book

Iz Baltikas

6.5
Mika Koljēra jaunākais veikums "Iz Baltikas" ir pagaidām viņa vērienīgākais darbs literatūras lauciņā, kurā nenoliedzami ieguldīts milzīgs darbs, darbojoties ārzemēs tik ļoti pieprasītajā vēsturiskās fantastikas lauciņā (ar fantastiku šajā vietā saprotot to, ka, balstoties uz vēsturiskiem personāžiem un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, tiek veidots absolūti pašizdomāts stāstījums).
2018-09-14 04:26:25
book, 2018

iPhuck 10

9.0
Pat neatceros (neieskatoties pierakstos), kurš bija pēdējais Peļevina darbs, par kuru man bija neviltota sajūsma. Ieraduma pēc teju visus tos esmu lasījis, bet sajūta, ka viņš ir sevi izrakstījis, kļuva tikai spēcīgāka un spēcīgāka. Un tad es krievu grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "iPhuck 10" uz vāka.
2018-09-13 04:12:49
book, 2018

Lido domā kailiem spārniem

7.5
Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).
2018-08-25 08:51:38
book, 1999

Ēdenes izpostīšana

7.0
Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.
2018-08-25 07:23:08
book, 1999

La Chute

8.5
Albērs Kamī (vismaz ciktāl tas attiecas uz viņa literāro darbību) nekādi nebija jautrulis. Autors, kura slavenākais romāns saucas "Mēris", bet otrais slavenākais ir "Svešinieks", itin loģiski savu karjeru turpināja ar "Krišanu" (vēlāk, vēl pēc viņa nāves klajā nāca arī romāni "Laimīga nāve" un "Pirmais cilvēks"). Atradis vecāku grāmatu plauktā Kamī darbu izlasi, izlēmu, ka mazliet eksistenciālisma nekad nenāk par ļaunu, un tā nu šo darbu izlasīju.
2018-08-14 20:30:56
book, 1956

The Year of the Flood

8.5
Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.
2018-08-10 20:11:09
book, 2009

Марш одиноких

8.5
Vēl viens Dovlatova darbs - šoreiz apkopojums viņa redaktora slejas rakstiem avīzē "Jaunais amerikānis", kurā rakstnieks nostrādāja divus gadus. Tēmas visdažādākās - gan par emigrantu dzīvi, gan par paša ģimeni, gan par globālo politiku un attiecībām ar Padomju Savienību.
2018-07-25 20:51:08
book, 1983

Наши

8.0
Gatavojoties skatīties filmu par Dovlatovu, izlasīju vēl vienu viņa grāmatu. Vai nu es kļūstu vecāks (noteikti kļūstu) vai kas cits, bet katra nākamā Dovlatova grāmata (un tās lasu ar pietiekamiem intervāliem) man patīk arvien labāk. Šī konkrētā grāmata varētu saukties arī "Mana ģimene un citi zvēri", jo katra nodaļa veltītam kādam viņa ģimenes loceklim, tipiski Dovlatova manierē šo to noteikti pārspīlējot, šo to padarot komiskāku traģisma vietā.
2018-07-24 19:00:43
book, 1983

Olympos

8.5
Diloģijas "Iliona/Olimps" otrā daļa ir vēl apjomīgāka par pirmo, līdz ar to man ir aizdomas, ka tā varētu būt biezākā grāmata, ko esmu izlasījis pēdējo piecu (ja ne vairāk) gadu laikā. Ņemot vērā to, cik kopumā man ir skeptiska attieksme pret garām grāmatām, tas vien jau ir zināms kvalitātes rādītājs, ka es uz kaut ko tādu parakstījos. Un jāsaka - Simonsam labi izdodas noturēt lasītāja uzmanību, neliekot domāt par to, ka varētu jau šo visu pasākumu uz pusi noīsināt.
2018-07-16 19:34:50
book, 2005

Total Chaos

7.0
Žans Klods Izo, cik man izdevās saprast, primāri bija dzejnieks, kuram diezgan negaidīti slavu atnesa pievēršanās detektīvromānu rakstīšanai. "Totāls haoss" ir pirmais darbs viņa triloģijā, kas vēsta par policiju un noziedzību ostas pilsētā Marseļā. Tas ir pietiekami sarežģīts stāsts par draudzību, slepkavībām un rasismu. Un mani tas kaut kā galīgi neuzrunāja, līdz ar to šīs grāmatas lasīšana bija īstas mocības.
2018-06-12 16:50:46
book, 1995

Ilium

8.5
Dena Simonsa diloģija "Iliona/Olimps" ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu zinātniskās fantastikas darbiem, kas itin pamatīgi izkāpj no konkrētā žanra rāmjiem dažādos negaidītos virzienos. Pagaidām esmu izlasījis tikai pirmo diloģijas daļu un, tā kā tā vien ir septiņsimt lappušu apjomā, pirms otrās domāju ieturēt nelielu pauzi, taču tā šķiet esam gana patstāvīga vērtība, lai varētu par to izteikties, nezinot, kas notiks tālāk.
2018-06-01 06:10:03
book, 2003

Tiem, kas ceļā

7.0
Izraēlas satīriķa Ēfraima Kišona jautro ceļojumu pastāstiņu grāmatu es tiku lasījis laikā, kad no tur aprakstītajām zemēm man bija pazīstamas tikai dažas, līdz ar to spriest par to, cik daudz tur aprakstīto stereotipu saskan ar realitāti, varēju tikai ļoti aptuveni. Protams, arī tagad es neesmu bijis visur, jo tas būtu visai dīvaini, ja es savus ceļojumu plānus pakārtotu šai grāmatai, bet vismaz visās valstīs, kuras te pieminētas, bijis gan esmu, līdz ar to drusku labāk saprotu to, kas ir tas, par ko Kišons raksta.
2018-05-19 19:51:34
book, 1997

Te bija Brita Marija

8.5
Frēdrika Bakmana literārais daiļrades viens no galvenajiem paņēmieniem ir radīt izcili nepatīkamu varoni un tad pamazām viņu cilvēciskot, līdz tu saproti, ka aiz nejaukās ārienes patiesībā slēpjas labs cilvēks, kas savukārt ved pie secinājuma, ka kaut kur dziļi iekšienē teju katrā cilvēkā ir kaut kas labs, tikai iekšēji un ārēji apstākļi viņu ir spieduši šīs savas īpašības apslēpt. Arī grāmata par Britu Mariju šajā ziņā nav izņēmums.
2018-05-14 06:05:42
book, 2016

Latviešu teātris anekdotos

5.0
Tas ir diezgan populārs mīts, ka latviešiem nepiemīt humora izjūta un ka standarta latviešu joks šķiet smieklīgs tikai tā teicējam. Rutku Tēva jeb aktiera Arveda Mihelsona apkopojums "Latviešu teātris anekdotos" nav labākais veids, kā atspēkot šo mītu.
2018-05-06 19:53:37
book, 1943

Odu laiks 1. daļa

8.0
"Odu laiks" manās rokās nonāca, veicot pārkārtojumus vecāku grāmatplauktos, vērtējot, kuras grāmatas ir pelnījušas nonākt kā makulatūra "Ulubelē", bet kuras - saglabāt vietu zem saules. Par šo grāmatu patiesībā mans viedoklis sākotnēji bija ļoti skeptisks. Izdota 1994. gadā, mīkstajos vākos, ar visai dīvainu vāka noformējumu. Trīs autori, kuru vārdi man neko neizsaka. Sevišķi neko neaprakstošs nosaukums, un vēl Pirmā daļa no nez cik.
2018-05-03 20:20:17
book, 1994

L'arbre des possibles

6.5
Ar Verbēra daiļradi man ir ļoti sarežģītas attiecības, kurās nav sevišķi daudz mīlestības. Ir maz autoru, no kuru daiļrades es būtu tik daudz lasījis. Vienlaikus labi ja dažas no viņa grāmatām esmu atzinis par salīdzinoši labām esam. Un tas man neliedz periodiski atkal kaut ko no viņa grāmatām izlasīt. Vai tas liecina par slēptu mazohismu?
2018-04-21 20:04:36
book, 2002

Un crime en Hollande

7.0
Braucot uz Nīderlandi, šķita, ka būtu pareizi lasīt kādu tematisku grāmatu. Kas attiecas uz pašu holandiešu literatūru, jāatzīst - tas galīgi nav tas lauciņš, kurā holandieši būtu sevišķi izcēlušies. Kamēr tēlotājmākslā no šīs zemes nāca izcili ģēniji, tādi kā Boshs, Rembrants, van Gogs, teikt, ka holandiešu literatūrā būtu kādas superzvaigznes, laikam jau nevar (zināmākā autore no šīs zemes bija Anna Franka, bet tas tomēr ir ļoti specifisks gadījums, turklāt lasīt Annas Frankas dienasgrāmatu es nudien neplānoju). Līdz ar to izvēle krita uz viņu kaimiņu - beļģu - rakstnieku Žoržu Simenonu un viņa romānu "Noziegums Holandē", jo tajā vismaz darbība norit pareizajā vietā.
2018-04-12 19:58:56
book, 1931

Līgavu mednieki

8.5
Lai arī Līgavu mednieki nebūt nav ļoti dziļa un sarežģīta literatūra, tā ir viena no tām latviešu literatūras grāmatām, ko man vismaz patīk reizēm pārlasīt. Sakot "reizēm", es domāju - aptuveni reizi desmit gados, kas nozīmē, ka lasīju to droši vien trešo reizi. Tā gan nav, ka katrā nākamajā reizē tajā atklājas kas jauns un iepriekš neizprasts, bet tas varbūt ir pat viens no Anšlava Eglīša lielākajiem trumpjiem - viņa darbi, lai arī valodas ziņā izsmalcināti un koši, nav pārmudrīti ar dubultajiem dibeniem un pārvērtīgām atziņām.
2018-04-09 03:50:45
book, 1939

Pērļu zvejnieks

7.0
Latviešu literatūrā parasti manai gaumei trūkst sērīguma un sāpju - visi varoņi vienmēr dzīvo laimīgi, nevienam nekad nekā netrūkst, ir daudz abpusējas mīlestības un pārticības. Ka tik ne tā!
2018-03-30 19:44:33
book, 1895

Mātes piens

8.5
Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.
2018-03-12 19:54:54
book, 2016

The Sheikh's Redemption

4.0
Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.
2018-03-12 05:26:11
book, 2012

Все мы дети своего времени: истории жизни русских в Латвии

7.5
Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība, man bija tāds piepelnīšanās veids kā teksta pārdzīšana no audiokasetēm uz datoru caur personīgo procesoru - proti, atšifrēšana. Ne tik senos laikos,kad biju tipisks sorosīts, tā bija diskusiju atšifrēšana, bet sākotnēji kaut kas diezgan tuvs šīs grāmatas saturam - tas bija LU Jūdaikas studiju centra vajadzībām un tie bija Latvijas ebreju dzīvesstāsti (atslēgas vārds - Latvijas, nevis LPSR). Atceros, ka tā galīgi nebija viegli nākoša nauda - un ne tikai tālab, ka ebreju likteņi 2. Pasaules kara gados nebija diez ko komiski, bet arī tādēļ, ka cilvēkiem gados ne vienmēr ir izcila dikcija un arī garākā teikumā domas pavediens var kaut kur aizpeldēt. Kālab es par to stāstu? Tādēļ, ka es saprotu, cik daudz darba ir jāiegulda, lai taptu šāda grāmata (un tas - ņemot vērā tikai tehnisko pusi, piemirstot to, ka grāmatas varoņus vispirms vajag uzmeklēt, ar viņiem ir jāveido kaut kāda saruna, jo daudzi nemaz tā nevar bez uzvedinošiem jautājumiem ņemt un izstāstīt svarīgāko par savu dzīvi).
2018-03-08 21:28:24
book, 2017

Eugénie Grandet

7.5
Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.
2018-03-02 05:49:19
book, 1833

Čikāgas piecīšu brīnišķīgie piedzīvojumi

7.5
Pirms dažiem gadiem šai grāmatai bija atkārtots, papildināts izdevums, taču manās rokās nonāca tās oriģinālā versija, ko izdeva vēl 1993. gadā. Taisnību sakot, tieši šāda versija mani arī interesēja vairāk - bez iespējas vērtēt notikumus ilgākā perspektīvā. Nezinu, protams, cik ļoti atkārtotajā izdevumā tas parādās, bet ar laiku uz visām lietām ir iespējams paskatīties atsvešinātāk, neitrālāk, objektīvāk - lai arī reizēm varbūt nemaz to nevajag, jo vairāk gribās saņemt emocionālu vērtējumu.
2018-02-06 05:41:33
book, 1993

Who Do You Think You Are

7.0
Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.
2018-02-01 18:18:54
book, 1978

The Subtle Art of Not Giving a Fuck

8.5
Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.
2018-01-29 05:38:01
book, 2017

Atmiņas par nākotni

7.5
Kā izrādās, Sigismunds Kržižanovskis rakstīja arī diezgan tradicionālu zinātnisko fantastiku - vai vismaz kaut ko līdzīgu tādai zinātniskajai fantastikai, kas tapa Rietumos, tiesa, bagātinot to ar itin "kafkiāniskiem" elementiem. "Atmiņas par nākotni" vēsta par kādu zēnu, vēlāk vīrieti, kurš visu savu dzīvi velta, lai pakļautu laiku. Jau no agras bērnības Maksu Štereru interesē laika fenomens, un šajā interesē ietilpst tēva lielā pulksteņa mehānismu periodiska čakarēšana. Tas, ko viņš vēlas apgūt, ir iespēja ceļot laikā, un patiesībā nekas cits dzīvē viņu sevišķi neinteresē, un par viņa lielāko uzdevumu kļūs laika mašīnas izgatavošana.
2018-01-27 09:18:13
book, 1929

1913: Der Sommer des Jahrhunderts

6.5
Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).
2018-01-15 05:58:47
book, 2012

The Knowledge

7.5
Šo grāmatu bija paredzēts lasīt Infogram grāmatu klubiņā, taču grāmatu klubiņš paspēja izbeigties, kamēr grāmata bija ceļā. Iemesli? Pirmkārt, grāmatu klubiņš no sākta gala bija pusdzīva padarīšana, ko pie mākslīgās elpināšanas sistēmas uzturēja periodiska jaunu darbinieku parādīšanās, kuri bija gatavi noticēt šī koncepta dzīvotspējai. Otrkārt, no brīža, kad "The Knowledge" tika pasūtīta, līdz tās reālajam pienākšanas laikam, pagāja astoņi vai deviņi mēneši. Tas būtu tīri pieņemams laiks grāmatas piegādei no aizjūrām, ja būtu iestājies grāmatā aprakstītais apokaliptiskais scenārijs, tikām pagaidām vēl pastāvošās civilizācijas apstākļos gribētos teikt - nožēlojami. Vai pat sliktāk.
2017-12-29 06:38:24
book, 2014

Omce sūta sveicienus un atvainojas

8.5
Ar šo grāmatu ir sarežģīti kaut vai tas, ka man tā arī neradās skaidrība, kam īsti Bakmans raksta - pieaugušajiem, pusaudžiem vai bērniem. Tas, ka es šo grāmatu lasīju skaļi priekšā Esterei, laikam jau nekāds rādītājs - pagaidām viņai ar intonācijām varētu itin labi lasīt priekšā arī Saab 9000 lietošanas pamācību. Ja tā padomā, varbūt šis vienkārši ir tas gadījums, kad lasītāja vecumam vienkārši nav nozīmes, un to izbaudīt var kā jauns, tā vecs. Līdzīgi kā latviešu literatūrā ir ar Vizmas Belševicas "Billi".
2017-12-27 06:54:58
book, 2013

Der grüne Kakadu

7.5
Zaļais kakadu diez vai ir ierindojams Šniclera ievērojamāko dramatisko darbu vidū, bet ja jau man sanāca to lasīt - tad sanāca. Un bieži vien ir tā, ka mazāk nozīmīgie ievērojamu rakstnieku darbi sevī satur kādus pārsteigumus - gan tālab, ka tie ir mazāk pretenciozi, gan tālab, ka tu vari rakstnieku iepazīt no citas puses. Nezinu, cik lielā mērā to var attiecināt uz šo lugu, bet kādas 40 minūtes izklaides tā man sarūpēja (lasāmā materiāla tur patiešām nav sevišķi daudz, varbūt minūšu pat bija vēl mazāk).
2017-11-08 18:41:37
book, 1989

Trois femmes puissantes

7.0
Teicams uzdevums vārdu latviskās atveides cienītājiem - franču autores Marie NDiaye vārda latviskojums. Nezinu, cik tas ir pareizi vai nē, bet pieņemšu, ka Marija Endjoja nebūtu galīgi nepareizs, līdz ar to palikšu pie tā. Endjoja (kā var nojaust no uzvārda) ir daļēji āfrikāniskas izcelsmes, un arī viņas slavenākā grāmata - romāns "Trīs stipras sievietes" - ir darbs, kurā sadzīvo eiropeiskais un āfrikāniskais, un arī viņas varones lielākoties ir uz robežas starp šīm abām pasaulēm.
2017-11-05 19:36:45
book, 2009

Casanovas Heimfahrt

8.0
Kazanovas mājupbraukšana itin prognozējami stāsta par to, kā slavenais pavedējs atgriežas savā jaunības dienu pilsētā Venēcijā. Vai precīzāk, tajā Kazanova plāno atgriezties Venēcijā.
2017-10-24 14:22:25
book, 1918

Raising Steam

7.0
Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.
2017-10-24 14:20:54
book, 2013

Le Troisième Mensonge

8.0
Agotas Kristofas triloģijas pēdējā daļa atklāj būtiskāko - lielākā daļa no iepriekš lasītā ir meli. Un, protams, nekur nav teikts, ka šobrīd lasāmais ir meli, kas principā ir saprotami, jo literatūra jau pēc definīcijas ir izdomājums, un ir autora varā noteikt spēles noteikumus un definēt literāro "patiesību".
2017-10-03 17:03:52
book, 1991

Dienasgrāmata

8.5
"Vai viegli būt Hermanim" - šis varētu būt viens variants Alvja Hermaņa dienasgrāmatas nosaukumam. Un dabiskā atbilde - nē, būt Hermanim nav viegli. Taču itin prognozējami slavenākā mūsdienu latviešu režisora dienasgrāmata ir kas vairāk kā gaušanās par parādībām, kas viņam nepatīk.
2017-09-28 05:09:45
book, 2016

Unterm Rad

8.0
"All work and no play makes Jack a dull boy" - šo frāzi, kuru neskaitāmas reizes uz rakstāmmašīnas atkārtoti pierakstīja Džeka Nikolsona varonis vienā no visu laiku iespaidīgākajām šausmu filmām "The Shining", pilnā mērā var attiecināt arī uz Hermaņa Heses agrīno romāna "Zem rata" galveno varoni Hansu Gībenrātu.
2017-09-20 03:44:53
book, 1906

Idle Thoughts of an Idle Fellow

6.5
Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").
2017-09-11 04:34:36
book, 1886

Virsnieku sievas

7.5
Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas" ir nu jau kārtējais izdevums grāmatu sērijā par 20. gadsimta Latviju un kā jau tas šai sērijai piedienas - ne tas dzīvespriecīgākais stāstījums, kādu varētu iedomāties. Savā ziņā es pat teiktu, ka šī grāmata ir drūmāka par pirmo no manis lasītajiem sērijas darbiem - Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas, kura galvenais varonis diezgan droši bija saucams par maniaku.
2017-09-06 04:53:06
book, 2017

How It Is made

7.0
Nesen veicu vecāku grāmatplauktu caurskatīšanu, meklējot vienu ļoti konkrētu izdevumu, taču to man atrast neizdevās, toties ieraudzīju vienu līdz šim nelasītu Čapeka grāmatu. No šī autora lielākoties būtu naivi gaidīt kaut ko diži nopietnu un vērtīgu, bet situācijā, kad man nav noskaņojuma kaut kam ambiciozam un nopietnam, Čapeku vienmēr var izmēģināt. Kā nekā šī grāmata turklāt solīja atklāsmes par to, kā patiesībā notiek lietas (grāmatas latviskais nosaukums - "Kā tas notiek"), un zināms taču, ka mani tas interesē. Vēl jo vairāk, ja zināms, ka grāmatā var izlasīt to, kā lietas notika pirms gandrīz simts gadiem - uzreiz tev ir iespēja salīdzināt, kā tas ir tagad un kā tas bija tad.
2017-08-26 17:45:54
book, 1938

Школьный вальс, или Энергия стыда

7.5
Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.
2017-08-22 19:59:25
book, 1987

Es lauzu, tu lauzi, mēz lauzām. Viņi lūza

8.0
Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).
2017-08-18 19:39:05
book, 1999

Fanny Hill

6.0
Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk kā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.
2017-08-08 17:13:31
book, 1748

Das letzte Sandkorn

8.0
Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.
2017-07-12 20:15:07
book, 2013

Shoe Dog

8.0
Būtu pārspīlēti apgalvot, ka man pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu daudz zināšanu par Filu Naitu un kompāniju "Nike". Nē, tik traki nav, ka es nezinātu par tādas kompānijas pastāvēšanu, bet man nav sevišķi raksturīgi interesēties par to, kādos apstākļos radusies viena vai otra kompānija. Taču šī varētu būt īstā situācija noskaidrot, kad un kur ir dibināti ievērojamākie sporta preču ražotāji - ar uzsvaru uz sporta apaviem (nejaušā secībā):
2017-07-04 15:44:37
book, 2016

Dubultnieki un citi stāsti

7.0
Toms Kreicbergs ir visai īpatnējs latviešu rakstnieks - lielākoties viņš (atbilstoši internetos pieejamajai informācijai) dzīvo ASV, tur arī publicējas (angļu valodā), līdz ar to šis viņa stāstu krājums patiesībā ir tulkojums, nevis oriģinālteksts. Tas tomēr ir itin reti - ka latvietis raksta ārzemju auditorijai, nevis tikai savējiem (kuru, kā zināms, nav sevišķi daudz). Grūti teikt, cik prestiži ir tie (lielākoties - zinātniskās fantastikas) izdevumi, kuros viņš publicējas, tomēr fakts, ka divi viņa stāsti ir nominēti Nebulas balvai īsprozas kategorijā un lai arī pašu balvu līdz šim viņam saņemt nav izdevies, tas tomēr ir itin nopietns rādītājs. Interesanti, ka Amerikā Kreicbergs darbojas ar angliskotu sava vārda versiju, darbus parakstot kā Tom Crosshill.
2017-06-18 19:11:23
book, 2011

Replay

7.0
Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.
2017-06-14 03:41:52
book, 2012

Et si c'etait vrai

7.0
Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.
2017-06-07 04:40:18
book, 1999

Der Weg ins Freie

7.5
Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.
2017-05-27 06:30:11
book, 1908

Minhauzena atgriešanās

7.5
Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.
2017-05-05 10:51:38
book, 1928

Le Père de nos pères

6.5
Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".
2017-04-29 10:16:56
book, 1998

Plikie rukši

8.0
Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).
2017-04-13 14:51:38
book, 2017

50 Literature Ideas You Really Need to Know

7.0
Turpinot lasīt grāmatas, kas varētu būt kaut kādā mērā man noderīgas, ne tikai izklaidējošas, pieķēros Džona Sazerlenda "50 literatūras idejām, kuras tev noteikti vajadzētu zināt". Vispār jau šāda nosaukuma grāmata nevar neradīt aizdomas: kā nekā tās virsraksts tev liek sagaidīt Buzzfeed kvalitātes materiālu, pilnai laimei vēl vajadzētu apakšnosaukumu "Numur 34 tevi patiešām pārsteigs!" Taču praksē nav tik ļauni.
2017-04-10 04:45:48
book, 2011

How Not to Be Wrong: The Power of Mathematical Thinking

7.5
Tā kā Infogram grāmatu klubiņš piedzīvo ne tos spožākos laikus (pasūtinātās grāmatas, šķiet, jau 3 mēnešus pie mums nenāk), nākas vien pašam uz savu roku lasīt motivējoši izglītojoša rakstura grāmatas, ne ar vienu tās nepārrunājot. Džordana Ellenberga darbs "Kā nekļūdīties: Matemātiskās domāšanas spēks" ietilpst tajā grāmatu kategorijā, ar ko es itin labi spēju sadzīvot - sarežģītu jautājumu skatīšana vienkāršos veidos. Tāda daļēji populārzinātniska literatūra būtībā arī ir tas, kam es esmu itin labi piemērots. Es neesmu gana kompetents, lai varētu lasīt patiešām nopietnas matemātikas grāmatas, tam man pietrūkst gan zināšanu, gan pacietības, gan patiesībā arī intereses.
2017-04-03 11:23:06
book, 2015

Knulp

8.5
Heses agrīnais romāns "Knulps" ir stāsts par garīgu ceļojumu uz nekurieni, tas varētu būt viens veids, kā to raksturot. Grāmatas galvenais un faktiski arī vienīgais varonis ir cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis klaiņojot. Pat pašam Knulpam ir grūti teikt - vai viņa mūžam ir bijusi kāda jēga vai nav. Viņš nekad nav strādājis pastāvīgā darbā, viņam nav bijis nedz ģimenes, nedz tuvu draugu, taču katrā vietā, kur viņš ir nācis, viņš ir sagādājis cilvēkiem prieku un smaidus. Viņš dzied pašsacerētas dziesmas, dancina sievietes, stāsta stāstus un pretī saņem dienišķo maizi un kādu sīknaudu. Knulps nav ne dzērājs, ne deģenerāts, gluži vienkārši viņam nav vietas nevienā ciemā un nevienā pilsētā, tāpēc viņš ir mūžīgā kustībā.
2017-03-28 18:20:04
book, 1915

I Am Zlatan Ibrahimovic

7.5
Nav tā, ka es bieži lasītu sportistu autobiogrāfijas (arī tālab, ka ne jau paši viņi tās raksta - no otras puses, grāmata, kuru būtu rakstījis sportists pats, bieži būtu itin šaušalīga padarīšana), taču saņēmis labas atsauksmes par "I am Zlatan", izlēmu - vienu jau var.
2017-03-22 06:06:57
book, 2011

Burtu slepkavu klubs

8.0
Sigizmunda Kržižanovska vārdu es uzzināju pateicoties "Neiekostā elkoņa" iestudējumam Ģertrūdes ielas teātrī, uz kuru es pagaidām ne tikai neesmu bijis, bet pat tā īsti neesmu plānojis iet (lai gan šīs grāmatas iespaidā interese ir parādījusies). Formāli viņu, protams, var saukt par padomju literātu, taču vienlaikus Kržižanovskis ir ne lielākā mērā padomju rakstnieks kā Mihails Bulgakovs (varbūt pat mazākā, jo Kržižanovska daiļliteratūras darbība ritēja tik neievērojamā gaisotnē, ka viņu vienkārši nepublicēja, izvairoties pat no publiskas zākāšanas).
2017-03-07 05:58:11
book, 1926

Лампа Мафусаила, или Крайняя битва чекистов с масонами

6.5
Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.
2017-03-01 21:00:11
book, 2016

Un chien de caractère

6.5
Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai ir viens no tiem literātiem, kuru daiļrade mani ļoti interesē, taču kopumā ir gaužām nepieejama. Latviešu valodā, cik man zināms, ir iznākušas divas viņa grāmatas: Sveces izdeg līdz galam (izcila!) un Esteres mantojums (neuzrunāja). Angliski iepazinu Conversations in Bolzano (burvīgi!), The Rebels (nekā īpaša) un Portraits of a Marriage (atkal jau lieliski!). Ar to beidzās angliskais un latviskais piedāvājums, līdz ar to pamēģināju iet soli tālāk un apgādājos ar vienu Mārai romānu franču valodā. Tiesa, prognozes liecināja, ka šī varētu nebūt izcilākā Mārai grāmata - kā nekā līdz šim man ar viņu ir darbojies princips, ka vienai izcilai grāmatai seko viena emocijas neraisoša. Un jāatzīst - tā atkal patiešām sanāca. Tas, savukārt, nozīmē, ka būtu vērts mēģināt tikt pie vēl kāda Mārai romāna (droši vien - vācu valodā), un tad gan likt šim autoram mieru.
2017-02-17 20:01:50
book, 1932

L'amica geniale

7.5
Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.
2017-02-05 15:34:40
book, 2011

The Book of Disquiet

8.0
Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.
2017-02-04 08:47:31
book, 1935

Begegnung in Zürich

5.0
Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.
2017-01-11 19:52:45
book, 1980

Istaba

6.0
Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.
2017-01-03 17:41:34
book, 2016

Lust

8.0
Roalda Dāla noveļu krājums "Iekāre" ar mani Rīgā ieradās no Berlīnes. Patiesībā gan daļu šo stāstu biju lasījis jau iepriekš dažādās citās Dāla darbu izlasēs, jo man ir itin daudz sanācis iepazīties ar šī bērnu un pieaugušo autora daiļradi, taču personīgajā krājumā (fiziskā formā) līdz šim manā rīcībā bija viena viņa grāmata - romāns My Uncle Oswald, kurš kopumā ir diezgan pavājš darbs, un visticamākais nākamajā grāmatu plaukta tīrīšanas reizē tiks atdots kādai bibliotēkai vai otrajām mājām. Taču Dāls kā tāds man patīk, līdz ar to uz savu pārstāvniecību viņš ir pelnījis saglabāt, tad nu manās rokās nonāca šī izlase.
2016-12-24 11:30:26
book, n/a

The Martian

7.0
Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.
2016-11-28 07:01:01
book, 2011

Lives of Girls and Women

7.5
"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).
2016-11-21 20:19:24
book, 1971

The Rosie Project

7.5
Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".
2016-11-07 05:46:27
book, 2013

The Black Dahlia

7.5
Vispār jau es "The Black Dahlia" izlēmu lasīt galvenokārt tādēļ, ka pirms kāda laika, neko ļaunu nedomādams, biju šo grāmatu iekopējis savā Kindle (bez konkrētiem plāniem to reāli arī lasīt), un tagad sanāca tā, ka neko citu nelasītu tur uzreiz ieraudzīt nevarēju, tāpēc pieņēmu - lai jau būs, var izlasīt. Kā nekā pirms kaut kādiem gadiem bija arī filma pēc šīs grāmatas motīviem. Protams, man pat mazāko aizdomu nebija, ka es varētu būt šo filmu arī redzējis - taču nupat tieši to noskaidroju. Tiesa, jau tad rakstīju, ka esmu par šo filmu teju visu jau aizmirsis, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka desmit gadus vēlāk neko neatceros.
2016-10-20 18:04:47
book, 1987

Viltotais Fausts

7.5
Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.
2016-10-13 19:45:35
book, 1973

La Preuve

8.5
Agotas Kristofas triloģijas otro daļu neizdevās iegūt elektroniskā formātā, līdz ar to pasūtināju vien to grāmatas veidā, kas patiesībā arī ir itin jauki. Atgādināšu pirmās daļas sižetu - vārdā nenosaukta kara (faktiski - 2.Pasaules karš) māte savus divus dēlus - dvīņus - nogādā pie viņu vecmammas mazpilsētā, kamēr pati turpina dzīvi lielajā pilsētā (vārdā nesauktā Budapeštā). Zēni ir ļoti apdāvināti, bet nešķirami viens no otra. Viņi veic dīvainus vingrinājumus, pastāvīgi trenējas un "studē", lai arī skolā neiet. Mamma un viņu mazā pusmāsa iet bojā. Nomirst vecmamma. Viens no brāļiem un viņu tētis dodas pāri robežai uz Rietumiem. Tētis neizdzīvo, brāļi tālāk dzīvos šķirti.
2016-10-05 18:31:37
book, 1988

Peine perdue

7.0
Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).
2016-09-08 04:39:16
book, 2014

Knight's Gambit

6.0
Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.
2016-08-28 17:45:35
book, 1948

On Beauty

8.0
Zeidija Smita skaitās viena no ievērojamākajām mūsdienu britu rakstniecēm, un "Par skaistumu" ir viņas ievērojamākais romāns (vismaz gana būtisks, lai būtu iekļauts sarakstā ar 1001 grāmatu, ko izlasīt dzīves laikā). Grāmatā noteikti ir šādas tādas autobiogrāfiskas notis - kaut vai tālab, ka pati Smita ir uzaugusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir anglis, bet mamma - jamaikiete, pati Smita domājams ir uzaugusi galvenokārt baltā vidē, un iederēšanās tēma viņai gan jau, ka nav sveša, tāpat nav šaubu, ka mātes (Kiki) tēlā viņa šajā romānā ir ielikusi ne mazumu no pašas mammas.
2016-08-19 04:35:49
book, 2005

The First Bad Man

6.5
Vispār jau šai reizē es grāmatu klubiņā biju noskaņojies lasīt Ingas Gailes "Stiklus", bet apstākļi iegrozījās tā, ka beigās tomēr izlasīju "Pirmo slikto vīru". Skepse man bija - Miranda Džūlija, kas ir grāmatas autore, ir vienlīdz aktīva (un ne fenomenāli populāra) vairākos lauciņos - viņa ir gan rakstniece, gan mūziķe, gan kinorežisore, gan aktrise (galvenokārt - pati savās filmās), gan aktīvi darbojas multimediju lauciņā (kas ir loģiski, ja jau viņa darbojas daudzos medijos). Daudzpusība, protams, ir laba lieta, bet tā vienlaikus nebūt negarantē izcilību visās pārstāvētajās jomās. Līdz šim gan man saskarsme bija sanākusi vien ar viņas darbību kino - pirms sešiem gadiem noskatījos Me and You and Everyone We Know. Toreiz man filma itin labi patika, bet sevišķi lielu nospiedumu tā laikam gan neatstāja. Bet nu ko - mēģināsim saprast, kāda tad Džūlija ir kā rakstniece!
2016-08-05 03:14:05
book, 2015

Чувства

7.0
Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.
2016-08-04 05:18:11
book, 1919

Dear Life

7.5
Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?
2016-07-18 19:22:55
book, 2012

