prēmija, prestižākais literārais apbalvojums vācvalodīgajās zemēs. Izmantojot Gētes bibliotēkas lieliskās iespējas lasīt kvalitatīvu vācu literatūru, fiziski nedodoties uz bibliotēku, iepazinos ar viņa debijas romānu "Dēli un planētas". Diemžēl šajā situācijā biju palaidis garām vienu būtisku detaļu - ka autors ir austrietis. Nezinu, kālab man ir šāda problēma, bet lielākoties esmu novērojis, ka no visiem vācvalodīgajiem autoriem manī vismazāko interesi parasti raisa tieši austriešu literāti. Ir divi izņēmumi: Kafka un Šniclers, bet biežāk ar no šīs zemes nākušām grāmatām man tuvas attiecības neveidojas, un jāatzīst, ka Zecs atbilst manam personīgajam stereotipam, nevis to lauž.

Esterei priekšā lasāmo grāmatu klāstā pienāca kārta šim darbam, kurš man pašam bērnībā bija izteikti paticis. Iepazinu to gan laikā, kad pats jau mācēju un varēju lasīt (atšķirībā no grāmatas galvenā varoņa, kuram briļļu pazušanas dēļ šie prieki bija liegti). Saturiski šķita, ka tā varētu Esterei tīri labi iet pie sirds (ne tur notiek kas biedējošs, ne arī saturs ir pārāk sarežģīts), tad nu ķērāmies zirgam pie nagiem (vai kā nu to labāk izteikt).

Laura Gundara grāmatai "Sveiks, Vali!" ir viens manā skatījumā nozīmīgs trūkums, ciktāl tas attiecas uz bērniem priekšā lasāmajām grāmatām - tā ir lasāmviela vien dažiem vakariem. Ja grāmata būtu neveiksmīga, es to gan būtu saucis tieši par tās plusu - kaut ko draņķīgu jau nav sevišķas motivācijas lasīt ilgstoši, kamēr, ja tev gadās tādi varoņi, pie kuriem tev gribētos pakavēties, ir visai bēdīgi, ja šķirties sanāk pārāk ātri. Vērienīgākajā šīs grāmatas apskatā, ko esmu lasījis, tā nosaukta par "garstāstu", bet nudien teikšu - nekāds garais tas nav. Protams, reizēm Esterei joprojām tiek lasītas arī tādas grāmatas, kas vispār ir vienā piegājienā lasāmas - piemēram, sērija par "Kiku Miku", taču tā jau ir cita opera.

Pola Origo romāns "Laulības pārkāpēja" ir perfekts piemērs tam, ka bieži es rakstu par kaut ko tādu, kam faktiski nav iespējama mērķauditorija. Ne vien konkrētais romāns, bet arī tā autors ir ļoti, ļoti neievērojams. Parasti kā kritēriju "maznozīmīgs ārzemju rakstnieks" es izmantoju faktu, ka par viņu nav rakstīts Wikipedia angļu versijā, taču par Origo nav rakstīts arī enciklopēdijas franču versijā, un vēl vairāk - neviena viņa grāmata nav atrodama Goodreads. Proti, par viņu neizsakās neviens un nekur. Dažas lietotas viņa grāmatas gan ir iespējams nopirkt, taču nevaru iedomāties - kālab gan kāds to varētu vēlēties. Līdz ar to es varu, šķiet, itin pārliecinoši teikt, ka šobrīd rakstu pirmo Internetā atrodamo recenziju par kādu no šī autora grāmatām (ne tikai latviešu, bet arī jebkādā citā valodā). Protams, šāda "sasnieguma" gadījumā vietā ir arī jautājums - kāpēc es to daru? Un atbilde - jo citādāk nevaru.

Tas nav noslēpums, ka manā lasāmvielas krājumā pēdējā laikā vērā ņemamu vietu ieņēmušas bērniem paredzētās grāmatas. Skaidrs, ka ne viss no tā, ko lasu priekšā Esterei primāri ir paredzēts četrus gadus vecam lasītājam, bet atbilstoši manai izpratnei no labas grāmatas tu kaut ko varēsi pasmelties dažādos vecumos, un grāmata, kas ir mazliet virs tava tagadējā uztveres līmeņa, labi var kalpot kā pakāpiens ceļā uz augšu, raisīt sarunas un pārdomas. Un, ja tu no tās pilnībā uztversi tikai virskārtu, arī tā nav sevišķa bēda - kaut kas tev saslēgsies ar laiku un, atskatoties, tu bērnībā lasītā grāmatā varēsi saskatīt itin daudz tā, kas toreiz tev nebija aktuāls.

Edvarts Virza vislabāk ir zināms kā "Straumēnu" autors - šī poētiskā lauku māju apcerējuma, kurš man personīgi saistās ar vienām no baisākajām skolas obligātās literatūras atmiņām. Darbs, protams, apjomā nav liels, taču skolas laikā lasīt kaut ko, kur vispār nav sižeta, ir grūts uzdevums. Taču patiesībā Virza ir vairāk nekā tikai "Straumēni". Savas daiļrades agrīnajā posmā viņš bija ievērojams simbolisma un erotikas dzejā nesējs, taču pamazām virzījās uz konservatīvo un patriotisko pusi, "Jaunajā jundā" (kas gan nav dzeja, bet eseju krājums) sasniedzot teju virsotnes ideoloģiskumā. Cik zinu, Virza tika dēvēts par Kārļa Ulmaņa galma dzejnieku un savā ziņā šis apgalvojums ir patiess - viņa vēlīnajos darbos (arī šajā) jūsmas par Vadoni ir pārpārēm, bet ir vismaz viens faktors, kā dēļ viņu cienu - Virza bija diezgan apsēsts Ulmaņa fans vēl pirms 1934. gada 15. maija, proti, viņš vismaz nebija līdzskrējējs. Tas gan nemaina apstākli, ka "Jaunā junda" ir grūta lasāmviela.

Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.

Otro Lotes grāmatu es Esterei biju sācis lasīt priekšā jau diezgan sen, taču galīgi nevar teikt, ka tā būtu raiti gājusi uz priekšu. Apzinos, ka lielākā mērā te vaina gulstas uz maniem pleciem un ka arī es varētu būt ietekmējis meitas zemo sajūsmas līmeni par šo lasāmvielu. Vienlaikus uzskatu, ka man ir argumenti, lai pamatotu, kāpēc šī nav teicama lasāmviela ne konkrētajai vecuma grupai bērnam (četri ar pusi gadi), ne pieaugušajam (neatkarīgi no vecuma).

Var teikt, ka Ingas Ābeles romāns "Klūgu mūks" ir viena no grāmatām, kuras lasīšana man prasījusi visilgāko laiku. Iesāku to vēl augusta beigās, neoficiālā Vienības brauciena laikā, bet finišēju jau septembrī. Pa vidu vēl pamanījos izlasīt vairākas citas grāmatas, kas vispār nav "mans stils". Taču tāpat varētu teikt, ka es šo grāmatu vispār neesmu lasījis, un tas visu izskaidro. Proti, ar šo romānu es iepazinos caur Latvijas Radio atskaņotu romāna ieskaņojumu 18 daļās, kas tapis 2017. gadā par godu Latgales kongresa un ilgtermiņā arī Latvijas valsts simtgadei. Specifika te ir tajā, ka no vienas puses - lasīts tiek grāmatas teksts, no otras - ir tik daudz aktieru, mūzikas un citādu elementu, ka to nekādi nevar saukt vienkārši par audiogrāmatu.

Zināmā mērā tas man pašam šķiet absurdi - kā tas var būt, ka laikā, kad pats pamazām tuvojos četrdesmit gadu slieksnim, par teju vai manu mīļāko autoru ir kļuvis rakstnieks, kurš lielākoties raksta bērniem? Un tas vēl būtu sīkums - mani viņa bērniem domātie darbi uzrunā varbūt pat vēl vairāk kā tie, kas paredzēti pieaugušajiem? Taču tāda ir šī realitāte - jaunu Andrusa Kivirehka grāmatu es gaidu pat ar lielāku nepacietību nekā to gaida Estere, un šīs pēdējās pāris nedēļas, kad vakara pasaciņas funkcijas pildīja "Oskars un lietas", es ne mazāk par savu meitu degu nepacietībā uzzināt - kas tad šajā grāmatā notiks šovakar?

Pirms rakstīt par pašu šo grāmatu no tās satura viedokļa, vērts mazliet pakavēties pie konkrētā tās izdevuma, kurš nonāca manās rokās, un pie tās autores. Sigrida Unsete mūsdienās laikam nav pati labāk zināmā divdesmitā gadsimta pirmās puses autore, taču savas literārās darbības gados viņa gan bija pietiekami ievērojama, ko veicināja viņas pirmā izdotā romāna pirmais teikums: "Esmu bijusi neuzticīga savam vīram." Unsetes proza divdesmitā gadsimtā no otrās līdz ceturtajai desmitgadei bija gana plaši zināma un ne jau pilnīgi nejauši viņa 1928. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kļūstot tikai par otro sievieti vēsturē, kas izpelnījusies šādu atzinību.

Garstāts "Sādža" ir darbs, kas padarīja Ivanu Buņinu slavenu. Šajā darbā visai koncentrētā veidā autors pauž savu mīlestību un šausmas pret dzimto zemi reizē. "Sādža" stāsta par diviem brāļiem, kuri abi agrāk nodarbojušies ar tirdzniecību, bet jau kādu laiku jaunākais no viņiem ir mēģinājis sevi citos laukos, tai skaitā rakstniecībā, taču nekas grandiozs no tā nav sanācis un tagad viņu no nopietnākiem sūdiem izglābj vecākais brālis, kuram, savukārt, personīgās dzīves sarežģītu apstākļu dēļ ir ievajadzējies mājas pārvaldnieka.

Viena nakts provinciālā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu (un arī ceļā uz to) saved kopā dažādus cilvēkus, katru ar savām raizēm un nedienām, sapņiem un ilūzijām. Savā ziņā var teikt, ka šajā darbā Regīna Ezera seko detektīvromānos iecienītajam paņēmienam salikt slēgtā telpā bariņu dažādu cilvēku, ļaujot vaļu viņu sliktākajām izpausmēm, taču šeit, protams, neviens netiks atrasts nodurts klubkrēslā, lai arī sava tiesa drāmas te neizpaliks.

Grāmatas par sporta vēsturi pēdējā laikā kļuvušas man par īpašu intereses objektu, un dabiski šķita savā krājumā iegūt Tukuma novada sporta vēstureei veltīto izdevumu, kuru pirms vairāk kā desmit gadiem biju ņēmis lasīt bibliotēkā, bet tagad tur tā vairs nav atrodama, bet mana interese - tikai kļuvusi nopietnāka, turklāt vēl dažādu iemeslu dēļ. Tad nu ar viena no grāmatu tirgošanas lapu palīdzību dabūju šo eksemplāru, izlasīju no vāka līdz vākam un tagad varu sniegt savu atskaiti.

Lasot Regīnas Ezeras "Saules atspulgu", es pat nenojautu, ka šis stāsts ir tapis sešdesmitajos gados, proti, gan noskaņas ziņā, gan arī jautājumos, par kuriem autore atļaujas tajā runāt, tas īsti neatšķiras no vēlīnākiem Ezeras darbiem, kas tapa laikā, kad padomju savienības dienas jau bija gandrīz vai skaitītas. Cita starpā šajā darbā pat tiek pieminēti radinieki, kas karojuši leģionā un ka šādu radinieku dēļ cilvēkam daudz kas bija liegts.

Šo grāmatu atradu dzīvoklī, kurā esam uz pāris dienām apmetušies Pērnavā. Tā kā ceļojuma (jā, pusotru nedēļu Igaunijā es tagad saucu par ceļojumu) laikā parasti nav ne iespējas, ne vēlmes pievērsties nopietnākai literatūrai, šāda lasāmviela šķita potenciāli piemērota. Jāatzīst gan, ka pirmajā brīdī manī bija cerība, ka šī grāmata ir mīklu un uzdevumu krājums (manā kolekcijā ir izdevums “Can you solve my problem”), kamēr realitātē tā izrādījās tik vien kā anekdošu kolekcija.

Šo Ilmāra Šlāpina grāmatu ieraudzīju plauktā dzīvoklī, kurā aizvadījām Valmieras vasaras teātra festivālu. Lasāmā tur neko daudz nebija, tad nu ņēmu un izlasīju - lai zinātu.

Globālā mērogā nav šaubu, ka nozīmīgākais Remarka romāns ir “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tomēr manas ģimenes mērogā tikpat neapšaubāmi svarīgākais viņa veikums ir tieši “Trīs draugi”. Šo grāmatu ļoti mīlēja mana mamma, savukārt manai māsai tā vispār laikam ir visu laiku mīļākā grāmata. Es pats šo romānu biju lasījis vēl kaut kad skolas gados, bet tagad, kad līdz tam bija tikusi Marina, šķita īstais brīdis pārlasīšanai, lai novērtētu, kāds tas šķitīs man pieauguša cilvēka statusā.

Denija Boila režisētā filma Trainspotting bija viens no izteiktākajiem deviņdesmito gadu kulta kino darbiem. Es gan to noskatījos jau mazliet vēlāk, bet tāpat - ļoti sen, kā vēsta blogs, pagājuši jau 17 gadi kopš redzēju Makgregoru viņa karjeras ikoniskākajā lomā (tā vismaz man joprojām šķiet). Tikām Ērvina Velša ievērojamāko romānu tā arī izlasījis nebiju. Taču, viesojoties pie Zanes (tās, kas Eniņa), izrādījās, ka viņai ir lieks šīs grāmatas latviskā tulkojuma eksemplārs, un tad nu es to izlasīju.

Ar Vladimira Sologuba vārdu iepazinos pirms diviem gadiem, kad izlasīju viņa slavenāko daiļliteratūras darbu - garstāstu “Tarantass”, bet tagad pienāca kārta Sologuba memuāriem, kuri daudzējādā ziņā uzskatāmi par paliekošāku vērtību par viņa veikumu kā nedokumentālās literatūras autoram. Šī līdz ar to būtu reize, kur sekmīgi ir nostrādājusi mana visai nejaušību pilnā izvēle grāmatu lasīšanā no plaukta izceļot kaut ko negaidīti saistošu un vērtīgu.

Prospēra Merimē īsais romāns / novele "Kolomba" ir stāsts par korsikāņu atriebību, un lai arī tā saturs ir gana slepkavniecisks, Merimē ar šo grāmatu deva ievērojamu pienesumu Korsikas kā tūrisma mērķa popularizācijā. Zeme, kurā asinis ir karstas un godu pieņemts atriebt, nevarēja nevilināt deviņpadsmitā gadsimta francūžus un citāda veida eiropiešus. Arī grāmatas viena no varonēm - jaunā angliete Lidija Nevila - Korsikā nonāk tās reputācijas vilinātā. Tiesa, ja grāmatas ievads liek domāt, ka tā vēstīs par Lidiju un viņas tēvu pulkvedi Nevilu, tas izrādās maldinošs iespaids, viņi te vairāk ir tālab, lai iepazīstinātu ar īstajiem grāmatas varoņiem. Proti, jaunā sieviete Kolomba della Rabia vēlas, lai viņas brālis leitnants Orso atriebj viņu tēva slepkavību, ko pastrādājis dzimtas ienaidnieks advokāts Baričini. Pats Orso nav sevišķi tendēts uz atriebībām, viņš jau kā karavīrs tāpat ir gana daudz šai dzīvē pieredzējis, taču viss, protams, nav tik vienkārši. Beigu beigās sanāk, ka dzimtas gods tiek glābts (proti, atriebība ir notikusi), bet Orso nav uzskatāms par vainīgu noziegumā, proti, viss saliekas kopā gana labi.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bērnību izdzīvojušie latvieši (nezinu, vai Herbe bija populārs arī krievu vidū) droši vien teju vai visi atcerēsies grāmatu par Herbi ar lielo cepuri. Nezinu, vai Herbe sevišķi kotējas arī mūsdienās, taču, kā izrādās, kaut kad grāmata ir piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, līdz ar to tagad iespējams šo grāmatu iegādāties arī cietajos vākos. Grāmatas noformējums gan (atbilstoši bildei Internetā) palicis vairāk vai mazāk tāds, kā tam eksemplāram, kas saglabājies no manas bērnības un kuru tagad lasīju priekšā Esterei. Kā vienmēr šādos gadījumos, jānoskaidro - kāda man šī grāmata šķiet lasāmviela no skatpunkta "cik interesanta tā ir vecākam" un "cik interesanta tā varētu būt bērnam".

Britu rakstnieks - humorists Ričards Gordons savā otrajā profesionālajā dzīvē bija ārsts, un līdz ar to nebija pārsteidzoši, ka arī rakstniecībā viņš itin daudz pievērsās medicīnas tēmai. Savos pirmajos darbos daiļliteratūrā viņš arī literāro varoni dēvēja par Ričardu Gordonu un, kā tiek apgalvots, sava deva autobiogrāfiska satura šajās grāmatās ir. Šī konkrētā grāmata ir pirmā no daudzajām sērijā, ko sauc par "Doctor novels", kopumā šādu grāmatu ir astoņpadsmit, un patlaban neredzu nopietnus iemeslus, kālab lai mana pazīšanās ar šo rakstnieku turpinātos pēc pirmās grāmatas. Lai lieta būtu vēl mazliet dīvaināka, šo romānu lasīju tulkojumā vācu valodā (kas gan diez vai ietekmēja iespaidus par pašu grāmatu).

Mana pazīšanās ar Dostojevska daiļradi līdz šim bijusi minimāla. Kaut kad vēl skolas laikos, šķiet, izlasīju "Pazemotos un apvainotos" (bet neko neatceros), bet pirms dažiem gadiem - "Piezīmes no pagrīdes". Tagad kaut kā sanāca tā, ka pieķēros vienam no tiem viņa darbiem, kurus parasti nemin Dostojevska izcilāko veikumu rindā - īsajam romānam "Mūžīgais vīrs". Vispār, kas attiecas uz pašu Dostojevski, cik zinu, viņš bija teju vai mīļākais manas mammas mammas autors, tikām mana mamma ne acu galā ciest šo autoru nevarēja, galīgi nebūdama "gruzona" cienītāja. Vajadzētu painteresēties, kurā partijā ir mana māsa. Un no vecmāmiņas laikiem arī mājas bibliotēkā ir saglabājušies vairāki Dostojevska kopoto rakstu sējumi (tiesa, pēdējā laikā vien dažus no tiem esmu redzējis; varbūt pārējie ir pie māsas? tādā gadījumā varētu nejautāt viņas attieksmi), kuru īpatnība ir tajā, ka tos klajā laidis apgāds "Žizņ i kuļtura" Rīgā Latvijas pirmās neatkarības gados un, tā kā tie nebija boļševiki, kas šīs grāmatas izdeva, dabīgi, ka grāmatas ir vecajā krievu ortogrāfijā. Patiesībā gan to lasīt ir daudz vieglāk nekā vācu gotisko druku, jo atšķirību ar moderno rakstību nav daudz. Būtiskākā - tolaik burtu F, kas mūsdienās krieviski izskatās kā Ф, atveidoja kā Ѳ.

Turpinu tuvināšanos Zentai Mauriņai un Konstantīnam Raudivem, joprojām gan vēl netiekot līdz viņu pašu rakstītu tekstu lasīšanai. Aizpērn teātrī tika skatīti Dokumentālie sapņi (ja vēl kādreiz tiks rādīti - iesaku!), pērn izlasīju grāmatu Konstantīns Raudive (neiesaku, ja vēlies - varu atdot tev šo grāmatu). Tagad pienākusi kārta Irenes Mellis atmiņu grāmatai "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu".

Reizēm mana lasāmās literatūras izvēle mēdz būt stipri dīvaina, un šī grāmata diez vai šajā ziņā būs kāds izņēmums. Ludmilas Sproģes un Veras Vāveres kopdarbs ir šauram lasītāju lokam paredzēts izdevums, kurš, tieši kā liecina tā nosaukums, stāsta par mijiedarbību starp krievu literatūras "sudraba laikmetu" un to, kā tas ietekmēja latviešu literatūru divdesmitā gadsimta sākumā.

Makss Frišs ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, bet viena tipiska skāde, kas parasti rodas attiecībā pret jebkāda veida māksliniekiem, kas tev patīk - visas svarīgākās pieturas attiecīgajā daiļradē jau ir zināmas, atliek tik vien kā "zināšanu māte", proti, atkārtošana. Tomēr šīs grāmatas saturs man nudien nebija pazīstams, līdz ar to vēl mazliet "freša" Friša sanāca dabūt.

Šī grāmata bija Marisa Vētras debija literatūrā, šķiet, vienīgais viņa darbs rakstniecībā, kas dienasgaismu ieraudzīja vēl neatkarīgajā Latvijā. Šajā apjomā ļoti nelielajā romānā Vētra apraksta primāri savu paša pieredzi kā brīvprātīgajam Brīvības cīņās. Grūti pat teikt - cik daudz šajā romānā vispār ir fantāzijas un cik - dokumentāla satura. Kā formulējis grāmatas ievadā pats tās autors, viņš uzskatīja, ka par Brīvības cīņām ir rakstīts pārāk maz un ka ir svarīgi atcerēties, ka tie, kas atdusas Brāļu kapos, ir bijuši dzīvi cilvēki, gados jauni un ar sapņiem, kuri gājuši bojā, šādā veidā ļaujot rasties neatkarīgajai Latvijai.

Kaut kas Andrusam Kivirehkam ir ar tiem dzīvniekiem - pirmā viņa grāmata, ko iepazinu, saucās "Skaistais dzīvnieks", tagad kārta pienākusi "Zilajam, ragainajam dzīvniekam". Tiesa, ar nosaukumu šo grāmatu līdzība arī aprobežojas - ne formā, ne saturā sevišķas līdzības te nebūs, kas gan nenozīmē, ka šī grāmata pēkšņi mani būtu pievīlusi un Kivirehks vairs nebūtu lielisks.

Romāns Polaņskis ir klasisks piemērs kategorijai "pretrunīgs mākslinieks". Domājams, pat lielākie viņa kritiķi atzīst, ka viņš ir izcils režisors. "Rozmarijas mazulis", "Ķīniešu kvartāls" un "Pianists" ir tāda kino klasika, ka lielāku teju vai nevar iedomāties, un arī viņa mazāk ievērojamo darbu vidū ir daudz tā sauktās "kulta klasikas". Tikām Polaņskis kā cilvēks ir sarežģīts gadījums, un kopumā galīgi - ne tas simpātiskākais.

Aisedoru Dunkani ne bez pamata dēvē par mūsdienu dejas māti. Tiesa, par viņas pašas dejas tehniku ir saglabājušās galvenokārt nostāstu tipa liecības, jo reālu ierakstu ar pašas Dunkanes dejām īsti nav. Tas gan nav nekas sevišķi šokējošs, jo mirusi Dunkane ir pirms nu jau teju 100 gadiem - 1927. gadā viņas mūžu izbeidza traģisks negadījums, atvērta tipa automašīnas aizmugurējā asī ieraujot viņas zīda šalli. Kaut kādā mērā gan tas varētu būt loģiski, ka Dunkane nevarēja aiziet vienkāršā veidā, jo arī viņas dzīve nebija vienkārša. Lielu tās daļu viņa aprakstījusi šajā autobiogrāfijā, taču viņai memuārus neizdevās pabeigt, līdz ar to ārpus tiem palika visai nozīmīga viņas mūža daļa - mēģinājums pārcelties uz dzīvi Padomju Krievijā un laulība ar krievu dzejnieku Sergeju Jeseņinu (spoileris: Padomija viņu mazliet piečakarēja, bet Jeseņins brutāli dzēra un par sevi astoņpadsmit gadus vecāko sievu sita).

Pirms diezgan daudziem gadiem esmu lasījis Daniela Penaka eseju "Kā romāns" - apliecinājums gadu daudzumam ir tas, ka par šo grāmatu nav apraksta manā blogā, kurš pastāv aptuveni 18 gadus. Kaut kādā mērā "Kā romāns" manā apziņā ir laikam iesēdies, ne velti, kad man vajadzēja uz ātru roku kaut ko paķert grāmatnīcā, lai būtu pārtērēts dāvanu kartes limits, izvēle krita par labu tieši šī autora grāmatai. Labi, te vēl var piebilst, ka uz grāmatas vāka ir Gata Šļūkas zīmējums, kas momentā piesaista uzmanību.

Gijs de Mopasāns ir absolūts īsā stāsta un noveles žanra klasiķis, viens no tiem rakstniekiem, par kuriem var teikt - bez viņiem literatūra būtu citādāka. Kopumā Mopasāna literārajā mantojumā ir vairāk kā 300 stāstu, šajā krājumā apkopoti aptuveni 30 no tiem jeb, rupji rēķinot, desmit procenti. Cik saprotu, tā ir padomijā tapusi izlase, par pamatu ņemot 1956. - 1957. gados Francijā izdotu visu Mopasāna īsprozas darbu apkopojumu. Lieki teikt, ka nevaru komentēt, kādā mērā stāstu izvēli ietekmējus padomijā valdošā ideoloģija, bet šķiet, ka vairums ievērojamāko Mopasāna stāstu šajā krājumā patiešām ir iekļauti. Vēl vajadzētu piebilst, ka grāmatu lasīju franču valodā - proti, tas ir PSRS izdots teksts franciski, ne adaptēts, bet normāls, taču ar nelielu daudzumu skaidrojošu komentāru krievu valodā grāmatas beigās.

Sen nebija sanācis Esterei lasīt priekšā pilnvērtīgu grāmatu - kad viņa bija pavisam maziņa un viņai vēl bija vienalga, kāds audio skan fonā, biju lasījis vispirms dažādas bērnu grāmatas, pēc tam mums nāca secinājums, ka vispār jau viņai vēl ir vienalga, tālab notika pāreja uz nebūt ne bērnu grāmatām - tā viņa noklausījš Riharda Bargā "Plikos rukšus" un Anšlava Eglīša "Homo Novus", bet Peļevina "Čapajevs un Tukšums" laikā sākās sūdzības, un pieaugušo grāmatu lasīšana aptrūka. Turpinājumā ir bijuši dažādi periodi, kuros ir lasītas vienas un tās pašas īsgrāmatas par cūciņu Pepu katru vakaru no vietas vairāku mēnešu garumā, Lupatiņu rīts (atkal un atkal), tad bija Bikibuku dzejoļu periodi, ilgāks laiks, kad vajadzēja "pastāstīt par mazu Esteri", visubeidzot pēdējā laikā modē bija nākušas pasakas no Andrusa Kivirehka grāmatām "Karnevāls un kartupeļu salāti" un "Kaka un pavasaris". Visus šos risinājumus vienoja kopīgais elements - katru vakaru saturs vai nu atkārtojās vai arī nebija saistīts ar iepriekšējā dienā klausīto. Un tad nu beidzot pirms dažām dienām Estere paziņoja, ka viņa grib, lai tētis lasa grāmatu par Loti no izgudrotāju ciema. Daudzas reizes viņai biju lasījis grāmatas pirmo nodaļu, bet tālāk nekad ticis nebiju, un līdz ar to biju patiešām priecīgs, ka beidzot izdevās tikt šajā grāmatā ne vienkārši tālāk, bet pilnībā cauri tai.

Bez jebkādiem pārspīlējumiem var teikt, ka Gunārs Jākobsons ir leģenda. Ilgus gadu desmitus viņa balss bija sinonīms radio translācijām no lielākajām sporta sacensībām, kas risinājās ne tikai Latvijā, bet arī globālā mērogā. Tāpat savas karjeras gados bijis iesaistīts Mikrofona aptaujas organizēšanā, relatīvi sekmīgi darbojies šlāgermūzikas lauciņā un vispār Latvijas Radio Jākobsons ir tik leģendārs, cik vien vispār kāds cilvēks var būt. Līdz ar to memuāru grāmatā viņam bija patiešām daudz visa kā stāstāma, jautājums tikai - cik daudz no šī satura ir interesants man kā lasītājam.

Dorotejas Elmingeras postmodernā vinješu kolekcija "No cukura fabrikas" galīgi nav īstā grāmata, kuru lasīt apstākļos, kad tev ir paaugstināta temperatūra un diezgan brutāli sāp galva. Vienlaikus jāatzīst, ka sāku to lasīt apstākļos, kad man nekas nesāpēja, bet arī tad man nebija pa spēkam uztvert šo prozu. Tas, ka tās vēstījums nav lineārs, vēl būtu sīkums - tas ir dažādām atsaucēm pārsātināts teikumu kopums, kuru spēju labākajā gadījumā uztvert kā dzeju ar skaistu poētiku, bet no satura tur kaut ko saprast ir izteikti pāri manām iespējām.

Jau iepriekš biju fragmentāri iepazinies ar Kārļa Krūklīša otro atmiņu grāmatu "Tēvu zemei grūti laiki" (pareizāk - uz tajā iekļautajām atsaucēm uz sportu un futbolu), izmantojot LNDB pakalpojumus (proti, tā pieejama caur gramatas.lndb.lv), bet pirmā daļa tur atrodama nav, tāpēc sagādāju sev fizisku šīs grāmatas eksemplāru.

Moriss Meterlinks bija beļģu dramaturgs, dzejnieks un esejists, kurš 1911. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Šķiet, ka lielākie viņi nopelni meklējami dramaturģijas lauciņā, kur viņš attīstījis statiskās drāmas principu - dramaturģiju, kurā tēli ne tikai nespēj paredzēt notikumus uz priekšu, bet arī visai ierobežotā mērā apzinās sevi šeit un tagad. Savus principus viņš arī bagātīgi izteicis dažādās esejās. Vienlaikus, šķiet, ka viņš ir viens no tiem Nobela prēmiju saņēmušajiem literātiem, par kuriem tu nevari tā droši un skaidri pateikt: šī ir tā grāmata, kuras dēļ viņš ir leģendārs, izlasi to un to sapratīsi, par ko viņš saņēma Nobela prēmiju!

Tieši šī grāmata (un nevis "Lote no izgudrotāju ciema") savulaik padarīja Andrusu Kivirehku par plaši aprunātu literātu Latvijas māmiņu sabiedrībā un droši vien arī asociācijas "Ģimene" vidē. Kopš 2012. gada tā latviešu valodā piedzīvojusi vismaz trīs izdevumus, tikusi rādīta kā teātra izrāde un visādi citādi iepriecinājusi mazos un ne tik mazos lasītājus, kā arī raisījusi lokālas nozīmes kaku vētru to cilvēku aprindās, kuri (lielākoties - neiepazinušies ar saturu, bet tikai dzirdējuši nosaukumu) cīnās par tradicionālo vērtību un latviskās dzīvesziņas saglabāšanu.

Šo Jāņa Einfelda grāmatu es biju domājis no grāmatu plaukta diskvalificēt, taču pašam par lielu pārsteigumu atklāju, ka nemaz to neesmu izlasījis. Tā nu, protams, ķēros pie lasīšanas, tikai lai secinātu, ka sākotnējais verdikts bijis pamatots.

Grāmata par Jurģi ir pirmā grāmata, ko savā mūžā kā dāvanu saņēmis Jurģis. Diez vai Guna un Mārtiņš, kas sagādāja šo feļetonisko darbu, sevišķi satraucās par grāmatas literārajām vērtībām un to, vai tā ir vai nav cienīga atrasties manā ekskluzīvajā grāmatu skapī, kurā ir ierobežots vietas daudzums un kurš patiesībā šobrīd ir drīzāk iedomāts skapis, nekā reāls, jo "īstais" skapis nemaz vēl nepastāv un pagaidām grāmatas mitinās kur nu kurā. Tāpat esmu visai pārliecināts, ka diez vai dāvinātāji apzinājās, ka patiesībā šīs grāmatas autors - Kazis (Kazimirs) Saja ir visnotaļ ievērojams lietuviešu literāts, kas turklāt vēl arī ir kādu laiku darbojies politikā un pat bijis to cilvēku vidū, kas atbalstīja Lietuvas ekvivalentu tam, ko Latvijā sauc par 4. maija deklarāciju.

Tā nav bieža parādība, ka vācu literatūru lasu tulkojumā, bet šo konkrēto grāmatu saņēmu no Marinas dāvanā, tad nu lasīju to latviski. Bonuss šādam variantam, protams, ir tāds, ka gadījumā, ja man grāmata ir patikusi, arī Marina to pēc tam var izlasīt, kamēr ar vāciskiem izdevumiem tas tā nestrādā. Pašā Vācijā šī grāmata kļuva par pamatīgu grāvēju, vietējā bestselleru sarakstā noturoties astoņdesmit nedēļu garumā un saņemot arī virkni prestižu balvu.

Diena M ir turpinājums Viktora Suvorova (Vladimira Rezuna) slavenākajam darbam "Ledlauzis", šajā izdevumā autoram turpinot izvērst tēmu, ka galvenais vaininieks Otrā pasaules kara izraisīšanā bija PSRS vadonis Josifs Staļins un nevis parasti šo "godu" izpelnījies Ādolfs Hitlers. Argumentācija īsumā: atbilstoši Staļina vēlmei iegūt pilnu kontroli pār Eiropu karš starp Vāciju un relatīvi demokrātiskajām Rietumvalstīm bija PSRS izdevīgs, lai vajadzīgajā brīdī iesaistītos no savas puses un piebeigtu noasiņojušos pretiniekus. Taču situācijā, kad Staļins jau bija gandrīz, gandrīz gatavs likt kārtis galdā un laist milzīgo PSRS armijas mašinēriju pretī vispirms Vācijai, bet tad arī Anglijai, izrādījās, ka Ādolfs viņu par pāris nedēļām apsteidza un pirmais devās uzbrukumā, kā rezultātā padomju karaspēks cieta katastrofālus zaudējumus un vācieši ieguva pasakainas trofejas ieroču ziņā, ko izmantoja karagājienā dziļāk PSRS iekšienē.

Franka Vicela romāns, kura nosaukumu es būtu tulkojis būtu "Kā Sarkanās armijas frakciju izgudroja maniakāli depresīvs tīneidžers 1969. gada vasarā" (diez vai šo grāmatu kāds saņemsies iztulkot latviski) saņēma balvu kā gada grāmata Vācijā un izpelnījās ļoti daudz atzinīgu komentāru no literatūras lietpratējiem. Tam, ka grāmata varētu būt aizgājusi baisā tirāžā, gan būtu grūti noticēt, jo tā ir pārāk bieza, pārāk sarežģīta, pārāk samežģīta un vispār - lai arī regulāri bītlus un rollingstounus piesauca - nekomerciāla.

Annes Vēberes romāns "Anete, varoņeposs" ir uz šo brīdi aktuālākais prestižās Vācijas grāmatu balvas ieguvējs, vēstījums par Annu Bomanuāru, revolucionāru darbinieci, kura savā ilgajā mūžā ir darbojusies gan komunistiskā pagrīdē nacistu sakautajā un vēlāk arī reāli okupētajā Francijā, gan pašas Francijas kontrolētajā Alžīrijā tās cīņas par neatkarību laikā, par aktīvo iesaistīšanos Alžīrijas neatkarības kustībā viņai Francijā piespieda desmit gadus cietumā, taču Anna no Francijas aizbēga uz Ziemeļāfriku, uzturēšanos kur gan apturēja jau neatkarību izkarojušajā Alžīrijā noticis apvērsums.

Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājums ir viena no tām grāmatām, kuras var izlasīt teju vai ātrāk kā uzrakstīt pilnvērtīgu atsauksmi par to. Līdz ar to kaut kādā mērā pilnīgi pieņemams tās vērtējums būtu aicinājums šo grāmatu vienkārši izlasīt un katram formulēt savu attieksmi pret to. Tikām rakstīt par šo grāmatu "pa īstam" nemaz nav tik viegli, jo tā teju katram lasītājam var atplēst vaļā kādu senāku brūci (vai arī radīt bailes par brūces rašanaos nākotnē), un arī es neesmu izņēmums. Mēģināšu kaut kā rast kompromisu starp godīgumu un vēlmi pasargāt sevi no ekshibicionisma. Kas no tā sanāks - nākamās rindkopas rādīs.

Kad paņēmu šo grāmatu no plaukta (nosaukums krieviski: Переводчик, историк, поэт?), es biju gaidījis kaut ko pilnīgi citu. Patiesībā manas ekspektācijas bija gaužām zemas, vienkārši gribēju paķert kaut ko, kas būtu izlasāms ātri, viegli un ne pārāk sāpīgi. Kaut kāds nezināms padomju autors, atbilstoši nosaukumam - autobiogrāfisks darbs, kura autors ir kaut kādā mērā tulks, vēsturnieks un dzejnieks. Nav tā, ka mani sevišķi interesētu kaut kādi padomju laikmeta tulki un vēsturnieki, bet - var jau reizēm dot kādam autoram iespēju mani pārliecināt, ka viņam ir kas stāstāms. Atslēga tomŗ bija grāmatas apakšvirsrakstā, kurš uz tās vāka nemaz nav redzams, proti, "Слово тебе, машина!" jeb "Vārds tev, mašīna!" Proti, kā izrādās, grāmatā piesauktais tulks, vēsturnieks un dzejnieks ir nevis tās autors Dmitrijs Žukovs, bet gan mašīna (faktiski - dators).

Normālos apstākļos es cenšos nelasīt grāmatu otrās daļas (turklāt vēl - otro daļu, kas nav pirmizdevums, bet atkārtots un mazliet papildināts), ja nav iepriekš iepazīta pirmā, bet šī konkrētā grāmata ir gadījums, kad tai nevajadzētu būt sevišķi lielai problēmai. Lielāko daļu satura var saprast tāpat, ja nu vienīgi nav skaidrs, kas ir galvenie varoņi. Pat ar Interneta starpniecību neesmu noskaidrojis, kas īsti ir Džuljeta un kas ir tas vīrs, kas viņai atstāsta Francijas vēsturi. Kaut kādas lietas var nojaust - ja ņem vērā, ka šis vīrs dažādus notikumus, kas risinājušies laika posmā no 16. līdz 20. gadsimtam atstāsta, pieminot, ko attiecīgajā laikā darījis viņš pats, viņš ir ne gluži parasts cilvēks. Varētu pieņemt, ka grāmatas pirmajā daļā par to ir stāstīts kaut kas vairāk, bet man nākas vienkārši pieņemt, ka viņš ir mūžsens un pārdabisks. Par Džuljetu, savukārt, es minētu, ka viņa ir vairāk vai mazāk pieaugusi jauna sieviete (pretējā gadījumā būtu jautājums, kālab viņas sarunu biedrs vēstures atstāstījumā iekļautu tik daudz pikantu detaļu).

Ja šī grāmata būtu izdota latviskā tulkojumā, diez vai tās nosaukums būtu "Prezentāciju dzen", jo tas skanētu gaužām muļķīgi un šādu grāmatu būtu grūti uztvert kā nopietnu literatūru par tēmu "ko nevajadzētu darīt, veidojot prezentācijas". Mans ikdienas darbs gan primāri ir saistīts ar otro medaļas pusi, proti to, kas atbilstoši grāmatas autora domām, galīgi nav svarīgākais - proti, programmatūru, kurā tu savas prezentācijas veido, taču arī no šīs ierakumu pusei šai Garra Reinoldsa grāmatai ir sava vērtība.

Ar šo grāmatu ir saistīti vairāki stāsti, kuriem nav nekāda sakara ar pašas grāmatas saturu, bet tāpat nevaru tos neizstāstīt. Pirmais bija mistērija nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas. Pārrunājot "Puikas, kurš redzēja tumsā" izrādes panākumus šajā pasākumā ar manu tēti, noskaidrojās, ka viņš nez kāpēc uzskata, ka es noteikti esmu lasījis šo grāmatu un pat tās saturu atstāstījis viņam. Es, savukārt, apgalvoju, ka tā nekādi nevarētu būt, jo tieši no viņa vispār biju dzirdējis par to, ka šāda grāmata eksistē. Tad tētis izteica īpatnēju versiju, ka varbūt viņš pats šo grāmatu ir lasījis (jo kā gan citādi viņš zinātu tās saturu), kam savukārt es nebiju gatavs ticēt - tētis lasa tikai un vienīgi Internetu. Un tad laikam tikai nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka patiesībā grāmatu vispār bija vēlējusies nopirkt mana māsa, bet uz grāmatnīcu aizsūtījusi tēti, kurš tad, pirms māsa pēc savas grāmatas ieradās, aiz gara laika bija to izlasījis, un tad patiešām par to stāstījis man.

Ar stāstu krājumu "Tīģeris" Jānis Joņevs skaidri apliecina nevēlēšanos otro reizi iekāpt jau izbradātajā deviņdesmito gadu metālistu Jelgavas upē, drīzāk tad jau var teikt, ka "Tīģeris" sasaucas ar Joņeva darbību, rakstot teātrim. Kad grāmata nāca klajā (pandēmijas pirmā viļņa sākumā, 2020. gada martā) vēl nebija zināms, ka šādas tādas idejas no šīs grāmatas aizceļos uz JRT daudzsēriju mākslas filmu "Aģentūra", kuras tapšanā Joņevs aktīvi iesaistījās, līdz ar to tagad šo grāmatu var lasīt arī, saskatot kopīgo un atšķirīgo ar šo kino darbu. Protams, nav tā, ka "Aģentūra" būtu tapusi, tai par pamatu kādu no krājuma stāstiem, taču fakts paliek tāds, ka grāmatā ir stāsts "Cita aģentūra", kurā aprakstītā reklāmas aģentūra šķiet ļoti pat radniecīga tai, kurā pazuda sekretāre. Un kādā citā stāstā ir atsauce uz Kazimiru Maļeviču un "Melno kvadrātu", kas arī tiek piesaukts seriālā (un faktiski arī pilda Aģentūras logotipa funkciju). Gan jau var atrast kādas sīkākas paralēles, bet tik fanātisks pat es neesmu, lai tagad atkārtoti skatītos desmit stundas "Aģentūras" un meklētu, kurā Joņeva stāstā uzpeld kāda niansīte, kas parādās seriālā.

Ir dažādi veidi, kā var vērtēt Daces Rukšānes romānu "Krieva āda". Pozitīvākais no tiem būs tāds, ka tu kā lasītājs vadīsies no premisas: grāmatas darbības vide ir iedomāta, tā nav reālā okupētā Latvija, bet gan autores fantāzija, kurā daudz kas varētu nesakrist ar realitāti. Un ne tikai viens no centrālajiem dramatiskajiem elementiem - kā gan latvietei var būt intīmas attiecības ar krievu, kas Rukšānes pasaulē uzlika stigmu un garantēja atstumtību, bet arī dažādas sīkākas detaļas te nesaskan ar enciklopēdiski pārbaudāmiem faktiem (piem., par to, cik klašu bija vidusskolā vai cik ilgi bija jādienē padomju armijā). Man gan šāda veida lasīšana nepadodas - es allaž esmu piekasīgs attiecībā uz vēstures atveidojumu, atbilstoši kuram ulmaņlaikos visi latvieši bija turīgi, bet padomju laikos lielākā daļa latviešu - idejiski pārliecināti režīma pretinieki. Ja vien tas viss būtu tik vienkārši.

Latvijas futbolam veltīto grāmatu klāstā jauns ieraksts - ilggadīgā laikraksta "Sports" žurnālista un pārliecinātā kāda Glāzgovas futbola kluba fana Kristiāna Girviča veikums "Mūsu lielās spēles", kas vēsta par nozīmīgākajiem Latvijas futbola izlases sasniegumiem laika posmā kopš neatkarības atjaunošanas. Ja man šī grāmata nebūtu gājusi pie sirds, es noteikti būtu aprakstā kļūdaini Giru nosaucis par Rangers fanu (tādā veidā droši vien izpelnoties labākajām gadījumā lāstu, sliktākajā - tādu likteni, kāds, iespējams piemeklēja apbedīšanas biroja darbinieku, kuram šķita laba doma šārēt soctīklos selfiju ar Djego Maradonas mirstīgajām atliekām), bet nē, grāmata ir laba, un Girvičs fano par Celtic.

Līdz šim mana pazīšanās ar Aleksandra Vampilova daiļradi aprobežojās ar vienu 2014. gadā JRT redzētu izrādi - "Provinces anekdotes", kurai turklāt nebija nekāds ilgais skatuves mūžs. Patiesībā gan Latvijas teātros Vampilovs tradicionāli ir bijis gana regulāri iestudēts, turklāt padomju laikos pat skaitījās, ka Latvijā Vampilovu bieži iestudēja labāk nekā Krievijā, līdz ar to kaut kādā mērā var teikt, ka latvieša kultūrkodam šī autora daiļrade varētu būt saprotama, un līdz ar to arī man bija interesanti uzzināt kaut ko vairāk.

Kāda vella pēc man vajadzēja mēģināt lasīt šo grāmatu, nudien nesaprotu. Jau kuro reizi aplaužos ar to, ka mana izvēlētā lasāmviela franču valodā ir gan valodas ziņā virs manas lasītprasmes, gan sižetiski nav gana vienkārša, lai es varētu normāli to uztvert. Visam pamatā viena no regulārajām problēmām - lasāmvielu izvēlēties +/- uz dullo no tā, kas pieejams Project Gutenberg (proti, darbi, kam iztecējušas autortiesības).

Šo Olgas Tokarčukas romānu lasīju korporatīvā grāmatu klubiņa ietvaros, diez vai citādi mūsu ceļi būtu krustojušies, lai gan iemeslu iepazīt šo grāmatu netrūktu. Kā nekā par šo grāmatu autore saņēma Bukera prēmiju, bet 2019. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Nobela prēmija mani patiesībā interesē mazāk, bet Bukera gan. Kā lai arī nebūtu, pie grāmatas lasīšanas tiku, iespaidos dalīties varu.

Anete Kolba bija ievērojama vācu literāte, pacifiste, kura līdz ar Hitlera nākšanu pie varas emigrēja no Vācijas, bet 1941. gadā aizbēga uz Ņujorku. "Eksemplārs" bija viņas pirmais romāns, izdots vēl pirms Pirmā pasaules kara, proti, pilnīgi citādā pasaulē, nekā tā kļuva pāris gadus vēlāk.

Adalberta Štiftera romāns "Atvasara" varētu pretendēt uz manas pēdējo gadu smagākās lasāmvielas statusu. Manuprāt, bija vēl vasara, kad es iesāku cīņu ar to, un tikai pašās novembra pēdējās dienās pāršķīru šī romāna pēdējo lappusi. Zinot to, ka parasti reti kura grāmata man prasa vairāk kā nedēļu laika, jāsecina, ka šī nav pati vieglākā lasāmviela. Protams, viens no būtiskajiem faktoriem ir tās apjoms. Atbilstoši Amazon.de datiem, šajā grāmatā ir 784 lappuses, Kindle versijā tik precīzi, protams, nepateiksi, bet tas ir tiešām viens apjomīgs romāns. Taču ne jau lappušu skaits vien nosaka to, cik daudz laika nepieciešams, lai kādu grāmatu "izrautu cauri". Murakami arī raksta biezas grāmatas, bet tas man nekad viņa darbu baudīšanai nav šķērslis. "Atvasaras" lielākā sāpe (man) ir tās lēnums komplektā ar sentimentālo noskaņu. Nav tā, ka man vajag, lai visu laiku būtu dinamika, spriedze un tā tālāk, bet kaut vai saruna, kurā grāmatas stāstītājs iepazīstas ar savu "vecāko draugu" un nezin cik lappušu garumā viņi analizē to, vai šodien lietus šajā konkrētajā reģionā būs vai nebūs, spēj mani darīt traku. Un mīlestības sižeta līnija - ak Dievs, cik tā ir banāla, cik tie personāži ir romantiski kaitinoši. Jā, es saprotu, ka šis romāns ir lielisks paraugs sava laikmeta "bildungsroman" tipam, ka Štifters bija ievērojams humānists un grāmatas varoņu vēstījumā viņš licis ļoti daudz aktuālu domu, bet... sižeta kvalitāte šajā grāmatā ir tikai maķenīt labāka kā sentimentālos dāmu romānos, visi varoņi ir taisīti pēc viena ģīmja un līdzības un viņi tikai muld, muld un muld.

Vispār jau Osips Mandelštams primāri bija dzejnieks, bet šī konkrētā grāmata ir pieskaitāma prozai, lai arī ļoti dzejiskai prozai. Grāmata, kura apjomā nebūt nav liela, sastāv no trim savā būtībā ļoti atšķirīgām daļām. Rakstīts tas viss ir, šķiet, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet vismaz konkrētais izdevums tapis 1991. gadā. Ja ņem vērā, ka Mandelštamu 1933. gadā arestēja par dzejoli, kurā viņš visai skaidrā formā vērsās pret Staļinu, nav brīnums, ka viņa daiļrades statuss padomijā ilgstoši nebija pats legālākais un bieži viņa darbu izdevumi nenotika. Ja pareizi saprotu, tad šajā izdevumā pilns teksts ir tikai pirmajam stāstam - "Ēģiptes marka", kamēr gan "Feodosija", gan "Laika troksnis" te publicēti tikai fragmentāri (bet tā pārliecinoši saprast to nevar). Mēģināšu kaut kādā mērā (cik nu tas man izdosies) raksturot, kādas ir katras šīs grāmatas daļas būtiskākās iezīmes.

Šis Viljama Boida romāns ir izteikts spiegu literatūras paraugs, bet ar savu odziņu. Proti, tā tematika galīgi nav nodreijāta - britu spiegi Amerikā (British Security coordination) Otrā pasaules kara pirmajos gados, pirms amerikāņu iesaistīšanās karā. Šī ir vēstures lappuse, par kuru biju itin maz dzirdējis, bet patiesībā tur tiešām ir daudz interesanta. Proti, pēc tam, kad oficiāli bija sācies karš starp Nacistisko Vāciju un Lielbritāniju, bet ASV izvēlējās iet neitralitātes ceļu, amerikāņu un angļu specdienesti nekādi oficiāli sadarboties nevarēja, lai arī amerikāņu prezidents Frenklins Rūzvelts personīgi atbalstīja ASV iesaistīšanos karā, bet viņam trūka jebkāda atbalsta sabiedrībā. Līdz ar to britiem bija nepieciešami savi aģenti štatos, lai uzturētu savai valstij labvēlīgāku tēlu sabiedriskajā domā un cenšoties apkarot amerikāņos domu, ka varbūt tie nacisti nemaz nav tik peļami, jo angļi lieliski apzinājās, ka amerikāņu iesaistīšanās varētu kļūt par izšķirošu faktoru šajā karā.

Sofija Kovaļevska bez pārspīlējumiem bija viena no nozīmīgākajām deviņpadsmitā gadsimta sievietēm. Pirmā sieviete - matemātikas zinātņu doktore, pirmā profesore Ziemeļeiropā, nozīmīgu darbu autore matemātiskajā analīzē, diferenciālvienādojumos un mehānikā, raksturota kā "izcilākā zinātniece pirms divdesmitā gadsimta". Un, kā izrādās, arī gana saistoša literāra darba autore, proti, viņas autogrāfija par bērnības gadiem, angliski saukta "A Russian Childhood", krieviski "Воспоминания детства", bet franču valodā, kurā to lasīju - "Souvenirs d'enfance". Manās rokās nonākušajā izdevumā (tas publicēts deviņpadsmitā gadsimta beigās) Kovaļevskas bērnības atmiņas turpina viņas draudzenes - zviedru rakstnieces Annas Šarlotes Lefleres stāstījums par savu pazīšanos ar Sofiju Kovaļevsku un matemātiķes dzīvi jau kā pieagušai sievietei. Noskaņas un vēstījuma formas ziņā šie darbi ir ļoti atšķirīgi, bet viens otru labi papildina.

Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.

Latvijas mākslinieks Guna Poga izdevis savu pirmo grāmatu, kurā humora pilnā veidā dalās ar savu pieredzi, kļūstot par Vecāku numur 1. Precizējums, par to vecāku numur viens, kurš nodarbojas ar laktācija. Te gan jāpiebilst, ka šī grāmata nav dzimumneitrāla, ilustrācijās skaidri parādot, ka šis vecāks numur viens ir apveltīts ar dzimumpazīmēm, kas raksturīgas zīdītāju mātītēm. Progresīvi domājošam lasītājam šāda pieeja varētu nešķīst pareiza, līdz ar to jāatzīst, ka savā domāšanā mākslinieks ir iestrēdzis divdesmitā gadsimta patriarhālajā sabiedrībā. Vienīgais attaisnojums, ko tam varu rast, mākslinieks pats ievadā teic, ka kādreiz uz šo varēs raudzīties ar domu: "tad,lūk, tāda sendienās bija bērnkopība". Protams, tas gan pilnībā neattaisno mākslinieku par to, ka visos savos zīmējumos viņš gan vecāku, gan bērnu attēlo kā piederīgus kaukāziešu rasei un jau piesauktā vecāka dzimupiederība arī neliecina māksliniekam par labu.

Šī ir viena no tām reizēm, kad esmu tēmējis mazliet par augstu. Daniela Bulanžē romāns, kura nosaukums latviski būtu "Ēna" ir pārāk komplicēta proza, lai tādu lasītu cilvēks ar manām franču valodas zināšanām. Bieži pie vainas nav pat nespēja uztvert vārdus, bet gan drīzāk kopsakaru, ko tie veido. Šis romāns ir ar metaprozas elementiem - tas vēsta par to, kā pilsētā vārdā Šeit kāds vīrs uzvārdā Slepkavība raksta romānu un cilvēkiem viņam apkārt. Romāns ir daļēji par romānu, daļēji par cilvēkiem - daļēji skaistas poētiskas frāzes, kuru uztveršanai nepieciešamas daudz dziļākas valodas zināšanas. Nojaušu, ka pat vāciski man to lasīt būtu grūti, kur nu vēl franču mēlē.

Andrievs Niedra ir viena no pretrunīgākajām personām Latvijas vēsturē, taču tikai retais apzinās, ka šāds pretrunīgums pastāv. Man ir žēl, ka neesmu redzējis DDT izrādi "Andrievs Niedra" (nezinu, vai tā vēl nākotnē kaut kad tiks izrādīta), un līdz šim arī manas zināšanas par šo vēsturisko personu aprobežojās ar standarta komplektu "tautas nodevējs", "biedrojās ar vāciešiem", "cīnījās pret demokrātisko Latviju". Līdz ar to var teikt ka viņa visnotaļ apjomīgo memuāru, kas skar laika periodu no 1917. līdz 1919. gadam, izlasīšana ļāva man iegūt arī mazliet citu skatījumu uz šo Latvijas vēstures periodu nekā tas, ko, piemēram, māca skolās.

Mirdzas Bendrupes debiju "pilnmetrāžas literatūrā", proti, pirmo viņas izdoto stāstu krājumu "Majestāte un pērtiķis" mēdz salīdzināt ar divu citu trīsdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvojušu literatūras estētu - Erika Ādamsona un Anšlava Eglīša - daiļradi. Šaubos, ka sevi varu saukt par estētu, bet kaut kas šāda stila literatūrā mani noteikti pievelk. Tiesa, jāatzīst, ka Bendrupes gadījumā tas pats arī mazliet atbiedē.

Par Regīnas Ezeras tetraloģijas divās daļās otro daļu "Nodevība" varu pateikt tika vienu izteikti kritisku lietu - ka mani nepārliecina šīs grāmatas nosaukums. Pati autore gan ievada daļā arī runā par to, ka nosaukuma izvēle bijusi sarežģīta un argumentē to, kāpēc tieši "Nodevība", bet šī būs reize, kad autorei nepiekritīšu - nodevības tēma tajā, manuprāt, ir labākajā gadījumā otršķirīga, bet drīzāk vēl tālākā plānā liekama. Vismaz, ja man vajadzētu tantiņai pieturā paskaidrot, par ko ir šī grāmata, domāju, ka vārdu "nodevība" es nekādi savā stāstījumā neiekļautu.

Varmācība ir pirmā no divām Regīnas Ezeras tetraloģijas "Pati ar savu vēju" daļām. Ja tev kaut kas šajā formulējumā nešķiet pareizi, tad droši vien nojaut, ka atbilstoši definīcijai "tetraloģija" ir kaut kas tāds, kam ir četras daļas. Nezinu, kā tieši tas sanāca, ka Ezera tālāk par otro daļu šim projektam netika, bet tā nu tas ir, un arī šodien, gandrīz 20 gadus pēc rakstnieces "Pati ar savu vēju" ir tetraloģija divās daļās, kas varbūt nemaz nav nepareizi, jo autore jau arī pati ļoti apjomīgajā pirmās daļas ievadā vēsta, ka šis darbs ir žanrisks kokteilis, un tādam itin labi atbilst arī šāda formas dīvainība.

Princeses fenomens ir viens no daudzajiem Regīnas Ezeras stāstu krājumiem, manuprāt, diezgan tipisks viņas daiļradei. Manās rokās nonāca tādā pat veidā kā gandrīz visas grāmatas, ko pēdējā laikā esmu lasījis - atradu grāmatu plauktā, gribēju izlemt: paturēt vai nē, tad loģiski - jāizlasa.

Rietumu (jo sevišķi amerikāņu) rakstnieki, kuru darbi tika izdoti PSRS, ir sarežģīta tēma, un paņemot rokā kādu šādu izdevumu, allaž jārēķinās, ka ir liela varbūtība, ka konkrētais autors bija kāds margināls brīnums, par kuru dzimtenē neviens pat dzirdējis nebija, toties viņš bija komunistiskās partijas biedrs. Kārsona Makkalersa šajā ziņā ir savdabīgs gadījums, kur būtu vērts šo to uzzināt arī par autori, ne tikai par grāmatu.

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.

Ažiotāža ap grāmatu "Mūsējās" un apstākli, ka tajā kā viena no 50 iedvesmojošajām Latvijas sievietēm iekļauta kāda Eiroparlamenta deputāte uzvārdā Ždanoka, protams, kļuva par galveno iemeslu, kāpēc es ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas. Apzinos, ka neesmu tās mērķauditorija, bet tas jau man neliedz izteikt savu spriedumu par šo izdevumu.

Barbaras Pimas vārds man nupat vēl bija pilnīgi nezināms, tik vien kā biju šo konkrēto grāmatu reizēm manījis vecāku grāmatplauktā, bet līdz tās lasīšanai ilgi netiku: kālab gan lai angļu autori lasītu latviešu tulkojumā, turklāt zināms jau, ka PSRS bieži neizdeva labākos Rietumu literatūras paraugus, bet gan ideoloģiski pieņemamākos. Grāmatas anotācija uz aizmugurējā vāka vēsta, ka tajā apskatīta kapitālisma zemēs aktuāla problēma: vecu cilvēku vientulība. Protams, sociālismā vientulība vispār nepastāvēja (tāpat kā jebkādas citas problēmas, neskaitot ārējo un iekšējo ienaidnieku).

Kas mani izcili kaitina padomijā izdotos Rietumu autoru stāstu krājumos, ir apstāklis, ka ir grūti saprast, vai tas, kas ir nonācis tavās rokās, ir tāds tekstu apkopojums, kādu par labu esam ir atzinis pats to autors, cenzūras darbības rezultāts vai vienkārši nejauši atlasīti teksti, kuri padomju lasītājam tikuši piedāvāti kā ieskats konkrētā rakstnieka daiļradē. Par Tomasso Landolfi darbu krājumu, kas 1987. gadā PSRS nāca klajā ar nosaukumu "Saules dūriens" es ar salīdzinoši lielu pārliecību apgalvošu, ka itāļu valodā tieši šāds krājums nav sastopams. Arī apstāklis, ka krājumā iekļautos stāstus krievu mēlē ir tulkojuši divi dažādi tulkotāji, nerada ticību versijai, ka šis ir "īsts" stāstu krājums. Šajā ziņā es vispār esmu diezgan piekasīgs - galīgi neesmu sajūsmā par tādām izlasēm, kur tev nav īsti skaidrs, kādi ir bijuši to atlasīšanas kritēriji un kāda bijusi motivācija tiem, kas šīs izvēles izdarījuši. Tomēr ne par to, protams, ir runa.

Vladimirs Kaijaks mūsdienu latvietim droši vien vislabāk zināms ar to, ka viņa darbi kļuva par pamatu populārajam seriālam "Likteņa līdumnieki", kuru gan neesmu redzējis. "Visu rožu roze", cik saprotu, nav ne viens no populārākajiem, ne tipiskākajiem viņa darbiem, bet varbūt tieši tāpēc to bija vērts izlasīt. Šis ir stāstu krājums, kurā autors balansē starp komisko un biedējošo. Grāmatas stāstiem nav īsti nekādas kopējas tematikas vai noskaņas, skarot gan sadzīvisko (pirmais stāsts, kas vēsta par mistisko Šnorhu, kas mitinās skapītī ar dzērieniem), gan izteikti pārdabisko ("Pilsēta, kuras nav"), gan pa vidu ("Visu rožu roze").

Līdz šim nebiju piefiksējis faktu, ka tā ir gandrīz pieņemta nostāja - uzskatīt, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir cēlusies no Rīgas Domskolas un līdz ar to ir vairāk kā 800 gadus sena. Tiesa, šāda pozīcija pārmērīgi publiski uzsvērta netiek, jo pārmantojamība tur ir visai nosacīta, un laikam viskritiskākais brīdis ir tieši tas, no kura sākusies tieši RV1Ģ vēsture - proti, ar Latvijas neatkarības iegūšanu. Arī agrākajos laika periodos bija situācijas, kurās varētu teikt "tā ir cita skola", bet nacionālās valsts latviešu ģimnāzija tikai ar milzīgu piespiešanos būtu saucama par to pašu skolu, kas līdz 1. pasaules karam bija vācu ģimnāzija (kādu laiku gan ar mācībām krievu valodā rusifikācijas politikas dēļ). Un lieki teikt, ka vācbaltieši uzskatīja, ka Domskola bija "beigusies" tieši 1919. gadā. Taču jautājums, uz ko es parasti mēdzu rast atbildi, lasot kādu grāmatu, ir nevis: "vai tas ir taisnība?", bet "vai to ir vērts lasīt?".

Kā būtu, ja Anglijas karaliene pēkšņi kļūtu par aktīvu lasītāju? Diez vai šis ir jautājums, kas ir nodarbinājis daudzus prātus, bet tieši šāda premisa ir populārā angļu aktiera un dramatura Alana Beneta īsromānam "The Uncommon Reader". Grāmatas nosaukums, lai arī izklausās vienkāršs, varētu būt pamatīgs izaicinājums latviska tulkojuma tapšanas gadījumā, jo "neparastā lasītāja" šajā gadījumā ir domāta kā pretnostatījums "commons" jeb aristokrātijai nepiederošajiem cilvēkiem, kam latviešu valodā droši vien pareizākais apzīmējums būtu "visi", ja vien par vietējiem aristokrātiem neuzskatīsi, piemēram, Lembergu dzimtu. Bet, protams, ne jau par Lembergiem ir šis stāsts.

Francis Kemps bija ļoti nozīmīgs sabiedriskais darbinieks gan vēl cara laika Krievijā, gan arī neatkarīgās Latvijas apstākļos. Viņa darbs "Latgales likteņi" ir viens no sakarīgākajiem un vēstījumiem par Latvijas trešās zvaigznes, proti, Latgales, vēsturi un kultūru. Tā sākotnējā versija ar nosaukumu "Latgalieši" klajā nāca 1910. gadā. Kempa liktenis bija sarežģīts. Viņš bija viens no tā saucamajiem Latgales separātistiem, proti, neatbalstīja bezierunu Latgales iekļaušanu jaunajā Latvijas republikā un vispār ļoti rūpējās par to, lai viņa dzimtais novads netiktu apdalīts. Brīvvalsts laikos viņš bija ievēlēts Satversmes sapulcē un Latvijas 1. Saeimā, bija Dzelzceļu virsvaldes inspektors, taču pēc Ulmaņa apvērsuma tika no amata atbrīvots un vairākkārt apcietināts. Arī pēc šīs grāmatas iznākšanas vēl vienu reizi Ulmanis paspēja Kempu apcietināt. Lieki teikt, ka padomju varai viņš bija vēl mazāk tīkams - 1949. gada 25. martā izsūtīts uz Sibīriju, kur 1952. gadā miris - izceļoties ugunsgrēkam viņa dzīvesvietā. Neesmu sevišķs šīs konkrētās vēstures lappuses eksperts, bet, cik saprotu, Kemps ierindojams izcilāko sava laikmeta latgaliešu vidū līdzās Francim Trasunam un Nikodemam Rancānam.

Antuāns de Sent-Ekziperī savā ziņā bija ļoti šaura profila rakstnieks - faktiski visi viņa darbi ir par lidotājiem, kas laikam gan nav pārsteidzoši, jo arī viņš pats primāri bija lidotājs un tikai tad - rakstnieks, turklāt viņš pilnīgi noteikti bija lidotājs tālab, ka tas bija viņa aicinājums, nevis izvēlēts maizes darbs. Arī šis viņa īsromāns "Nakts lidojums" ir par cilvēkiem, kuri gluži vienkārši nespēj nelidot.

Lielā franču revolūcija ir viens no tiem vēstures lielajiem notikumiem, kuriem ir veltīts ļoti daudz gan mākslas darbu, gan, protams, arī dokumentālu darbu. Viktora Igo pēdējais romāns diez vai skaitās viens no nozīmīgākajiem veikumiem par šo tēmu, bet tajā ir gana daudz ievērības vērta, lai tā izlasīšana varētu kādā veidā bagātināt lasītāju.

Nevaru saprast, kā tas nākas, ka manā grāmatu plauktā atradās Milana Kunderas grāmata, kuru neesmu lasījis. Itin droši varu apgalvot, ka pats to iegādājos, turklāt vēl lietotu (savulaik itin regulāri pasūtīju grāmatas no abebooks, bet tagad biju pat aizmirsis par šāda resursa pastāvēšanu), un kaut kā būs sanācis, ka šis "Priekškars" būs izslīdējis cauri maniem lasīšanas plāniem, bet periodiskās grāmatu plaukta tīrīšanas ietvaros šī grāmata atradās, un radās jautājums - saglabāt to vai laist tālākā ceļā. Pirmām kārtām, protams, jāizlasa, tad būs skaidrāks.

Grāmatas par sporta vēsturi (visbiežāk) raksta kādai no divām principiāli atšķirīgām kategorijām piederoši autori: stāstnieki un statistiķi. Pirmo grāmatas raksturo laba lasāmība, liels kolorītu detaļu daudzums un ļoti ierobežotas raizes par to, cik daudz viņu grāmatās ir faktoloģisku kļūdu. Statistiķa rakstītā darbā tikām informācija būs atkārtoti pārbaudīta, salīdzināta un saskaņota līdz tādam līmenim, ka viņu aprakstītās personas savas personīgās atmiņas varētu veidot uz statistiķa rakstītā bāzes, taču lielākoties šādas grāmatas ir sausas un grūti lasāmas. Ideālajā pasaulē grāmatas rakstītu stāstnieki, bet statistiķi gādātu par to, lai stāstnieku aprakstītais būtu faktoloģiski pamatots. Realitātē gluži ideāli šāda metode, domājams, nestrādā, jo neviens stāstnieks nespēs izturēt statistiķa mūžīgo piekasīšanos un noslieci apšaubīt uzrakstīto, tikām statistiķis agrāk vai vēlāk padosies, saprotot, ka stāstniekaa (kurš tomēr ir grāmatas autors un līdz ar to - galvenais noteicējs) acīs statistiķis ir tikai tāds kaitinošs tehniskais darbinieks, bez kura vispār būtu labāk.

Grāmatas ievadā tās viens no autoriem Miķelis Rubenis atzīst, ka šis ir tikai pirmais mēģinājums kaut ko vispār uzrakstīt par futbola tiesāšanas tradīcijām Latvijā un ka šajā laukā maz darīts, maz pētīts un ir vieta izaugsmei. Tas nu būtu būtiskākais, ko ņemt vērā, ņemot rokās šo grāmatiņu (tā nudien ir grāmatiņa, nevis grāmata - tās izlasīšana man prasīja aptuveni pusotru stundu). Šis nav nopietns pētījums un, lai arī uz tās vāka ir apakšvirsraksts "Vēsture, attīstība, statistika", atļaušos aizrādīt, ka šie trīs atslēgas vārdi nav tie, kas visprecīzāk raksturotu šo grāmatu.

Šī grāmata, cik zinu, kļuva par pamatīgu grāvēju tajā lauciņā, kas vēsta par pareizām un mazāk pareizām metodēm, kā veidot tādus produktus, pie kuriem lietotāji atgriežas atkal un atkal. Tēma svarīgane tikai 2014. gadā, bet arī joprojām. Vai tieši man un tieši tagad to vajadzēja lasīt, tas ir mazliet cits jautājums.

Iepazinies ar to, ko par "Materia Botanica" teikuši cilvēki, kuriem attiecības ar literatūru ir nopietnākā fāzē nekā tās ir man, esmu uzzinājis, ka tas ir paša lasītāja ziņā - uzskatīt to par "Siltās zemes" turpinājumu vai nē. Un patiesi, lai arī Inga Žolude desmit gadus vēlāk it kā turpina stāstu par Danielu, Vū, Nelliju, Līvu, Andrē, Kiru un Albēru, kurā grāmatas varoņi raksta dienasgrāmatas un mēģina saprast, kuram no viņiem vajadzētu ar kuru gulēt, "Materia Botanica" daudzējādi ir ļoti atšķirīga no iepriekšējās grāmatas, kuras otrā daļa it kā ir, kas gandrīz vai varētu atļaut teikt, ka Žolude ir paņēmusi kaut kādu "Siltas zemes" koda pamatu, uztaisījusi tam "fork" (runājot Git lietotāju leksikā) un attīstījusi produktu citādāk, nekā to bija darījis sākotnējais autors (proti, pati Žolude pirms desmit gadiem).

Līdz nesenam laikam ar Ingas Žoludes darbiem nebiju pazīstams nemaz, bet šogad pats izvēlējos, kādas grāmatas vēlos saņemt vārda dienā un mani ieinteresēja (iepazīstoties ar dažām atsauksmēm) šīs autores romāns "Materia botanica". Kā izrādījās, šis romāns izdots kopīgā grāmatā ar Žoludes debijas romānu "Silta zeme", kura turpinājums arī ir "Materia botanica". Lasīšanu veicu, protams, hronoloģiski, un te nu būs mani iespaidi par "Siltu zemi" (otro daļu lasīt sākšu šovakar vai rītdien). Kas attiecas uz kopīgo izdevumu, tur man nav skaidrs, vai tā ir laba vai slikta pieeja - no vienas puses, ka "Silta zeme" grāmatnīcās nav pieejama, ir forši, ka šādā izdevumā ir pieejami abi romāni reizē. No otras, ja tev jau ir krājumā Žoludes pirmais romāns, tad līdz ar jaunās grāmatas iegādāšanos vecā pārvēršas par makulatūru - tā ir kļuvusi par jaunā izdevuma apakškopu. Bet ne par to ir šis stāsts.

Toms Kreicbergs ir ļoti reta parādība latviešu literatūrā - autors, kura darbi sākotnēji rakstīti angļu valodā un tikai tad tulkoti latviešu mēlē, un tulkojumu pat nav veicis to autors. Patiesībā zinu tikai vēl vienu šādu piemēru, taču Mikam Koljēram angļu valoda ir dzimtā, līdz ar to tas, ka viņš savas grāmatas raksta angliski, ir pašsaprotami. Kreibergs tikām sevi kā angliski rakstošu autoru ir izveidojis pats, nevis kļuvis par tādu dabiskā ceļā. Un pat guvi vērā ņemamus panākumus kā angliski rakstošs autors.

Kaut kad sendienās es "Mazo princi", protams, biju lasījis, bet tagad pienācis tāds laiks, kad esmu spējīgs to uztvert arī oriģinālā. Un jāatzīst, ka šī ir ļoti laba grāmata, kuru lasīt cilvēkam, kuram franču valodas zināšanas nav tās spožākās, jo Sentekziperī to galīgi nav rakstījis sarežģītā manierē. Savā ziņā var teikt, ka "Mazā prinča" skolu bija izgājusi vēl viena autore, kuras franču grāmatas ir izcili viegli lasāmas - Agota Kristofa, kas turklāt vēl neizmantoja citus laikus, kā vien vienkāršo tagadni (un kuras darbus es arī esmu lasījis franču mēlē tieši šī iemesla dēļ).

Pētera Zeiles grāmata par rakstnieku, filozofu un parapsihologu Konstantīnu Raudivi var pretendēt uz kaitinošākās šogad lasītās grāmatas statusu, neatkarīgi no tā, kāda būtu mana attieksme pret tās galveno varoni. Liels daudzums personīgu spriedumu par tēmām, kam nav vispār nekādas saistības ar Konstantīnu Raudivi, viņa darbiem un uzskatiem, izteikta nosliece uz Raudives aizstāvēšanu ļoti diskutablās situācijās, un faktu atlase, ignorējot tos, kas nesaskan ar vēlamo naratīvu, ir tikai dažas no problēmām, kas man derdzās šajā darbā.

Manas pirmās atmiņas saistībā ar Itas Kozakevičas vārdu ir manu vecāku šoks par viņas nāvi. Tas bija 1990.gada rudenī, un prognozējami, ka nepilnus 7 gadus vecais es itin maz sapratu no pasaulē notiekošā. Atslēgas vārdi, kas no tā laika man palika atmiņā: izcila sieviete, poliete, skaista, Sieviete Latvija. Un, ka viņu apjūsmoja mammas radinieks Armands Melnalksnis. Kaut kā tā.

Mariss Vētra (īstajā vārdā Morics Blumbergs) vislabāk noteikti bija pazīstams kā operdziedātājs (šajā jomā viņa slava pirmskara gados sniedzās ārpus Latvijas robežām), bet tuvāk mūža nogalei, jau trimdā, par nozīmīgu viņa dzīves daļu kļuva arī rakstniecība. "Karaļa viesi" stāsta par aptuveni divarpus dzīves gadiem Otrā Pasaules kara beigu posmā un pēc kara, ko viņš pavadīja Zviedrijā (tādējādi būdams Zviedrijas karaļa viesis). Centrālie notikumi (tādi, kas plašāki par paša autora dzīvi) ir prognozējamie - tas, kā notika latviešu bēgšana uz Zviedriju, notikumi Kurzemes cietoksnī un pēc kara notikusī Zviedrijas valdības veiktā baltiešu karavīru izdošana PSRS.

Šāda veida krimiķi kā "Monimbo" nav tipiska literatūra, ko mēdzu lasīt - trilleris-spriedzes romāns, kurā iesaistās starptautiski teroristi, narkotirgoņi, komunisti un visādi citi apšaubāmi personāži, kas mēģina iznīcināt Amerikas Savienotās Valstis. Varu iztēloties, ka līdzīga stila, tikai pretēja satura, grāmatas tapa arī PSRS, tikai tur, protams, ļaundari bija otrās puses pārstāvji. Šeit tikām grāmatas autori apskata iedomātu scenāriju, kurā kubieši mēģina eksportēt revolūciju uz štatiem.

Anšlava Eglīša rakstnieka daiļradē ir grāmatas, kuras manās acīs ietilpst latviešu literatūras zelta fondā, ir izteikti viduvēji darbi, kas veido fonu, un ir romāni, kuri ir izpelnījušies gana labus vērtējumus no kritiķu un lasītāju puses, bet manī tie raisa asu pretreakciju. Romānam "Es nebiju varonis" bija visas iespējas iekļūt trešajā kategorijā, bet tas piezemējās otrajā plauktiņā. Grāmata vēsta par tās varoņa, kurš pats gan sevi pozicionē kā antivaroni, bet normālam lasītājam kļūst skaidrs, ka tieši tāds Rainis Ozolājs ir cilvēks, kurš 2.Pasaules kara apstākļos būtu saucams par varoni, gaitām 2.Pasaules karā un, ja salīdzina ar vēlākiem autora darbiem ("Piecas dienas", "Vai te var dabūt alu?"), autora skatījums uz globālajām norisēm šķiet izteikti sakarīgāks un mazāk polarizēts. Taču tas galīgi nenāk par labu ticamības elementam pašā romānā.

Kā jau tas parasti notiek ar grāmatām vācu valodā, Hermaņa Zudermana "Rūpju kundze" manā lasīšanas sarakstā nonāca atbilstoši viszemākajam literatūras izvēles kritērijam - šī grāmata bija pieejama. Tā varētu būt īstā vieta kādam muļķīgam piedauzīgam jokam, bet man īsti labi nesanāk to noformulēt un tu jau tāpat saprati, ko es gribētu pateikt. Taču vismaz grāmatu ziņā ir tā, ka tāda puslīdz nejauša lasāmvielas izvēle nebūt ne garantēti izrādīsies katastrofāli neveiksmīgam un ar potenciālām sekām seksuāli transmisīvas slimības veidā.

Pagājušogad mēs paviesojāmies Edinburgā, kur cita starpā apmeklējām arī Grejfrajeras Bobija pieminekli un kapavietu. Protams, jau pēc paviesošanās šajā objektā izlasīju, ka leģenda par uzticīgo suni visticamākais ir ļoti tāla no patiesības, bet tas droši vien nav sevišķi svarīgi. Kādu laiku par šo suni nebiju vispār domājis, līdz nejauši ieraudzīju grāmatu plauktā šo sējumu un izlēmu dot tam iespēju.

Viktora Suvorova spožākie slavas laiki bija pagājušās tūkstošgades pēdējās desmitgades, pateicoties diviem darbiem - "Akvārijs" un "Ledlauzis". Taču arī turpmākajās desmitgadēs viņš rakstīja un joprojām raksta, noteikti saglabājot sev kaut kādu stabilu auditoriju un vairs droši vien neraisot sevišķu interesi pat Putiniskās Krievijas ideoloģiskajiem cīnītājiem, jo Suvorovs gluži vienkārši vairs nav gana dzirdams, lai par viņu būtu vērts satraukties.

Par rakstnieku Jāni Liepiņu nebiju dzirdējis pilnīgi neko. Normālos apstākļos diez vai es būtu sācis lasīt šo viņa stāstu krājumu, kuram par sliktu runā virkne faktoru. Pirmkārt, kaut kāds mazzināms padomju laika rakstnieks - kāpēc lai tas man būtu interesanti? Otrkārt, es vispār nejūsmoju par stāstu krājumiem (lai gan šis vismaz ir vienots, nevis izlase, no kurām principiāli bēgu). Treškārt, grāmatas noformējums ar zirgu uz vāka galīgi mani nepārliecina (labi, tas vismaz ir stilizēts zīmēts zirgs, un tomēr - neesmu zirgu cilvēks). Bet tā nu ir sanācis, ka šobrīd esmu izolācijā kā gripas vīrusa pārnēsātājs un no vecāku mājas grāmatplauktā redzamajām nelasītajām grāmatām (man bija fotoreportāža) izvēle krita par labu šim "Zaļajam mutulim", daļēji ar domu, ka vismaz grāmata nav bieza un pēc izlasīšanas varēšu ar mierīgu sirdi no tās atbrīvoties.

Es pievarējis Stāvā maršruta lasīšanu, un tagad varu dalīties nu jau savos galīgajos iespaidos par šo darbu, kuru droši vien var saukt par triloģiju, turklāt patiesībā itin nozīmīgs ir arī tās epilogs, kuru pati Jevgēnija Ginzburga uzrakstīt nepaspēja, taču sava mūža lielo darbu viņa tomēr bija pabeigusi, līdz ar to šajā ziņā viņa varēja aiziet mierīgi, lai gan... kā vispār var "aiziet" mierīgi?

Nevaru īsti saprast, vai Stāvā maršruta otrā daļa ir smagāka vai vieglāka lasāmviela kā pirmā. No vienas puses, tajā daudz biežāk nekā pirmajā daļā, parādās kādi cerības stariņi, jo varone nav vairs iesprostota pāris kvadrātmetros, dzīvē ir daudz pārmaiņu un reizēm "uzpeld" arī cilvēki, kuri, par spīti šausmīgajiem apstākļiem, kuros viņi ir nonākuši, nav zaudējuši cilvēcību. No otras puses - šajā daļā ļoti daudzas reizes autore lakoniski un gandrīz vai sausi, apraksta, kas ar konkrēto sastapto cilvēku notiks tālāk. Un tas, lielākoties, protams, ir kaut kas ļoti drīzs un letāls.

Jevgēnijas Ginzburgas Stāvais maršruts ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšanai vajag nobriest, jo tā galīgi nav viegla lasāmviela, bet to noteikti ir vērts izlasīt, lai saprastu ne vien pagātni, bet arī tagadni. Grāmatu veido trīs daļas, katra no tām veltīta atšķirīgām autores pārciesto represiju periodam un, lai arī pirmais "Stāvā maršruta" izdevums PSRS (1989.g. Rīgā) to dīvainā kārtā ir sašķēlis divos sējumos, kur pirmā grāmata beidzas otrās daļas vidū, es uzskatu par pareizāku savu aprakstu dalīt atbilstoši autores noteiktajam sadalījumam, turklāt jāņem vērā, ka grāmatas daļas netika rakstītas vienlaicīgi - kamēr pirmo daļu Ginzburga pabeidza 1967.gadā, otrā tapa 1975.-1977. gados un vai trešā vispār bija pilnīgi pabeigta, neesmu sapratis, katrā ziņā 1977.gadā Ginzburga nomira.

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motocklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Vācu rakstniece Dolorosa jeb īstajā vārdā Marija Eihhorna atbilstoši Wikipedia bija ievērojama kā erotisku dzejoļu un sadomazohistisku tendenču ietekmētas prozas autore. Lieki teikt, ka šāda anotācija lika man dot viņas daiļradei iespēju, ieraugot viņas vārdu Gutenberg publiskajā grāmatu plauktā. Vēl jo vairāk, na ņem vērā, ka konkrētā grāmata, ko izvēlējos lasīt, saucas "Stiprie. Atlētu romāns". Kā gan lai es atsakos no zadomazohistiskas grāmatas par atlētiem? Atļaušos gan piebilst, ka šāds romāna nosaukums man nedeva nekādu pārliecību par grāmatas saistību ar sportu - esmu pazīstams ar vācu pirmsskolnieku anekdoti par to, kā tētis dēlam iegādājas grāmatu it kā par boksu ar nosaukumu "Faust" (dūre).

Beidzot plauktā atradu manām franču valodas prasmēm piemērotu grāmatu - Alfonsa Dodē pirmais publicētais darbs, kura nosaukums latviski varētu tikt pārtulkots kā "Mazais" manās rokās nonāca saīsinātā versijā, turklāt vēl ar komentāriem vācu valodā, un tās grāmatas daļas, kas izvilkumā nav iekļautas, ir pārstāstītas vāciski. Diezgan praktisks risinājums, turklāt arī vācu valodas uzturēšanai līmenī noderīgs. Protams, to nevar nosaukt par gluži korektu Dodē grāmatas izlasīšanu franču valodā, bet vienlaikus - ja salīdzina šo ar dažām citām franciskām grāmatām, kur es ļoti peldēju teksta uztveres ziņā, varbūt pat šis nav visblēdīgākais variants.

Starptautisks dižpārdoklis ar vairāk kā 1.6 miljoniem pārdotu grāmatas eksemplāru Braiena Treisija "Apēd šo vardi! 21 lielisks veids, kā beigt prokrastinēt un padarīt vairāk īsākā laikā" ir tieši tāda grāmata, kādu var sagaidīt, izlasot tās nosaukumu vien. Īsti nezinu, kas mani motivēja to vispār lasīt, jo viss šajā grāmatā tā vien kliedza: "Es tev iemācīšu vienīgo patiesību, kas strādā 100% cilvēku un dod 500% uzlabojumu peļņā un privātajā dzīvē" vai kaut ko tamlīdzīgu. Un zināms, ka lielākoties šāda pieeja man šķiet totāli garām.

Leģenda par Kasparu Hauzeru ir viens no īpatnējākajiem deviņpadsimtā gadsimta stāstiem, līdz ar to grāmatplauktā ieraudzīta grāmata par viņu man šķita ļoti piemērota lasāmviela. Par Jākobu Vasermanu, kas uzrakstījis šo grāmatu, gan neko dzirdējis nebiju, bet izrādās tieši viņš ar šo savu romānu padarīja stāstu par Kasparu Hauzeru un viņa dzīvi populāru visā Vācijā. Neslēpšu gan, ka mani šī grāmata galīgi nepārliecināja par tās autora literāro dotību plašumu.

Tas, protams, ir paša autora definīcijas jautājums, bet manās acīs Janas Egles grāmata "Svešie" ir romāns un nevis stāstu krājums. Protams, tas ir romāns, kuru veido laikā un telpā ne vienmēr sakļaujošies stāsti, bet, sekojot precedenta principam, ja par romānu sauc Gunas Rozes Sadursmi un Svena Kuzmina Hohmu, tad arī "Svešie" pilnīgi noteikti ir romāns.

Šo grāmatu atradu birojā un tās anotācija uzreiz mani pārliecināja, ka man to vajadzētu izlasīt. Mazliet žēl, ka izrādījās, ka šī grāmata tika jau uzreiz iegādāta biroja bibliotēkai, nevis kāds to tur nogādāja no saviem krājumiem, proti, nav pārliecības, vai ir kāds mūsu ofisā, ar ko varētu salīdzināt iespaidus. Jo, lai vai kā, bet šī ir grāmata, no kuras iespaidu ir ļoti daudz.

Ko es zinu par Svenu Kuzminu? Viņš ir aptuveni 50% no Etīžu teātra Nerten, līdz ar to ir zināms, ka viņš spēj radīt asprātīgus un paradoksiem pilnus tekstus, kuros varoņi varbūt ne vienmēr rīkosies tā, kā diktētu veselais saprāts, toties nekad tev neliks garlaikoties. Viņa literārajai darbībai līdz šim sekojis nebiju, bet lasītais/dzirdētais par viņa debijas romānu "Hohma" lika domāt, ka man to noteikti vajadzētu izlasīt (paldies Ivetai Z, kas padalījās ar savu eksemplāru!). Un kā tad bija?

Katru rītu agrāk rīta stundā kādā Parīzes piepilsētas vilcienā vīrietis lasa priekšā saviem ceļabiedriem fragmentus no dažādām grāmatām. Bez liekiem skaidrojumiem par grāmatu pārējo saturu un savu motivāciju. Skaidrojums tam ir tāds, ka vīrietis ar Restorānvagona korespondenta cienīgu vārdu Belnēns Vemols strādā papīra pārstrādes uzņēmumā, kas specializējas uz izdevniecību neizpirkto grāmatu ottreizēju pārstrādi. Tas galīgi nav viņa sapņu darbs un ierīci Zerstor 5000, kas iznīcina šīs grāmatas, viņš uzskata par briesmoni, bet savus kolēģus un īpaši priekšnieku - par necilvēkiem. Protams, ar izņēmumiem.

Tā nu gan ir škrobe - vienu reizi jau biju par šo Dāvida Grosmana romānu savu aprakstu uztapinājis, pat biju pārliecināts, ka esmu to nopublicējis blogā, bet tehniska brāķa dēļ tas aizgāja nebūtībā, un tagad jāraksta atkal no jauna, jo failu biju jau paspējis nodzēst. Nu, nekas, varbūt otrā reizē izdosies kaut ko jēdzīgāku sacerēt.

Marina cītīgi rūpējas par to, lai es labi orientētos jaunākajā latviešu prozā, un tā nu kādos no svētkiem manā grāmatu plauktā nonāca arī sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" noslēdzošais darbs - Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji". Ilgāku laiku gan tas nostāvēja plauktā nelasīts, bet šonedēļ beidzot pienāca arī tā kārta.

Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.

Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Ne vairāk kā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?

Marsela Emē vārds pirms paņēmu lasīt šo grāmatu man bija pilnīgi svešs, lai gan stāstu krājuma nosaukums kaut kādas asociācijas raisīja. Uzreiz gan nesapratu, kālab tieši šī grāmata man šķiet pazīstama, līdz nāca atklāsme - tajā līdz šim vienīgajā reizē, kad esmu bijis Parīzē (baisi sen, deviņdesmito gadu vidū), esmu nobildējies pie šim rakstniekam veltītas skulptūras - cilvēka, kas iet cauri sienām. Patiesībā toreiz mamma man patiešām bija teikusi kaut ko par rakstnieku, kas pamatā šim mākslas darbam, bet īsti tam uzmanību nepievērsu, un tikai tagad mani un Cilvēka, kas gāja cauri sienām, ceļi krustojās atkal.

Pjērs Loti jeb īstajā vārdā Luijs Marija-Žiljēns Vijo bija viens no populārākajiem franču autoriem deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, ievērojams gan ar literārajiem darbiem impresionisma manierē, gan ar eksotisku zemju aprakstiem, gan ar iespaidu, ko viņš atstāja uz Marselu Prustu. Vienlaikus "Daži globālā vertigo aspekti" nav viena no viņa zināmākajām grāmatām, uzrakstīta mūža nogalē, jau sen pāri autora ziedu laikiem.

Amerikāņu rakstnieku Džonu Čīveru mēdzot saukt par suburbijas Čehovu. Šāds īss un lakonisks apraksts viņam diezgan labi atbilst, protams, ņemot vērā, ka savus darbus viņš rakstīja 20. gadsimtā, līdz ar to stilistikā un tematikā mazliet atšķirības no Čehova laikiem ir.

Ervē Bazēns ir franču rakstnieks, kura darbi īpaši labi bija zināmi PSRS, ko veicināja viņa simpātijas pret komunistisko partiju un skeptiskā attieksme pret to valsts iekārtu, kurā nācās dzīvot pašam. Dīvainā kārtā diezgan cienīts viņš bija arī Francijā (lielākoties jau savienībā izdotie ārzemju autori bija ievērojami tikai savas pārliecības dēļ), kur teju 25 gadu garumā bija prestižās Gonkūru akadēmijas prezidents. Savā literārajā darbībā Bazēns pieskaitāms naturālismam un/vai reālismam, ne ar kādām modernām literārām tendencēm viņš neaizrāvās, galvenokārt rakstīja ģimenes drāmas, kāda ir arī šī konkrētā grāmata.

Savā otrajā romānā Pāvils Rozītis ievieš zināmas korekcijas receptē, bet pagatavotais ēdiens joprojām sanāk diezgan nebaudāms. Mazliet par to, ko īsti autors ir pagatavojis.

Pāvils Rozītis vairumam noteikti ir zināms kā sociāli kritiskā, vienlaikus mazliet uz bulvārpresi tendētā "Cepļa" autors. Pateicoties šīs grāmatas kritiskajai attieksmei pret daudziem procesiem (un vēl jo vairāk - buržuāzijas aprindās) neatkarīgajā Latvijā, "Ceplis" bija tīkama literatūra arī padomju laikos. Taču Rozītis, protams, nesākās ar "Cepli", un viņa pirmais romāns "Divas sejas" līdz 50 gadu garumā no latviešu literatūras bija pazudis, atkārtoti dienasgaismu ieraugot vien 1991. gadā. Jautājums - cik liels bija šis zaudējums?

Tā īsti nebija plānots, bet neilgi pēc "Tad un tagad" izlasīju vēl vienu Somerseta Moema darbu - šoreiz romānu "Ziemassvētku brīvdienas", kas izrādījās daudz interesantāks par manu iepriekšējo saskarsmi ar šo autoru. Patiesībā mani jau pārliecināja tās anotācija (atkal lasīju Moemu krievu tulkojumā), kur bija teikts, ka līdz šim laikam krievu lasītājam sava satura dēļ grāmata nebija pieejama, kas lika domāt - te būs kaut kas pikants! Un savā ziņā tā arī ir.

Esmu lasījis diezgan daudz grāmatu par sportu, galvenokārt - par Latvijas sportu. Teju pret katru man ir šādi tādi iebildumi un vienmēr ir sajūta, ka autors būtu varējis tēmu "parakt dziļāk". Šī Andra Zeļenkova ir absolūts izņēmums - lai arī pats autors tajā apgalvo, ka ir vēl vieta izaugsmei, es šo grāmatu esmu gatavs pasludināt par Latvijas pirmskara hokeja bībeli - tik skrupulozi, precīzi un detalizēti aprakstīt viena sporta veida nianses ir vienkārši zvēra darbs, un lai arī, protams, kaut kādos aspektos jaunatklāti avoti varētu ieviest korekcijas, pat ļoti prasīgam lasītājam ir jāpaceļ cepure Andra Zeļenkova ieguldītā darba priekšā.

Viljams Somersets Moems bija viens no divdesmitā gadsimta lasītākajiem, ja ne pats lasītākais angļu rakstnieks, taču tikai retais viņu sauc arī par vienu no izcilākajiem literātiem. "Tad un tagad" tikām ne tuvu nav viens no vislasītākajiem un zināmākajiem viņa darbiem, un arī es to nelasīju, gaidot kaut ko šedevrālu. Un nesagaidīju.

Šo grāmatu paņēmu līdzi vilcienā no Rīgas uz Liepāju, gandrīz visu to vilcienā arī izlasīju, "piebeidzu" grāmatu jau naktsmītes vietā Liepājā un turpat to arī atstāju, kā arī biju iecerējis. Nepatīkami droši vien būtu, ja pēkšņi izrādītos, ka šī grāmata mani būtu absolūti sajūsminājusi un man rastos vēlēšanās to paturēt. Kāpēc tā būtu problēma? Tālab, ka no Liepājas uz Rīgu devos ar velosipēdu, līdzi man bija tikai divarpuslitrīga mini mugursoma, kurā grāmata nemaz fiziski nevarētu ietilpt. Taču izrādījās, ka satraukumam nebija pamata - šis biogrāfiskais darbs par Alfrēda Nobela dzīvi un darbiem galīgi man neradīja sajūtu, ka es bez tā savā grāmatplauktā nevarētu turpināt dzīvot.

Vairākas reizes biju ļoti tuvu tam, lai no šīs grāmatas, pat nesākot to lasīt, atbrīvotos - kaut kā galīgi mani nepārliecināja ne tās vāciņš, ne arī nosaukums. Arī pirms pāris nedēļām faktiski biju to jau nolicis kaudzītē ar grāmātām, kuras man nevajadzēs, tomēr pēdējā brīdī iegūglēju, kas tā tāda - Korija ten Būma un rezultātā visai drīz sāku šo grāmatu lasīt.

Diezgan šokējoši, bet tā rādās, ka es līdz šim nebiju pilnā garumā izlasījis nevienu Džeinas Ostinas grāmatu. Ok, varbūt tas nav gluži šokējoši, tomēr savulaik diezgan intensīvi lasīju visādus Penguin Classics izdevumus un tajos Ostina bija plaši pārstāvēta. Nortengeras abatija bija pirmais Ostinas romāns, kas tika sagatavots izdošanai, taču reāli dienasgaismu tas ieraudzīja tikai pēc autores nāves.

Alfonsa Dodē vārds man līdz šim bijis pilnīgi svešs, taču šobrīd izskatās, ka sanāks ar to iepazīties drusku labāk, jo atklājās, ka manā rīcībā esošajā franču valodu klāstā viņš ir pārstāvēts itin vērienīgi. Dodē popularitāti atnesa tieši šī konkrētā grāmata - "Vēstules no manām dzirnavām", kas viņu padarīja slavenu visā Francijā. Ekspertuprāt, tieši agrīnie darbi arī ir spožākie autora karjerā, bet par to man pagaidām pāragri spriest, jo neko citu jau lasījis neesmu.

Turpinu lasīt grāmatas, pirms izlemt - saglabāt tās vai atbrīvoties no tām. Ruslana Kirejeva vārds man galīgi nebija zināms un ar padomju literatūru vienmēr esmu diezgan piesardzīgs (vai uz to maz ir vērts tērēt laiku), bet grāmatas anotācija šķita pietiekami saistoša, lai vismaz dot iespēju autoram varētu. Gala rezultātā gan jāatzīst, ka īsti neesmu pārliecināts, kā tad īsti ir - ir šī grāmata tā vērta vai nav. Un šaubu gadījumā šajās situācijās tagad pieņemu lēmumu, ka nav. Bet - vispirms mazliet vairāk par grāmatu un tās autoru.

Uzreiz brīdinu, ka šis apraksts būs ļoti kritisks, dramatiski subjektīvs un visticamākais - kaitinoši haotisks. Tik daudzas dažādas lietas šajā Anšlava Eglīša romānā man šķita garām, aplam un nepareizas, ka būs grūti kaut nedaudz saglabāt neitrāla komentētāja vaibstus. Tiesa, kāda vella pēc lai es satrauktos par neitrālumu un objektivitāti?

Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu daudz gadījies saskarties ar Heinriha Heines daiļradi. Nez kādēļ man šķita, ka viņš būtu autors vai nu dzejolim par cimdu (Šillers) vai Meža ķēniņam (Gēte), līdz ar to šķiet, ka pat bērnībā neko no Heines neesmu mācījies. Un arī tagad tuvošanos šim autoram sāku caur viņa prozu. Ja arī pret dzeju varbūt neesmu vairs tik skeptisks kā agrāk, tad gluži uz Tu mēs tāpat vēl neesam.

Eh, kāda vilšanās! Šī grāmata sākās tik cerīgi, bet ar katru nākamo nodaļu mana sajūsma noplaka, to pamazām aizstājot sašutumam par to, ka ironijas un cinisma vietā pēkšņi parādās salkans patriotisms un Dzimtenes diženuma apzināšanās. Taču nesteigsimies pa priekšu tarantasam, bet iepazīsim Ivanu Vasiļeviču un Vasīliju Ivanoviču tā, kā to autors iecerējis.

Esmu pat mazliet pārsteigs, ka Žozefs Meri ir pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu ieraksts latviskajā Wikipedia - lielākoties vecāku grāmatplauktos uzeju ļoti mazzināmus darbus franču valodā, bet šis autors līdz mūsdienām savu slavu ir saglabājis, pateicoties libretam Verdi operai "Dons Karloss", tāpat (tas gan droši vien ir mazāk ievērojami) viņš ir bijis redaktors pasaulē pirmajam šaha žurnālam. Manās rokās nonākušais izdevums ir itin tuvs oriģinālam - sākotnēji "Austrumu naktis" klajā nāca 1854. gadā, bet es lasīju 1859. gada izdevumu (cik labi, ka francūžiem nebija gotiskās drukas un/vai ortogrāfijas īpatnību kā vecākiem tekstiem vācu un krievu valodās!).

Paputējusi noslēgta vientuļa muiža kaut kur Anglijas laukos, kur notiek dīvaina ballīte. Mīklaina slepkavība, kas pasniegta kā pašnāvība. Absolūta neskaidrība par to, kas ir vainīgais, kāda ir iespējamā motivācija un kā tas ir izdarīts. Daudz potenciālu aizdomās turamo, kur teju vai katrs nestāsta to, kas viņam aiz ādas. Izklausās pēc tradicionāla detektīvstāsta, vai ne? Ka tik ne tā!

Stum Stum man Marina uzdāvināja pērn, kad Andra Neiburga vēl bija dzīva, līdz ar to šis nebūs tas gadījums, kad interesi par mākslinieku izprovocējusi viņa nāve. Un marta sākumā medijos izlasītais vēl aizkavēja manu pieķeršanos grāmatas lasīšanai - atkal jau lai manus iespaidus par grāmatu neietekmētu aktuālā informācija, kurai ar literāra darba kvalitātēm nav nekādas saistības.

Vismaz pāris gadu desmitus es dzīvoju stingrā pārliecībā, ka lai nu ko, bet Tomasa Manna "Budenbrokus" es nudien nekad nelasīšu. Tiesa, tāpat es konsekventi uzskatīju, ka bez "Kara un miera" piebeigšanas es varēšu turpināt dzīvot un ka arī "Titāniku" es neskatīšos. Varētu apgalvot, ka ar laiku cilvēks kļūst gudrāks un mazāk kategorisks, bet vismaz konkrēti "Budenbroku" gadījumā galvenais pamatojums bija nepieciešamība uz ātru roku tikt pie (vēlams) bez maksas pieejamas grāmatas vācu valodā pirms brauciena uz Īriju, un "Budenbroki" ir laipni pieejami Gūtenberga lapā.

Paradīzes meklējumos ir pirmā grāmata, ko uzrakstīja Tūrs Heijerdāls - tolaik vēl pavisam jauns vīrietis, par kuru pat dzimtajā Norvēģijā droši vien bija dzirdējis retais. Viņa atstāstījums par piedzīvojumiem Fatu Hivā dienasgaismu Norvēģijā piedzīvoja 1938. gadā, taču Otrais Pasaules karš apturēja plānus par tā tulkojumiem, tad Heijerdālu pasaulslavenu padarīja "Kon-Tiki" ekspedīcija, bet "Paradīzes meklējumos" tulkojums vairs nešķita vietā (ieskaitot to, ka Heijerdāls sen bija šķīries no savas pirmās sievas - ceļabiedrenes Fatu Hivā, faktiski jau tas bija viņu kāzu ceļojums), un rezultātā 1974. gadā Heijerdāls uzrakstīja pilnīgi jaunu tekstu par šo pieredzi. Taču tas, ko lasīju es, bija "oriģinālais apraksts", jo ne pārāk skaidru iemeslu dēļ sešdesmito gadu sākumā Heijerdāls bija atļāvis savu sākotnējo aprakstu iztulkot krievu valodā.

Brends Vitloks primāri bija ievērojams kā sabiedrisks darbinieks - ASV vēstnieks Beļģijā Pirmā Pasaules kara laikā, Toledo mērs, žurnālists, publicists, un mazliet - arī kā rakstnieks. Šķiet, ka neviena viņa rakstīta grāmata nav uzskatāma par kaut ko super klasisku vai izcilu - ne velti nevienai no tām nav atsevišķa šķirkļa Wikipedia. Taču grāmatu plauktā uzgāju vienu viņa darbu un izlēmu - jāpamēģina izlasīt, kas tur labs būs.

Henrijs Raiders Hegards ir viens no pamatlicējiem piedzīvojumu literatūras žanram, ciktāl tas attiecas uz piedzīvojumiem "zudušā pasaulē", līdz ar to savā ziņā var teikt, ka viņš ir vectēvs cita starpā arī Indianam Džonsam. Slavenākais viņa darbs ir "Ķēniņa Zālamana raktuves", kas vismaz manā bērnībā bija populāra arī latviešu jauniešu vidū, bet angliski runājošajās zemēs vienlīdz slavena ir arī "Viņa". Kā jau pieklājas piedzīvojumu literatūras autoram, Hegarda bibliogrāfija ir ļoti plaša (atbilstoši Wikipedia, viņš uzrakstīja 58 romānus) un diez vai to ir vērts iepazīt pilnā apjomā. Šī konkrētā grāmata tikām ir izdota Penguin Popular Classics sērijas ietvaros, kas apliecina - neatkarīgi no savām mākslinieciskajām kvalitātēm, šī grāmata ir sava veida klasika.