Чемодан

7.0
Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.
2016-06-30 21:08:57
book, 1986

Le grand cahier

8.5
Ar "Piezīmju grāmatu" Agota Kristofa 50 gadu vecumā debitēja kā prozaiķe. Uzrakstīta apbrīnojami vienkāršā franču valodā (kā nekā šo valodu Kristofa apguva jau kā pieaudzis cilvēks pēc aizbēgšanas uz Šveici no komunistiskās Ungārijas), tā vēsta par diviem zēniem - dvīņu brāļiem un viņu dzīvi 2.Pasaules kara laikā nacistu okupētajā Ungārijā.
2016-06-18 06:55:56
book, 1986

The Buried Giant

8.0
Kadzuo Išiguro nekādi nav saucams par ļoti produktīvu rakstnieku - kopš savas debijas 1982.gadā viņš ir uzrakstījis vien septiņus romānus, turklāt kamēr kādreiz viņš vidēji laida klajā vienu grāmatu reizi piecos gados, "The Buried Giant" publicēts tika veselus desmit gadus pēc "Never Let Me Go". Tad nu mēģināsim noskaidrot, kas tad šo desmit gadu laikā viņam ir uzrakstījies.
2016-06-16 03:39:34
book, 2015

Sweet Tooth

8.5
Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.
2016-06-02 03:22:40
book, 2012

The Bell Jar

8.0
Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences.
2016-05-27 05:00:38
book, 1963

Deep Work

8.0
Koncentrēties nopietnam darbam mūsdienu pasaulē ir grūti. Ir tik daudz dažādu nieku, kas tā vien alkst tikt pie tavas uzmanības, ka traks var palikt. Tu gribi normāli pastrādāt, bet viena pēc otras lec notifikācijas par to, ka Feisbukā kādam iepatikusies tava jaunā bildīte vai ka Instragramam pievienojies tavs draugs Andrejs, kuru tur tagad pazīst kā uzņēmumumu Latvijas Gāze. Tikko esi atvēris savu Visual Studio un jau gandrīz uzrakstījis pirmo rindiņu koda, kad atkal novibrē telefons - epastā atnākuši AirBaltic jaunumi ar labākajiem lidojumiem piedāvājumiem. Un tā tu kādā brīdī piefiksē, ka ir jau laiks doties pusdienās, bet projekts nav pavirzījies ne par solīti uz priekšu. Ja šīs ir arī tev pazīstamas problēmas, tad Kela Ņūporta grāmata ir tieši tev kā radīta!
2016-05-15 03:56:27
book, 2016

Drei Erzählungen

7.0
Tomasu Bernhardu iepazīt izlēmu pēc tam, kad par viņu labus vārdus biju izlasījis Agotas Kristofas biogrāfijā. Kā teikt - kaut kādā veidā taču ir jāuzzina par nākamajām grāmatām, ko lasīt, un paļaušanās uz labu rakstnieku viedokli parasti nav tas sliktākais variants. Tiesa, nezinu, cik veiksmīgi man sanāca izvēlēties, ko tieši no viņa darbiem lasīt, jo trīs stāstu krājums, par kuru nav īsti skaidrs, kad un kā tas ir izdots papīra formā, nav pats tipiskākais veids, kā sākt pazīšanos ar kādu autoru (parasti labprātāk tomēr lasu vispirms autora pašu ievērojamāko grāmatu un tikai sākot padziļinātu izpēti, mēdzu pievērsties kam mazāk populāram).
2016-04-21 04:31:32
book, 1973

Время секонд-хэнд

8.5
Baltkrievu autore Svetlana Aleksijeviča 2015.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas arī kļuva par iemeslu manai interesei par viņas daiļradi. Jāatzīst gan, ka pirms "Second-hand laiks" lasīšanas es nebiju noskaidrojis, ka šī autore specializējas uz dokumentālo, nevis daiļliteratūru. Un vēl jo vairāk es nenojautu, cik smaga lasāmviela būs šī grāmata, kuru man sanāca lasīt dažādās lidmašīnās un lidostās.
2016-04-20 04:42:01
book, 2013

Solar

7.0
Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.
2016-04-19 19:53:56
book, 2010

Le Testament d'un excentrique

5.5
Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.
2016-03-22 05:52:54
book, 1899

Голубое сало

7.0
Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.
2016-03-06 19:01:12
book, 1999

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage

8.0
Murakami ar katru jaunu grāmatu necenšas no jauna izgudrot skrituļdēli - viņam ir jau gadu desmitiem nostrādāta formula, uz kuras bāzes top viņa stāsti un romāni, un nekas neliecina, ka autoram būtu vēlme tajā kaut ko radikāli mainīt. Kaut vai tāpēc vien, ka formula strādā gana labi un patiesībā tā ir arī gana elastīga, lai katra nākamā grāmata nebūtu iepriekšējās kopija, bet gan pietiekami individuāla variācija par tēmu. Kāda īsti ir Murakami romāna recepte? Galvenais varonis - intelektuāla darba strādātājs emocionālā krīzē, mazliet maģiskā reālisma, mazliet atsauču uz džezu (vai ne obligāti - bet katrā ziņā mūzikai grāmatā jābūt), mazliet ne gluži normāla seksa, mazliet mistikas. Un neizbēgami - garšai un autentiskumam vismaz kāda šķipsniņa no personīgās biogrāfijas (pēdējo gan iepriekš tik ļoti neizjutu, bet tagad, pēc Par ko es runāju, runādams par skriešanu izlasīšanas šis ir mainījies).
2016-02-23 04:59:14
book, 2014

Numero Zero

5.5
Divas reizes Umberto Eko ir paziņojis, ka viņš izbeidz savu darbību daiļliteratūras lauciņā. Divas reizes viņš pēc šādiem paziņojumiem tomēr ir nācis klajā ar kādu jaunu romānu. Diemžēl jāatzīst, ka katrā nākamā atgriešanās viņa gadījumā ir mazāk spoža, un tas Eko, kas atgriezās ar "Pilotnumuru" galīgi vairs nav tāds autors, kura jauns darbs ir Notikums ar lielo burtu. Ja šī grāmata būtu paša Eko pilotnumurs literatūrā, neesmu drošs, ka viņam būtu sevišķas cerības turpinājumu.
2016-02-15 05:46:39
book, 2015

Der Mann der durch das Jahrhundert fiel

8.0
Par vācu dramaturgu Moricu Rinki, kuram "Vīrs, kas izkrita cauri gadsimtam" ir debijas darbs garprozā, nebiju dzirdējis ne nieka pirms šīs grāmatas izlasīšanas. Līdz ar to lasīt to varēju bez jebkādām priekšnojautām un cerībām. Ja nu vienīgi grāmatas nosaukums mani bija uzrunājis (mazliet atgādina filmu par simtgadīgo vīru, kas izkāpa pa logu), tāpēc jau patiesībā arī to lasīju.
2016-02-12 22:18:33
book, 2010

The Grapes of Wrath

7.0
"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.
2016-02-06 06:54:10
book, 1939

L'analphabète

8.0
Agotu Kristofu kā viegli franču mēlē lasāmu rakstnieci man ieteica Kžištofs, kuram tulkošana no franču valodas ir viena no dzīves pamatnodarbēm, līdz ar to bija pamats pieņemt, ka viņš zina, par ko runā. Kā labāko lasāmvielu no Kristofas daiļrades viņš ieteica autobiogrāfisko "Analfabēti", kura turklāt izceļas ar ļoti nelielu grāmatas apjomu. Un zināms, ka man ir piesardzīga attieksme pret biezām grāmatām (ja vien to autors nav Umberto Eko vai vismaz Haruki Murakami). Tā kā izrādījās, ka šo grāmatu nav tik viegli dabūt rokās, pasūtīju to lietotu no mana iecienītā resursa AbeBooks. Grāmata atnāca pārsteidzoši ātri, es jau sapriecājos, tūlīt lasīšu. Un tad nāca atklāsme - kā īstens analfabēts biju pamanījies šo grāmatu pasūtīt nevis franču, bet gan spāņu izdevumā. Man nav principiāli nekādu iebildumu pret spāņu valodu, ja neskaita vienu mazu problēmiņu - šo valodu es nepārvaldu tā kā nemaz. Līdz ar to - ja nu kādam vajag, labprāt šo grāmatu atdošu. Bet neveiksme ar lasītprasmi nekļuva par iemeslu, lai es padotos un paliktu bez "Analfabētes". Atradu kādu francisku Interneta veikalu, kurā varēja šo grāmatu e-formātā iegādāties, tādējādi man tiekot pie droši vien trešās vai ceturtās grāmatas, kuru Kindle vajadzībām iegādājos par reālu naudu. Nekas gan neliecina, ka tā varētu kļūt par tendenci, bet tomēr - vērā ņemams notikums.
2016-02-04 13:37:07
book, 2004

Melu sindikāts

6.0
Sevišķi nesekojot vietējās literatūras aktualitātēm, biju palaidis garām faktu, ka pērn izčibēja apgāds "Atēna". Un tāpat nepamanīju tā atgriešanos, tagad gan vairs tikai "grāmatu zīmola" statusā. Ar "Melu sindikātu" savu debiju literatūrā piedzīvo Ikars Piebalgs, kurš ikdienas dzīvē gan saucoties Ikars Kubliņš un ir žurnālists un fotogrāfs, kas specializējas uz Rīgas arhitektūru. Pēdējais biogrāfiskais fakts ir īpaši būtisks.
2016-01-09 17:44:15
book, 2015

Notes from Underground

6.5
Savulaik Daniils Harmss rakstīja: "Ļevs Tolstojs un Fjodors Mihailovičs Dostojevskis, lai viņam vieglas smiltis, saderēja, kurš uzrakstīs labāku romānu. Par tiesnesi pieaicināja Turgeņevu. Tolstojs atskrējā mājās, ieslēdzās kabinetā un nekavējoties sāka rakstīt romānu - par bērniem, protams (viņš viņus ļoti mīlēja). Dostojevskis sēž mājās un domā: "Turgeņevs ir bailīgs cilvēks. Viņš tagad sēž un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks, ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt." Kālab tad man censties? Tāpat nauda būs mana." (To jau Dostojevskis domā). Saderējuši viņi bija uz simts rubļiem. Bet Turgeņevs sēž tajā laikā mājās un domā: "Dostojevskis ir nervozs cilvēks. Ja es pateikšu, ka viņa romāns ir sliktāks, viņš var mani arī nodurt. No otras puses, Tolstojs ir grāfs. Arī labāk nepīties. Pie velna viņus." Un tai pat naktī aizbrauca uz Bādenbādeni."
2016-01-07 16:07:42
book, 1864

Ceturtais lielākais Latvijā

7.5
Pirms ne tik ilga laika Latvijas interneta šaurumus pāršalca šokējoša vēsts "no drošiem avotiem" - proti, visu mīļotās Krievijas, ka lsm.lv angļu versijas redaktors Miks Koljērs patiesībā esot Kremļa aparāta darbonis vārdā Modests Koļerovs. Šī neapšaubāmi patiesā ziņa balstījās divos neapgāžamos argumentos - abi piesauktie personāži ir plikpauraini vīri ar bārdu, turklāt vēl darbojošies žurnālistikas lauciņā. Nezinu, vai šis sviesta stāsts gūs atspoguļojumu kādā no nākamajām Koljēra grāmatām (ja tādas, protams, būs), bet skaidrs, ka šo vīru, kuram humors it nemaz nav svešs, epizode ar Koļerovu uzjautrināja. Turklāt atmaskojošā materiāla izplatīšanā bija pamanījies iesaistīties arī Latvijas vadošais kiberdēmons Jānis Iesalnieks, kuram garīgi tuvs cilvēks šajā grāmatā arī ir sastopams.
2015-12-20 19:58:18
book, 2014

I Am a Strange Loop

8.0
Hofštatera "Gēdelis, Ešers, Bahs" manā grāmatu plauktā ir viena no visgodātākajām grāmatām, tāpēc "Es esmu dīvaina cilpa" manā pastkastē pienāca kā ļoti gaidīts sūtījums. Kā nekā šī ir otra populārākā un augstāk novērtētākā Hofštatera grāmata, un savā ziņā - GEB turpinājums. Tiesa, šoreiz Hofštaters principā mazliet vairāk attālinājies no precīzajām zinātnēm un pievērsies pārdomām par to, kas īsti ir esība un apziņa.
2015-12-14 20:13:40
book, 2007

Un cirque passe

7.0
Patrikam Modiano kā rakstniekam ir viens izcils pluss - viņa darbus franciski varu lasīt itin normālā tempā, katru piekto vārdu nemeklējot vārdnīcā un normāli varot izsekot grāmatā notiekošajam. Komplektā gan nāk arī mīnuss, ka grāmatas ir diezgan vienveidīgas un seko vieniem un tiem pašiem principiem. Līdz ar to šobrīd esmu neziņā - vai kā nākamo darbu franču mēlē atkal lasīšu kaut ko no Modiano daiļrades, vai tomēr pamēģināt kaut ko mazliet izaicinošāku.
2015-11-22 21:15:39
book, 1992

Buying a Fishing Rod for My Grandfather

6.5
Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.
2015-11-13 06:01:46
book, 1990

What I Talk About When I Talk About Running

8.5
Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.
2015-11-12 05:37:05
book, 2007

Peter Camerzind

8.0
Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.
2015-10-21 05:01:56
book, 1904

Альтист Данилов

7.0
Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.
2015-10-18 10:51:58
book, 1980

Demian

8.0
"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.
2015-09-25 15:38:22
book, 1919

Robinson

6.5
No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.
2015-09-14 17:33:41
book, 1958

Перемещённое лицо

6.5
Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.
2015-09-12 19:04:27
book, 2007

Претендент на престол

7.5
Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.
2015-08-27 20:18:29
book, 1979

Chien de printemps

7.5
"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.
2015-08-21 04:08:12
book, 1993

Жизнь и необычайные приключения солдата Ивана Чонкина

8.5
Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.
2015-08-20 16:16:54
book, 1973

Er ist wieder da

8.0
Par šādu sižetu: Ādolfs Hitlers atmostas mūsdienu Vācijā, esmu savulaik pat domājis. Tiesa, nebūt ne tādā veidā, kā to iztēlojies vācu rakstnieks un žurnālists Timurs Vermešs.
2015-08-10 18:09:11
book, 2012

Vidvuda stāsts

5.0
"Vidvuda stāsts" mani uzrunāja ar savu nosaukumu. Proti, ar vārdu Vidvuds. Savulaik, pirms gadiem desmit vai pat vairāk, bija man tāds pseidonīms - Vidvuds Taipiņš, kur dzīvoja "Diskonta" listē. Patiesībā arī grāmata par Vidvudu tapusi, cik var saprast, aptuveni tajā pat laikā, kad darbojās Taipiņa kungs, tomēr domājams tiešas saistības starp šiem diviem Vidvudiem nav. Kā vēsta PMLP personvārdu datu bāze, šobrīd Latvijā ir 41 Vidvuds. Tas tā - informācijai.
2015-07-28 17:17:39
book, 2006

Startupland

8.0
Grāmatas autors Mikels Svane ir Zendesk dibinātājs (viens no trijiem) un CEO. "Kas ir Zendesk?" tu man vaicāsi. Zendesk ir helpdesk (lietotāju atbalsta servisa) platforma, diezgan neapstrīdami savas nozares līderi, publiska kompānija ar akcijām Ņujorkas fondu biržā. Bieži Zendesk piesauc kā vienu no top piemēriem sākotnējam startup, kas izaudzis par ļoti veiksmīgu globālu kompāniju. Turklāt vēl - radīts Eiropā. Cik bieži par Zendesk nākas dzirdēt Latvijā? Aptuveni nekad, vismaz Delfi meklētājs uz šo atslēgas vārdu atrod precīzi nulli rezultātu.
2015-07-27 18:42:30
book, 2015

The Information

8.5
Kas ir kopīgs āfrikāņu "runājošajām" bungām, optiskajam telegrāfam, Enigmas atšifrēšanai, cilvēka DNS un Internetam? Atbilde rodama šīs grāmatas nosaukumā - visas šīs parādības vieno informācija, kuras vēsturē visai detalizētu ieskatu arī sniedz šī grāmata.
2015-07-16 04:40:32
book, 2011

Vai te var dabūt alu?

7.0
Iegāju pirms pāris nedēļām grāmatnīcā pirkt dāvanu vienam draugam. Pēkšņi redzu: "Vai te var dabūt alu?" Un vēl uz vāka - dubultšaha galdiņš. Kādi varianti - jāpērk, jālasa. Kā nekā Anšlavs Eglītis ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru darbi tipiski galīgi neizceļas ar salkanu gaušanos.
2015-07-15 04:30:11
book, 1961

Rue des Boutiques Obscures

7.0
Cilvēks atrodas pastāvīgos sevis meklējumos. Reizēm viņš sev pašam uzdod jautājumu: "Kas es esmu?", citkārt vaicā citiem: "Vai tu zini, kas es esmu?" Vēl citā situācijā viņš secina, ka vispirms ir jāierauj. Ar līdzīgām problēmām sastopas arī šīs grāmatas galvenais varonis, ar to vien atšķirību, ka viņš patiešām nezina, kas viņš ir.
2015-07-02 04:43:44
book, 1978

The Bachelors

7.0
Atvaļinājuma laikā izlasīju trīs Mjūrielas Spārkas romānus (vienu gan, kā vēlāk noskaidroju, biju lasījis jau iepriekš), un "Vecpuiši" ir viens no tiem.
2015-06-30 19:25:45
book, 1960

Moskva-Petushki

8.0
Un nekavējoties iedzēru.
2015-06-30 19:12:34
book, 1970

Se dagens lys

8.0
Vīrietis pamostas svešā gultā. Viņam blakus guļ sieviete, kuru viņš nekad mūžā nav redzējis, bet kura ir viņa sieva. Viņiem ir arī bērni, automašīna un daudz draugu, kurus viņš arī nepazīst. Un, nē, viņš necieš no līdzīgas kaites kā filmas "Memento" varonis - proti, viņš ir spējīgs veidot jaunas atmiņas. Gluži vienkārši viņš dzīvo tādā pasaulē, kur tu katru dienu dzīvi sāc no jauna.
2015-06-08 04:53:22
book, 1980

Vārdiem nebija vietas

7.0
Grāmatu varoņiem reizēm mēdz būt tik jauki un simpātiski, ka gribētos ar viņiem iepazīties. Tāpēc jau šos dēvē par varoņiem, ka tu identificējies, apbrīno un jūsmo. No šīs puses raugoties, Gunta Bereļa romānā "Vārdiem nebija vietas" varoņu pilnīgi noteikti nav. Katrā ziņā ar Tuša kungu iepazīties varētu vēlēties vienīgi kriminālpolicijas pārstāvji.
2015-06-05 04:45:23
book, 2015

The Prime of Miss Jean Brodie

8.0
"Mis Džīnas Broudijas labākie gadi" ir slavenākais skotu rakstnieces Mjūrieleas Spārkas slavenākais romāns, ticis arī pie veiksmīgas ekranizācijas. Bet jautājums - cik tad laba ir pati grāmata? Par to - speciālizlaidumā no Romas, komplektā ar fonā skanošu Eirovīziju un savu tiesu izdzerta baltvīna.
2015-05-23 20:13:47
book, 1961

La Dentellière

7.0
Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?
2015-04-13 04:25:05
book, 1974

Amsterdamas princips

7.5
Uz grāmatas aizmugurējā vāka var izlasīt, ka tās darbība nenorisinās Amsterdamā un tās varoņiem nav principu. Tad kas īsti ir Amsterdamas princips? Arī to var uzzināt uz grāmatas aizmugurējā vāka. Kā izrādās (nav laikam svarīgi, vai tā ir tiesa), Amsterdamas sarkano lukturu kvartālos līdzās “standartpakalpojumam” pastāv arī piedāvājums lūriķiem, kas novēro “procesu”. Un lūriķiem, kas novēro lūriķus. Cik tālu tas iet, to nevar zināt, bet Amsterdamas princips esot tāds, ka katram lūriķim vienmēr kaut kur atradīsies vēl kāds lūriķis.
2015-03-31 04:45:27
book, 2013

Melusine

6.5
Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.
2015-03-23 05:56:20
book, 1898

Crossing the Chasm: Marketing and Selling High-Tech Products to Mainstream Customers

8.0
"Bezdibeņa šķērsošana" bija pirmā grāmata, kas tika nodota infogr.am lasīšanas pulciņa biedriem kā iepazīstamais saturs. Pagaidām vēl nav notikusi kolektīvā tās iztirzāšana, un gadījumā, ja tu esi šī pulciņa biedrs, bet vēl neesi to izlasījis līdz galam, varbūt tev nevajadzētu tagad lasīt manu viedokli par to. Tiesa, tā kā tā nav daiļliteratūras darbs noveles tipā ar negaidītām beigām, īpaša pamata satraukties par iespējamiem spoileriem tāpat nav.
2015-03-14 21:29:33
book, 2014

Programming the Mobile Web: 2nd Edition

6.5
Šo grāmatu lasīju kā pirmo šī gada sarakstā ar "profesionālo literatūru". Ir taču svarīgi sekot tam, kas aktuāls web tehnoloģijās un kas specifiski raksturīgs programmēšanai, koncentrējoties uz mobilajām ierīcēm. Diemžēl jāatzīst, ka izcili noderīga man šī grāmata nešķita.
2015-03-13 20:36:38
book, 2013

Le Sumo qui ne pouvait pas grossir

6.0
Nu jau man sāk šķist, ka esmu izlasījis teju vai visas Ērika-Emanuēla Šmita grāmatas, vai vismaz uz to pusi, un pamazām man šis autors ir sācis apnikt. Bija laiks, kad viņu uzskatīju par ģēniju, vienu no mūsdienu literatūras dižgariem, bet pamazām mani viņa audzinoši izglītojošie darbi ir pārstājuši sajūsmināt. Nē, šaubu nav, ka viņa labākās grāmatas man joprojām šķiet tikpat fascinējošas kā iepriekš - par “Pilāta evanģēliju”, “Egoistu sektu”, “Izvirtuli”, “Ibrahima kungu un Korāna ziediem”, “Manu dzīvi ar Mocartu” un vēl dažiem citiem joprojām esmu gatavs stāvēt un krist. Bet tas vairs nenozīmē, ka manās acīs Šmits ir nevainojams rakstnieks, kuram nemēdz gadīties neveiksmīgāki darbi, un jāatzīst, ka pēdējā laikā tādi viņam gadās arvien biežāk (tiesa - visai banālais “Kad es biju mākslas darbs” iznāca jau 2002.gadā).
2015-02-23 05:56:00
book, 2012

Napoleon Symphony

6.0
Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk kā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.
2015-02-23 05:22:19
book, 1974

Batman Apollo

7.5
Pagātnē ir palikuši tie laiki, kad Peļevinadarbi dzimtajā Krievijā šķēla kritiķu un lasītāju viedokļus - kad viņam bija gan bariem kaislīgu līdzjutēju, gan tādi paši baru radikālu noliedzēju. 21.gadsimta Putina Krievijā Peļevins ir kļuvis par vienu no tiem autoriem, par kuriem pieņemts teikt sliktu vai neko - nepietiekami ērts, nepietiekami paklausīgs, plus vēl ar tendenci lietot necenzētu leksiku. Un zināms taču, ka normāla krievu cilvēka ausij tie sliktie vārdi it nemaz nav pieņemami, un pats viņš tos ne tikai nelieto, bet pat dzirdējis nav. Tālab arī šīs grāmatas ievadā tevi, mazo lasītāj, brīdina, ka šādi vārdi tajā būs, lai esi sagatavots.
2015-02-12 20:51:04
book, 2013

Jacques le fataliste et son maître

7.0
Saņemties lasīt "Žaku fatālistu" franču mēlē nebūt nebija vienkārši - grāmata ir gan gara, gan apjomīga, gan nebūt ne vienkāršā valodā rakstīta. Un manas franču valodas zināšanas ir tādas, kādas nu tās ir: ar tendenci lēnām uzlaboties, bet ar uzsvaru uz vārdu lēnām un joprojām es pat iedomāties nevaru, kā tas būtu - šajā valodā reāli sarunāties ar kādu francūzi. Gribētos jau nu cerēt, ka maijā nāksies šīs bailes pārvarēt un lauzītā un gramatiski nepareizā franču valodā vaicāt kaut ko vairāk nekā: "Kur šeit ir tuvākā konditoreja?" Bet nu... redzēs.
2015-02-01 19:33:16
book, 1796

Der Tod in Venedig

8.0
Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.
2015-01-15 05:49:53
book, 1912

Skaistākā pilsēta pasaulē

5.5
Pie Nicodemus Rigensis jeb Rīgas Nikodēma īsromāna "Skaistākā pilsēta pasaulē" tikām Jaunā gada sagaidīšanas ballītē, kuras organizētāju vidū diezgan droši bija atrodams arī tā autors. Pirmkārt, vai citādi kāds tāpat vien dāļātu šo grāmatu? Otrkārt, tās izlasīšanas rezultātā gana daudz faktu saliekas kopā, veidojot Nikodēma personību. Tiesa, man ir pamatotas aizdomas, ka autors arī nav centies pārmērīgi maskēties kaut vai tāpēc vien, ka diez vai kādam varētu rasties nopietna interese noskaidrot viņa īsto seju - ja jau pat Johanam Korinam un Vilim Lācītim kādu laiku izdevās saglabāt apslēptu savu patieso identitāti, kaut gan viņu grāmatas sacēla daudz lielāku ažiotāžu par Nikodēma veikumu, par ko gan būtu jāsatraucas "Skaistākās pilsētas" autoram?
2015-01-09 20:53:18
book, 2012

Tales of Mystery and Imagination

7.0
Ja nemaldos, mana līdzšinējā pazīšanās ar Edgara Alana Po daiļradi aprobežojās ar dzejoli par kraukli, kurš skolas laikos bija ļoti tuvs biedram Normis, bet pērnā gadā saņēmu dāvanā šo grāmatu, kurā atrodami, šķiet, visi Po stāsti, kas pieskaitāmi mistikai, fantastikai un tamlīdzīgām kategorijām (kuras tajos laikos nemaz vēl īsti nepastāvēja), un pēc šīs grāmatas izlasīšanas droši vien sevi varu uzskatīt par būtiski nopietnāku šī autora pazinēju.
2015-01-08 06:03:37
book, n/a

L'Étranger

7.5
Dīvainā kārtā es nevaru atcerēties, vai "Svešinieku" vispār iepriekš biju lasījis. Skaidrs, ka es esmu lasījis Friča Bārdas tāda paša nosaukuma dzejoli, bet Albērs Kamī vienu no saviem slavenākajiem darbiem (pārsteidzošā kārtā) neuzrakstīja, iespaidojoties no divdesmitā gadsimta sākuma romantiķa Bārdas. Kaut vai tāpēc vien, ka Kamī Svešinieks galīgi nav romantisks.
2014-12-31 15:39:20
book, 1942

Le Testament français

8.5
"Sapņi par manām Krievijas vasarām", kā izrādās, ir viens no pēdējo 20 gadu ievērojamākajiem franču literatūras darbiem, saņēmis divas prestižākās Francijas balvas literatūrā - Gonkūru balvu un Mediči balvu. Droši vien, tas arī bija iemesls, kālab šo grāmatu pasūtīju, lai gan man nekādu iepriekšēju zināšanu ne par Andreju Makinu, ne viņa daiļradi nebija.
2014-12-23 20:32:04
book, 1995

Every Third Thought: A Novel in Five Seasons

8.0
Pieci gadalaiki. Itin nodreijāta tēma. Kā nekā Kims Kiduks par šo tēmu uzņēmis filmu, un vispār cik gan vēl gadalaiku varētu būt? Labi, nav svarīgi, ir vēla nakts, kad rakstu šo tekstu, tālab neatbildu par savu vārdu plūsmu. Lai gan - kad es par to būtu atbildējis?
2014-11-30 16:59:30
book, 2011

Frøken Smillas fornemmelse for sne

7.0
Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.
2014-11-26 05:56:40
book, 1992

Erotic Cinema

7.0
Kādu vakaru viesojāmies pie Normja un Noras. Pirms doties prom, ievēroju plauktā grāmatu ar saistošu nosaukumu - "Erotic Cinema". Dabiski, ka izlēmu, ka vēlos šo grāmatu aizņemties izlasīt (apskatīties bildes?). Liels bija mans pārsteigums, ka šo grāmatu Normis bija pirms itin daudziem gadiem dabūjis dāvanā no... manis. Lai gan... vienmēr esmu uzskatījis, ka man ir laba gaume, un te arī apliecinājums.
2014-11-10 16:52:27
book, 2005

Lorsque j'étais une oeuvre d'art

5.5
Ar šo Ērika Emanuēla Šmita grāmatu cīnījos vairāku mēnešu garumā - gan tādēļ, ka lasīta tā tika franču valodā, gan tādēļ, ka tā manās acīs ne tuvu nav viena no viņa veiksmīgākajām. Patiesībā varētu pat izteikties vēl kategoriskāk - tā ir pirmā manis lasītā viņa grāmata, kura drīzāk būtu liekama "paldies, es esmu jau paēdis" plauktiņā. Mēģināšu pamatot - kādēļ tā.
2014-11-03 14:42:51
book, 2002

The Hothouse by the East River

6.0
Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.
2014-10-25 18:37:21
book, 1973

Dancing Lessons for the Advanced in Age

7.0
Bohumils Hrabals galvenokārt ir zināms kā "Closely Watched Trains" grāmatas autors, pēc kuras tapusī filma kaut kad (sešdesmitajos gados? precīzi neatceros) tika arī pie Oskara kā labākā filma neangļu valodā. Tāpat esmu redzējis vēl vienu pēc viņa grāmatas uzņemtu filmu - "Es apkalpoju Anglijas karali" un, šķiet, lasīju arī grāmatu.
2014-10-25 18:36:15
book, 1964

Loitering with Intent

7.5
Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.
2014-10-15 07:14:02
book, 1981

Invisible Cities

6.5
Italo Kalvino tomēr ir viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus labāk lasīt nelielās devās - kādu vienu reizi pāris gados, nevis biežāk, jo viņam jau nu baigi ir izteikts savs dīvainais speciālais stiliņš, kurš var arī sākt krist uz nerviem.
2014-10-14 04:43:02
book, 1972

What If?: Serious Scientific Answers to Absurd Hypothetical Questions

8.0
Itin daudzus gadus regulāri sekojuxkcd komiksiem un, kopš šī rubrika sākās, lasu arī What If sadaļu, kurā bijušais NASA robotikas darbinieks Rendels Manro atbild uz dīvainiem un lielākoties pilnīgi trakiem lasītāju jautājumiem iespējami zinātniski pamatotākā veidā.
2014-10-11 09:27:44
book, 2014

Before She Met Me

8.0
Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.
2014-10-02 08:44:46
book, 1982

Kloktat dehet

6.5
Jahims Topols esot viens no populārākajiem mūsdienu čehu rakstniekiem. Nezinu, vai tas ir liels vai mazs sasniegums, jo man galīgi nav skaidrības par aktuālajiem čehu literatūras apjomiem. Taču, ja jau autors ir gana ievērojams, lai viņa grāmatas tulkotu angļu valodā (šī konkrētā - ar nosaukumu "Gargling with tar", skaidrs, ka tieši angliski šo grāmatu lasīju), tad jau vērā ņemams viņš noteikti ir.
2014-09-30 11:44:53
book, 2005

Last Chance to See

8.5
Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.
2014-09-15 10:01:34
book, 1990

Es sevi atradu hokejā

5.0
Man ir grūti paiet garām grāmatai par sportu, pat tad, ja zinu, ka no tās neko izcilu nevar gaidīt - kaut vai kārtības labad uzskatu par savu pienākumu iepazīt teju katru plašāku apcerējumu, kas veltīts sporta norisēm Latvijā, lai gan reti gadās, ka šādi izdevumi ir izcili aizraujoši. Jāņa Kvēpa autobigrāfija "Es atradu sevi hokejā" nav patīkams izņēmums.
2014-08-17 11:14:41
book, 2011

Portraits of a Marriage

8.5
Beidzot man izdevās tikt pie vēl vienas Šāndora Mārai grāmatas. Diemžēl ir tā, ka šī es nebaidītos teikt izcilā ungāru autora darbi ir visai minimāli tulkoti man pieejamajās valodās un vismaz pagaidām šķiet, ka man nav iespēju šo sarakstu papildināt.
2014-08-13 07:26:55
book, 1980

Balderis 19

7.0
Par šo grāmatu droši var teikt, ka tā būtu mana kolēģa Mikus gaumē - bilžu grāmatā ir daudz vairāk nekā teksta. Man gan pret vismaz dažiem vārdiem iebildumu nav, bet var jau pa reizei arī kādu bildīti apskatīt.
2014-06-30 12:45:04
book, 2012

England, England

8.5
Vienai no manām mīļākajām grupām "The Kinks" ir tāds albums - "The Decline and Fall of the British Empire". Ja nu kas, tas ir viens no maniem mīļākajiem šīs grupas ierakstiem. Un mani it nemaz neuztrauc, ka grupas mīlēt var tikai meitenes, dēvētas par grūpijām, un teikumus ar "un" var sākt vien cilvēki, kam gramatika nav labākā draudzene. Jo mana smilšukaste un mani spēles noteikumi.
2014-06-20 11:13:31
book, 1998

Jacques and his Master

8.0
Milana Kunderas luga "Žaks un viņa kungs" nav gluži Denī Didro romāna "Žaks fatālists" pārveidojums skatuves vajadzībām, bet gan drīzāk darbs, kas ir veltīts šim Didro romānam, tā vismaz apgalo pats Kundera un man nav pamata viņam neticēt.
2014-06-04 07:47:53
book, 1971