Gunas Rozes "Sadursme" ir viena no saistošākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām, pateicoties autores ļoti labam sniegumam sižeta sapiņķerēšanā. Nē, to galīgi nav grūti lasīt, bet lai šo grāmatu pilnvērtīgāk uztvertu, tā noteikti ir jāizlasa divreiz, un tad daudzas lietas labāk saliksies kopā. Vai arī ir variants - vispirms izlasa otrs cilvēks, tad lasa otrs - un abi pārrunā tur notiekošo, atkal jau saliekot visu pa plauktiņiem.

Sev par pārsteigumu atklāju, ka vienu Eliasa Kaneti grāmatu esmu lasījis - tiesa, tas bija diezgan sen (pirms desmit gadiem) un konkrētā grāmata bija pieskaitāma ceļojumu piezīmju žanram, nevis daiļliteratūrai, līdz ar to vienlaikus varu apgalvot, ka šī Nobela prēmijas laureāta daiļrade man ir pilnīgi sveša.

Skaistie un nolādētie līdzās citiem Frensisa Skota Ficdžeralda darbiem veido daļu no vēsturiskās kārbiņas, kas raksturo tā saukto "džeza laikmetu" - periodu Amerikā pirms Lielās depresijas, kad tikumi bija brīvi, sievietes skaistas un dzērieni garšīgi. Protams, tas noteikti attiecas tikai un vienīgi uz lielo pilsētu turīgajām aprindām, bet par tām jau arī Ficdžeralds rakstīja. Vienlaikus šīs konkrētās grāmatas varoņi, kuros netrūkst personīga piesitiena no paša autora un viņa sievas dzīves, diez vai ir saucami par tādiem, kuriem tu gribētu just līdzi un vēlētu sevišķus panākumus.

Man pašam par pārsteigumu izrādījās, ka kārtējā atlasītā lasīšanai grāmata franču valodā atkal bija viens no grāfienes Segīras romāniem bērniem (uz grāmatas vāka autora vārds nebija salasāms un neko vairāk kā grāmatas valodu es apskatījies nebiju). Atšķirība starp šo grāmatu un "Ēzeļa memuāriem" izrādījās vienīgi tajā, ka "Les vacances" manās rokās nonāca mazliet senāka - 19. gadsimta beigu izdevuma veidā (taču grāmatas beigās atrodamais bibliotēkas zīmogs liecina, ka tā nav bijusi ģimenes īpašums kopš izdošanas laikiem). Amizanti, ka pēc "Ēzeļa memuāru" izlasīšanas rakstīju, ka man ar vienu Segīras grāmatu būs gana, citas nelasīšu, bet jau pāris mēnešus vēlāk citu tomēr izlasīju. Līdz ar to tagad tālejošus secinājumus neizdaru - kas zina, kas vēl grāmatu plauktos atradīsies!

Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.

Atgādinājums sev: labāk nopirkt grāmatu, par kuru tev ir pamatotas aizdomas, ka tā būs interesanta, nevis kārtējo reizi lejupielādēt kaut ko aizdomīgu vācu valodā no Gutenberg.org un spļaudīties! Cik reizes var atkārtot vienas un tās pašas kļūdas?!

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).

Mana literatūras izvēle mēdz būt diezgan negaidīta, visbiežāk to ietekmējot vecāku grāmatplauktu piedāvājumam. Šajā reizē izvēle krita uz Grāfienes Segīras grāmatu "Ēzeļa memuāri", kura nav vis satīrisks vēstījums par politiskās dzīves ikdienu, bet gan 19. gadsimta vidus bērnu grāmata. Protams, ņemot vērā to, ka franču valodā man ar lasīšanu joprojām iet diezgan grūti, bērnu grāmata nav tā sliktākā izvēle, turklāt ēzelis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas man (tīri vizuāli) vienmēr ir īpaši simpatizējuši.

Pirms daudziem gadiem es šo Anšlava Eglīša romānu biju lasījis, kaut kad vidusskolas laikā droši vien, bet pēc filmas noskatīšanās šķita itin prātīgi iegādāties grāmatas jaunizdevumu (senajos laikos ņēmu grāmatu bibliotēkā), lai varētu salīdzināt grāmatu ar filmu un grāmatu ar savām atmiņām par grāmatu. Lasīšana gan sanāca ļoti ilga, jo šo darbu lasījām vakaros Esterei pirms gulētiešanas, bet kādā brīdī viņai iestājās režīms, ka "grāmatu lielajiem" vakarā nelasām, un tā nu mums "Homo novus" lasīšana ievilkās uz vairākiem mēnešiem, līdz ar to iespaidi par filmu vairs nav tik svaigi.

Gandrīz desmit gadi pagājuši, kopš Viļa Lācīša skaļās parādīšanās uz latviešu literatūras skatuves - nudien "Stroika ar skatu uz Londonu" iznāca teju vai par senaju saucamajā 2010. gadā, un man kā šī autora daiļrades cienītājam ar nožēlu ir jāatzīst - ilgtermiņa popularitātē izkonkurēt Vili Lāci viņam līdz šim nav izdevies. Jāatzīst, ka pirmais "lielā Viļa" romāns uzreiz tādu slavu kā Lācītim viņa debija atnesis nebija, taču turpinājumā viņa slavai bija lemts augt, kamēr Lācīša turpmāko darbu panākumi bijuši daudz pieticīgāki.

Frānsiss Skots Ficdžeralds bija ne vien ievērojamākais tā sauktā Džeza laikmeta rakstnieks, bet arī šī termina autors. Un stāstu krājums "Džeza laikmeta stāsti" ir viens no šī laikmeta raksturojošās prozas stūrakmeņiem, savā ziņā - ne mazāk svarīgs kā "Lielais Getsbijs".

Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk kā 200 gadiem.

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

Reti gadās uziet grāmatu, par kuras autoru gandrīz neko nav iespējams noskaidrot, un vēl jo vairāk tas šķiet neticami, lasot grāmatu kādā no "lielajām" valodām. Taču par Aliksu Teijāru no Kerdrelas internets faktiski klusē - šī konkrētā grāmata ir atrodama Google Books indeksā, kur tā, domājams, nonākusi no ibook.lv, kur pirms kāda laika domājams viens šīs grāmatas eksemplārs ir bijis pārdošanā.

Grāmatas ievadā tās autors apgalvo, ka stāstu rakstīšana viņam esot kā atslodze no lielās formas darbiem, un "Vīriešu bez sievietēm" lasīšanas procesā es šim Murakami apgalvojumam varēju piekrist. Tas ir it īpaši tiesa tālab, ka Murakami īsstāstu režīmā necenšas vienmēr savilkt visu beigās kopā vienotā pavedienā, itin brīvi pieiet stāstu nobeigumam un reizēm arī to struktūrai. Stāstu krājuma koncepts gan ir diezgan stingrs un sakarīgs, kā pats autors apgalvo, tas ir kā konceptalbums, bet vienlaikus konceptalbums - tas tomēr ir daudz vienkāršāk nekā simfonija.

Gadu sāku ar grāmatu, ko saņēmu pērn no kolēģiem kā dāvanu dzimšanas dienā. Te noteikti būtu vietā mazliet konteksta: mūsu kolektīvā pastāv zināmas tradīcijas, kas saistītas ar neveiklām/neērtām situācijām un sajūtām, ko tās raisa, un tā ir izveidojies, ka kaut kādu iemeslu dēļ es tieku uzskatīts par tādu kā šī neveikluma pravieti. Kaut kādā mērā man pašam tas šķiet mulsinoši (ne gluži neērti/neveikli), jo tā galīgi nav, ka es sevišķi ciestu no šīm situācijām un tās pārdzīvotu. Taču laikam jau kaut kāda neveiklu situāciju eksperta reputācija man ir, tad lai nu tā paliek.

Būtu pārspīlēti teikt, ka es no šīs grāmatas gaidīju sevišķi daudz. Sevišķi interesējies par Jāni Ziemeļnieku un viņa dzeju nekad nebiju, Jāņa Plauža vārds man bija svešs un grāmatas noformējums lika domāt, ka darīšana ir ar kādu patriotiski audzinošu padomju pseidodokumentālās literatūras "šedevru" (proti, sausu zinātniska stila tekstu, kur uzsvērta šķiru cīņas nozīme mākslinieka daiļradē). Patiesība izrādījās mazliet citāda un daudz, daudz intriģējošāka.

Kristians Roiters ir autors, par kuru vācu literatūrā man skolā nemācīja. Tas gan nav nekāds brīnums, jo tur vispār neko daudz nemācīja, bet Roiters ir no tiem rakstniekiem, kuriem ir patiešām tālu līdz vidusskolas programmai, lai arī viņš ir piederīgs itin senam literatūras laikmetam un savā specifiskā ziņā skaitās ļoti ievērojams. Astotais bērns zemnieku ģimenē, Roiters pamanījās izskoloties Leipcigas universitātē un izsisties dzīvē (skološanās gan viņam, cik var saprast, aizritēja galvenokārt krogos, bet tas nekas - arī tolaik studenti dzīvoja studentu dzīvi). Grāmata par Šelmufski mūsdienās ievērojama ir kaut vai ar to, ka pret to lielu cieņu izjutis Ginters Grass, no tās ietekmējoties rakstot arī "Skārda bungas".

Karls Etlingers diez vai ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem vācu 20. gadsimta literātiem, taču ir sagadījies tā, ka viņa romāns "Der Widerspenstigen Zähmung" ("Spītnieces savaldīšana" - atsauce uz Šekspīru) ir pieejams Gūtenberga bibliotēkā un ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas tur vācu valodā atrodas plauktiņā ar nosaukumu "satīra". Un zināms, ka man šis žanrs ir tuvs, tālab esmu ķēries pie tā iepazīšanas.

Pusmūža vīrs pamostas slimnīcā. Sākotnēji viņš īsti nezina, kas viņš tāds ir un kā tur ir nokļuvis. Viņa stāvoklis ir bijis ļoti smags, bet pamazām viņš sāk atlabt. Kā izrādās, viņš ir iekritis upē pēc tam, kad viņu notriekusi mašīna, nevis mēģinājis izdarīt pašnāvību, kāda versija arī viņam pašam pamazām ir. Grāmatas gaitā viņš sāk atcerēties pats savu dzīvi, kura lielākoties nav bijusi sevišķa maiguma pilna, un pamazām uzzināt kaut ko jaunu par pasauli, kuru līdz šim viņš ir ignorējis.

Ar Tomasu Bernhardu es tiekos visai neregulāri - laiku pa laikam es pievēršos kārtējai viņa grāmatai, un vēl ne reizes nav atgadījies tā, ka kaut viena no tām mani sevišķi aizrautu. Kaut kādā mērā tas varētu būt mazohisms - kālab es lasu autoru, kurš mani neinteresē? Laikam jau atbilde ir vienkārša - jo viņa grāmatas mājo manā Kindle, un situācijās, kad slinkums tur ielādēt kaut ko jaunu, sāku lasīt kaut ko jau priekšā esošu.

Mana pazīšanās ar Tomasa Manna daiļradi noteikti varētu būt dziļāka, taču šī vācu literatūras klasiķa kontekstā viens apstāklis mani tipiski satrauc - viņa romāniem ir raksturīgs būt ļoti apjomīgiem, un mani nevar saukt par lielu blāķu cienītāju (ok, protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir tā, ka man ir jāmīl autora daiļrade, pirms ķeros pie viņa vērienīgākiem darbiem), līdz ar to, piemēram, Budenbrokiem nekad pat neesmu mēģinājis tuvoties.

Mišela Velbeka darbu vidū "Karte un teritorija" ir teju vai vismazāk kolorītais - tā saturā itin maz kā tāda, kas liktu ar putām uz lūpām aizsvilties kā kreisēji, tā labēji noskaņotam eiropietim, kā alu no skārdenes trekterējošam pankam, tā vecmāmiņai, kas ar nosodījumu vēro šo panku. Un, kas mani lielā mērā pārsteidza, šī grāmata ne tikai nav pretrunas raisoša, bet tā ir arī ļoti viegli lasāma pat cilvēkam ar diezgan ierobežotu vārdu krājumu franču mēlē.

Grāmata "Running Time" bija neliels gājiens manis apčakarēšanā no Marinas puses. Viņa gan ļoti ātri atklāja patiesību, ka šī grāmata nav par skriešanu, bet gan par kino, taču es jau biju piekritis to izlasīt. Patiesībā es gan arī nemaz neesmu tik drošs, ka mani interesē grāmatas par skriešanu (ja vien to autors nav Haruki Murakami), līdz ar to īsti pat nebūtu, par ko sūdzēties.

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

Kad Marina ieraudzīja, ka es lasu grāmatu "Kur skatās vīrieši?", viņa uzdeva dabisko jautājumu: vai tad tu to tāpat nezini? Vispār jau viņai, protams, ir taisnība - skaidrs, ka uz krūtīm, un ja šāda nosaukuma grāmata nav fotoalbums, tad nekādas dižas vērtības tādai pēc definīcijas nevar būt. Bet ja jau šādu izdevumu plauktā biju atradis un izlēmis, ka pirms to pārvērst makulatūrā, jāpārliecinās, vai gadījumā tā nav literatūras šedevrs, tad ņēmu un to ātri izlasīju.

Pēdējā laikā itin bieži nākas lasīt bērnu grāmatas, lielākoties - skaļi. Gadās gan tādas, kas atceļojušas no manas bērnības, gan tādas, kādu manā bērnībā nebija. Teorētiski varētu atsauksmes rakstīt par visām, bet bieži ir slinkums saņemties, jo īpaši ja darīšana ar grāmatu, ko zini teju no galvas (piem., Keneta Greiema "Vējš vītolos"). Andrusu Kivirehku tikām manā bērnībā neviens vēl nezināja. Arī tālab, ka tolaik viņš vēl nebija nekāds literāts, bet tikai igauņu puika, un kā gan viņu Rīgā kāds varētu zināt?

Greisa Mārksa savulaik bija Kanādā populārāka sieviete. Viņas slavas laiks gan nebija sevišķi ilgs un slava - glaimojoša, bet vēsturei jau patiesībā diezgan vienalga, vai cilvēks bijis Gandi vai Hitlers. Lai arī līdz Hitleram Greisai bija ļoti tālu, slavena viņa kļuva kā slepkava, kas laikam jau nav tas skaistākais veids, kā ieiet vēsturē. Viņa un viņas līdzzinātājs tika apsūdzēti nama, kurā viņi bija kalpotāji, saimnieka un viņa mīļākās slepkavībā. Greisai piesprieda mūža ieslodzījumu, kamēr čalim - nāvessodu. Tā kā pierādījumu tam, kurš ko īsti bija darījis nebija, un principā netrūka argumentu tam, ka Greisa visā šajā pasākumā bija drīzāk upuris, nevis vaininiece, tad sabiedrībā netrūka iniciatīvu viņas aizstāvībai un lūgumu viņu no cietuma atbrīvot, un zināms vien tas, ka pēc diezgan ilgiem gadiem viņa no cietuma tomēr tika atbrīvota. Taču stāstā ir gana daudz neskaidrību, un šīs neskaidrības tad sava stāstījuma veidošanai izmanto viena no mūsdienu slavenākajām kanādiem - rakstniece Margareta Atvuda, kuras slava ir daudz pozitīvāka nekā grāmatas varonei.

Marijas Metļickas vārds, lasot viņas stāstu krājumu "Mūsu dzīvītes", man bija pilnīgi svešs. Tik vie kā pārliecinājos, ka viņa nav tik nozīmīga parādība krievu literatūrā, lai būtu izpelnījusies savu šķirkli Wikipedia, pat ne krievu variantā. No tā secināju, ka visticamākais viņa vispār nav tā īsti saucama par rakstnieci, bet gan drīzāk ir cilvēks, kam ir bijusi vēlme tikt publicētam un kam ir arī šādas tādas literārās dotības. Reāli tikām izrādījās, ka Meļickai aiz jostas ir gūzma grāmatu un, kā rādās, jaunas tiek ģenerēts itin iespaidīgā tempā. Un, ja tā mazliet padomā, tas nemaz nav pārsteidzoši.

Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).

Pat neatceros (neieskatoties pierakstos), kurš bija pēdējais Peļevina darbs, par kuru man bija neviltota sajūsma. Ieraduma pēc teju visus tos esmu lasījis, bet sajūta, ka viņš ir sevi izrakstījis, kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka. Un tad es krievu grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "iPhuck 10" uz vāka.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.

Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.

Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.

Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.

Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.

Žans Klods Izo, cik man izdevās saprast, primāri bija dzejnieks, kuram diezgan negaidīti slavu atnesa pievēršanās detektīvromānu rakstīšanai. "Totāls haoss" ir pirmais darbs viņa triloģijā, kas vēsta par policiju un noziedzību ostas pilsētā Marseļā. Tas ir pietiekami sarežģīts stāsts par draudzību, slepkavībām un rasismu. Un mani tas kaut kā galīgi neuzrunāja, līdz ar to šīs grāmatas lasīšana bija īstas mocības.

Dena Simonsa diloģija "Iliona/Olimps" ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu zinātniskās fantastikas darbiem, kas itin pamatīgi izkāpj no konkrētā žanra rāmjiem dažādos negaidītos virzienos. Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo diloģijas daļu un, tā kā tā vien ir septiņsimt lappušu apjomā, pirms otrās domāju ieturēt nelielu pauzi, taču tā šķiet esam gana patstāvīga vērtība, lai varētu par to izteikties, nezinot, kas notiks tālāk.

Izraēlas satīriķa Ēfraima Kišona jautro ceļojumu pastāstiņu grāmatu es tiku lasījis laikā, kad no tur aprakstītajām zemēm man bija pazīstamas tikai dažas, līdz ar to spriest par to, cik daudz tur aprakstīto stereotipu saskan ar realitāti, varēju tikai ļoti aptuveni. Protams, arī tagad es neesmu bijis visur, jo tas būtu visai dīvaini, ja es savus ceļojumu plānus pakārtotu šai grāmatai, bet vismaz visās valstīs, kuras te pieminētas, bijis gan esmu, līdz ar to drusku labāk saprotu to, kas ir tas, par ko Kišons raksta.

Frēdrika Bakmana literārais daiļrades viens no galvenajiem paņēmieniem ir radīt izcili nepatīkamu varoni un tad pamazām viņu cilvēciskot, līdz tu saproti, ka aiz nejaukās ārienes patiesībā slēpjas labs cilvēks, kas savukārt ved pie secinājuma, ka kaut kur dziļi iekšienē teju katrā cilvēkā ir kaut kas labs, tikai iekšēji un ārēji apstākļi viņu ir spieduši šīs savas īpašības apslēpt. Arī grāmata par Britu Mariju šajā ziņā nav izņēmums.

Tas ir diezgan populārs mīts, ka latviešiem nepiemīt humora izjūta un ka standarta latviešu joks šķiet smieklīgs tikai tā teicējam. Rutku Tēva jeb aktiera Arveda Mihelsona apkopojums "Latviešu teātris anekdotos" nav labākais veids, kā atspēkot šo mītu.

"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.

Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?

Braucot uz Nīderlandi, šķita, ka būtu pareizi lasīt kādu tematisku grāmatu. Kas attiecas uz pašu holandiešu literatūru, jāatzīst - tas galīgi nav tas lauciņš, kurā holandieši būtu sevišķi izcēlušies. Kamēr tēlotājmākslā no šīs zemes nāca izcili ģēniji, tādi kā Boshs, Rembrants, van Gogs, teikt, ka holandiešu literatūrā būtu kādas superzvaigznes, laikam jau nevar (zināmākā autore no šīs zemes bija Anna Franka, bet tas tomēr ir ļoti specifisks gadījums, turklāt lasīt Annas Frankas dienasgrāmatu es nudien neplānoju). Līdz ar to izvēle krita uz viņu kaimiņu - beļģu - rakstnieku Žoržu Simenonu un viņa romānu "Noziegums Holandē", jo tajā vismaz darbība norit pareizajā vietā.

Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.

Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!

Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.

Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.

Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība, man bija tāds piepelnīšanās veids kā teksta pārdzīšana no audiokasetēm uz datoru caur personīgo procesoru - proti, atšifrēšana. Ne tik senos laikos,kad biju tipisks sorosīts, tā bija diskusiju atšifrēšana, bet sākotnēji kaut kas diezgan tuvs šīs grāmatas saturam - tas bija LU Jūdaikas studiju centra vajadzībām un tie bija Latvijas ebreju dzīvesstāsti (atslēgas vārds - Latvijas, nevis LPSR). Atceros, ka tā galīgi nebija viegli nākoša nauda - un ne tikai tālab, ka ebreju likteņi 2. Pasaules kara gados nebija diez ko komiski, bet arī tādēļ, ka cilvēkiem gados ne vienmēr ir izcila dikcija un arī garākā teikumā domas pavediens var kaut kur aizpeldēt. Kālab es par to stāstu? Tādēļ, ka es saprotu, cik daudz darba ir jāiegulda, lai taptu šāda grāmata (un tas - ņemot vērā tikai tehnisko pusi, piemirstot to, ka grāmatas varoņus vispirms vajag uzmeklēt, ar viņiem ir jāveido kaut kāda saruna, jo daudzi nemaz tā nevar bez uzvedinošiem jautājumiem ņemt un izstāstīt svarīgāko par savu dzīvi).

Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.

Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.

Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.

Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.

Kā izrādās, Sigismunds Kržižanovskis rakstīja arī diezgan tradicionālu zinātnisko fantastiku - vai vismaz kaut ko līdzīgu tādai zinātniskajai fantastikai, kas tapa Rietumos, tiesa, bagātinot to ar itin "kafkiāniskiem" elementiem. "Atmiņas par nākotni" vēsta par kādu zēnu, vēlāk vīrieti, kurš visu savu dzīvi velta, lai pakļautu laiku. Jau no agras bērnības Maksu Štereru interesē laika fenomens, un šajā interesē ietilpst tēva lielā pulksteņa mehānismu periodiska čakarēšana. Tas, ko viņš vēlas apgūt, ir iespēja ceļot laikā, un patiesībā nekas cits dzīvē viņu sevišķi neinteresē, un par viņa lielāko uzdevumu kļūs laika mašīnas izgatavošana.

Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).

Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.

Ar šo grāmatu ir sarežģīti kaut vai tas, ka man tā arī neradās skaidrība, kam īsti Bakmans raksta - pieaugušajiem, pusaudžiem vai bērniem. Tas, ka es šo grāmatu lasīju skaļi priekšā Esterei, laikam jau nekāds rādītājs - pagaidām viņai ar intonācijām varētu itin labi lasīt priekšā arī Saab 9000 lietošanas pamācību. Ja tā padomā, varbūt šis vienkārši ir tas gadījums, kad lasītāja vecumam vienkārši nav nozīmes, un to izbaudīt var kā jauns, tā vecs. Līdzīgi kā latviešu literatūrā ir ar Vizmas Belševicas "Billi".

Zaļais kakadu diez vai ir ierindojams Šniclera ievērojamāko dramatisko darbu vidū, bet ja jau man sanāca to lasīt - tad sanāca. Un bieži vien ir tā, ka mazāk nozīmīgie ievērojamu rakstnieku darbi sevī satur kādus pārsteigumus - gan tālab, ka tie ir mazāk pretenciozi, gan tālab, ka tu vari rakstnieku iepazīt no citas puses. Nezinu, cik lielā mērā to var attiecināt uz šo lugu, bet kādas 40 minūtes izklaides tā man sarūpēja (lasāmā materiāla tur patiešām nav sevišķi daudz, varbūt minūšu pat bija vēl mazāk).

Teicams uzdevums vārdu latviskās atveides cienītājiem - franču autores Marie NDiaye vārda latviskojums. Nezinu, cik tas ir pareizi vai nē, bet pieņemšu, ka Marija Endjoja nebūtu galīgi nepareizs, līdz ar to palikšu pie tā. Endjoja (kā var nojaust no uzvārda) ir daļēji āfrikāniskas izcelsmes, un arī viņas slavenākā grāmata - romāns "Trīs stipras sievietes" - ir darbs, kurā sadzīvo eiropeiskais un āfrikāniskais, un arī viņas varones lielākoties ir uz robežas starp šīm abām pasaulēm.

Kazanovas mājupbraukšana itin prognozējami stāsta par to, kā slavenais pavedējs atgriežas savā jaunības dienu pilsētā Venēcijā. Vai precīzāk, tajā Kazanova plāno atgriezties Venēcijā.

Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.

Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".

"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk kā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.

"All work and no play makes Jack a dull boy" - šo frāzi, kuru neskaitāmas reizes uz rakstāmmašīnas atkārtoti pierakstīja Džeka Nikolsona varonis vienā no visu laiku iespaidīgākajām šausmu filmām "The Shining", pilnā mērā var attiecināt arī uz Hermaņa Heses agrīno romāna "Zem rata" galveno varoni Hansu Gībenrātu.

Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.

Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.

Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.

Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).

Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk kā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.

Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka man pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu daudz zināšanu par Filu Naitu un kompāniju "Nike". Nē, tik traki nav, ka es nezinātu par tādas kompānijas pastāvēšanu, bet man nav sevišķi raksturīgi interesēties par to, kādos apstākļos radusies viena vai otra kompānija. Taču šī varētu būt īstā situācija noskaidrot, kad un kur ir dibināti ievērojamākie sporta preču ražotāji - ar uzsvaru uz sporta apaviem (nejaušā secībā):

Toms Kreicbergs ir visai īpatnējs latviešu rakstnieks - lielākoties viņš (atbilstoši internetos pieejamajai informācijai) dzīvo ASV, tur arī publicējas (angļu valodā), līdz ar to šis viņa stāstu krājums patiesībā ir tulkojums, nevis oriģinālteksts. Tas tomēr ir itin reti - ka latvietis raksta ārzemju auditorijai, nevis tikai savējiem (kuru, kā zināms, nav sevišķi daudz). Grūti teikt, cik prestiži ir tie (lielākoties - zinātniskās fantastikas) izdevumi, kuros viņš publicējas, tomēr fakts, ka divi viņa stāsti ir nominēti Nebulas balvai īsprozas kategorijā un lai arī pašu balvu līdz šim viņam saņemt nav izdevies, tas tomēr ir itin nopietns rādītājs. Interesanti, ka Amerikā Kreicbergs darbojas ar angliskotu sava vārda versiju, darbus parakstot kā Tom Crosshill.

Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.

Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".

Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).

Turpinot lasīt grāmatas, kas varētu būt kaut kādā mērā man noderīgas, ne tikai izklaidējošas, pieķēros Džona Sazerlenda "50 literatūras idejām, kuras tev noteikti vajadzētu zināt". Vispār jau šāda nosaukuma grāmata nevar neradīt aizdomas: kā nekā tās virsraksts tev liek sagaidīt Buzzfeed kvalitātes materiālu, pilnai laimei vēl vajadzētu apakšnosaukumu "Numur 34 tevi patiešām pārsteigs!" Taču praksē nav tik ļauni.

Tā kā Infogram grāmatu klubiņš piedzīvo ne tos spožākos laikus (pasūtinātās grāmatas, šķiet, jau 3 mēnešus pie mums nenāk), nākas vien pašam uz savu roku lasīt motivējoši izglītojoša rakstura grāmatas, ne ar vienu tās nepārrunājot. Džordana Ellenberga darbs "Kā nekļūdīties: Matemātiskās domāšanas spēks" ietilpst tajā grāmatu kategorijā, ar ko es itin labi spēju sadzīvot - sarežģītu jautājumu skatīšana vienkāršos veidos. Tāda daļēji populārzinātniska literatūra būtībā arī ir tas, kam es esmu itin labi piemērots. Es neesmu gana kompetents, lai varētu lasīt patiešām nopietnas matemātikas grāmatas, tam man pietrūkst gan zināšanu, gan pacietības, gan patiesībā arī intereses.

Heses agrīnais romāns "Knulps" ir stāsts par garīgu ceļojumu uz nekurieni, tas varētu būt viens veids, kā to raksturot. Grāmatas galvenais un faktiski arī vienīgais varonis ir cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis klaiņojot. Pat pašam Knulpam ir grūti teikt - vai viņa mūžam ir bijusi kāda jēga vai nav. Viņš nekad nav strādājis pastāvīgā darbā, viņam nav bijis nedz ģimenes, nedz tuvu draugu, taču katrā vietā, kur viņš ir nācis, viņš ir sagādājis cilvēkiem prieku un smaidus. Viņš dzied pašsacerētas dziesmas, dancina sievietes, stāsta stāstus un pretī saņem dienišķo maizi un kādu sīknaudu. Knulps nav ne dzērājs, ne deģenerāts, gluži vienkārši viņam nav vietas nevienā ciemā un nevienā pilsētā, tāpēc viņš ir mūžīgā kustībā.

Nav tā, ka es bieži lasītu sportistu autobiogrāfijas (arī tālab, ka ne jau paši viņi tās raksta - no otras puses, grāmata, kuru būtu rakstījis sportists pats, bieži būtu itin šaušalīga padarīšana), taču saņēmis labas atsauksmes par "I am Zlatan", izlēmu - vienu jau var.

Sigizmunda Kržižanovska vārdu es uzzināju pateicoties "Neiekostā elkoņa" iestudējumam Ģertrūdes ielas teātrī, uz kuru es pagaidām ne tikai neesmu bijis, bet pat tā īsti neesmu plānojis iet (lai gan šīs grāmatas iespaidā interese ir parādījusies). Formāli viņu, protams, var saukt par padomju literātu, taču vienlaikus Kržižanovskis ir ne lielākā mērā padomju rakstnieks kā Mihails Bulgakovs (varbūt pat mazākā, jo Kržižanovska daiļliteratūras darbība ritēja tik neievērojamā gaisotnē, ka viņu vienkārši nepublicēja, izvairoties pat no publiskas zākāšanas).

Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.

Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai ir viens no tiem literātiem, kuru daiļrade mani ļoti interesē, taču kopumā ir gaužām nepieejama. Latviešu valodā, cik man zināms, ir iznākušas divas viņa grāmatas: Sveces izdeg līdz galam (izcila!) un Esteres mantojums (neuzrunāja). Angliski iepazinu Conversations in Bolzano (burvīgi!), The Rebels (nekā īpaša) un Portraits of a Marriage (atkal jau lieliski!). Ar to beidzās angliskais un latviskais piedāvājums, līdz ar to pamēģināju iet soli tālāk un apgādājos ar vienu Mārai romānu franču valodā. Tiesa, prognozes liecināja, ka šī varētu nebūt izcilākā Mārai grāmata - kā nekā līdz šim man ar viņu ir darbojies princips, ka vienai izcilai grāmatai seko viena emocijas neraisoša. Un jāatzīst - tā atkal patiešām sanāca. Tas, savukārt, nozīmē, ka būtu vērts mēģināt tikt pie vēl kāda Mārai romāna (droši vien - vācu valodā), un tad gan likt šim autoram mieru.

Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.

Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.

Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.

Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.

Roalda Dāla noveļu krājums "Iekāre" ar mani Rīgā ieradās no Berlīnes. Patiesībā gan daļu šo stāstu biju lasījis jau iepriekš dažādās citās Dāla darbu izlasēs, jo man ir itin daudz sanācis iepazīties ar šī bērnu un pieaugušo autora daiļradi, taču personīgajā krājumā (fiziskā formā) līdz šim manā rīcībā bija viena viņa grāmata - romāns My Uncle Oswald, kurš kopumā ir diezgan pavājš darbs, un visticamākais nākamajā grāmatu plaukta tīrīšanas reizē tiks atdots kādai bibliotēkai vai otrajām mājām. Taču Dāls kā tāds man patīk, līdz ar to uz savu pārstāvniecību viņš ir pelnījis saglabāt, tad nu manās rokās nonāca šī izlase.

Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.

"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).

Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".

Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.

Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.

Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.

Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).

Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.

Zeidija Smita skaitās viena no ievērojamākajām mūsdienu britu rakstniecēm, un "Par skaistumu" ir viņas ievērojamākais romāns (vismaz gana būtisks, lai būtu iekļauts sarakstā ar 1001 grāmatu, ko izlasīt dzīves laikā). Grāmatā noteikti ir šādas tādas autobiogrāfiskas notis - kaut vai tālab, ka pati Smita ir uzaugusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir anglis, bet mamma - jamaikiete, pati Smita domājams ir uzaugusi galvenokārt baltā vidē, un iederēšanās tēma viņai gan jau, ka nav sveša, tāpat nav šaubu, ka mātes (Kiki) tēlā viņa šajā romānā ir ielikusi ne mazumu no pašas mammas.

Vispār jau šai reizē es grāmatu klubiņā biju noskaņojies lasīt Ingas Gailes "Stiklus", bet apstākļi iegrozījās tā, ka beigās tomēr izlasīju "Pirmo slikto vīru". Skepse man bija - Miranda Džūlija, kas ir grāmatas autore, ir vienlīdz aktīva (un ne fenomenāli populāra) vairākos lauciņos - viņa ir gan rakstniece, gan mūziķe, gan kinorežisore, gan aktrise (galvenokārt - pati savās filmās), gan aktīvi darbojas multimediju lauciņā (kas ir loģiski, ja jau viņa darbojas daudzos medijos). Daudzpusība, protams, ir laba lieta, bet tā vienlaikus nebūt negarantē izcilību visās pārstāvētajās jomās. Līdz šim gan man saskarsme bija sanākusi vien ar viņas darbību kino - pirms sešiem gadiem noskatījos Me and You and Everyone We Know. Toreiz man filma itin labi patika, bet sevišķi lielu nospiedumu tā laikam gan neatstāja. Bet nu ko - mēģināsim saprast, kāda tad Džūlija ir kā rakstniece!

Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.

Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?

Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.

Ar "Piezīmju grāmatu" Agota Kristofa 50 gadu vecumā debitēja kā prozaiķe. Uzrakstīta apbrīnojami vienkāršā franču valodā (kā nekā šo valodu Kristofa apguva jau kā pieaudzis cilvēks pēc aizbēgšanas uz Šveici no komunistiskās Ungārijas), tā vēsta par diviem zēniem - dvīņu brāļiem un viņu dzīvi 2.Pasaules kara laikā nacistu okupētajā Ungārijā.

Kadzuo Išiguro nekādi nav saucams par ļoti produktīvu rakstnieku - kopš savas debijas 1982.gadā viņš ir uzrakstījis vien septiņus romānus, turklāt kamēr kādreiz viņš vidēji laida klajā vienu grāmatu reizi piecos gados, "The Buried Giant" publicēts tika veselus desmit gadus pēc "Never Let Me Go". Tad nu mēģināsim noskaidrot, kas tad šo desmit gadu laikā viņam ir uzrakstījies.

Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.

Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences.

Koncentrēties nopietnam darbam mūsdienu pasaulē ir grūti. Ir tik daudz dažādu nieku, kas tā vien alkst tikt pie tavas uzmanības, ka traks var palikt. Tu gribi normāli pastrādāt, bet viena pēc otras lec notifikācijas par to, ka Feisbukā kādam iepatikusies tava jaunā bildīte vai ka Instragramam pievienojies tavs draugs Andrejs, kuru tur tagad pazīst kā uzņēmumumu Latvijas Gāze. Tikko esi atvēris savu Visual Studio un jau gandrīz uzrakstījis pirmo rindiņu koda, kad atkal novibrē telefons - epastā atnākuši AirBaltic jaunumi ar labākajiem lidojumiem piedāvājumiem. Un tā tu kādā brīdī piefiksē, ka ir jau laiks doties pusdienās, bet projekts nav pavirzījies ne par solīti uz priekšu. Ja šīs ir arī tev pazīstamas problēmas, tad Kela Ņūporta grāmata ir tieši tev kā radīta!

Tomasu Bernhardu iepazīt izlēmu pēc tam, kad par viņu labus vārdus biju izlasījis Agotas Kristofas biogrāfijā. Kā teikt - kaut kādā veidā taču ir jāuzzina par nākamajām grāmatām, ko lasīt, un paļaušanās uz labu rakstnieku viedokli parasti nav tas sliktākais variants. Tiesa, nezinu, cik veiksmīgi man sanāca izvēlēties, ko tieši no viņa darbiem lasīt, jo trīs stāstu krājums, par kuru nav īsti skaidrs, kad un kā tas ir izdots papīra formā, nav pats tipiskākais veids, kā sākt pazīšanos ar kādu autoru (parasti labprātāk tomēr lasu vispirms autora pašu ievērojamāko grāmatu un tikai sākot padziļinātu izpēti, mēdzu pievērsties kam mazāk populāram).

Baltkrievu autore Svetlana Aleksijeviča 2015.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas arī kļuva par iemeslu manai interesei par viņas daiļradi. Jāatzīst gan, ka pirms "Second-hand laiks" lasīšanas es nebiju noskaidrojis, ka šī autore specializējas uz dokumentālo, nevis daiļliteratūru. Un vēl jo vairāk es nenojautu, cik smaga lasāmviela būs šī grāmata, kuru man sanāca lasīt dažādās lidmašīnās un lidostās.

Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.

Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.

Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.

Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).

Divas reizes Umberto Eko ir paziņojis, ka viņš izbeidz savu darbību daiļliteratūras lauciņā. Divas reizes viņš pēc šādiem paziņojumiem tomēr ir nācis klajā ar kādu jaunu romānu. Diemžēl jāatzīst, ka katrā nākamā atgriešanās viņa gadījumā ir mazāk spoža, un tas Eko, kas atgriezās ar "Pilotnumuru" galīgi vairs nav tāds autors, kura jauns darbs ir Notikums ar lielo burtu. Ja šī grāmata būtu paša Eko pilotnumurs literatūrā, neesmu drošs, ka viņam būtu sevišķas cerības turpinājumu.

Par vācu dramaturgu Moricu Rinki, kuram "Vīrs, kas izkrita cauri gadsimtam" ir debijas darbs garprozā, nebiju dzirdējis ne nieka pirms šīs grāmatas izlasīšanas. Līdz ar to lasīt to varēju bez jebkādām priekšnojautām un cerībām. Ja nu vienīgi grāmatas nosaukums mani bija uzrunājis (mazliet atgādina filmu par simtgadīgo vīru, kas izkāpa pa logu), tāpēc jau patiesībā arī to lasīju.

"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.

Agotu Kristofu kā viegli franču mēlē lasāmu rakstnieci man ieteica Kžištofs, kuram tulkošana no franču valodas ir viena no dzīves pamatnodarbēm, līdz ar to bija pamats pieņemt, ka viņš zina, par ko runā. Kā labāko lasāmvielu no Kristofas daiļrades viņš ieteica autobiogrāfisko "Analfabēti", kura turklāt izceļas ar ļoti nelielu grāmatas apjomu. Un zināms, ka man ir piesardzīga attieksme pret biezām grāmatām (ja vien to autors nav Umberto Eko vai vismaz Haruki Murakami). Tā kā izrādījās, ka šo grāmatu nav tik viegli dabūt rokās, pasūtīju to lietotu no mana iecienītā resursa AbeBooks. Grāmata atnāca pārsteidzoši ātri, es jau sapriecājos, tūlīt lasīšu. Un tad nāca atklāsme - kā īstens analfabēts biju pamanījies šo grāmatu pasūtīt nevis franču, bet gan spāņu izdevumā. Man nav principiāli nekādu iebildumu pret spāņu valodu, ja neskaita vienu mazu problēmiņu - šo valodu es nepārvaldu tā kā nemaz. Līdz ar to - ja nu kādam vajag, labprāt šo grāmatu atdošu. Bet neveiksme ar lasītprasmi nekļuva par iemeslu, lai es padotos un paliktu bez "Analfabētes". Atradu kādu francisku Interneta veikalu, kurā varēja šo grāmatu e-formātā iegādāties, tādējādi man tiekot pie droši vien trešās vai ceturtās grāmatas, kuru Kindle vajadzībām iegādājos par reālu naudu. Nekas gan neliecina, ka tā varētu kļūt par tendenci, bet tomēr - vērā ņemams notikums.

Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.

Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."

Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.

Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.

Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.

Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.

"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.

No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.

Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.

Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.

"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.

Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.

Par šādu sižetu: Ādolfs Hitlers atmostas mūsdienu Vācijā, esmu savulaik pat domājis. Tiesa, nebūt ne tādā veidā, kā to iztēlojies vācu rakstnieks un žurnālists Timurs Vermešs.

"Vidvuda stāsts" mani uzrunāja ar savu nosaukumu. Proti, ar vārdu Vidvuds. Savulaik, pirms gadiem desmit vai pat vairāk, bija man tāds pseidonīms - Vidvuds Taipiņš, kur dzīvoja "Diskonta" listē. Patiesībā arī grāmata par Vidvudu tapusi, cik var saprast, aptuveni tajā pat laikā, kad darbojās Taipiņa kungs, tomēr domājams tiešas saistības starp šiem diviem Vidvudiem nav. Kā vēsta PMLP personvārdu datu bāze, šobrīd Latvijā ir 41 Vidvuds. Tas tā - informācijai.

Grāmatas autors Mikels Svane ir Zendesk dibinātājs (viens no trijiem) un CEO. "Kas ir Zendesk?" tu man vaicāsi. Zendesk ir helpdesk (lietotāju atbalsta servisa) platforma, diezgan neapstrīdami savas nozares līderi, publiska kompānija ar akcijām Ņujorkas fondu biržā. Bieži Zendesk piesauc kā vienu no top piemēriem sākotnējam startup, kas izaudzis par ļoti veiksmīgu globālu kompāniju. Turklāt vēl - radīts Eiropā. Cik bieži par Zendesk nākas dzirdēt Latvijā? Aptuveni nekad, vismaz Delfi meklētājs uz šo atslēgas vārdu atrod precīzi nulli rezultātu.

Kas ir kopīgs āfrikāņu "runājošajām" bungām, optiskajam telegrāfam, Enigmas atšifrēšanai, cilvēka DNS un Internetam? Atbilde rodama šīs grāmatas nosaukumā - visas šīs parādības vieno informācija, kuras vēsturē visai detalizētu ieskatu arī sniedz šī grāmata.

Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.

Cilvēks atrodas pastāvīgos sevis meklējumos. Reizēm viņš sev pašam uzdod jautājumu: "Kas es esmu?", citkārt vaicā citiem: "Vai tu zini, kas es esmu?" Vēl citā situācijā viņš secina, ka vispirms ir jāierauj. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī šīs grāmatas galvenais varonis, ar to vien atšķirību, ka viņš patiešām nezina, kas viņš ir.

Atvaļinājuma laikā izlasīju trīs Mjūrielas Spārkas romānus (vienu gan, kā vēlāk noskaidroju, biju lasījis jau iepriekš), un "Vecpuiši" ir viens no tiem.

Un nekavējoties iedzēru.

Vīrietis pamostas svešā gultā. Viņam blakus guļ sieviete, kuru viņš nekad mūžā nav redzējis, bet kura ir viņa sieva. Viņiem ir arī bērni, automašīna un daudz draugu, kurus viņš arī nepazīst. Un, nē, viņš necieš no līdzīgas kaites kā filmas "Memento" varonis - proti, viņš ir spējīgs veidot jaunas atmiņas. Gluži vienkārši viņš dzīvo tādā pasaulē, kur tu katru dienu dzīvi sāc no jauna.

Grāmatu varoņiem reizēm mēdz būt tik jauki un simpātiski, ka gribētos ar viņiem iepazīties. Tāpēc jau šos dēvē par varoņiem, ka tu identificējies, apbrīno un jūsmo. No šīs puses raugoties, Gunta Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" varoņu pilnīgi noteikti nav. Katrā ziņā ar Tuša kungu iepazīties varētu vēlēties vienīgi kriminālpolicijas pārstāvji.

"Mis Džīnas Broudijas labākie gadi" ir slavenākais skotu rakstnieces Mjūrieleas Spārkas slavenākais romāns, ticis arī pie veiksmīgas ekranizācijas. Bet jautājums - cik tad laba ir pati grāmata? Par to - speciālizlaidumā no Romas, komplektā ar fonā skanošu Eirovīziju un savu tiesu izdzerta baltvīna.

Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?

Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.

Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.

"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.

Šo grāmatu lasīju kā pirmo šī gada sarakstā ar "profesionālo literatūru". Ir taču svarīgi sekot tam, kas aktuāls web tehnoloģijās un kas specifiski raksturīgs programmēšanai, koncentrējoties uz mobilajām ierīcēm. Diemžēl jāatzīst, ka izcili noderīga man šī grāmata nešķita.

Nu jau man sāk šķist, ka esmu izlasījis teju vai visas Ērika-Emanuēla Šmita grāmatas, vai vismaz uz to pusi, un pamazām man šis autors ir sācis apnikt. Bija laiks, kad viņu uzskatīju par ģēniju, vienu no mūsdienu literatūras dižgariem, bet pamazām mani viņa audzinoši izglītojošie darbi ir pārstājuši sajūsmināt. Nē, šaubu nav, ka viņa labākās grāmatas man joprojām šķiet tikpat fascinējošas kā iepriekš - par “Pilāta evanģēliju”, “Egoistu sektu”, “Izvirtuli”, “Ibrahima kungu un Korāna ziediem”, “Manu dzīvi ar Mocartu” un vēl dažiem citiem joprojām esmu gatavs stāvēt un krist. Bet tas vairs nenozīmē, ka manās acīs Šmits ir nevainojams rakstnieks, kuram nemēdz gadīties neveiksmīgāki darbi, un jāatzīst, ka pēdējā laikā tādi viņam gadās arvien biežāk (tiesa - visai banālais “Kad es biju mākslas darbs” iznāca jau 2002.gadā).

Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk kā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.

Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.

Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.

Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.

Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?

Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.

Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.

"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.

Pieci gadalaiki. Itin nodreijāta tēma. Kā nekā Kims Kiduks par šo tēmu uzņēmis filmu, un vispār cik gan vēl gadalaiku varētu būt? Labi, nav svarīgi, ir vēla nakts, kad rakstu šo tekstu, tālab neatbildu par savu vārdu plūsmu. Lai gan - kad es par to būtu atbildējis?

Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.

Kādu vakaru viesojāmies pie Normja un Noras. Pirms doties prom, ievēroju plauktā grāmatu ar saistošu nosaukumu - "Erotic Cinema". Dabiski, ka izlēmu, ka vēlos šo grāmatu aizņemties izlasīt (apskatīties bildes?). Liels bija mans pārsteigums, ka šo grāmatu Normis bija pirms itin daudziem gadiem dabūjis dāvanā no... manis. Lai gan... vienmēr esmu uzskatījis, ka man ir laba gaume, un te arī apliecinājums.

Ar šo Ērika Emanuēla Šmita grāmatu cīnījos vairāku mēnešu garumā - gan tādēļ, ka lasīta tā tika franču valodā, gan tādēļ, ka tā manās acīs ne tuvu nav viena no viņa veiksmīgākajām. Patiesībā varētu pat izteikties vēl kategoriskāk - tā ir pirmā manis lasītā viņa grāmata, kura drīzāk būtu liekama "paldies, es esmu jau paēdis" plauktiņā. Mēģināšu pamatot - kādēļ tā.

Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.

Bohumils Hrabals galvenokārt ir zināms kā "Closely Watched Trains" grāmatas autors, pēc kuras tapusī filma kaut kad (sešdesmitajos gados? precīzi neatceros) tika arī pie Oskara kā labākā filma neangļu valodā. Tāpat esmu redzējis vēl vienu pēc viņa grāmatas uzņemtu filmu - "Es apkalpoju Anglijas karali" un, šķiet, lasīju arī grāmatu.

Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.

Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.

Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.

Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.

Jahims Topols esot viens no populārākajiem mūsdienu čehu rakstniekiem. Nezinu, vai tas ir liels vai mazs sasniegums, jo man galīgi nav skaidrības par aktuālajiem čehu literatūras apjomiem. Taču, ja jau autors ir gana ievērojams, lai viņa grāmatas tulkotu angļu valodā (šī konkrētā - ar nosaukumu "Gargling with tar", skaidrs, ka tieši angliski šo grāmatu lasīju), tad jau vērā ņemams viņš noteikti ir.

Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.

Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.

Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.

Par šo grāmatu droši var teikt, ka tā būtu mana kolēģa Mikus gaumē - bilžu grāmatā ir daudz vairāk nekā teksta. Man gan pret vismaz dažiem vārdiem iebildumu nav, bet var jau pa reizei arī kādu bildīti apskatīt.

Vienai no manām mīļākajām grupām "The Kinks" ir tāds albums - "The Decline and Fall of the British Empire". Ja nu kas, tas ir viens no maniem mīļākajiem šīs grupas ierakstiem. Un mani it nemaz neuztrauc, ka grupas mīlēt var tikai meitenes, dēvētas par grūpijām, un teikumus ar "un" var sākt vien cilvēki, kam gramatika nav labākā draudzene. Jo mana smilšukaste un mani spēles noteikumi.

Milana Kunderas luga "Žaks un viņa kungs" nav gluži Denī Didro romāna "Žaks fatālists" pārveidojums skatuves vajadzībām, bet gan drīzāk darbs, kas ir veltīts šim Didro romānam, tā vismaz apgalo pats Kundera un man nav pamata viņam neticēt.

Zinātniskās fantastikas grāmatas mēdz būt dažādas - labas un ne visai. Es neesmu tādā mērā piederīgs ņergu subkultūrai, lai man būtu viedoklis par katru sci-fi autoru, lai es zinātu, kādas "skolas" šajā literatūras paveidā pastāv (un vai tādas vispār pastāv), vai kaut vai varētu nosaukt no galvas robotikas pamatlikumus. Un vispār - grāmatas par robotiem mani neinteresē, ja vien šie roboti nav paranoīdi androīdi un viņu vārds nav Mārvins. Bet ir tēmas, kas mani uzrunā. Un šī grāmata ir par tām.

Šī grāmata nav jaunākā "Galaktikas ceļveža stopētājiem" daļa. Tāda arī pastāv, bet lasījis to neesmu. Jā, es zinu, ka Duglass Adamss ir miris un ka jaunākajai daļai ir cits autors, tas arī mani mazliet biedē. Plus esmu aizmirsis, par ko bija piektā daļa, vajadzētu pārlasīt. Un vispār pareizi būtu pārlasīt pirmās piecas un tikai tad ķerties pie sestās. Bet tas nav šajā brīdī svarīgi, jo rakstu par kādu citu grāmatu.

Šo Milana Kunderas eseju krājumu iegādājos kā lietotu grāmatu internetos līdzās vēl dažiem literāriem veikumiem, ar ko izlēmu papildināt sava grāmatu plaukta saturu. Vispār jau esejas nav gluži man pats tuvākais literārais formāts, bet reizēm gadās arī kaut ko tādu lasīt, turklāt Kundera ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem.

Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.

Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.

Vai tu atceries, ko tu darīji 1994. gada 5. aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20. gadadienai ir atlicis mazāk kā trīs nedēļas. Un tas biedē.

Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.

Reizēm problēmas rodas, ja no mušas uzpūš ziloni. Citkārt, ja tu izvēlies ignorēt istabā esošu ziloni, tā vietā pētot mušas. Šis Trollopa romāns izvēlas pirmo ceļu.

Ja jau es skatos mēmās ēras filmas, nav laikam dižs pārsteigums, ka arī savā grāmatu izvēlē esmu mazliet iegremdējies pagātnē. Ne gluži tādā ziņā, ka tas būtu bijis plānots, bet sagadījās tā, ka tagad esmu izlasījis vienīgo pilnībā saglabājušos antīkās literatūras romānu. Hā - tagad esmu entelektuālis!

Ja tu esi lasījis vienu Semjuela Beketa grāmatu, tu vari teikt, ka esi lasījis tās visas. Vai vismaz - vairāk kā vienu. Absurda teātra viens no tēviem noteikti neizcēlās ar sevišķām stila variācijām savā daiļradē, līdz ar to nav pārsteigums, ka "Molojs" visai labi sasaucas gan ar "Mērfiju", gan Godo, gan to lugu, kuras varoņi atrodas mucās (neatceros nosaukumu).

Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.

Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.

Šogad esmu bijis slinks grāmatu lasītājs. Vai tas būtu tādēļ, ka netipiski liela daļa manas dzīves šogad aizritēja reālajā, nevis iedomu pasaulē? Tomēr gada noslēgumā vienu apjomīgu un nozīmīgu darbu izlasīju - Heses "Stikla pērlīšu spēli".

Katram stāstam ir daudz versiju, vismaz tik - cik dalībnieku. Stāstam par Jēzu to noteikti ir vairāk. Šī nebūtu īstā vieta, kur spriest par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu vēsturiskumu, jo ne man ir pietiekamas zināšanas, ne vēlme, ne tas ir būtiski, vērtējot šo grāmatu.

Reiz dzīvoja kāds anglis vārdā Artūrs. Viņam sagadījās kļūt par vienu no sava laikmeta (un, iespējams, visu laiku) populārākajiem rakstniekiem, jo tā sanāca, ka viņš radīja tādu personāžu kā Šerloks Holmss.

Man nav raksturīga motivējošas un izglītojošas literatūras lasīšana. Es neesmu motivējams un audzināms. Neticu, ka pamācošā literatūra mani padarīs par miljonāru, sieviešu mīluli vai vismaz drusku labāku cilvēku. Lai gan man pret neko no iepriekšējā teikumā minētā nebūtu iebildumu. Taču "Skaties plašāk: Jauna inovāciju stratēģija" nav gluži motivējošā lasāmviela. Kas tieši tā ir - par to teksta turpinājumā (varbūt, ja spēšu pārmērīgi nenovirzīties no tēmas).

Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.

Šo stāstu krājumu patiesībā jau vienreiz biju lasījis, taču dīvainā kārtā par to aizmirsu uzrakstīt blogā. Tagad izlasīju vēlreiz, un šoreiz pacentīšos tomēr kaut ko pierakstīt.

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.

"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.

"Kaķa šūpulis" bija pirmā Vonnegūta grāmata, ko es izlasīju. Kad tas bija? Šķiet - pilnīgi citā pasaulē, droši vien tolaik biju vai nu 14 vai 15 gadus vecs. Proti - uz pusi jaunāks kā tagad. Mazliet pašausmināties par to, kā skrien laiks? Nē, droši vien nē.

Henrija Deivida Toro grāmata "Voldena jeb dzīve mežā" vismaz kaut kādā mērā ir kalpojusi par ietekmi gan "Into the Wild" čalim, gan neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies atteikšanās no civilizācijas ceļu. Grāmatā autors stāsta par personīgo pieredzi uz diviem gadiem, diviem mēnešiem un divām dienām pārceļoties uz dzīvi mežā.

Kaut kā man pēdējā laikā ļoti lēnām un neintensīvi lasās grāmatas, īsti pat nesaprotu, kas tur ir pie vainas, bet tieši šo konkrēto grāmatu izlasīju visai ātri, kas ir drusku sasniegums, jo Prusts nav ne viegli lasāms, ne izceļas ar nelieliem grāmatu apjomiem.

Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.

Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.

Neatceros, kad es būtu kādu grāmatu lasījis tik ilgi kā šo, un te man pat nav nekādu dižu attaisnojumu - ne tā ir mežonīgi gara, ne neizturami garlaicīga, vienkārši tā nu sagadījies, ka pēdējā laikā esmu netipiski maz lasījis, taču, šķiet, ka lielākais šīs vasaras trakums ir pāri un tagad kādu brīdi pievērsīšos normālam un rāmam dzīvesveidam, kur atradīsies daudz laika grāmatām, vācu vīnam un dueta "Sandra" dziesmu baudīšanai.

Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.

Ģertrūde Steina ir no tās rakstnieku kategorijas, kuru vārdu inteliģentam cilvēkam vajadzētu zināt un varbūt pat reizēm viņš var citēt kādu viņas viedu frāzi, bet neviens normāls cilvēks neko no viņas grāmatām lasījis nav, jo tās drīzāk ir būtiskas ar to, ka tās eksistē.

Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.

Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.

Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.

"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.

Šo grāmatu lasīju netipiski ilgi - teju mēneša garumā, kas būtu neattaisnojami, zinot to, ka tās apjoms ir ļoti neliels. Taču man attaisnojums ir, kā gan citādi! Proti, šī grāmata tika lasīta oriģinālvalodā, bet manas franču valodas zināšanas prasa tik intensīvu vārdnīcas lietošanu, ka par jebkādu lasīšanas ātrumu var aizmirst.

Jāatzīst - šī grāmata man nebija īsti pa zobam. Izlasīju, bet neko daudz nesapratu. Droši vien vajadzēja jau kaut kad neilgi pēc sākuma mest mieru, bet kaut kāda iekšējā apņēmība man parasti neļauj nolikt grāmatu malā arī tajās reizēs, kad nespēju uztvert tekstu.

Italo Kalvino ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas galvenokārt ir interesantas tajās izmantotās tehnikas dēļ un ne tik ļoti - sava satura dēļ. Tā "Kad ceļotājs ziemas naktī" katra nodaļa ir citā literārajā stilā un atstāsta it kā citas grāmatas saturu, kamēr "The Castle of Crossed Destinies" atstāsta dažādus notikumus, izmantojot taro kāršu komplektu.

Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.

Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:

Roalds Dāls man joprojām ir daļēji neizprotams rakstnieks. Kā viens cilvēks varēja vienlaikus būt teju populārākais sava laikmeta bērnu grāmatu autors, un rakstīt TĀDU prozu pieaugušajiem? Nē, es nedomāju tikai viņa melnās noveles, kurās parādās kanibālisms, joki par taksidermiju un citi skaistumi, bet arī tos viņa stāstus, kuri tika publicēti Playboy un līdzīgos žurnālos. Kā, piemēram, četri šī konkrētā krājuma stāsti.

Pirms vairākiem gadiem izlasīju šīs grāmatas turpinājumu "Love, etc.". Tagad izlasīju arī pirmo daļu. Šis tas šajos gados ir mainījies gan pasaulē man apkārt, gan manī pašā. Vismaz pilnīgi noteikti es daudz labāk varu saprast to, par ko Bārnss raksta.

Pēdējā Grema Grīna stāstu krājumā apkopoti dažādi viņa īsprozas darbi, kas tapa daudzu gadu desmitu laikā, daļa no tiem - vēl laikos, kad viņš nebija pasaulslavens literāts. Arī stāstu kvalitātē tas parādās - to vidū ir gan labāki, gan ne tik ļoti labi.

1938.gadā Greims Grīns devās ceļojumā uz Meksiku, šķiet, kāda preses izdevuma vajadzībām. Tā ietvaros viņš galvenokārt iepazina tolaik valdošo katolicisma aizliegumu šajā valstī, apmeklēja reģionus, kur mācītāji bija nošauti, baznīcas pārvērstas par noliktavām, bet vietējo iedzīvotāju liela daļa tāpat bija reliģijas un misticisma pārņemti. Šī ceļojuma rezultātā tapa divas grāmatas - šī un "The Power and the Glory", kura tiek uzskatīta par vienu no Grīna izcilākajiem romāniem (un kura īpaši nav manā gaumē, bet es jau neesmu eksperts, tik vien kā grāmatu lasīšanas maniaks).

Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.

Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.

Jevgēņijs Zamjatins diezgan droši ir viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta sākuma rakstniekiem. Viņa antiutopija - romāns "Mēs" - bija viena no pirmajām grāmatām šajā žanrā, apsteidzot gan Orvelu, gan Oldozu Haksliju, un, pilnīgi iespējams, ka Hakslijs no viņa šo to "aizņēmās", rakstot "Jauno, skaisto pasauli". Pats Hakslijs gan esot šo versiju visai aktīvi noliedzis. Lieki teikt, ka es nezinu labāk.

Ir 1913.gads. Jauns un perspektīvs dzejnieks, kas vienlaikus ir visai kārtīgs uzdzīvotājs un nesmādē jebkādus seksuāla rakstura sakarus vārdā Sesils Valenss apciemo savu studiju biedru Džordžu Solu viņa dzimtas mājās "Divi akri". Sesilam ir sakars gan ar pašu Džordžu, gan viņa māsu Dafni. Atrodoties Solu dzimtas mājās, Sesils uzraksta dzejoli "Divi akri", kuru veltī vai nu Dafnei vai Džordžam vai abiem. Nekļūst īsti skaidrs, vai pats dzejolis ir izcils vai arī to tādu padara Sesila nāve frontē 1.Pasaules karā un tam sekojošā viņa citēšana no Vinstona Čērčila puses. Taču viens ir skaidrs - Sesils (kurš līdzās šim dzejolim rakstījis lielākoties ļoti viduvējas kvalitātes dzeju) kļūst par skolu obligātās literatūras sastāvdaļu, bet viņa "piedzīvojums" "Divos akros" - par dažādu biogrāfiju sastāvdaļu, turklāt katrai iesaistītajai personai ir cits skatījums uz to, kas patiesībā tur notika.

Vienkārši neticami - Andrejs Šļahovs ir rakstnieks, par kuru nav ieraksta ne tikai angliskajā, bet pat krieviskajā Wikipedia!

Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!

Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!

Visai reti gadās, ka es lasu filosofisku literatūru, jo parasti manas uzmanības pietiek vienīgi lētai krievu popsai un Agatas Kristijas detektīviem. Ok, tā laikam nav gluži tiesa par popsu un krimiķiem, bet filosofija tiešām nav manā tējas krūzē tipiska iemītniece.

Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.

Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.

Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.

Līdzās lugai par Ernestu šis parasti tiek atzīts par veiksmīgāko Oskara Vailda veikumu drāmas lauciņā. Lugas tematika ir Vaildam tipiska, tajā darbojas nagātie un ietekmīgie&39; kuriem gan katram ir pa kādam skeletam skapī, jo tukšus jau skapjus turēt cilvēki nemēdz.

Lugā Salome Vailds pievēršas vienam no jaukajiem Vecās Derības stāstiem, proti, Salomei un Jāņa Kristītāja galvai. Vispār jāatzīst, ka Vecā Derība ir pilna ar šādiem ļoti jaukiem un patīkamiem stāstiem, ņem tik un izvēlies savai sirdij tuvāko.

Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.

Cik saprotu, šī ir pirmā vailda luga, kura netika publiski izsmieta, un jāatzīst, ka salīdzinoši ar Padujas grāfieni šī ir puslīdz lasāma arī mūsdienās, lai arī manai gaumei tā joprojām nav pietiekami piparota, tomēr Vailda galvenais jājamzirdziņš allaž bija tikumu un netikumu izsmiešana, kuras šajā lugā vel nav pietiekami daudz. Faktiski lugas galvenā vērtība ir citāts: "We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars."

Man patīk šīs grāmatas ideja, bet ne tik ļoti tās izpildījums. Grāmata ir stāstu krājums, kas vēsta par norisēm vienā pilsētā. Nodaļas savā starpā it kā nav saistītas, bet ir kaut kāda kopīga tēma. Vienlaikus katra nodaļa ir citā noskaņā - te ir gan melodrāma, gan detektīvs, gan Murakami stila mistika, gan, gan. Domājams, ja es labāk orientētos mūsdienu literatūrā, es vairāk varētu uztvert šīs līdzības. Tāpat pie grāmatas interesantajiem risinājumiem var minēt nodaļu nobeigumus - šie visi stāsti ir noveles, taču es raksturotu, ka katrai novelei pietrūkst pēdējā teikuma, proti, atrisinājuma, noslēdzošā paradoksa, kā rezultātā tu kā lasītājs vari sev vaicāt: un kas notiek tālāk?

Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.

Es nevarētu apgalvot, ka man no personīgās pieredzes būtu ļoti labi pazīstamas grāmatā aprakstītās situācijas. acik zinu, manu paziņu lokā nav daudz opija atkarīgo un vēl jo vairāk es nepazīstu nevienu piespiedu kārtā kastrētu cilvēku, kurš operāciju rezuļtātā ir padarts par sievieti, tālab, lai varētu strādāt par īpaša veida prostitūtu. Patiesībā es nepazīstu arī brīvprātīgi kastrētus cilvēkus un standarta prostitūtas, kaut kā manu paziņu lokā tā nav norma.

Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.

Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.

Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.

Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.

Es neesmu liels motivējošās literatūras cienītājs, kaut vai tāpēc vien, ka ar motivāciju man tāpat viss ir kārtībā. Vai vismaz man tā gribētos cerēt. Un tomēr "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" man kā motivējoša grāmata šķiet gana vērtīgs.

Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi liek gaidīt zinātnisko fantastiku. Tā arī ir fantastika, tikai ne zinātniska. Absurds humors ar lielu devu kritikas cilvēcei visās tās izpausmēs ir šī Neda Bomana romāna pamatos, un nav brīnums, ka vairums to izlasījušo pēc tam čurā karstu - grāmata ir patiešām teju vai fenomenāla.

Šī parasti tiek dēvēta par vājāko no Vailda lugām, ne velti tās panākumi teātros sākotnēji bija maigi izsakoties nožēlojami - pagāja veseli astoņi gadi kopš tās uzrakstīšanas līdz tā nonāca uz skatuves (turklāt Amerikā, nevis Lielbritānijā), pēc dažām nedēļām tās izrādīšanu pārtrauca, un ietekmīgi ļaudis Vaildam no sirds neieteica mēģināt panākt tās iestudējumu Anglijā. Pats Vailds gan šo esot uzskatījis par savu jaunības dienu labāko darbu.

Otrā grāmata par SEO, ko izlasīju. Šī ir jau drusku nopietnāka nekā SEO Made Easy (interesanti, ka grāmatām ir gandrīz identiski nosaukumi, gan jau, ka te savu lomu spēlē cīņa par atslēgas vārdiem un pozīcijām Google rezultātos). Pluss tai ir arī apstāklī, ka šī grāmata ir drusku "svaigāka" par savu priekšgājēju.

Kas šajā pasaulē nav fikcija? Ikviena cilvēka garderobē ir vairākas maskas, katra no tām tiek uzvilkta atbilstošajā situācijā, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Arī man šādas maskas ir, un vienu no tām izmantoju patlaban, rakstot šo aprakstu. Proti, atklājēja masku, turklāt vēl ar precizējumu, ka maskas norauju ne tikai citiem, bet arī sev, apzinoties, ka šādi Tev par mani radīsies noteikts viedoklis, kas (varbūt) atbilst manām interesēm.

Man par lielām šausmām ir pienākusi tā diena, kad sviestainas zinātniskās fantastikas vietā manā grāmatu plauktiņā centrālo vietu ir ieņēmušas grāmatas par SEO. Jā, tu nepārklausījies - par SEO, jeb to šamanismu, kuru tā praktizētāji dēvē par zinātni interneta resursu popularitātes uzlabošanai.

Viesojoties Dublinā, uzskatīju par savu svēto pienākumu iegādāties kāda no izcilajiem šīs pilsētas rakstniekiem grāmatu. Cik man nāca prātā, Dublina pasaulei devusi trīs ģēnijus: Vaildu, Džoisu un Beketu. Tā kā grāmatu pirku ar domu, ka to varētu uzdāvināt mammai, izvēlējos viņai tuvāko no šīs trijotnes. Patiesībā arī man pašam pēc The Importance of Being Earnest izlasīšanas Vailds bijs kļuvis ievērojami interesantāks, nekā iepriekš.

Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.

Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.

Neilgi pēc tam, kad pie mums bija kaučsērfinga ietvaros viesojusies Korīna no Rumānijas, izlasīju grāmatu par pēdējām 100 dienām pirms komunisma gāšanas šajā valstī. Jāatzīst, ka par Rumānijas vēsturi sevišķi interesējies nebiju, zināju vien to, ka ilgus gadus šajā valstī pie varas bijušo Čaučesku pāri būtībā nolinčoja. Taču es tā īsti nebiju piefiksējis to, cik psiha patiesībā bija konkrētā valsts.

Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.

Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.

Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.

Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.

Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.

Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.

Nezinu, vai ir pareizi vērtēt šo grāmatu atsevišķi no tai komplektā līdzi nākošā audio ieraksta "The Long Way to Hantymansyisk", taču es tik daudzfunkcionāls, lai spētu mūziku un grāmatu patērēt vienlaicīgi (kopā jaukt vispār nav labi, un galīgi nav skaidrs, kurš no diviem ir vieglākais alkohols, ar kuru sākt). Tālab vispirms - par grāmatu.

Mīlestība, karš, meli, salauztas dzīves un salauzti cilvēki, pagātnes nasta, cilvēku nespēja runāt vienam ar otru, bērns, kas savu tēvu uzskata par ienaidnieku, izpostītā Polija un karā cietusī Anglija, imigrantu stāvoklis, izvarošana, dzīve mežā, romantiski notikumi, pievilcīgs itālis. Šādi atslēgas vārdi būtu šim ierakstam, ja es būtu SEO dīvainis, kurš to vien domā, kā uzlabot savas mājaslapas apmeklējumu.

Grāmatu par Latvijas futbolu nav sevišķi daudz, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tiklīdz kāda jauna parādās, man uzreiz ir liela kāre pie tās tikt. Ar šo grāmatu gan sanāca tā, ka uzreiz to savās ķetnās dabūt nevarēju, jo vispirms tā, cik saprotu, parādījās Liepājas grāmatnīcās un tikai tad nonāca Rīgā, plus vēl uz divām nedēļām bijām ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās gan uzreiz steidzu uz grāmatnīcu.

Kā cilvēks no purvu zemes Latvijas, es vienkārši nespēju atturēties no grāmatas ar nosaukumu "Swamplandia!" lasīšanas. Man par zināmu vilšanos, tajā netiek pieminēts ne Tīreļpurvs, ne Cenas tīrelis, ne Teiču purvs, ne kāds cits no Latvijas brīnišķīgajiem purveļiem. Tam par vainu varētu būt tas, ka grāmatas darbība norisinās ASV - Floridas štatā, teritorijā ko dēvē par 10000 salām. Tā galvenie varoņi ir Lielkoku ģimene - krokodilu atrakciju parka īpašnieki, kuriem labpatīkas uzdoties par indiāņiem, lai arī patiesībā viņi tādi nav. Ģimenes zvaigzne vēl nesen bija Hilola Bigtree - trīs bērnu māte, kura šovu laikā leca iekšā krokodilu bedrē un cīnījās ar šamējiem. Taču Hilolu nesen kā pieveica vēzis un tā rezultātā Ava, Osceola un Kivi ir kļuvuši par daļējiem bāreņiem, bet bez Hilolas mākas atrakciju parks strauji tuvojas bankrotam, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus tiek atvērts korporatīvs atrakciju parks The World of Darkness. Osceola sāk iegrimt spoku un burvestību valstībā, Kivi nekam netic, it īpaši ģimenes spējai izglābties no finansiālajām bažām, bet Ava plāno kļūt par pasaulē labāko krokodilu cīkstoni un atpestīt savas mājas no parādu nastas. Kad trīs jauniešu tēvs dodas kaut kur uz "mainland" (Swamplandia atrodas uz salas), Kivi aizbēg no mājām, lai strādātu the World of Darkness, Osceola iemīlas spokā un izlemj kļūt par viņa spocīgo līgavu, bet Ava kopā ar mistisku personāžu, ko dēvē par Putnu vīru, dodas meklēt savu pazudušo māsu.

Šķiet, man vajadzētu pārstāt lasīt Vodhauza grāmatas - tās ir grūti nosaukt par mākslinieciski augstvērtīgām, un pēdējā laikā tās ir grūti nosaukt arī par asprātīgām (ne tādā ziņā, ka Vodhauzs būtu pārstājis rakstīt smieklīgi, jo viņš pasen ir miris, bet tādā ziņā, ka man viņa humors ir apnicis). "Not George Washington" gan vismaz ir visai atšķirīga grāmata no vairuma viņa daiļdarbu - droši vien tāpēc, ka tā arī tapa agrāk, laikā, kad Vodhauzs bija jaunāks nekā es tagad. Daļēji šī grāmata ir autobiogrāfiska - tās galvenais varonis Džeimss Kloisters ir žurnālists/rakstnieks, kas mēģina iegūt vārdu Londonas presē un kuru kaut kur Anglijas dziļienē gaida viņa līgava, kurai būs jāgaida tik ilgi, kamēr viņš iegūs pietiekamus līdzekļus, lai varētu viņu precēt. Taču Londona un panākumi Džeimsam sagriež galvu un viņš izlemj, ka nekādu Mārgaretu (tā sauc viņa līgavu) viņam vairs nevajag un tālab viņš izlemj viņai neatklāt savus panākumus. Lai to labāk apslēptu, viņš sarunā trīs čaļus, ka viņš visu savu milzīgo publikāciju daudzumu izdos zem viņu vārdiem - katram no šiem atvēlot pa rakstniecības sfērai, šiem atvēlot pa 10% no ienākumiem. Taču vienā brīdī šie čaļi saprot, ka viņi var veiksmīgi izslēgt Džeimsu no pārtikas ķēdītes, jo tagad viņiem pašiem ir zināms vārds literārajās aprindās un viņi ir apguvuši Džeimsa rakstības manieri tik labi, ka viņi var rakstīt paši. Protams, beidzas viss laimīgi un Džeimss apprec Mārgaretu.

Šo agrīno Vodhausa stāstu apkopojumu paķēru līdzi savā kārtējā jaunajā Kindle, braucot ar prāmi no Helsinkiem uz Tallinu. Šķiet, ka vairāki no šiem stāstiem ir tik neievērojami, ka pat Wikipedia lapā ar Vodhauza darbu apkopojumu, tie nav atrodami. Un nav jau brīnums - ja stāstu krājums sākas ar augstākajā mērā neveiksmīgu detektīvgabalu par mistisku slepkavību, tad diez vai tu no grāmatas vari sagaidīt kaut ko izcilu (pat pēc Vudhauza/Vodhauza ne pārāk augstajiem standartiem). Dažos stāstos parādās Džīvss un Bērtijs Vusters, vēl dažos - Vūstera kā tēla priekštecis Redžijs Peppers (kurš no Vūstera atšķiras vien ar to, ka viņa rīcībā nav izcilā Džīvsa), sižetiskās līnijas ir tipiskās - nepieciešamība kaut ko mazliet pārspēlēt, lai kāds ar kādu varētu apprecēties vai kāds varētu izspiest drusku naudas no sava bagātā tēvoča (protams, ne galvenie varoņi, jo Vūsters un Peppers ir pārtikuši dīkdieņi). Nebūtu es šo grāmatu lasījis, taču bija steiga, vajadzēja kaut ko ātri paķert no Gūtenberga bibliotēkas, un izvēle krita par labu šai grāmatai. Bezvērtīgi un ne pārāk aizraujoši.

"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.

Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.

Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.

Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.

Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.

Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.

Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.

Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.

Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.

Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.

Šo grāmatu paķēru līdzi, braucot uz kādu visai nopietnu pasākumu Berlīnē, par kuru šeit, protams, nerakstīšu, jo šī bloga mērķis nav atklāt vērtīgu informāciju par nopietniem pasākumiem, bet gan izglītot tevi, mans dārgais lasītāj, par tik būtiskiem jautājumiem, vai tu varētu būt zombijs. Ikdienā es cenšos lasīt "gudras" grāmatas, taču rēķinoties ar to, ka atbilstoši sākotnējiem plāniem man bija paredzēts pavadīt nakti Skavstas lidostā, kas varētu būt ne vien fiziski nogurdinoši, bet arī neizturami garlaicīgi, tad bija (domājams) tikai loģiski, ka līdzi man bija gan iemidzinošā literatūra (Flobēra "Bovarī kundze"), gan pilnīgs sviests - kāda interneta blēņu saita grāmata, kas atbild uz daudziem mūsdienu cilvēkam svarīgiem pamatjautājumiem - piemēram: Vai es varētu būt zombijs? Kādas ir piecas filmas, kas visvairāk sačakarējušas tām pamatā esošo grāmatu ideju? Kuri slaveni uzņēmumi vislabāk sadarbojās ar nacistiem? Kādi ir pierādījumi tam, ka cilvēce nav pelnījusi turpmāk pastāvēt? Vai tu zini dažus šokējošus faktus par Jēzu no ne-kanoniskajiem evaņģēlijiem? Attiecībā uz pēdējo - ir kāds teksts, kurā Jēzus, būdams bērns, ar domu spēku nogalina citu bērnu, kas viņam gadījies ceļā un patraucējis. (pārbaudīju Wikipedia, ka šis nav cracked.com izdomājums)

Zinātniskās fantastikas klasiķis Rejs Bredberijs pilnīgi noteikti ir vairāk nekā tikai sci-fi rakstnieks. Viņa grāmatu vidū ir arī tādas, kuru darbība nenorisinās kosmosā un kur marsieši netiek pieminēti pat ne čukstus (kaut vai "Pieneņu vīns", kas pat manā konservatīvajā skolā bija iekļauts obligātajā literatūrā). "Something Wicked This Way Comes" ir viena no tām viņa grāmatām, kas par zinātnisko fantastiku nebūtu saucama. Tās galvenie varoņi ir divi 13 gadus veci zēni, kuri sastopas ar mīklainu karnevālu, kas ierodas viņu mazajā pilsētiņā. Karnevālu vada divi noslēpumaini vīrieši, no kuriem briesmīgākais ir Mr.Dark jeb Ilustrētais vīrs, kura ķermeni klāj kustīgi tetovējumi, kuros attēloti cilvēki, kas nonākuši Dārka kunga varā un pārvērtušies par karnevāla dīvaiņiem. Abi zēni nepavisam nealkst pievienoties šim pulkam, un vienīgais viņu atbalsts cīniņā pret carnies ir Džima tētis - 54 gadus vecs bibliotēkas apkopējs. Grāmatas pamata mācība ir - nebaidīties, tā droši vien varētu teikt.

Pirms drusku vairāk kā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.

Patiesībā man nav sevišķas skaidrībās, kālab šī grāmata Wikipedia tiek klasificēta kā Grema Grīna pēdējais romāns, bet lai nu būtu - īsti stāstu krājums tas nav un biogrāfisks vēstījums ar ne, lai būtu romāns. Patiesībā gan to veido divas patstāvīgas daļas, katra no kurām varēja kļūt par pamatu kinofilmai, un otrā šķiet, ka arī kļuva. Abi vēstījumi tapa laikā, kad Grīns bija savā slavas zenītā - "The Third Man" un "The End of an Affair" ērā. Pirmais miniromāns/novele ir visai līdzīgs garā un saturā "The Third Man" - tas stāsta par kādu britu aģentu uzvārdā Brauns, kurš šķērso Austrumvācijas robežu, mēģinot ievākt informāciju par urāna raktuvēm padomju kontrolētajā Vācijas daļā (darbība norisinās aptuveni tajā pat laikā, kad The Third Man - proti, pirms divu Vāciju valstiskuma noformēšanas), tur viņš sastop sievieti, kuru moka pretrunīgs jūtas pret Braunu un pret krievu militāristu Starhovu.

Šī ir viena no Grema Grīna grāmatām, ko iegādājos no amazon.co.uk lietotā veidā - tā kā izrādījās, ka e-grāmatas no Lielbritānijas veikala iegādāties nav iespējams, lietotu grāmatu variants man šķita ļoti pieņemams. Patiesībā šis vispār ir formāts, kurā man būtu ideāli pirkt grāmatas, jo īsti tālāku pielietojumu grāmatai pēc tās izlasīšanas es nesaskatu - turklāt arī jaunā veidā iepirkta grāmata pēc izlasīšanas jau būs saucama par lietotu.

Iespējams, man vajadzētu turpmāk rūpīgāk izvēlēties, kādas grāmatas lasīt. Tas vien, ka grāmata ir populāra Gutenberg project mājaslapā un ka to var likumīgi iegūt bez maksas (iztecējušas autortiesības) nav pietiekams iemesls, lai lasītu kaut ko tik bezvērtīgu. Vispār mani šobrīd ir grūti nosaukt par agrīnās zinātniskās fantastikas cienītāju (pat Herberts Velss diez vai bija tik izcils, kā viņu reizēm dēvē), bet šī grāmata ir teju vai sliktuma etalons. Kā tikai vēlāk uzzināju, Edgars Raiss Berouzs ir pamatā ievērojams kā Tarzāna radītājs, līdz ar to nav brīnums, ka arī viņa Marsa romānu sērija ir pieskaitāma lētai lubu literatūrai. Šis konkrētais romāns apvieno teju visus zemās šķiras žanrus - vesternu, melodramatisku lubeni, tīņiem domātu piedzīvojumu romānu un komiksu. Galvenais varonis ir kāds amerikānis, kurš visai mistiskā veidā (īsi sakot - nekādi neko neizskaidrojot) nonāk uz Marsa, kuru apdzīvo divas rases - milzīga izmēra zaļie cilvēki un mūsu izmēra sarkanie cilvēki. Sarkanie ir inteliģenti, zaļie brutāli, lai gan vienlaikus arī zaļie reizēm mēdz būt inteliģenti, bet zaļie - brutāli. Džons Kārters (tas ir galvenais varonis) iemīlas sarkano cilvēku princesē (šķiet, ka interspecies sexuality šeit nav nekāda problēma), grāmatas gaitā ar zobenu nogalina tādu daudzumu dažādu sliktuču, ka pats Čaks Noriss būtu lepns un demonstrē tādus trikus, par kuriem arī Makgaivers nekaunētos. Īsi sakot - totāls sviests plastmasas pudelē, kaut kas tāds, ko sevi piespiedu izlasīt līdz galam tikai tāpēc, ka biju to vispār iesācis lasīt, viena vienīga laika nosišana. Pilnai laimei šī gada martā gaidāma filmas "John Carter" iznākšana - lielā mērā filma atstāsta tieši šīs baisi banālās grāmatas notikumus.

Visai vērtīgs secinājums: grāmatas, ko raksta TV personības un kuras pamatā paredzētas gīku auditorijai, nav man diži piemērotas. Nekas, ka es esmu koderis un ka mani vismaz kaut kādā mērā interesē zinātniskā fantastika. Taču man nav ne mazākās vēlmes jebkad apmeklēt ComicCon (kaut vai tāpēc vien, ka pēdējo komiksu es "izlasīju" vēl sākumskolā), man nav nekādu erotisku fantāziju saistībā ar princesi Leia un es neuzskatu Frodo Baginsu par reālāku būtni nekā LV prezidents Andris Bērziņš.

Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.

Šī varētu būt pirmā manis izlasītā grāmata, kura sižetiski gandrīz perfekti atbilst zombijfilmai. Nezinu, priecāties par to vai nē. Tātad doma ir aptuveni šāda - debesīs parādās kaut kāda zaļa figņa, brīnišķi skaista, visi uz to apskatās un nākamajā rītā kļūst akli. Tikai cilvēki, kuri piespiedu kārtā palaiduši garām šo brīnišķo skatu, saglabā redzi. Vienlaikus uz zemes ir parādījušies slepkavnieciski staigājoši augi, kuri ir apveltīti ar kaut ko līdzīgu saprātam un mēdz nogalināt un apēst cilvēkus. Akli cilvēki obviously viņiem ir daudz vieglāk noķerami. Galvenais varonis šo incidentu ir pārcietis, jo tajā liktenīgajā dienā atradās slimnīcā ar apsaitētām acīm.

Kādā vārdā nenosauktā (Spānija) Eiropas valstī plosās pilsoņu karš, jau vismaz pāris gadus. Uz Angliju no šīs valsts dodas vārdā nenosaukts aģents, grāmatā dēvēts par D. Viņam ir nepieciešams savas valdības vārdā noslēgt līgumu ar angļu ogļraktuvju īpašniekiem, lai viņa valstij tie piegādātu ogles, kas nepieciešamas karā. Vienlaikus ar D. uz Angliju brauc arī šīs pašas vārdā nenosauktās valsts (Spānijas) dumpinieku aģents L., kuram ir tāds pats mērķis - noslēgt līgumu par ogļu piegādi. Slepenajam aģentam D. ne pārmērīgi veicas viņa gaitās Anglijā - viņš tiek nevajadzīgi aizkavēts, piekauts, konkurenti ir labāk sagatavojušies par viņu un viņa valdību, un plus viņš jau arī nav vienmēr tik ļoti pārliecināts par to, ka tā puse, kuru viņš pārstāv, ir tā labā puse. Plus, viņš karu nes sevī arī mierīgajā Anglijā (jo 2.Pasaules karš vēl nav sācies). Visai neplānoti viņam izveidojas kas līdzīgs mīlestībai ar galvenā raktuvju īpašnieka meitu, tāpat viņš jūt lielas simpātijas (bez seksuālā elementa) pret meiteni, kas ir apkopēja viesnīcā, kurā viņš apmetas Anglijā.

Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.

Reiz bija kāds mazs, jauks lauku ciemats kaut kur Anglijā. Visa zeme tajā piederēja kādam aristokrātam. Cilvēki smagi strādāja, pelnīja savu sūro maizi, kad viņiem bija tam laiks - mīlēja, kad gribēja atpūsties - gāja uz krogu iedzert. Viss bija jauki un mīļi, bet te kur gadies, kur ne, ciemata tuvumā tika izveidots militārais lidlauks. Karavīru attieksme pret cieminiekiem bija visai augstprātīga un nievājoša, bet cieminieki ar apbrīnu vēroja lidotājus, un katrs ciema puišelis sapņoja, ka kādu dienu viņš būs tas, kas pilotēs vareno iznīcinātāju cīņā pret Anglijas nedraugiem. Arī šīs grāmatas galvenais varonis - puisis, kura 21.dzimšanas dienā viņa tētis atklāja visiem, ka patiesībā viņa vecāki nemaz nav viņa vecāki. Vēlāk visai drīz kāds lidotājs nejauši šo tēvu/netēvu nošauj. Puisis tikām paslepus apprecas ar meiteni, kuru vienmēr ir mīlējis un kura apbrīno lidotājus. Meitene viņu pamudina arī pašu izvēlēties lidotāja karjeru, ko viņš arī izdara. Tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka lidosta ar tās jauno kārtību patiesībā ir viens vienīgs ļaunums un ka to vadošie militāristi ir psihi. Kaut vai tāpēc, ka doma ir tāda, ka nevienam jaunās kārtības lidotājam nedrīkst būt (jebkad) bērni, kam vajadzētu principā nozīmēt to, ka šie fašistiski (ok, tas nav korektais termins, bet labāku nevaru mirklī iedomāties) tendētie tipāži ilgāk kā vienas paaudzes garumā nespētu pastāvēt.

Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.

Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.

Kad 2004.gadā iznāca "Karalienes Loanas noslēpumainā liesma" un Umberto Eko paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais romāns, tas daudzus lasītājus, tai skaitā mani, nopietni apbēdināja (par spīti tam, ka "Noslēpumainā liesma" nekādi nebūtu saucama par viņa veiksmīgāko darbu). Tagad, pēc "Prāgas kapu" izlasīšanas, zinot, ka Eko atkal ir paziņojis, ka šis jau nu gan noteikti ir viņa pēdējais veikums daiļliteratūras laukā, es būtu daudz vieglāk gatavs samierināties ar to, ka "Rozes vārda" un "Fuko svārsta" autors varētu vairs nerakstīt.

Lasot vienu no jaunākajiem Peļevina romāniem, kaut kādā mērā es sajutu, ka esmu dzēris no tās pašas krūkas, no kuras Peļevins. Protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi salīdzināt grafomāniski tendētu PHP programmētāju ar vienu no izcilākajiem mūsdienu literātiem (par tādu es Peļevinu neapšaubāmi uzskatu), bet 4.sienas nojaukšanas paņēmieni, kas parādās viņa romānā "t", ir visai līdzīgi tiem, ko izmantoju savā Stabulniekā pie rītausmas vārtiem. Peļevinam vienmēr ir paticis spēlēties ar lasītāju, un šī grāmata nekādi nav izņēmums. Sākas tā kā piedzīvojumu romāns par grāfu T., kas dodas uz mītisko vietu "Optina Pustiņ", taču tas ir tikai sākums. Pēcāk izrādās, ka grāfs T. ir gandrīz Ļevs Tolstojs - bet tikai gandrīz, bet varbūt viņš ir tikai varonis romānam, ko mūsdienu tirgus apstākļu Krievijā raksta pieci blēži, kuri gan paši... Vispār - tipisks Peļevina teksts, un šajā gadījumā es pat teiktu - tipiski labs, un kopumā varbūt labāks nekā vairums pēdējo gadu Peļevina darbu, lielā mērā pateicoties tam, ka šoreiz Peļevins ļoti labi pieliek klāt savai budistiskajai mārketoloģijai vēl pāris līmeņus. Interesantā kārtā Peļevins grāmatā iesaista kādu savai visai sena darba varoni - Čapajevu no Čapajevs un Tukšums, un arī tematiski ir visai daudz kopīga starp šīm divām grāmatām. Jā, kaut kādā mērā Peļevinam nav sveši AC/DC paņēmieni ar vienām un tām pašām dziesmām katrā albuma (grāmatā), bet noteikti šis ir tas gadījums, kad tās pašas sastāvdaļas rada labāku rezultātu. Te ir gan viltīgi gājieni ar Dostojevska iesaistīšanu, gan dažādas spēles ar rakstības manieri un dažādajiem autoriem, kas dzīvo katrā cilvēkā (vai arī nemaz nedzīvo? un kas ir lasītājs?) Patiesībā šī grāmata ir no tā stila, ko varētu analizēt visādi traki pētnieki, novērtējot katru tur ietverto autora viltību, mēģinot saprast - kas ar to vai šo ir domāts, un kāda gan tajā visā ir jēga? Elegantā veidā Peļevins pamanās kārtējo reizi pasmieties par teju visu iespējamo. Tiešām - ļoti iespaidīga lasāmviela.

Pats Sols Belovs šo grāmatu, cik saprotu, neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu un to pat īsti neatzina par pilnvērtīgu grāmatu, bet gan tādu kā diplomdarbu pirms ķerties pie īstās rakstīšanas (faktiski gan tas viņam bija jau otrais romāns, un pirmo viņš godāja vēl mazāk). Man gan principā nav skaidrs, kas tieši šajā grāmatā ir tik slikts. Iespējams, tā ir visai vienkārša, un nekādu baiso atklāsmju tajā nav - vienkāršs stāsts par kādu ne pārāk pašpārliecinātu Ņujorkas ebreju, kas strādā preses izdevumā un kuru sāk "vajāt" kāds tips, kurš uzskata, ka Lēventāls (galvenais varonis) ir vainīgs pie tā, ka viņš (Elbijs) palicis bez darba, viņu pametusi un tad nomirusi viņa sieva. Situācija tur bija tāda: Lēventāls bija nupat ieradies Ņujorkā, bez darba un bez sevišķām perspektīvām, visiem iespējamajiem cilvēkiem viņš vaicāja, vai tie viņam nevarētu palīdzēt sagādāt darbu, arī Elbijam. Viņš aizgāja uz darba interviju pie Elbija priekšnieka Rūdigera, ar to salamājās un tā rezultātā Rūdigers no darba atlaida arī Elbiju, kurš tā arī vēlāk nespēja nostāties uz kājām. Tagad Lēventāls ir daudz maz no bedres izlīdis, apprecējies un dzīvo kopumā ciešamu, lai arī ne pārāk aizraujošu dzīvi, kurā parādās Elbijs, kurš no viņa kaut ko grib, lai arī nav īsti skaidrs - ko tieši. Elbija doma ir tāda, ka Lēventāls apzināti aizkaitināja Rūdigeru, lai Elbiju atlaistu, jo Lēventālu bija aizvainojuši dažādi Elbija antisemītiski izteicieni (un tādi patiešām bija). Protams, Elbijs un Lēventāls abi divi ir visai garlaicīgi nīkuļi, no kuriem vien īsti nespēj noformulēt, ko tieši viņš grib, un faktiski ir tāds tizli kaitinošs stalkeris, bet nekas vairāk, bet otrais ir bezmugurkaula ņerga, ne viens, ne otrs nav īsti izturami. Kā teikt - nekā īpaša, bet arī ne īpaši slikti, līdz ar to - kopumā ir ok, bet ne vairāk.

Skolā mums šī grāmata ietilpa 12.klases izvēles literatūras sarakstā - kad no ārzemju literatūras krājumiem bija saraksts ar kādām 25 grāmatām, no kurām katram bija jāizlasa tikai viena. Es, būdams īpaši slinks, toreiz izvēlējos "lasīt" Vonnegūta "Lopkautuvi Nr.5", kuru, protams, biju jau izlasījis iepriekš. Tomēr turpmāko gadu gaitā lielākā daļa no toreiz ieteiktās lasāmvielas ir iepazīta (neba nu sekojot sarakstam, kura man nemaz nav, bet tālab, ka patiesībā tur ieteiktais patiešām bija 20.gadsimta literatūras klasika). Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" ilgi palika neizlasītajā sarakstā, nevaru pat pateikt - kālabad. Taču Ķīnas ceļojuma laikā beidzot saņēmos un to izlasīju. Grāmatas sižetu var atstāstīt vienā teikumā - vecs vīrs dodas jūrā, uzķer uz āķa milzīgu zivi un cīnās ar to vairākas dienas. Taču, protams, ne jau visai pieticīgie notikumi ir tas, kas šo dara par vienu no Hemingveja ietekmīgākajiem darbiem. Vecais vīrs pats par sevi ir vienkārši monumentāls varonis - kārtīgs vīrietis šī vārda vislabākajā nozīmē (jāatzīmē, ka Hemingveja daiļradē vispār spēcīgi vīrieši ir būtiska sastāvdaļa, kaut kādā mērā viņš būtu saucams arī par "mačisma" klasiķi), kurš ciena un mīl jūru, un ciena un mīl zivis, kuras viņš ķer, vienlaikus nožēlodams, ka viņam tās ir jāķer, jo tās ir skaistas un spēcīgas, un gribēdams pierādīt, ka viņš ir vēl skaistāks un spēcīgāks par zivīm. Grāmatas otrā daļa - pēc zivs noķeršanas ir bezcerīga izmisuma pilna, kad vecais vīrs saprot, ka viņam nebūs lemts zivi nogādāt krastā, jo to aprīs negausīgās haizivis, taču viņš turpina cīņu līdz pēdējam. Skaisti, spēcīgi, vīrišķīgi, skumīgi. It kā - tik ļoti vienkārši, nekādu tev postmodernu triku un pārgudrību, bet vienlaikus - tik dziļi, ka vai bail. Nezinu gan, vai skolas laikos to izlasījis, es nebūtu sācis zirgoties, gan jau, ka būtu - līdz ar to droši vien labi, ka tolaik necentos visu izlasīt uzreiz, bet pataupīju laikam, kad arī pats būtu kļuvis kaut drusciņu nopietnāks. Varbūt ne gluži tik nopietns, lai pavadītu vairākas dienas jūrā, cīnoties ar milzīgu zivi, bet tas laikam šajā gadījumā nav tik būtiski.

Nevaru saprast, kā tas sanāca, bet man bija radusies sajūta, ka līdz šim nevienu Mjurielas Spārkas grāmatu lasījis nebiju, lai gan patiesībā tādas jau bijušas veselas trīs. Tā laikam sanāk, ka lasot pārāk daudz, daudz kas aizmirstas. Visai nožēlojami, ja godīgi. Turklāt no iepriekš lasītajām trim grāmatām divas man patiesībā visai labi patika. Šajā ziņā labi, ka uzturu šādu piezīmju grāmatiņu, kurā allaž varu pārliecināties par dažādām savas personības detaļām. Protams, ja kāds uzhakotu manu blogu un sapildītu faktoīdu ar filmām, kuras patiesībā nemaz neesmu redzējis, varētu gadīties, ka es tā rezultātā pamazām pilnīgi sajuktu prātā. Kā lai arī nebūtu, tās trīs Spārkas grāmatas es patiešām tiku izlasījis, un arī šo - ceturto.

Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.

Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.

Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk kā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk kā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.

Kingslija Eimisa "Pretnāves līga" ir visai līdzīga savā būtībā Džozefa Hellera "Catch-22" - tas ir komēdisks absurda romāns par karu. Nezinu, cik liela nozīme šajā visā ir sižetam, kura atstāstīšana varētu no manis prasīt diezgan daudz laika. Tātad, ir misija Apollo, kurā angļi testē kaut kādu nākotnes atomieroci, kurš būtu lietojams pret naidīgo Ķīnu (hei, mēs pēc stundas dosimies lidostas virzienā, lai dotos ceļojumā uz Ķīnu! uzmini, cik liela man šobrīd ir spēja koncentrēties pilnīgi jebko!), un karavīru nometnē ir iefiltrējies spiegs, kuru ir jāatrod īpašajam aģentam Leonardam, kurš visiem atklāj to, ka viņš ir slepenais aģents, kas meklē spiegu (tāda stratēģija, kā teikt). Vēl tur ir karavīrs Čērčils, kurš iemīlas Katrīnā, alkoholiķis Hanters, mācītājs Ayscue, kurš fano par astoņpadsmitā gadsimta angļu klasisko mūziku, Lūsija, kura guļ ar visiem, psihiatrs dakteris Bests, kurš visos savos pacientos saskata apspiestu homoseksuālismu, neatkarīgi no jebkādiem pret to liecinošiem faktiem, un vispār grāmatā notiek šausmīgi daudz visa kā, par ko man šobrīd nav īsti noskaņojums darīt. Hmm, vispār man šobrīd nav ne mazākajā mērā noskaņojuma jebko darīt.

Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk kā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.

Šī grāmata ir rakstīta ziņojumu formā, ko kādas totalitāras valsts aģents sūta uz mājām no Amerikas. Viņš ir bērns - kareivis, kuru uz sešiem mēnešiem audzināšanā paņēmusi amerikāņu ģimenē un kura uzdevums ir šajā laikā:

"Mīlestība holēras laikā" ir romāns, kas vēsta (cik šokējoši) - par mīlestību, turklāt mīlestību mūža garumā, un lielākoties - vienpusēju. Īsumā sižets ir aptuveni šāds: romantisks jauns vīrietis iemīlas meitenē, sāk viņai rakstīt mīlestības vēstules (visai milzīgos daudzumos). Pasākums ievelkas, tad viņa arī viņā it kā iemīlas, viņiem sākas romantiskas mīlestības fāze attiecībās, taču tad meitene saprot, ka viņš nav īstais, un pēc kāda laika apprecas ar nopietnāku un mazāk liriski aptaurētu tipāžu - ārstu. Relatīvi laimīgā laulībā ar savu vīru viņa nodzīvo 50 gadus, taču tad visādu sakritību rezultātā visai jau tāpat slimais viņas vīrs kāpj kokā, lai noķertu tur uzlidojušu papagaili, nokrīt un nositās, un tad atkal atgriežas viņas jaunības dienu vīrietis, kurš visu mūžu ir gaidījis daktera nāvi, lai beidzot varētu būt kopā ar savu mīļoto sievieti, kurai tagad gan, protams, ir jau 70 gadi, un viņš pats ar nav jaunāks (obviously). Romāns nav īsti lineārs, taču tā struktūra nav arī diži sarežģīta, un izsekot tā darbībai var gana viegli. Šajā grāmatā Markess sevišķi neizmanto maģiskā reālisma paplašinātās pasaules iespējas un salīdzinoši cieši turas pie tiem pasaules likumiem, kuri sastopami arī mūsu pasaulē. Laikam gan jāatzīst, ka man sevišķi šī grāmata nepatika - tā ir pārāk stiepta un par spīti it kā tajā valdošajam reālismam - abstrakta. Man patīk abstrakcijas, kad tajās ir spēles elementi, bet Markess - par spīti epizodiskam rotaļīgumam, šķiet pārāk nopietns un pamatīgs, lai ļautos sevišķām vaļībām, un jāatzīst arī, ka man ir visai grūti orientēties personāžos ar spāniska stila vārdiem - vienmēr atcerēties, kas ir kuram tēvs un kas ir ko iepriekš darījis, reizēm ir diezgan pagrūti, šādās situācijās ir labi, ka ir tāda Wikipedia, kas vienmēr palīdz visu salikt pa plauktiņiem, tā ka tu pēc grāmatas izlasīšanas vari pārliecināties, vai vismaz sižetu esi uztvēris pareizi.

Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.

Pavei, tik drusku vairāk kā viens mēnesis iztecējis, kopš šī grāmata pārgāja no plaukta "lasāms" uz plauktu "izlasīts", kad esmu jau paģerējis par to ņemt un uzrakstīt. Šāda savlaicīga rakstīšana man ģeld gana teicami, jo šamā laiski stieptā vārdkopā cenšos dāsni rīkoties ar tādiem leksikas krājumiem, kas citādi ir maz izplatīti latvju Interneta dzīlēs. Tas varētu būt saistīts ar to, ka grāmata vairs nav tik svaigā atmiņā un arī emocijas, kas ar to saistītas ir paplenējušas.

"VALIS" ir viena no pēdējām Filipa Dika grāmatām un noteikti - viens no viņa ambiciozākajiem viņa projektiem. Atstāstīt šīs grāmatas sižetu vien ir visai nopietns uzdevums. Tātad, grāmatas galvenais varonis cilvēks vārdā Horselover Fat, kas ir atvasināts no tā, ko sengrieķu valodā nozīmē vārds Filips un autora uzvārda vāciskā tulkojuma. Vienlaikus pašā grāmatā Horselover ir autora otrā personība, kura reizēm saplūst ar pirmo, reizēm no tās attālinās, un tā īsti skaidrības, vai Filips un Zirgmīlis ir viens un tas pats cilvēks vai divi, nav iespējams. Viens no viņiem nespēj izglābt sievieti, kura grib izdarīt pašnāvību un iegrimst depresijā. Tad, kad viņš atrodas zemākajā savas dzīves punktā, viņu izglābj kāda sieviete, kura viņam uzdāvina podiņu. Tad viņš saskaras ar Dievu, vai nu narkotiku iespaidā, vai arī nē. Tad grāmatā parādās VALIS jeb "Vast Active Living Intelligence System", kas vai nu ir vai nav Dievs, kaut kāda mīklaina filma, kura saucās VALIS, divgadīga meitene, kas, iespējams, ir Mesija. Un grāmatas varoņa Kevina jautājums, ko uzdot Dievam pastarās tiesas priekšā: kāpēc tu ļāvi mašīnai notriekt manu kaķi?

Kā likums, es esmu visai skeptiski noskaņots pret motivējošu literatūru, kura lasītājam māca pareizi dzīvot, pareizi nopelnīt savu pirmo miljonu, pareizi mīlēt Jēēēzu vai ko nu tur katrs prātvēders iedomājas. Šī grāmata līdz ar to ir izteikts likumu apstiprinošs izņēmums - motivējoši izglītojošs stāsts, kurā tā autors atstāsta savas pēdējās tikšanās ar augstskolas pasniedzēju, kas viņam mācīja pilnīgi citas vērtības, nekā tās Rietumu (un jo īpaši - amerikāņu) sabiedrībā ir pieņemtas, proti, nepievērst pārmērīgu uzmanību materiālajai pasaulei, sasniegumiem karjeras lauciņā un finansiālajā cīņā, tā vietā pretī liekot mīlestību, sevis, pasaules, nāves un visa būtiskā apzināšanos. Grāmata ir īsa, uzrakstīta maksimāli vienkārši un ir uztverama bez sevišķas prātuļošanas, un tās galvenais pluss ir tajā, ka man kā lasītājam visu laiku bija sajūta, ka viss tajā aprakstītais ir īsts un taustāms, un ka autoram viņa aprakstītais patiešām ir bijis emocionāli svarīgs, nevis tikai naudas darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Ja grāmata mani spēj aizkustināt un likt daudzko pārdomāt, tad tā pēc idejas nevarētu būt slikta grāmata, un šoreiz es tiešām neteikšu sev tik raksturīgo, ka visas te izteiktās patiesības jau tāpat jebkuram normālam cilvēkam ir skaidras un pašsaprotamas. Nē, tā nemaz nav. Ja nu kas - Miča Alboma "Otrdienas ar Moriju" ir pieejamas arī latviešu valodā - patiešām rekomendēju (un atkārtošos - es gandrīz nelasu dokumentālā stila literatūru un no dabas esmu cinisks un nejauks).