Worlds of Maybe

8.0
Zinātniskās fantastikas grāmatas mēdz būt dažādas - labas un ne visai. Es neesmu tādā mērā piederīgs ņergu subkultūrai, lai man būtu viedoklis par katru sci-fi autoru, lai es zinātu, kādas "skolas" šajā literatūras paveidā pastāv (un vai tādas vispār pastāv), vai kaut vai varētu nosaukt no galvas robotikas pamatlikumus. Un vispār - grāmatas par robotiem mani neinteresē, ja vien šie roboti nav paranoīdi androīdi un viņu vārds nav Mārvins. Bet ir tēmas, kas mani uzrunā. Un šī grāmata ir par tām.
2014-05-26 01:43:24
book, 1970

Hitchhiker: A Biography of Douglas Adams

8.0
Šī grāmata nav jaunākā "Galaktikas ceļveža stopētājiem" daļa. Tāda arī pastāv, bet lasījis to neesmu. Jā, es zinu, ka Duglass Adamss ir miris un ka jaunākajai daļai ir cits autors, tas arī mani mazliet biedē. Plus esmu aizmirsis, par ko bija piektā daļa, vajadzētu pārlasīt. Un vispār pareizi būtu pārlasīt pirmās piecas un tikai tad ķerties pie sestās. Bet tas nav šajā brīdī svarīgi, jo rakstu par kādu citu grāmatu.
2014-05-26 01:38:28
book, 2003

Encounter

7.0
Šo Milana Kunderas eseju krājumu iegādājos kā lietotu grāmatu internetos līdzās vēl dažiem literāriem veikumiem, ar ko izlēmu papildināt sava grāmatu plaukta saturu. Vispār jau esejas nav gluži man pats tuvākais literārais formāts, bet reizēm gadās arī kaut ko tādu lasīt, turklāt Kundera ir viens no maniem iecienītākajiem autoriem.
2014-04-12 02:25:35
book, 2009

One Hand Clapping

8.5
Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.
2014-04-04 04:14:34
book, 1961

Erewhon

7.0
Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.
2014-03-25 04:19:15
book, 1872

Jelgava 94

8.0
Vai tu atceries, ko tu darīji 1994.gada 5.aprīlī? Pilnīgi iespējams, ka tu uz šo jautājumu nevari atbildēt tāpēc, ka tobrīd sevi neapzinājies vai pat vispār nepastāvēji. Es gan, protams, šaubos, ka mana bloga demogrāfijā dominē deviņdesmitajos gados dzimušas meitenes (neesmu drošs - ir vai nav kaitīgi sapņot), bet skarbā realitāte ir tāda, ka naktī, kad top šis teksts, līdz Kurta Kobeina nāves 20.gadadienai ir atlicis mazāk kā trīs nedēļas. Un tas biedē.
2014-03-16 04:27:13
book, 2013

La Part de l'autre

8.0
Šī, ja nekļūdos, ir apjomīgākā Ē.-Ē. Šmita grāmata, un tās lasīšana man paņēma daudz laika. Ļoti daudz laika. Kā tā? Jo lasīju to franču valodā, un nav tā, ka tajā man lasīšana padotos izcilos tempos. Taču noteikti nenožēloju, ka iepazinos ar šo romānu, kurš gan ne tuvu nav Šmita izcilākais darbs.
2014-03-12 12:05:47
book, 2001

He Knew He Was Right

5.0
Reizēm problēmas rodas, ja no mušas uzpūš ziloni. Citkārt, ja tu izvēlies ignorēt istabā esošu ziloni, tā vietā pētot mušas. Šis Trollopa romāns izvēlas pirmo ceļu.
2014-03-03 04:07:40
book, 1869

The Golden Ass

8.0
Ja jau es skatos mēmās ēras filmas, nav laikam dižs pārsteigums, ka arī savā grāmatu izvēlē esmu mazliet iegremdējies pagātnē. Ne gluži tādā ziņā, ka tas būtu bijis plānots, bet sagadījās tā, ka tagad esmu izlasījis vienīgo pilnībā saglabājušos antīkās literatūras romānu. Hā - tagad esmu entelektuālis!
2014-02-23 02:11:36
book, 165

Molloy

7.5
Ja tu esi lasījis vienu Semjuela Beketa grāmatu, tu vari teikt, ka esi lasījis tās visas. Vai vismaz - vairāk kā vienu. Absurda teātra viens no tēviem noteikti neizcēlās ar sevišķām stila variācijām savā daiļradē, līdz ar to nav pārsteigums, ka "Molojs" visai labi sasaucas gan ar "Mērfiju", gan Godo, gan to lugu, kuras varoņi atrodas mucās (neatceros nosaukumu).
2014-01-27 07:25:03
book, 1951

t zero

7.5
Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.
2014-01-26 10:01:59
book, 1967

Cosmicomics

8.5
Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.
2014-01-05 09:07:35
book, 1965

Das Glasperlenspiel

8.5
Šogad esmu bijis slinks grāmatu lasītājs. Vai tas būtu tādēļ, ka netipiski liela daļa manas dzīves šogad aizritēja reālajā, nevis iedomu pasaulē? Tomēr gada noslēgumā vienu apjomīgu un nozīmīgu darbu izlasīju - Heses "Stikla pērlīšu spēli".
2013-12-29 10:15:09
book, 1943

The Testament of Mary

7.0
Katram stāstam ir daudz versiju, vismaz tik - cik dalībnieku. Stāstam par Jēzu to noteikti ir vairāk. Šī nebūtu īstā vieta, kur spriest par Jaunajā Derībā aprakstīto notikumu vēsturiskumu, jo ne man ir pietiekamas zināšanas, ne vēlme, ne tas ir būtiski, vērtējot šo grāmatu.
2013-11-14 08:05:18
book, 2012

Arthur and George

7.5
Reiz dzīvoja kāds anglis vārdā Artūrs. Viņam sagadījās kļūt par vienu no sava laikmeta (un, iespējams, visu laiku) populārākajiem rakstniekiem, jo tā sanāca, ka viņš radīja tādu personāžu kā Šerloks Holmss.
2013-11-11 05:44:34
book, 2005

The Wide Lens: A New Strategy for Innovation

7.0
Man nav raksturīga motivējošas un izglītojošas literatūras lasīšana. Es neesmu motivējams un audzināms. Neticu, ka pamācošā literatūra mani padarīs par miljonāru, sieviešu mīluli vai vismaz drusku labāku cilvēku. Lai gan man pret neko no iepriekšējā teikumā minētā nebūtu iebildumu. Taču "Skaties plašāk: Jauna inovāciju stratēģija" nav gluži motivējošā lasāmviela. Kas tieši tā ir - par to teksta turpinājumā (varbūt, ja spēšu pārmērīgi nenovirzīties no tēmas).
2013-10-23 02:40:31
book, 2012

The Book Thief

8.0
Tas nav sevišķs retums, ka grāmatas stāstnieks pats sižetā iesaistās tikai visai pastarpinātā veidā, taču šajā konkrētajā grāmatā tas tiek īstenots patiešām dīvaini, jo grāmata ir rakstīta no Nāves skatu punkta. Jā - tās teicējs ir tas pats personāžs, kuru pierasts attēlot melnā apmetnī un ar sirpi rokās. Pats viņš gan apgalvo, ka melnu mēteli viņš velkot vien tad, kad to prasa laika apstākļi. Ja kas - nekur grāmatā nav teikts, ka Nāve ir vīrietis (vai arī es to neievēroju?), bet līdz pat šī apraksta sākšanai es pat neiedomājos, ka tā varētu būt Viņa un nevis Viņš. Tam gan nav sevišķas nozīmes.
2013-10-16 09:20:12
book, 2006

While Mortals Sleep

8.0
Šo stāstu krājumu patiesībā jau vienreiz biju lasījis, taču dīvainā kārtā par to aizmirsu uzrakstīt blogā. Tagad izlasīju vēlreiz, un šoreiz pacentīšos tomēr kaut ko pierakstīt.
2013-09-25 06:51:26
book, 2011

Jaunatnes teātris

5.5
Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.
2013-09-24 03:07:06
book, 2012

Slapstick

7.0
"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.
2013-09-16 09:04:20
book, 1976

Bluebeard

6.5
"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.
2013-09-06 04:54:09
book, 1987

Player Piano

7.5
"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.
2013-08-31 10:32:50
book, 1952

Cat's Cradle

9.0
"Kaķa šūpulis" bija pirmā Vonnegūta grāmata, ko es izlasīju. Kad tas bija? Šķiet - pilnīgi citā pasaulē, droši vien tolaik biju vai nu 14 vai 15 gadus vecs. Proti - uz pusi jaunāks kā tagad. Mazliet pašausmināties par to, kā skrien laiks? Nē, droši vien nē.
2013-08-21 05:46:49
book, 1963

Walden

7.0
Henrija Deivida Toro grāmata "Voldena jeb dzīve mežā" vismaz kaut kādā mērā ir kalpojusi par ietekmi gan "Into the Wild" čalim, gan neskaitāmiem citiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies atteikšanās no civilizācijas ceļu. Grāmatā autors stāsta par personīgo pieredzi uz diviem gadiem, diviem mēnešiem un divām dienām pārceļoties uz dzīvi mežā.
2013-08-18 06:06:06
book, 1854

Within a Budding Grove

7.0
Kaut kā man pēdējā laikā ļoti lēnām un neintensīvi lasās grāmatas, īsti pat nesaprotu, kas tur ir pie vainas, bet tieši šo konkrēto grāmatu izlasīju visai ātri, kas ir drusku sasniegums, jo Prusts nav ne viegli lasāms, ne izceļas ar nelieliem grāmatu apjomiem.
2013-08-09 09:42:14
book, 1919

Hell

8.0
Anrī Barbiss, cik saprotu, ir viens no tiem franču rakstniekiem, kurus īpaši godāja PSRS. Kā nekā viņa vārdā bija pārdēvēts tagadējais Franču licejs, tāpat viņa vārdu nesa iela, kura mūsdienās (tāpat kā brīvvalsts gados pirms kara) nes Aristīda Briāna vārdu. Par to, ka viens no viņa slavenākajiem romāniem - "L&39;enfer" jeb "Elle" - ideāli atbilst padomju dzīves uztverei es gan tik ļoti pārliecināts nebūtu.
2013-07-22 07:26:30
book, 1908

A Bend in the River

7.5
Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.
2013-07-22 05:58:43
book, 1979

Growth of the Soil

8.0
Neatceros, kad es būtu kādu grāmatu lasījis tik ilgi kā šo, un te man pat nav nekādu dižu attaisnojumu - ne tā ir mežonīgi gara, ne neizturami garlaicīga, vienkārši tā nu sagadījies, ka pēdējā laikā esmu netipiski maz lasījis, taču, šķiet, ka lielākais šīs vasaras trakums ir pāri un tagad kādu brīdi pievērsīšos normālam un rāmam dzīvesveidam, kur atradīsies daudz laika grāmatām, vācu vīnam un dueta "Sandra" dziesmu baudīšanai.
2013-07-14 10:48:15
book, 1908

Путевые портреты с морским пейзажем: Повести и рассказы

7.5
Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.
2013-07-14 10:03:42
book, 1984

Three Lives

6.5
Ģertrūde Steina ir no tās rakstnieku kategorijas, kuru vārdu inteliģentam cilvēkam vajadzētu zināt un varbūt pat reizēm viņš var citēt kādu viņas viedu frāzi, bet neviens normāls cilvēks neko no viņas grāmatām lasījis nav, jo tās drīzāk ir būtiskas ar to, ka tās eksistē.
2013-06-12 05:41:07
book, 1909

Captain Corelli`s Mandolin

8.5
Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.
2013-05-26 08:28:37
book, 1994

The Wasp Factory

6.5
Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.
2013-04-25 05:57:03
book, 1984

Extension du domaine de la lutte

7.0
Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.
2013-04-07 07:08:54
book, 1994

The Great Gatsby

8.0
"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.
2013-04-01 06:03:00
book, 1922

Ma vie avec Mozart

8.0
Šo grāmatu lasīju netipiski ilgi - teju mēneša garumā, kas būtu neattaisnojami, zinot to, ka tās apjoms ir ļoti neliels. Taču man attaisnojums ir, kā gan citādi! Proti, šī grāmata tika lasīta oriģinālvalodā, bet manas franču valodas zināšanas prasa tik intensīvu vārdnīcas lietošanu, ka par jebkādu lasīšanas ātrumu var aizmirst.
2013-03-31 07:01:02
book, 2005

Umbrella

6.0
Jāatzīst - šī grāmata man nebija īsti pa zobam. Izlasīju, bet neko daudz nesapratu. Droši vien vajadzēja jau kaut kad neilgi pēc sākuma mest mieru, bet kaut kāda iekšējā apņēmība man parasti neļauj nolikt grāmatu malā arī tajās reizēs, kad nespēju uztvert tekstu.
2013-03-25 05:27:17
book, 2012

Mr. Palomar

6.5
Italo Kalvino ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas galvenokārt ir interesantas tajās izmantotās tehnikas dēļ un ne tik ļoti - sava satura dēļ. Tā "Kad ceļotājs ziemas naktī" katra nodaļa ir citā literārajā stilā un atstāsta it kā citas grāmatas saturu, kamēr "The Castle of Crossed Destinies" atstāsta dažādus notikumus, izmantojot taro kāršu komplektu.
2013-03-20 05:24:45
book, 1983

Getting to Know the General

7.0
Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.
2013-03-12 04:42:03
book, 1984

Rīga-Pekina

8.0
Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:
2013-03-08 09:45:36
book, 2012

Switch Bitch

7.0
Roalds Dāls man joprojām ir daļēji neizprotams rakstnieks. Kā viens cilvēks varēja vienlaikus būt teju populārākais sava laikmeta bērnu grāmatu autors, un rakstīt TĀDU prozu pieaugušajiem? Nē, es nedomāju tikai viņa melnās noveles, kurās parādās kanibālisms, joki par taksidermiju un citi skaistumi, bet arī tos viņa stāstus, kuri tika publicēti Playboy un līdzīgos žurnālos. Kā, piemēram, četri šī konkrētā krājuma stāsti.
2013-02-22 09:48:18
book, 1974

Talking It Over

8.5
Pirms vairākiem gadiem izlasīju šīs grāmatas turpinājumu "Love, etc.". Tagad izlasīju arī pirmo daļu. Šis tas šajos gados ir mainījies gan pasaulē man apkārt, gan manī pašā. Vismaz pilnīgi noteikti es daudz labāk varu saprast to, par ko Bārnss raksta.
2013-02-20 09:56:52
book, 1991

The Last Word and Other Stories

7.0
Pēdējā Grema Grīna stāstu krājumā apkopoti dažādi viņa īsprozas darbi, kas tapa daudzu gadu desmitu laikā, daļa no tiem - vēl laikos, kad viņš nebija pasaulslavens literāts. Arī stāstu kvalitātē tas parādās - to vidū ir gan labāki, gan ne tik ļoti labi.
2013-02-17 07:51:03
book, 1990

The Lawless Roads

7.5
1938.gadā Greims Grīns devās ceļojumā uz Meksiku, šķiet, kāda preses izdevuma vajadzībām. Tā ietvaros viņš galvenokārt iepazina tolaik valdošo katolicisma aizliegumu šajā valstī, apmeklēja reģionus, kur mācītāji bija nošauti, baznīcas pārvērstas par noliktavām, bet vietējo iedzīvotāju liela daļa tāpat bija reliģijas un misticisma pārņemti. Šī ceļojuma rezultātā tapa divas grāmatas - šī un "The Power and the Glory", kura tiek uzskatīta par vienu no Grīna izcilākajiem romāniem (un kura īpaši nav manā gaumē, bet es jau neesmu eksperts, tik vien kā grāmatu lasīšanas maniaks).
2013-02-17 07:33:08
book, 1939

A Sort of Life

7.5
Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.
2013-02-15 05:21:45
book, 1971

A World of My Own: A Dream Diary

8.0
Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.
2013-02-12 10:26:17
book, 1992

На куличках

7.0
Jevgēņijs Zamjatins diezgan droši ir viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta sākuma rakstniekiem. Viņa antiutopija - romāns "Mēs" - bija viena no pirmajām grāmatām šajā žanrā, apsteidzot gan Orvelu, gan Oldozu Haksliju, un, pilnīgi iespējams, ka Hakslijs no viņa šo to "aizņēmās", rakstot "Jauno, skaisto pasauli". Pats Hakslijs gan esot šo versiju visai aktīvi noliedzis. Lieki teikt, ka es nezinu labāk.
2013-02-10 02:22:41
book, 1913

The Stranger`s Child

8.5
Ir 1913.gads. Jauns un perspektīvs dzejnieks, kas vienlaikus ir visai kārtīgs uzdzīvotājs un nesmādē jebkādus seksuāla rakstura sakarus vārdā Sesils Valenss apciemo savu studiju biedru Džordžu Solu viņa dzimtas mājās "Divi akri". Sesilam ir sakars gan ar pašu Džordžu, gan viņa māsu Dafni. Atrodoties Solu dzimtas mājās, Sesils uzraksta dzejoli "Divi akri", kuru veltī vai nu Dafnei vai Džordžam vai abiem. Nekļūst īsti skaidrs, vai pats dzejolis ir izcils vai arī to tādu padara Sesila nāve frontē 1.Pasaules karā un tam sekojošā viņa citēšana no Vinstona Čērčila puses. Taču viens ir skaidrs - Sesils (kurš līdzās šim dzejolim rakstījis lielākoties ļoti viduvējas kvalitātes dzeju) kļūst par skolu obligātās literatūras sastāvdaļu, bet viņa "piedzīvojums" "Divos akros" - par dažādu biogrāfiju sastāvdaļu, turklāt katrai iesaistītajai personai ir cits skatījums uz to, kas patiesībā tur notika.
2013-02-10 06:43:00
book, 2011

Доктор Вишневская. Клинический случай

6.5
Vienkārši neticami - Andrejs Šļahovs ir rakstnieks, par kuru nav ieraksta ne tikai angliskajā, bet pat krieviskajā Wikipedia!
2013-02-03 02:26:39
book, 2012

Tender Is the Night

8.5
Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!
2013-01-29 06:14:37
book, 1934

My Early Life

7.5
Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!
2013-01-22 11:44:44
book, 1930

Del Sentimiento Trágico de la Vida

7.5
Visai reti gadās, ka es lasu filosofisku literatūru, jo parasti manas uzmanības pietiek vienīgi lētai krievu popsai un Agatas Kristijas detektīviem. Ok, tā laikam nav gluži tiesa par popsu un krimiķiem, bet filosofija tiešām nav manā tējas krūzē tipiska iemītniece.
2013-01-10 07:16:11
book, 1912

Before and After

7.0
Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.
2013-01-10 06:34:38
book, 1993

When I thought that Beethoven was dead while many cretins lived

9.0
Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.
2013-01-08 09:00:00
book, 2010

S.N.U.F.F.

6.0
Kā godprātīgs cienītājs, esmu izlasījis visus Viktora Peļevina romānus, un katru jaunāko viņa grāmatu vismaz pāris gadu laikā pēc tās iznākšanas arī cenšos iepazīt. Taču vienlaikus kā ilggadīgam šī rakstnieka cienītājam man nākas atzīt - viņš labi pasen nav uzrakstījis kaut ko tādu, kas spētu mani kā lasītāju pārsteigt un ko pamatoti varētu uzskatīt par vienu no šī rakstnieka spožākajiem darbiem. Faktiski joprojām par viņa veiksmīgākajām grāmatām uzskatu "Generation П" un "Чапаев и Пустота", kas izdotas vēl iepriekšējā tūkstošgadē, tikām tagadējā milleniumā Peļevins visai cītīgi atražo to, par ko pats jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis.
2012-12-31 01:58:52
book, 2011

An Ideal Husband

8.0
Līdzās lugai par Ernestu šis parasti tiek atzīts par veiksmīgāko Oskara Vailda veikumu drāmas lauciņā. Lugas tematika ir Vaildam tipiska, tajā darbojas nagātie un ietekmīgie&39; kuriem gan katram ir pa kādam skeletam skapī, jo tukšus jau skapjus turēt cilvēki nemēdz.
2012-12-31 01:59:39
book, 1895

Salome

7.5
Lugā Salome Vailds pievēršas vienam no jaukajiem Vecās Derības stāstiem, proti, Salomei un Jāņa Kristītāja galvai. Vispār jāatzīst, ka Vecā Derība ir pilna ar šādiem ļoti jaukiem un patīkamiem stāstiem, ņem tik un izvēlies savai sirdij tuvāko.
2012-12-31 01:59:28
book, 1891

A Woman of No Importance

7.0
Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.
2012-12-31 01:59:15
book, 1893

Lady Windermeres Fan

6.5
Cik saprotu, šī ir pirmā vailda luga, kura netika publiski izsmieta, un jāatzīst, ka salīdzinoši ar Padujas grāfieni šī ir puslīdz lasāma arī mūsdienās, lai arī manai gaumei tā joprojām nav pietiekami piparota, tomēr Vailda galvenais jājamzirdziņš allaž bija tikumu un netikumu izsmiešana, kuras šajā lugā vel nav pietiekami daudz. Faktiski lugas galvenā vērtība ir citāts: "We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars."
2012-12-31 01:58:35
book, 1892

Communion Town

5.5
Man patīk šīs grāmatas ideja, bet ne tik ļoti tās izpildījums. Grāmata ir stāstu krājums, kas vēsta par norisēm vienā pilsētā. Nodaļas savā starpā it kā nav saistītas, bet ir kaut kāda kopīga tēma. Vienlaikus katra nodaļa ir citā noskaņā - te ir gan melodrāma, gan detektīvs, gan Murakami stila mistika, gan, gan. Domājams, ja es labāk orientētos mūsdienu literatūrā, es vairāk varētu uztvert šīs līdzības. Tāpat pie grāmatas interesantajiem risinājumiem var minēt nodaļu nobeigumus - šie visi stāsti ir noveles, taču es raksturotu, ka katrai novelei pietrūkst pēdējā teikuma, proti, atrisinājuma, noslēdzošā paradoksa, kā rezultātā tu kā lasītājs vari sev vaicāt: un kas notiek tālāk?
2012-12-19 04:56:10
book, 2012

Skios: A Novel

7.5
Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.
2012-12-12 04:58:43
book, 2012

Narcopolis

6.5
Es nevarētu apgalvot, ka man no personīgās pieredzes būtu ļoti labi pazīstamas grāmatā aprakstītās situācijas. acik zinu, manu paziņu lokā nav daudz opija atkarīgo un vēl jo vairāk es nepazīstu nevienu piespiedu kārtā kastrētu cilvēku, kurš operāciju rezuļtātā ir padarts par sievieti, tālab, lai varētu strādāt par īpaša veida prostitūtu. Patiesībā es nepazīstu arī brīvprātīgi kastrētus cilvēkus un standarta prostitūtas, kaut kā manu paziņu lokā tā nav norma.
2012-12-12 04:36:25
book, 2012

The Lighthouse

6.5
Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.
2012-12-12 04:26:34
book, 2012

Ziemeļlatvijas un Cēsu kauju piemiņai

6.5
Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.
2012-12-11 08:47:30
book, 1926

Padomju Latvijas ikdiena

7.5
Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.
2012-12-04 08:20:08
book, 2012

Swimming Home

6.0
Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.
2012-11-30 07:03:53
book, 2012

The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry

8.0
Es neesmu liels motivējošās literatūras cienītājs, kaut vai tāpēc vien, ka ar motivāciju man tāpat viss ir kārtībā. Vai vismaz man tā gribētos cerēt. Un tomēr "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" man kā motivējoša grāmata šķiet gana vērtīgs.
2012-11-29 05:45:29
book, 2012

The Teleportation Accident

9.0
Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi liek gaidīt zinātnisko fantastiku. Tā arī ir fantastika, tikai ne zinātniska. Absurds humors ar lielu devu kritikas cilvēcei visās tās izpausmēs ir šī Neda Bomana romāna pamatos, un nav brīnums, ka vairums to izlasījušo pēc tam čurā karstu - grāmata ir patiešām teju vai fenomenāla.
2012-11-28 08:01:34
book, 2012

The Duchess of Padua

5.0
Šī parasti tiek dēvēta par vājāko no Vailda lugām, ne velti tās panākumi teātros sākotnēji bija maigi izsakoties nožēlojami - pagāja veseli astoņi gadi kopš tās uzrakstīšanas līdz tā nonāca uz skatuves (turklāt Amerikā, nevis Lielbritānijā), pēc dažām nedēļām tās izrādīšanu pārtrauca, un ietekmīgi ļaudis Vaildam no sirds neieteica mēģināt panākt tās iestudējumu Anglijā. Pats Vailds gan šo esot uzskatījis par savu jaunības dienu labāko darbu.
2012-11-16 06:55:32
book, 1883

SEO Made Simple (2nd edition)

7.0
Otrā grāmata par SEO, ko izlasīju. Šī ir jau drusku nopietnāka nekā SEO Made Easy (interesanti, ka grāmatām ir gandrīz identiski nosaukumi, gan jau, ka te savu lomu spēlē cīņa par atslēgas vārdiem un pozīcijām Google rezultātos). Pluss tai ir arī apstāklī, ka šī grāmata ir drusku "svaigāka" par savu priekšgājēju.
2012-11-15 07:16:12
book, 2010

The History Man

7.5
Kas šajā pasaulē nav fikcija? Ikviena cilvēka garderobē ir vairākas maskas, katra no tām tiek uzvilkta atbilstošajā situācijā, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Arī man šādas maskas ir, un vienu no tām izmantoju patlaban, rakstot šo aprakstu. Proti, atklājēja masku, turklāt vēl ar precizējumu, ka maskas norauju ne tikai citiem, bet arī sev, apzinoties, ka šādi Tev par mani radīsies noteikts viedoklis, kas (varbūt) atbilst manām interesēm.
2012-11-15 05:55:51
book, 1975

SEO Made Easy

5.5
Man par lielām šausmām ir pienākusi tā diena, kad sviestainas zinātniskās fantastikas vietā manā grāmatu plauktiņā centrālo vietu ir ieņēmušas grāmatas par SEO. Jā, tu nepārklausījies - par SEO, jeb to šamanismu, kuru tā praktizētāji dēvē par zinātni interneta resursu popularitātes uzlabošanai.
2012-11-01 02:05:30
book, 2006

Vera or The Nihilists

7.0
Viesojoties Dublinā, uzskatīju par savu svēto pienākumu iegādāties kāda no izcilajiem šīs pilsētas rakstniekiem grāmatu. Cik man nāca prātā, Dublina pasaulei devusi trīs ģēnijus: Vaildu, Džoisu un Beketu. Tā kā grāmatu pirku ar domu, ka to varētu uzdāvināt mammai, izvēlējos viņai tuvāko no šīs trijotnes. Patiesībā arī man pašam pēc The Importance of Being Earnest izlasīšanas Vailds bijs kļuvis ievērojami interesantāks, nekā iepriekš.
2012-10-31 06:44:27
book, 1880

Half-Blood Blues

8.0
Nupat piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu, atverot Esi Edugyan mājaslapu. Proti, ieraudzīju, ka šīs grāmatas autors ir sieviete. Nudien, nebūtu to iedomājies! Nav jau tā, ka šī būtu tipiska mačo autora grāmata, kura kule tā vien strāvo starp rindām (nezinu, kas man lika izvēlēties šādus vārdus), bet tā nu ir - šī sieviete raksta kā vecis, ja tā varētu izteikties.
2012-09-30 22:25:45
book, 2011

The Testament of Jessie Lamb

7.5
Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.
2012-09-27 06:33:38
book, 2011

The Last Hundred Days

8.0
Neilgi pēc tam, kad pie mums bija kaučsērfinga ietvaros viesojusies Korīna no Rumānijas, izlasīju grāmatu par pēdējām 100 dienām pirms komunisma gāšanas šajā valstī. Jāatzīst, ka par Rumānijas vēsturi sevišķi interesējies nebiju, zināju vien to, ka ilgus gadus šajā valstī pie varas bijušo Čaučesku pāri būtībā nolinčoja. Taču es tā īsti nebiju piefiksējis to, cik psiha patiesībā bija konkrētā valsts.
2012-09-27 06:10:21
book, 2011

The Importance of Being Earnest

9.0
Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.
2012-09-21 22:26:21
book, 1895

Pigeon English

7.5
Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.
2012-08-23 06:31:06
book, 2011

Pamodināt Lāčplēsi

8.5
Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.
2012-08-19 08:20:01
book, 2011

Stroika ar skatu uz Londonu

8.0
Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.
2012-08-18 07:45:17
book, 2010

The Cat`s Table

7.0
Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.
2012-08-13 18:25:23
book, 2011

The Buddha in the Attic

8.0
Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.
2012-08-13 15:33:30
book, 2011

Garais ceļš uz Hantimansijsku

7.5
Nezinu, vai ir pareizi vērtēt šo grāmatu atsevišķi no tai komplektā līdzi nākošā audio ieraksta "The Long Way to Hantymansyisk", taču es tik daudzfunkcionāls, lai spētu mūziku un grāmatu patērēt vienlaicīgi (kopā jaukt vispār nav labi, un galīgi nav skaidrs, kurš no diviem ir vieglākais alkohols, ar kuru sākt). Tālab vispirms - par grāmatu.
2012-08-09 11:49:49
book, 2012

22 Britannia Road

6.5
Mīlestība, karš, meli, salauztas dzīves un salauzti cilvēki, pagātnes nasta, cilvēku nespēja runāt vienam ar otru, bērns, kas savu tēvu uzskata par ienaidnieku, izpostītā Polija un karā cietusī Anglija, imigrantu stāvoklis, izvarošana, dzīve mežā, romantiski notikumi, pievilcīgs itālis. Šādi atslēgas vārdi būtu šim ierakstam, ja es būtu SEO dīvainis, kurš to vien domā, kā uzlabot savas mājaslapas apmeklējumu.
2012-07-24 06:44:23
book, 2011

Liepājas futbola spožums un ēnas

8.0
Grāmatu par Latvijas futbolu nav sevišķi daudz, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tiklīdz kāda jauna parādās, man uzreiz ir liela kāre pie tās tikt. Ar šo grāmatu gan sanāca tā, ka uzreiz to savās ķetnās dabūt nevarēju, jo vispirms tā, cik saprotu, parādījās Liepājas grāmatnīcās un tikai tad nonāca Rīgā, plus vēl uz divām nedēļām bijām ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās gan uzreiz steidzu uz grāmatnīcu.
2012-07-10 06:33:42
book, 2012

Swamplandia!

7.5
Kā cilvēks no purvu zemes Latvijas, es vienkārši nespēju atturēties no grāmatas ar nosaukumu "Swamplandia!" lasīšanas. Man par zināmu vilšanos, tajā netiek pieminēts ne Tīreļpurvs, ne Cenas tīrelis, ne Teiču purvs, ne kāds cits no Latvijas brīnišķīgajiem purveļiem. Tam par vainu varētu būt tas, ka grāmatas darbība norisinās ASV - Floridas štatā, teritorijā ko dēvē par 10000 salām. Tā galvenie varoņi ir Lielkoku ģimene - krokodilu atrakciju parka īpašnieki, kuriem labpatīkas uzdoties par indiāņiem, lai arī patiesībā viņi tādi nav. Ģimenes zvaigzne vēl nesen bija Hilola Bigtree - trīs bērnu māte, kura šovu laikā leca iekšā krokodilu bedrē un cīnījās ar šamējiem. Taču Hilolu nesen kā pieveica vēzis un tā rezultātā Ava, Osceola un Kivi ir kļuvuši par daļējiem bāreņiem, bet bez Hilolas mākas atrakciju parks strauji tuvojas bankrotam, it īpaši tāpēc, ka turpat blakus tiek atvērts korporatīvs atrakciju parks The World of Darkness. Osceola sāk iegrimt spoku un burvestību valstībā, Kivi nekam netic, it īpaši ģimenes spējai izglābties no finansiālajām bažām, bet Ava plāno kļūt par pasaulē labāko krokodilu cīkstoni un atpestīt savas mājas no parādu nastas. Kad trīs jauniešu tēvs dodas kaut kur uz "mainland" (Swamplandia atrodas uz salas), Kivi aizbēg no mājām, lai strādātu the World of Darkness, Osceola iemīlas spokā un izlemj kļūt par viņa spocīgo līgavu, bet Ava kopā ar mistisku personāžu, ko dēvē par Putnu vīru, dodas meklēt savu pazudušo māsu.
2012-06-22 09:22:13
book, 2011

Not George Washington

4.5
Šķiet, man vajadzētu pārstāt lasīt Vodhauza grāmatas - tās ir grūti nosaukt par mākslinieciski augstvērtīgām, un pēdējā laikā tās ir grūti nosaukt arī par asprātīgām (ne tādā ziņā, ka Vodhauzs būtu pārstājis rakstīt smieklīgi, jo viņš pasen ir miris, bet tādā ziņā, ka man viņa humors ir apnicis). "Not George Washington" gan vismaz ir visai atšķirīga grāmata no vairuma viņa daiļdarbu - droši vien tāpēc, ka tā arī tapa agrāk, laikā, kad Vodhauzs bija jaunāks nekā es tagad. Daļēji šī grāmata ir autobiogrāfiska - tās galvenais varonis Džeimss Kloisters ir žurnālists/rakstnieks, kas mēģina iegūt vārdu Londonas presē un kuru kaut kur Anglijas dziļienē gaida viņa līgava, kurai būs jāgaida tik ilgi, kamēr viņš iegūs pietiekamus līdzekļus, lai varētu viņu precēt. Taču Londona un panākumi Džeimsam sagriež galvu un viņš izlemj, ka nekādu Mārgaretu (tā sauc viņa līgavu) viņam vairs nevajag un tālab viņš izlemj viņai neatklāt savus panākumus. Lai to labāk apslēptu, viņš sarunā trīs čaļus, ka viņš visu savu milzīgo publikāciju daudzumu izdos zem viņu vārdiem - katram no šiem atvēlot pa rakstniecības sfērai, šiem atvēlot pa 10% no ienākumiem. Taču vienā brīdī šie čaļi saprot, ka viņi var veiksmīgi izslēgt Džeimsu no pārtikas ķēdītes, jo tagad viņiem pašiem ir zināms vārds literārajās aprindās un viņi ir apguvuši Džeimsa rakstības manieri tik labi, ka viņi var rakstīt paši. Protams, beidzas viss laimīgi un Džeimss apprec Mārgaretu.
2012-06-18 07:15:51
book, 1907

Death At The Excelsior and Other Stories

5.0
Šo agrīno Vodhausa stāstu apkopojumu paķēru līdzi savā kārtējā jaunajā Kindle, braucot ar prāmi no Helsinkiem uz Tallinu. Šķiet, ka vairāki no šiem stāstiem ir tik neievērojami, ka pat Wikipedia lapā ar Vodhauza darbu apkopojumu, tie nav atrodami. Un nav jau brīnums - ja stāstu krājums sākas ar augstākajā mērā neveiksmīgu detektīvgabalu par mistisku slepkavību, tad diez vai tu no grāmatas vari sagaidīt kaut ko izcilu (pat pēc Vudhauza/Vodhauza ne pārāk augstajiem standartiem). Dažos stāstos parādās Džīvss un Bērtijs Vusters, vēl dažos - Vūstera kā tēla priekštecis Redžijs Peppers (kurš no Vūstera atšķiras vien ar to, ka viņa rīcībā nav izcilā Džīvsa), sižetiskās līnijas ir tipiskās - nepieciešamība kaut ko mazliet pārspēlēt, lai kāds ar kādu varētu apprecēties vai kāds varētu izspiest drusku naudas no sava bagātā tēvoča (protams, ne galvenie varoņi, jo Vūsters un Peppers ir pārtikuši dīkdieņi). Nebūtu es šo grāmatu lasījis, taču bija steiga, vajadzēja kaut ko ātri paķert no Gūtenberga bibliotēkas, un izvēle krita par labu šai grāmatai. Bezvērtīgi un ne pārāk aizraujoši.
2012-05-22 07:48:12
book, 1921

Steve Jobs

7.5
"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.
2012-05-11 15:24:00
book, 2011

1Q84

8.5
Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.
2012-05-03 21:55:02
book, 2011

The Sense of an Ending

9.0
Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.
2012-04-18 18:41:38
book, 2011

Madame Bovary

6.5
Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.
2012-04-18 07:19:13
book, 1856

A Brief History of Time

7.5
Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.
2012-04-06 08:58:03
book, 1988

Women

6.0
Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.
2012-04-04 07:39:37
book, 1978

Fever Pitch

8.0
Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.
2012-03-23 00:01:17
book, 1992

The Moon Is a Harsh Mistress

6.5
Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.
2012-03-21 10:13:15
book, 1966

Lībiešu folklora

6.5
Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.
2012-03-11 22:52:13
book, 2003

High Fidelity

7.0
Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.
2012-03-11 09:30:28
book, 1995

You Might Be a Zombie and Other Bad News

7.0
Šo grāmatu paķēru līdzi, braucot uz kādu visai nopietnu pasākumu Berlīnē, par kuru šeit, protams, nerakstīšu, jo šī bloga mērķis nav atklāt vērtīgu informāciju par nopietniem pasākumiem, bet gan izglītot tevi, mans dārgais lasītāj, par tik būtiskiem jautājumiem, vai tu varētu būt zombijs. Ikdienā es cenšos lasīt "gudras" grāmatas, taču rēķinoties ar to, ka atbilstoši sākotnējiem plāniem man bija paredzēts pavadīt nakti Skavstas lidostā, kas varētu būt ne vien fiziski nogurdinoši, bet arī neizturami garlaicīgi, tad bija (domājams) tikai loģiski, ka līdzi man bija gan iemidzinošā literatūra (Flobēra "Bovarī kundze"), gan pilnīgs sviests - kāda interneta blēņu saita grāmata, kas atbild uz daudziem mūsdienu cilvēkam svarīgiem pamatjautājumiem - piemēram: Vai es varētu būt zombijs? Kādas ir piecas filmas, kas visvairāk sačakarējušas tām pamatā esošo grāmatu ideju? Kuri slaveni uzņēmumi vislabāk sadarbojās ar nacistiem? Kādi ir pierādījumi tam, ka cilvēce nav pelnījusi turpmāk pastāvēt? Vai tu zini dažus šokējošus faktus par Jēzu no ne-kanoniskajiem evaņģēlijiem? Attiecībā uz pēdējo - ir kāds teksts, kurā Jēzus, būdams bērns, ar domu spēku nogalina citu bērnu, kas viņam gadījies ceļā un patraucējis. (pārbaudīju Wikipedia, ka šis nav cracked.com izdomājums)
2012-03-09 19:53:12
book, 2010

Something Wicked This Way Comes

8.0
Zinātniskās fantastikas klasiķis Rejs Bredberijs pilnīgi noteikti ir vairāk nekā tikai sci-fi rakstnieks. Viņa grāmatu vidū ir arī tādas, kuru darbība nenorisinās kosmosā un kur marsieši netiek pieminēti pat ne čukstus (kaut vai "Pieneņu vīns", kas pat manā konservatīvajā skolā bija iekļauts obligātajā literatūrā). "Something Wicked This Way Comes" ir viena no tām viņa grāmatām, kas par zinātnisko fantastiku nebūtu saucama. Tās galvenie varoņi ir divi 13 gadus veci zēni, kuri sastopas ar mīklainu karnevālu, kas ierodas viņu mazajā pilsētiņā. Karnevālu vada divi noslēpumaini vīrieši, no kuriem briesmīgākais ir Mr.Dark jeb Ilustrētais vīrs, kura ķermeni klāj kustīgi tetovējumi, kuros attēloti cilvēki, kas nonākuši Dārka kunga varā un pārvērtušies par karnevāla dīvaiņiem. Abi zēni nepavisam nealkst pievienoties šim pulkam, un vienīgais viņu atbalsts cīniņā pret carnies ir Džima tētis - 54 gadus vecs bibliotēkas apkopējs. Grāmatas pamata mācība ir - nebaidīties, tā droši vien varētu teikt.
2012-02-13 07:56:57
book, 1962

A Tramp Abroad

6.5
Pirms drusku vairāk kā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.
2012-02-06 07:33:04
book, 1880

No Man`s Land

6.5
Patiesībā man nav sevišķas skaidrībās, kālab šī grāmata Wikipedia tiek klasificēta kā Grema Grīna pēdējais romāns, bet lai nu būtu - īsti stāstu krājums tas nav un biogrāfisks vēstījums ar ne, lai būtu romāns. Patiesībā gan to veido divas patstāvīgas daļas, katra no kurām varēja kļūt par pamatu kinofilmai, un otrā šķiet, ka arī kļuva. Abi vēstījumi tapa laikā, kad Grīns bija savā slavas zenītā - "The Third Man" un "The End of an Affair" ērā. Pirmais miniromāns/novele ir visai līdzīgs garā un saturā "The Third Man" - tas stāsta par kādu britu aģentu uzvārdā Brauns, kurš šķērso Austrumvācijas robežu, mēģinot ievākt informāciju par urāna raktuvēm padomju kontrolētajā Vācijas daļā (darbība norisinās aptuveni tajā pat laikā, kad The Third Man - proti, pirms divu Vāciju valstiskuma noformēšanas), tur viņš sastop sievieti, kuru moka pretrunīgs jūtas pret Braunu un pret krievu militāristu Starhovu.
2012-01-23 09:34:59
book, 2005

It`s a Battlefield

7.0
Šī ir viena no Grema Grīna grāmatām, ko iegādājos no amazon.co.uk lietotā veidā - tā kā izrādījās, ka e-grāmatas no Lielbritānijas veikala iegādāties nav iespējams, lietotu grāmatu variants man šķita ļoti pieņemams. Patiesībā šis vispār ir formāts, kurā man būtu ideāli pirkt grāmatas, jo īsti tālāku pielietojumu grāmatai pēc tās izlasīšanas es nesaskatu - turklāt arī jaunā veidā iepirkta grāmata pēc izlasīšanas jau būs saucama par lietotu.
2012-01-19 07:14:40
book, 1934

A Princess of Mars

3.0
Iespējams, man vajadzētu turpmāk rūpīgāk izvēlēties, kādas grāmatas lasīt. Tas vien, ka grāmata ir populāra Gutenberg project mājaslapā un ka to var likumīgi iegūt bez maksas (iztecējušas autortiesības) nav pietiekams iemesls, lai lasītu kaut ko tik bezvērtīgu. Vispār mani šobrīd ir grūti nosaukt par agrīnās zinātniskās fantastikas cienītāju (pat Herberts Velss diez vai bija tik izcils, kā viņu reizēm dēvē), bet šī grāmata ir teju vai sliktuma etalons. Kā tikai vēlāk uzzināju, Edgars Raiss Berouzs ir pamatā ievērojams kā Tarzāna radītājs, līdz ar to nav brīnums, ka arī viņa Marsa romānu sērija ir pieskaitāma lētai lubu literatūrai. Šis konkrētais romāns apvieno teju visus zemās šķiras žanrus - vesternu, melodramatisku lubeni, tīņiem domātu piedzīvojumu romānu un komiksu. Galvenais varonis ir kāds amerikānis, kurš visai mistiskā veidā (īsi sakot - nekādi neko neizskaidrojot) nonāk uz Marsa, kuru apdzīvo divas rases - milzīga izmēra zaļie cilvēki un mūsu izmēra sarkanie cilvēki. Sarkanie ir inteliģenti, zaļie brutāli, lai gan vienlaikus arī zaļie reizēm mēdz būt inteliģenti, bet zaļie - brutāli. Džons Kārters (tas ir galvenais varonis) iemīlas sarkano cilvēku princesē (šķiet, ka interspecies sexuality šeit nav nekāda problēma), grāmatas gaitā ar zobenu nogalina tādu daudzumu dažādu sliktuču, ka pats Čaks Noriss būtu lepns un demonstrē tādus trikus, par kuriem arī Makgaivers nekaunētos. Īsi sakot - totāls sviests plastmasas pudelē, kaut kas tāds, ko sevi piespiedu izlasīt līdz galam tikai tāpēc, ka biju to vispār iesācis lasīt, viena vienīga laika nosišana. Pilnai laimei šī gada martā gaidāma filmas "John Carter" iznākšana - lielā mērā filma atstāsta tieši šīs baisi banālās grāmatas notikumus.
2012-01-15 23:00:58
book, 1917

Suck It, Wonder Woman!

4.0
Visai vērtīgs secinājums: grāmatas, ko raksta TV personības un kuras pamatā paredzētas gīku auditorijai, nav man diži piemērotas. Nekas, ka es esmu koderis un ka mani vismaz kaut kādā mērā interesē zinātniskā fantastika. Taču man nav ne mazākās vēlmes jebkad apmeklēt ComicCon (kaut vai tāpēc vien, ka pēdējo komiksu es "izlasīju" vēl sākumskolā), man nav nekādu erotisku fantāziju saistībā ar princesi Leia un es neuzskatu Frodo Baginsu par reālāku būtni nekā LV prezidents Andris Bērziņš.
2012-01-05 07:22:28
book, 2010

Concerto in Memory of an Angel

9.0
Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.
2011-12-31 09:17:59
book, 2009

The Day of the Triffids

6.5
Šī varētu būt pirmā manis izlasītā grāmata, kura sižetiski gandrīz perfekti atbilst zombijfilmai. Nezinu, priecāties par to vai nē. Tātad doma ir aptuveni šāda - debesīs parādās kaut kāda zaļa figņa, brīnišķi skaista, visi uz to apskatās un nākamajā rītā kļūst akli. Tikai cilvēki, kuri piespiedu kārtā palaiduši garām šo brīnišķo skatu, saglabā redzi. Vienlaikus uz zemes ir parādījušies slepkavnieciski staigājoši augi, kuri ir apveltīti ar kaut ko līdzīgu saprātam un mēdz nogalināt un apēst cilvēkus. Akli cilvēki obviously viņiem ir daudz vieglāk noķerami. Galvenais varonis šo incidentu ir pārcietis, jo tajā liktenīgajā dienā atradās slimnīcā ar apsaitētām acīm.
2011-12-30 09:17:51
book, 1951

The Confidential Agent

7.5
Kādā vārdā nenosauktā (Spānija) Eiropas valstī plosās pilsoņu karš, jau vismaz pāris gadus. Uz Angliju no šīs valsts dodas vārdā nenosaukts aģents, grāmatā dēvēts par D. Viņam ir nepieciešams savas valdības vārdā noslēgt līgumu ar angļu ogļraktuvju īpašniekiem, lai viņa valstij tie piegādātu ogles, kas nepieciešamas karā. Vienlaikus ar D. uz Angliju brauc arī šīs pašas vārdā nenosauktās valsts (Spānijas) dumpinieku aģents L., kuram ir tāds pats mērķis - noslēgt līgumu par ogļu piegādi. Slepenajam aģentam D. ne pārmērīgi veicas viņa gaitās Anglijā - viņš tiek nevajadzīgi aizkavēts, piekauts, konkurenti ir labāk sagatavojušies par viņu un viņa valdību, un plus viņš jau arī nav vienmēr tik ļoti pārliecināts par to, ka tā puse, kuru viņš pārstāv, ir tā labā puse. Plus, viņš karu nes sevī arī mierīgajā Anglijā (jo 2.Pasaules karš vēl nav sācies). Visai neplānoti viņam izveidojas kas līdzīgs mīlestībai ar galvenā raktuvju īpašnieka meitu, tāpat viņš jūt lielas simpātijas (bez seksuālā elementa) pret meiteni, kas ir apkopēja viesnīcā, kurā viņš apmetas Anglijā.
2011-12-23 12:00:37
book, 1939

Stamboul Train

7.5
Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.
2011-12-23 10:28:44
book, 1932

The Aerodrome

7.0
Reiz bija kāds mazs, jauks lauku ciemats kaut kur Anglijā. Visa zeme tajā piederēja kādam aristokrātam. Cilvēki smagi strādāja, pelnīja savu sūro maizi, kad viņiem bija tam laiks - mīlēja, kad gribēja atpūsties - gāja uz krogu iedzert. Viss bija jauki un mīļi, bet te kur gadies, kur ne, ciemata tuvumā tika izveidots militārais lidlauks. Karavīru attieksme pret cieminiekiem bija visai augstprātīga un nievājoša, bet cieminieki ar apbrīnu vēroja lidotājus, un katrs ciema puišelis sapņoja, ka kādu dienu viņš būs tas, kas pilotēs vareno iznīcinātāju cīņā pret Anglijas nedraugiem. Arī šīs grāmatas galvenais varonis - puisis, kura 21.dzimšanas dienā viņa tētis atklāja visiem, ka patiesībā viņa vecāki nemaz nav viņa vecāki. Vēlāk visai drīz kāds lidotājs nejauši šo tēvu/netēvu nošauj. Puisis tikām paslepus apprecas ar meiteni, kuru vienmēr ir mīlējis un kura apbrīno lidotājus. Meitene viņu pamudina arī pašu izvēlēties lidotāja karjeru, ko viņš arī izdara. Tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka lidosta ar tās jauno kārtību patiesībā ir viens vienīgs ļaunums un ka to vadošie militāristi ir psihi. Kaut vai tāpēc, ka doma ir tāda, ka nevienam jaunās kārtības lidotājam nedrīkst būt (jebkad) bērni, kam vajadzētu principā nozīmēt to, ka šie fašistiski (ok, tas nav korektais termins, bet labāku nevaru mirklī iedomāties) tendētie tipāži ilgāk kā vienas paaudzes garumā nespētu pastāvēt.
2011-12-21 16:53:36
book, 1941

The Adventures of Sherlock Holmes

7.5
Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.
2011-12-21 08:12:18
book, 1892

My Man Jeeves

6.5
Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.
2011-12-16 16:57:56
book, 1919

The Prague Cemetery

6.5
Kad 2004.gadā iznāca "Karalienes Loanas noslēpumainā liesma" un Umberto Eko paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais romāns, tas daudzus lasītājus, tai skaitā mani, nopietni apbēdināja (par spīti tam, ka "Noslēpumainā liesma" nekādi nebūtu saucama par viņa veiksmīgāko darbu). Tagad, pēc "Prāgas kapu" izlasīšanas, zinot, ka Eko atkal ir paziņojis, ka šis jau nu gan noteikti ir viņa pēdējais veikums daiļliteratūras laukā, es būtu daudz vieglāk gatavs samierināties ar to, ka "Rozes vārda" un "Fuko svārsta" autors varētu vairs nerakstīt.
2011-12-07 09:20:12
book, 2010

t

8.5
Lasot vienu no jaunākajiem Peļevina romāniem, kaut kādā mērā es sajutu, ka esmu dzēris no tās pašas krūkas, no kuras Peļevins. Protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi salīdzināt grafomāniski tendētu PHP programmētāju ar vienu no izcilākajiem mūsdienu literātiem (par tādu es Peļevinu neapšaubāmi uzskatu), bet 4.sienas nojaukšanas paņēmieni, kas parādās viņa romānā "t", ir visai līdzīgi tiem, ko izmantoju savā Stabulniekā pie rītausmas vārtiem. Peļevinam vienmēr ir paticis spēlēties ar lasītāju, un šī grāmata nekādi nav izņēmums. Sākas tā kā piedzīvojumu romāns par grāfu T., kas dodas uz mītisko vietu "Optina Pustiņ", taču tas ir tikai sākums. Pēcāk izrādās, ka grāfs T. ir gandrīz Ļevs Tolstojs - bet tikai gandrīz, bet varbūt viņš ir tikai varonis romānam, ko mūsdienu tirgus apstākļu Krievijā raksta pieci blēži, kuri gan paši... Vispār - tipisks Peļevina teksts, un šajā gadījumā es pat teiktu - tipiski labs, un kopumā varbūt labāks nekā vairums pēdējo gadu Peļevina darbu, lielā mērā pateicoties tam, ka šoreiz Peļevins ļoti labi pieliek klāt savai budistiskajai mārketoloģijai vēl pāris līmeņus. Interesantā kārtā Peļevins grāmatā iesaista kādu savai visai sena darba varoni - Čapajevu no Čapajevs un Tukšums, un arī tematiski ir visai daudz kopīga starp šīm divām grāmatām. Jā, kaut kādā mērā Peļevinam nav sveši AC/DC paņēmieni ar vienām un tām pašām dziesmām katrā albuma (grāmatā), bet noteikti šis ir tas gadījums, kad tās pašas sastāvdaļas rada labāku rezultātu. Te ir gan viltīgi gājieni ar Dostojevska iesaistīšanu, gan dažādas spēles ar rakstības manieri un dažādajiem autoriem, kas dzīvo katrā cilvēkā (vai arī nemaz nedzīvo? un kas ir lasītājs?) Patiesībā šī grāmata ir no tā stila, ko varētu analizēt visādi traki pētnieki, novērtējot katru tur ietverto autora viltību, mēģinot saprast - kas ar to vai šo ir domāts, un kāda gan tajā visā ir jēga? Elegantā veidā Peļevins pamanās kārtējo reizi pasmieties par teju visu iespējamo. Tiešām - ļoti iespaidīga lasāmviela.
2011-12-01 17:04:06
book, 2009

The Victim

7.0
Pats Sols Belovs šo grāmatu, cik saprotu, neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu un to pat īsti neatzina par pilnvērtīgu grāmatu, bet gan tādu kā diplomdarbu pirms ķerties pie īstās rakstīšanas (faktiski gan tas viņam bija jau otrais romāns, un pirmo viņš godāja vēl mazāk). Man gan principā nav skaidrs, kas tieši šajā grāmatā ir tik slikts. Iespējams, tā ir visai vienkārša, un nekādu baiso atklāsmju tajā nav - vienkāršs stāsts par kādu ne pārāk pašpārliecinātu Ņujorkas ebreju, kas strādā preses izdevumā un kuru sāk "vajāt" kāds tips, kurš uzskata, ka Lēventāls (galvenais varonis) ir vainīgs pie tā, ka viņš (Elbijs) palicis bez darba, viņu pametusi un tad nomirusi viņa sieva. Situācija tur bija tāda: Lēventāls bija nupat ieradies Ņujorkā, bez darba un bez sevišķām perspektīvām, visiem iespējamajiem cilvēkiem viņš vaicāja, vai tie viņam nevarētu palīdzēt sagādāt darbu, arī Elbijam. Viņš aizgāja uz darba interviju pie Elbija priekšnieka Rūdigera, ar to salamājās un tā rezultātā Rūdigers no darba atlaida arī Elbiju, kurš tā arī vēlāk nespēja nostāties uz kājām. Tagad Lēventāls ir daudz maz no bedres izlīdis, apprecējies un dzīvo kopumā ciešamu, lai arī ne pārāk aizraujošu dzīvi, kurā parādās Elbijs, kurš no viņa kaut ko grib, lai arī nav īsti skaidrs - ko tieši. Elbija doma ir tāda, ka Lēventāls apzināti aizkaitināja Rūdigeru, lai Elbiju atlaistu, jo Lēventālu bija aizvainojuši dažādi Elbija antisemītiski izteicieni (un tādi patiešām bija). Protams, Elbijs un Lēventāls abi divi ir visai garlaicīgi nīkuļi, no kuriem vien īsti nespēj noformulēt, ko tieši viņš grib, un faktiski ir tāds tizli kaitinošs stalkeris, bet nekas vairāk, bet otrais ir bezmugurkaula ņerga, ne viens, ne otrs nav īsti izturami. Kā teikt - nekā īpaša, bet arī ne īpaši slikti, līdz ar to - kopumā ir ok, bet ne vairāk.
2011-11-25 09:46:03
book, 1947

The Old Man and the Sea

9.0
Skolā mums šī grāmata ietilpa 12.klases izvēles literatūras sarakstā - kad no ārzemju literatūras krājumiem bija saraksts ar kādām 25 grāmatām, no kurām katram bija jāizlasa tikai viena. Es, būdams īpaši slinks, toreiz izvēlējos "lasīt" Vonnegūta "Lopkautuvi Nr.5", kuru, protams, biju jau izlasījis iepriekš. Tomēr turpmāko gadu gaitā lielākā daļa no toreiz ieteiktās lasāmvielas ir iepazīta (neba nu sekojot sarakstam, kura man nemaz nav, bet tālab, ka patiesībā tur ieteiktais patiešām bija 20.gadsimta literatūras klasika). Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" ilgi palika neizlasītajā sarakstā, nevaru pat pateikt - kālabad. Taču Ķīnas ceļojuma laikā beidzot saņēmos un to izlasīju. Grāmatas sižetu var atstāstīt vienā teikumā - vecs vīrs dodas jūrā, uzķer uz āķa milzīgu zivi un cīnās ar to vairākas dienas. Taču, protams, ne jau visai pieticīgie notikumi ir tas, kas šo dara par vienu no Hemingveja ietekmīgākajiem darbiem. Vecais vīrs pats par sevi ir vienkārši monumentāls varonis - kārtīgs vīrietis šī vārda vislabākajā nozīmē (jāatzīmē, ka Hemingveja daiļradē vispār spēcīgi vīrieši ir būtiska sastāvdaļa, kaut kādā mērā viņš būtu saucams arī par "mačisma" klasiķi), kurš ciena un mīl jūru, un ciena un mīl zivis, kuras viņš ķer, vienlaikus nožēlodams, ka viņam tās ir jāķer, jo tās ir skaistas un spēcīgas, un gribēdams pierādīt, ka viņš ir vēl skaistāks un spēcīgāks par zivīm. Grāmatas otrā daļa - pēc zivs noķeršanas ir bezcerīga izmisuma pilna, kad vecais vīrs saprot, ka viņam nebūs lemts zivi nogādāt krastā, jo to aprīs negausīgās haizivis, taču viņš turpina cīņu līdz pēdējam. Skaisti, spēcīgi, vīrišķīgi, skumīgi. It kā - tik ļoti vienkārši, nekādu tev postmodernu triku un pārgudrību, bet vienlaikus - tik dziļi, ka vai bail. Nezinu gan, vai skolas laikos to izlasījis, es nebūtu sācis zirgoties, gan jau, ka būtu - līdz ar to droši vien labi, ka tolaik necentos visu izlasīt uzreiz, bet pataupīju laikam, kad arī pats būtu kļuvis kaut drusciņu nopietnāks. Varbūt ne gluži tik nopietns, lai pavadītu vairākas dienas jūrā, cīnoties ar milzīgu zivi, bet tas laikam šajā gadījumā nav tik būtiski.
2011-11-23 07:19:53
book, 1951

The Girls of Slender Means

8.0
Nevaru saprast, kā tas sanāca, bet man bija radusies sajūta, ka līdz šim nevienu Mjurielas Spārkas grāmatu lasījis nebiju, lai gan patiesībā tādas jau bijušas veselas trīs. Tā laikam sanāk, ka lasot pārāk daudz, daudz kas aizmirstas. Visai nožēlojami, ja godīgi. Turklāt no iepriekš lasītajām trim grāmatām divas man patiesībā visai labi patika. Šajā ziņā labi, ka uzturu šādu piezīmju grāmatiņu, kurā allaž varu pārliecināties par dažādām savas personības detaļām. Protams, ja kāds uzhakotu manu blogu un sapildītu faktoīdu ar filmām, kuras patiesībā nemaz neesmu redzējis, varētu gadīties, ka es tā rezultātā pamazām pilnīgi sajuktu prātā. Kā lai arī nebūtu, tās trīs Spārkas grāmatas es patiešām tiku izlasījis, un arī šo - ceturto.
2011-11-21 16:51:04
book, 1963

The Looking Glass War

7.5
Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.
2011-11-21 12:20:51
book, 1965

The Bonesetter`s Daughter

5.0
Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.
2011-11-21 07:34:06
book, 2001

Ape and Essence

7.5
Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk kā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk kā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.
2011-11-21 07:14:19
book, 1948

The Anti-Death League

7.0
Kingslija Eimisa "Pretnāves līga" ir visai līdzīga savā būtībā Džozefa Hellera "Catch-22" - tas ir komēdisks absurda romāns par karu. Nezinu, cik liela nozīme šajā visā ir sižetam, kura atstāstīšana varētu no manis prasīt diezgan daudz laika. Tātad, ir misija Apollo, kurā angļi testē kaut kādu nākotnes atomieroci, kurš būtu lietojams pret naidīgo Ķīnu (hei, mēs pēc stundas dosimies lidostas virzienā, lai dotos ceļojumā uz Ķīnu! uzmini, cik liela man šobrīd ir spēja koncentrēties pilnīgi jebko!), un karavīru nometnē ir iefiltrējies spiegs, kuru ir jāatrod īpašajam aģentam Leonardam, kurš visiem atklāj to, ka viņš ir slepenais aģents, kas meklē spiegu (tāda stratēģija, kā teikt). Vēl tur ir karavīrs Čērčils, kurš iemīlas Katrīnā, alkoholiķis Hanters, mācītājs Ayscue, kurš fano par astoņpadsmitā gadsimta angļu klasisko mūziku, Lūsija, kura guļ ar visiem, psihiatrs dakteris Bests, kurš visos savos pacientos saskata apspiestu homoseksuālismu, neatkarīgi no jebkādiem pret to liecinošiem faktiem, un vispār grāmatā notiek šausmīgi daudz visa kā, par ko man šobrīd nav īsti noskaņojums darīt. Hmm, vispār man šobrīd nav ne mazākajā mērā noskaņojuma jebko darīt.
2011-11-02 15:21:47
book, 1966

The Honorary Consul

8.0
Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk kā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.
2011-11-01 07:59:28
book, 1973

Pygmy

7.5
Šī grāmata ir rakstīta ziņojumu formā, ko kādas totalitāras valsts aģents sūta uz mājām no Amerikas. Viņš ir bērns - kareivis, kuru uz sešiem mēnešiem audzināšanā paņēmusi amerikāņu ģimenē un kura uzdevums ir šajā laikā:
2011-10-27 07:14:51
book, 2000

Love in the Time of Cholera

7.0
"Mīlestība holēras laikā" ir romāns, kas vēsta (cik šokējoši) - par mīlestību, turklāt mīlestību mūža garumā, un lielākoties - vienpusēju. Īsumā sižets ir aptuveni šāds: romantisks jauns vīrietis iemīlas meitenē, sāk viņai rakstīt mīlestības vēstules (visai milzīgos daudzumos). Pasākums ievelkas, tad viņa arī viņā it kā iemīlas, viņiem sākas romantiskas mīlestības fāze attiecībās, taču tad meitene saprot, ka viņš nav īstais, un pēc kāda laika apprecas ar nopietnāku un mazāk liriski aptaurētu tipāžu - ārstu. Relatīvi laimīgā laulībā ar savu vīru viņa nodzīvo 50 gadus, taču tad visādu sakritību rezultātā visai jau tāpat slimais viņas vīrs kāpj kokā, lai noķertu tur uzlidojušu papagaili, nokrīt un nositās, un tad atkal atgriežas viņas jaunības dienu vīrietis, kurš visu mūžu ir gaidījis daktera nāvi, lai beidzot varētu būt kopā ar savu mīļoto sievieti, kurai tagad gan, protams, ir jau 70 gadi, un viņš pats ar nav jaunāks (obviously). Romāns nav īsti lineārs, taču tā struktūra nav arī diži sarežģīta, un izsekot tā darbībai var gana viegli. Šajā grāmatā Markess sevišķi neizmanto maģiskā reālisma paplašinātās pasaules iespējas un salīdzinoši cieši turas pie tiem pasaules likumiem, kuri sastopami arī mūsu pasaulē. Laikam gan jāatzīst, ka man sevišķi šī grāmata nepatika - tā ir pārāk stiepta un par spīti it kā tajā valdošajam reālismam - abstrakta. Man patīk abstrakcijas, kad tajās ir spēles elementi, bet Markess - par spīti epizodiskam rotaļīgumam, šķiet pārāk nopietns un pamatīgs, lai ļautos sevišķām vaļībām, un jāatzīst arī, ka man ir visai grūti orientēties personāžos ar spāniska stila vārdiem - vienmēr atcerēties, kas ir kuram tēvs un kas ir ko iepriekš darījis, reizēm ir diezgan pagrūti, šādās situācijās ir labi, ka ir tāda Wikipedia, kas vienmēr palīdz visu salikt pa plauktiņiem, tā ka tu pēc grāmatas izlasīšanas vari pārliecināties, vai vismaz sižetu esi uztvēris pareizi.
2011-10-21 21:40:00
book, 1985

A Scanner Darkly

7.0
Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.
2011-10-11 07:31:21
book, 1977

Pedro Paramo

6.5
Pavei, tik drusku vairāk kā viens mēnesis iztecējis, kopš šī grāmata pārgāja no plaukta "lasāms" uz plauktu "izlasīts", kad esmu jau paģerējis par to ņemt un uzrakstīt. Šāda savlaicīga rakstīšana man ģeld gana teicami, jo šamā laiski stieptā vārdkopā cenšos dāsni rīkoties ar tādiem leksikas krājumiem, kas citādi ir maz izplatīti latvju Interneta dzīlēs. Tas varētu būt saistīts ar to, ka grāmata vairs nav tik svaigā atmiņā un arī emocijas, kas ar to saistītas ir paplenējušas.
2011-09-30 09:12:06
book, 1955

VALIS

8.0
"VALIS" ir viena no pēdējām Filipa Dika grāmatām un noteikti - viens no viņa ambiciozākajiem viņa projektiem. Atstāstīt šīs grāmatas sižetu vien ir visai nopietns uzdevums. Tātad, grāmatas galvenais varonis cilvēks vārdā Horselover Fat, kas ir atvasināts no tā, ko sengrieķu valodā nozīmē vārds Filips un autora uzvārda vāciskā tulkojuma. Vienlaikus pašā grāmatā Horselover ir autora otrā personība, kura reizēm saplūst ar pirmo, reizēm no tās attālinās, un tā īsti skaidrības, vai Filips un Zirgmīlis ir viens un tas pats cilvēks vai divi, nav iespējams. Viens no viņiem nespēj izglābt sievieti, kura grib izdarīt pašnāvību un iegrimst depresijā. Tad, kad viņš atrodas zemākajā savas dzīves punktā, viņu izglābj kāda sieviete, kura viņam uzdāvina podiņu. Tad viņš saskaras ar Dievu, vai nu narkotiku iespaidā, vai arī nē. Tad grāmatā parādās VALIS jeb "Vast Active Living Intelligence System", kas vai nu ir vai nav Dievs, kaut kāda mīklaina filma, kura saucās VALIS, divgadīga meitene, kas, iespējams, ir Mesija. Un grāmatas varoņa Kevina jautājums, ko uzdot Dievam pastarās tiesas priekšā: kāpēc tu ļāvi mašīnai notriekt manu kaķi?
2011-09-29 16:14:04
book, 1980

Tuesdays with Morrie

9.0
Kā likums, es esmu visai skeptiski noskaņots pret motivējošu literatūru, kura lasītājam māca pareizi dzīvot, pareizi nopelnīt savu pirmo miljonu, pareizi mīlēt Jēēēzu vai ko nu tur katrs prātvēders iedomājas. Šī grāmata līdz ar to ir izteikts likumu apstiprinošs izņēmums - motivējoši izglītojošs stāsts, kurā tā autors atstāsta savas pēdējās tikšanās ar augstskolas pasniedzēju, kas viņam mācīja pilnīgi citas vērtības, nekā tās Rietumu (un jo īpaši - amerikāņu) sabiedrībā ir pieņemtas, proti, nepievērst pārmērīgu uzmanību materiālajai pasaulei, sasniegumiem karjeras lauciņā un finansiālajā cīņā, tā vietā pretī liekot mīlestību, sevis, pasaules, nāves un visa būtiskā apzināšanos. Grāmata ir īsa, uzrakstīta maksimāli vienkārši un ir uztverama bez sevišķas prātuļošanas, un tās galvenais pluss ir tajā, ka man kā lasītājam visu laiku bija sajūta, ka viss tajā aprakstītais ir īsts un taustāms, un ka autoram viņa aprakstītais patiešām ir bijis emocionāli svarīgs, nevis tikai naudas darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Ja grāmata mani spēj aizkustināt un likt daudzko pārdomāt, tad tā pēc idejas nevarētu būt slikta grāmata, un šoreiz es tiešām neteikšu sev tik raksturīgo, ka visas te izteiktās patiesības jau tāpat jebkuram normālam cilvēkam ir skaidras un pašsaprotamas. Nē, tā nemaz nav. Ja nu kas - Miča Alboma "Otrdienas ar Moriju" ir pieejamas arī latviešu valodā - patiešām rekomendēju (un atkārtošos - es gandrīz nelasu dokumentālā stila literatūru un no dabas esmu cinisks un nejauks).
2011-09-19 16:39:47
book, 1997