Kādas visai neprestižas ASV koledžas dekāns ir spiests atkāpties no amata muļķīga pārpratuma, kurā saskatīts rasisms dēļ. Lekcijas laikā viņš pavaicā klātesošajiem studentiem, vai tie gadījumā nezina, kālab 2 viņu kursabiedri ne reizes nav apmeklējuši lekcijas - vai viņi vispār pastāv vai ir spoki (spooks). Tā kā atklājas, ka abi iztrūkstošie studenti ir melnādaini, bet žargonā ar "spooks" savulaik apzīmēja tumšādainos, profesoram nākas visai ilgi skaidroties, ka viņš nav domājis pilnīgi bezjēdzīgu frāzi: "Vai viņi pastāv vai ir nēģeri?", taču apsūdzētāji jau parasti ar loģiku nedraudzējas. Rezultātā stresa ietekmē (tā vismaz uzskata pats profesors Kolmans Silks) nomirst viņa sieva un Silks aiziet pensijā. Tā viņš dzīvo, dusmīgs uz pasauli un pasūta no kaimiņos dzīvojošā rakstnieka Cukermana, lai tas viņam uzrakstītu grāmatu par šo "spooks" incidentu, kurā tiktu atklāta visa patiesība. Taču grāmatas rakstīšana apraujas brīdī, kad Silkam (71 gada vecumā) sākas sakars ar analfabēti - 34 gadus vecu koledžas apkopēju. Līdz ar to viņš pamazām sabiedrībā līdzās rasista reputācijai iegūst arī pervertiķa slavu. Plus apkopējai ir maniakāli noskaņots bijušais vīrs, Vjetnamas kara veterāns, kurš uzskata, ka viņa sieva ir vainīga viņu kopīgo bērnu bojāejā ugunsgrēkā un kurš izceļas ar augstu vardarbības līmeni. Tikām Silkam ir problēmas ar viņa paša bērniem, kuri nav sevišķā sajūsmā par sava tēta dzīvesveidu vecumdienās.

Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem ne mazāk kā pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.

Trešais sējums pievarēts, un pamazām tuvojos "Kara un miera" beigām! Jo tālāk lasu, jo mazāk patīk. Arvien vairāk tracina autora pārgudrība un nosliece uz lasītāja pamācīšanu. Cilvēki nepareizi dzīvo, nepareizi interpretē vēsturi un personību nozīmi tajā, visi ir muļķi un tikai Tolstojs ir ģēnijs, kurš ar sava gara gaismu apstaro nelaimīgos līdzcilvēkus. Vemt man no šāda sviesta gribās. Gari un detalizēti Tolstojs skaidro, kālab Napoleona karagājiens uz Krieviju izgāzās, un kālab citi viņa tautieši šos iemeslus nepareizi sapratuši. Šī atkal ir kara daļa, taču darbības tajā ir visai maz, daudz vairāk ir pārdomu par likteņiem, cēloņiem un sakarībām. Patiesībā vienīgais, kas mani šajā daļā patiešām ieintriģēja, ir atklājums, ka brīnišķais Skolotājs, kas mums "pasniedza filozofiju", arī "Kara un mierā" atrodamo sviestu bija pamanījies iepīt savā vēstījumā par pasaules un lietu būtību - labi atceros, kā viņš mums atklāja numeroloģijas noslēpumu, ka "imperators Napoleons" franču valodā, sasummējot burtu vērtības, dod skaitli 666, un izrādās - arī "Karā un mierā" aptuveni 130 gadus pirms mēs to uzzinājām no Straupes, šī tēma ir apcilāta, turklāt Pjēra Bezuhova ticība šādām lietām tiek pasniegta kā izteikti komiska un nekādi savādāk nevar skatīties uz to, kā viņš mēģina ar šīs pašas numeroloģijas palīdzību gūt apstiprinājumu, ka viņš pats ir tas liktenīgais cilvēks, kuram būs lemts apturēt franču invāziju.

Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.

Turpinot ceļu uz apskaidrību (ar zināmu devu ironijas un zināmu devu sirsnības šajos vārdos), izlasīju vēl viena dzenbudisma klasiķa - D.T. Suzuki eseju krājumu "Dzenbudisma rokasgrāmata". Ja to salīdzināt ar iepriekš lasīto Zen Mind: Beginner`s Mind, tā man šķita ievērojami saistošāka - kamēr Shunryu Suzuki vairāk pievēršas būtībaik, tikām šī grāmata ir vairāk praktiska un vairāk pamatus izskaidrojoša, tajā ir daudz lielāks mitoloģijas elements jeb tas, kas man nevienā reliģijā nekad nav sevišķi paticis. Iespējams, tieši tāpēc man patika Shunryu Suzuki grāmata, ka tajā man neradās sajūta, ka Zen un budisms būtu saucami par reliģiju, ar tai nepieciešamajām sastāvdaļām no kategorijas "Ābramam piedzima Joske, Joskem piedzima Ifraims, Ifraimam piedzima Mustafa, Mustafam piedzima Pēteris Lielais" un tā tālāk. Šajā grāmatā kaut kādā mērā arī šīs lietas parādās. Un tas mani visai pamatīgi garlaiko. Es, protams, nepretendēju uz to, ka es jebko saprast no visādām reliģiskām pārgudrībām, bet mani nepavisam neinteresē, kurā situācijā būtu skaitāms šis pants un kurā - šis. Kā maksimāli lietišķam prātam un programmētājam man tādas lietas ir nepieņemamas. Neko vairāk nepateikšu, jo laika kopš grāmatas izlasīšanas pagājis jau diezgan daudz, un nekas tāds super spilgts atmiņā no tās nav palicis.

Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.

Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?

No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.

"Vīrs augstajā pilī" ir viena no iespaidīgākajām Filipa Dika grāmatām, tā saņēmusi Hugo balvu kā gada labākais zinātniskās fantastikas romāns (ja kas - šī ir vienīgā Dika grāmata, kas tika pie šīs augstās atzinības), un nenoliedzami tās saturs ir svarīgs un pārdomas raisošs.

Izmantojot to, ka Kindle man paver plašākas iespējas lasīt tādu autoru grāmatas, kas Rīgas bibliotēkās nav atrodamas, sāku rūpīgāk iepazīt Filipa K. Dika daiļradi. "Neapgaismotajiem" paskaidroju - Filips Diks bija viens no 20.gadsimta amerikāņu zinātniskās fantastikas dižgariem. Pēc viņa darbiem uzņemtas daudzas gan ļoti labas (Blade Runner, "Minority Report"), gan ne tik labas (The Adjustment Bureau), gan pavisam ne labas (Next). Kopumā Dika grāmatām ir raksturīgs, ka tās norisinās drūmā un visai bezcerīgā nākotnē, kur valda ne pārāk labi tikumi un kur bieži pie varas ir totalitāri noskaņoti maniaki vai mega korporācijas. Īsi sakot - Diks bija visai reālistisks savās prognozēs.

Pirms pāris gadiem noskatījos šīs grāmatas ekranizāciju un atzinu, ka nekāda dižā tā nebija. Īpaši nebiju aizdomājies, ka man vajadzētu iepazīt oriģinālu, bet sanāca, ka to grāmatu sarakstā, kas Kindl`ā ar mani devās uz Baltkrieviju, bija arī šī. Rezultātā tā gandrīz pilnībā tika izlasīta 24.jūnija vakarā, sēžot teltī, kamēr ārā lija, Liene gulēja, bet kaut kur simts metrus tālāk vietējie jaunieši klausījās "kolbasu". Taču ne par to ir šis stāsts.

Šo grāmatu pamatā lasīju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, kuras šķērsošana ceturtdienas rītā mums prasīja ne vairāk, ne mazāk kā četras stundas. Līdz šim man Čestertons pamatā saistījās ar romānu "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena", un arī no šīs grāmatas gaidīju kaut ko līdzīgu. Un ne gluži sagaidīju, jo šie stāsti ir Čestertonam raksturīgākajā manierē - detektīvgabali, kas vēsta par kādu vīru uzvārdā Fišers, kurš patiešām zina par daudz. Viņš nav īsti privātdetektīvs - bet gan kāds augstākajām aprindām piederīgs cilvēks, kurš ir visai mizantropiski noskaņots attiecībā pret pasauli un kuram gadās būt dažādu noziegumu tuvumā. Jāpiezīmē, ka šajos stāstos noziegumus izdarījušie cilvēki parasti "aiz restēm" nenonāk - jo Fišeram nav nekādu reālu pieradījumu, un viņš tikai konstate faktu nevis vēlas aizturēt noziedznieku. Proti, no morāles viedokļa šie stāsti ir gana interesanti. Vienlaikus - tie tomēr ir diezgan tipiski "whodunit?" tipa darbi, kuri jau dažas dienas pēc izlasišanas ir gandrīz pilnībā aizmirsušies. Protams, es neapšaubu Čestertonu kā izcilu rakstnieku, bet tas tāpat nenozīmē, ka manās acīs šī grāmata būtu kaut kas tik ļloti īpašs.

Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).

Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.

Par tādu Šermanu Aleksī es līdz šim neko dzirdējis nebiju, taču tagad esmu. Viņš ir droši vien ievērojamākais mūsdienu indiāņu autors, lielisks komiskās prozas meistars. Šī konkrētā grāmata ir stāstu krājums, kura galvenie varoņi ir autora ciltsbiedri - Spokane indiāņi.

Kā tas bieži gadās ar grāmatām vācu valodā, man nav ne mazākās skaidrības, kālab man šo konkrēto grāmatu vajadzēja lasīt. Lai arī Dīters Vellershofs ir vismaz pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu veltīts puslīdz apjomīgs šķirklis Wikipedia, grāmata, kurā viņš (pieņemsim, ka autobiogrāfiski) stāsta par to, kā viņa brālis mira un nomira ar leikēmiju, nav īsti kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties lasīt. Iespējams, ka grāmatas nosaukums "Skats uz tālu kalnu", mani maldināja - jo es kaut kā biju pieņēmis, ka tas būs kaut kas mazāk depresīvs un nomācošs, nekā tas izrādījās patiesībā. Īsumā grāmatas saturu var atstāstīt sekojošos vārdos: Dīteram Vellershofam bija piecus gadus jaunāks brālis, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 1989.gadā viņam atklāja leikēmiju, kas ir neārstējama slimība. Tika veikta nopietna ķīmijas terapija, kura rezultātus nedeva. Brālis nomira.

"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.

Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.

Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.

Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.

Grema Grīna grāmatu vidū nenoliedzami ir nopietnāki darbi un mazāk nopietni, un "Loser Takes All" bez variantiem ir viens no mazāk nopietnajiem, grāmata, kas diezgan labi varētu kļūt par pamatu kādai vieglai romantiskai komēdijai. Tās galvenais varonis ir kāda liela uzņēmuma jaunākais grāmatvedis (kurš gan patiesībā nav nemaz tik jauns), kas grasās precēties pavisam jaunu un vienkāršu (lai gan ne bez savām dīvainībām) meiteni. Viņiem viss jau ir saplānots (vienkāršas un lētas kāzas ar medusmēnesi turpat Anglijā), kad pēkšņi sagadās, ka viens no uzņēmuma īpašniekiem piedāvā šim grāmatvedim iespēju apprecēties Montekarlo un tad doties kopā ar priekšnieku ceļojumā pa Vidusjūru priekšnieka jahtā. Sapnis, ne kāzas, vai ne? Drīzāk, protams, ne, jo ieradušies Montekarlo topošie vīrs un sieva pamazām atklāj, ka priekšnieks par viņiem ir pilnībā aizmirsis un aizdevies, kur nu viņa sirds vēlējusies. Tā rezultātā šie ir bez līdzekļiem dārgā viesnīcā, un bez sevišķām perspektīvām. Bet tad grāmatvedis ņem rokā savus matemātikas dotumus un izstrādā shēmu, pēc kuras Montekarlo kazino viņu padarīs bagātu. Un shēma nostrādā, taču burtiski pāris dienu laikā viņš kļūst atkarīgs no sava jaunā "darba" un tā pārņemts, kā rezultātā viņš visai ātri pazaudē savas nupat apņemtās sievas mīlestību, un ir tikai viens veids, kā to atgūt - kļūt atkal plikam un nabagam. Tāpēc jau grāmata saucas "Loser Takes All". Naivs, sentimentāls un ļoti simpātisks romāns, bez jebkādām pretenzijām uz vērtīgas literatūras statusu, uzrakstīts tipiski griniskā manierē, ļoti asprātīgs un patīkams lasīšanā, tradicionāls komiskās literatūras piemērs, kas seko Džeroma K.Džeroma tradīcijām, tikai izvairoties no Džeromam pārmērīgi raksturīgās moralizēšanas.

Šis ir viens no Sola Belova ievērojamākajiem romāniem, turklāt "Lietus pavēlnieks Hendersons" ir vienīgais viņa darbs, kas līdz šim izdots arī latviešu mēlē. Tas gan noteikti nebija iemesls tam, lai es šo grāmatu lasītu, jo par tā pieejamību manā dzimtajā valodā uzzināju tikai jau pēc šī apraksta sākšanas. Romāna galvenais varonis ir kāds pārticis amerikāņu uzņēmējs, kuram viņa dzīvē kaut kā pietrūkst, kā rezultātā viņš dodas ceļojumā uz Āfriku, lai atrastu tajā sevi pašu. Viņš visai ātri notinas no tūristu grupas un dodas iekšā melnajā Āfrikā kopā ar vietējo gidu. Vispirms viņš nonāk kādā draudzīgā ciematā, kur vietējos moka liela nelaime - viņu ūdens cisternu ir apsēdušas vardes, kurām vietējie nedrīkst pieskarties, jo tās ir netīras, un rezultātā šos moka ūdens trūkums. Hendersons kā rietumnieks ar praktiskām tehnoloģiju zināšanām izlemj veikt kontrolētu sprādzienu cisternā, iznīcinot vardes, bet rezultātā, protams, cisterna pārsprāgst un cieminieki paliek ne tikai bez ūdens, bet arī bez perspektīvas pie tā tikt tuvākā nākotnē. Tad nu šis dodas prom un nonāk nākamajā ciematā, kur viņš sadraudzējas ar ciema vecāko un tiek iecelts par vietējo lietus pavēlnieku, kas vēlāk izrādās visai atbildīgs pienākums. Divu visai atšķirīgo cilvēku draudzība un Āfrikāņa, kurš gan ieguvis rietumniecisku izglītību, dzīves uzskati veido šīs grāmatas saistošāko daļu, kurā pamazām notiek arī kaut kāda galvenā varoņa transformācija, ne velti šī grāmata parasti tiek definēta kā "Bildungsroman", jeb darbs, kur varonis tiek parādīts izaugsmē (kā mums reiz skolā vajadzēja rakstīt domrakstā par "Maiju un Paiju").

"A Gun for Sale" pilnīgi noteikti ir viens no mazāk ievērojamajiem Greima Grīna romāniem - diezgan vienkāršs krimiķis par algotu slepkavu, kurš pats no mednieka kļūst par upuri pēc tam, kad viņš ir nošāvis kādu ministru un pasūtītāji izlēmuši no viņa atbrīvoties kā no nevajadzīga liecinieka. Krauklis (Raven) ir visai kompleksains tipāžs, kuru nomoka viņa nesimpātiskā zaķalūpa, kurš neuzticas nevienam cilvēkam uz pasaules un kuram tomēr ir kaut kāda personīga izpratne par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Šāda pat izpratne un ne mazāk šīzīga kā Krauklim ir Ennai - jaunai sievietei, kas nupat tikusi pie lomas kaut kādā mūziklā un kura sākumā pret savu gribu, bet vēlāk - ne tikai - tiek ievilkta Kraukļa un viņu pievīlušo pasūtītāju attiecībās. Plus vēl visu sarežģī tas, ka Enna ir saderinājusies ar kriminālpolicistu Māteru, kurš izmeklē Kraukļa lietu (tiesa - ne slepkavību, jo to ar viņu neviens nesaista, bet gan bankas aplaupīšanu, kurā viņš nav bijis iesaistīts, bet kura viņam tiek piešūta). Jāatzīst, ka man šī grāmata ne pārāk gāja pie sirds - kaut kā baigi klišejiska un viss tur notiekošais šķita jau citur redzēts, dzirdēts, lasīts (lai gan konkrēto romānu lasījis nebiju. Tāda diezgan tipiska "nothing special" stila grāmata, tā varētu teikt.

Pēc ilgāka pārtraukuma atkal manās rokās nonāca kāds Greima Grīna romāns - viens no viņa agrīnajiem darbiem - "England Made Me". Tas stāsta par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kurus vieno ļoti spēcīgas mīlestības saites, kuras nespēj saraut arī visai grūti apstākļi, kuros viņi dzīvo. Tiesa, savas grūtības viņi lielā mērā ir radījuši paši, un it īpaši tas attiecas uz Entoniju, kurš savā būtībā ir izteikts sapņotājs un lielo plānu kalējs, kuriem allaž pietrūkst kāda radicionāla grauda, kas ļautu tiem arī izdoties. Kamēr Entonijs ir vairāku gadu garumā vandījies pa visu pasauli, Keita ir iekārtojusies labā darbā Zviedrijā - par sekretāri un mīļāko lieluzņēmājam Krogam, kurš gan patiesībā pats ir visai liels blēdis, faktiski - daudz lielāks nekā Entonijs, kurš allaž mēģina kaut ko piesavināties, lai varētu bīdīt savu "biznesu". Faktiski "England Made Me" ir diezgan skarbs sociālkritisks darbs, kas nesaudzīgi izsmej kapitālisma ēnas puses, visai nežēlīgā gaismā rādot Krogu un viņa labo roku Hollu, kurš nevairās iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus materiālos mērķus. Un tam pretī ir tikai Entonijs, kurš no dabas ir visai minhauzenīgs tipāžs un kurš nekad nav spējis kaut cik ilgi noturēties vienā darbā, allaž tiekot padzīts par kaut kādiem pārkāpumiem. Tad vēl romānā iesaistās Lūčija - meitene no Koventrī, kuru Entonijs sākumā apbur ar saviem melu stāstiem, bet pēc tam izrādās, ka arī viņas pašas pasaules uztvere nav nemaz tik dumja un tik naiva kā Entonijs to bijis iedomājies, un izrādās, ka viņiem ir gana daudz kopīga. Taču viņiem nav lemts būt kopā, jo Entonijs pārāk daudz ir uzzinājis par Kroga melnajiem darījumiem un viņš nav cilvēks, uz kura klusēšanu varētu paļauties, līdz ar to koncerna vadībai atliek tikai viens risinājums.

Jau pāris gadus gribēju izlasīt šo grāmatu, bet nekādi neizdevās uztrāpīties uz kādu bibliotēku, kur to varētu atrast plauktā, nule tas beidzot ir man izdevies. Grāmatu izlasīju dažās dienās, atradu tajā diezgan daudz noderīgas informācijas manam Latvijas pimskara futbola izlases projektam - vajadzēs papildināt šādus tādus ierakstus attiecīgajās tabulās, un kopumā jāatzīst, ka grāmata sniedz visai precīzu hokeja vēstures pārskatu Latvijā no šī sporta veida pirmsākumiem līdz pat 1998.gadam.

Sākotnēji man šis itāļu izcelsmes šveicieša Franceti romāns šķita diezgan saistošs un eleganti uzrakstīts, taču nākas atzīt, ka tas cieš no kaut kāda robustuma un savu spēles stilā veidoto formu kaut kādā brīdī tas zaudē. Romāna galvenais varonis ir žurnālists, kas atgriezies viesnīcā, kurā savulaik strādājis viņa tēvs un kur viņš pats uzaudzis, uzzinājis, ka viesnīcas īpašnieks pārdod to kaut kādam koncernam, un tā tiks pārvērsta par rūpniecisku kompleksu, iznīcinot visu, ar ko saistās varoņa bērnības atmiņas. Un romānā mēs paralēli iepazīstam tagadnes pasauli un varoņa bērnību, kā arī savu tiesu par laiku vēl pirms viņa dzimšanas.

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.

Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).

Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:

Šī grāmata bija domāta kā atbilde Slēptajam braslam, kuru Liene man uzdāvināja līdzās Pello krēslam uz dzimšanas dienu - "Barijs Troters" nāca viņai līdzi Pello krēslam uz Ziemassvētkiem. Tagad noslēgumā man pat grūti pateikt, kura grāmata izrādījās lielāks FAIL.

Šī grāmata lasījās tik grūti, ka man par to nepavisam negribas rakstīt, tāpēc sekojošais teksts būs ļoti īss. Itāļu renesanses mākslinieks Karavadžo. Sekss. Mūsdienu un pagātnes mistrojums. Absolūti nelasāma grāmata, kas ir daudz par "gudru", lai es tādu spētu uztvert. Garlaikošanās teju līdz nāvei. Autors ir homoseksuāls, un grāmatā tas ir ļoti jūtams. Šķiet, ka vairāk neko piebilst nevaru, jo man nav pilnīgi nekādu emociju pēc tās izlasīšanas, ja neskaita atvieglojumu, ka vēlreiz es šo grāmatu nebūšu spiests lasīt. Pilnīgi neizturami.

Savā priekšpēdējā romānā Mjuriela Spārka izspēlē variāciju par kādu patiesu stāstu - par visai skandalozi slavenu kriminālu atgadījumu, kas norisinājās Anglijā septiņdesmito gadu vidū un tā iespējamo turpinājumu. Bija reiz tāds lords Lūkans, kurš sadomāja nogalināt savu sievu, taču sagadījās tā, ka viņš pagrabā kļūdas pēc nogalināja savu bērnu aukli - sajauca viņu ar sievu. Atklājis kļūdu un sastapis tuvojošos sievu, viņš mēģināja arī viņu nogalināt, taču tas viņam neizdevās, un tad lords Lūkans metās bēgt un pazuda bez vēsts. Ļaudis runāja, ka Lūkanu esot atbalstījuši citi augstāko aprindu ļaudis - viņa draugi, kas nevēlējās, lai viens no viņiem tiktu vazāts pa tiesām, graujot lordu reputāciju (atkārtošos - tas notika nemaz ne tik sen, septiņdesmitajos gados), un tā arī neviens vairs oficiāli lordu Lūkanu nav redzējis. Tiesa, Austrālijā policijai gandrīz izdevās šo lordu aizturēt - vai pareizāk policija domāja, ka tai tas ir izdevies, taču izrādījās, ka tā bija notvērusi citu slapstošos angļu lordu - tādu, kas bija bijis padomju spiegs un inscinējis savu pašnāvību.

"Reigen" jeb "Riņķa dancis" ir luga, kura padarīja Artūru Šnicleru skandalozi slavenu, jo tās saturs tam laikam tiešām bija diezgan bezkaunīgs. Tā sastāv no desmit ainām, katrā no kurām piedalās divi personāži, kuriem vai nu nupat ir bijis sekss, vai tūlīt būs. Un katrā nākamajā ainā piedalās viens no iepriekšējās ainas personāžiem, tādējādi veidojot tādu kā horizontālu riņķa danci, kurā piedalās visdažādākie personāži sākot ar ielasmeitu un karavīru, un beidzot ar grāfu un precētu sievieti. Skaidrs, ka ar šo lugu Šniclers ne tikai vēlējās provocēt savus laikabiedrus, bet arī parādīt cilvēku dubulto morāli un liekulību. Vienīgā vaina, ko es šajā lugā saskatīju - man nebija nepieciešams to izlasīt līdz galam, lai "get the point". Tādā ziņā, ka ideja, protams, ir lieliska, bet lasīt vienu un to pašu atkal un atkal ir apnicīgi, un droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī. Svaiga doma (it īpaši - 1900.gadam), bet ne vairāk. Lai gan - piemēram, Freids esot par šo Šniclera darbu bijis sajūsmā un apgalvojis, ka tam izdevies secināt vienā lugā to pašu, kam Freidam bijuši nepieciešami ilgi gadi.

"Grimus" ir pirmais Salmana Rušdī romāns, bet tajā var saskatīt ļoti daudz ko no tā, kas vēlāk padarīja šo autoru pasaulslavenu. Tā es droši vien būtu sācis šo aprakstu, ja man nebūtu īsti skaidrs, ko par šo grāmatu rakstīt. Un tā arī apmēram ir.

Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.

Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk kā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.

"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.

Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.

Džejs Makinernejs? Šķiet, tas nav viens no zināmākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, lai arī viņa romāns "Bright City Lights" skaitās relatīvi labi zināms. Bet man - noteikti šis putniņš bija svešs. Taču tagad esmu vienu viņa romānu izlasījis. Tas saucas "Ransom" un tas stāsta par kādu vīrieti (uzvārdā Ransom), kas no savas dzimtās Amerikas un papiņa - TV producenta - ir aiztinies uz Japānu, kur viņš strādā par angļu valodas skolotāju uz pusslodzi, bet brīvajā laikā apgūst karatē cīņas mākslu (sportu? filozofiju? kā pats vēlies, tā to sauc. Mana atbilde droši vien būtu - whatever). Viņam ir draugs Raiders, kuram savukārt ir vjetnamiešu draudzene Merilina, kas dzied naktslokālā un kura esot sapinusies ar jakudzu. Tikām pašam Ransomam ir naidnieks - arī austrumu cīņās māku guvušais un diezgan izteikti plānprātīgais tips DeVito, kurš visu laiku grib sarīkot "mahaču", kura rezultātā Ransomam būtu jāmirst. Saturiski grāmata ir diezgan trula - tāds tipisks lētā stila romāns ar tipiskajiem personāžiem, kas varētu iemiesoties B klases filmās (noteikti, tas arī bija viens no šī autora mērķiem), kas tomēr cenšas nenolaisties pārāk zemu - te arī ir zināmas atsauces uz draņķīgiem TV šoviem un mākslinieka pašcieņu. Jā - autors atļaujas diezgan izteikti ņirgāties par televīzijas kvalitāti, kas laikam gan ir kaut kāda uzdrīkstēšanās, bet diemžēl par viņu pašu var just, ka viņš ir tāda paša stila "rakstnieks", kā, piemēram, Dens Brauns - proti, cilvēks, kuram nav raksturīga spēja izteikt kaut ko patiešām svaigu, vai vismaz to eleganti ietērpt. Jā, šajā grāmatā izteikti trūkst elegances. Sporta valodā runājot, Makinerners ir tāds normāls AHL komandas 2.-3.maiņas hokejists - vecis, kurš var tev nepieciešamības gadījumā iedot bietē un var arī iesist kādus vārtus "ar gaļu", bet tehnikas ziņā - ne labāks par Raiti Ivanānu.

Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem.

Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:

Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.

Varu kārtējo nastu sev noņemt no kamiešiem, esam izlasījis Deivida Hēra lugu "Bagātīgi". Kālab noņemt nastu no kamiešiem? Aiz to, ka šī grāmata pie manīm atrodas jau ilgāku laiku, nekā grāmatu aizduotuve to parasti pieļauj. Taču patiesībā ir tā, ka šīs grāmatas izlasīšanai pietika ar vienu stundu laika, proti, nemaz ne tik daudz. Un tā jau parasti ir, ka lugas nav apjomos sevišķi lielas, ja vien tās nav viduslaiku vai atdzimšanas laika lugas. Un šī tāda nav, esama sarakstīta pagājušā gadusimteņa otrajā pusē.

Kārtējo reizi izrādījās, ka bibliotēkā paņemtā grāmata vācu valodā mani garlaikoja līdz nāvei. Tikai 130 lappušu ir šajā romānā, bet lasījās tas tā, it kā man būtu darīšana ar grāmatu "Kara un Miera" apjomā. Pilnīgs vājprāts, lai neteiktu vairāk. Kaut kādi divi vācieši ierodas Ņujorkā, viens no viņiem otram seko, nonāk bordelī, kurā strādā sieviete, kuras vīru viens no vāciešiem nesen saticis, un kurš meklē savu pazudušo sievu. Visā šajā padarīšanā ir iesaistīti plāni par pilsētu zem Manhetenas. Kaut kā šādi īsumā varētu raksturot grāmatas saturu. Ja nu tev pēkšņi ir vēlme ar to iepazīties tuvāk - autors pats ir izlicis romānu brīvā pieejā Internetā, vari to izlasīt. Es gan to tev nerekomendētu, jo man grāmata šķita totāli nelasāma. Vai nu tā ir kaut kāda baigākā māksla, ko es nesaprotu, vai arī Herbsts raksta garlaicīgi un murgaini, un es labprātāk par patiesu pieņemšu pirmo variantu - kālab gan man sevi pazemot, ja varu pieņemt, ka afftar mudak, nevis sevi uzreiz pasludināt par muļķi un nezinīti?

Ar zināmu piespiešanos šo varu nosaukt par pirmo manā dzīvē grāmatu, ko esmu izlasījis franču valodā. Kāpēc ar piespiešanos? Pirmkārt, lasīšana ar konstantu vārdnīcas izmantošanu un tāpat ne visa teksta uztveršanu īpaši nerullē. Otrkārt, sižetu zināju jau iepriekš, tāpēc šo to es sapratu vairāk satura, nevis vārdu zināšanas dēļ. Treškārt, grāmatu lasīju adaptētā variantā, kas paredzēts 8-14 gadus vecai auditorijai. Labi vēl, ka tie 8-14 gadnieki vismaz ir franči, nevis latvieši, līdz ar to nebija gluži tā, ka grāmatā tiktu izmantoti tikai 20 dažādi vārdi. Bet par spīti visam es tomēr apgalvošu, ka grāmatu franciski tagad esmu izlasījis - ne velti es gandrīz mēnesi tai būros cauri, lai tagad vienkārši paziņotu, ka tas viss neskaitās un ir kaķim zem astes. Brižiem pat bija tā, ka lasīšana "aizgāja" salīdzinoši lielāku gabalu varēju izlasīt, neizmantojot vārdnīcas pakalpojumus, un kaut kādam ieguvumam valodas zināšanās man no šīs grāmatas noteikti būtu jābūt. Cita lieta, ka es joprojām franciski ne vella nevaru pateikt, un šajā sakarā īpaši žēl, ka aprāvās Couchsurfingā aizsākušies French language meetings. Vajadzēs droši vien mēģināt atrast kādu pen-pall Francijā, lai man vismaz būtu motivācija kaut ko censties rakstīt šajā valodā.

Šī grāmata apraksta distopisku nākotni visai atšķirīgu no tās, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ticamu nākotnes variantu - globālā sasilšana kādā mirklī ir pārtapusi par globālo atdzišanu, cilvēku populācija ir gandrīz iznīkusi un zaudējusi visas savas tehnoloģijas, dažu gadu desmitu laikā atgriežoties akmens laikmeta līmenī. Kā izrādās, vēl pirms pāris desmitgadēm patiešām teorijas par globālo atdzišanu bija diezgan izplatītas (tas tā - info no Wikipedia), netrūka zinātnieku, kas apgalvoja, ka mūsu planētai ir 10-15 tūkstošus gadu aukstuma/karstuma cikli un tagad būtu pienācis laiks kārtējam aukstumam. Protams, pēdējie 10-20 gadi ir parādījuši, ka šīs teorijas ir zaķa mīzalu vērtas, bet tā jau ir cita lieta un neliedz autorei savu fantāziju izvērst šajā virzienā. Viņas romāna galvenais varonis ir viens no pēdējiem mūsdienu civilizāciju piedzīvojušajiem cilvēkiem, kas tagad mitinās mežonīgu jauniešu kompānijā, kuriem viņš vajadzīgs, jo viņš māk uzturēt pie dzīvības robotus - arī mūsdienu civilizācijas pārpalikumus.

Vienreiz jau biju šīs grāmatas aprakstu uztriepis, bet tad pieļāvu man raksturīgo kļūdu - Safari nospiedu nepareizo pogu un čuš! viss pazuda. Tas, jāatzīst, mani diezgan pamatīgi kaitina, lai gan pats vien esmu vainīgs, ka neesmu salabojis faktoīda ievades formu un tādējādi pieļauju šāda gļuka pastāvēšanu.

Dženiferu ir pametis viņas vīrs Mārtins, kurš ir iemīlējies citā sievietē. Laulībā viņi nodzīvojuši astoņus gadus, bet Dženifera arvien vairāk iegrima savos darbos un vīru ievēroja arvien mazāk, līdz brīdim, kad tika pamesta. Tad gan izrādījās, ka viņa Mārtinu ļoti stipri mīl, tikai viss jau ir nokavēts. Cīnoties ar depresiju, Dženifera nonāk kādā sektantiskā baznīcā, kur viņa saņem atvieglojumu savām raizēm. Vienlaikus viņa iepazīstas ar Ričardu - atraitni, kurš par visām varītēm cenšas atturēt Dženiferu no ciešākas saistīšanās ar sektantiem, uzskatot, ka tas var novest tikai pie traģēdijas. Dženiferai ir draudzene Šeila, kurai jau kādu laiku ir mīļākais, bet tagad viņa saņēmusies atstāt savu vīru (kuru joprojām mīl), lai gan viņa nepavisam nav pārliecināta, ka viņas izvēlētais solis ir pareizais. Plus vēl Dženiferas mātei ir audzējs kuņģi, ko nepieciešams operēt.

Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.

Iespējams, lai lasītu "The Return of John Macnab", vispirms vajadzētu būt izlasījušam oriģinālo "John MacNab" - 20.gadsimta sākumā uzrakstītu romānu, kurā trīs vīrieši, garlaicības mākti, izlemj pastrādāt vairākus malumedniecības darbus, piečakarējot vietējos privātīpašniekus. Endrjū Greigs savā mūsdienās tapušajā darbā vecajam stāstam iedveš jaunu dzīvību, kad trīs vīrieši izlemj, "John MacNab" grāmatas iespaidā pastrādāt ko līdzīgu kā tajā grāmatā, un tāpat visi kolektīvi saukties par John MacNab, kā to darīja sākotnējās grāmatas varoņi. Vēl pirms viņi ir pastrādājuši savu pirmo malumedniecības darbu, bet jau ir izziņojuši sabiedrībai, ka viņi to veiks (vienlaikus notiek cīņa par brīvas piekļuves tiesībām dažādos privātīpašumos, cik saprotu, Skotijā šī tēma pēdējās dažas desmitgades ir bijusi ļoti aktuāla), viņiem piebiedrojas žurnāliste Kristija, kurai ir izdevies atšifrēt, kādi cilvēki slēpjas zem John MacNab pseidonīma (ja kas, šie varoņi ir - kopīraiteris, kura sieva negaidīti mirusi lidojuma laikā; kādreizējais specdienestu darbinieks, kuram ir iestājusies krīze laulības dzīve; aktīvs sociālists), un Kristija arī izlemj būt daļa no šīs bandas. Tad notiek plānošana, apčakarēšana, tā saukto noziegumu pastrādāšana, un gluži tāpat kā oriģinālajā darbā, trešais pasākums beidzas ar varoņu noķeršanu, bet nekādus baisos sodus viņi par to nemaz dabūt nevar, jo notikušais ir drīzāk bijis izklaide, nevis reāls noziegums. Katrā ziņā grāmata ir uzrakstīta diezgan izteikti humoristiskā manierē, un vismaz man radās sajūta, ka Greigs ir iespaidojies no Duglasa Adamsa, veidojot varoņus un situācijas, lai gan, protams, Greiga grāmatā nav ne miņas no fantastikas, toties te ir jūtamas zināmas postmodernas tendences un ceturtās sienas nojaukšana. Es gan neteiktu, ka man šī gramata būtu super labi patikusi, bet kopumā tā noteikti nav slikta lasāmviela.

Tā vien šķiet, ka Romešam Gunesekeram ir kaut kāds lobijs manā bibliotēkā - vai pat ka viņam ir lobijs manās smadzenēs, ja es no bibliotēkas paņēmu jau otro viņa grāmatu. Šis Šrilankas izcelsmes angļu rakstnieks savā romānā "Rifs" stāsta par kādu jaunu puisi, kas iekārtojas strādāt kāda bagātnieka mājās, kā viņš tur pamazām iedraudzējas ar savu saimnieku, naidojas ar tiešo priekšnieku un kā viņu valsts piedzīvo nopietnas politiskas pārmaiņas, Hmm, tā vien šķiet, ka jau dažas dienas pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vairs tā īsti neatceros, kas tieši tajā notika, kas laikam gan nav nekāds labais rādītājs grāmatas kvalitātei. Vajadzētu man turpmāk censties izvairīties no šī autora darbu lasīšanas. Taču iespējams, ka te pie vainas ir tas apstāklis, ka man Gunesekera šķiet tik ļoti neizteiksmīgs autors, ka gandrīz uzreiz aizmirsu, ka kaut ko no viņa vispār esmu lasījis, kā rezultātā man ir nopietns risks vēl kādu reizi uzrauties uz kādu viņa darbu.

Selma Lāgerlefa pirmām kārtām neapšaubāmi ir slavena kā Nilsa Holgersona un viņa zosu piedzīvojuma autore, taču "Ārnes kunga zelts" vismaz manā izpratnē nav īsti bērnu grāmata. Lai gan bargajos Ziemeļos jau viss ir iespējams, bet stāsts, kurā bariņš laupītāju nežēlīgi nogalina visus kādas mājas iemītniekus. Te tev nav nekāda sociālistiskā reālisma, kur labais cīnās ar vēl labāku un kur progresīvā kolhozā ierodas vēl progresīvāks komjaunietis, lai padarītu šo kolhozu no vienkārši ļoti laba par izcilu.

No 29 cilvēkiem, kas uzrakstījuši šīs grāmatas aprakstus Amazonē, 21 to novērtējis ar piecām zvaigznītēm, nekautrējoties izmantot arī tādu vārdu kā "ģeniāls". Es neplānoju būt tik saulains.

Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.

Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.

Līdz šim man Viljams Goldings bija zināms tikai un vienīgi kā "Mušu ķēniņa" autors. Un jāatzīst, ka "Smaile" nekādā ziņā nav līdzīga "Mušu ķēniņam". Šis ir psiholoģiski-filozofiskas dabas romāns, kas stāsta par vīru, kuram vīzijas liek celt super augsto Salisbury katedrāles torni, kurš šajā procesā maz pamazām jūk prātā. Un grāmata lielā mērā ir apziņas plūsmas vēstījums no Jocelyn skatījuma uz pasauli. Kas to nedara par sevišķi viegli lasāmu un (būsim godīgi) aizraujošu literatūru. Īsuma sižetu var aprakstīt tā - Jocelyn uzstāj uz to, ka tornim jābūt ļoti augstam, galvenais celtnieks Rodžers Meisons viņam apgalvo, ka šādas konstrukcijas baznīca neturēsies, Jocelyn viņam sāk draudēt, Meisons piekāpjas un izdomā, kā tomēr nodrošināt iespējami izturīgāku konstrukciju. Rodžers sāk nodzerties, bet Džoselins - jukt prātā. Un tā pamazām turpinās darbi, līdz Džoselīns ir pavisam slims un traks, un tiek no saistības ar katedrāli atstādināts, turklāt baznīctēviem viņa projekts arī ne pārāk patīk. Tomēr baznīca pabeigta tiek, neskatoties uz to, ka apmēram reizē ar tās nobeigumu beidzas arī Džoselīna dzīve. Un vēl joprojām Salisbury katedrālei ir augstākais baznīcas tornis Lielbritānijā. The end.

Steinbeka "Of Mice and Men" Amerikā, cik zinu, ir kanonisks obligātās literatūras darbs, kaut kas līdzīgs kā mums Blaumaņa "Nāves ēnā" vai "Kauja pie Knipskas" (šaise, neatceros, kas ir tās autors!). Varbūt gan ne gluži - grāmatas saturs ir visai slikti piemērots, lai to lasītu piektajā vai sestajā klasē - te gan neviens nesūc cita asinis un neiet nosalt mežā, taču nosaukt "Par pelēm un vīriem" par jautru grāmatu nekādi neceļas pirksti.

Atkal jau nezināms autors (autore šajā gadījumā), atkal jau - stāstu krājums. Atkal jau īss apkopojums, par ko ir šie stāsti.

Šrilankiešu izcelsmes angļu rakstnieks Romešs Gunesekera par savu lielāko veikumu var uzskatīt 1994.gada romānu "Reef", kas tika iekļauts īsajā pretendentu sarakstā uz prestižo Bukera balvu. Stāstu krājums "Jūrasvelna mēness" ir šī autora pirmais izdotais darbs, un tajā apkopoti stāsti, kas pamatā stāsta par Anglijā dzīvojošiem šrilankiešiem un pārdzīvojumiem, kas ir nozīmīgi viņu dzīvēs.

Šķiet, ka par spīti sākotnēji pozitīvajam iespaidam, kas man radās par Arnolda Beneta daiļradi, par šī rakstnieka fanu kļūt man nebūs lemts. Proti, izrādījās, ka Benets savā būtībā ir diezgan sēnalisks autors, ko lieliski apliecina "The Grand Babylon Hotel" - viens no viņa zināmākajiem romāniem.

Grāmatu "Varbūt ir sala" nopirka Liene, jo viņai patika uz tās vāka dejojošie cilvēciņi. Tikai jau pēc tās nopirkšanas viņa ievēroja, ka dejojošajiem cilvēciņiem ir arī ģenitālijas, bet tas jau nekas. Pati Liene, kamēr to lasīja, sauca šo par "seksa grāmatu" un dažas reizes man nolasīja kādas pikantākas epizodes priekšā, piemēram, par to, kā Estere sēž pie galda kafejnīcā ar nedaudz paplestām kājām (protams, bez biksītēm) un, kā komentē galvenais varonis, būtu pavisam dabiski, ja viņa paņemtu salveti un noslaucītu pežu. Taču es negribēju ticēt, ka šī grāmata būtu tikai par seksu. Lai gan - varbūt man nemaz nebūtu iebildumu gadījumā, ja tā būtu TIKAI par seksu.

Šī grāmata ir otrā daļa Ludviga Hariga daļēji autobiogrāfisku romānu triloģijai, kurā tiek stāstīts par kāda jauna puiša dzīvi pirmshitlera, Hitlera un pēchitlera Vācijā. Kā var nojaust, otrā daļa skar tieši Hitlera darbības periodu. Kurš gan šeit ir īsāks nekā citās Vācijas daļās, jo Harigs uzaudzis tajā daļā, kura pēc 1.Pasaules kara nebija iekļauta Veimāras republikā, bet kuru Hitlers pievienoja jau trīsdesmito gadu otrajā pusē. Grāmata sākas ar stāstījumu par kādu varoņa klasesbiedru, kuru visi dēvēja par francūzi un pret kuru neviens neizturējās labi, jo viņam bija francisks vārds - Renē, un viņš bija bagāts, un viņam mamma uz skolu brauca pakaļ ar auto. Pēc pirmās klases puika, kuru neviens nevarēja paciest, no skolas aizgāja. Un jau nebūdams jauns varonis atklāja, ka par to Renē viņi visi bija paši sev izveidojuši melīgu priekšstatu - mamma ar mašīnu un dārgas franču mantas bija tikai viņu pašu fantāzijas auglis, jo īstais Renē bija strādnieku aprindu bērns un viņa mamma bija visparastākā sieviete vārdā Berta. Bet jau kopš bērnības puisim tika galvots viens - izvairies no tiem, kas atsķiras no pārējiem. Jā, un to Harigs arī nevarēja zināt, ka vēlāk viens vīrs vārdā Renē sargās Vācijas futbola izlases vārtus, proti, Renē Adlers.

Arnolda Beneta stāstu krājums "Piecu pilsētu stāsti" ir pirmais manis lasītais šī autora darbs, bet pagaidām šķiet - ne pēdējais. Krājuma darbība norisinās kaut kādās piecās Anglijas mazpilsētās (kam par prototipu kalpojušas 6 reālas mazpilsētas). Stāsti lielākoties ir drīzāk noveles nekā "short story" šī vārda tradicionālā izpratnē - ar negaidītu pavērsienu beigās, un diezgan skaidru "morāli". Vairāki stāsti ir izteikti komiski, bet ne gluži visi. Protams, vairums personāžu ir no upper-middleclass jeb tādām aprindām, no kurām pēc 1.pasaules kara atlika diezgan maz, jo to ļaužu, kas dzīvo no mantojuma un neko vērtīgu nedara. Varbūt vienīgi ir daļa personāžu, kuri iesaistīti keramikas rūpniecībā, bet lielākoties atbildīgos amatos. Lielā mērā var just, ka Benets ir līdzīga stila autors kā Džeroms K. Džeroms un (no jaunākiem laikiem) P.Dž.Vodhauzs. Viņš ir gatavs tevi kā lasītāju smīdināt, bet nav gatavs gluži uz jebkādiem izgājieniem, lai izraisītu tevī smieklus. Viņa personāži un situācijas ir diezgan slikti novecojuši - tādā ziņā, ka cilvēku savstarpējās attiecības un viņu lomas sabiedrībā šajā laikā ir dramatiski mainījušās, un tā rezultātā šī grāmata ir ne pārāk aktuāla.

Līdz šim mana pazīšanās ar Kurtu Tuholski aprobežojās ar vienu viņa kopoto rakstu sējumu, kas mani nepārliecināja par nepieciešamību iepazīt šī autora daiļradi tuvāk. Taču pēc "Gripsholmas pils" izlasīšanas esmu gatavs kļūt par daudz lielāku Tuholska talanta cienitāju. Šis "vieglais atvaļinājuma romāns" kā tas tiek anonsēts grāmatas ievadā iedomātā sarakstē starp Tuholski un viņa izdevēju, stāsta par dažām nedēļām atvaļinājuma, ko Gripsholmas pilī pavada vārdā nenosauktais autors (reizēm saukts par Peter, reizēm par Fritzchen un reizēm - par Kurt, bet neviens no tiem nav viņa īstais vārds) un Lidija, saukta arī par Princesi. Protams, patiesībā viņa nav nekāda princese, bet gan sekretāre kādam resnam un nesimpātiskam konsulam. Zviedrijā viņi pavada dažas nedēļas brīvā mīlestībā, tusēšanā apkārt un ar citiem ļaudīm un vienkārši - esot ne gluži pieņemami sabiedrības morālei (tiesa - Vācijas sabiedrības, ne Zviedrijas, jo zviedri, šķiet, jau toreiz bija diezgan seksuāli emancipēti). Romānā ir arī dramatiskā līnija, kas skar kādu meiteni, kura dzīvo pansijā pie stingras un nežēlīgas saimnieces, kuru galvenie varoņi mēģina no turienes izpestīt. Taču grāmatā galvenais nav tas, kas ir uzrakstīts - bet kā tas ir uzrakstīts. Un uzrakstīts tas ir viegli, laiski un relaksēti, kā tādā "The Kinks" dziesmā. Un no tā, protams, var secināt, cik ļoti Tuholskis kā ebrejs bija tāls no vācu gara - vai nopietns āriešu autors uzdrīkstētos bez sevišķas pietāties aprakstīt "Ménage à trois"? Šādu romānu varētu uzrakstīt Remarks (jo ietekme no viņa šeit ir jūtama), ja viņš nebūtu piedalījies karā un ja viņš būtu pasācis smēķēt marihuānu. Tiesa, Tuholskis arī bija karojis, bet viņu tas, kā izskatās, nebija tik ļoti pārveidojis, un viņš spēja rakstit tā, ka šīs grāmatas lasīšana man atgādināja garšīgu saldējumu. Dažas vietas gan nebija tik viegli uztveramas, kad varoņi savā starpā sāk sarunāties "plattdeutsch" dialektā, kuru es (atzīšos godīgi) nesaprotu. Bet īsti tas netraucēja, un tā jau tas laikam bija domāts. Un vēl jāsaka - man bija grūti noticēt, ka šī grāmata uzrakstīta pirms 80 gadiem - tā ir tik moderna un tik bezkaunīga, ka arī 2010.gadā tās ekranizācija Holivudā varētu sacelt pamatīgu furoru. Ļoti rekomendēju, lai arī nezinu, vai to ir iespējams dabūt latviešu vai krievu valodā (anglisks izdevums gan esot).

Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.

Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem - vismaz ne vairāk kā tās ir domātas pieaugušajiem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:

Kā var izlasīt šīs grāmatas anotācijā, Jākobs Juliuss Dāvids esot viens no nepelnītāki aizmirstajiem austriešu rakstniekiem. Varbūt tā patiešām ir, bet manis pēc viņš varētu arī joprojām palikt aizmirstībā. Pēdējos 20 gados viņu esot sākuši reanimēt un šis 19.gadsimta austriešu ebrejs tiekot pamazām iznests saulītē. Nez, vai mani uzskatīs par antisemītu, ja teikšu, ka tas ir aplams solis (manās acīs)? Es vienmēr esmu apgalvojis, ka no visām man zināmajām tautām austriešiem ir visaugstākais garlaicīgu un nevajadzīgi pretenciozu rakstnieku procents, bet Jakobs Juliuss Dāvids sit pušu visus iepriekš lasītos. Kaut ko tik garlaicīgu es patiešām nekad, nekad, nekad iepriekš neesmu lasījis. Un nav svarīgi, vai attiecīgajai šī krājuma novelei ir paredzēts kāds sižeta aizmetnis vai nav, viss tiek nogremdēts milzīgā bezjēdzīgā vārdu plūsmā, kas tevi atkal un atkal dauza pa galvu, līdz tu sāc sāpēs kliegt un lūgties, kaut tā beidzot būtu cauri. Es vismaz tā darīju. Un tikai dzelzs griba mani piespieda to vismaz kaut kādā veidā sagremot līdz galam, tiesa, nesaglabājot šīs grāmatas saturu manas galvas cietajā diskā, tikai izpumpējot to cauri RAM un pa taisno atkritumos. Kaut kādus vācu valodas vārdus es varbūt pateicoties šai grāmatai atsvaidzināju, bet kopumā - vienkārši biedējoši bezjēdzīga laika nosišana. Protams, pilnīgi iespējams, ka te ir kaut kāda nopietnā māksla, kas manam trulajam prātam nav saprotama, bet man nav īsti vēlmes mēģināt aizrakties līdz šī autora ģēnija būtībai. Daudz vieglāk ir pateikt: "Afftar wipej jadu!" un nelikties vairs ne zinis.