The Human Stain

6.0
Kādas visai neprestižas ASV koledžas dekāns ir spiests atkāpties no amata muļķīga pārpratuma, kurā saskatīts rasisms dēļ. Lekcijas laikā viņš pavaicā klātesošajiem studentiem, vai tie gadījumā nezina, kālab 2 viņu kursabiedri ne reizes nav apmeklējuši lekcijas - vai viņi vispār pastāv vai ir spoki (spooks). Tā kā atklājas, ka abi iztrūkstošie studenti ir melnādaini, bet žargonā ar "spooks" savulaik apzīmēja tumšādainos, profesoram nākas visai ilgi skaidroties, ka viņš nav domājis pilnīgi bezjēdzīgu frāzi: "Vai viņi pastāv vai ir nēģeri?", taču apsūdzētāji jau parasti ar loģiku nedraudzējas. Rezultātā stresa ietekmē (tā vismaz uzskata pats profesors Kolmans Silks) nomirst viņa sieva un Silks aiziet pensijā. Tā viņš dzīvo, dusmīgs uz pasauli un pasūta no kaimiņos dzīvojošā rakstnieka Cukermana, lai tas viņam uzrakstītu grāmatu par šo "spooks" incidentu, kurā tiktu atklāta visa patiesība. Taču grāmatas rakstīšana apraujas brīdī, kad Silkam (71 gada vecumā) sākas sakars ar analfabēti - 34 gadus vecu koledžas apkopēju. Līdz ar to viņš pamazām sabiedrībā līdzās rasista reputācijai iegūst arī pervertiķa slavu. Plus apkopējai ir maniakāli noskaņots bijušais vīrs, Vjetnamas kara veterāns, kurš uzskata, ka viņa sieva ir vainīga viņu kopīgo bērnu bojāejā ugunsgrēkā un kurš izceļas ar augstu vardarbības līmeni. Tikām Silkam ir problēmas ar viņa paša bērniem, kuri nav sevišķā sajūsmā par sava tēta dzīvesveidu vecumdienās.
2011-09-13 07:12:27
book, 2000

Война и миръ: Том IV

6.0
Nule, tas ir noticis - "Karš un miers" ir pievarēts. Jo tālāk, jo grūtāk man gāja, un tikai mana maksimālā pašdisciplīna panāca to, ka tagad varu ievilkt vēl vienu izpildīta uzdevuma ķeksīti. No visiem četriem sējumiem pēdējais ir visgrūtāk lasāmais, jo tajā jau vispār nav gandrīz ne miņas no grāmatas varoņiem, toties autora atziņas aizņem ne mazāk kā pusi teksta. Visam kronis ir nobeiguma otrā daļa, kurā Tolstojs vēl vienu reizi ļoti izvērstā veidā atklāj to, kas jau iepriekš ir grāmatā parādījies daudzkārt - izstāsta savu izpratni par vēsturiskajiem procesiem, to nozīmi un to, ka līderu personībām nav praktiski nekādas lomas, ka galvenais līdera gadījumā ir pareizi izprast notiekošos procesus un mazāk tajos iejaukties. Vēl pirms noslēguma visai skaidri šī doma parādās, raksturojot Napoleona un Kutuzova lomas 1812.gada karā.
2011-09-01 16:33:16
book, 1869

Война и миръ: Том III

6.0
Trešais sējums pievarēts, un pamazām tuvojos "Kara un miera" beigām! Jo tālāk lasu, jo mazāk patīk. Arvien vairāk tracina autora pārgudrība un nosliece uz lasītāja pamācīšanu. Cilvēki nepareizi dzīvo, nepareizi interpretē vēsturi un personību nozīmi tajā, visi ir muļķi un tikai Tolstojs ir ģēnijs, kurš ar sava gara gaismu apstaro nelaimīgos līdzcilvēkus. Vemt man no šāda sviesta gribās. Gari un detalizēti Tolstojs skaidro, kālab Napoleona karagājiens uz Krieviju izgāzās, un kālab citi viņa tautieši šos iemeslus nepareizi sapratuši. Šī atkal ir kara daļa, taču darbības tajā ir visai maz, daudz vairāk ir pārdomu par likteņiem, cēloņiem un sakarībām. Patiesībā vienīgais, kas mani šajā daļā patiešām ieintriģēja, ir atklājums, ka brīnišķais Skolotājs, kas mums "pasniedza filozofiju", arī "Kara un mierā" atrodamo sviestu bija pamanījies iepīt savā vēstījumā par pasaules un lietu būtību - labi atceros, kā viņš mums atklāja numeroloģijas noslēpumu, ka "imperators Napoleons" franču valodā, sasummējot burtu vērtības, dod skaitli 666, un izrādās - arī "Karā un mierā" aptuveni 130 gadus pirms mēs to uzzinājām no Straupes, šī tēma ir apcilāta, turklāt Pjēra Bezuhova ticība šādām lietām tiek pasniegta kā izteikti komiska un nekādi savādāk nevar skatīties uz to, kā viņš mēģina ar šīs pašas numeroloģijas palīdzību gūt apstiprinājumu, ka viņš pats ir tas liktenīgais cilvēks, kuram būs lemts apturēt franču invāziju.
2011-08-26 07:45:23
book, 1869

Война и миръ: Том II

7.0
Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.
2011-08-25 09:00:10
book, 1869

Manual of Zen Buddhism

6.5
Turpinot ceļu uz apskaidrību (ar zināmu devu ironijas un zināmu devu sirsnības šajos vārdos), izlasīju vēl viena dzenbudisma klasiķa - D.T. Suzuki eseju krājumu "Dzenbudisma rokasgrāmata". Ja to salīdzināt ar iepriekš lasīto Zen Mind: Beginner`s Mind, tā man šķita ievērojami saistošāka - kamēr Shunryu Suzuki vairāk pievēršas būtībaik, tikām šī grāmata ir vairāk praktiska un vairāk pamatus izskaidrojoša, tajā ir daudz lielāks mitoloģijas elements jeb tas, kas man nevienā reliģijā nekad nav sevišķi paticis. Iespējams, tieši tāpēc man patika Shunryu Suzuki grāmata, ka tajā man neradās sajūta, ka Zen un budisms būtu saucami par reliģiju, ar tai nepieciešamajām sastāvdaļām no kategorijas "Ābramam piedzima Joske, Joskem piedzima Ifraims, Ifraimam piedzima Mustafa, Mustafam piedzima Pēteris Lielais" un tā tālāk. Šajā grāmatā kaut kādā mērā arī šīs lietas parādās. Un tas mani visai pamatīgi garlaiko. Es, protams, nepretendēju uz to, ka es jebko saprast no visādām reliģiskām pārgudrībām, bet mani nepavisam neinteresē, kurā situācijā būtu skaitāms šis pants un kurā - šis. Kā maksimāli lietišķam prātam un programmētājam man tādas lietas ir nepieņemamas. Neko vairāk nepateikšu, jo laika kopš grāmatas izlasīšanas pagājis jau diezgan daudz, un nekas tāds super spilgts atmiņā no tās nav palicis.
2011-08-23 16:32:15
book, 1950

Война и миръ: Том I

8.0
Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.
2011-07-27 07:33:11
book, 1869

The Minority Report

6.5
Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.
2011-07-19 23:24:17
book, 1958

Zen Mind, Beginner`s Mind

8.5
Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?
2011-07-19 07:30:19
book, 1970

Ubik

8.0
No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.
2011-07-13 07:29:53
book, 1969

The Man in the High Castle

8.5
"Vīrs augstajā pilī" ir viena no iespaidīgākajām Filipa Dika grāmatām, tā saņēmusi Hugo balvu kā gada labākais zinātniskās fantastikas romāns (ja kas - šī ir vienīgā Dika grāmata, kas tika pie šīs augstās atzinības), un nenoliedzami tās saturs ir svarīgs un pārdomas raisošs.
2011-07-10 17:51:54
book, 1963

Flow My Tears, the Policeman Said

7.0
Izmantojot to, ka Kindle man paver plašākas iespējas lasīt tādu autoru grāmatas, kas Rīgas bibliotēkās nav atrodamas, sāku rūpīgāk iepazīt Filipa K. Dika daiļradi. "Neapgaismotajiem" paskaidroju - Filips Diks bija viens no 20.gadsimta amerikāņu zinātniskās fantastikas dižgariem. Pēc viņa darbiem uzņemtas daudzas gan ļoti labas (Blade Runner, "Minority Report"), gan ne tik labas (The Adjustment Bureau), gan pavisam ne labas (Next). Kopumā Dika grāmatām ir raksturīgs, ka tās norisinās drūmā un visai bezcerīgā nākotnē, kur valda ne pārāk labi tikumi un kur bieži pie varas ir totalitāri noskaņoti maniaki vai mega korporācijas. Īsi sakot - Diks bija visai reālistisks savās prognozēs.
2011-07-08 17:04:56
book, 1970

Choke

8.0
Pirms pāris gadiem noskatījos šīs grāmatas ekranizāciju un atzinu, ka nekāda dižā tā nebija. Īpaši nebiju aizdomājies, ka man vajadzētu iepazīt oriģinālu, bet sanāca, ka to grāmatu sarakstā, kas Kindl`ā ar mani devās uz Baltkrieviju, bija arī šī. Rezultātā tā gandrīz pilnībā tika izlasīta 24.jūnija vakarā, sēžot teltī, kamēr ārā lija, Liene gulēja, bet kaut kur simts metrus tālāk vietējie jaunieši klausījās "kolbasu". Taču ne par to ir šis stāsts.
2011-06-26 20:45:22
book, 2001

The Man Who Knew Too Much

6.5
Šo grāmatu pamatā lasīju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, kuras šķērsošana ceturtdienas rītā mums prasīja ne vairāk, ne mazāk kā četras stundas. Līdz šim man Čestertons pamatā saistījās ar romānu "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena", un arī no šīs grāmatas gaidīju kaut ko līdzīgu. Un ne gluži sagaidīju, jo šie stāsti ir Čestertonam raksturīgākajā manierē - detektīvgabali, kas vēsta par kādu vīru uzvārdā Fišers, kurš patiešām zina par daudz. Viņš nav īsti privātdetektīvs - bet gan kāds augstākajām aprindām piederīgs cilvēks, kurš ir visai mizantropiski noskaņots attiecībā pret pasauli un kuram gadās būt dažādu noziegumu tuvumā. Jāpiezīmē, ka šajos stāstos noziegumus izdarījušie cilvēki parasti "aiz restēm" nenonāk - jo Fišeram nav nekādu reālu pieradījumu, un viņš tikai konstate faktu nevis vēlas aizturēt noziedznieku. Proti, no morāles viedokļa šie stāsti ir gana interesanti. Vienlaikus - tie tomēr ir diezgan tipiski "whodunit?" tipa darbi, kuri jau dažas dienas pēc izlasišanas ir gandrīz pilnībā aizmirsušies. Protams, es neapšaubu Čestertonu kā izcilu rakstnieku, bet tas tāpat nenozīmē, ka manās acīs šī grāmata būtu kaut kas tik ļloti īpašs.
2011-06-26 16:23:54
book, 1922

The Colour of Magic

7.5
Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).
2011-06-16 15:00:56
book, 1983

Ананасная вода для прекрасной дамы

7.5
Nekad neesmu noliedzis to, ka esmu nopietns Peļevina daiļrades cienītājs. Vienlaikus tomēr nākas atzīt - šī autora ziedu laiki aizritēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet kopš to beigām viņš visai daudz nodarbojas ar sevis atražošanu. Un stāstu krājums "Ananāsu ūdens burvīgajai dāmai" nav nekāds izņēmums - tajā Peļevins aizskar tēmas, par kurām viņš jau iepriekš rakstījis, rakstījis un rakstījis. Vienlaikus tomēr jāatzīst, ka interesantu ideju šim autoram nekad nav trūcis, un arī šeit parādās šis tas gana negaidīts.
2011-06-15 07:50:34
book, 2011

The Toughest Indian in the World

8.0
Par tādu Šermanu Aleksī es līdz šim neko dzirdējis nebiju, taču tagad esmu. Viņš ir droši vien ievērojamākais mūsdienu indiāņu autors, lielisks komiskās prozas meistars. Šī konkrētā grāmata ir stāstu krājums, kura galvenie varoņi ir autora ciltsbiedri - Spokane indiāņi.
2011-06-13 07:49:28
book, 2000

Blick auf einen fernen Berg

5.5
Kā tas bieži gadās ar grāmatām vācu valodā, man nav ne mazākās skaidrības, kālab man šo konkrēto grāmatu vajadzēja lasīt. Lai arī Dīters Vellershofs ir vismaz pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu veltīts puslīdz apjomīgs šķirklis Wikipedia, grāmata, kurā viņš (pieņemsim, ka autobiogrāfiski) stāsta par to, kā viņa brālis mira un nomira ar leikēmiju, nav īsti kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties lasīt. Iespējams, ka grāmatas nosaukums "Skats uz tālu kalnu", mani maldināja - jo es kaut kā biju pieņēmis, ka tas būs kaut kas mazāk depresīvs un nomācošs, nekā tas izrādījās patiesībā. Īsumā grāmatas saturu var atstāstīt sekojošos vārdos: Dīteram Vellershofam bija piecus gadus jaunāks brālis, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 1989.gadā viņam atklāja leikēmiju, kas ir neārstējama slimība. Tika veikta nopietna ķīmijas terapija, kura rezultātus nedeva. Brālis nomira.
2011-06-08 07:00:28
book, 1991

All Quiet on the Orient Express

8.0
"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.
2011-06-06 07:24:50
book, 1999

Life Before Man

6.5
Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.
2011-05-17 06:27:36
book, 1979

The Tenth Man

7.5
Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.
2011-05-14 23:43:36
book, 1985

Latvijas basketbola vēsture

7.5
Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.
2011-05-14 21:51:30
book, 1998

Loser Takes All

7.5
Grema Grīna grāmatu vidū nenoliedzami ir nopietnāki darbi un mazāk nopietni, un "Loser Takes All" bez variantiem ir viens no mazāk nopietnajiem, grāmata, kas diezgan labi varētu kļūt par pamatu kādai vieglai romantiskai komēdijai. Tās galvenais varonis ir kāda liela uzņēmuma jaunākais grāmatvedis (kurš gan patiesībā nav nemaz tik jauns), kas grasās precēties pavisam jaunu un vienkāršu (lai gan ne bez savām dīvainībām) meiteni. Viņiem viss jau ir saplānots (vienkāršas un lētas kāzas ar medusmēnesi turpat Anglijā), kad pēkšņi sagadās, ka viens no uzņēmuma īpašniekiem piedāvā šim grāmatvedim iespēju apprecēties Montekarlo un tad doties kopā ar priekšnieku ceļojumā pa Vidusjūru priekšnieka jahtā. Sapnis, ne kāzas, vai ne? Drīzāk, protams, ne, jo ieradušies Montekarlo topošie vīrs un sieva pamazām atklāj, ka priekšnieks par viņiem ir pilnībā aizmirsis un aizdevies, kur nu viņa sirds vēlējusies. Tā rezultātā šie ir bez līdzekļiem dārgā viesnīcā, un bez sevišķām perspektīvām. Bet tad grāmatvedis ņem rokā savus matemātikas dotumus un izstrādā shēmu, pēc kuras Montekarlo kazino viņu padarīs bagātu. Un shēma nostrādā, taču burtiski pāris dienu laikā viņš kļūst atkarīgs no sava jaunā "darba" un tā pārņemts, kā rezultātā viņš visai ātri pazaudē savas nupat apņemtās sievas mīlestību, un ir tikai viens veids, kā to atgūt - kļūt atkal plikam un nabagam. Tāpēc jau grāmata saucas "Loser Takes All". Naivs, sentimentāls un ļoti simpātisks romāns, bez jebkādām pretenzijām uz vērtīgas literatūras statusu, uzrakstīts tipiski griniskā manierē, ļoti asprātīgs un patīkams lasīšanā, tradicionāls komiskās literatūras piemērs, kas seko Džeroma K.Džeroma tradīcijām, tikai izvairoties no Džeromam pārmērīgi raksturīgās moralizēšanas.
2011-05-05 22:20:03
book, 1956

Henderson the Rain King

7.0
Šis ir viens no Sola Belova ievērojamākajiem romāniem, turklāt "Lietus pavēlnieks Hendersons" ir vienīgais viņa darbs, kas līdz šim izdots arī latviešu mēlē. Tas gan noteikti nebija iemesls tam, lai es šo grāmatu lasītu, jo par tā pieejamību manā dzimtajā valodā uzzināju tikai jau pēc šī apraksta sākšanas. Romāna galvenais varonis ir kāds pārticis amerikāņu uzņēmējs, kuram viņa dzīvē kaut kā pietrūkst, kā rezultātā viņš dodas ceļojumā uz Āfriku, lai atrastu tajā sevi pašu. Viņš visai ātri notinas no tūristu grupas un dodas iekšā melnajā Āfrikā kopā ar vietējo gidu. Vispirms viņš nonāk kādā draudzīgā ciematā, kur vietējos moka liela nelaime - viņu ūdens cisternu ir apsēdušas vardes, kurām vietējie nedrīkst pieskarties, jo tās ir netīras, un rezultātā šos moka ūdens trūkums. Hendersons kā rietumnieks ar praktiskām tehnoloģiju zināšanām izlemj veikt kontrolētu sprādzienu cisternā, iznīcinot vardes, bet rezultātā, protams, cisterna pārsprāgst un cieminieki paliek ne tikai bez ūdens, bet arī bez perspektīvas pie tā tikt tuvākā nākotnē. Tad nu šis dodas prom un nonāk nākamajā ciematā, kur viņš sadraudzējas ar ciema vecāko un tiek iecelts par vietējo lietus pavēlnieku, kas vēlāk izrādās visai atbildīgs pienākums. Divu visai atšķirīgo cilvēku draudzība un Āfrikāņa, kurš gan ieguvis rietumniecisku izglītību, dzīves uzskati veido šīs grāmatas saistošāko daļu, kurā pamazām notiek arī kaut kāda galvenā varoņa transformācija, ne velti šī grāmata parasti tiek definēta kā "Bildungsroman", jeb darbs, kur varonis tiek parādīts izaugsmē (kā mums reiz skolā vajadzēja rakstīt domrakstā par "Maiju un Paiju").
2011-05-04 17:11:48
book, 1959

A Gun for Sale

5.5
"A Gun for Sale" pilnīgi noteikti ir viens no mazāk ievērojamajiem Greima Grīna romāniem - diezgan vienkāršs krimiķis par algotu slepkavu, kurš pats no mednieka kļūst par upuri pēc tam, kad viņš ir nošāvis kādu ministru un pasūtītāji izlēmuši no viņa atbrīvoties kā no nevajadzīga liecinieka. Krauklis (Raven) ir visai kompleksains tipāžs, kuru nomoka viņa nesimpātiskā zaķalūpa, kurš neuzticas nevienam cilvēkam uz pasaules un kuram tomēr ir kaut kāda personīga izpratne par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Šāda pat izpratne un ne mazāk šīzīga kā Krauklim ir Ennai - jaunai sievietei, kas nupat tikusi pie lomas kaut kādā mūziklā un kura sākumā pret savu gribu, bet vēlāk - ne tikai - tiek ievilkta Kraukļa un viņu pievīlušo pasūtītāju attiecībās. Plus vēl visu sarežģī tas, ka Enna ir saderinājusies ar kriminālpolicistu Māteru, kurš izmeklē Kraukļa lietu (tiesa - ne slepkavību, jo to ar viņu neviens nesaista, bet gan bankas aplaupīšanu, kurā viņš nav bijis iesaistīts, bet kura viņam tiek piešūta). Jāatzīst, ka man šī grāmata ne pārāk gāja pie sirds - kaut kā baigi klišejiska un viss tur notiekošais šķita jau citur redzēts, dzirdēts, lasīts (lai gan konkrēto romānu lasījis nebiju. Tāda diezgan tipiska "nothing special" stila grāmata, tā varētu teikt.
2011-05-04 07:53:23
book, 1936

England Made Me

8.0
Pēc ilgāka pārtraukuma atkal manās rokās nonāca kāds Greima Grīna romāns - viens no viņa agrīnajiem darbiem - "England Made Me". Tas stāsta par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kurus vieno ļoti spēcīgas mīlestības saites, kuras nespēj saraut arī visai grūti apstākļi, kuros viņi dzīvo. Tiesa, savas grūtības viņi lielā mērā ir radījuši paši, un it īpaši tas attiecas uz Entoniju, kurš savā būtībā ir izteikts sapņotājs un lielo plānu kalējs, kuriem allaž pietrūkst kāda radicionāla grauda, kas ļautu tiem arī izdoties. Kamēr Entonijs ir vairāku gadu garumā vandījies pa visu pasauli, Keita ir iekārtojusies labā darbā Zviedrijā - par sekretāri un mīļāko lieluzņēmājam Krogam, kurš gan patiesībā pats ir visai liels blēdis, faktiski - daudz lielāks nekā Entonijs, kurš allaž mēģina kaut ko piesavināties, lai varētu bīdīt savu "biznesu". Faktiski "England Made Me" ir diezgan skarbs sociālkritisks darbs, kas nesaudzīgi izsmej kapitālisma ēnas puses, visai nežēlīgā gaismā rādot Krogu un viņa labo roku Hollu, kurš nevairās iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus materiālos mērķus. Un tam pretī ir tikai Entonijs, kurš no dabas ir visai minhauzenīgs tipāžs un kurš nekad nav spējis kaut cik ilgi noturēties vienā darbā, allaž tiekot padzīts par kaut kādiem pārkāpumiem. Tad vēl romānā iesaistās Lūčija - meitene no Koventrī, kuru Entonijs sākumā apbur ar saviem melu stāstiem, bet pēc tam izrādās, ka arī viņas pašas pasaules uztvere nav nemaz tik dumja un tik naiva kā Entonijs to bijis iedomājies, un izrādās, ka viņiem ir gana daudz kopīga. Taču viņiem nav lemts būt kopā, jo Entonijs pārāk daudz ir uzzinājis par Kroga melnajiem darījumiem un viņš nav cilvēks, uz kura klusēšanu varētu paļauties, līdz ar to koncerna vadībai atliek tikai viens risinājums.
2011-04-26 22:50:23
book, 1935

Melnās ripas bruņinieki

7.5
Jau pāris gadus gribēju izlasīt šo grāmatu, bet nekādi neizdevās uztrāpīties uz kādu bibliotēku, kur to varētu atrast plauktā, nule tas beidzot ir man izdevies. Grāmatu izlasīju dažās dienās, atradu tajā diezgan daudz noderīgas informācijas manam Latvijas pimskara futbola izlases projektam - vajadzēs papildināt šādus tādus ierakstus attiecīgajās tabulās, un kopumā jāatzīst, ka grāmata sniedz visai precīzu hokeja vēstures pārskatu Latvijā no šī sporta veida pirmsākumiem līdz pat 1998.gadam.
2011-04-25 09:54:25
book, 1998

Die Versammlung der Engel im Hotel Excelsior

5.0
Sākotnēji man šis itāļu izcelsmes šveicieša Franceti romāns šķita diezgan saistošs un eleganti uzrakstīts, taču nākas atzīt, ka tas cieš no kaut kāda robustuma un savu spēles stilā veidoto formu kaut kādā brīdī tas zaudē. Romāna galvenais varonis ir žurnālists, kas atgriezies viesnīcā, kurā savulaik strādājis viņa tēvs un kur viņš pats uzaudzis, uzzinājis, ka viesnīcas īpašnieks pārdod to kaut kādam koncernam, un tā tiks pārvērsta par rūpniecisku kompleksu, iznīcinot visu, ar ko saistās varoņa bērnības atmiņas. Un romānā mēs paralēli iepazīstam tagadnes pasauli un varoņa bērnību, kā arī savu tiesu par laiku vēl pirms viņa dzimšanas.
2011-04-12 07:33:04
book, 1990

The Dharma Bums

8.0
Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:
2011-03-14 10:35:54
book, 1958

Am kürzeren Ende der Sonnenallee

7.0
Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.
2011-03-08 07:42:21
book, 1999

The Ballad of Peckham Rye

6.0
Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).
2011-03-08 07:24:24
book, 1960

Sweet Thursday

7.0
Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:
2011-03-04 07:50:35
book, 1954

Barry Trotter and the Shameless Parody

3.5
Šī grāmata bija domāta kā atbilde Slēptajam braslam, kuru Liene man uzdāvināja līdzās Pello krēslam uz dzimšanas dienu - "Barijs Troters" nāca viņai līdzi Pello krēslam uz Ziemassvētkiem. Tagad noslēgumā man pat grūti pateikt, kura grāmata izrādījās lielāks FAIL.
2011-02-25 06:49:06
book, 2002

Das geheime Fieber

5.0
Šī grāmata lasījās tik grūti, ka man par to nepavisam negribas rakstīt, tāpēc sekojošais teksts būs ļoti īss. Itāļu renesanses mākslinieks Karavadžo. Sekss. Mūsdienu un pagātnes mistrojums. Absolūti nelasāma grāmata, kas ir daudz par "gudru", lai es tādu spētu uztvert. Garlaikošanās teju līdz nāvei. Autors ir homoseksuāls, un grāmatā tas ir ļoti jūtams. Šķiet, ka vairāk neko piebilst nevaru, jo man nav pilnīgi nekādu emociju pēc tās izlasīšanas, ja neskaita atvieglojumu, ka vēlreiz es šo grāmatu nebūšu spiests lasīt. Pilnīgi neizturami.
2011-02-22 12:16:52
book, 1987

Aiding and Abetting

7.5
Savā priekšpēdējā romānā Mjuriela Spārka izspēlē variāciju par kādu patiesu stāstu - par visai skandalozi slavenu kriminālu atgadījumu, kas norisinājās Anglijā septiņdesmito gadu vidū un tā iespējamo turpinājumu. Bija reiz tāds lords Lūkans, kurš sadomāja nogalināt savu sievu, taču sagadījās tā, ka viņš pagrabā kļūdas pēc nogalināja savu bērnu aukli - sajauca viņu ar sievu. Atklājis kļūdu un sastapis tuvojošos sievu, viņš mēģināja arī viņu nogalināt, taču tas viņam neizdevās, un tad lords Lūkans metās bēgt un pazuda bez vēsts. Ļaudis runāja, ka Lūkanu esot atbalstījuši citi augstāko aprindu ļaudis - viņa draugi, kas nevēlējās, lai viens no viņiem tiktu vazāts pa tiesām, graujot lordu reputāciju (atkārtošos - tas notika nemaz ne tik sen, septiņdesmitajos gados), un tā arī neviens vairs oficiāli lordu Lūkanu nav redzējis. Tiesa, Austrālijā policijai gandrīz izdevās šo lordu aizturēt - vai pareizāk policija domāja, ka tai tas ir izdevies, taču izrādījās, ka tā bija notvērusi citu slapstošos angļu lordu - tādu, kas bija bijis padomju spiegs un inscinējis savu pašnāvību.
2011-02-22 09:19:49
book, 2000

Reigen

7.0
"Reigen" jeb "Riņķa dancis" ir luga, kura padarīja Artūru Šnicleru skandalozi slavenu, jo tās saturs tam laikam tiešām bija diezgan bezkaunīgs. Tā sastāv no desmit ainām, katrā no kurām piedalās divi personāži, kuriem vai nu nupat ir bijis sekss, vai tūlīt būs. Un katrā nākamajā ainā piedalās viens no iepriekšējās ainas personāžiem, tādējādi veidojot tādu kā horizontālu riņķa danci, kurā piedalās visdažādākie personāži sākot ar ielasmeitu un karavīru, un beidzot ar grāfu un precētu sievieti. Skaidrs, ka ar šo lugu Šniclers ne tikai vēlējās provocēt savus laikabiedrus, bet arī parādīt cilvēku dubulto morāli un liekulību. Vienīgā vaina, ko es šajā lugā saskatīju - man nebija nepieciešams to izlasīt līdz galam, lai "get the point". Tādā ziņā, ka ideja, protams, ir lieliska, bet lasīt vienu un to pašu atkal un atkal ir apnicīgi, un droši vien līdzīgi apnicīgi varētu būt skatīties tās iestudējumu teātrī. Svaiga doma (it īpaši - 1900.gadam), bet ne vairāk. Lai gan - piemēram, Freids esot par šo Šniclera darbu bijis sajūsmā un apgalvojis, ka tam izdevies secināt vienā lugā to pašu, kam Freidam bijuši nepieciešami ilgi gadi.
2011-02-03 07:39:11
book, 1900

Grimus

6.5
"Grimus" ir pirmais Salmana Rušdī romāns, bet tajā var saskatīt ļoti daudz ko no tā, kas vēlāk padarīja šo autoru pasaulslavenu. Tā es droši vien būtu sācis šo aprakstu, ja man nebūtu īsti skaidrs, ko par šo grāmatu rakstīt. Un tā arī apmēram ir.
2011-01-28 06:30:45
book, 1975

Symposium

8.0
Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.
2011-01-24 07:48:15
book, 1990

Triglavs Töchter

5.0
Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk kā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.
2011-01-20 07:28:16
book, 1981

The Last Picture Show

7.0
"Pēdējais kino seanss" norisinās Teksasā pašā piecdesmito gadu sākumā - ērā, kad seksuālā revolūcija vēl nebijusi sākusies un kad vēl nebija parādījies tāds globāls fenomens kā rokenrols. Grāmatas varoņu dzīves vide kaut kādā mērā ir līdzīga tai, kurā dzīvo "Pleasantville" varoņi, ar tādu vien piebildi, ka grāmatā varoņi piedzīvo arī to, kas "Pleasantville" gadījumā nekad nenotiktu. Galvenais grāmatas varonis ir pēdējās klases skolnieks Sonny, kurš piestrādā par smagās mašīnas šoferi un spēlē skolas futbola un basketbola komandās. Sonny nedzīvo kopā ar savu tēvu, bet gan mitinās telpās virs biljarda zāles kopā ar savu labāko draugu un klasesbiedru Dveinu. Dveins ir klases spicākais čalis, jo viņš ne tikai ir labākais futbola un basketbola komandu dalībnieks, bet arī satiekas ar miesta vienīgo smuko meiteni Džeisiju, kamēr Sonny draudzene Charlene nav diezko smuka, plus vēl viņa daudz labprātāk satiktos ar Dveinu, tieši tāpat kā Sonny labprāt satiktos ar Jacy. Likumsakarīgi šīm attiecībām pienāk gals, to vietā Sonny veidojas sakars ar skolas futbola komandas trenera sievu Ruth, kura gan ir vismaz divdesmit gadus par varoni vecāka, toties nav liekulīga un blēdīga. Tikām Jacy un Dveina attiecības iet uz grunti, jo Džesija - vienīgās miesta bagātās ģimenes vienīgā atvase - ir pasākusi apmeklēt netālajā Wichita notiekošas nude bathing ballītes baseinā, ko organizē vietējie bieziķi, un ieķērusies šo ballīšu organizētājā. Lai gan vienlaikus viņas visas ieķeršanās ir gaužām seklas, jo patiesībā viņai vairāk rūp tas, ko par viņu runās pārējie, un nevis tas, kas ar viņu reāli atgadās.
2011-01-17 07:49:46
book, 1966

Dark as the Grave wherein my Friend is Laid

5.0
Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.
2011-01-13 07:44:23
book, 1968

Ransom

6.0
Džejs Makinernejs? Šķiet, tas nav viens no zināmākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, lai arī viņa romāns "Bright City Lights" skaitās relatīvi labi zināms. Bet man - noteikti šis putniņš bija svešs. Taču tagad esmu vienu viņa romānu izlasījis. Tas saucas "Ransom" un tas stāsta par kādu vīrieti (uzvārdā Ransom), kas no savas dzimtās Amerikas un papiņa - TV producenta - ir aiztinies uz Japānu, kur viņš strādā par angļu valodas skolotāju uz pusslodzi, bet brīvajā laikā apgūst karatē cīņas mākslu (sportu? filozofiju? kā pats vēlies, tā to sauc. Mana atbilde droši vien būtu - whatever). Viņam ir draugs Raiders, kuram savukārt ir vjetnamiešu draudzene Merilina, kas dzied naktslokālā un kura esot sapinusies ar jakudzu. Tikām pašam Ransomam ir naidnieks - arī austrumu cīņās māku guvušais un diezgan izteikti plānprātīgais tips DeVito, kurš visu laiku grib sarīkot "mahaču", kura rezultātā Ransomam būtu jāmirst. Saturiski grāmata ir diezgan trula - tāds tipisks lētā stila romāns ar tipiskajiem personāžiem, kas varētu iemiesoties B klases filmās (noteikti, tas arī bija viens no šī autora mērķiem), kas tomēr cenšas nenolaisties pārāk zemu - te arī ir zināmas atsauces uz draņķīgiem TV šoviem un mākslinieka pašcieņu. Jā - autors atļaujas diezgan izteikti ņirgāties par televīzijas kvalitāti, kas laikam gan ir kaut kāda uzdrīkstēšanās, bet diemžēl par viņu pašu var just, ka viņš ir tāda paša stila "rakstnieks", kā, piemēram, Dens Brauns - proti, cilvēks, kuram nav raksturīga spēja izteikt kaut ko patiešām svaigu, vai vismaz to eleganti ietērpt. Jā, šajā grāmatā izteikti trūkst elegances. Sporta valodā runājot, Makinerners ir tāds normāls AHL komandas 2.-3.maiņas hokejists - vecis, kurš var tev nepieciešamības gadījumā iedot bietē un var arī iesist kādus vārtus "ar gaļu", bet tehnikas ziņā - ne labāks par Raiti Ivanānu.
2011-01-09 19:08:34
book, 1985

Slēptais brasls

3.5
Lietuvieša rakstnieka Petra Dirģēlas (Petras Dirgėla) romānu "Slēptais brasls" (Kūlgrinda) Liene man uzdāvināja dzimšanas dienā, taču šai grāmatai bija vairāk simboliska nozīme, nevis no tās tika gaidīts, ka tā būs laba lasāmviela. Proti, tēma "apslēpts brasls" mums novembra pirmajā pusē bija ļoti aktuāla, bet neko vairāk par to šeit nestāstīšu - zinātāji sapratīs, pārējiem nebūs interesanti. Līdz ar to Lienei nevajadzētu ņemt ļaunā to, ka šeit netiks rakstīti grāmatai slavas vārdi - izvēle bija asprātīga, un neviens jau nevar prasīt, lai es sajūsmināties par lietuviešu vēsturiskajiem romāniem.
2011-01-09 18:51:36
book, 1984

The Trouble with Physics

7.5
Šī grāmata pagaidām kalpo manā 101 uzdevuma sarakstā par punkta "Izlasīt vienu apjomīgu zinātnisku grāmatu" aizpildītāju, taču ceru, ka līdz termiņa beigām attiecīgajā ailē būs atrodama cita grāmata, jo godīgi sakot:
2011-01-01 18:54:48
book, 2006

Setting Free the Bears

7.0
Šis ir Ērvinga pirmais romāns, kas autoram vēl sevišķu slavu neatnesa un visbiežāk tā raksturošanai tiek izmantoti vārdi "naivs" un "haotisks". Romāna stāstījums vēsta par diviem austriešu jauniešiem, kas sešdesmito gadu vidū dodas ceļojumā ar motociklu un kas mēģina "atbrīvot" zvērus no Vīnes zoodārza. Grāmata sastāv no 3 daļām - pirmajā abi puiši ir savā ceļojumā, tur viņi iepazīstas ar meiteni uzvārdā Gallen, un viens no viņiem paliek pie viņas miestā, kamēr otrs dodas uz pilsētu, tad otrais atgriežas, ir sašutis, ka viņa draugs nav uzreiz gatavs viņam sekot, un iet bojā incidentā, kurā iesaistīts motocikls un bites. Otrā daļa - ir mirušā puiša dienasgrāmata, kurā viņš atstāsta savas ģimenes vēsturi sākot ar Hitlera nākšanu pie varas Vācijā, cauri Austrijas "anšlusam", Otrajam pasaules karam, padomju "atbrīvotājiem" un līdz pat Staļina nāvei. Paralēli Zigijs (tā sauc varoni) seko notikumiem pa nakti Vīnes zoodārzā un plāno savu "atbrīvošanas" operāciju.
2010-12-18 09:55:48
book, 1968

Plenty

6.5
Varu kārtējo nastu sev noņemt no kamiešiem, esam izlasījis Deivida Hēra lugu "Bagātīgi". Kālab noņemt nastu no kamiešiem? Aiz to, ka šī grāmata pie manīm atrodas jau ilgāku laiku, nekā grāmatu aizduotuve to parasti pieļauj. Taču patiesībā ir tā, ka šīs grāmatas izlasīšanai pietika ar vienu stundu laika, proti, nemaz ne tik daudz. Un tā jau parasti ir, ka lugas nav apjomos sevišķi lielas, ja vien tās nav viduslaiku vai atdzimšanas laika lugas. Un šī tāda nav, esama sarakstīta pagājušā gadusimteņa otrajā pusē.
2010-12-17 07:37:22
book, 1978

In New York

5.0
Kārtējo reizi izrādījās, ka bibliotēkā paņemtā grāmata vācu valodā mani garlaikoja līdz nāvei. Tikai 130 lappušu ir šajā romānā, bet lasījās tas tā, it kā man būtu darīšana ar grāmatu "Kara un Miera" apjomā. Pilnīgs vājprāts, lai neteiktu vairāk. Kaut kādi divi vācieši ierodas Ņujorkā, viens no viņiem otram seko, nonāk bordelī, kurā strādā sieviete, kuras vīru viens no vāciešiem nesen saticis, un kurš meklē savu pazudušo sievu. Visā šajā padarīšanā ir iesaistīti plāni par pilsētu zem Manhetenas. Kaut kā šādi īsumā varētu raksturot grāmatas saturu. Ja nu tev pēkšņi ir vēlme ar to iepazīties tuvāk - autors pats ir izlicis romānu brīvā pieejā Internetā, vari to izlasīt. Es gan to tev nerekomendētu, jo man grāmata šķita totāli nelasāma. Vai nu tā ir kaut kāda baigākā māksla, ko es nesaprotu, vai arī Herbsts raksta garlaicīgi un murgaini, un es labprātāk par patiesu pieņemšu pirmo variantu - kālab gan man sevi pazemot, ja varu pieņemt, ka afftar mudak, nevis sevi uzreiz pasludināt par muļķi un nezinīti?
2010-12-15 06:45:18
book, 2000

Vai viegli būt elkam

7.0
2010-12-09 15:28:30
book, 2010

Der Tangospieler

7.0
2010-12-03 15:31:32
book, 1989

Le tour du monde en quatre-vingts jours

7.0
Ar zināmu piespiešanos šo varu nosaukt par pirmo manā dzīvē grāmatu, ko esmu izlasījis franču valodā. Kāpēc ar piespiešanos? Pirmkārt, lasīšana ar konstantu vārdnīcas izmantošanu un tāpat ne visa teksta uztveršanu īpaši nerullē. Otrkārt, sižetu zināju jau iepriekš, tāpēc šo to es sapratu vairāk satura, nevis vārdu zināšanas dēļ. Treškārt, grāmatu lasīju adaptētā variantā, kas paredzēts 8-14 gadus vecai auditorijai. Labi vēl, ka tie 8-14 gadnieki vismaz ir franči, nevis latvieši, līdz ar to nebija gluži tā, ka grāmatā tiktu izmantoti tikai 20 dažādi vārdi. Bet par spīti visam es tomēr apgalvošu, ka grāmatu franciski tagad esmu izlasījis - ne velti es gandrīz mēnesi tai būros cauri, lai tagad vienkārši paziņotu, ka tas viss neskaitās un ir kaķim zem astes. Brižiem pat bija tā, ka lasīšana "aizgāja" salīdzinoši lielāku gabalu varēju izlasīt, neizmantojot vārdnīcas pakalpojumus, un kaut kādam ieguvumam valodas zināšanās man no šīs grāmatas noteikti būtu jābūt. Cita lieta, ka es joprojām franciski ne vella nevaru pateikt, un šajā sakarā īpaši žēl, ka aprāvās Couchsurfingā aizsākušies French language meetings. Vajadzēs droši vien mēģināt atrast kādu pen-pall Francijā, lai man vismaz būtu motivācija kaut ko censties rakstīt šajā valodā.
2010-12-01 07:34:04
book, 1873

The Ice People

6.5
Šī grāmata apraksta distopisku nākotni visai atšķirīgu no tās, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ticamu nākotnes variantu - globālā sasilšana kādā mirklī ir pārtapusi par globālo atdzišanu, cilvēku populācija ir gandrīz iznīkusi un zaudējusi visas savas tehnoloģijas, dažu gadu desmitu laikā atgriežoties akmens laikmeta līmenī. Kā izrādās, vēl pirms pāris desmitgadēm patiešām teorijas par globālo atdzišanu bija diezgan izplatītas (tas tā - info no Wikipedia), netrūka zinātnieku, kas apgalvoja, ka mūsu planētai ir 10-15 tūkstošus gadu aukstuma/karstuma cikli un tagad būtu pienācis laiks kārtējam aukstumam. Protams, pēdējie 10-20 gadi ir parādījuši, ka šīs teorijas ir zaķa mīzalu vērtas, bet tā jau ir cita lieta un neliedz autorei savu fantāziju izvērst šajā virzienā. Viņas romāna galvenais varonis ir viens no pēdējiem mūsdienu civilizāciju piedzīvojušajiem cilvēkiem, kas tagad mitinās mežonīgu jauniešu kompānijā, kuriem viņš vajadzīgs, jo viņš māk uzturēt pie dzīvības robotus - arī mūsdienu civilizācijas pārpalikumus.
2010-11-24 07:36:09
book, 1999

Bitter Lemons of Cyprus

7.0
Vienreiz jau biju šīs grāmatas aprakstu uztriepis, bet tad pieļāvu man raksturīgo kļūdu - Safari nospiedu nepareizo pogu un čuš! viss pazuda. Tas, jāatzīst, mani diezgan pamatīgi kaitina, lai gan pats vien esmu vainīgs, ka neesmu salabojis faktoīda ievades formu un tādējādi pieļauju šāda gļuka pastāvēšanu.
2010-11-11 21:29:50
book, 1957

Listeners

5.0
Dženiferu ir pametis viņas vīrs Mārtins, kurš ir iemīlējies citā sievietē. Laulībā viņi nodzīvojuši astoņus gadus, bet Dženifera arvien vairāk iegrima savos darbos un vīru ievēroja arvien mazāk, līdz brīdim, kad tika pamesta. Tad gan izrādījās, ka viņa Mārtinu ļoti stipri mīl, tikai viss jau ir nokavēts. Cīnoties ar depresiju, Dženifera nonāk kādā sektantiskā baznīcā, kur viņa saņem atvieglojumu savām raizēm. Vienlaikus viņa iepazīstas ar Ričardu - atraitni, kurš par visām varītēm cenšas atturēt Dženiferu no ciešākas saistīšanās ar sektantiem, uzskatot, ka tas var novest tikai pie traģēdijas. Dženiferai ir draudzene Šeila, kurai jau kādu laiku ir mīļākais, bet tagad viņa saņēmusies atstāt savu vīru (kuru joprojām mīl), lai gan viņa nepavisam nav pārliecināta, ka viņas izvēlētais solis ir pareizais. Plus vēl Dženiferas mātei ir audzējs kuņģi, ko nepieciešams operēt.
2010-11-11 07:32:33
book, 1983

Treffpunkt Notenschlüssel

6.5
Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.
2010-11-09 07:40:20
book, 1982

The Return of John MacNab

7.0
Iespējams, lai lasītu "The Return of John Macnab", vispirms vajadzētu būt izlasījušam oriģinālo "John MacNab" - 20.gadsimta sākumā uzrakstītu romānu, kurā trīs vīrieši, garlaicības mākti, izlemj pastrādāt vairākus malumedniecības darbus, piečakarējot vietējos privātīpašniekus. Endrjū Greigs savā mūsdienās tapušajā darbā vecajam stāstam iedveš jaunu dzīvību, kad trīs vīrieši izlemj, "John MacNab" grāmatas iespaidā pastrādāt ko līdzīgu kā tajā grāmatā, un tāpat visi kolektīvi saukties par John MacNab, kā to darīja sākotnējās grāmatas varoņi. Vēl pirms viņi ir pastrādājuši savu pirmo malumedniecības darbu, bet jau ir izziņojuši sabiedrībai, ka viņi to veiks (vienlaikus notiek cīņa par brīvas piekļuves tiesībām dažādos privātīpašumos, cik saprotu, Skotijā šī tēma pēdējās dažas desmitgades ir bijusi ļoti aktuāla), viņiem piebiedrojas žurnāliste Kristija, kurai ir izdevies atšifrēt, kādi cilvēki slēpjas zem John MacNab pseidonīma (ja kas, šie varoņi ir - kopīraiteris, kura sieva negaidīti mirusi lidojuma laikā; kādreizējais specdienestu darbinieks, kuram ir iestājusies krīze laulības dzīve; aktīvs sociālists), un Kristija arī izlemj būt daļa no šīs bandas. Tad notiek plānošana, apčakarēšana, tā saukto noziegumu pastrādāšana, un gluži tāpat kā oriģinālajā darbā, trešais pasākums beidzas ar varoņu noķeršanu, bet nekādus baisos sodus viņi par to nemaz dabūt nevar, jo notikušais ir drīzāk bijis izklaide, nevis reāls noziegums. Katrā ziņā grāmata ir uzrakstīta diezgan izteikti humoristiskā manierē, un vismaz man radās sajūta, ka Greigs ir iespaidojies no Duglasa Adamsa, veidojot varoņus un situācijas, lai gan, protams, Greiga grāmatā nav ne miņas no fantastikas, toties te ir jūtamas zināmas postmodernas tendences un ceturtās sienas nojaukšana. Es gan neteiktu, ka man šī gramata būtu super labi patikusi, bet kopumā tā noteikti nav slikta lasāmviela.
2010-11-09 07:21:01
book, 1996

Reef

5.0
Tā vien šķiet, ka Romešam Gunesekeram ir kaut kāds lobijs manā bibliotēkā - vai pat ka viņam ir lobijs manās smadzenēs, ja es no bibliotēkas paņēmu jau otro viņa grāmatu. Šis Šrilankas izcelsmes angļu rakstnieks savā romānā "Rifs" stāsta par kādu jaunu puisi, kas iekārtojas strādāt kāda bagātnieka mājās, kā viņš tur pamazām iedraudzējas ar savu saimnieku, naidojas ar tiešo priekšnieku un kā viņu valsts piedzīvo nopietnas politiskas pārmaiņas, Hmm, tā vien šķiet, ka jau dažas dienas pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vairs tā īsti neatceros, kas tieši tajā notika, kas laikam gan nav nekāds labais rādītājs grāmatas kvalitātei. Vajadzētu man turpmāk censties izvairīties no šī autora darbu lasīšanas. Taču iespējams, ka te pie vainas ir tas apstāklis, ka man Gunesekera šķiet tik ļoti neizteiksmīgs autors, ka gandrīz uzreiz aizmirsu, ka kaut ko no viņa vispār esmu lasījis, kā rezultātā man ir nopietns risks vēl kādu reizi uzrauties uz kādu viņa darbu.
2010-11-07 21:55:30
book, 1994

Herr Arnes penningar

7.0
Selma Lāgerlefa pirmām kārtām neapšaubāmi ir slavena kā Nilsa Holgersona un viņa zosu piedzīvojuma autore, taču "Ārnes kunga zelts" vismaz manā izpratnē nav īsti bērnu grāmata. Lai gan bargajos Ziemeļos jau viss ir iespējams, bet stāsts, kurā bariņš laupītāju nežēlīgi nogalina visus kādas mājas iemītniekus. Te tev nav nekāda sociālistiskā reālisma, kur labais cīnās ar vēl labāku un kur progresīvā kolhozā ierodas vēl progresīvāks komjaunietis, lai padarītu šo kolhozu no vienkārši ļoti laba par izcilu.
2010-10-29 13:06:58
book, 1904

Sind sie nicht alle ein bisschen Paul?

4.0
No 29 cilvēkiem, kas uzrakstījuši šīs grāmatas aprakstus Amazonē, 21 to novērtējis ar piecām zvaigznītēm, nekautrējoties izmantot arī tādu vārdu kā "ģeniāls". Es neplānoju būt tik saulains.
2010-10-29 11:51:59
book, 2005

Burn

7.0
Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.
2010-10-13 09:11:39
book, 1974

Die Ritter der Tafelrunde und andere Stuecke

7.5
Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.
2010-10-12 07:47:12
book, 1990

The Spire

6.0
Līdz šim man Viljams Goldings bija zināms tikai un vienīgi kā "Mušu ķēniņa" autors. Un jāatzīst, ka "Smaile" nekādā ziņā nav līdzīga "Mušu ķēniņam". Šis ir psiholoģiski-filozofiskas dabas romāns, kas stāsta par vīru, kuram vīzijas liek celt super augsto Salisbury katedrāles torni, kurš šajā procesā maz pamazām jūk prātā. Un grāmata lielā mērā ir apziņas plūsmas vēstījums no Jocelyn skatījuma uz pasauli. Kas to nedara par sevišķi viegli lasāmu un (būsim godīgi) aizraujošu literatūru. Īsuma sižetu var aprakstīt tā - Jocelyn uzstāj uz to, ka tornim jābūt ļoti augstam, galvenais celtnieks Rodžers Meisons viņam apgalvo, ka šādas konstrukcijas baznīca neturēsies, Jocelyn viņam sāk draudēt, Meisons piekāpjas un izdomā, kā tomēr nodrošināt iespējami izturīgāku konstrukciju. Rodžers sāk nodzerties, bet Džoselins - jukt prātā. Un tā pamazām turpinās darbi, līdz Džoselīns ir pavisam slims un traks, un tiek no saistības ar katedrāli atstādināts, turklāt baznīctēviem viņa projekts arī ne pārāk patīk. Tomēr baznīca pabeigta tiek, neskatoties uz to, ka apmēram reizē ar tās nobeigumu beidzas arī Džoselīna dzīve. Un vēl joprojām Salisbury katedrālei ir augstākais baznīcas tornis Lielbritānijā. The end.
2010-10-06 07:38:05
book, 1964

Of Mice and Men

7.0
Steinbeka "Of Mice and Men" Amerikā, cik zinu, ir kanonisks obligātās literatūras darbs, kaut kas līdzīgs kā mums Blaumaņa "Nāves ēnā" vai "Kauja pie Knipskas" (šaise, neatceros, kas ir tās autors!). Varbūt gan ne gluži - grāmatas saturs ir visai slikti piemērots, lai to lasītu piektajā vai sestajā klasē - te gan neviens nesūc cita asinis un neiet nosalt mežā, taču nosaukt "Par pelēm un vīriem" par jautru grāmatu nekādi neceļas pirksti.
2010-10-05 07:49:43
book, 1937

Mein letzter Mann

6.0
Atkal jau nezināms autors (autore šajā gadījumā), atkal jau - stāstu krājums. Atkal jau īss apkopojums, par ko ir šie stāsti.
2010-09-27 07:26:27
book, 1992

Monkfish Moon

6.5
Šrilankiešu izcelsmes angļu rakstnieks Romešs Gunesekera par savu lielāko veikumu var uzskatīt 1994.gada romānu "Reef", kas tika iekļauts īsajā pretendentu sarakstā uz prestižo Bukera balvu. Stāstu krājums "Jūrasvelna mēness" ir šī autora pirmais izdotais darbs, un tajā apkopoti stāsti, kas pamatā stāsta par Anglijā dzīvojošiem šrilankiešiem un pārdzīvojumiem, kas ir nozīmīgi viņu dzīvēs.
2010-09-25 08:34:09
book, 1992

The Grand Babylon Hotel

5.0
Šķiet, ka par spīti sākotnēji pozitīvajam iespaidam, kas man radās par Arnolda Beneta daiļradi, par šī rakstnieka fanu kļūt man nebūs lemts. Proti, izrādījās, ka Benets savā būtībā ir diezgan sēnalisks autors, ko lieliski apliecina "The Grand Babylon Hotel" - viens no viņa zināmākajiem romāniem.
2010-09-24 07:52:20
book, 1902

La Possibilité d`une île

8.0
Grāmatu "Varbūt ir sala" nopirka Liene, jo viņai patika uz tās vāka dejojošie cilvēciņi. Tikai jau pēc tās nopirkšanas viņa ievēroja, ka dejojošajiem cilvēciņiem ir arī ģenitālijas, bet tas jau nekas. Pati Liene, kamēr to lasīja, sauca šo par "seksa grāmatu" un dažas reizes man nolasīja kādas pikantākas epizodes priekšā, piemēram, par to, kā Estere sēž pie galda kafejnīcā ar nedaudz paplestām kājām (protams, bez biksītēm) un, kā komentē galvenais varonis, būtu pavisam dabiski, ja viņa paņemtu salveti un noslaucītu pežu. Taču es negribēju ticēt, ka šī grāmata būtu tikai par seksu. Lai gan - varbūt man nemaz nebūtu iebildumu gadījumā, ja tā būtu TIKAI par seksu.
2010-09-19 15:55:40
book, 2005

Weh dem, der aus der Reihe tanzt

7.0
Šī grāmata ir otrā daļa Ludviga Hariga daļēji autobiogrāfisku romānu triloģijai, kurā tiek stāstīts par kāda jauna puiša dzīvi pirmshitlera, Hitlera un pēchitlera Vācijā. Kā var nojaust, otrā daļa skar tieši Hitlera darbības periodu. Kurš gan šeit ir īsāks nekā citās Vācijas daļās, jo Harigs uzaudzis tajā daļā, kura pēc 1.Pasaules kara nebija iekļauta Veimāras republikā, bet kuru Hitlers pievienoja jau trīsdesmito gadu otrajā pusē. Grāmata sākas ar stāstījumu par kādu varoņa klasesbiedru, kuru visi dēvēja par francūzi un pret kuru neviens neizturējās labi, jo viņam bija francisks vārds - Renē, un viņš bija bagāts, un viņam mamma uz skolu brauca pakaļ ar auto. Pēc pirmās klases puika, kuru neviens nevarēja paciest, no skolas aizgāja. Un jau nebūdams jauns varonis atklāja, ka par to Renē viņi visi bija paši sev izveidojuši melīgu priekšstatu - mamma ar mašīnu un dārgas franču mantas bija tikai viņu pašu fantāzijas auglis, jo īstais Renē bija strādnieku aprindu bērns un viņa mamma bija visparastākā sieviete vārdā Berta. Bet jau kopš bērnības puisim tika galvots viens - izvairies no tiem, kas atsķiras no pārējiem. Jā, un to Harigs arī nevarēja zināt, ka vēlāk viens vīrs vārdā Renē sargās Vācijas futbola izlases vārtus, proti, Renē Adlers.
2010-09-19 11:07:33
book, 1990

Tales of the Five Towns

7.0
Arnolda Beneta stāstu krājums "Piecu pilsētu stāsti" ir pirmais manis lasītais šī autora darbs, bet pagaidām šķiet - ne pēdējais. Krājuma darbība norisinās kaut kādās piecās Anglijas mazpilsētās (kam par prototipu kalpojušas 6 reālas mazpilsētas). Stāsti lielākoties ir drīzāk noveles nekā "short story" šī vārda tradicionālā izpratnē - ar negaidītu pavērsienu beigās, un diezgan skaidru "morāli". Vairāki stāsti ir izteikti komiski, bet ne gluži visi. Protams, vairums personāžu ir no upper-middleclass jeb tādām aprindām, no kurām pēc 1.pasaules kara atlika diezgan maz, jo to ļaužu, kas dzīvo no mantojuma un neko vērtīgu nedara. Varbūt vienīgi ir daļa personāžu, kuri iesaistīti keramikas rūpniecībā, bet lielākoties atbildīgos amatos. Lielā mērā var just, ka Benets ir līdzīga stila autors kā Džeroms K. Džeroms un (no jaunākiem laikiem) P.Dž.Vodhauzs. Viņš ir gatavs tevi kā lasītāju smīdināt, bet nav gatavs gluži uz jebkādiem izgājieniem, lai izraisītu tevī smieklus. Viņa personāži un situācijas ir diezgan slikti novecojuši - tādā ziņā, ka cilvēku savstarpējās attiecības un viņu lomas sabiedrībā šajā laikā ir dramatiski mainījušās, un tā rezultātā šī grāmata ir ne pārāk aktuāla.
2010-09-15 13:00:24
book, 1905

Schloß Gripsholm

8.0
Līdz šim mana pazīšanās ar Kurtu Tuholski aprobežojās ar vienu viņa kopoto rakstu sējumu, kas mani nepārliecināja par nepieciešamību iepazīt šī autora daiļradi tuvāk. Taču pēc "Gripsholmas pils" izlasīšanas esmu gatavs kļūt par daudz lielāku Tuholska talanta cienitāju. Šis "vieglais atvaļinājuma romāns" kā tas tiek anonsēts grāmatas ievadā iedomātā sarakstē starp Tuholski un viņa izdevēju, stāsta par dažām nedēļām atvaļinājuma, ko Gripsholmas pilī pavada vārdā nenosauktais autors (reizēm saukts par Peter, reizēm par Fritzchen un reizēm - par Kurt, bet neviens no tiem nav viņa īstais vārds) un Lidija, saukta arī par Princesi. Protams, patiesībā viņa nav nekāda princese, bet gan sekretāre kādam resnam un nesimpātiskam konsulam. Zviedrijā viņi pavada dažas nedēļas brīvā mīlestībā, tusēšanā apkārt un ar citiem ļaudīm un vienkārši - esot ne gluži pieņemami sabiedrības morālei (tiesa - Vācijas sabiedrības, ne Zviedrijas, jo zviedri, šķiet, jau toreiz bija diezgan seksuāli emancipēti). Romānā ir arī dramatiskā līnija, kas skar kādu meiteni, kura dzīvo pansijā pie stingras un nežēlīgas saimnieces, kuru galvenie varoņi mēģina no turienes izpestīt. Taču grāmatā galvenais nav tas, kas ir uzrakstīts - bet kā tas ir uzrakstīts. Un uzrakstīts tas ir viegli, laiski un relaksēti, kā tādā "The Kinks" dziesmā. Un no tā, protams, var secināt, cik ļoti Tuholskis kā ebrejs bija tāls no vācu gara - vai nopietns āriešu autors uzdrīkstētos bez sevišķas pietāties aprakstīt "Ménage à trois"? Šādu romānu varētu uzrakstīt Remarks (jo ietekme no viņa šeit ir jūtama), ja viņš nebūtu piedalījies karā un ja viņš būtu pasācis smēķēt marihuānu. Tiesa, Tuholskis arī bija karojis, bet viņu tas, kā izskatās, nebija tik ļoti pārveidojis, un viņš spēja rakstit tā, ka šīs grāmatas lasīšana man atgādināja garšīgu saldējumu. Dažas vietas gan nebija tik viegli uztveramas, kad varoņi savā starpā sāk sarunāties "plattdeutsch" dialektā, kuru es (atzīšos godīgi) nesaprotu. Bet īsti tas netraucēja, un tā jau tas laikam bija domāts. Un vēl jāsaka - man bija grūti noticēt, ka šī grāmata uzrakstīta pirms 80 gadiem - tā ir tik moderna un tik bezkaunīga, ka arī 2010.gadā tās ekranizācija Holivudā varētu sacelt pamatīgu furoru. Ļoti rekomendēju, lai arī nezinu, vai to ir iespējams dabūt latviešu vai krievu valodā (anglisks izdevums gan esot).
2010-09-11 09:44:11
book, 1931

In Search of a Character: Two African Journals

7.0
Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.
2010-09-09 15:33:49
book, 1961

Tree and Leaf

7.0
Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem - vismaz ne vairāk kā tās ir domātas pieaugušajiem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:
2010-09-08 22:29:22
book, 1964

Novellen

3.5
Kā var izlasīt šīs grāmatas anotācijā, Jākobs Juliuss Dāvids esot viens no nepelnītāki aizmirstajiem austriešu rakstniekiem. Varbūt tā patiešām ir, bet manis pēc viņš varētu arī joprojām palikt aizmirstībā. Pēdējos 20 gados viņu esot sākuši reanimēt un šis 19.gadsimta austriešu ebrejs tiekot pamazām iznests saulītē. Nez, vai mani uzskatīs par antisemītu, ja teikšu, ka tas ir aplams solis (manās acīs)? Es vienmēr esmu apgalvojis, ka no visām man zināmajām tautām austriešiem ir visaugstākais garlaicīgu un nevajadzīgi pretenciozu rakstnieku procents, bet Jakobs Juliuss Dāvids sit pušu visus iepriekš lasītos. Kaut ko tik garlaicīgu es patiešām nekad, nekad, nekad iepriekš neesmu lasījis. Un nav svarīgi, vai attiecīgajai šī krājuma novelei ir paredzēts kāds sižeta aizmetnis vai nav, viss tiek nogremdēts milzīgā bezjēdzīgā vārdu plūsmā, kas tevi atkal un atkal dauza pa galvu, līdz tu sāc sāpēs kliegt un lūgties, kaut tā beidzot būtu cauri. Es vismaz tā darīju. Un tikai dzelzs griba mani piespieda to vismaz kaut kādā veidā sagremot līdz galam, tiesa, nesaglabājot šīs grāmatas saturu manas galvas cietajā diskā, tikai izpumpējot to cauri RAM un pa taisno atkritumos. Kaut kādus vācu valodas vārdus es varbūt pateicoties šai grāmatai atsvaidzināju, bet kopumā - vienkārši biedējoši bezjēdzīga laika nosišana. Protams, pilnīgi iespējams, ka te ir kaut kāda nopietnā māksla, kas manam trulajam prātam nav saprotama, bet man nav īsti vēlmes mēģināt aizrakties līdz šī autora ģēnija būtībai. Daudz vieglāk ir pateikt: "Afftar wipej jadu!" un nelikties vairs ne zinis.
2010-09-07 09:27:09
book, 0

Requiem for a Nun

6.0
Šo Folknera romānu biju paņēmis līdzi mūsu ceļojumā uz Kornvolu. Iespējams, tas nebija pats labākais lēmums, jo Folkners nav no tiem rakstniekiem, kuru darbi viegli lasās lidmašīnās vai B&Bos pēc nogurdinošas dienas. Vispār jāatzīst, ka Folknera darbiem kā tādiem nav raksturīgs lasīties sevišķi viegli, un šis noteikti nav izņēmums. Kā jau tas autoram ir raksturīgs, šajā grāmatā ir diezgan daudz māksliniecisku eksperimentu - cik daudz gan man ir gadijies lasīt romānus, kuru lielākā dala ir realizēta lugas formā? Proti, grāmata sastāv no trim nodaļām, katrai no kurām ir gara liriski apceroša ievaddaļa normālā prozas tekstā, un tad pēkšņi sākas daļa, kas tiek atainota kā luga, ar visiem skatuves iekārtojuma aprakstiem un visu lugai raksturīgo formulējumu. Sižets šeit ir aptuveni sekojošs: kāda tumšādaina aukle ir nogalinājusi savā pārraudzībā esošo zīdaini, un tagad viņa gaida, kad viņai tiks izpildīts nāvessods. Tikām viņas advokāts, kas vienlaikus ir nogalinātā bērna mātes onkulis, ved pie vietējā gubernatora savu meitu, lai tā viņam izstāstītu patiesību par to, kālab noziegums noticis. Domas, ka vajadzētu glābt notiesātās sievietes dzīvību, viņam patiesibā nav, bet viņš grib, lai tiktu atklāta patiesība. Un patiesibba izrādās tāda, ka šī jaunā sieviete - Temple Drake (iepriekš sastapta citā Folknera romānā "Sanctuary") - bija gribējusi pamest savu vīru ar noziedzīgu mīļāko, taču viņas melnā kalpone šo mēģinājusi atrunāt, konfrontējusi šo par to, ka viņai ir nospļauties uz saviem bērniem un to atstāšanu, bet tā kā Templa nav likusies ne zinis, pēcāk Nensija (tā sauc kalponi) zīdaini nogalinājusi. Jā, ja kas Nensija ir arī bijusi prostitūta un tagadēja narkomāne. Tikām Templa nav īsti riktīga, jo viņu jau pirms daudziem gadiem (romānā "Sanctuary") nolaupīja vīrs vārdā Popeye un nodeva priekamājā (no kurienes viņai pat prātā nenāca aizbēgt).
2010-09-07 07:27:00
book, 1951

Ein Mann, Ein Mord

5.0
Iepriekš biju lasījis divas citas šī autora grāmatas, abas man bija patikušas. Diemžēl ne vienmēr trīs lietas ir labas, un arī šoreiz ar trešo lasīto romānu Jākobs Arjuni lika man vilties. Šī grāmata ir diezgan tipisks krimiķis/trilleris, kuru vada Ajuni populārākais literārais varonis privātdetektīvs Kemals Kayankaya, par kuru, atbilstoši Wikipedia, Arjuni līdz šim uzrakstījis četrus romānus. Grāmatas mezglu veido kāda pazudusi jauna taizemiete, kuru viņas vācu bojfrends izpircis no bordeļa, kurā viņa līdz šim strādāja. Taču taizemietei nebija papīru, lai likumīgi uzturētos Vācijā, tālab šiem nācās samaksāt kaut kādam dokumentu viltotājam, kas tajā vietā, lai iedotu papīrus, nolaupījis pašu sievieti. Nezinot labāku risinājumu šajā situācijā, cietušais vīrietis dodas pie privātdetektīva Kayankaya`s cerībā, ka tas viņam varēs līdzēt. Pamazām atklājas, ka pazudušās sievietes gadījums nemaz nav unikāls, bet gan daļa no lielāka cilvēku apčakarēšanas tīkla, pret kuru laikam jau principiālu iebildumu nav ari policijai, jo kam gan tai vajadzīgi nelegālie imigranti.
2010-08-20 07:45:06
book, 1991

A Sense of Reality

8.0
Atbilstoši Wikipedia ierakstam šajā stāstu krājumā būtu jābūt septiņiem stāstiem, kamēr manā izdevumā ir tikai četri. Taču izrādījās, ka sākotnējā variantā patiešām grāmata tika izdota ar šiem četriem stāstiem, bet pārējie pievienoti atkārtotos izdevumos. Lai lieki nečakarētos, pieņemšu, ka ar šiem četriem stāstiem pietiek.
2010-08-19 07:01:08
book, 1963

May we borrow your husband?