Šo Folknera romānu biju paņēmis līdzi mūsu ceļojumā uz Kornvolu. Iespējams, tas nebija pats labākais lēmums, jo Folkners nav no tiem rakstniekiem, kuru darbi viegli lasās lidmašīnās vai B&Bos pēc nogurdinošas dienas. Vispār jāatzīst, ka Folknera darbiem kā tādiem nav raksturīgs lasīties sevišķi viegli, un šis noteikti nav izņēmums. Kā jau tas autoram ir raksturīgs, šajā grāmatā ir diezgan daudz māksliniecisku eksperimentu - cik daudz gan man ir gadijies lasīt romānus, kuru lielākā dala ir realizēta lugas formā? Proti, grāmata sastāv no trim nodaļām, katrai no kurām ir gara liriski apceroša ievaddaļa normālā prozas tekstā, un tad pēkšņi sākas daļa, kas tiek atainota kā luga, ar visiem skatuves iekārtojuma aprakstiem un visu lugai raksturīgo formulējumu. Sižets šeit ir aptuveni sekojošs: kāda tumšādaina aukle ir nogalinājusi savā pārraudzībā esošo zīdaini, un tagad viņa gaida, kad viņai tiks izpildīts nāvessods. Tikām viņas advokāts, kas vienlaikus ir nogalinātā bērna mātes onkulis, ved pie vietējā gubernatora savu meitu, lai tā viņam izstāstītu patiesību par to, kālab noziegums noticis. Domas, ka vajadzētu glābt notiesātās sievietes dzīvību, viņam patiesibā nav, bet viņš grib, lai tiktu atklāta patiesība. Un patiesibba izrādās tāda, ka šī jaunā sieviete - Temple Drake (iepriekš sastapta citā Folknera romānā "Sanctuary") - bija gribējusi pamest savu vīru ar noziedzīgu mīļāko, taču viņas melnā kalpone šo mēģinājusi atrunāt, konfrontējusi šo par to, ka viņai ir nospļauties uz saviem bērniem un to atstāšanu, bet tā kā Templa nav likusies ne zinis, pēcāk Nensija (tā sauc kalponi) zīdaini nogalinājusi. Jā, ja kas Nensija ir arī bijusi prostitūta un tagadēja narkomāne. Tikām Templa nav īsti riktīga, jo viņu jau pirms daudziem gadiem (romānā "Sanctuary") nolaupīja vīrs vārdā Popeye un nodeva priekamājā (no kurienes viņai pat prātā nenāca aizbēgt).

Iepriekš biju lasījis divas citas šī autora grāmatas, abas man bija patikušas. Diemžēl ne vienmēr trīs lietas ir labas, un arī šoreiz ar trešo lasīto romānu Jākobs Arjuni lika man vilties. Šī grāmata ir diezgan tipisks krimiķis/trilleris, kuru vada Ajuni populārākais literārais varonis privātdetektīvs Kemals Kayankaya, par kuru, atbilstoši Wikipedia, Arjuni līdz šim uzrakstījis četrus romānus. Grāmatas mezglu veido kāda pazudusi jauna taizemiete, kuru viņas vācu bojfrends izpircis no bordeļa, kurā viņa līdz šim strādāja. Taču taizemietei nebija papīru, lai likumīgi uzturētos Vācijā, tālab šiem nācās samaksāt kaut kādam dokumentu viltotājam, kas tajā vietā, lai iedotu papīrus, nolaupījis pašu sievieti. Nezinot labāku risinājumu šajā situācijā, cietušais vīrietis dodas pie privātdetektīva Kayankaya`s cerībā, ka tas viņam varēs līdzēt. Pamazām atklājas, ka pazudušās sievietes gadījums nemaz nav unikāls, bet gan daļa no lielāka cilvēku apčakarēšanas tīkla, pret kuru laikam jau principiālu iebildumu nav ari policijai, jo kam gan tai vajadzīgi nelegālie imigranti.

Atbilstoši Wikipedia ierakstam šajā stāstu krājumā būtu jābūt septiņiem stāstiem, kamēr manā izdevumā ir tikai četri. Taču izrādījās, ka sākotnējā variantā patiešām grāmata tika izdota ar šiem četriem stāstiem, bet pārējie pievienoti atkārtotos izdevumos. Lai lieki nečakarētos, pieņemšu, ka ar šiem četriem stāstiem pietiek.

Šajā Greima Grīna stāstu krājumā dominē vēstījumi ar visai izteiktu seksuālo tēmu - par jaunlaulātu pāri, kura vīrišķā puse medusmēneša laikā atklāj sevī homoseksualitāti (May we borrow your husband); par pasniedzēju, kurš saviem audzēkņiem stāsta, ka izplatītākais vēža cēlonis ir seksuāli sakari ar argumentu "almost everyone who dies has had sex" ("The root of all evil"); par sievieti, kura atvaļinājumā Jamaikā meklē iespēju ar kādu pārgulēt ("Cheap in August"). Ir te arī stāsti, kuros dominē humors vai horror elementi - par vīrieti, kuram somā lidmašīnā ir miris zīdainis ("Over-night bag"); par vīrieti, kura tēvs gājis bojā, kad viņam Itālijā no balkona virsū uzkritusi cūka ("A shocking accident"), utt. Jāatzīst gan, ka, manuprāt, šis stāstu krājums ir drīzāk neveiksmīgs, nekā veiksmīgs. Salīdzinoš "Twenty-one stories" bija daudz spēcīgāks. Nē, Grīns arī šeit, protams, ir lasāms, arī īsajā formā viņš spēj uzburt kolorītus personāžus, taču viņa mēģinājumi iekļūt Roalda Dāla teritorijā mani līdz galam nepārliecina, un kaut kas šajā stāstu krājumā, manuprāt, nav tieši tā, kā tam būtu jābut.

Šo grāmatu tās autors raksturo kā "mūsdienu brīnumainu stāstu apkopojumu". Tā kā es bibliotēkā pietiekami rūpīgi neapskatīju šo grāmatu, biju gaidījis to, ka tā būs vienkāršs stāstu krājums. Bet izrādījās - grāmata ir dažādu Vācijā klīstošu "urban legends" krājums - tās autors līdzīgi Dainu Tēvam ir apkopojis mutvārdos klīstošus stāstus, Daļā no tiem varbūt ir kāds patiesības grauds, kamēr citi ir pilnīgi atklāts fantāzijas produkts. Patiesību sakot, nekā super interesanta šajā grāmatā nav - veids, kādā šīs "leģendas" tiek pasniegtas, ir diezgan garlaicīgs, un vienīgais, kas grāmatu dara saistošu, ir stāstu beigās atrodamie autora komentāri - kur bieži tiek atklātas citas šīs pašas leģendas variācijas, vai izskaidrots, kādi varētu būt cēloņi šādas leģendas pastāvēšanai. Lieki teikt, ka vispopulārakais stāstu pastāvešanas iemesls ir ksenofobija - bailes no svešā, kuru dēļ klīst visdažādākie šausmu stāsti par to, kas tūristiem var atgadīties ārzemēs, par dīvainiem cittautiešu tikumiem un tā tālāk.

Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.

Es tiešām gribētu saprast, kālab tas ir tā, ka Svešvalodu bibliotēkā no Terija Pretčeta grāmatām ir pieejamas tikai tās, kuras ir primāri paredzētas gados jaunākai auditorijai. Man nav, protams, nekādu iebildumu pret bērnu grāmatām, bet vienlaikus - kur tad paliek pieaugušie? Jā, es zinu, ka tas pats "The Wee Free Men" nav 100% bērnu grāmata, un tomēr - ja man kā vienkāršam lasītājam ir vēlme iepazīt Pretčeta daiļradi kaut cik daudzpusīgi, diez vai labs viņa divu grāmatu komplekts būtu šī un "The Amazing Maurice". Vai ne tā?

Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.

Skolas laikos, kad "Mūžības skartos" vajadzēja lasīt, es no tā, protams, izvairījos. Kālab gan man vajadzētu lasīt obligāto literatūru, un vēl jo vairāk - obligāto dzeju? Taču pastāv kāda metode, kas mani var piespiest ne to vien izdarīt. Un šī metode, protams, saucas - izveido slēpni, kura atrašanai nepieciešams izlasīt "Mūžības skartos". Nē, patiesibā slēpni mēs atradām tāpat - ar Interneta studēšanu un cīnīšanos pa brikšņiem. Bet grāmatu steigā tāpat sarūpējām un izbraucienos ņēmām līdzi - ja nu noderēs. Un tikai jau pēc slēpņa atrašanas pa īstam ķēros pie tās lasīšanas.

Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.

Lai arī Džons Ērvings ir viens no mūsdienu populārākajiem ASV rakstniekiem, man kaut kā sevišķi satuvināties ar viņa daiļradi līdz šim nav izdevies. Iespējams, tas saistīts ar to apstākli, ka viņš ir viens no tiem autoriem, kam patīk rakstīt blāķus - milzīgus un super apjomīgus tekstus, kuriem man gluži vienkārši pietrūkst pacietības. Līdz ar to "Trying to save Piggy Sneed" kā īsstāstu krājums man ir daudz labāk piemērots par šī autora romāniem.

Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.

Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.

Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.

Diez vai var iedomāties ideālākus apstākļus, lai lasītu kādu garlaicīgu austriešu grāmatu, nekā tādus, kad tu atrodies slimnīcā. Iespēju, ko tu vari darīt, nav daudz. Ir paņemts līdzi dators, bet tajā nav nevienas filmas. Ja arī būtu, tu tās tāpat nevarētu skatīties, jo palātā neesi viens. Nav Interneta - tātad filmas iegūt arī nevar (neatkarīgi no tā, ka tās nevar skatīties). Un vienīgā spēle ir "Sims 3". Tu gan pamēģini to palaist, bet jau pēc 10 minūtēm esi nogarlaikojies

Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.

Sabīnes Pētersas romāns "Nimmersatt" ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, kāpēc man nepatīk vācu literatūra. Es, protams, varu izlikties esam politkorekts un neko nevispārināt, bet faktus apmānīt ir grūti - no vāciski lasāmajām grāmatām mani "paķer" labi ja 10%, kamēr visu pārējo tikai piespiešanās ļauj pievarēt. Nedomāju, ka šeit kāda loma ir manai attieksmei pret Vāciju, vāciešiem, Mihaēlu Šūmaheru un tā tālāk, bet tā vienkārši ir, ka vairums vācu autoru grāmatu mani garlaiko. Kas, savukārt, varētu būt netieši saistīts ar manu attieksmi pret latviešu literatūru, kura no vācu literatūras, protams, ir pamatīgi ietekmējusies.

Pastiprināta interese par Latvijas futbolu un tā vēsturi man radās pēc Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēstures izlasīšanas 2008.gada sākumā. Tās iespaidā sākās mana rakstu sērija par Latvijas futbola vēsturi portālā DELFI (un reizēm - arī citur). Toreiz man Rubeņa grāmata noteikti šķita labāka nekā tagad, jo pats zināju mazāk, un līdz ar to grūtāk bija saskatīt tajā iekļuvušās aplamības - sākot ar tādiem "sīkumiem" kā no pirksta izzīstiem pirmskara Latvijas izlases futbolistu dzimšanas datiem, atbilstoši kuriem vairāki futbolisti izlasē spēlēja 12-14 gadu vecumā, un beidzot ar jau principiālākām neprecizitātēm, kā, piemēram, datiem par izlases spēļu dalībniekiem un gūtajiem vārtiem.

Šajā grāmatā apkopoti Grema Grīna stāsti, kas tapuši veselu 25 gadu laikā, un Grīns šeit lasītājam rāda gan savu nopietno, gan nenopietnu pusi, lieliski apliecinot to, cik plašs bija viņa talants.

Gabriela Garsijas Markesa uz šo brīdi pēdējais romāns "Atmiņas par manām skumjajām maukām" ir grāmata, kas droši vien (es tam īsti nesekoju) bišķi furoru sacēla, un Irānā tā pat tika aizliegta. Kas gan nav nekāds super sasniegums musulmaņu valstī, kur tiek aizliegtas ari daudz nevainīgākas lietas nekā grāmata par veci, kas uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu izlemj pārgulēt ar jaunavu. Jā, tu nepārklausījies (neizlasīji nepareizi). Romāna galvenais varonis patiešām ir deviņdesmit gadus vecs, un viņš vēlas savā dzimšanas dienā pārgulēt ar nevainīgu meiteni. Nekad iepriekš viņš šādi darījis nav, bet pircis prostitūtu pakalpojumus gan ir ļoti regulāri. Un pat gadijumā, ja sieviete, ar ko viņš pārgulējis, nav bijusi prostitūta, viņš tāpat vienmēr ir maksājis. Tāds, lūk, cilvēkam princips. Bet te viņam patrāpās jauna meitene, ar kuru viņš patiesībā nemaz nepārguļ, jo viņa ir tā pārgurusi darbā, ka vienkārši ir atrubījusies. Un te notiek šim vecim kaut kas pavisam nepierasts - viņš šajā meitenē iemīlas. Turklāt viņš iemīlas tieši viņas aizmigušajā gformā, jo viņš lieliski saprot, ka nomodā viņiem diez vai varētu būt daudz kas kopīgs. Viņš ir mūžsens intelektuālis, bet viņa - jauna lauku meitene. Un te - mīlestība. Dīvaini, vai ne?

Šo grāmatu Svešvalodu bibliotēkas plauktā patiesībā atrada Liene, kas ari bija paredzēta kā tās lasītāja. Taču visai ātri viņa secināja, ka "Emotionally Weird" nav viņai radita grāmata, un ka labāk būs, ja to izlasīšu es. Kopumā tas būs bijis pareizs lēmums, jo:

Ar šo grāmatu sāku pildīt uzdevumu - 25 grāmatas vācu valodā 1001 dienas projekta laikā. It kā jau lasīšana vāciski man sevišķi grūti neiet, bet vienlaikus visbiežāk problēmas rada tas, ka vācvalodīgā literatūra mani biežāk garlaiko nekā izklaidē. Līdz ar to grāmatas vāciski lasu salīdzinoši maz, kas, savukārt, nozīmē vienu - man vajag sevi papildus motivēt, lai šo valodu uzturētu pie dzīvības.

"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".

Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.

Pirms tagad jau diezgan daudziem gadiem lasīju Kārsona romānu "Shamrock Tea" jeb "Āboliņa tēja" - brīnišķīgu maģiskajam reālismam (tā man vismaz šķiet) piederīgu romānu, kura dēļ vēl ilgstoši pēc tam meklēju iespējas izlasīt vēl kaut ko no šī autora darbiem, bet bez jebkādiem sasniegumiem. Un te pēkšņi, kad atguvu iespēju apmeklēt Svešvalodu bibliotēku, tajā plauktā ieraudzīju vienu šī autora grāmatu. Pirmā reakcija bija: yeee!

Diezgan interesanti sanāca - šo grāmatu lasīju kā nākamo pēc Roalda Dāla "Desmit stāstiem par lidošanu", un izrādījās, ka abi stāsti krājumi viens ar otru ļoti labi saskan. Gluži tāpat kā Dāla gadījumā, šeit mums ir darīšana ar ievērojamu autoru viņa karjeras pirmsākumos, kad viņš vēl tikai veidojas kā rakstnieks un tikai pamazām iegūst saviem vēlākajiem darbiem raksturīgās iezīmes. Turklāt arī tematiski ir daudz līdzību - ne velti šajā grāmatā vairāki stāsti tiek veltīti 2.Pasaules karam, tiesa, no nedaudz cita skatpunkta nekā Dāla gadījumā. Un vismaz daži stāsti diezgan mierīgi būtu varējuši pārvietoties no vienas grāmatas uz otru. Kaut vai Kalvino stāsts par Argentīnas skudru - es pavisam skaidri spēju iztēloties, kā kaut ko tamlīdzīgu būtu uzraksījis Dāls. Tāpat - stāstu "Viens no trijiem vēl ir dzīvs". Tiešām interesanta sakritība, ka paņēmu šīs divas grāmatas bibliotēkā reizē un vēl arī lasīju tās vienu pēc otras. Vai arī tā nav sakritība, jo sakritību nav? Katrā ziņā pieredze ir īpatnēja.

Izrādās, ka savu literāta karjeru Roalds Dāls nesāka vis kā bērnu autors, pasaulē mīleto "Čārlija un Šokolādes fabrikas", "Lieliskā Lapsas kunga" un citu manis nelasītu grāmatu autors. Un no pirmsākumiem viņš nebija arī tas radikālais noveles meistars, kura stāstos allaž sadzīvo komiskais ar biedējošo. Pašos pirmsākumos Dāls rakstīja par karu.

Ne pirmo reizi novēroju, ka man labāk patīk mazāk zināmie Grema Grīna darbi, bet mazāk - viņa starptautiski atzītie šedevri. "The power and the glory" ir iekļauta žurnāla TIME sastādītajā 100 labāko angļvalodīgo romānu sarakstā. Romāna darbība norisinās pag.gadsimta 30.gados Meksikā laikā, kad šajā valstī pie varas bija visai nejauks "revolucionārs" režīms, kas cita starpā aktīvi cīnījās pret katoļu baznīcu, un konkrētajā Meksikas daļā, kur risinās grāmatas notikumi, reliģiskās ceremonijas bija ar likumu aizliegtas un katoļu mācītājiem bija doti divi izvēles varianti - apprecēties un pārstāt būt par mācītāju, vai arī tikt nošautiem.

Izlasīju šo grāmatu līdz pusei, un padevos. Varētu jau, protams, tālāk pa diagonālei izšķirstīt, lai noskaidrotu, kas ar Fordu un Džordžiju notiks tālāk, bet kaut kā negribējās. Kārtējo reizi pārliecinos, ka grāmatas ar daudz lappusēm man parasti nav īsti manā gaumē. Un šoreiz vienkārši man grāmata šķita nejauka un vēl arī garlaicīga. Latviskais tās nosaukuma tulkojums "Zemes blūzs" mani ieintriģēja, tālab uzdāvināju šo grāmatu mammai uz Z-svētkiem. Cik nojaušu, viņai to izlasīt neizdevās, vismaz, kad ņēmu to palasīt, nekādas atsauksmes nesaņēmu, un tagad saprotu, kādēļ. Grāmatas sižets - par zvejnieka sievu, kurai izveidojas sakars ar maluzvejnieku. Brīnišķīgai seksa ainai seko izrēķināšanās ar vīrieša suni no legālo zvejnieku puses (ja ir viena lieta, kas man riebjas jebkādos "mākslas" veidos, tās ir ainas ar vardarbibu pret dzivniekiem), un vīrieša bēgšanu, baidoties par savu dzīvību.

Kad pagājušā gada janvārī izlasīju "Ostendes sapņotāju", biju pamatīgi šokēts, ka veselus četrus gadus biju izticis bez jaunu Šmita grāmatu atklāšanas un izteicu vēlmi, kaut man nākamo viņa grāmatu nebūtu jāgaida atkal tikpat ilgi. Turklāt interesants ir tāds apstāklis, ka ir vesela virkne šī autora darbu, kurus lasījis neesmu, bet neko tur padarīt nevaru, jo pagaidām manas franču valodas zināšanas ir ļoti tālas no tā, lai varētu tajā mēģināt lasīt daiļliteratūru.

Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.

"A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.

No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.

Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.

Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.

Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"

Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.

Pēc "Brighton Rock" izlasīšanas man nebija sevišķas vēlmes uzreiz ķerties pie nākamā Grīna romāna, tomēr beigu beigās tomēr saņēmos un to izlasīju. Un te nu jāatzīst, ka tas noteikti bija tā vērts - šis pagaidām ir ierindojams starp manis iecienītākajiem šī autora veikumiem.

Fēliksa Cielēna atmiņu trešo grāmatu izlasīju jau pasen, bet kaut kā aizmirsu par to uzrakstīt, un tas tā nav labi. Proti - tagad lasu jau ceturto daļu, un ne tik skaidrā atmiņā ir tas, kurā brīdī trešā grāmata sākās un par ko tieši tajā tika stāstīts. Bet loģiski izsecināt var diezgan vienkārši - 3.daļa aptver laika periodu no Latvijas republikas dibināšanas de facto līdz Pirmās Saeimas darbības beigām - proti, kādus 5-6 gadus. Šeit atrodas vieta gan aprakstiem par Satversmes sapulces ievēlēšanu un to, kā notika darbs pie Latvijas republikas pamatakta, par pūliņiem panākt Baltijas valstu starptautisku atzīšanu. Vērts pieminēt, ka rietumvalstis nebūt ar to nesteidzās un ātrāk mūs atzina Padomju Krievija nekā visas lielās "demokrātijas. Tam gan laikam par pamatu bija tas, ka rietumos vēl ilgi cerēja, ka Krievijā komunistus gāzīs citi spēki - vai nu puslīdz normāli demokrāti vai monarhisti, bet nedz vieni, nedz otri pat neapsvēra domu par jauno republiku atzīšanu. Ja kas - tas noteikti bija viens no iemesliem, kālab boļševiki savu varu Krievijā spēja nosargāt - domājams, ka tie paši sarkanie strēlnieki diez vai būtu atbalstījuši tik cītīgi Ļeņintētiņu, ja viņš nebūtu vienīgais no ietekmīgo spēku līderiem, kas vismaz vārdos atzītu tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Lielu cieņu šajā savu memuāru daļā Cielēns izrāda Zigfrīdam Meierovicam, ar kuru viņam gan nebūt nebija tuva politiskā pārliecība, bet bieži bija tuvi mērķi. Tikām daudz kritiskāka ir viņa attieksme pret Ulmani, kur gan, protams, grūti noteikt, vai viņš tā patiešām domāja jau divdesmito gadu sākumā, vai arī par anti-ulmanistu viņš kļuva vēlāk. Kā lai arī nebūtu, vismaz par daļu politisko pretinieku Cielēns izsakās ar cieņu, tāpat viņš slavē arī sev tuvos partijas biedrus, un detalizēti skaidro situāciju ap Raiņa dalību politiskajā dzīvē divdesmito gadu Latvijā.

Nezinu, kā tev, bet man nosaukums "Brighton Rock" pirmām kārtām neliek domāt par šo Greima Grīna romānu, bet gan par:

Pagāja vairāk nekā gads starp dienu, kad Hofštatera eps "GEB" mani sagaidīja pasta nodaļā, līdz dienai, kad aizvēru pēdējo šīs grāmatas lappusi un pateicu skaļu "uff!". Gluži visa gada garumā es šo grāmatu nelasīju, šķiet, sāku to lasīt kaut kad pagājušās vasaras beigās, varbūt rudens sākumā, bet ir neapstrīdami, ka lasīju to ilgi un pamatīgi. Šāda pieeja lasīšanai man gan kopumā nemaz nav raksturīga, taču šī ir viena no tām grāmatām, ar kurām savādāka pieeja nebūtu prātīga. Pavirši un ātri izlasīt kādu viegla satura romānu, ir viena lieta, bet grāmatu ar spēcīgu matemātisku ievirzi - kas pavisam cits.

Redz - sekoju kāda lasītāja ieteikumam un izlasīju arī šo Sorokina grāmatu, par kuras turpinājumu var saukt "Cukura kremli", ne velti šīs grāmatas darbība norisinās tajā pat nākotnes antiutopiskajā monarhistiskajā Krievijā, kur "Kremlis". Kā jau to no Sorokina var gaidīt, arī šajā grāmatā neiztikt bez tādām epizodēm, kuras mana literatūras skolotāja diez vai būtu ar lielu prieku likusi skolēniem lasīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kur viņa saskatītu daiļumu ainā, kad visi opričņiki, iepriekš ierijuši pa speciālai tabletei, ievada viens otram anālajā atverē savus varenos zižļus (kurus ķīnieši īpaši uzlabojuši tā, ka peņa pagarinātājs ir kļuvis par realitāti), veidojot īpatnēju milzu tārpu un bagātinot viens otru ar savu sēklu. Tāpat kādā grāmatas epizodē galvenais varonis piedalās grupveida izvarošanā un diezgan daudz lieto narkotiskas vielas.

Parasti es cenšos izvairīties no apkopojošu grāmatu lasīšanas, uzskatot, ka šādas "kolekcijas" ir pielīdzināmas "greatest hits" kategorijas audio ierakstiem, kurus arīdzan pirms vairākiem gadiem sāku diezgan izteikti boikotēt. Taču vienmēr gadās arī kādi izņēmumi, un šī grāmata ir viens no tiem. Droši vien es tomēr labprātāk būtu izlasījis kādu šīs autores stāstu krājumu, kuram darbus viņa atlasīja pati savas dzīves laikā, bet tā kā manās rokās nonāca tieši šī un nevis kāda cita grāmata, tad tieši to es arī izlasīju.

Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.

Šis ir viens no Makkola Smita romāniem, kas ietilpst viņa "The No. 1 Ladies` Detective Agency" sērijā, taču man par zināmu pārsteigumu, izradījās, ka šī grāmata nemaz nav detektīvromāns. Nezinu, vai tas šajā gadījumā ir pluss vai nē, bet autoram, šķiet, detektīvtēma labākajā gadījumā ir otrā plāna līnija, kamēr centrā ir... grūti pateikt, kas tieši. Faktiski tas ir visai sadzīvisks un naivs romāns, kas stāsta par dzīvi Botsvanā (tāpat kā visi citi šīs sērijas romāni, no kuriem gan nevienu lasījis neesmu) un kura centrā ir sieviete, kas vada detektīvaģentūru un viņas saderinātais - pilsētas labākais automehāniķis. Kaut kas līdzīgs detektīvsižetam te ir - sievieti noalgo viena bagāta sieviete, lai grāmatas varone noskaidrotu, kuri no četriem šīs sievietes potenciālajiem preciniekiem dzenas pēc viņas naudas un kurus viņa interesē kā sieviete. Uzreiz varu pateikt, ka grāmatas gaitā varone līdz galam atbildi uz šo jautājumu neatradīs, bet tas arī nemaz nebūs vajadzīgs. Līdzās lādzīgajam un ļoti naivajam viņas līgavainim (kurš gan nespēj sadūšūties ieplānot konkrētu datumu abu kāzām) grāmatas varoņu vidū ir divi viņa palīgi - topošie mehāniķi, kuri neko no sava aroda nejēdz un kuri nespēj īsti iemīlēt automašīnas, kā to dara viņu priekšnieks, detektīvaģentūras sekretāre, kas pārvācas uz prestižāku pilsētas rajonu, kāda bāreņu nama vadītāja un vēl šādi tādi ļaudis. Neviens no viņiem man, šo grāmatu lasot, nešķita kaut drusciņ reāls un ticams, jo visa grāmata lasās kā tāda viena liela pasaka, ko es diez vai tai ieskaitīšu kā plusu. Nē, es neteiktu, ka tā būtu bijusi katastrofāli slikta, bet tiešām - padumja un ne pārāk saistoša, varbūt kaut ko tādu var lasīt, ja tev ir gadījusies nepieciešamība vairākas stundas dirnēt uz vietas un negribas īsti piepūlēt smadzenes, bet īsti jēgas no šādas lasīšanas nav, ja nu tikai lai bišķi uzturētu pie dzīvības savas angļu valodas zināšanas.

Cielēna memuāru otrā grāmata stāsta par laika posmu no 1905.gada revolūcijas absolūtā sabrukuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai. Pats Cielēns lielāko daļu šī laika pavadīja ārpus Latvijas teritorijas - gan Sanktpēterburgā, gan Rietumos - Londonā, Briselē, Berlīnē, Šveicē, Parīzē, iekškrievijā visur turpinot "fight for the cause". Šajos gados Cielēns aktīvi sāka darboties kā publicists, rakstīja virknei pusnelegālo latviešu preses izdevumu, aktīvi pievērsā meņševikiem, tika sastapis Ļeņinu, tusēja ar visādiem ietekmīgiem ļaudīm, mēģināja atgūt Latvijai sarkanos strēlniekus, novēršot viņus no boļševisma un tā tālāk. Cielēna pozīcijas teju visos jautājumos man šķiet pieņemamas, kas laikam arī ietemē par labu manu attieksmi pret viņa grāmatām - nezinu, vai es tās atzītu par labām, ja būtu, piemēram, nacionālkonservatīvi noskaņots.

Fēlikss Cielēns bija viens no neatkarīgās Latvijas nozīmīgākajiem sociāldemokārtiem, aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, vienīgais tā laika sociāldemokrāts - Latvijas ārlietu ministrs (1926.-28.g.), vēlāk - Latvijas sūtnis Francijā. Pēc 15.maija apvērsuma Ulmanis Cielēnam atņēma Latvijas pavalstniecību (ļoti gudrs gājiens, protams), un Cielēns palika Francijā emigranta statusā. 2.pasaules kara laikā viņš atgriezās Latvijā, darbojās pretošanās kustībā Latvijas Centrālā padome - praktiski vienīgajā organizācijā tā laika Latvijā, kas patiešām tiecās uz Latvijas neatkarības atgūšanu, nevis atbalstīja sarkanos vai brūnos. Kara beigās Cielēns emigrēja uz Zviedriju, kur arī nodzīvoja līdz mūža beigām un kur tapa viņa memuāri "Laikmetu maiņā".

Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.

Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.

"Laiks dzīvot un laiks mirt" ir vienlaikus ļoti tipisks un ļoti netipisks romāns, vairāk gan pirmais. Tipiskas ir romāna tēmas - karš, mīlestība, nāve. Netipisks ir tas, ka karš. par kuru Remarks raksta, nav "viņa" karš, bet gan Otrais pasaules karš. Un te, protams, parādās būtiskā atšķirība - kamēr par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka Remarks rakstīja pats savām acīm, tad Otrā kara atstāstījums nav paša pieredzēts un līdz ar to nav arī tik reālistisks.

Kamēr Liene buras pa jaunāko Dena Brauna romānu, es arī izlēmu uz brīdi atkāpties no nopietnās literatūras un pievērsties tam, ko stingri ņemot varētu saukt par sēnalām. Protams, atradīsies daudz Agatas Kristijas aizstāvju - kā nekā Erkila Puaro un Miss Mārplas radītāja ir teju vai visu laiku lasītākā rakstniece, izpelnījusies augstu godu no karaļnama, tiekot iecelta par Dāmu un ka viņas radītie tēli ir nemirstīgi.

Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.

Nez, kā tas sagadījies, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas visai šaurajā vācu valodā pieejamās literatūras klāstā ir pārstāvēts Kristinas Marjas Baldura meitas romāns "Vēsi savelkas rīts"? Iespējams, pēc Īslandes mērogiem viņa ir ievērojama rakstniece, un tomēr - tā nav tāda literatūra, par kuru tu atradīsi plašas diskusijas Twitterī.

Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:

"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.

Не исключаю, что этот роман Довлатова я уже однажды читал. Или, может быть, собирался прочесть. Ведь точно известно, что моя мама - большая поклонница данного автора и несколько раз как минимум она мне предлагала прочесть что-то из Довлатова. А я - отказывался. Или не отказывался, если честно, даже не помню. Но название "Заповедник" кажется знакомым.

Lai arī Džons Apdaiks skaitās viens no Amerikas 20.gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem rakstniekiem, mani visu laiku neatstāj doma, ka viņa reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Kur vēl redzēts, ka tā tiek godāts autors, kurš četrdesmit gadu garumā regulāri atgriežas pie viena un tā paša sava romāna turpināšanas? Ok, tu man teiksi - Prusts vispār visu dzīvi rakstīja vienu grāmatu. Bet es tev atbildēšu - jā, tieši tā, tā bija viena grāmata, nevis mēģinājumi tikt pie kādiem papildu līdzekļiem, kad citi romāni tos neienesa. Un vēl es tev teikšu - Prusts tāpat nav diez ko lasāms. Tad tu man pieminēsi 20.gadsimta pirmās puses ģimenes sāgas, kaut vai to pašu "Forsaitu teiku", bet arī par tām es nefanoju. Īsi sakot - pilnīgi iespējams, ka Apdaiks vienkārši nav mans autors.

Patiesībā tas ir nedaudz dīvaini, ka es, kas sevi uzskatu par Bulgakova daiļrades cienītāju, līdz šim nebiju izlasījis "Balto gvardi". Protams, manas zināšanās par šī autora darbiem ir daudz citu robu, bet "Baltā gvarde" pilnīgi noteikti līdz šim bija lielākais no tiem. Viens ir tas, ka neesmu lasījis "Batumi" (Staļinu slavinošu logu), bet kas cits - šo pilnīgi noteikti padomju Krievijas literatūrā unikālo darbu.

Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".

Tas pilnīgi noteikti bija pārpratums, ka es bibliotēkā paņēmu šo Georga Kraislera grāmatu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret tās autoru, taču lasīt dzeju pilnīgi noteikti neatbilst maniem principiem un es īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka jau bibliotēkā neatklāju savu kļūdu.

"Paredzētas nāves hronika" ir kārtējā īsformāta Markesa grāmata, ko man sanācis izlasīt. Šajā novelē (tā laikam tā būtu klasificējama) Markess patiešām stāsta par kādu iepriekš paredzētu slepkavību. Situācija it kā ir gaužām banāla - kādā sīkpilsētā notiek vērienīgas kāzas, kāzu nakts beigās jaunais vīrs aizsūta savu sievu atpakaļ pie vecākiem, atklājis, ka viņš viņai nav pirmais. Jaunās sievietes brāļi nogalina vīrieti, ko viņu māsa atzinusi par savas nevainības laupītāju. Tradicionāls dienvidnieku atriebības stāsts, vai ne tā? Nebūt nē, jo darīšana mums šeit ir ar Markesu.

После прочтения "Зоны" я не могу с уверенностью сказать, что мне эта книга понравилась. Одновременно я также не могу сказать противоположное - мне действительно трудно сказать - хорошая эта книга или нет. Без вариантов то, что пишет Довлатов очень живо и непосредственно. Читать его - одно удовольствие. Но с другой стороны содержание этой книги мне что-то не больно уж понравилось. Книга эта, кстати, состоит как бы из двух книг. Одна - это сама "Зона", то есть рассказы того времени, что Довлатов провёл надзирателем в Зоне. Вторая - это комментарии самого Довлатова в виде писем издателю. В очередной раз мне лень проверять - действительно это настоящие письма, которые он писал настоящему издателю, или это всего лишь литературный приём. Но ясно мне одно - письма в основном мне очень понравились, а в то же время рассказы - не очень. Сам Довлатов уверяет, что одна из целей данной книги - это показать, что разницы между зеком и надзирателем нет, что их можно без проблем поменять местами, сохранив ту же сущность. И одновременно он пишет о том, что Зона - это микрокосм всего Союза. Опять же - придраться тут некчему, но это не меняет сути - рассказы эти лишь иногда меня по настоящему могли завлечь, а вот комментарии - совсем другое дело. Вот так и получилось, что книга оставила двоякое впечатление - вроде всё как надо, а вроде - отнюдь нет. Написано, конечно, остроумно и иногда даже жестоко, но не совсем в моём вкусе это произведение искусства. Может быть, мне мешало то, что на самом деле в рассказах Довлатова о Сути зоны не так уж много и сказано, а может быть... даже не знаю почему мне эта книга не слишком понравилась, но это факт.

Судя по Википедии, "Компромисс" - одна из наиболее значимых книг Довлатова. По крайней мере, это единственное его произведение, имеющее свой собственный раздел в энциклопедии. Мне, конечно, трудно судить - так это или нет, так как до сих пор моё знакомство с его творчеством в основном ограничивалось знанием, что такой писатель был.

"Mašeņka", tā varētu teikt, ir grāmata, ar kuru sālās Nabokovs. Pirms tam viņam gan bija izdoti daži dzejas krājumi, bet kā prozaiķis Nabokovs savu popularitāti sāka iekarot tieši ar šo savu "garstāstu" / mini romānu.

Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".

Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.

Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.

Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.

Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.

Lai arī sevi neuzskatu par sevišķu ekspertu Tolkiena daiļradē un nekad neesmu maniakāli centies izlasīt katru viņa izdoto rindiņu, zinot Rīgas Centrālās bibliotēkas diezgan skopo angliskās literatūras klāstu, nebija nekāds brīnums, ka šo grāmatu paņēmu un izlasīju. Grūti jau tas nebija - grāmata ar visu priekšvārdu un komentāriem ir knapi 100 lappuses gara un izlasāma stundas-divu laikā. Cita lieta, ka šīs divas stundas varētu veltīt arī kaut kam jēdzīgākam.

Ko es gaidīju no grāmatas ar nosaukumu "Latviešu seksualitātes vēsture"? Laikam jau - ne pārāk daudz. Šāds varbūt nedaudz provokatīvs nosaukums sevišķu literāro kvalitāti gaidīt nelika, un kopumā jāatzīst, ka pirmais spriedums par šo grāmatu izrādījās diezgan pareizs.

Vienu es nevaru saprast - no kurienes man tik pazīstams šķiet Vladimira Kaminera vārds. Esmu pārliecināts, ka neko no viņa darbiem iepriekš lasījis nebiju, pat ne superslaveno "Russian Disco", bet ir man viņš zināms. Dīvaini, lai neteiktu vairāk.

Kā īstenam letiņam man šis Nabokova romāns pirmām kārtām šķiet ievērojams ar to, ka tajā tiek pieminēta mūsu valsts. Patiesību sakot, tā ir viena no lietām, kas mani vienmēr saista ārzemju autoru grāmatās - ka tiek pieminēta Rīga vai Latvija. Lai gan par lokālpatriotu mani nosaukt būtu grūti, tomēr vienmēr ir interesanti apskatīties uz šejieni svešinieka acīm.

Kā kārtējā "misija" man patlaban ir nopietnāk iepazīt Vladimira Nabokova daiļradi. Līdz šim mana pazīšanās ar šo ievērojamo rakstnieku sastāvēja no "Lužina aizsardzības", kuru nenoskaidrotu iemeslu dēļ lasīju vēl pamatskolas gados un "Lolitas", kuru lasīju jau vidusskolas vecumā. Cik daudz es tolaik no šīm grāmatām sapratu, tas, protams, ir cits jautājums.

Man personīgi Marija fon Trapa un Trapu ģimenes dziedoņi pirmajā brīdī nekādas asociācijas nerada, taču grāmatas nosaukuma latviskais tulkojums - "Mūzikas skaņas" - par kaut ko iedomāties liek gan. Es gan piederu tai nelielajai cilvēku daļai, kas filmu "Mūzikas skaņas" redzējuši nav un par tās saturu neko nezina un vienīgā asociācija ar šo filmu man ir ēdelvaiss, par kuru pat neesmu drošs, ka tas tur jebkādi parādās, vismaz grāmatā no tā nav ne miņas. Bet šoreiz - par grāmatu un nevis par filmu.

Tas pats, kas attiecībā uz iepriekšlasīto Rembo grāmatu - bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka "Sezona ellē" bija salīdzinoši vieglāk uztverama un vismaz nedaudz skaidrāka. Atkal jau - vērtējumam nav nozīmes.

Lai komentētu Rembo, man nepietiek kvalifikācijas. Sausi pateikšu - autoru nesapratu, bet vismaz izlasīju, un tagad zināšu, kas tas ir. Vērtējumam nav nekādas vērtības.

"Tu trakais, kas tev atgadījies, ka esi pasācis Nīči lasīt?" Tā būtu pirmā mana reakcija, ja kāds man pavēstītu, ka es esmu izlasījis slavenāko Frīdriha Nīčes grāmatu.

Redz - esmu izlasījis vēl vienu Haruki Murakami romānu. Un redz - viens no maniem mīļākajiem mūsdienu rakstniekiem joprojām saglabā savu vietu manā sirdī. Un tas mani, protams, tikai priecē.

Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.

"Nopratināšana" ir Nobela prēmijas laurēta Žana Marijas Gustava le Klezio debijas romāns. Kopumā mana attieksme pret "nobeliskajiem" rakstniekiem nav sevišķi pozitīva un viņu grāmatas man visbiežāk šķiet garlaicīgas un samocītas. Man pašam par pārsteigumu šis le Klezio romāns tāds neizrādījās.

Reti gadās, ka kāda grāmata mani aizkustina līdz dvēseles dziļumiem, liek noraust asariņu un emocionāli šķiet tik saistoša, ka es nekad vairs nespēju aizmirst tās saturu. Tāpat diezgan reti gadās pretējais - ka es grāmatu nolieku līdz ar zemi, novērtēju to uz 2-3 ballēm un lamājos, lamājos, lamājos. Ar filmām ir cita lieta - tur man tomēr reizēm gadās noskatīties kādu nereāli jēlu komēdiju, kuras radīto riebuma sajūtu pēc tam ilgi cenšos atgaiņāt.

J.M.Kocē (neesmu drošs, ka viņa uzvārds latviski pierakstāms tieši šādi) kā izrādās ir viens no pasaulē ievērojamākajiem rakstniekiem. Divkāršs Būkera prēmijas ieguvējs, Nobela balvas laureāts un visādi citādi ļoti ievērojams rakstnieks.

Šo grāmatu man iedeva izlasīt mamma, lai es būtu pietiekami sagatavojies, pirms iet uz tās prezentāciju Latvijas krievu kultūras biedrībā. Visticamākais, ka uz prezentāciju neiešu (nav īsti šādi pasākumi manā dabā), bet grāmatu izlasīju, bija interesanti.

Kad Garsija Markess rakstīja "Lapu vētru", viņš bija jaunāks nekā es tagad. Tas, protams, neko neliecina nedz par autoru, nedz par mani, nedz par grāmatas kvalitāti, bet fakts ir tāds, ka šī bija viņa pirmā publicētā grāmata, kas turklāt tapa teju desmit gadus, pirms viņš uzrakstīja nākamo - "Pulkvedim neviens neraksta".

Pat ja tev Toma Stoparda vārds ir zināms, diez vai tev būs gadījies lasīt šo viņa grāmatu. Ne velti tās jaunākā izdevuma priekšvārdā autors apgalvo, ka viņš neesot pazīstams ar nevienu cilvēku, kas to būtu izlasījis. Un nav jau brīnums - Stopards tomēr ir pamatā zināms kā dramaturgs ("Arcadia", "The Invention of Love", "The Real Thing", "Rosencrantz and Guildenstern are dead"), kino scenārists ("Brazil", "Shakespeare in Love" un pat kā režisors (sava paša mirušajiem Rozenkrancam un Gildenšternam). Bet ko mēs zinām par Stopardu kā prozas autoru?

"Notinghilas Napoleons" ir viena no īpatnējākajām antiutopijām, ko man ir nācies lasīt. Čestertons līdz šim man bija pazīstams kā (nebaidos teikt) izcilā "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena" autors, tālab agrāk vai vēlāk man bija vienkārši fiziski nepieciešams izlasīt vēl kādu viņa grāmatu, un šī konkrētā, cik zinu, tiek uzskatīta par vienu no viņa labākajām.

Līdz ar "Life is elsewhere" esmu izlasījis pēdējo līdz šim neiepazīto Milana Kunderas romānu. Kā jau var nojaust, Kunderas darbu vidū šī netiek uzskatīta par svarīgāko grāmatu, un patiesībā es pat īsti nebiju piefiksējis tās eksistenci. Tā ir pēdējā grāmata, ko viņš uzrakstīja vēl Čehoslovākijā, bet nav tā, ka šeit būtu radikāli jūtamas kādas citām šī autora grāmatām neraksturīgas vēsmas. Tipiski kunderiskā manierē romānā tiek attēlots kāda dzejnieka un viņa mātes likteņstāsts, kurā netrūkst gan tradicionālu idejiskas kategorijas jautājumu - puiša saistīšanās ar komunistiem un iekšējs konflikts tādēļ, ka viņa dzeja neatbilst jaunajām komunistiskajām vēsmām, gan Kunderam ļoti raksturīgu seksualitātes noskaņu - ieskaitot mātes sakaru ar gleznotāju un paša puiša seksuālo biklumu, bailes no pašu ķermeņiem un tā tālāk. Kā jau teicu - ļoti tipisks Kunderas romāns, kas tipiski Kunderam ir vienkārši super meistarīgi uzrakstīts, bet uz citu viņa grāmatu fona tomēr nekā diža šajā grāmatā nav. Ir daži arī Kunderam raksturīgi postmoderni knifiņi, spēles ar hronoloģiju un skatpunkta maiņu, bet tas viss, kā jau minēju, nav nekas jauns viņa daiļradē un citviet viņš to pašu ir realizējis labāk.

"Kad ziemas naktī ceļinieks" mani padarīja par Italo Kalvino fanu. Kžištofs no Polijas (kas arī ir šīs grāmatas liels cienītājs) atzinās, ka esot lasījis arī vēl citas Kalvino grāmatas, kas ne tuvu neesot "Ceļinieka" cienīgas. Es tomēr izlēmu pārliecināties pats, un tagad varu teikt - Kžištofam bija pilnīga un galīga taisnība.

Dīvaini, ka tik ilgi nespēju sākt rakstīt par grāmatu, kas man tik ļoti patika. Dižs pārsteigums gan šī grāmata man nebija - divas iepriekš lasītās Madsena grāmatas man jau bija iegalvojušas, ka šis dāņu rakstnieks ir viens no tiem autoriem, kuru katra darba iepazīšana man sagādā ļoti daudz prieka. Žēl tikai, ka iespēju viņa grāmatas lasīt ir gaužām maz. Iespējams, ka "Dienas ar Diāmu" arī būs pēdējā viņa grāmata, kas spēs nonākt manās rokās. Vēl, kā liecina Amazon, divas viņa grāmatas ir izdotas vāciski, bet iespēja par katru no tām atdot vairāk kā 100 dolārus, man nešķiet diži vilinoša. Vienīgā krieviski izdotā grāmata arī Latvijā nav sastopama. Īsi sakot - atliek tikai mācīties dāņu valodu.

Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.

Pirmā izlasītā Unamuno grāmata - romāns "Migla" - mani uzreiz padarīja par šī rakstnieka adeptu, līdz ar to bija tikai loģiski, ka savā lielajā Amazon + Book Depository pasūtījumā iekļāvu arī vienu šī ievērojamā spāņu rakstnieka darbu. "Trīs paraugnoveles" ir tieši tas, par ko liecina grāmatas nosaukums, proti, tās ir trīs noveles, kas kalpo par sava žanra paraugiem. Kā man atklāja Wikipedia, šīs grāmatas nosaukums ir tieša atsauce uz Servantesa tāda paša nosaukuma īsstāstiem. Unamuno tātad dod mums trīs noveles: pirmā ir stāsts par kādu aristokrātisku ģimeni, kurā ir divas meitas, viena no kurām ieskatās puisī - garāmgājējā, kuru tā nolej, laistot sava balkona ziedus, tad šī puisi apprec, dzemdē tam dēl un pēc kāda laika nomirst, taču tad izrādās, ka dēlu šis vīrietis sagādājis arī otrai māsai - turklāt ātrāk, tad šie apprecas un vīrietis nonāk zem otrās māsas tupeles, tāpat kā faktiski ārlaulībā dzimušais dēls sāk dominēt pār savu pusbrāli.

Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".

Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).

Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.

Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."

"Zem sarkanā karoga" ir pēdējais Lao Še romāns, kurš, kā tas ar pēdējiem romāniem gadās diezgan bieži, tā arī palika nepabeigts. Taču kādas konkrētas grāmatas nepabeigtība nekad nav kļuvusi par iemeslu izdevējiem to nepublicēt. Jo zināms, ka mirušu ievērojamu rakstnieku jaunatklāti darbi allaž saceļ pietiekamu ažiotāžu, lai tiem atrastos pircēji. Ar kvalitāti un darbu pabeigtību, protams, iespējami varianti. Reizēm nepabeigts darbs var kļūt par vispārāko klasiku - ņemsim par piemēru kaut vai visus Kafkas romānus. Taču citkārt tā ir vienkārši pusfabrikāta pasniegšana par gatavu ēdienu - un ja kas, tāda tiek praktizēta ne vien literatūras, bet arī mūzikas pasaulē (un arī tur iespējami gan pozitīvie piemēri - kā Harisona "Brainwashed", gan negatīvie - piem., Queen "Made in Heaven").

Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka manas zināšanas Ķīnas kultūrā ir gaužām šauras un tiecas uz nulli. Ne tādā ziņā, ka tās turpinātu samazināties, bet tādā ziņā, ka to ir ļoti maz.

Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.

Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.

Nosaukt anglisko grāmatu klāstu Rīgas Centrālajā bibliotēkā par lielisku būtu patiešām grandiozs pārspīlējums. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka grāmatas angļu valodā tur ir pieejamas ne vien nelielā skaitā, bet arī bēdīgā kvalitātē, un pavisam neliela daļa šo grāmatu ietilpst kādā no mani interesējošajām kategorijām. Eda Makbeina romāns "Ieklausīsimies kurlajā vīrā" noteikti nav viens no retajiem izņēmumiem.

Tas jau vairs nav smieklīgi - man ne pārāk patīk Verbēra grāmatas, bet es esmu izlasījis gandrīz visus viņa veikumus. Turklāt pēc pēdējās "Dievu" grāmatas stingri biju apņēmies pielikt punktu laika veltīšanai šim autoram. Un "Zvaigžņu tauriņu" es patiešām nebiju plānojis lasīt, taču sanāca tā, ka man steidzami vajadzēja paņemt no vecāku grāmatu plaukta kaut ko lasāmu un nelasītu, un izvēle krita tieši uz šo grāmatu. Un tādā veidā es izlasīju nu jau desmito viņa romānu. Vājprāts, vai ne?

Eh, nerakstās man kaut kā šīs grāmatas apraksts. Pašu romānu izlasīju jau pirms trim nedēļām, bet par to uzrakstīt tā arī neesmu saņēmies. Slikti, vai ne? Turklāt vēl ar šo grāmatu man saistās viena muļķīga izgāšanās. Patiesībā gan ne tāda, ka daudzi to varētu būt piefiksēkuši, un tomēr. Kad pirms gadiem pieciem ar Normi kopā veidojām virtuālo grupu Textūra - neeksistējošu Latgales geju ansambli - vienam no tās dalībniekiem kā mīļāko grāmatu norādīju "Angļu pacientu" (ap to laiku pie mums kino izrādīja pēc šīs grāmatas uzņemto filmu). Kur tad izgāšanās? Faktiski - tajā, ka tobrīd es pat nenojautu, ka "Angļu pacients" patiešām ir ievērojams romāns (biju domājis, ka tas ir tikai ticis novelizēts pēc filmas iznākšanas) un pat vēl vairāk - ka šis romāns pat saņēmis Bukera prēmiju.

Nikolo Makjavelli traktāts "Valdnieks" droši vien ir viena no visu laiku ievērojamākajām "pašpalīdzības" grāmatām - tās kategorijas literārajiem veikumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu to lasītājam kļūt bagātam, laimīgam, nepārspējamam seksā un vēl arī interesantam sarunu biedram. Tomēr tajos senajos Renesanses laikos, kad dzīvoja Makjavelli, plašo tautas masu lasītprasme bija zem jebkādas kritikas un līdz ar to viņam nebija iespējas pašam kļūt slavenam un bagātam, tirgojot rokasgrāmatu "Notīri dubļus no savas sejas un pārstāj seksuāli izmantot kazas". Šajā laikā filozofiski literārā mērķauditorija bija gaužām šaura, taču no tās tāpat varēja dabūt pietiekami labu maizes riecienu. Un tālab, lai pieglaimotos Florences valdniekam un saņemtu no viņa kādu treknāku zupas šķīvi, Makjavelli uzrakstīja šo rokasgrāmatu, kas dod labas pārvaldības principa ievērošanas padomus valdniekiem. Protams, es īsti neesmu painteresējies, vai Makjavelli motīvus šīs grāmatas tapšanai esmu uzminējis pareizi, bet tas jau arī nav gluži tik būtiski.

"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.

Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.

Kad bijām Prešovā, jau diezgan savlaicīgi izlēmu, ka man būs nepieciešama kāda grāmata, ko lasīt atceļā uz Rīgu. Izvēle krita uz Salmana Rušdi vienu no jaunākajiem romāniem - "Florences apbūrēja". Aizrauties ar sižeta atstāstījumu es šoreiz neriskētu - pārāk daudz grāmatā ir notikumu, personāžu, darbības vietu un turklāt visticamākais savā stāstījumā es tāpat visu sajaukšu. Lai kaut nedaudz būtu skaidrs, par ko īsti ir šī grāmata, varu pieminēt, ka darbība tajā norisinās ap 1500.gadu vairākās vietās - gan austrumos, gan Florencē, skarot arī Jaunās pasaules tēmu. Vēsture un autora iztēle šajā romānā ir savīti visai cieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka šis būtu tradicionāls "vēsturiskais romāns". Vislielāko līdzību tajā saskatīju ar Umberto Eko "Bodolino", kurā principā bija ļoti līdzīga nostādne, un patiesībā arī sižetos ir gana daudz kopīgu elementu.

Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.

"Henrijs un Kato" ir viens no relatīvi vēlīnajiem Airisas Mērdokas darbiem, ļoti tipisks viņas darbs un vienlaikus - ne sevišķi veiksmīgs. No rakstniecēm-sievietēm Mērdoka droši vien manā gadījumā ir vislabāk iepazītā (ja nekļūdos, šī ir 11. viņas grāmata, ko izlasīju), taču īstas pārliecības par to, ka man viņas darbi patiešām patīk, man tā arī nav. Viņas grāmatu plusi ir acīmredzami - kolorīti personāži, labi savērpta intriga, lieliska valoda (šo grāmatu turklāt vēl arī lasīju angliski, tā ka "lost in translation" nebūs piemērojams) un pat pietiekoši saistoši vides apraksti (kurus joprojām neesmu iemīlējis, arvien būdams gandrīz vai skolnieka prātā). BET

Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.

Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.

"Skābes nams" ir Irvina Velša pirmais stāstu krājums, kas tika izdots pēc viņa neapšaubāmi slavenākā darba - kulta romāna "Trainspotting". Tajā sev visai raksturīgā stilā Velšs pievēršas trim centrālajām savas daiļrades tēmām:

No mūsdienu latviešu literātiem Berelis man noteikti ir viens no labāk zināmajiem un nekas, ka neko daudz no viņa lasījis neesmu. Vēl stipri senos laikos iepazinu viņa stāstu "Bekets ir dzīvs", tad vēl "Latviešu literatūras vēsture" vairākkārt pārlasīta, plus pa reizei lasīts kāds viņa raksts "Karogā". Kā jau minēju - daudz tas nav, bet salīdzinoši ar citiem - pietiekami labi iepazīts rakstnieks. Tālab bija tikai loģiski, ka saņēmos izlasīt viņa pirmo romānu - "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem". Nezinu, kādu vietu latviešu literatūras plauktā Berelis atvēlētu šim savam darbam, bet manā izpratnē tas būtu liekams kaut kur netālu no Marģera Zariņa "Viltotā Fausta" un (varbūt) kādiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Vismaz šis tas no šādas postmodernisma pieejas šajā romānā ir. Un, protams, stipri uzkrītošas vienā no romāna paralēlajām sižeta līnijām ir līdzības ar Faulza "Kolekcionāru". Lai gan - īstenībā man tur gribētos atsaukties uz kaut ko citu, nevis Faulzu, bet nevaru mirklī atcerēties, kas tieši ir tas, ar ko līdzība jūtama. Citādi - romāns ir aizraujošs, lai gan varbūt ne visu laiku vienmērīgā līmenī, pilns ar pašironiju un "inside humoru", taču vienlaikus man tajā kaut kā pietrūkst. Iespējams - Berelis ir pārāk izglītots un zinošs, lai uzrakstītu patiešām izcilu grāmatu - zināšanas par literatūru šādos jautājumos reizēm var kļūt tieši par traucēkli un nevis pluss. Lai gan tas, protams, atkarīgs no situācijas un no izjūtas.

Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.

Nekad un nekādos apstākļos neuzticies vāciešiem! Šādai maksimai būtu vērts sekot, lai izvairītos no tādiem pārpratumiem, kā man sanāca ar šo Murakami romānu. Biju bibliotēkā, ievēroju, ka tur vāciski pieejams man nezināms Murakami romāns ar nosaukumu "Gefaerlich Geliebte" jeb "Bīstamā mīļotā". Domāju - wow! - kurā nez brīdī viņam tāds iznācis, ka neesmu neko par šo grāmatu dzirdējis? Paņēmu šo grāmatu. Jau mājās gribēju noskaidrot, kad tieši šis romāns izdots, un atklājās, ka tas nav nekāds jauns romāns, bet gan jau lasītais "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules", ar kuru patiesībā arī sākās mana pazīšanās ar Murakami, turklāt vēl vācieši kā īsti sliņķi tulkojumu taisījuši no angliskā tulkojuma, nevis no japāniskā oriģināla.

Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.

Lai arī Džonu Ērvingu uzskata par vienu no pēdējo gadu desmitu ievērojamākajiem amerikāņu rakstniekiem, man šis putniņš vēl pavisam nesen bija gluži svešs. Taču kādreiz vajag mēģināt barjeras nojaukt, un tā sanāca, ka beidzot vismaz vienu viņa romānu izlasījis esmu. Piezīmēšu, ka lasīju šo grāmatu pa daļai vāciski, pa daļai krieviski, līdz ar to oriģinālā Ērvingu joprojām iepazinis neesmu. Pirmais, kas man dūrās acīs šī romāna sakarā, ir tā apjoms. Lai arī sevi uzskatu par lielu lasītāju, man visbiežāk nepatīk pārmērīgi gari romāni. Vienīgie izņēmumi attiecās uz man labi zināmiem un man labi patīkošiem rakstniekiem, bet "svešiniekam" parasti ir grūtāk mani pārliecināt, ka šī grāmata patiešām ir laba.

Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.

Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.

Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.

Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.

I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).

Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."

Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.

"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.

Cik atceros, es mēģināju šo Simenona romānu lasīt vienreiz senā pagātnē - kādā septītajā klasē tas varētu būt bijis. Toreiz man par nepatīkamu pārsteigumu kļuva atklāsme, ka šis detektīvromānu autors sarakstījis kaut ko tik garlaicīgu un nedektīvisku. Taču piekrist apmēram 13 gadus veca manis spriedumiem es šobrīd ne vienmēr esmu gatavs, līdz ar to saņēmos un iedevu šai grāmatai otro iespēju.

Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.

Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.

Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.

Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.

Sevišķi liels Apdaika daiļrades pazinējs es neesmu - līdz šim lasīts vienīgi pirmais "Truša" sērijas romāns (neko daudz no tā neatceros, bet bija diezgan labs, tā vismaz atceros) un "Ģertrūde un Klaudijs" (gana labs, bet ne izcils). Īsti nevaru saprast, cik augstu viņa darbu vidū kotējas "Kentaurs", bet ja jau tam gadījās nokļūt manās rokās, nācās vien to izlasīt.

Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.

Šī ir viena no tām grāmatām, kur man noderēs izlasīt Wikipedia aprakstu par grāmatu, lai es varētu vispār saprast, ko tieši esmu izlasījis. Tā patiesībā nav joka lieta - kaut ko tādu lasīt, kad tev nav īsti sajēgas, par ko īsti ir grāmata un ko tev no tās vajadzētu mācīties.

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.

Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.

Šāndora Mārai agrīnā perioda romāns "Dumpinieki" nestāsta gluži par dumpiniekiem šī vārda vistradicionālākajā nozīmē - tā galvenie varoņi neapbruņojas ar mēslu dakšām un bruģakmeņiem un nedodas demolēt Saeimas ēku. Un arī es ar šo ierakstu neaicinu TEVI šādi rīkoties (un neatturu arī, jo es nezinu, kas tu esi un kāda ir tava motivācija mēģināt trāpīt ar kurpi Slaktera sievastēvam). Nē, tie ir visparastākie vidusskolnieki, kuriem gan visā drīzumā draud personīga iepazīšanās ar 1. Pasaules kara fronti (lai gan karš jau strauji tuvojas beigām) un kuri pēdējos mēnešos skolas solā izveidojuši tādu kā apvienību, kuras mērķi ir tik nepraktiski cik vien iespējams un kuras ietvaros viņi pretojas pieaugušo cilvēku pasaulei. Un kādā veidā viņi pretojas? Zogot saviem vecākiem naudu un par to iegādājoties tikai lietas, no kurām viņiem pašiem nav nekāda labuma. Jo pretējā gadījumā viņiem šāds dumpis nebūtu pieņemams. Šie četri puiši - Ābels, Bela, Erno un Tibors - ir ļoti atšķirīgi, un faktiski viņiem nav nekādu kopīgu interešu, un tas arī veido viņu draudzību - tās nepamatotība. Faktiski vienīgais, kas vieno puišus, ir tas, ka viņiem visiem patīk Tibors - pulkveža dēls, kas izceļas ar savu pievilcīgumu un trulumu. Ja tu domā, ka romāns ir homoseksuālisma propaganda (vai antipropaganda, atkarībā no tavas personīgās nostājas), varu tevi nomierināt - tā nebūt nav, un faktiski Ābela (un tieši viņš ir romāna galvenais varonis) jūtas pret Tiboru nav tieši seksuālas, katrā gadījumā to ir visai grūti izskaidrot, bet vienlaikus tas grāmatas kontekstā viss šķiet pilnīgi loģiski. Es neteiktu, ka šī grāmata man lika paraudzīties uz Mārai citām acīm vai ka tā kļuva par sazin kādu atklāsmi un ka neko labāku man nav nācies lasīt. Nē, es esmu lasījis citas viņa grāmatas, kas ir pārākas par šo darbu, bet tas nenozīmē, ka "Dumpinieki" būtu uzreiz zemē metami, un romāna viena no galvenajām priekšrocībām ir tā patiešām lieliskais nobeigums. Es varbūt padomātu, ja man vajadzētu vēlreiz šo grāmatu pasūtīt "Amazonā" (tiesa - tā kā tā bija dāvana manai mātei dzimšanas dienā, arī tagad man nevajadzētu īpaši pārdzīvot).

Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.

Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.

Ja nu tevi patiešām interesē kaut ko vairāk uzzināt par Volfganga Kepena romānu "Das Treibhaus", laikam es tev varu ieteikt vienīgi apskatīties tā aprakstu Wikipedia. Tā kā man šī grāmata nešķita diez ko interesanta un es to lasīju ļoti pavirši, no sekojošā apraksta nekādas jēgas nebūs.

Izlasījis Grema Grīna "Rāmo amerikāni" es beidzot esmu realizējis veselas divas ieceres - pirmkārt, pēc ilgāka laika manis lasītais Grīna darbs ir viens no viņa zināmākajiem, nevis mazāk ievērojamajiem romāniem (tā sagadījās, ka pirms šī no bibliotēkas biju ņēmis virkni viņa grāmatu, kas ar sevišķu atpazīstamību neizcēlās). Otrkārt, līdz ar šo grāmatu Grīns kļuva par pirmo rakstnieku, kura darbus esmu lasījis visās četrās valodās, kurās vispār mēdzu lasīt. Līdz šim vairāki autori bija iepazīti trīs mēlēs (Umberto Eko, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts), taču ceturtā allaž izpalika. Nezinu, vai tas ir gluži sasniegums, bet man patīk fiksēt šādus faktus.

Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.

Pirmā nopietnā problēma, kas man radās, rakstot par šo grāmatu, ir strikais noteikums par darbu piesaistei konkrētai valstij, kādu ieviesu savā lapā jautās pirmsākumos pirms 4-5 gadiem. Kuras valsts literatūrai būtu pieskaitāma Eliasa Kanetti daiļrade? Dzimis viņš bija Bulgārijā, pēc tautības - ebrejs, turklāt pēc izcelsmes - Spānijas ebrejs, uzaudzis Austrijā, tad dzīvojis Šveicē, tad - Vācijā, pēc tam atkal 15 gadus līdz Austrijas anšlusam - Vīnē, no kurienes viņš aizbrauca uz Angliju un nodzīvoja tajā līdz pat apmēram 1970.gadam, taču arvien vairāk laika viņš pavadīja Šveicē, uz kuru kaut kad pārcēlās pavisam un Šveicē viņš arī nomira 1994.gadā. Jā, un 1981.gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, pieskaitot viņu Lielbritānijas literatūrai. Taču rakstīja Kanetti vācu valodā. Īsi sakot, es viņu pieskaitīju Austrijai, lai gan pēc idejas tikpat labi derētu arī Šveice, Vācija, Lielbritānija un pat Bulgārija. Vēl viena piebilde - izrādās viņam visu mūžu bija arī Turcijas pilsonība, līdz ar to Kanetti varētu saukt arī par turku rakstnieku.

Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Pagaidām man nav īsti izdevies saprast vienu - vai Grems Grīns ir uzskatāms par "nopietnu" autoru vai nē, proti, vai viņa grāmatām ir kaut kāda vērtība pašām par sevi vai pamatā viņš strādāja, domājot par iespējām savus darbus ekranizēt un pārdot tālāk? Vai viņš bija tāds rakstnieks, kura darbus ir vērts analizēt skolās (kā tas tika darīts ar viņa stāstu "Dedzinātāji" iekš "Donnie Darko"), vai arī tāds, ko lasīt vilcienā (kaut kas līdzīgs Džonam Grišamam)? Wikipedia par viņu raksta sekojoši: "Greene combined serious literary acclaim with wide popularity." - vispār izskatās, ka atbilde kā parasti meklējama kaut kur pa vidu. Proti, Grīns noteikti nebija viens no literārās revolūcijas pionieriem, viņš neradīja jaunu rakstniecības novirzienu, nelauza stereotipus un līdz ar to - neizpelnījās kritiku un neizpratni. Viņš bija drīzāk īstais cilvēks īstajā vietā, kam bija pietiekami labas literārās dotības un spējas labi pasniegt krimiķim radniecīgu sižetu, tomēr nenolaižoties līdz zemākajiem un lētākajiem detektīvromānu autoru paņēmieniem.

Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.

Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.

Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.

Grems Grīns pats savu debijas romānu "The Man Within" vēlāk raksturoja kā neglābjami romantisku un tādu, ko varbūt nemaz nebūtu vērts bijis izdot (lai gan vienlaikus viņš, protams, atbalstīja romāna atkārtotu izdevumu). Kad es to ņēmu bibliotēkā, es, protams, nenojautu, ka tas ir viens no mazāk ievērojamajiem Grīna romāniem, man pietika ar apziņu, ka grāmata ir pieejama oriģinālvalodā un ka man noteikti nenāktu par ļaunu izlasīt kādu grāmatu angliski, un tās es arī izdarīju.

Kā jau tas bieži gadās ar grāmatām, kuras tiek atzītas par izcilām, Primo Levi "Periodiskā tabula" mani pamatīgi garlaikoja. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vāciskais tulkojums, pelēcīgās ziemas depresija vai kādi citi faktori, bet es šajā grāmatā nesaskatīju to, kas to padarītu par visu laiku labāko zinātnes tēmai veltīto grāmatu. Pati ideja - sadalīt cilvēka (šajā gadījumā - paša Primo Levi) dzīvi dažādiem ķīmiskiem elementiem atbilstošos posmos, varētu būt gana laba. Un tāpat ir skaidrs, ka zināšanas ķīmijā autoram arī bija vairāk nekā pietiekamas, lai šo tēmu pavilktu. Taču problēma man ir tajā, ka mani šī grāmata gluži vienkārši neieinteresēja. Un kā lai es nepūlētos, tās lasīšana man sagādāja piepūli un nevis prieku, bet šādos apstākļos ir grūti būt sajūsmā par kādu mākslas darbu. Vispār sākotnēji es bažījos, ka Levī lielāko grāmatas daļu veltīs savai pieredzei Otrā pasaules kara laikā (kā nekā, tas skaitās viens no viņa jājamzirdziņiem), taču šīs bažas neattaisnojās. Tā vietā atklājās cita problēma - tas, par ko viņš raksta, mani neinteresēja. Nezinu, vai tur vainīga mana vienaldzīgā attieksme pret ķīmiju, nepietiekamas vācu valodas zināšanas (tā it kā nevajadzētu būt) vai vēl kas, taču neapšaubāmi šī grāmata mani pamatīgi nomocīja, neko daudz pretī nedodot.

Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.

Šis bija viens no pirmajiem Kliforda Saimaka romāniem, un laikam arī viens no labākajiem. Tajā Saimaks vienlaikus pieķeras vairākām no populārākajam zinātniskās fantastikas tēmām - ceļojumiem laikā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un cīņai starp cilvēkiem un robotiem. Romāna galvenais varonis Ešers pēc divdesmit gadiem, ko viņš ir pavadījis uz kādas planētas Gulbja zvaigznājā, atgriežas uz Zemes, kur viņam vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par to, ko viņš ir tur iemācījies (dzīvodams ar nemateriālām būtnēm, kas viņam atklājušas daudzas viņā pašā esošas iespējas, kuras cilvēki parasti neapzinās), taču izrādās, ka Ešera grāmata interesē arī trīs dažādas organizācijas, kas savā starpā risina karu laikā. Vieni no tiem ir androīdi (cilvēkveidīgie roboti), kas cīnās par savām tiesībām būt vienlīdzīgiem ar cilvēkiem un kurus Ešers arī par tādiem atzīst, uzskatot, ka visas dzīvas radības ir vienlīdzīgas - būtu tas ASV prezidents vai lentenis ASV prezidentā (lai arī šādu salīdzinājumu neviens šajā grāmatā neizsaka). Vēl Ešeram sanāk arī nodarboties ar ceļošanu laikā pašam, strādāt sava senča labā fermā 19.gadsimtā (pats Ešers nāk no apmēram 8000.gada), vairākas reizes nomirt un atdzīvoties un tā tālāk. Tagad to aprakstot īsos teikumos, rodas sajūta, ka šis romāns būtu haotisks sci/fi klišeju apkopojums, turklāt vēl ar propagandas elementiem, taču patiesībā romāns ir uzbūvēts ļoti pārliecinoši un saistoši, un arī tajā ieliktās idejas nav nedz triviālas, nedz idiotiskas (turklāt jāņem vērā, ka tas tika radīts laikā, kad zinātniskajā fantastikā vēl daudz kas no tagad klišejiskā par tādu nebija kļuvis). Ja kas - autors diezgan labi izvairās no muļķīgu tehnoloģisku detaļu iekļaušanas, kas mūsdienās varētu jau šķist bērnišķīgas, un arī ar, manuprāt, grūtāko problēmu saistībā ar ceļojumiem laikā - laika paradoksiem - viņš galā tiek pietiekami labi. Cilvēkiem, kam patīk zinātniskā fantastika, noteikti rekomendējama grāmata.

Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.

Īsti skaidrs, kāpēc šis Hulio Kortazāra stāsts tika atsevišķas grāmatas veidā izdots vācu "Dienas grāmatas" ekvivalenta ietvaros, man nav. Nē, es neapšaubu, ka Kortazārs bija ievērojams rakstnieks, taču par to, ka viņa ievērojamākais darbs ir tieši šis stāsts, es nepavisam neesmu pārliecināts.

Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.

Hari Kunzru romāns "Mijiedarbība" tika britu presē ļoti atzinīgi novērtēts un pat nosaukts par vienu no labākajiem veikumiem angļu literatūrā 2004.gadā. Tikām es pirms pievērsties grāmatas analīzei, vēlos mazliet pakurnēt par tehniskajām lietām šajā romānā.

Nepatika man šis Viljama Folknera romāns, un man pat negribas par to tagad gari rakstīt. Tā varoņi man nesimpatizēja, tā tēmas mani neuzrunāja un tas kopumā mani nekādi neieinteresēja, tas būtu viss, ko es vēlos pateikt. Te piedalās maniakāls noziedznieks vārdā Papajs (jā, gluži kā jūrnieks), kas ir impotents un tomēr spēj veikt izvarošanu (izmantojot kukurūzas vālīti), samaitāta bagāta meitene Templa, kas kļūst par Papaja upuri, viens labs nelegalā alkohola ražotājs vārdā Gudvins, viens labs jurists vārdā Horass, un vēl šādi tādi citi ļaudis. Ja man būtu noskaņojums, es tagad kaut ko par šo grāmatu uzrakstītu, bet man šāda noskaņojuma nav, un tālab es nerakstīšu. Atvainojos ka tā.

Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.

Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.

Ņemot šo grāmatu bibliotēkā, es nemaz nezināju, ka Salmans Rušdi raksta arī bērnu grāmatas. Ja es to būtu zinājis, droši vien "Harūnu un Stāstu jūru" es izlasījis nebūtu, un tā būtu mana kļūda. Kas raksturo labu bērnu grāmatu? Manuprāt, būtiskākais ir tas, lai to gribētos lasīt arī pieaugušajam. Un šī ir tāda grāmata, ko es lasīju ar lielu prieku un interesi.

Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.

Otrais Džozefa Konrāda romāns, ko es izlasīju, mani pārliecināja par šī autora ģenialitāti tādā pat mērā kā "Lords Džims". Proti - pilnīgi nekādā. Faktiski es ar milzīgām pūlēm sevi piespiedu izlasīt šo 120 lappuses plāno grāmatu līdz galam, nesapratu, kāda ir tās doma un visu tālāko aprakstu droši vien ņemšu un nekaunīgi pārspiedīšu no Wikipedia. Un vēl trakāk - sižeta atstāstījumu vienkārši iegrūdīšu google translate un ļaušu tam palikt tik kroplam, kāds nu tas sanāks.

"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.

Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).

Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.

Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.

"Sarunas Bolzano" ir trešā šī izcilā ungāru rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis, un otrā no trijām, kas mani vienkārši satrieca. Kārtējo reizi Mārai sevi apliecina kā vissmalkāko psihologu, smalko literatūras formu ekspertu, kura darbos katra burta katram izliekumam ir īpaša vērtība un īpašs skaistums.

"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.

Greima Grīna "Trešais cilvēks" ir filmas novelizācija. Vai izdzirdot šādu frāzi tev negribas vemt? Zināms, ka grāmatas, kas atstāsta filmu sižetu, ir viens no viszemākajiem literatūras žanriem. Nedaudz zemāk par komiksiem un nedaudz augstāk par stāstiem žurnālā "Žirafe". Un tomēr šī novelizācija pat iekļauta "1001 grāmatā, ko tev jāizlasa, kamēr neesi nolicis karoti". Kā tā?

Es esmu vienkāršs proletārietis. Dod man zivi, smirdīgu lētu kino un vecu alu! Tas ir viss, kas man nepieciešams apmierinājumam! Jā, un, protams, maukas! Tik prastas un trulas, cik vien iespējams! Nospļauties man uz to Vulfa kundzi un viņas eksistenciālajām pārdomām! Es esmu primitīvs.

Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?

Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.

Ar Džonu Faulzu manas attiecības sākās ar "Kolekcionāru", kas man lika šo rakstnieku sākt cienīt ļoti lielā mērā. Vēl bija "Franču leitnanta draudzene", kas arī bija laba, bet tālāk viņš man vairākkārt lika vilties, un es biju guvis pārliecību, ka Faulzam veiksmīgi darbi mijās ar neveiksmīgākiem, turklāt tieši otrās kategorijas bija vairāk. "Tārps" nevarēja visu apgriezt otrādi - tas nepadarīja "Mantisu" labāku, bet tas man atgrieza ticību, ka manis nelasīto šī rakstnieka darbu vidū varētu atrasties vēl kāds šedevrs.

"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.

"Sava istaba" patiesībā neietilpa manā lasīšanas "A" plānā. Proti, tas nav viens no Virdžīnijas Vulfas darbiem, kas iekļauti 1001 izlasāmās grāmatas sarakstā, jo tas nemaz nav romāns, bet gan ir eseja. Taču no otras puses reizēm ir vērts lasīt arī kaut ko izglītojošu. Es sevi, protams, nenosauktu par lielāko izglītošanās cienītāju visā apvienotajā Latvijvalstī, taču uzzināt kaut ko jaunu, lai ar to pēcāk varētu kaut kur "pazīmēties", tas man var arī patikt. Var arī nepatikt, bet tas ir cits jautājums.

Ar "Burmese Days" es beidzu savu iepazīšanos ar Džordža Orvela ievērojamākajiem darbiem, un jāatzīst, ka šis laikam nav pats labākais nobeiguma punkts. Hronoloģiski tas bija (ja pareizi saprotu) viņa otrais romāns (pēc "Down and Out in Paris and London") un, kā es nojaušu, nebūt ne labākais. Tas centrā ir kāds vīrs vārdā Florijs, kas ir Birmā dienošs angļu tirdzniecības kompānijas pārstāvis. Vēl šeit ir iesaistīta no Eiropas atbraukusi jauna sieviete Elizabete, ar kuru Florijam veidojas gandrīz romāns, bet ne gluži. Nozīmīgi ir divi indieši - labais ārsts doktors Verasvami un sliktais U Po Kyin (nezinu, kā šo vārdu labāk pierakstīt latviski, saukšu viņu turpmāk par sliktuli). Tātad sliktulis vēlas sakompromitēt kukuļus neņemošo doktoru un iekarot sev vēl augstāku pozīciju koloniālās Birmas aprindās. Tikām labakajam doktoram vienīgais glābiņš var nākt no vienīgā puslīdz pieklājīgā pilsētas angļa - Florija, taču Florijam ir viens trūkums - proti, viņš ir stipri vien gļēvs. Romāna gaitā Florijs gan pamazām kļūst drosmīgāks, bet faktiski tas jau ir par vēlu.

Šīs grāmatas latviskajā tulkojumā ir viena nopietna kļūda, proti, nepareizi ir iztulkots autora vārds. Tā nav Nikija Frenča, kas ir šo grāmatu uzrakstījusi, bet gan Nikija Frenčs. Proti, patiesībā tie ir divi autori, no kuriem vienai vārds ir Nikija, bet otram uzvārds - Frenčs (līdzīgi kā latviešiem bija autors Gregrī, kas veidojās no Grēviņa un Grīna, ja nemaldos). Tiesa, sevišķi būtiska šāda detaļa nav, jo patiesībā man ir diezgan nospļauties par to, kas uzrakstīja šo grāmatu.

Ar "Pirmajā lokā" es pabeidzu savu obligātās literatūras apskatu, kas attiecas uz Aleksandra Solžeņicina daiļradi. Pārmaiņas pēc esmu arī hronoloģiski gājis vairāk vai mazāk pareizi - sāku ar viņa pirmo publicēto darbu - "Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē", tad nāca "Vēža korpuss" un visubeidzot - "Pirmajā lokā".

Hmm, nupat ievēroju, ka pēc idejas šo grāmatu varētu tikpat labi pieskaitīt Francijai kā Īrijai, jo oriģinālā Bekets to uzrakstīja franciski un Parīzē tā arī pirmo reizi tika izdota, līdz ar to angliskā versija ir tikai tulkojums (kuru gan veica pats Bekets, un tomēr oriģināls tas nav), tā ka man nevajadzētu sevišķi pārdzīvot, ka "Melouns mirst" lasīju krieviskajā tulkojumā (latviešu valodā, šķiet, līdz šim izdevumus piedzīvojuši vien "Godo gaidot" - Karogā, un "Mērfijs").

"Ziņas no nekurienes" ir viens no ievērojamākajiem deviņpadsmitā gadsimta utopiskajiem romāniem par nākotnes sabiedrību, šajā gadījumā - par tādu kā anarho-sindikālistu komūnu pasauli (kurā lieliski varētu dzīvot Deniss no "Monty Python and the Holy Grail" - atcerējos, ka šausmīgi sen neesmu nevienā rakstā pieminējis Džonu Klīzu). Patiesībā interesanti - deviņpadsmitajā gadsimtā pamatā tika vēl rakstīts utopijas, bet divdesmitajā - gandrīz tikai distopijas. Tādā lūk veidā virzās pasaules progress.

Džuzepes Tomasi di Lampeduzas "Gepards" ir viens ļoti dīvains romāns, tik dīvains, ka es patiešām nespēju to saprast. Ne pašu romānu, tajā nekā satriecoši nesaprotama nav, bet es nespēju saprast praktiski neko ap šo romānu. Proti, kā tas sanāca, ka šis romāns, ko izdeva pēc tā autora nāves (dzīves laikā viņš nebija ne ar ko sevišķi ievērojams), iekaroja ne tikai visas Itālijas, bet pat visas pasaules lasītāju sirdis, tika godalgots, tika ekranizēts un visubeidzot atzīts par vienu no ievērojamākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Man pat savā ziņā radās sajūta - vai es patiešām lasīju ĪSTO "Gepardu", to pašu izcilo grāmatu, par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos? Varbūt es kaut ko sajaucu un kaut kur pastāv vēl viens tā paša autora tā paša nosaukuma romāns, kurš patiešām atbilst visiem tiem slavas vārdiem, kas tam tikuši veltīti.

Gintera Grasa "Skārda bungas", ko lasīju pirms dažiem gadiem, uz mani sevišķu iespaidu neatstāja. Lai arī Grass ir izcils rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk, viņš nav sevišķi saistošs. Turklāt, ja par "Skārda bungām" es varēju aizbildināties ar savu tradicionālo atrunu - šī grāmata ir pārāk gara un līdz ar to tā ir nogurdinoša, tad par "Kaķi un peli" to teikt nevaru - grāmatā ir labi ja simts lappuses un izlasīt to var gana ātri. Bet interesantāk lasīt līdz ar to nekļūst.

Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.

Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.

Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".

Semjuels Bekets ir viens no tiem autoriem, kurus es ļoti cienu, bet kurus iemīlēt man droši vien nav lemts. Un "Mērfijs" ir viens no tipiskākajiem šāda stila romāniem - mani savā ziņā valdzina veids, kā Bekets pasniedz šo stāstu par vīrieti, kas sāk strādāt par kopēju trako namā, taču no otras puses es šo stāstu īsti nespēju lasīt. Bekets ir vienlaikus ļoti asprātīgs un trāpīgs un - pārāk traks manai gaumei. Veids, kā viņš šo sižetu pasniedz, brīžiem ir pagalam grūti uztverams un stipri absurds, turklāt liela romāna daļa nekur neved, iesaistoties citiem personāžiem, kas mēģina atrast Mērfiju (līdzīgi kā sagaidīt Godo) - bez sevišķas jēgas un mērķa, protams. Vēl te piedalās Sīlija - Mērfija mīļākā, kura grib, lai Mērfijs atrod darbu un tad, kad viņš šo darbu ir atradis, viņš Sīliju pamet un pārvācas pilnībā dzīvot trako namā. Bet Sīlija pati pēc profesijas ir prostitūta, kas šādā romānā ļoti labi iederas. Personāži patiesībā jau šeit ir kolorīti un trāpīgām frāzēm Bekets bārstās vai ik uz stūra, bet ir tā, ka tas, kas ir labi desmit lappušu garumā, ne vienmēr ir labi divsimts lappušu garumā, un līdz ar to Mērfijs, trakais pacients Endons, Nīrijs, Vallijs, Kūnihenas jaunkundze un pārējie šie romāna varoņi diezgan ātri man sāk pārvērsties par tādu kā murgu - es jūtos sapinies Beketa tekstā un man nav īsti skaidrs, ko un kāpēc ar to iesākt. Protams, es saprotu, ka viņš bija ļoti labs Džoisa tradīcijas sekotājs (ne velti Bekets savulaik bija piestrādājis par Džoisa privātsekretāru), bet viens nu ir droši - Bekets ir viens no tiem autoriem, uz kuriem labāk ir atsaukties, nekā tos patiešām lasīt, jo pretējā gadījumā tava psihe var piedzīvot neatgriezeniskas pārmaiņas. Patiesībā, ja tava psihe tādas piedzīvos, mani tas sevišķi nesāpinās, bet ja tā izdarīs manējā - tad gan būs pilnīgi cita lieta.

Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.

"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.

"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").

"Āķis 22" ir grāmata, par kuru es brīnos, kā es spēju nodzīvot līdz gandrīz 25 gadu vecumam, to neizlasījis. Šis ir romāns par Otro Pasaules karu, kuru neuzrakstīja Kurts Vonneguts, bet būtu varējis uzrakstīt. Tas nu ir fakts, ka Hellera maniere ir ļoti līdzīga Vonnegūtam, lai arī precīzāk to varētu raksturot kā Vonnegūta un Jaroslava Hašeka krustojumu, jo šis tas šveikisks šajā romānā arī ir acīmredzami jūtams. Starp citu, Hellers tikpat labi varētu būt arī čehu uzvārds (lai arī zinu, ka viņš bija Amerikas ebrejs). Starp citu, no Hellera noteikti ietekmējās arī "M*A*S*H" veidotāji.

Lai arī Džordžu Orvelu mēdz dēvēt par vienu no divdesmitā gadsimta pirmās puses ievērojamākajiem rakstniekiem un gan "1984", gan "Dzīvnieku fermas" spēcīgākie apzīmējumi un frāzes ir iegājušies cilvēku kultūrā un sadzīvē, viņa daiļrade ārpus šiem diviem darbiem atrodas diezgan izteiktā ēnā un tai tiek pievērsta stipri minimāla uzmanība. Ne velti arī šis viņa romāns - "Coming up for air" - latviešu valodā nav līdz šim ticis iztulkots un izdots un patiesībā es pat līdz nesenam laikam nezināju par tāda eksistenci.

Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.

Šis romāns ir turpinājums (nosacīti) "Dirka Džentlija holistiskajai detektīvaģentūrai". Nosacīti tāpēc, ka sižetiski turpinājums te ir diezgan minimāls - kopīgi ir tikai trīs personāži, divi no kuriem ir labākajā gadījumā trešā plāna varoņi, un tāpat arī grāmatas pasaule diezgan lielā mērā atšķiras no tās, kas bija pirmajā, lai arī vienojošā doma "if it can`t be possible done, it must be done impossibly", kas, starp citu, parādās arī Hitchhiker`s Guide sērijā.

"Īpašnieks" ir pirmā daļa Golsvertija triloģijas "Forsaitu teika", kura autoram pēc kāda laika atnesa arī Nobela prēmiju literatūrā. Es īpaši nekaunos, ka līdz savam divdesmit četru gadu vecumam nebiju to pat iesācis lasīt un vēl jo vairāk es nekaunos, ka droši vien pārējās divas daļas vispār nelasīšu (vismaz tuvāko gadu laikā ne). Un kāpēc man vajadzētu par to kaunēties? Šie episkie vēstījumi par kādas ģimenes dzīvi vairāku paaudžu garumā varbūt iepriekšējā gadsimta sākumā bija kaut kas īpašs, bet man kā 21.gadsimta šizoīdajam cilvēkam nav nekādas īpašas intereses uzzināt kaut ko pārlieku informatīvu par Forsaitu dzimtu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Forsaitiem un kaut kas īpatnējs Golsvertija manierē patiešām ir, bet lielos daudzumos, manuprāt, šāds saturs var kļūt par kaut ko līdzvērtīgi garlaicīgu kā "Zaļā zeme" vai Deglava "Rīga". Un man nepatīk kaut kas, kas kļūst līdzīgs "Zaļai zemei" (lai arī jāatzīst, ka ar bezjēdzīgiem un tukšiem dabas aprakstiem kā Upīša gaumē Golsvertijs neaizraujas, bet no otras puses mani, lasot šo romānu, neatstāja sajūta, ka Golsvertijs nav īsti pirmās šķiras rakstnieks un ka faktiski tā ir tikai tāda "elevated" bulvāru literatūra, kura kaut kāda man neskaidra iemesla dēļ pacelta uz podesta, uz kura tai nevajadzētu atrasties). Šis romāns, ko esmu izlasījis (proti - pirmā triloģijas daļa) vēsta par tipu vārdā Soumss Forsaits un viņa sievu Irēnu, kura Soumsu nemīl un vīru tikai piecieš un kura iemīlas Soumsa brālēna meitas Džūnas līgavainī arhitektā Bozinijā, ar kuru tai sākas romāns. Romāna personāži patiesībā ir veidoti diezgan sulīgi un dzīvi (un - atzīšos - labāk nekā tas būtu iespējams lubenē), bet mani viņi neuzrunā. Es nejūtu līdzi Irēnai, man nav vispār nekādas attieksmes pret Džūnu, pret Soumsu un gandrīz visiem Forsaitu klana personāžiem, varbūt vienīgi vecais Džulions ir kaut cik saistošs varonis, bet arī viņš nav gluži īpašs. Golsvortija maniere, aprakstot visus Forsaitu saimes dzīves notikumus, ir ciniska un vispārinoša, skaidrojot, ka lielākā daļa Anglijas vidusšķiras un augstāko aprindu ir visi tādi Forsaiti - kam nauda ir svarīgāka par pārējo, kam ļoti rūp reputācija un kam īpašnieka instinkts ir spēcīgākais no instinktiem jau kopš dzimšanas. Bet problēma ir tajā, ka man tas šķiet diezgan garlaicīgi, un vienīgā daļa romānā, ko lasīju ar patiesu interesi, nemaz nebija daļa romāna, bet interlūde starp šo romānu un otro daļu (ko neplānoju lasīt) - "Kāda Forsaita atvasara", kas stāsta par pēdējiem vecā Džuliona dzīves mēnešiem (starp citu - viņa dēls jaunais Džulions, kas gan it kā ir "oriģinālākais" no Forsaitiem un pat nodarbojas ar glezniecību, ir vēl viens unikāli nesaistoša tēla piemērs). "Atvasara" ir laba un spēcīga, lai arī - varbūt mazliet par traku sentimentāla. Bet kopumā romāns mani nepārliecināja par to, ka tas būtu ievērojams ar kaut ko citu kā vien savu "statusu".

Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst ne mazāk kā pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.

Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.

"Hazāru vārdnīca" ir viena no tām grāmatām, ko es visticamākais nekad nebūtu izlasījis, ja nebūtu atklājis 1001 izlasāmās grāmatas sarakstu. Milorads Pavičs mani gan interesēja jau kādu laiku, bet viena lieta ir doma kādreiz kaut ko no viņa darbiem izlasīt, bet pilnīgi cita ir to patiešām izlasīt. It īpaši ja runa ir par tādu īpatnēju romānu kā "Hazāru vārdnīca".

Duglasu Adamsu es bez mazākajām šaubām sirdī varu nosaukt par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta rakstniekiem. Viņa galvenais un būtiskākais pluss ir Adamsa patiešām fenomenālā fantāzija. Vienlaikus viņa darbi nav tikai humoristiska literatūra - te mums nav darīšana ar P.G.Vudhauzu, bet gan ar rakstnieku, kura darbos humors savijas ar zinātnisko fantastiku (turklāt ar saistošu un vienlaikus pietiekami komplicētu zinātnisko aspektu) un kurus lasot vismaz man nākas smieties gandrīz nepārtraukti. Turklāt Adamsa darbi nav vienkārši skeču krājumi - tie ir vienoti vēstījumi ar kopīgām idejām, reizēm - sarežģītu struktūru un īpatnējo Adamsa stāstītāja manieri.

Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.

Klifords Saimaks ir viens no amerikāņu zinātniskās fantastikas lielākajiem autoriem, bet "Visa dzīvība zaļo" ne tuvu neskaitās viņa ievērojamākais darbs. Toties tas ir vienīgais viņa romāns, kas ticis izdots latviešu valodā.

Frederika Pola un Sirila Kornlata "Kosmosa tirgoņi" ir īsteni vizionārs zinātniskās fantastikas romāns. Nē, tas neapraksta to, ka pasaulē pār visu valdīs Internets un cilvēki spēs sazināties, izmantojot IP telefoniju, bet visi stilīgākie ļaudis lietos "Apple" ražojumus, bet citādi tas ir patiešām ļoti precīzs romāns.

Man patīk laba zinātniskā fantastika, patiešām patīk. Tāda, kura īstenībā ir vairāk nekā vienkārši zinātniskā fantastika, bet Literatūra. Vai arī tāda, kas ir vismaz ļoti aizraujoša lasīšanā. Bet šī nebūs viena no tām. Andrē Nortone, kurai nez kādēļ patika rakstīt zem dažādiem pseidonīmiem, tai skaitā šo romānu viņa parakstīja kā Endrjū Norts. Nezinu, vai ar to viņa mēģināja sevi pasniegt kā riktīgu veci - sci-fi meistaru (jo kā zināms zinātniskā fantastika tomēr diezgan izteikti ir vīriešu lauciņš), vai arī viņai bija vienkārši kaut kādas dīvainas noslieces uz pseidonīmiem, bet viens ir skaidrs, romāns no tā labāks tāpat nekļūst.

Detektīvromānus es lasu diezgan reti, un vēl retāk kādu no tiem izlasījis, esmu stāvā sajūsmā. Protams, Boriss Akuņins nav šāds tāds detektīvu autors, kura visus darbus nav iespējams vienu no otra atšķirt un kuru es pat par literātu nenosauktu. Nē, Akuņins ir īsts rakstnieks un viņa romāni ir īsti romāni, kuros netrūkst postmodernisku gājienu, literāru spēļu un dažādu triku ar lasītāju. Un romāns ar nosaukumu "Nāves mīļākā" nemaz nevarētu man apiet ar līkumu. Es varbūt neesmu tipiskākais pašnāvnieku materiāls (nosaukt mani par dziļi lirisku būtu pagrūti), taču darbi par nāvi man vienmēr ir šķituši pietiekami saistoši un šajā gadījumā es vismaz izjutu, ka šis romāns varētu būt biedējoši romantisks un tādējādi atbilst manai iecienītākajai tējas tasei.

Patiesībā es nemaz nezināju, ka Vudhauzs 1963.gadā vēl ne tikai bija dzīvs, bet arī rakstīja. Lai nu ko Vudhauzam nevarētu pārmest, tad tā būtu pārmērīga ātra atvadīšanās no lasītājiem iemīļotiem varoņiem. Ne velti Džīvss, Bērtijs (tiesa - tolaik ne Vūsters) un pat tante Agata pirmo reizi kādā stāstā parādījās jau 1915.gadā, bet pēdējo - 1974.gadā, kopumā var teikt, ka šie varoņi nodzīvoja pāri par 55 gadiem, kas literāriem personāžiem noteikti nav tas sliktākais sasniegums.

Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.

"Klosterkalns" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana mums skolā tika uzspiesta ar varu (nebaidos no šiem vārdiem) un par kurām nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt. Tas gan laikam vispār ir tiesa attiecībā uz visu obligāto literatūru - pat ja skolēns spētu ģeniāli argumentēt, ka, piemēram, "Lāčplēsis" ir nekam nederīga parodija par "Kalevipoegu", šāds viedoklis netiktu uzklausīts. Un Arnolda Apses "Klosterkalns", kura izdošanā mūsu literatūras skolotājai Ainai Britānei bija lieli nopelni, arī ir viens no šādiem nekritiski vērtējamajiem darbiem.

Mario Vargasa Ljosas romāns «Kapteinis Pantaleons un Sieviešu Labo Pakalpojumu Rota» sākotnēji šķiet diezgan sviestains un garlaicīgs, bet pamazām ielasoties tajā atklājas acīmredzams skaistums. Vai arī ne gluži skaistums, bet vismaz kaut kas tam līdzīgs.

Žana Ešnoza romāns "Es aizeju" stāsta par kādu vīrieti, kas piecdesmit gadu vecumā izlemj atstāt savu sievu (ar kuru gan viņam laikam nekad nav bijušas sevišķi izcilas attiecības, jo šim tipam uzvārdā Ferers ir izteiktas problēmas ar krāna noturēšanu biksēs) un doties uz Ziemeļiem, lai tur atrastu nozaudētu kuģi ar iezemiešu mākslas darbiem. Šeit varētu padomāt, ka "Es aizeju" būtu kaut kas līdzīgs "National Treasure" vai Indianam Džonsam. Taču, protams, šī grāmata ne tuvu nav tik stulba, lai iegrimtu absolūtā piedzīvojumu literatūrā. Lai gan...

Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.

Kurš gan nezina Uldi Rudaku? Diez vai par kādu citu cilvēku mūsdienu Latvijā klīst tik daudz dažādu folkloras stāstu kā par Rudaku, un diez vai pat Kaupera attēls ir rotājis tik daudzus t-kreklus kā Rudaka fotoportrets. Protams, lielos daudzumos stāsti iz sērijas "Rudaka piedzīvojumi ar gāzes plīti", "Rudaka piedzīvojumi ar pazušanu" un tamlīdzīgie var šķist izdomāti vai arī vienkārši apnicīgi, bet nevar noliegt, ka tieši Rudaks droši vien ir Latvijā visspilgtākais "sex, drugs & rock`n`roll" dzīves filozofijas sekotājs.

Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.

Migels de Unamuno, kā izskatās, ir bijis viens no 20.gadsimta sākuma spožākajiem rakstniekiem, lai arī man viņa vārds līdz pat šīs nedēļas sākumam bija gluži svešs, taču izrādās, viņš rakstīja ne vien saistoši, bet absolūti moderni un neapšaubāmi ir pieskaitāms pie modernisma autoriem (lai arī tolaik šis "žanrs" vēl bija stipri vien autiņos). Romānā "Milga" (kuru gan pats autors atkārtoti sauc par romīnu, skaidrojot, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no nepieciešamības sekot romānam izvirzītajiem standartiem) Unamuno apraksta kādu vīrieti, kas iemīlas paputējušas dzimtas sievietē, kas spiesta strādāt par klavieru skolotāju, lai arī faktiski mūzika viņai riebjas. Šis vīrietis tikām ir nedaudz uz augšu pasists bagātnieks, kas dzīvo stipri dīku dzīvi un kura pasaules uztvere ir stipri tāla no realitātes. Taču tikpat tāls no realitātes ir arī viss šis romāns, kurā galvenais varonis vienā brīdī dodas apciemot romāna autoru un apsolās to nogalināt, pārejas starp realitāti un nerealitāti šeit vispār ir absolūti nosacītas un nebūtiskas. Tu bieži smiesies vēderu turēdams, bet brīžiem atzīsi, ka īstenībā Unamuno vienlaikus ir bijis arī domātājs, ne tikai komiķis, katrā ziņā šis darbs patiešām pieder literatūras zelta klasikai, kuras sērijā tas ticis izdots. Es teiktu "thumbs up!", ja nezinātu, ka šo terminu tagad ir patentējuši un kurš katrs vienkāršs cilvēks īkšķus augšā celt nedrīkst. Bet tev šo romānu izlasīt gan iesaku.

Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.

"Mazais cilvēkbērns" ir viens no brāļu Strugacku darbiem, kas ietilpst tā sauktajā Pusdienas sērijā. Kā jau minēju iepriekš, es neko daudz no viņiem lasījis neesmu, un šis darbs ir tikai otrais viņu veikums, ko esmu izlasījis. Sižets te ir tāds, ka nākotnes cilvēki devušies uz kādu planētu, kuru paredzēts padarīt par apdzīvojamu, lai tur izmitinātu kaut kādu cilvēkiem draudzīgu civilizāciju, kuras pašas planēta Saules tuvojošās nāves dēļ ir tuvu savam galam. Taču izrādās, ka uz šīs it kā tukšās planētas tomēr ir dzīvība - divpadsmitgadīga puikas, kas patiesībā pēc izcelšanās ir zemietis veidā. Šis puika ir Mazais (jeb Kosmosa Mauglis, kā viņu dēvē angliskajā romāna nosaukumā), kuru uzaudzinājuši šīs planētas pastāvīgie iemītnieki, kas paši gan romānā nepārādās, bet par kuriem top skaidrs, ka visticamākais viņi nav humanoīdi, bet vai nu mikro vai makro būtnes, proti, izmērā pilnīgi nesalīdzināmi ar cilvēku un viņu tehnoloģijas ir simtiem un tūkstošiem reižu attīstītākas par cilvēkiem pieejamajām.

Nākas atzīties, ka es zinātniskās fantastikas lauciņā par izglītotu cilvēku sevi nosaukt nevaru - kā nekā "Pikniks ceļa malā" ir pirmais brāļu Strugacku darbs, ko esmu izlasījis. Un viens ir skaidrs - tas noteikti nebūs pēdējais, jo šis garstāsts-īsromāns ir neapšaubāmi viens no klasiskākajiem Sci/fi veikumiem, kas savā stilā un formā varētu būt radniecīgs arī Filipa K. Dika fantāzijām, lai arī pastāv būtiskas atšķirības starp Strugacku un Dika romānu konstruēšanas paradumiem.

Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.

Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.

Čingizs Aitmatovs, protams, ir kulta rakstnieks, kas nozīmīgs ne vien bijušās PSRS teritorijā, bet arī ārpus tās. Tomēr man nākas atzīt, ka vismaz pēdējie divi viņa darbi, ko esmu izlasījis, mani pārāk nesaistīja. Savulaik, kad lasīju "Un garāka par mūžu diena ilgst", tas šķita labs, bet jāņem vērā, ka es no šī romāna neko neatceros, līdz ar to paļauties uz manu atmiņu nebūtu tas gudrākais pasākums.

Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.

Alesandro Bariko darbs "Bez asinīm" ir droši vien īsākais romāns, ko man jebkad nācies lasīt. Tas vēsta par divām sastarpēji saistītām epizodēm. Pirmajā - kādas mazas meitenītes klābūtnē (viņai esot paslēptai zem grīdas) tiek nogalināts viņas tēvs un brālis. Otrā - viņa sastopas ar pēdējo dzīvo no trim vīriešiem, kas bija šajā dubultslepkavībā iesaistīti.

Сразу могу признаться, что роман "Праздник отцов" французского писателя Франсуа Нурисье особого впечатления на меня не оставил - так, книжонка нормальная, но не более того. Главный герой романа - некий достаточно известный французский писатель (наверняка, имеющий много общего с самим Нурисье), который отправляется в провинциальный город на востоке Франции на встречу с читателями. Возраст автора - за шестдесят, в Париже у него есть восемнадцатилетний сын по имени Люка и разведенная жена Сабина. А в этом маленьком городе он встречает Николь - свою бывшую возлюбленную, которая теперь там жена видного местного гражданина. В краткой форме сюжет можно описать следующим образом - он едет в этот город, выступает там на мероприятии в центре культуры, участвует на праздничном ужине, отправляется в гостинницу, проводит там ночь и едет обратно в Париж. Конечно, в романе много размышлений героя о его жизне, сыне, о том, может ли дочь Николь быть его ребёнком и так далее, но я тут говорю о сюжете или его отсутствии. В школе это наверное называли бы психологической литературой, книгой на тему "Отцов и детей", хотя на самом деле это просто довольно скучная книга ни о чём. Вероятно, я тут излишне критичен, но Нурисье совсем не удалось убедить меня, что он - стоящий писатель. Ничего, я ему еще дам второй шанс - в книжке, которую я взял в библиотеке есть и еще второй его роман, вероятно, там я найду что-то более занимательное, а то на данный момент Нурисье для меня один из тех писателей, имя которых я скоро после прочтения любой их вещи забываю и позже лишь через свой сайт могу установить, читал ли я какую-нибудь работу этого автора или нет. И я должен заметить, что я автором разочарован в основном потому, что французская литература мне по своей натуре обычно близка и она мне часто преподносила приятные сюрпризы, однако данный роман таким приятным сюрпризов (увы) не стал.

Jau pirms kāda laiciņa bibliotēkas plauktā ievēroju Maikla Mūra "Vecīt, kas notiek ar manu valsti?". Lai arī savā ziņā es esmu mūr-ists, tomēr zināmas bažas par to, cik augstvērtīga lasāmviela varētu būt viņa pārdomas par štatos notiekošo, man bija. Es domāju, ka pat vairums izteiktu Mūra fanu atzīst, ka gluži objektīvs viņa skatījums uz situāciju lielākoties nav un ka viņa tā sauktās dokumentālās filmas tomēr ir vairāk vai mazāk propagandiskas. Tādā ziņā, ka pirms filmas veidošanas Mūrs jau iepriekš zina, ko viņš ar šo filmu pateiks un kāda veida materiālus izmantos. Taču tā diemžēl vispār ir "dokumentālā" politiskā kino tedence, ka uz jebkuru situāciju tas parasti skatās no vienas noteiktas puses, nevis mēģina saprast visu pušu viedokli.

Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.

Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.

Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.

Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.