6.5
Šajā Greima Grīna stāstu krājumā dominē vēstījumi ar visai izteiktu seksuālo tēmu - par jaunlaulātu pāri, kura vīrišķā puse medusmēneša laikā atklāj sevī homoseksualitāti (May we borrow your husband); par pasniedzēju, kurš saviem audzēkņiem stāsta, ka izplatītākais vēža cēlonis ir seksuāli sakari ar argumentu "almost everyone who dies has had sex" ("The root of all evil"); par sievieti, kura atvaļinājumā Jamaikā meklē iespēju ar kādu pārgulēt ("Cheap in August"). Ir te arī stāsti, kuros dominē humors vai horror elementi - par vīrieti, kuram somā lidmašīnā ir miris zīdainis ("Over-night bag"); par vīrieti, kura tēvs gājis bojā, kad viņam Itālijā no balkona virsū uzkritusi cūka ("A shocking accident"), utt. Jāatzīst gan, ka, manuprāt, šis stāstu krājums ir drīzāk neveiksmīgs, nekā veiksmīgs. Salīdzinoš "Twenty-one stories" bija daudz spēcīgāks. Nē, Grīns arī šeit, protams, ir lasāms, arī īsajā formā viņš spēj uzburt kolorītus personāžus, taču viņa mēģinājumi iekļūt Roalda Dāla teritorijā mani līdz galam nepārliecina, un kaut kas šajā stāstu krājumā, manuprāt, nav tieši tā, kā tam būtu jābut.
2010-08-17 07:54:33
book, 1967

Die Maus im Jumbo-Jet

6.0
Šo grāmatu tās autors raksturo kā "mūsdienu brīnumainu stāstu apkopojumu". Tā kā es bibliotēkā pietiekami rūpīgi neapskatīju šo grāmatu, biju gaidījis to, ka tā būs vienkāršs stāstu krājums. Bet izrādījās - grāmata ir dažādu Vācijā klīstošu "urban legends" krājums - tās autors līdzīgi Dainu Tēvam ir apkopojis mutvārdos klīstošus stāstus, Daļā no tiem varbūt ir kāds patiesības grauds, kamēr citi ir pilnīgi atklāts fantāzijas produkts. Patiesību sakot, nekā super interesanta šajā grāmatā nav - veids, kādā šīs "leģendas" tiek pasniegtas, ir diezgan garlaicīgs, un vienīgais, kas grāmatu dara saistošu, ir stāstu beigās atrodamie autora komentāri - kur bieži tiek atklātas citas šīs pašas leģendas variācijas, vai izskaidrots, kādi varētu būt cēloņi šādas leģendas pastāvēšanai. Lieki teikt, ka vispopulārakais stāstu pastāvešanas iemesls ir ksenofobija - bailes no svešā, kuru dēļ klīst visdažādākie šausmu stāsti par to, kas tūristiem var atgadīties ārzemēs, par dīvainiem cittautiešu tikumiem un tā tālāk.
2010-08-10 07:51:27
book, 1991

Ways of Escape

7.0
Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.
2010-08-08 22:09:20
book, 1980

The Wee Free Men

6.5
Es tiešām gribētu saprast, kālab tas ir tā, ka Svešvalodu bibliotēkā no Terija Pretčeta grāmatām ir pieejamas tikai tās, kuras ir primāri paredzētas gados jaunākai auditorijai. Man nav, protams, nekādu iebildumu pret bērnu grāmatām, bet vienlaikus - kur tad paliek pieaugušie? Jā, es zinu, ka tas pats "The Wee Free Men" nav 100% bērnu grāmata, un tomēr - ja man kā vienkāršam lasītājam ir vēlme iepazīt Pretčeta daiļradi kaut cik daudzpusīgi, diez vai labs viņa divu grāmatu komplekts būtu šī un "The Amazing Maurice". Vai ne tā?
2010-08-08 21:47:26
book, 2003

Durcheinandertal

7.0
Šis ir viens no pēdējiem Šveices dižgara Fridriha Dirrenmata romāniem un vienlaikus - viena no salīdzinoši nedaudzajām viņa grāmatām, ko līdz šim nebiju izlasījis. Savulaik, kad vēl regulāri mēdzu iegriezties Gētes institūta bibliotēkā (kas nemaz nebija tik dramatiski sen, līdz apmēram 2008.gadam tur varētu būt apgrozījies), viens no maniem standarta variantiem bija ņemt kārtējo šī autora grāmatu. Droši vien "Durcheinandertal" tur vienkārši nebija, jo citu iemeslu tā neizlasīšanai atrast nevaru. Kas gan nenozīmē, ka šī grāmata man būtu sagādājusi iepriekš nepieredzētu baudījumu un ka es to uzreiz automātiski atzītu par izcilāko šī rakstnieka darbu, ko man nācies lasīt.
2010-07-26 21:42:51
book, 1989

Mūžības skartie

7.5
Skolas laikos, kad "Mūžības skartos" vajadzēja lasīt, es no tā, protams, izvairījos. Kālab gan man vajadzētu lasīt obligāto literatūru, un vēl jo vairāk - obligāto dzeju? Taču pastāv kāda metode, kas mani var piespiest ne to vien izdarīt. Un šī metode, protams, saucas - izveido slēpni, kura atrašanai nepieciešams izlasīt "Mūžības skartos". Nē, patiesibā slēpni mēs atradām tāpat - ar Interneta studēšanu un cīnīšanos pa brikšņiem. Bet grāmatu steigā tāpat sarūpējām un izbraucienos ņēmām līdzi - ja nu noderēs. Un tikai jau pēc slēpņa atrašanas pa īstam ķēros pie tās lasīšanas.
2010-07-26 06:30:32
book, 1939

Das Napoleon-Spiel

7.0
Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.
2010-07-23 06:25:06
book, 1993

Trying to Save Piggy Sneed

7.0
Lai arī Džons Ērvings ir viens no mūsdienu populārākajiem ASV rakstniekiem, man kaut kā sevišķi satuvināties ar viņa daiļradi līdz šim nav izdevies. Iespējams, tas saistīts ar to apstākli, ka viņš ir viens no tiem autoriem, kam patīk rakstīt blāķus - milzīgus un super apjomīgus tekstus, kuriem man gluži vienkārši pietrūkst pacietības. Līdz ar to "Trying to save Piggy Sneed" kā īsstāstu krājums man ir daudz labāk piemērots par šī autora romāniem.
2010-07-16 08:03:46
book, 1996

Doctor Fischer of Geneva

7.5
Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.
2010-07-08 06:19:11
book, 1980

Night and Day

6.5
Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.
2010-06-18 21:06:52
book, 1978

The Human Factor

7.0
Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.
2010-06-17 21:53:19
book, 1978

Die Lehre der Sainte-Victoire

5.0
Diez vai var iedomāties ideālākus apstākļus, lai lasītu kādu garlaicīgu austriešu grāmatu, nekā tādus, kad tu atrodies slimnīcā. Iespēju, ko tu vari darīt, nav daudz. Ir paņemts līdzi dators, bet tajā nav nevienas filmas. Ja arī būtu, tu tās tāpat nevarētu skatīties, jo palātā neesi viens. Nav Interneta - tātad filmas iegūt arī nevar (neatkarīgi no tā, ka tās nevar skatīties). Un vienīgā spēle ir "Sims 3". Tu gan pamēģini to palaist, bet jau pēc 10 minūtēm esi nogarlaikojies
2010-06-08 15:56:55
book, 1980

The Amazing Maurice and his Educated Rodents

8.0
Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.
2010-06-08 15:55:13
book, 2001

Nimmersatt

5.0
Sabīnes Pētersas romāns "Nimmersatt" ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, kāpēc man nepatīk vācu literatūra. Es, protams, varu izlikties esam politkorekts un neko nevispārināt, bet faktus apmānīt ir grūti - no vāciski lasāmajām grāmatām mani "paķer" labi ja 10%, kamēr visu pārējo tikai piespiešanās ļauj pievarēt. Nedomāju, ka šeit kāda loma ir manai attieksmei pret Vāciju, vāciešiem, Mihaēlu Šūmaheru un tā tālāk, bet tā vienkārši ir, ka vairums vācu autoru grāmatu mani garlaiko. Kas, savukārt, varētu būt netieši saistīts ar manu attieksmi pret latviešu literatūru, kura no vācu literatūras, protams, ir pamatīgi ietekmējusies.
2010-05-28 15:57:56
book, 2000

Patiesībā bija tā. Futbols Latvijā (1907-2009)

8.0
Pastiprināta interese par Latvijas futbolu un tā vēsturi man radās pēc Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēstures izlasīšanas 2008.gada sākumā. Tās iespaidā sākās mana rakstu sērija par Latvijas futbola vēsturi portālā DELFI (un reizēm - arī citur). Toreiz man Rubeņa grāmata noteikti šķita labāka nekā tagad, jo pats zināju mazāk, un līdz ar to grūtāk bija saskatīt tajā iekļuvušās aplamības - sākot ar tādiem "sīkumiem" kā no pirksta izzīstiem pirmskara Latvijas izlases futbolistu dzimšanas datiem, atbilstoši kuriem vairāki futbolisti izlasē spēlēja 12-14 gadu vecumā, un beidzot ar jau principiālākām neprecizitātēm, kā, piemēram, datiem par izlases spēļu dalībniekiem un gūtajiem vārtiem.
2010-05-28 14:36:23
book, 2010

Twenty-One Stories

7.5
Šajā grāmatā apkopoti Grema Grīna stāsti, kas tapuši veselu 25 gadu laikā, un Grīns šeit lasītājam rāda gan savu nopietno, gan nenopietnu pusi, lieliski apliecinot to, cik plašs bija viņa talants.
2010-05-22 09:09:07
book, 1954

Memories of My Melancholy Whores

6.5
Gabriela Garsijas Markesa uz šo brīdi pēdējais romāns "Atmiņas par manām skumjajām maukām" ir grāmata, kas droši vien (es tam īsti nesekoju) bišķi furoru sacēla, un Irānā tā pat tika aizliegta. Kas gan nav nekāds super sasniegums musulmaņu valstī, kur tiek aizliegtas ari daudz nevainīgākas lietas nekā grāmata par veci, kas uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu izlemj pārgulēt ar jaunavu. Jā, tu nepārklausījies (neizlasīji nepareizi). Romāna galvenais varonis patiešām ir deviņdesmit gadus vecs, un viņš vēlas savā dzimšanas dienā pārgulēt ar nevainīgu meiteni. Nekad iepriekš viņš šādi darījis nav, bet pircis prostitūtu pakalpojumus gan ir ļoti regulāri. Un pat gadijumā, ja sieviete, ar ko viņš pārgulējis, nav bijusi prostitūta, viņš tāpat vienmēr ir maksājis. Tāds, lūk, cilvēkam princips. Bet te viņam patrāpās jauna meitene, ar kuru viņš patiesībā nemaz nepārguļ, jo viņa ir tā pārgurusi darbā, ka vienkārši ir atrubījusies. Un te notiek šim vecim kaut kas pavisam nepierasts - viņš šajā meitenē iemīlas. Turklāt viņš iemīlas tieši viņas aizmigušajā gformā, jo viņš lieliski saprot, ka nomodā viņiem diez vai varētu būt daudz kas kopīgs. Viņš ir mūžsens intelektuālis, bet viņa - jauna lauku meitene. Un te - mīlestība. Dīvaini, vai ne?
2010-05-01 12:03:04
book, 2004

Emotionally Weird

7.0
Šo grāmatu Svešvalodu bibliotēkas plauktā patiesībā atrada Liene, kas ari bija paredzēta kā tās lasītāja. Taču visai ātri viņa secināja, ka "Emotionally Weird" nav viņai radita grāmata, un ka labāk būs, ja to izlasīšu es. Kopumā tas būs bijis pareizs lēmums, jo:
2010-05-01 11:36:37
book, 2000

Am Hang

5.0
Ar šo grāmatu sāku pildīt uzdevumu - 25 grāmatas vācu valodā 1001 dienas projekta laikā. It kā jau lasīšana vāciski man sevišķi grūti neiet, bet vienlaikus visbiežāk problēmas rada tas, ka vācvalodīgā literatūra mani biežāk garlaiko nekā izklaidē. Līdz ar to grāmatas vāciski lasu salīdzinoši maz, kas, savukārt, nozīmē vienu - man vajag sevi papildus motivēt, lai šo valodu uzturētu pie dzīvības.
2010-05-01 10:53:14
book, 2004

Journey Without Maps

6.5
"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".
2010-04-17 08:24:30
book, 1936

Я и ты под персиковыми облаками...

7.0
Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.
2010-04-17 08:09:02
book, 2008

Last Night`s Fun: About Time, Food and Music

6.5
Pirms tagad jau diezgan daudziem gadiem lasīju Kārsona romānu "Shamrock Tea" jeb "Āboliņa tēja" - brīnišķīgu maģiskajam reālismam (tā man vismaz šķiet) piederīgu romānu, kura dēļ vēl ilgstoši pēc tam meklēju iespējas izlasīt vēl kaut ko no šī autora darbiem, bet bez jebkādiem sasniegumiem. Un te pēkšņi, kad atguvu iespēju apmeklēt Svešvalodu bibliotēku, tajā plauktā ieraudzīju vienu šī autora grāmatu. Pirmā reakcija bija: yeee!
2010-04-11 00:07:55
book, 1996

Adam, One Afternoon, and Other Stories

7.5
Diezgan interesanti sanāca - šo grāmatu lasīju kā nākamo pēc Roalda Dāla "Desmit stāstiem par lidošanu", un izrādījās, ka abi stāsti krājumi viens ar otru ļoti labi saskan. Gluži tāpat kā Dāla gadījumā, šeit mums ir darīšana ar ievērojamu autoru viņa karjeras pirmsākumos, kad viņš vēl tikai veidojas kā rakstnieks un tikai pamazām iegūst saviem vēlākajiem darbiem raksturīgās iezīmes. Turklāt arī tematiski ir daudz līdzību - ne velti šajā grāmatā vairāki stāsti tiek veltīti 2.Pasaules karam, tiesa, no nedaudz cita skatpunkta nekā Dāla gadījumā. Un vismaz daži stāsti diezgan mierīgi būtu varējuši pārvietoties no vienas grāmatas uz otru. Kaut vai Kalvino stāsts par Argentīnas skudru - es pavisam skaidri spēju iztēloties, kā kaut ko tamlīdzīgu būtu uzraksījis Dāls. Tāpat - stāstu "Viens no trijiem vēl ir dzīvs". Tiešām interesanta sakritība, ka paņēmu šīs divas grāmatas bibliotēkā reizē un vēl arī lasīju tās vienu pēc otras. Vai arī tā nav sakritība, jo sakritību nav? Katrā ziņā pieredze ir īpatnēja.
2010-04-01 20:23:50
book, 1957

Over to You: Ten Stories of Flyers and Flying

7.5
Izrādās, ka savu literāta karjeru Roalds Dāls nesāka vis kā bērnu autors, pasaulē mīleto "Čārlija un Šokolādes fabrikas", "Lieliskā Lapsas kunga" un citu manis nelasītu grāmatu autors. Un no pirmsākumiem viņš nebija arī tas radikālais noveles meistars, kura stāstos allaž sadzīvo komiskais ar biedējošo. Pašos pirmsākumos Dāls rakstīja par karu.
2010-04-01 20:00:26
book, 1946

The Power and the Glory

6.5
Ne pirmo reizi novēroju, ka man labāk patīk mazāk zināmie Grema Grīna darbi, bet mazāk - viņa starptautiski atzītie šedevri. "The power and the glory" ir iekļauta žurnāla TIME sastādītajā 100 labāko angļvalodīgo romānu sarakstā. Romāna darbība norisinās pag.gadsimta 30.gados Meksikā laikā, kad šajā valstī pie varas bija visai nejauks "revolucionārs" režīms, kas cita starpā aktīvi cīnījās pret katoļu baznīcu, un konkrētajā Meksikas daļā, kur risinās grāmatas notikumi, reliģiskās ceremonijas bija ar likumu aizliegtas un katoļu mācītājiem bija doti divi izvēles varianti - apprecēties un pārstāt būt par mācītāju, vai arī tikt nošautiem.
2010-03-27 09:08:19
book, 1940

Dirt Music

4.0
Izlasīju šo grāmatu līdz pusei, un padevos. Varētu jau, protams, tālāk pa diagonālei izšķirstīt, lai noskaidrotu, kas ar Fordu un Džordžiju notiks tālāk, bet kaut kā negribējās. Kārtējo reizi pārliecinos, ka grāmatas ar daudz lappusēm man parasti nav īsti manā gaumē. Un šoreiz vienkārši man grāmata šķita nejauka un vēl arī garlaicīga. Latviskais tās nosaukuma tulkojums "Zemes blūzs" mani ieintriģēja, tālab uzdāvināju šo grāmatu mammai uz Z-svētkiem. Cik nojaušu, viņai to izlasīt neizdevās, vismaz, kad ņēmu to palasīt, nekādas atsauksmes nesaņēmu, un tagad saprotu, kādēļ. Grāmatas sižets - par zvejnieka sievu, kurai izveidojas sakars ar maluzvejnieku. Brīnišķīgai seksa ainai seko izrēķināšanās ar vīrieša suni no legālo zvejnieku puses (ja ir viena lieta, kas man riebjas jebkādos "mākslas" veidos, tās ir ainas ar vardarbibu pret dzivniekiem), un vīrieša bēgšanu, baidoties par savu dzīvību.
2010-03-21 22:33:38
book, 2001

Ulysses from Bagdad

7.0
Kad pagājušā gada janvārī izlasīju "Ostendes sapņotāju", biju pamatīgi šokēts, ka veselus četrus gadus biju izticis bez jaunu Šmita grāmatu atklāšanas un izteicu vēlmi, kaut man nākamo viņa grāmatu nebūtu jāgaida atkal tikpat ilgi. Turklāt interesants ir tāds apstāklis, ka ir vesela virkne šī autora darbu, kurus lasījis neesmu, bet neko tur padarīt nevaru, jo pagaidām manas franču valodas zināšanas ir ļoti tālas no tā, lai varētu tajā mēģināt lasīt daiļliteratūru.
2010-03-18 16:31:41
book, 2008

On Chesil Beach

8.5
Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.
2010-03-14 00:11:22
book, 2007

A Burnt-Out Case

7.5
"A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.
2010-03-12 07:38:55
book, 1960

Почерк Леонардо

7.5
No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.
2010-03-10 16:33:54
book, 2008

Laikmetu maiņā: 5.daļa

7.5
Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.
2010-03-10 14:16:54
book, 1964

The House of the Seven Gables

5.0
Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.
2010-03-08 07:51:36
book, 1851

Baldera skalpu man nevajag

5.5
Ir dažādi veidi, kā var stāstīt par sporta vēsturi. Neesmu gluži fanātisks šādas "profesionālās" literatūras lasītājs, bet gluži pirmā sporta vēstures grāmata, ko lasīju, "Baldera skalpu man nevajag" nebija. Jāatzīst, ka Matuļa izvēlētā pieeja ir visnotaļ oriģināla, lai arī nepavisam ne tāda, ka es teiktu "wow! tā tik ir viena grāmata!"
2010-02-28 09:54:22
book, 2006

Laikmetu maiņā: 4.daļa

7.0
Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.
2010-02-25 08:13:34
book, 1963

The End of the Affair

8.5
Pēc "Brighton Rock" izlasīšanas man nebija sevišķas vēlmes uzreiz ķerties pie nākamā Grīna romāna, tomēr beigu beigās tomēr saņēmos un to izlasīju. Un te nu jāatzīst, ka tas noteikti bija tā vērts - šis pagaidām ir ierindojams starp manis iecienītākajiem šī autora veikumiem.
2010-02-23 07:53:36
book, 1951

Laikmetu maiņā: 3.daļa

7.5
Fēliksa Cielēna atmiņu trešo grāmatu izlasīju jau pasen, bet kaut kā aizmirsu par to uzrakstīt, un tas tā nav labi. Proti - tagad lasu jau ceturto daļu, un ne tik skaidrā atmiņā ir tas, kurā brīdī trešā grāmata sākās un par ko tieši tajā tika stāstīts. Bet loģiski izsecināt var diezgan vienkārši - 3.daļa aptver laika periodu no Latvijas republikas dibināšanas de facto līdz Pirmās Saeimas darbības beigām - proti, kādus 5-6 gadus. Šeit atrodas vieta gan aprakstiem par Satversmes sapulces ievēlēšanu un to, kā notika darbs pie Latvijas republikas pamatakta, par pūliņiem panākt Baltijas valstu starptautisku atzīšanu. Vērts pieminēt, ka rietumvalstis nebūt ar to nesteidzās un ātrāk mūs atzina Padomju Krievija nekā visas lielās "demokrātijas. Tam gan laikam par pamatu bija tas, ka rietumos vēl ilgi cerēja, ka Krievijā komunistus gāzīs citi spēki - vai nu puslīdz normāli demokrāti vai monarhisti, bet nedz vieni, nedz otri pat neapsvēra domu par jauno republiku atzīšanu. Ja kas - tas noteikti bija viens no iemesliem, kālab boļševiki savu varu Krievijā spēja nosargāt - domājams, ka tie paši sarkanie strēlnieki diez vai būtu atbalstījuši tik cītīgi Ļeņintētiņu, ja viņš nebūtu vienīgais no ietekmīgo spēku līderiem, kas vismaz vārdos atzītu tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Lielu cieņu šajā savu memuāru daļā Cielēns izrāda Zigfrīdam Meierovicam, ar kuru viņam gan nebūt nebija tuva politiskā pārliecība, bet bieži bija tuvi mērķi. Tikām daudz kritiskāka ir viņa attieksme pret Ulmani, kur gan, protams, grūti noteikt, vai viņš tā patiešām domāja jau divdesmito gadu sākumā, vai arī par anti-ulmanistu viņš kļuva vēlāk. Kā lai arī nebūtu, vismaz par daļu politisko pretinieku Cielēns izsakās ar cieņu, tāpat viņš slavē arī sev tuvos partijas biedrus, un detalizēti skaidro situāciju ap Raiņa dalību politiskajā dzīvē divdesmito gadu Latvijā.
2010-02-21 18:43:51
book, 1963

Brighton Rock

7.0
Nezinu, kā tev, bet man nosaukums "Brighton Rock" pirmām kārtām neliek domāt par šo Greima Grīna romānu, bet gan par:
2010-02-19 07:55:45
book, 1938

Gödel, Escher, Bach: An Eternal Golden Braid

9.0
Pagāja vairāk nekā gads starp dienu, kad Hofštatera eps "GEB" mani sagaidīja pasta nodaļā, līdz dienai, kad aizvēru pēdējo šīs grāmatas lappusi un pateicu skaļu "uff!". Gluži visa gada garumā es šo grāmatu nelasīju, šķiet, sāku to lasīt kaut kad pagājušās vasaras beigās, varbūt rudens sākumā, bet ir neapstrīdami, ka lasīju to ilgi un pamatīgi. Šāda pieeja lasīšanai man gan kopumā nemaz nav raksturīga, taču šī ir viena no tām grāmatām, ar kurām savādāka pieeja nebūtu prātīga. Pavirši un ātri izlasīt kādu viegla satura romānu, ir viena lieta, bet grāmatu ar spēcīgu matemātisku ievirzi - kas pavisam cits.
2010-02-17 08:39:12
book, 1979

День опричника

7.0
Redz - sekoju kāda lasītāja ieteikumam un izlasīju arī šo Sorokina grāmatu, par kuras turpinājumu var saukt "Cukura kremli", ne velti šīs grāmatas darbība norisinās tajā pat nākotnes antiutopiskajā monarhistiskajā Krievijā, kur "Kremlis". Kā jau to no Sorokina var gaidīt, arī šajā grāmatā neiztikt bez tādām epizodēm, kuras mana literatūras skolotāja diez vai būtu ar lielu prieku likusi skolēniem lasīt. Vismaz man ir grūti iedomāties, kur viņa saskatītu daiļumu ainā, kad visi opričņiki, iepriekš ierijuši pa speciālai tabletei, ievada viens otram anālajā atverē savus varenos zižļus (kurus ķīnieši īpaši uzlabojuši tā, ka peņa pagarinātājs ir kļuvis par realitāti), veidojot īpatnēju milzu tārpu un bagātinot viens otru ar savu sēklu. Tāpat kādā grāmatas epizodē galvenais varonis piedalās grupveida izvarošanā un diezgan daudz lieto narkotiskas vielas.
2010-02-12 19:10:44
book, 2006

Собрание сочинений: проза

6.5
Parasti es cenšos izvairīties no apkopojošu grāmatu lasīšanas, uzskatot, ka šādas "kolekcijas" ir pielīdzināmas "greatest hits" kategorijas audio ierakstiem, kurus arīdzan pirms vairākiem gadiem sāku diezgan izteikti boikotēt. Taču vienmēr gadās arī kādi izņēmumi, un šī grāmata ir viens no tiem. Droši vien es tomēr labprātāk būtu izlasījis kādu šīs autores stāstu krājumu, kuram darbus viņa atlasīja pati savas dzīves laikā, bet tā kā manās rokās nonāca tieši šī un nevis kāda cita grāmata, tad tieši to es arī izlasīju.
2010-02-11 19:37:29
book, 1999

Jakob schäft

6.0
Atbilstoši šīs grāmatas ievadam krievu valodā, Klauss Mercs ir ievērojamākais mūsdienu Šveices rakstnieks. Varbūt tā arī ir, bet šī grāmata man neko diži ievērojama nešķita. Jā, tas ir patiešām ļoti īss un kompakts romāns, kurā visai oriģinālā veidā izstāstīta kādas dzimtas vēsture vairākās paaudzēs. Kamēr 20.gadsimta sākuma rakstnieki būtu šai tēmai veltījuši 1500 lappuses un aprakstījuši katru nebūtiskāko detaļu, Mercs kā īsts Džona Keidža skolnieks šeit atstāj tikai pašu minimālāko, pašu nepieciešamāko, pašu koncentrētāko informācijas daļu. Šī grāmata stāsta par vienu no kalnu ciematu lielākajiem postiem - deģenerāciju, kam par iemeslu ir laulības radinieku starpā. Tā stāsta par šo tēmu bez sevišķas moralizēšanas un bez sevišķas vērtēšanas, tiktāl viss būtu labi.
2010-02-04 19:47:54
book, 1997

The Full Cupboard of Life

5.0
Šis ir viens no Makkola Smita romāniem, kas ietilpst viņa "The No. 1 Ladies` Detective Agency" sērijā, taču man par zināmu pārsteigumu, izradījās, ka šī grāmata nemaz nav detektīvromāns. Nezinu, vai tas šajā gadījumā ir pluss vai nē, bet autoram, šķiet, detektīvtēma labākajā gadījumā ir otrā plāna līnija, kamēr centrā ir... grūti pateikt, kas tieši. Faktiski tas ir visai sadzīvisks un naivs romāns, kas stāsta par dzīvi Botsvanā (tāpat kā visi citi šīs sērijas romāni, no kuriem gan nevienu lasījis neesmu) un kura centrā ir sieviete, kas vada detektīvaģentūru un viņas saderinātais - pilsētas labākais automehāniķis. Kaut kas līdzīgs detektīvsižetam te ir - sievieti noalgo viena bagāta sieviete, lai grāmatas varone noskaidrotu, kuri no četriem šīs sievietes potenciālajiem preciniekiem dzenas pēc viņas naudas un kurus viņa interesē kā sieviete. Uzreiz varu pateikt, ka grāmatas gaitā varone līdz galam atbildi uz šo jautājumu neatradīs, bet tas arī nemaz nebūs vajadzīgs. Līdzās lādzīgajam un ļoti naivajam viņas līgavainim (kurš gan nespēj sadūšūties ieplānot konkrētu datumu abu kāzām) grāmatas varoņu vidū ir divi viņa palīgi - topošie mehāniķi, kuri neko no sava aroda nejēdz un kuri nespēj īsti iemīlēt automašīnas, kā to dara viņu priekšnieks, detektīvaģentūras sekretāre, kas pārvācas uz prestižāku pilsētas rajonu, kāda bāreņu nama vadītāja un vēl šādi tādi ļaudis. Neviens no viņiem man, šo grāmatu lasot, nešķita kaut drusciņ reāls un ticams, jo visa grāmata lasās kā tāda viena liela pasaka, ko es diez vai tai ieskaitīšu kā plusu. Nē, es neteiktu, ka tā būtu bijusi katastrofāli slikta, bet tiešām - padumja un ne pārāk saistoša, varbūt kaut ko tādu var lasīt, ja tev ir gadījusies nepieciešamība vairākas stundas dirnēt uz vietas un negribas īsti piepūlēt smadzenes, bet īsti jēgas no šādas lasīšanas nav, ja nu tikai lai bišķi uzturētu pie dzīvības savas angļu valodas zināšanas.
2010-02-04 19:39:52
book, 2003

Laikmetu maiņā: 2.daļa

8.0
Cielēna memuāru otrā grāmata stāsta par laika posmu no 1905.gada revolūcijas absolūtā sabrukuma līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai. Pats Cielēns lielāko daļu šī laika pavadīja ārpus Latvijas teritorijas - gan Sanktpēterburgā, gan Rietumos - Londonā, Briselē, Berlīnē, Šveicē, Parīzē, iekškrievijā visur turpinot "fight for the cause". Šajos gados Cielēns aktīvi sāka darboties kā publicists, rakstīja virknei pusnelegālo latviešu preses izdevumu, aktīvi pievērsā meņševikiem, tika sastapis Ļeņinu, tusēja ar visādiem ietekmīgiem ļaudīm, mēģināja atgūt Latvijai sarkanos strēlniekus, novēršot viņus no boļševisma un tā tālāk. Cielēna pozīcijas teju visos jautājumos man šķiet pieņemamas, kas laikam arī ietemē par labu manu attieksmi pret viņa grāmatām - nezinu, vai es tās atzītu par labām, ja būtu, piemēram, nacionālkonservatīvi noskaņots.
2010-02-04 08:00:58
book, 1962

Laikmetu maiņā: 1.daļa

8.0
Fēlikss Cielēns bija viens no neatkarīgās Latvijas nozīmīgākajiem sociāldemokārtiem, aktīvs 1905.gada revolūcijas dalībnieks, vienīgais tā laika sociāldemokrāts - Latvijas ārlietu ministrs (1926.-28.g.), vēlāk - Latvijas sūtnis Francijā. Pēc 15.maija apvērsuma Ulmanis Cielēnam atņēma Latvijas pavalstniecību (ļoti gudrs gājiens, protams), un Cielēns palika Francijā emigranta statusā. 2.pasaules kara laikā viņš atgriezās Latvijā, darbojās pretošanās kustībā Latvijas Centrālā padome - praktiski vienīgajā organizācijā tā laika Latvijā, kas patiešām tiecās uz Latvijas neatkarības atgūšanu, nevis atbalstīja sarkanos vai brūnos. Kara beigās Cielēns emigrēja uz Zviedriju, kur arī nodzīvoja līdz mūža beigām un kur tapa viņa memuāri "Laikmetu maiņā".
2010-01-30 09:52:31
book, 1961

Aus dem Tagebuch einer Schnecke

5.0
Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.
2010-01-26 07:57:54
book, 1972

Сахарный Кремль

7.0
Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.
2010-01-25 07:59:13
book, 2008

Zeit zu leben und Zeit zu sterben

7.0
"Laiks dzīvot un laiks mirt" ir vienlaikus ļoti tipisks un ļoti netipisks romāns, vairāk gan pirmais. Tipiskas ir romāna tēmas - karš, mīlestība, nāve. Netipisks ir tas, ka karš. par kuru Remarks raksta, nav "viņa" karš, bet gan Otrais pasaules karš. Un te, protams, parādās būtiskā atšķirība - kamēr par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka Remarks rakstīja pats savām acīm, tad Otrā kara atstāstījums nav paša pieredzēts un līdz ar to nav arī tik reālistisks.
2010-01-09 08:25:41
book, 1954

Appointment with Death

5.5
Kamēr Liene buras pa jaunāko Dena Brauna romānu, es arī izlēmu uz brīdi atkāpties no nopietnās literatūras un pievērsties tam, ko stingri ņemot varētu saukt par sēnalām. Protams, atradīsies daudz Agatas Kristijas aizstāvju - kā nekā Erkila Puaro un Miss Mārplas radītāja ir teju vai visu laiku lasītākā rakstniece, izpelnījusies augstu godu no karaļnama, tiekot iecelta par Dāmu un ka viņas radītie tēli ir nemirstīgi.
2010-01-06 16:23:59
book, 1938

44 Scotland Street

6.5
Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.
2009-12-31 09:07:36
book, 2005

Kular af degi

6.5
Nez, kā tas sagadījies, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas visai šaurajā vācu valodā pieejamās literatūras klāstā ir pārstāvēts Kristinas Marjas Baldura meitas romāns "Vēsi savelkas rīts"? Iespējams, pēc Īslandes mērogiem viņa ir ievērojama rakstniece, un tomēr - tā nav tāda literatūra, par kuru tu atradīsi plašas diskusijas Twitterī.
2009-12-26 10:45:44
book, 1999

Возвращение

7.5
Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:
2009-12-26 09:38:04
book, 1990

Жизнь господина де Мольера

7.5
"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.
2009-12-23 06:35:31
book, 1933

Заповедник

8.0
Не исключаю, что этот роман Довлатова я уже однажды читал. Или, может быть, собирался прочесть. Ведь точно известно, что моя мама - большая поклонница данного автора и несколько раз как минимум она мне предлагала прочесть что-то из Довлатова. А я - отказывался. Или не отказывался, если честно, даже не помню. Но название "Заповедник" кажется знакомым.
2009-12-18 07:54:21
book, 1983

The Coup

5.5
Lai arī Džons Apdaiks skaitās viens no Amerikas 20.gadsimta otrās puses ietekmīgākajiem rakstniekiem, mani visu laiku neatstāj doma, ka viņa reputācija ir nedaudz pārspīlēta. Kur vēl redzēts, ka tā tiek godāts autors, kurš četrdesmit gadu garumā regulāri atgriežas pie viena un tā paša sava romāna turpināšanas? Ok, tu man teiksi - Prusts vispār visu dzīvi rakstīja vienu grāmatu. Bet es tev atbildēšu - jā, tieši tā, tā bija viena grāmata, nevis mēģinājumi tikt pie kādiem papildu līdzekļiem, kad citi romāni tos neienesa. Un vēl es tev teikšu - Prusts tāpat nav diez ko lasāms. Tad tu man pieminēsi 20.gadsimta pirmās puses ģimenes sāgas, kaut vai to pašu "Forsaitu teiku", bet arī par tām es nefanoju. Īsi sakot - pilnīgi iespējams, ka Apdaiks vienkārši nav mans autors.
2009-12-18 06:46:54
book, 1978