Albēra Kamī romāns "Mēris" ir viens no tiem literatūras darbiem, kurus pēc idejas vajadzētu būt lasījušam ikvienam, jo tas atbilst klasifikācijai "obligātā literatūra". Kā ir ar obligātās literatūras lasīšanu, protams, mēs zinām visi pietiekami labi. Proti, normāls skolnieks nelasa obligāto literatūru un vēl jo vairāk viņš nelasa obligāto ārzemju literatūru. Vismaz tā bija manā skolā, jo atbilstoši mācību plānam katru gadu ārzemniekiem tika atvēlētas mācību gada beigas, kas parasti nozīmēja to, ka tiem vispār netika veltīta nekāda uzmanība. Nevar taču tērēt laiku uz Kamī, ja ir nepieciešams divus mēnešus runāt par Blaumani (starp citu, pret Rūdi man nav nekādu iebildumu).

Teodora Dreizera romāns "Stoiķis", kuru autors īsti nepaspēja pabeigt paša nāves dēļ (faktiski viņš nebija paspējis uzrakstīt romāna noslēdzošo monologu), ir viens no amerikāņu literatūras romāniem, kurš īpaši populārs bijis tieši mūsu platuma (vai garuma?) grādos - proti, padomju zemēs. Kāpēc tā? Tāpēc ka visā savā "Alku" triloģijā Dreizers pievērsies galvenokārt vienai tēmai - kapitālistiskā imperiālisma atmaskošanai.

Šis Katrīnas Dornas romāns ir kārtējais apliecinājums ļoti savdabīgai tulkojamās svešvalodu literatūras izvēlei Latvijā. Es jau neko nesaku par šo rakstnieci, bet droši vien viņa nav pati spožākā zvaigzne vācu literatūrā. Vismaz vāciskajā Wiki par viņu rakstīts nav, par anglisko nemaz nerunājot. Nē, es nesaku neko sliktu nedz par tulkotājiem, nedz par rakstnieci, tikai brīnos. To taču es drīkstu darīt, vai ne?

"Nogrimusī pasaule" ir pirmais romāns Belarda triloģijā par to, kāda varētu būt postapokalipses pasaule. Ja vēlies iegūt īsu atsauksmi par šo romānu, apskaties komentārus izdevniecības lapā. Informatīvi, ne?

Jau iepriekš esmu paudis savu sajūsmu par to, kādas "alternatīvas" grāmatas reizēm iznāk latviešu tulkojumos, bet jāatzīst, ka padomju laikos tulkotā ārzemju literatūra ar garantiju sit pušu jebko, kas tiek tulkots mūsdienās. Tiesa, šis Luisa Romero romāns, iespējams, savulaik patiešām bija puslīdz populārs - tas pat tika saņēmis prestižo (no finansiālā viedokļa) spāņu "Planeta" prēmiju kā labākais gada spāņu romāns. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās šim romānam būtu augsta vērtība (ja kas - lasīju to krieviskā tulkojumā).

Vispār jau es sevi par Ričarda Baha cienītāju droši vien nenosaukšu - lai gan "Kaija vārdā Džonatans Livingstons", protams, skaitās baigā kulta grāmata, bet es par to nekādā baigākajā sajūsmā nebiju (hmm - dīvaini kāpēc par to nav ieraksta manā lapā? vai tad es to būtu lasījis vēl pirms šīs sadaļas sākuma? ai, vienalga). Jebkurā gadījumā "Ilūzijas jeb stāsts par Mesiju, kurš negribēja būt Mesija" ir ļoti līdzīgs romāns "Kaijai", tikai šoreiz kaijas vietā ir cilvēks vārdā Dons Šimoda, kas galvenajam varonim (Ričardam Baham) māca pārvarēt dzīves iluzioro dabu un kļūt par brīnumbdari. Vai pareizāk sakot viņš viņam māca saprast to, ka eksistē miljardiem pasauļu, kurā katrs cilvēks ir galvenais varonis un kurās viss pārējais ir tikai simulācija (vai tamlīdzīgi) - varbūt arī pats galvenais varonis ir tikai simulācija. Vispār idejiski te var saskatīt paralēles ar Peļevina "Čapajevu un Tukšumu", vienīgi Peļevina rakstības maniere man kaut kā patīk labāk nekā tas ir ar Bahu, viņš šķiet kaut kāds tāds pārāk vienkāršs un atgremots. Idejiski it kā viss būtu ok, bet veids, kā viņš to pasniedz, mani mazliet kaitina sava naivisma dēļ (tas gan nenozīmē, ka es nevaru saskatīt skaistumu arī naivisma mākslā, literatūrā utt., bet Baha naivisms kaut kā mani nesaista). Peļevina izteiksmes līdzekļi neapšaubāmi ir daudz spēcīgāki nekā tie ir Baham, turklāt Baha gadījumā mani kaut kā visu laiku neatstāj sajūta, ka viņa grāmatas ir kaut kāda sektantisma literatūra, bet sektanti man nesimpatizē. Kad vakar viens tāds man piesitās klāt un sāka soļot blakus, pavēstot, ka viņš esot uz Latviju atbraucis reliģijas dēļ, es neko labāku nemācēju atbildēt kā to, ka es principa pēc ar reliģiskajiem nesarunājos. Un tā ir patiesība - nepatīk man cilvēki, kas man uzmācas, vai tie būtu mormoņi vai ielu tirgoņi vai vienkārši "zazivalas".

Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.

Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.

I sometimes wonder - on what basis is it usually chosen what foreign books deserve to be translated and published in Latvian. Everything is perfectly clear with books which come from publishing houses known to present literature for the masses, they choose by looking at bestselling lists and considering whether the book in question is common and simple enough for the average reader to enjoy it. That is the way the books of Dan Brown, Sidney Sheldon and Danielle Steele (I`m pretty sure I`ve misspelled her name, but I don`t care about it anyhow) reach the Latvian reader. Of course, I understand that usually such books get published because there`s much demand for literature of this category, but that doesn`t necessarily mean that I should accept this fact without expressing any rude words about it. For I believe that the more trash you publish, the more you lower the common denominator, the more people will be interested in reading that sort of trash and there`s very little possibility to regain regular readers of cheap Russian detective stories for some more intellectually more valuable literature. Personally I don`t think that a person that reads worthless literature is any more intellectual that a person that doesn`t read anything.

"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.

"Dienas putas" ir viens no trakākajiem romāniem, kādus man ir nācies lasīt. Pilnīgi noteikti. Kaut ko tik traku reti kaut kur gadās redzēt jebkādā mākslas formā, žēl, ka tā francisko ekranizāciju nekur dabūt, šķiet, nav iespējams.

"Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs" ir grāmata par nāvi vai, pareizāk sakot, par to, kāda varētu būt pēcnāves pasaule. Principā jebkurš autors par šo tēmu droši un brīvi rakstīt, jo, kā zināms, patiesību šajā jautājumā noskaidrot ir diezgan pagrūti. Kurts Vonnegūts apgalvotu, ka pēcnāves dzīves nav. Bernards Verbērs teiktu, ka tu tiec nosvērts un vai nu kļūsti par eņģeli vai atgriezies uz grēcīgās zemes. Kristieši teiktu, ka tu vai nu nonāc Dieva valstībā vai pie ragainā puiša. Katrā ziņā teorija, ka pēc nāves cilvēks kļūst par vienu bitu kāda Alabamas lauku pilsētiņas bibliotēkas datora cietā diskā, nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par visām citām.

"Procesu" biju jau lasījis iepriekš, manuprāt, apmēram 2000.gadā, varbūt 2001., bet šī ir viena no tām grāmatām, kuras ir vērts pārlasīt. Kā Lienčai izteicās kāda bijusī klasesbiedrene, tas esot murgs, ne grāmata. Bet pati atzina, ka ko gan viņa - diplomēta skolotāja - var zināt. Es arī gribu piekrist, ka diplomēti skolotāji lielākoties nezina un nesaprot, ne tik cik melns aiz naga. Sveicieni jums, mani dārgie pedagogi!

"Cirka direktora meita" ir romāns, kas man kļuva par patīkamu pārsteigumu un lielu vilšanos vienlaicīgi. Pēc pirmās romāna puses izlasīšanas es biju stāvā sajūsmā - oriģināli, patiešām svaigi un lieliski pārliecinoši. Sižets pietiekami nelineārs, ar dažādiem interesantiem iestarpinājumiem un negaidītiem elementiem. Bet jo tuvāk nāca beigas, jo vairāk es jutu, ka beigas būs paredzamas un "lētas" - tādas, kādas vien var gaidīt. Tā kā detektīvromāns, kurā tu jau pa vidu uzzini, kas ir slepkava un tad tev atliek vien gaidīt, kamēr galvenais varonis nonāks pie tā paša secinājuma, kas tev jau sen kļuvis skaidrs.

Šis ir jau trešais Enkvista romāns, ko esmu izlasījis (pirmie ir "Magnetizētāja trešā ziema" (numurs var nebūt precīzs) un "Grāmata par Blānšu un Mariju), un patlaban izskatās, ka pie skaitļa trīs mana pazīšanās ar šo zviedru rakstnieku arī beigsies. Ja pirmie divi viņa romāni mani spēja pārsteigt, tad trešais galvenokārt vienkārši garlaikoja. Bet garlaicība nav tieši tas, ko es parasti gaidu no grāmatas.

I wonder who`s idea was it to translate this book into Latvia. You see, "In praise of shadows" is an essay in which Tanizaki, one of the most important Japanese writers of the 20th century discusses the differences between Eastern and Western aesthetics. To summarize everything in one sentence: while Japanese (and other orientals) prefer shadow to light, westerners prefer light and as in the modern world it`s the westerners who dictate the rules Japanese are slowly losing their identity and tradition.

"Latvijas futbola vēsturi" es iegādājos divu mērķu vadīts - pirmkārt, lai varētu papildināt Wikipedia rakstus par latviešu futbolu, kas patlaban ir gaužām bēdīgā stāvoklī, un lai pats uzzinātu kaut ko vairāk par lieliskākās sporta spēles vēsturi mūsu valstī. Neteikšu, ka šī grāmata par 100% realizēja manas vajadzības pēc literatūras par Latvijas futbolu, bet daudz vērtīgas informācijas no tās patiešām var smelties.

"Pi dzīvē" visdīvainākais notikums ir tas, kas tajā nemaz nav atstāstīts. Tā reti gadās kādā romānā, bet šis ir viens no tiem gadījumiem. Proti, dīvainākais ir pamats šī stāsta viena no galvenajiem varoņiem vārda izvēlei. Šis vārds ir Ričards Pārkers. Man personīgi tas uzreiz neko neizteica - ir Pīters Pārkers, tas kas zirnekļcilvēks; ir Parker pildspalvas, bet kas ir Ričards Pārkers? Visu uzsāka Edgars Alans Po, kurš reiz deviņpadsmitā gadsimta vidū uzrakstīja šausmu stāstu par to, kā kuģa avārijā cietušie, kas ilgi nomocījušies glābšanas laivā, izlemj apēst vienu no sava vidus, lai varētu izdzīvot pārējie, un velk lozes, kā rezultātā par ēdienu kļūst kuģa puika Ričards Pārkers. Drūms stāsts, vai ne? Bet tas uzreiz iegūst citu dziļumu, kad uzzini, ka apmēram 50 gadus vēlāk (jā - ne ātrāk, bet vēlāk!) tieši šādos apstākļos ložu vilkšanas rezultātā tika apēsts gluži reāls kuģa puika vārdā Ričards Pārkers. Jauka sagadīšanās.

Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.

Pirmajā brīdī, kad šo grāmatu paņēmu bibliotēkā rokās, manī radās šaubas, vai man to vispār vajadzētu ņemt lasīt. Autora vārds kaut kāds ne pārāk simpātisks, nosaukums - iespējams, liecina par banālismu, grāmatas vāks ar tajā attēlo sievietes portretu - nerada pārliecību. Tomēr es šo grāmatu paņēmu. Un tas izrādījās ļoti saprātīgs lēmums.

"Simts vientulības gadus" es pirmo reizi izlasīju, manuprāt, studēdams LU pirmajā kursā - tātad pirms sešiem gadiem. Ceru, ka šo gadu laikā gan mana angļu valoda, gan mans prāta daudzums nav samazinājušies, tā ka pēc idejas šoreiz droši vien romānu uztvēru labāk nekā toreiz.

Uzreiz atzīšos, ka lai izlasītu šo grāmatu līdz galam, man nācās pamatīgi piespiesties. Uzreiz atzīšos, ka Kiplinga angļu valoda man ir bišķi par sarežģītu. Uzreiz atzīšos, ka šis romāns mani diezgan brutāli garlaikoja. Uzreiz atzīšos, ka mani ne pārāk interesē "jaunatnes literatūra. Uzreiz atzīšos, ka mani ne īpaši interesē literatūra par ceļojumiem ar "skolotāju". Uzreiz atzīšos, ka es neesmu gejs.

Interesanti, vai tas, ka man nepatika Hermaņa Banga romāns "Ceļa malā" (angliskais nosaukuma tulkojums īstenībā ir romāna galvenās varones vārds), liecina, ka esmu homofobs (vai vēl ļaunāk - nepārliecināts par savu seksuālo orientāciju)? Iespējams, jo nupat izlasīju, ka Hermanis Bangs bija gejs.

Vispār jau "Zazī un metro" skaitās gandrīz vai izcila grāmata. Pateicoties tai plaša mēroga slavu ieguva tās autors Reimons Keno, pēc tās tapusi filma ar Filipu Nuarē, un tā tālāk. Personīgi es šajā grāmatā neko tik skaistu nesaskatīju.

Godājamais Lū kungs,

"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.

Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.

Kad es paņēmu bibliotēkā lasīt šo Džumpas Lahīri grāmatu, es pat neiedomājos, ka šī ir grāmata, pēc kuras tapusi filma "The Namesake". Droši vien tāpēc, ka šo filmu neesmu redzējis, lai gan no vismaz diviem cilvēkiem (tai skaitā no kritiski noskaņotā Māņa) biju dzirdējis (lasījis), ka tā esot laba. Līdz ar to varu teikt, ka manu grāmatas izvēli un manu iespaidu par to neietekmēja citu cilvēku iespaidu bagāža (nedz sliecoties viņiem piekrist, nedz iebilst).

"Maitasputns" (par anglisko nosaukumu neesmu īsti drošs, franciski tas saucas "L`oiseau des morts" - man tas izskatās pēc nāves putna) ir otrais Andrē Marsela Adameka romāns, ko izlasīju divu dienu laikā. Kā man tas izdevās? Galvenokārt, pateicoties šo romānu īsumam - tie kopā veido mazāk kā 200 lappuses neliela formā lielu burtu grāmatā.

"Atgriešanās ziemas ciemā" ir pirmais Beļģijas ieraksts manā faktoīdā. Pacelsim par to glāzes!

"Smieklīgās mīlestības" bija tikai otrais Kunderas darbs prozā - tas sekoja romānam "Joks", un savā ziņā tas ir unikāls. Unikāls tas ir tādā ziņā, ka tas ir ļoti viegls - tie patiešām ir tikai dīvaini stāsti par mīlestību, ko viņš šeit piedāvā, maz te ir politikas, maz ir dziļāku pārspriedumu. Daži stāsti ir pavisam nenopietni, daži - ne gluži, un tomēr šī patiešām ir viegli uztverama un viegli baudāma proza.

Neatceros, kad pēdējo reizi es jutos tik garlaikots kā lasot Airisas Mērdokas "Nejaušību cilvēku". Airisa Mērdoka taču skaitās viena no top pagājušā gadsimta rakstniecēm, kāpēc tad tik daudzi viņas darbi ir citu viņas darbu atgremojums un kāpēc tikai paretām viņai izdodas mani pārliecināt par viņas patiešām ievērojamajiem talantiem?

Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.

Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).

Vispirms - kārtējais moments, kas mani pārsteidza. Pēc pirmo divu romāna daļu izlasīšanas noskaidroju, ka Hašeks romānu nepabeidza nāves dēļ, uzrakstot tikai četras no iecerētajām sešām daļām. Taču tikai lasot ceturto daļu, atklāju, ka arī to Hašeks līdz galam neuzrakstīja, bet pēc viņa nāves to paveica Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaņeks, un te nu man viena lieta jāatzīst - pēdējās romāna 100 lappuses patiešām ir bišķi savādākas nekā teksts līdz tam. Es gan nojaušu, ka kaut kādi Hašeka melnraksti šim nobeigumam par pamatu kalpoja un tomēr baigi jūtams, ka autors ir cits un ka humors ir tāds bišķi uzspēlēts.

Ja tu pēkšņi domā, ka šo grāmatu lasīju, jo esmu liels kluba "Pulkvedim neviens neraksta" cienītājs, var secināt tikai to, ka tu mani nepavisam nepazīsti un nesaproti (pokemons!). Klubus neapmeklēju nekad, līdz ar to arī "Pulkvedī" bijis neesmu. Skumjš gadījums, bet tiesa.

Tāpat kā nav vēlams sajaukt franču elektroniskā roka grupu "Space" ar angļu indī roka grupu "Space", tāpat kā nav vēlams sajaukt alu ar šņabi, nav vēlams sajaukt Haruki Murakami un Rjū Murakami. Ja tev garšo viens, tas nekādi negarantē, ka tev garšos otrs. Haruki man garšo. Rjū - pagaidām izskatās, ka nē.

Krietnais kareivis Šveiks gandrīz ar garantiju būtu nosaucams par 20.gadsimta slavenāko čehu. Arī Latvijā viņa slava ir pamatīgi liela - ne jau ikvienu čehu latvieši apdzied mūziklos un ne jau ikvienā šādā mūziklā piedalās Renārs Kaupers. Tomēr kaut kā bija sagadījies, ka es, it kā būdams čehu/slovāku kultūras cienītājs un zinātājs, Šveiku lasījis tā arī nebiju. Kaut kāda iemesla dēļ tas man nebija šķitis pietiekami pievilcīgs. Tagad es šo kļūdu laboju.

Es varu tikai priecāties, ka par šo grāmatu pārmērīgi neiefanojos, jo kļūt par Meņa Kumantaresa cienītāju varētu būt vēl komplicētāk nekā fanot par Madsenu, kurš mani ieintriģēja pirms pāris mēnešiem. "Arfas brālības" autors ir tik populārs, ka Latvijas internetā nav pat gandrīz nekādas informācijas par šo romānu (iztrūkst par tradicionālās izdevniecību anotācijas, kuras parasti ir atrodamas pilnīgi visam).

Nevar vienmēr gaidīt, ka uz dullo bibliotēkā paņemta grāmata izrādīsies meistardarbs. Es personīgi gribētu "atklāt" kādu jaunu vārdu literatūrā, kam sekot. Vienmēr ir interesanti iepazīt kādu autoru pietiekami labi, lai varētu par viņa darbiem spriest kaut kādā kontekstā vai kopsakarā. No otras puses, ne mazāk vērtīgi ir atklāt pavisam jaunus apvāršņus. Šis romāns, piemēram, ir pirmais Dienvidāfrikas rakstnieka darbs, kam pievēršos savā faktoīdā, un tas ir pieminēšanas vērts moments.

Kadzuo Išiguro es bez mazākajām šaubām varu atzīt par vienu no mūsdienu literatūras pīlāriem, kura daiļradē perfekti savijies japāņa miers un angļa miers. Katrs viņa romāns ir notikums. Katrs viņa romāns ir unikāls. Tāpat kā Umberto Eko (un tikai kā Umberto Eko) viņš spēj rakstīt visdažādākajos žanros un vienlaikus nezaudēt ne kripatiņu savas identitātes. Turklāt atšķirībā no Eko viņš ir tāds rakstnieks, kura darbi ir paredzēti daudziem un nevis tikai "fanātiķiem".

Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.

Beidzot esmu pieveicis vienu no Verbēra grāmatu cikliem un varu pateikt īsi - tas ir mēsls! Jā, es, kas sākotnēji pret šo rakstnieku izturējos pozitīvi, varu pateikt, ka viņš ir ļoti vājš rakstnieks. Viņa romānos mēdz ieviesties labas idejas, bet pasniegt viņš tās nemāk. Šī pati "Skudru revolūcija" brīžiem gandrīz kļūst par normālu romānu, bet...

Borhess pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīts par vienu no 20-tā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, lai arī viņa darbu nav daudz un tie nav īpaši populāri (tā vismaz, manuprāt, varētu teikt). Šajā stāstu krājumā ir apkopots vairums viņa pazīstamāko stāstu un daļa no tiem ir patiešām savdabīga sirreālisma un zināmā mērā maģiskā reālisma pilni. Daļa to tikām mani kaut kā īpaši neieinteresēja. Vispār viņš tiešām ļoti īpatnējs rakstnieks, kura "doma" man bieži nekļūst skaidra. Labprāt viņš raksta par kaut kādiem vēsturiskiem vai pseidovēsturiskiem notikumiem un tā, ka īsti saprast, ko viņš ar to domājis ir, man nerodas. Savā ziņā varbūt es savos stāstos gribētu viņam līdzināties, kad esmu nopietns, bet tas man, protams, nesanāk. Un vienlaikus viņš man ne tik ļoti patīk. Pretruna? Gluži iespējams. Vispār man gan labāk patiktu, ja viņš būtu mazāk nopietns un smagnējs (pat nieka 150 lappusēs viņš paspēj iekļaut tik daudz traģisma, ka citam vajadzētu veselu "Zaļo zemi" uzrakstīt tā sasniegšanai). Interesantākie stāsti - "Alefs" par kādu vīrieti, kurš raksta šausmīgu dzeju, skatoties Merlina burvju lodē (vai līdzīgā veidojumā). Vēl bija labs stāsts par slepkavību labirintā. Arī krājuma pirmais stāsts par nemirstību un nemirstīgajiem bija atmiņā paliekošs. Bet kopumā es no oficiāli tik izcila rakstnieka biju gaidījis vairāk. Daudz vairāk.

Bohumils Hrabals patiesībā tiek Čehijā uzskatīts par vismaz tāda paša kalibra rakstnieku kā Milans Kundera, un tas jau kaut ko liecina. Pēc viņa "Cieši novērotajiem vilcieniem" tapusi Oskaru saņēmusi filma, bet šis viņa romāns ilgus gadus gaidīja savu iznākšanu, jo Čehoslovākijā (nez kādēļ gan?) Hrabalam publicēties bija aizliegts.

Ivlina Vo "Grēcīgā miesa" ir viens no tiem romāniem, kas ir vienlaikus bezdievīgi nebēdnīgi un pamatīgi smagi, tā galvenais spēks nav varoņu dziļumā vai simpātiskumā lasītājam, viņa mērķis ir tev likt pasmieties un vienlaikus likt tev saprast, ka patiesībā īpaši par ko smieties nav, un ko nu viņš māk (vismaz šajā romānā) - pašās beigās apgāzt visu kājām gaisā un radīt gluži citādu noskaņu kā visā romāna garumā.

Pēdējā laikā tā intensīvāk esmu pievērsies ziemeļvalstu literatūras iepazīšanai, kas man ir nesusi gan patīkamākus mirkļus, gan mazāk patīkamus. Pie pirmajiem būtu pieskaitāms Svens Oge Madsens, kas vispār ir mans pēdējā mēneša iecienītākais rakstnieks (varētu saukt arī ilgāku termiņu). Eisteins Lenns noteikti ietilps otrajā kategorijā. Šis viņa romāns, manuprāt, ir diezgan nekārtīgs. To ir grūti lasīt un grūti uztvert, bet atšķirībā no jau pieminētā Madsena šī sarežģītība rada haotiska rakstījuma sajūtu un nevis veikli savērpta tīkla iespaidu. Līdz ar to šķiet, ka Lennam vienkārši nav izdevies uzrakstīt romānu tā, lai tas būtu interesants. Romānā it kā nav īpaši daudz personāžu - sprinteris (pusmūžā) Bērds, viņa māsa Sofija, viņas vīrs Simmens, Bērda un Simmena draugs Leons - punduris džeza pianists, Linda - Leona kādreizējā mīļākā, kas iepriekš bijusi prostitūta, Ulsens - kādreiz viņš bija Leona priekšnieks mehāniķu darbnīcā, kur tika pārstrādāti zagti autiņi, tad viņš kļuva bagāts un tika ietupināts cietumā. Tagad Sofija ir aizbēgusi no Simmena uz Spāniju, kur sastapusi tipu, ar kuru kādreiz kopā mācījusies un kura vārdu es nespēju atcerēties. Leons ir Alžīrā - savā bērnības zemē, kur viņš mēģina vai nu kaut ko sevī atrast vai arī nē. Bērdam kļūst slikti ar sirdi skrienot. Un vispār viņiem visiem ir garlaicīgi. To varētu nosaukt par tādu kā buržuāzijas valdzinošo šarmu, ja te būtu kāda miņa no kāda šarma vai no kāda valdzinošuma. Faktiski te ir miņa tikai no bezgalīgas miega sajūtas, kas mani personīgi dara traku. Nekas nenotiek, šķiet, ka nekam arī nevajadzētu notikt, bet romāns tikai turpinās un turpinās un man kļūst arvien garlaicīgāk, tik garlaicīgi, ka "atrisinājums" (ja šāds vārds te vispār būtu lietojams) manī izraisa tikai vienu emociju - atvieglojumu, ka beidzot šī grāmata ir galā.

Special notice: the following text will be written in English as I already have written the summary of this novel for the English version of Wikipedia and I`m too lazy to write the same thing once again. The descriptive and evaluative part logically aren`t from Wikipedia but are written entirely for the purposes of my site.

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.

Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.

Vispirms - neliela anotācija:

Patiesībā es brīnos, kas licis "Atēnai" izdod latviešu valodā tieši šo somu romānu. Nav jau tā, ka Anja Snellmane būtu fenomenāli populāra rakstniece (es jau arī neesmu šajā jautājumā eksperts, bet Wikipedia viņai veltī veselas divas rindiņas apraksta). Un tomēr šis romāns ir latviski izdots, un man kā lasītājam ir iespējams iepazīt šo nebūt ne diez ko dzīvespriecīgo stāstu.

Bernards Verbērs ir viens fenomenāls "frukts" - viņam ar pirmo romānu, kas nokļuva manās rokās, izdevās mani savaldzināt un ar visiem vēlākajiem darbiem viņš mani tikai arvien vairāk atvaldzina. Uz šodienu esmu izlasījis kopumā septiņas viņa grāmatas, un katra nākošā mani pārsteidz arvien mazāk, tomēr vismaz kārtības labad droši vien piebeigšu gan "Skudru" triloģiju, gan pēcnāves dzīves pentaloģiju.

Peļevina romāns "Čapajevs un Tukšums" bija viens no pirmajiem viņa darbiem, ko man gadījās lasīt, un noteikti arī viens no viņa labākajiem darbiem (lai arī patiesībā manā uztverē gandrīz visi viņa darbi varētu pretendēt uz saukšanos par labākajiem). Šis romāns tomēr ir īpašs ar to, ka tas vienlaikus ir ļoti dziļš un ļoti sekls.

Kadzuo Išiguro daiļradi es iepazīstu kaut kādā diezgan kreisā kārtībā - bez jelkādas hronoloģijas, taču laikam šajā gadījumā tas nebūtu tik traģiski. Lai arī no otras puses, hronoloģiski lasot, autoru var iepazīt labāk, tā vismaz uzskatu.

Kādas ir tavas domas par cilvēku - orgānu donoru - audzēšanu? Vai tāda būtu vēlama vai nē? Vai klonēt cilvēkus, kas jau kopš bērnības tiek sagatavoti donora karjerai, ir humāni vai nē?

Svens Oge Madsens Dānijā, kā izrādās, ir viens no populārakajiem rakstniekiem. Taču šis romāns pat nav tulkots angliski. Dīvaini, kā tas sagadījies, ka man to izdevās dabūt latviešu valodā.

Diez ko regulāri es zinātnisko fantastiku nelasu, bet reizēm gadās, un šī ir viena no šīm reizēm. Roberts Hainlains tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem amerikāņu zinātņu fantastiem un vismaz vienu lielisku viņa darbu - "Durvis uz vasaru" - arī es iepriekš jau biju lasījis. Plus "Fermeris debesīs" 1951.gadā ieguva Hugo balvu kā labākais Sci-Fi romāns, un Hugo balva - tā tev nav kaka uz kociņa. Var pieminēt, ka citus gadus šo balvu ir dabūjuši Frenks Bredberijs, Aizaks Azimovs, Filips Diks, Frenks Herberts, Rodžers Želaznijs, Klifords Saimaks, Artūrs Klārks un pat J.K.Roulinga par vienu no Harija Potera daļām - īsi sakot, nav tā, ka tā būt neprestiža balva. Kurts Vonnegūts, starp citu tikai trīs reizes ticis nominēts, vinnējis nav ne reizi.

Tā kā pēdējā laikā lielākā daļa ierakstu šajā faktoīdā ir bijuši izteikti negatīvi (vai vismaz salīdzinoši negatīvi), es varētu pārmaiņas pēc kaut ko paslavēt. Diemžēl šis nebūs tas gadījums - Nadīma Aslāma gramata "Zudušo mīlnieku kartes" nebūt neizrādījās tik burvīga, kā es biju cerējis.

Jāatzīst, ka grāmatu ņemšana uz dullo bibliotēkā tomēr ir ļoti riskanta stratēģija. Un te nelīdz pat tādas piesardzīgas metodes kā grāmatas vāciņa novērtēšana, nosaukuma apskatīšana un acs uzmešana uzrakstiem uz aizmugurējā vāka. It īpaši tas attiecas uz pēdējiem, kas vienmēr ir no konteksta izgrābtas suminošas frāzes.

Šis ir viens no četriem Vonnegūta romāniem, kas man ir paša krājumā un turklāt arī viens no vispār pirmajiem viņa darbiem, ko izlasīju. Arī tagad - 8 gadus kopš "pirmās reizes" tas šķiet tikpat svaigs un aktuāls kā iepriekš.

Pārspiežu tekstu no Vikipēdijas, tā kā es pats to tur ierakstīju :)

Lai apliecinātu, ka esmu labs, šai grāmatai pat izveidoju puslīdz normālu ārtiklu Vikipēdijā (lai gan, protams, tur vēl varētu šo to pilnveidot). Kā jau var nojaust, šis ir nākamais romāns Verbēra ciklā par skudrām. Tā darbība norisinās gadu pēc pirmā romāna darbības.

Kādreiz es domāju, ka šis Džeroma stāsts/romāns, nezinu, kā to pareizi definēt, ir oficiāli atzīts par visu laiku smieklīgāko literāro darbu. Patiešām - kāpēc lai tas nebūtu?

"Fokuss Pokuss" (kā šī Vonnegūta romāna nosaukums tulkojas latviešu valodā) ir ļoti tipisks Vonnegūta darbs, tik tipisks, ka tipiskāku grūti iedomāties. Tā varonis ir Jūdžīns Debss-Hartke, kas it kā raksta savas dzīves aprakstu, sēžot cietumā. Kas jau ir citur bijis:

Autostopotāja eposa trešā daļa pastāsta daudz par dzīvi uz Zemes divu miljonu gadu pagātnē, kura stājas priekšā Artūram Dentam un Fordam Prefektam. Pateicoties kļūdai vietas un laika vienotībā viņiem palaimējos nokļūt zemes mūsdienās - divas dienas pirms Vogonu veiktās pasaules likvidācijas, turklāt Česterfīlda dīvāna sabiedrībā un kriketa laukumā.

Pentaloģijas par autostopu Visumā otrā daļa atbild uz vienu no dzīves pamatjautājumiem - kur mēs varētu ieēst pusdienas? Viens no atbilžu variantiem ir Milliways - Restorāns Visuma galā. Tā ir vieta, pēc kuras apmeklējuma nav jāuztraucas par paģirām nākamajā rītā, jo nākamā rīta nebūs. Tā ir vieta, kur vari satikt dīvaiņus no dažādākajiem Visuma nostūriem. Tā ir vieta, kur tu vari apēst dzīvnieku, kas speciāli tiek audzēts tāds, ka tas vēlas tikt apēsts.

Jāatzīst, ka Bernards Verbērs ir gandrīz vai apsēsts skudru fanātiķis. Vismaz kā savādāk lai izskaidro, ka šis autors ne tikai ir uzrakstījis romānu triloģiju par šiem kukaiņiem, bet arī citos savos darbos tiem atvēlējis ļoti lielu lomu?

Pats Vonnegūts "Čempionu brokastis" neuzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Noteikti viņš to uzskatīja par vienu no nekaunīgākajiem saviem darbiem, tas gan. Kur citur tu vēl grāmatā redzēsi Vonnegūta zīmējumu, kas atveido dibena caurumu? Kur vēl citure par katru vīriešu dzimuma personāžu autors atklās viņa peņa garumu un diametru? Kur citur vēl būs paskaidrota atšķirība starp paplestu "beaver" un kokus grauzošu beaver?

Stāsts par to, kā es atguvu savu "Autostopa Visumā rokasgrāmatu", pats būtu spējīgs pārvērsties par romānu. Notikumu tur gan nebija daudz, bet laika gan. Īsā versija bija šāda - es grāmatu aizdevu kādai kolēģei, pēc pusgada nomainīju darbavietu, palūdzu, lai šī bijusī kolēģe šo grāmatu atdod Sīcim, vēl trīs mēnešus vēlāk pajautāju Sīcim, vai viņš var no šīs kolēģes to grāmatu dabūt, uzzināju, ka tā jau vairākus mēnešus atrodas Sīča plauktā, kur es to būtu varējis pat ieraudzīt. Dabūju grāmatu. Aizmirsu to pie N&N. Visubeidzot tā atgriezās pie manis.

Nesaprotu, kā tas atgadījās, ka manā faktoīdā trūkst ieraksta šim Verbēra romānam, tagad šo situāciju ņemos labot.

Viņš bija tikai vienkāršs divpadsmit gadus vecs zēns. Taču viena liktenīga nejaušība pārvērta viņa dzīvi. Tā Rūdijs Volcs kļuva par dubultslepkavu. Līķu Pēteris bija vārds, kurā viņu sauca.

Kurta Vonnegūta romāns "Ietupinātais" pēc paša autora domām uz viņa citu darbu fona būtu vērtējams ar A (amerikāņu sistēmā - 9), kas ir sliktāk nekā "Kaķa šupulis" un "Lopkautuve nr.5" un kas ir vienā līmenī ar "Titāna sirēnām", "Lai Dievs Jūs svētī, Rouzvotera kungs" un "Māti nakti". Tas tā - informācijai.

Savā debijas romānā Haruki Murakami jau ir tas pats Haruki Murakami, kuru vēlāk iemīlējuši miljoni grāmatu lasītāju visapkārt pasaulei.

No tiem Vonnegūta romāniem, kurus lasīju vēl skolas laikā, "Māte nakts" man atmiņā bija palicis kā viens no spožākajiem viņa darbiem. Tagad varu tikai pārliecināties, ka attiecībā uz viņu mana gaume īpaši mainījusies nav un es "Māti nakti" joprojām uzskatu par fenomenālu grāmatu.

Romāns par pinbolu bija viens no pirmajiem Murakami darbiem, ar kuriem es iepazinos, taču kaut kāda iemesla dēļ mūsu iepriekšējā iepazīšanās sanāca sasteigta un nepabeigta, līdz ar to šī lasīšanas reize bija pirmā tāda, kurā sasniedzu romāna beigas.

Lai gan man patīk strīdēties, vienu faktu es neapstrīdēšu - Haruki Murakami ir ģēnijs. Tāpat viņš ir vienīgais japāņu rakstnieks, kuram ir pa īstam izdevies mani aizkustināt. Nav gan arī tā, ka es šausmīgi daudz būtu šīs valsts literatūrā iedziļinājies, bet Murakami manā iedomātajā zelta grāmatu plauktā pelnīti ieņem vienu no centrālajām vietām līdzās Umberto Eko, Milanam Kunderam, Kurtam Vonnegūtam, Frīdriham Dirrenmatam, Maksam Frišam, Ērikam Emanuēlam Šmitam, Viktoram Peļevinam un... laikam tas arī ir viss.

"Atvadu valsis", cik es saprotu, bija pēdējā grāmata, kuru Kundera uzrakstīja pirms aizbraukšanas no Čehoslovākijas, līdz ar to šis darbs iegūst savu simbolismu.

"Trusīši un žņaudzējčūskas" bija viens no pirmajiem ne-bērniem domātajiem literārajiem darbiem, ar kuriem mani iepazīstināja mani vecāki. Mājās tas bija pieejams kaut kādā samizdata stila formātā - ja pareizi atceros, tā bija kaut kāda ļoti aizdomīgas kvalitātes kopija, kuras lapas nebija sastiķētas kopā. Varbūt, ka tā bija kopija no kaut kāda literatūras almanaha, kādi padomju laikos bija ļoti izplatīti, bet šajā situācijā tas nav svarīgi. Tāpat nav svarīgi tas, ka pārvērstu par teātra iestudējumu tajos pašos sen-senajos laikos to skatījos neatkarīgajā teātrī "Kabata" (ja atmiņa neviļ, žņaudzējčūskas tur bija zeķbiksēs tērptas sievieties).

Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).

Patiesībā šī grāmata nav gluži par smiekliem, par aizmirstību gan. Viss sākas ar gluži ikdienišķu epizodi - kad Čehoslovākija iekāpa komunisma upē (vai peļķē), tās vadītājs teica runu no tribīnes, bet bija auksts un kāds partijas biedrs šim aizdeva savu cepuri. Tapa klasiska propogandas fotogrāfija ar šo tribīni. Vēlāk biedrs tika apsūdzēts noziegumos un pakārts, bet no fotogrāfijas izdzēsts, pāri palika tikai viņa cepure līdera galvā.

Nevaru īsti saprast, vai pagājušoreiz, kad lasīju šo Sartra romānu, biju ticis līdz galam vai nebiju. Droši vien biju, lai gan drošs par to nebūtu.

Šo Murakami stāstu krājumu aizņēmos no N.R., kurš ir kļuvis par, iespējams, lielāku šī japāņu autora cienītāju nekā es jebkad esmu bijis (un te varu pat justies "kruts" - kā nekā "Aitas medīšanas piedzīvojumus" viņam uzdāvinājām mēs ar Lienču).

Šo veidojumu savā kompī es ielādēju pirms dažiem gadiem, bet nekādi nevarēju saņemties to izlasīt. Vispār es jau neesmu nekāds dižais e-grāmatu cienītājs, drīzāk otrādi.

Kurtu Vonnegūtu es "iemīlēju" kaut kad ģimnāzijas laikos - precīzi vairs neatceros, vai tas bija 11. vai 12. klasē. Taču zinu, ka tas sākās ar "Kaķa šūpuļa" izlasīšanu un ka pēc tam mana lielākā interese bija dabūt savā īpašumā "Lopkautuvi Nr.5". Un liels bija mans pārsteigums, kad es atklāju, ka šī grāmata angliskajā oriģinālā ir atrodama manā grāmatu plauktā. Es to, protams, izlasīju un biju sajūsmā. Un, kad man skolā vajadzēja rakstīt referātu par kādu 20.gadsimta ārzemju literatūras darbu, mana izvēle krita tieši uz šo Vonnegūta romānu. Šo referātu, kas gan, protams, nav nekāda grāmatas kritika vai kas tamlīdzīgs, bet skolnieka "pārdomas", es šeit arī zemāk iekopēšu.

Ja tu esi no tiem cilvēkiem, kas seko manam faktoīdam kopš tā pirmsākumiem, tu varētu būt ievērojis vairākas lietas:

Dīvaini, ka "Kuņas dēls" man tolaik, kad to lasīju pirmoreiz, likās laba grāmata. Ne jau dīvaini tādā ziņā, ka tā nebūtu, bet dīvaini - kāpēc tā. Tagad pārlasot šo romānu, saprotu, ka tolaik daudz ko nebiju sapratis un ka izņemot autoram raksturīgo nekaunību neko vispār nebiju uztvēris.

Kad es izdzirdēju, ka iznākusi jauna Vonnegūta grāmata, mana pirmā reakcija bija: wov! Kad uzzināju, ka tas ir eseju krājums, nevis romāns, mazliet sadrūmu. Romāns un esejas tomēr nav gluži viens un tas. Tomēr tas nemainīja faktu, ka gribēju uzzināt, ko tad vecais labais Kurts bija gribējis pateikt pasaulei neilgi pirms nāves.

Uzreiz šeit vajadzētu pāris piebildes. Pirmkārt, pēc maniem kritērijiem "Gals un sākums" būtu jāsauc par Krievijas un nevis Latvijas literāro darbu, jo, kā zināms, 1912.gadā Latvija kā valsts vēl neeksistēja. Tāpat alternatīvi es varētu pieskaitīt to Šveices literatūrai, jo, kā nekā, tajā laikā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē. Tomēr reāli ņemot, ir skaidrs, ka neviens krievs neuzskatīs šo darbu par savas tautas kultūras mantojuma daļa (un šveicietis - tāpat), galvenokārt tāpēc, ka viņš vienkārši par tāda eksistenci nezinās. Salīdzinājumam padomju laika latviešu filmas var uzskatīt par padomju produktu, jo tās vismaz kaut kādā mērā bija paredzētas plašākajam tirgum, kamēr "Gals un sākums" 100% ir latviešu tautai adresēts darbs.

Jāņa Einfelda Cūku grāmata manā plauktā mitinās nu savus gadus 8-9 noteikti un esmu arī iepriekš to lasījis, tomēr vienmēr ir interesanti novērtēt, kā ir mainījusies mana attieksme pret to vai citu mākslas darbu.

"Generation P" manā uztverē neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem Peļevina darbiem, un, tā kā es šo krievu rakstnieku vērtēju patiešām augstu, tad tas ir nopietns atzinums. Protams, kad es to lasīju iepriekšējo reizi, daudz kas no tur aprakstītā man nebija īsti skaidrs - tomēr es biju vēl pavisam zaļš vidusskolnieks ar diezgan šauru zināšanu loku. Tāpēc arī saņēmos šo grāmatu pārlasīt (vispār, kā var novērot, pēdējā laikā nodarbojos nevis ar jaunu grāmatu lasīšanu, bet veco pārlasīšanu, tāda nostādne izveidojusies).

Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.

Lasot šo Viktora Jerofejeva memuārisko grāmatu, es saskāros ar tipisku problēmu, kas mani mēdz piemeklēt dažādu rakstnieku sakarā - es parasti lasu tikai tādu cilvēku memuārus, kuru faktiskos darbus es nemaz nepazīstu. Un šis ir vistipiskākais gadījums. Maksimums, ko es varētu teikt par Viktoru Jerofejevu, ir tas, ka viņa vārdu es kaut kur esmu dzirdējis.

Tā kā mani apraksti lielākoties sastāv no manas dzīves atstāstījuma, būtu grēks nepieminēt, no kurienes es pazīstu Rodžeru Žeļazniju (kā autoru). Patiesībā nekā daudz, ko stāstīt, nav - kaut kad vēl skolas laikos es iepazinos ar tā saukto "Moškova bibliotēku" - lielāko Krievijas interneta bibliotēku, kur vismaz tolaik pilnībā tika ignorēts tāds jēdziens kā autortiesības. Un šajā bibliotēkā bija tops ar vislabāk novērtētajām grāmatām. Un šajā topā 10niekā bija vairāki Žeļaznija darbi.

Ar šo grāmatu man saistās divi stāsti. Viens - komisks. Otrs - pilnīgi nekāds.

Kā var atklāt interneta plašumos, Sergejs Minajevs ir kļuvis par šīs sezonas krievu literatūras grāvēju un viņa debijas romāns "Духless" (lasīt - bezgarīgais) ir atzīts par kaut ko gandrīz vai iepriekš nepieredzētu.

Šī Marka Tvena grāmata aizsāk kārtējo projektu (šoreiz gan diezgan īslaicīgu) manā dzīvē - pievēršanos grāmatām, kuras esmu jau lasījis, bet par kurām labprāt uzzinātu savu tagadējo viedokli.

(valoda: angļu). Izlasījis "Ulisu", pieņēmu, ka "Mākslinieka portrets jaunībā" man tagad problēmas neradīs. Zināmas bažas gan radīja apziņa, ka šo grāmatu iepriekš jau biju lasījis (lai gan neesmu pārliecināts, ka biju to arī izlasījis). Savā otrajā pazīstamākajā darbā Džoiss vēl nebija tik pilnīgi un galīgi sajucis prātā, kā tas viņam atgadījās nieka dažus gadus vēlāk, līdz ar to šo konkrēto grāmatu ir pat iespējams lasīt. Tomēr tai ir arī viens trūkums - ja "Uliss", par spīti saviem daudzajiem trūkumiem, tomēr ir unikāls literatūras darbs, tad "Mākslienieka portrets jaunībā" ir tikai viens no daudzajiem romāniem, kurā attēlota bērna pieaugšana un vecāku ideju noliegšana. Šeit tiek stāstīts par Stīvenu Dedālu, kas mācās internāta tipa baznīcas skolā un kas pēc skolas pabeigšanas izbeidz arī savas tuvās attiecības ar Dievu, atzīdams, ka nespēj to vairs ilgāk mīlēt. Tas būtu īsais ieskats šajā romānā. Nekas īpaši cits tur arī nenotiek, vismaz ne tāds, ko būtu vērts pieminēt.

Es nezinu, kāpēc tas tā man ir raksturīgs, bet parasti pirms sākt lasīt grāmatu, es nemēdzu apskatīties, ko no šī darba varētu gaidīt. Iespējams, ja šāda ieraduma man nebūtu, daži zemas kvalitātes literārie darbi būtu man tikuši aiztaupīti. Tomēr nevaru nepiekrist, ka Džimija Deila piedzīvojumiem ir viena priekšrocība - kā angliska lasāmviela darbavietā tie noteikti ir daudz piemērotāki. Kas tad īsti ir Džimijs Deils? Šamais ir jauns švīts miljonārs, kurš dzīvo slepeno dzīvi, pa naktīm piestrādājot kā Pelēkais ronis - labais zaglis, kas nodarbojas ar Robina Huda izlēcieniem 20. gadsimta sākuma Ņujorkā. Vairāk līdzības viņam gan ir ar Betmenu (kura priekštecis viņš visticamākais ir), jo:

Reti kuram mūsdienu literatūras darbam ir tik liela vēsturiskā nozīme kā Džeimsa Džoisa "Ulisam": tas kļuva par tik daudzu literatūras elementu pionieri, ka visu uzskaitīt laikam gan nav pat iespējams (it īpaši man, kas neesmu īpašs šīs tēmas eksperts). Grūti iedomāties literāru darbu, par kuru būtu uzrakstīts tik daudz pētījumu (vienīgās divas grāmatas, kas to šajā jomā noteikti pārspēj, ir Bībele un Šekspīra "Hamlets"). Grūti iedomāties grāmatu, kura ir tik prasīga pret lasītāju un kurā ir tik daudz elementu, kurus ierindas lasītājs nespēj uztvert (Umberto Eko, kā teikt, "can`t hold a candle" Džoisam). Ne velti standartā grāmatai līdzi nāk tāda apjoma komentāri, kas reizēm pārsniedz paša teksta apjomu (ievērojot to, ka arī romāns pats par sevi ir milzīgs). Un vienlaicīgi - grūti iedomāties grāmatu, kuras loma kā vēsturiskam darbam tik radikāli pārspēj tās pašas vērtību.

(valoda: krievu). Šī Hosē Rizāla grāmata ir kārtējais pierādījums tam, ka mana lasāmvielas izvēle visprecīzāk būtu raksturojama ar haotisku funkciju, kur zināma loma, protams, ir mājās grāmatu plauktos esošajam saturam. Toties vismaz vienu šādā veidā esmu sasniedzis - šis romāns atklāj jaunu lappusi manā faktoīdā kā pirmais Filipīniešu darbs, kas ticis šeit apskatīts.

(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).

Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!

Atšķīrība no "Pasaules vēstures 10 1/2 nodaļās", kuru lasot par Bārnsu nezināju neko un līdz ar to no viņa neko negaidīju, no "Mīlestības utt." es šo to gaidīju gan. Un šo to sagaidīju, lai gan varbūt ne gluži to, ko biju gaidījis.

Tagad es zinu droši, kāpēc par spīti neapšaubāmi gandrīz izcilajām viņas kā rakstnieces dotībām Airisa Mērdoka tā arī nav kļuvusi par vienu no maniem top 3 - top 5 literātiem. Vaina ir gluži prozaiska - viņas darbos ir pārāk daudz ziepenes elementu.

(valoda: anglju) Godiigi sakot, es pat atmineeties nevaru, kad peedeejo reizi lasiiju kaut ko liidziigu "Eenu graamatai", noteikti peedeejaa laikaa tas nav bijis. Turklaat es jau no saakta gala zinaaju, kaadas kategorijas literatuura taa buus, bet tomeer izlasiiiju. Kaapeec taa? Pirmkaart, taapeec ka man pieejamo graamatu klaasts Duka-maajaa ir diezgan pieticiigs. Otrkaart, un galvenokaart tieshi taadeelj, ka man vienkaarshi shobriid nav iekshaa vakaros lasiit kaut ko kaut nedaudz smadzenes piepuuloshu, bet "Book of Shadows" smadzeneem nerada lielaaku slodzi kaa stulba tiinju komeedija vai pornofilma.

(valoda: vācu). Jā, es patiešām lasīju vāciski amerikāņu rakstnieka romānu. Kālab tā darīju? Tādēļ, ka iekš Dukahome tādu atradu. Iepriekšējais Steinbeka darbs, ko lasīju pirms kāda gada, uz mani nekādu īpaši labu iespaidu atstājis nebija, bet tas taču nenozīmē, ka arī citas viņa grāmatas nav labas. "Tortilla Flat" stāsta par dīkdieņu grupiņu ASV Lielās depresijas laikā. Grupiņas nosacītais līderis ir Danijs, kurš negaidīti mantojis divas sīkas mājeles ciematā un no mežā guļoša dīkdieņa ir kļuvis par bez maz vai bieziķi. Protams, tas neliedz viņam turpināt pārtikt no zagtām olām un kaut kur samangota vīna. Sanāk tā, ka viena no viņa mājām nodeg un pamazām atlikušajā ievācas vesels bariņš ar viņa čomakiem, šādējādi (atbilstoši autora iecerei) veidojot mazliet farsisku versiju par Apaļā galda bruņiniekiem (ar kuriem vairākas reizes šamie tiek salīdzināti), kas mitinās kopā Kamelotā. Īsti atšķirt personāžus vienu no otra man tā arī neizdevās, jo viņu raksturi ir diezgan līdzīgi. Vienīgais īpatnis viņu vidū ir Pirāts - garīgi mazliet atpalicis tips, kas gadiem ilgi krāj naudu, lai varētu nopirkt baznīcā uzstādāmu lukturi kā veltījumu svētajam Franciskam, kas reiz paglābis no slimības vienu no Pirāta suņiem (suņu viņam ir diezgan daudz un pirms pārvākšanās pie Danija viņš ar saviem pieciem suņiem gulēja vistu kūtī) - tiesa, visai drīz pēc brīnumainās izglābšanas to suni notrieca smagā mašīna, bet par to Pirāts neaizdomājas. Principā grāmata ir nebeidzams apraksts par to, kā mantas tiek iemainītas tirgotavā pret vīnu un kā tās mantas tiek pēcāk no tirgotavas nozagtas un kā kāds no varoņiem paved kādu no ne īpaši saistošajām ciema sievietēm. Tāds sex and booze stāsts, tā varētu teikt. Brīžiem pat diezgan smieklīgi, lai gan lielākoties - ne visai. Tomēr labāk nekā tā otra grāmata, kuras nosaukumu esmu aizmirsis.

Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.

(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk kā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.

(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.

(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.