Белая гвардия

7.5
Patiesībā tas ir nedaudz dīvaini, ka es, kas sevi uzskatu par Bulgakova daiļrades cienītāju, līdz šim nebiju izlasījis "Balto gvardi". Protams, manas zināšanās par šī autora darbiem ir daudz citu robu, bet "Baltā gvarde" pilnīgi noteikti līdz šim bija lielākais no tiem. Viens ir tas, ka neesmu lasījis "Batumi" (Staļinu slavinošu logu), bet kas cits - šo pilnīgi noteikti padomju Krievijas literatūrā unikālo darbu.
2009-12-15 07:55:29
book, 1924

Šolaiku bestiārijs

5.5
Šaubu nav - Gundega Repše ir viena no nozīmīgākajām Latvijas rakstniecēm 80.to-nullto gadu periodā. Un tāpat šaubu nav - "Šolaiku bestiārijs" (vismaz - manā uztverē) ne tuvu nav viena, no viņas veiksmīgākajām grāmatām. Šīs grāmatas galvenais, trūkums, manuprāt, ir tajā, ka tā 2009.gadā šķiet absolūti morāli novecojusi. Tēmas, kuras deviņdesmito gadu sākumā varbūt vēl bija aktuālas, tagad šķiet teju vai nereālas un Repšes atkal un atkal pievēršanās Atmodai un latvju tautas liktenim galīgi vairs nešķiet aizraujoša. "Šolaiku bestiārijs" ir stāstu krājums, kurā, manuprāt, ir divi centrālie garstāsti - par vienkāršu bibliotekāri, kas kļūst par bagātas žurnālistes (reta parādība, ne?) mantinieci, un zinātniskas fantastikas pasaulei piederīgs stāsts par nākotnes tirānu, kas aizliedzis visa veida mākslas un radošos cilvēkus nosūtījis dzīvot uz neapdzīvotu salu. Pirmais no minētajiem stāstiem, manuprāt, ir īpaši neveiksmīgs - teju "Lata romāna" svara kategorijai atbilstošs "rags to ritches" stāsts, kurš ar pārmainītiem personāžu vārdiem neslikti iederētos arī "Privātās dzīves" lappusēs. Tikām "Sala" (kuras ideja, ja kas, ir kaut kur iepriekš sastapta) ir visai viduvēji realizēta, atkal ar diezgan nevajadzīgu latviešu un latvietības iesaistīšanu, pati tēma varbūt nav tik ļoti garām, bet tas nav nedz "Mušu ķēniņš", nedz kaut vai "Oriksa un Kreigs".
2009-12-14 08:00:23
book, 1994

Zwei alte Tanten tanzen Tango

6.5
Tas pilnīgi noteikti bija pārpratums, ka es bibliotēkā paņēmu šo Georga Kraislera grāmatu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret tās autoru, taču lasīt dzeju pilnīgi noteikti neatbilst maniem principiem un es īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka jau bibliotēkā neatklāju savu kļūdu.
2009-12-02 21:39:39
book, 1964

Chronicle of a Death Foretold

8.5
"Paredzētas nāves hronika" ir kārtējā īsformāta Markesa grāmata, ko man sanācis izlasīt. Šajā novelē (tā laikam tā būtu klasificējama) Markess patiešām stāsta par kādu iepriekš paredzētu slepkavību. Situācija it kā ir gaužām banāla - kādā sīkpilsētā notiek vērienīgas kāzas, kāzu nakts beigās jaunais vīrs aizsūta savu sievu atpakaļ pie vecākiem, atklājis, ka viņš viņai nav pirmais. Jaunās sievietes brāļi nogalina vīrieti, ko viņu māsa atzinusi par savas nevainības laupītāju. Tradicionāls dienvidnieku atriebības stāsts, vai ne tā? Nebūt nē, jo darīšana mums šeit ir ar Markesu.
2009-12-02 21:30:52
book, 1981

Зона: Записки надзирателя

7.0
После прочтения "Зоны" я не могу с уверенностью сказать, что мне эта книга понравилась. Одновременно я также не могу сказать противоположное - мне действительно трудно сказать - хорошая эта книга или нет. Без вариантов то, что пишет Довлатов очень живо и непосредственно. Читать его - одно удовольствие. Но с другой стороны содержание этой книги мне что-то не больно уж понравилось. Книга эта, кстати, состоит как бы из двух книг. Одна - это сама "Зона", то есть рассказы того времени, что Довлатов провёл надзирателем в Зоне. Вторая - это комментарии самого Довлатова в виде писем издателю. В очередной раз мне лень проверять - действительно это настоящие письма, которые он писал настоящему издателю, или это всего лишь литературный приём. Но ясно мне одно - письма в основном мне очень понравились, а в то же время рассказы - не очень. Сам Довлатов уверяет, что одна из целей данной книги - это показать, что разницы между зеком и надзирателем нет, что их можно без проблем поменять местами, сохранив ту же сущность. И одновременно он пишет о том, что Зона - это микрокосм всего Союза. Опять же - придраться тут некчему, но это не меняет сути - рассказы эти лишь иногда меня по настоящему могли завлечь, а вот комментарии - совсем другое дело. Вот так и получилось, что книга оставила двоякое впечатление - вроде всё как надо, а вроде - отнюдь нет. Написано, конечно, остроумно и иногда даже жестоко, но не совсем в моём вкусе это произведение искусства. Может быть, мне мешало то, что на самом деле в рассказах Довлатова о Сути зоны не так уж много и сказано, а может быть... даже не знаю почему мне эта книга не слишком понравилась, но это факт.
2009-12-02 21:20:23
book, 1982

Компромисс

7.5
Судя по Википедии, "Компромисс" - одна из наиболее значимых книг Довлатова. По крайней мере, это единственное его произведение, имеющее свой собственный раздел в энциклопедии. Мне, конечно, трудно судить - так это или нет, так как до сих пор моё знакомство с его творчеством в основном ограничивалось знанием, что такой писатель был.
2009-12-01 21:57:55
book, 1981

Машенька

8.0
"Mašeņka", tā varētu teikt, ir grāmata, ar kuru sālās Nabokovs. Pirms tam viņam gan bija izdoti daži dzejas krājumi, bet kā prozaiķis Nabokovs savu popularitāti sāka iekarot tieši ar šo savu "garstāstu" / mini romānu.
2009-11-27 15:13:40
book, 1926

Pasaules pagalmos

5.0
Jāatzīst, ka mani mēģinājumi iepazīt latviešu modernās literatūras aktualitātes visbiežāk sagādā tikai nepatīkamus pārsteigumus. No šogad lasītajām latviešu autoru grāmatām pozitīvs iespaids radies vien par dažām Bankovska grāmatām, kā arī par "Gūtenmorgenu", kamēr vairums lasīto grāmatu labākajā gadījumā var pretendēt uz statusu "izlasīju-aizmirsu".
2009-11-20 15:26:22
book, 2003

Devochki

6.5
Ne tik sen lasīju jaunāko (uz to brīdi) Uļickas romānu - "Tulkotājs Daniels Štains". Diemžēl esmu jau paspējis pilnībā aizmirst tajā grāmatā notiekošo (vai pareizāk - ļoti nopietni jāpiepūlas, lai kaut ko patiešām atcerētos), kas laikam gan neliecina, ka man tā grāmata būs šķitusi fenomenāli laba. Protams, varu apskatīties pats savu aprakstu par šo grāmatu, bet tas nav tik būtiski.
2009-11-13 16:41:33
book, 2002

Bodily Harm

5.5
Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.
2009-11-12 12:33:43
book, 1981

Король, дама, валет

8.5
Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.
2009-11-05 21:16:49
book, 1928

Защита Лужина

8.0
Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.
2009-11-05 21:16:10
book, 1930

Roverandom

5.0
Lai arī sevi neuzskatu par sevišķu ekspertu Tolkiena daiļradē un nekad neesmu maniakāli centies izlasīt katru viņa izdoto rindiņu, zinot Rīgas Centrālās bibliotēkas diezgan skopo angliskās literatūras klāstu, nebija nekāds brīnums, ka šo grāmatu paņēmu un izlasīju. Grūti jau tas nebija - grāmata ar visu priekšvārdu un komentāriem ir knapi 100 lappuses gara un izlasāma stundas-divu laikā. Cita lieta, ka šīs divas stundas varētu veltīt arī kaut kam jēdzīgākam.
2009-11-03 07:31:22
book, 1937

Latviešu seksualitātes vēsture

3.5
Ko es gaidīju no grāmatas ar nosaukumu "Latviešu seksualitātes vēsture"? Laikam jau - ne pārāk daudz. Šāds varbūt nedaudz provokatīvs nosaukums sevišķu literāro kvalitāti gaidīt nelika, un kopumā jāatzīst, ka pirmais spriedums par šo grāmatu izrādījās diezgan pareizs.
2009-11-01 21:49:52
book, 2000

Ich bin kein Berliner

6.5
Vienu es nevaru saprast - no kurienes man tik pazīstams šķiet Vladimira Kaminera vārds. Esmu pārliecināts, ka neko no viņa darbiem iepriekš lasījis nebiju, pat ne superslaveno "Russian Disco", bet ir man viņš zināms. Dīvaini, lai neteiktu vairāk.
2009-10-29 21:13:27
book, 2006

Подвиг

8.0
Kā īstenam letiņam man šis Nabokova romāns pirmām kārtām šķiet ievērojams ar to, ka tajā tiek pieminēta mūsu valsts. Patiesību sakot, tā ir viena no lietām, kas mani vienmēr saista ārzemju autoru grāmatās - ka tiek pieminēta Rīga vai Latvija. Lai gan par lokālpatriotu mani nosaukt būtu grūti, tomēr vienmēr ir interesanti apskatīties uz šejieni svešinieka acīm.
2009-10-29 09:10:57
book, 1932

Камера Обскура

7.0
Kā kārtējā "misija" man patlaban ir nopietnāk iepazīt Vladimira Nabokova daiļradi. Līdz šim mana pazīšanās ar šo ievērojamo rakstnieku sastāvēja no "Lužina aizsardzības", kuru nenoskaidrotu iemeslu dēļ lasīju vēl pamatskolas gados un "Lolitas", kuru lasīju jau vidusskolas vecumā. Cik daudz es tolaik no šīm grāmatām sapratu, tas, protams, ir cits jautājums.
2009-10-22 20:46:10
book, 1932

The Story of the Trapp Family Singers

5.5
Man personīgi Marija fon Trapa un Trapu ģimenes dziedoņi pirmajā brīdī nekādas asociācijas nerada, taču grāmatas nosaukuma latviskais tulkojums - "Mūzikas skaņas" - par kaut ko iedomāties liek gan. Es gan piederu tai nelielajai cilvēku daļai, kas filmu "Mūzikas skaņas" redzējuši nav un par tās saturu neko nezina un vienīgā asociācija ar šo filmu man ir ēdelvaiss, par kuru pat neesmu drošs, ka tas tur jebkādi parādās, vismaz grāmatā no tā nav ne miņas. Bet šoreiz - par grāmatu un nevis par filmu.
2009-10-16 22:16:12
book, 1949

Illuminations

7.0
Tas pats, kas attiecībā uz iepriekšlasīto Rembo grāmatu - bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka "Sezona ellē" bija salīdzinoši vieglāk uztverama un vismaz nedaudz skaidrāka. Atkal jau - vērtējumam nav nozīmes.
2009-10-09 21:40:12
book, 1874

Une Saison en Enfer

7.0
Lai komentētu Rembo, man nepietiek kvalifikācijas. Sausi pateikšu - autoru nesapratu, bet vismaz izlasīju, un tagad zināšu, kas tas ir. Vērtējumam nav nekādas vērtības.
2009-10-09 21:38:46
book, 1873

Also sprach Zarathustra

7.0
"Tu trakais, kas tev atgadījies, ka esi pasācis Nīči lasīt?" Tā būtu pirmā mana reakcija, ja kāds man pavēstītu, ka es esmu izlasījis slavenāko Frīdriha Nīčes grāmatu.
2009-10-09 21:36:46
book, 1885

After Dark

8.5
Redz - esmu izlasījis vēl vienu Haruki Murakami romānu. Un redz - viens no maniem mīļākajiem mūsdienu rakstniekiem joprojām saglabā savu vietu manā sirdī. Un tas mani, protams, tikai priecē.
2009-10-09 20:27:05
book, 2004

Down and Out in Paris and London

8.0
Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.
2009-10-07 14:52:09
book, 1933

The Interrogation

7.5
"Nopratināšana" ir Nobela prēmijas laurēta Žana Marijas Gustava le Klezio debijas romāns. Kopumā mana attieksme pret "nobeliskajiem" rakstniekiem nav sevišķi pozitīva un viņu grāmatas man visbiežāk šķiet garlaicīgas un samocītas. Man pašam par pārsteigumu šis le Klezio romāns tāds neizrādījās.
2009-10-07 08:02:00
book, 1963

Radio Luxembourg

2.5
Reti gadās, ka kāda grāmata mani aizkustina līdz dvēseles dziļumiem, liek noraust asariņu un emocionāli šķiet tik saistoša, ka es nekad vairs nespēju aizmirst tās saturu. Tāpat diezgan reti gadās pretējais - ka es grāmatu nolieku līdz ar zemi, novērtēju to uz 2-3 ballēm un lamājos, lamājos, lamājos. Ar filmām ir cita lieta - tur man tomēr reizēm gadās noskatīties kādu nereāli jēlu komēdiju, kuras radīto riebuma sajūtu pēc tam ilgi cenšos atgaiņāt.
2009-09-23 08:33:15
book, 2007

Youth: Scenes from Provincial Life II

6.5
J.M.Kocē (neesmu drošs, ka viņa uzvārds latviski pierakstāms tieši šādi) kā izrādās ir viens no pasaulē ievērojamākajiem rakstniekiem. Divkāršs Būkera prēmijas ieguvējs, Nobela balvas laureāts un visādi citādi ļoti ievērojams rakstnieks.
2009-09-23 08:17:07
book, 2002

Электронная почта

7.5
Šo grāmatu man iedeva izlasīt mamma, lai es būtu pietiekami sagatavojies, pirms iet uz tās prezentāciju Latvijas krievu kultūras biedrībā. Visticamākais, ka uz prezentāciju neiešu (nav īsti šādi pasākumi manā dabā), bet grāmatu izlasīju, bija interesanti.
2009-09-20 08:49:58
book, 2008

Leaf Storm

7.0
Kad Garsija Markess rakstīja "Lapu vētru", viņš bija jaunāks nekā es tagad. Tas, protams, neko neliecina nedz par autoru, nedz par mani, nedz par grāmatas kvalitāti, bet fakts ir tāds, ka šī bija viņa pirmā publicētā grāmata, kas turklāt tapa teju desmit gadus, pirms viņš uzrakstīja nākamo - "Pulkvedim neviens neraksta".
2009-09-20 08:21:41
book, 1955

Lord Malquist and Mr Moon

7.5
Pat ja tev Toma Stoparda vārds ir zināms, diez vai tev būs gadījies lasīt šo viņa grāmatu. Ne velti tās jaunākā izdevuma priekšvārdā autors apgalvo, ka viņš neesot pazīstams ar nevienu cilvēku, kas to būtu izlasījis. Un nav jau brīnums - Stopards tomēr ir pamatā zināms kā dramaturgs ("Arcadia", "The Invention of Love", "The Real Thing", "Rosencrantz and Guildenstern are dead"), kino scenārists ("Brazil", "Shakespeare in Love" un pat kā režisors (sava paša mirušajiem Rozenkrancam un Gildenšternam). Bet ko mēs zinām par Stopardu kā prozas autoru?
2009-09-19 10:05:04
book, 1966

The Napoleon of Notting Hill

7.0
"Notinghilas Napoleons" ir viena no īpatnējākajām antiutopijām, ko man ir nācies lasīt. Čestertons līdz šim man bija pazīstams kā (nebaidos teikt) izcilā "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena" autors, tālab agrāk vai vēlāk man bija vienkārši fiziski nepieciešams izlasīt vēl kādu viņa grāmatu, un šī konkrētā, cik zinu, tiek uzskatīta par vienu no viņa labākajām.
2009-09-19 09:44:33
book, 1904

Life is Elsewhere

7.0
Līdz ar "Life is elsewhere" esmu izlasījis pēdējo līdz šim neiepazīto Milana Kunderas romānu. Kā jau var nojaust, Kunderas darbu vidū šī netiek uzskatīta par svarīgāko grāmatu, un patiesībā es pat īsti nebiju piefiksējis tās eksistenci. Tā ir pēdējā grāmata, ko viņš uzrakstīja vēl Čehoslovākijā, bet nav tā, ka šeit būtu radikāli jūtamas kādas citām šī autora grāmatām neraksturīgas vēsmas. Tipiski kunderiskā manierē romānā tiek attēlots kāda dzejnieka un viņa mātes likteņstāsts, kurā netrūkst gan tradicionālu idejiskas kategorijas jautājumu - puiša saistīšanās ar komunistiem un iekšējs konflikts tādēļ, ka viņa dzeja neatbilst jaunajām komunistiskajām vēsmām, gan Kunderam ļoti raksturīgu seksualitātes noskaņu - ieskaitot mātes sakaru ar gleznotāju un paša puiša seksuālo biklumu, bailes no pašu ķermeņiem un tā tālāk. Kā jau teicu - ļoti tipisks Kunderas romāns, kas tipiski Kunderam ir vienkārši super meistarīgi uzrakstīts, bet uz citu viņa grāmatu fona tomēr nekā diža šajā grāmatā nav. Ir daži arī Kunderam raksturīgi postmoderni knifiņi, spēles ar hronoloģiju un skatpunkta maiņu, bet tas viss, kā jau minēju, nav nekas jauns viņa daiļradē un citviet viņš to pašu ir realizējis labāk.
2009-09-19 09:22:01
book, 1973

The Castle of Crossed Destinies

6.5
"Kad ziemas naktī ceļinieks" mani padarīja par Italo Kalvino fanu. Kžištofs no Polijas (kas arī ir šīs grāmatas liels cienītājs) atzinās, ka esot lasījis arī vēl citas Kalvino grāmatas, kas ne tuvu neesot "Ceļinieka" cienīgas. Es tomēr izlēmu pārliecināties pats, un tagad varu teikt - Kžištofam bija pilnīga un galīga taisnība.
2009-09-04 14:28:12
book, 1973

Days With Diam or Life at Night

8.5
Dīvaini, ka tik ilgi nespēju sākt rakstīt par grāmatu, kas man tik ļoti patika. Dižs pārsteigums gan šī grāmata man nebija - divas iepriekš lasītās Madsena grāmatas man jau bija iegalvojušas, ka šis dāņu rakstnieks ir viens no tiem autoriem, kuru katra darba iepazīšana man sagādā ļoti daudz prieka. Žēl tikai, ka iespēju viņa grāmatas lasīt ir gaužām maz. Iespējams, ka "Dienas ar Diāmu" arī būs pēdējā viņa grāmata, kas spēs nonākt manās rokās. Vēl, kā liecina Amazon, divas viņa grāmatas ir izdotas vāciski, bet iespēja par katru no tām atdot vairāk kā 100 dolārus, man nešķiet diži vilinoša. Vienīgā krieviski izdotā grāmata arī Latvijā nav sastopama. Īsi sakot - atliek tikai mācīties dāņu valodu.
2009-09-03 15:18:13
book, 1972

My Uncle Oswald

6.0
Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.
2009-09-01 11:08:48
book, 1979

Tres novelas ejemplares y un prólogo

7.0
Pirmā izlasītā Unamuno grāmata - romāns "Migla" - mani uzreiz padarīja par šī rakstnieka adeptu, līdz ar to bija tikai loģiski, ka savā lielajā Amazon + Book Depository pasūtījumā iekļāvu arī vienu šī ievērojamā spāņu rakstnieka darbu. "Trīs paraugnoveles" ir tieši tas, par ko liecina grāmatas nosaukums, proti, tās ir trīs noveles, kas kalpo par sava žanra paraugiem. Kā man atklāja Wikipedia, šīs grāmatas nosaukums ir tieša atsauce uz Servantesa tāda paša nosaukuma īsstāstiem. Unamuno tātad dod mums trīs noveles: pirmā ir stāsts par kādu aristokrātisku ģimeni, kurā ir divas meitas, viena no kurām ieskatās puisī - garāmgājējā, kuru tā nolej, laistot sava balkona ziedus, tad šī puisi apprec, dzemdē tam dēl un pēc kāda laika nomirst, taču tad izrādās, ka dēlu šis vīrietis sagādājis arī otrai māsai - turklāt ātrāk, tad šie apprecas un vīrietis nonāk zem otrās māsas tupeles, tāpat kā faktiski ārlaulībā dzimušais dēls sāk dominēt pār savu pusbrāli.
2009-09-01 08:54:54
book, 1920

Perelandra

4.5
Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".
2009-08-25 11:37:47
book, 1943

The Alchemist

4.5
Desmit gadus (kopš vidusskolas laikiem, kad šis autors izpelnījās popularitāti mūsu klases meiteņu vidū) es turējos pretī Paolo Koelju kārdinājumam. Šo gadu laikā es izlasīju aptuveni tūkstoti grāmatu, kuru vidū bija gan izcilas, gan katastrofāli sliktas. No Koelju es izvairījos principu vadīts - kaut kā nešķiet man sevišķi saistoša literatūra, kas patīk meitenēm -cpadsmitniecēm. Varbūt es esmu snobs, varbūt esmu seksists - par to, ja kādam ir šāda vēlme, var izteikties komentāru sadaļā, bet ir man tāda apziņa, ka 16 gadu vecumā literārā gaume visbiežāk nav laba (arī man tā sevišķi laba nebija).
2009-08-21 16:10:33
book, 1988

The Deeper Meaning of Liff

6.5
Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.
2009-08-21 11:35:04
book, 1990

Flaubert`s Parrot

8.0
Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."
2009-08-21 07:52:49
book, 1984

Beneath the red banner

6.0
"Zem sarkanā karoga" ir pēdējais Lao Še romāns, kurš, kā tas ar pēdējiem romāniem gadās diezgan bieži, tā arī palika nepabeigts. Taču kādas konkrētas grāmatas nepabeigtība nekad nav kļuvusi par iemeslu izdevējiem to nepublicēt. Jo zināms, ka mirušu ievērojamu rakstnieku jaunatklāti darbi allaž saceļ pietiekamu ažiotāžu, lai tiem atrastos pircēji. Ar kvalitāti un darbu pabeigtību, protams, iespējami varianti. Reizēm nepabeigts darbs var kļūt par vispārāko klasiku - ņemsim par piemēru kaut vai visus Kafkas romānus. Taču citkārt tā ir vienkārši pusfabrikāta pasniegšana par gatavu ēdienu - un ja kas, tāda tiek praktizēta ne vien literatūras, bet arī mūzikas pasaulē (un arī tur iespējami gan pozitīvie piemēri - kā Harisona "Brainwashed", gan negatīvie - piem., Queen "Made in Heaven").
2009-08-17 12:37:35
book, 1966

Pasaule pēc tam

6.0
Turpinu savu modernās latviešu literatūras iepazīšanas projektu. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas paņemšanai bibliotēkā vispār neko nebiju dzirdējis par tādu Artūru Snipu. Kā izrādās, Snips ir dzimis 1949.gadā Krasnojarskas novadā izsūtītu zemnieku ģimenē, Latvijā atgriezies 1958.gadā, beidzis RPI (tag. RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti, uzrakstījis dažas grāmatas, no kurām "Pasaule pēc tam" šķiet, ka ir visievērojamākā.
2009-08-13 10:17:52
book, 2006

Rickshaw Boy

7.5
Ar nožēlu jāatzīst, ka manas zināšanas Ķīnas kultūrā ir gaužām šauras un tiecas uz nulli. Ne tādā ziņā, ka tās turpinātu samazināties, bet tādā ziņā, ka to ir ļoti maz.
2009-08-10 12:23:10
book, 1937

The Acacia

4.0
Patiesībā es šo Kloda Simona romānu līdz galam neizlasīju. Tā ka fui man, kauns man, negods man un vispār - kā es uzdrošinos rakstīt par grāmatu, ko neesmu izlasījis? Bet man nekas cits neatlika - man tā bija tik ļoti piegriezusies, ka es to biju tāpat sācis lasīt absolūti pa diagonāli, ka vienkāši vairs nebija skaidrs - kāda gan jēga bija mēģinājumiem to lasīt turpmāk.
2009-08-03 12:56:37
book, 1989

Drēbes jeb Ādama tērps

7.5
Turpinu savu iedziļināšanos Paula Bankovska daiļradē, kurā pamazām kļūstu par arvien lielāku zinātāju. Patiesībā laikam gan man vajadzētu šim autoram beidzot pateikt "čau!" un sākt lasīt arī kādu citu mūsdienu latviešu rakstnieku darbus. Pretējā gadījumā varētu padomāt, ka visa latviešu literatūra mūsdienās aprobežojas ar vienu Bankovski.
2009-07-29 14:09:47
book, 2006

Let`s Hear It for the Deaf Man

6.0
Nosaukt anglisko grāmatu klāstu Rīgas Centrālajā bibliotēkā par lielisku būtu patiešām grandiozs pārspīlējums. Tad jau drīzāk varētu teikt, ka grāmatas angļu valodā tur ir pieejamas ne vien nelielā skaitā, bet arī bēdīgā kvalitātē, un pavisam neliela daļa šo grāmatu ietilpst kādā no mani interesējošajām kategorijām. Eda Makbeina romāns "Ieklausīsimies kurlajā vīrā" noteikti nav viens no retajiem izņēmumiem.
2009-07-29 10:48:10
book, 1972

Le Papillon Des Etoiles

5.5
Tas jau vairs nav smieklīgi - man ne pārāk patīk Verbēra grāmatas, bet es esmu izlasījis gandrīz visus viņa veikumus. Turklāt pēc pēdējās "Dievu" grāmatas stingri biju apņēmies pielikt punktu laika veltīšanai šim autoram. Un "Zvaigžņu tauriņu" es patiešām nebiju plānojis lasīt, taču sanāca tā, ka man steidzami vajadzēja paņemt no vecāku grāmatu plaukta kaut ko lasāmu un nelasītu, un izvēle krita tieši uz šo grāmatu. Un tādā veidā es izlasīju nu jau desmito viņa romānu. Vājprāts, vai ne?
2009-07-24 09:20:14
book, 2006

The English Patient

5.0
Eh, nerakstās man kaut kā šīs grāmatas apraksts. Pašu romānu izlasīju jau pirms trim nedēļām, bet par to uzrakstīt tā arī neesmu saņēmies. Slikti, vai ne? Turklāt vēl ar šo grāmatu man saistās viena muļķīga izgāšanās. Patiesībā gan ne tāda, ka daudzi to varētu būt piefiksēkuši, un tomēr. Kad pirms gadiem pieciem ar Normi kopā veidojām virtuālo grupu Textūra - neeksistējošu Latgales geju ansambli - vienam no tās dalībniekiem kā mīļāko grāmatu norādīju "Angļu pacientu" (ap to laiku pie mums kino izrādīja pēc šīs grāmatas uzņemto filmu). Kur tad izgāšanās? Faktiski - tajā, ka tobrīd es pat nenojautu, ka "Angļu pacients" patiešām ir ievērojams romāns (biju domājis, ka tas ir tikai ticis novelizēts pēc filmas iznākšanas) un pat vēl vairāk - ka šis romāns pat saņēmis Bukera prēmiju.
2009-07-23 15:47:01
book, 1992

The Prince

7.0
Nikolo Makjavelli traktāts "Valdnieks" droši vien ir viena no visu laiku ievērojamākajām "pašpalīdzības" grāmatām - tās kategorijas literārajiem veikumiem, kas paredzēti, lai palīdzētu to lasītājam kļūt bagātam, laimīgam, nepārspējamam seksā un vēl arī interesantam sarunu biedram. Tomēr tajos senajos Renesanses laikos, kad dzīvoja Makjavelli, plašo tautas masu lasītprasme bija zem jebkādas kritikas un līdz ar to viņam nebija iespējas pašam kļūt slavenam un bagātam, tirgojot rokasgrāmatu "Notīri dubļus no savas sejas un pārstāj seksuāli izmantot kazas". Šajā laikā filozofiski literārā mērķauditorija bija gaužām šaura, taču no tās tāpat varēja dabūt pietiekami labu maizes riecienu. Un tālab, lai pieglaimotos Florences valdniekam un saņemtu no viņa kādu treknāku zupas šķīvi, Makjavelli uzrakstīja šo rokasgrāmatu, kas dod labas pārvaldības principa ievērošanas padomus valdniekiem. Protams, es īsti neesmu painteresējies, vai Makjavelli motīvus šīs grāmatas tapšanai esmu uzminējis pareizi, bet tas jau arī nav gluži tik būtiski.
2009-07-23 14:46:03
book, 1532

Way Station

7.0
"Pārsēšanās stacija" ir viens no ievērojamākajiem Kliforda Saimaka romāniem, grāmata, kura saņēma Hugo balvu kā labākais zinātniskās fantastikas romāns 1964.gadā. Turklāt jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais viņa romāns, kas šādu godu izpelnījies. Protams, mani nedaudz šokē apstāklis, ka šajā balvu sarakstā tikai piekto vietu ieņēma Vonnegūta "Kaķa šūpulis", ko es tomēr uzskatu par vienu no aizgājušā gadsimta izcilākajiem romāniem, kamēr "Pārsēšanās stacija" ir un paliek tikai zinātniskās fantastikas romāns.
2009-07-10 08:37:36
book, 1963

Lady Chatterley`s Lover

6.5
Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.
2009-07-09 15:56:53
book, 1928

The Enchantress of Florence

7.5
Kad bijām Prešovā, jau diezgan savlaicīgi izlēmu, ka man būs nepieciešama kāda grāmata, ko lasīt atceļā uz Rīgu. Izvēle krita uz Salmana Rušdi vienu no jaunākajiem romāniem - "Florences apbūrēja". Aizrauties ar sižeta atstāstījumu es šoreiz neriskētu - pārāk daudz grāmatā ir notikumu, personāžu, darbības vietu un turklāt visticamākais savā stāstījumā es tāpat visu sajaukšu. Lai kaut nedaudz būtu skaidrs, par ko īsti ir šī grāmata, varu pieminēt, ka darbība tajā norisinās ap 1500.gadu vairākās vietās - gan austrumos, gan Florencē, skarot arī Jaunās pasaules tēmu. Vēsture un autora iztēle šajā romānā ir savīti visai cieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka šis būtu tradicionāls "vēsturiskais romāns". Vislielāko līdzību tajā saskatīju ar Umberto Eko "Bodolino", kurā principā bija ļoti līdzīga nostādne, un patiesībā arī sižetos ir gana daudz kopīgu elementu.
2009-07-06 08:12:30
book, 2008

Sekreti

6.5
Tā vien šķiet, ka vēl nedaudz un pārvērtīšos par teju vai ekspertu Paula Bankovska daiļrades jautājumos - šī ir jau ceturtā viņa grāmata, ko esmu šogad izlasījis, un arvien vairāk pārliecinos vienā - ka Bankovskis raksta daudz. Protams, lai par kaut ko tādu pārliecinātos, nav nepieciešams lasīt vienu viņa grāmatu pēc otras, bet pietiek atvērt Vikipēdiju, kur nepilnajā viņa darbu sarakstā parādās 8 romāni un 3 stāstu krājumi, bet vēl vairāki citi darbi pieminēti tekstā, un tas viss tapis nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā. Tiešām iespaidīgi, ko lai citu saka.
2009-07-03 10:03:58
book, 2003

Henry and Cato

6.0
"Henrijs un Kato" ir viens no relatīvi vēlīnajiem Airisas Mērdokas darbiem, ļoti tipisks viņas darbs un vienlaikus - ne sevišķi veiksmīgs. No rakstniecēm-sievietēm Mērdoka droši vien manā gadījumā ir vislabāk iepazītā (ja nekļūdos, šī ir 11. viņas grāmata, ko izlasīju), taču īstas pārliecības par to, ka man viņas darbi patiešām patīk, man tā arī nav. Viņas grāmatu plusi ir acīmredzami - kolorīti personāži, labi savērpta intriga, lieliska valoda (šo grāmatu turklāt vēl arī lasīju angliski, tā ka "lost in translation" nebūs piemērojams) un pat pietiekoši saistoši vides apraksti (kurus joprojām neesmu iemīlējis, arvien būdams gandrīz vai skolnieka prātā). BET
2009-06-30 17:42:04
book, 1976

Kā uzlabot omu

7.0
Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.
2009-06-16 16:22:44
book, 1986

Miss Smilla`s Sense of Snow

6.5
Daudzas reizes, kad biju bibliotēkā, es skatījos uz šo grāmatu. Domāju - vajadzētu tā kā izlasīt, kā nekā skaitās ļoti ievērojams romāns. Bet mani atbiedēja lappušu skaits un nedaudz arī tās popularitāte darīja tramīgu. Bet galvenais tomēr bija apjoms. Beidzot es to paņēmu no bibliotēkas nākamajā dienā pēc tam, kad zaudēju darbu. Kā teikt - bezdarbnieka statusā gan jau laika sanāks pietiekoši, lai to izlasītu. Un arī sākotnēji apņēmos - ka tagad cītīgi lasīšu šo grāmatu, un pēc tā izlasīšanas tūliņ atradīšu darbu.
2009-06-16 16:11:17
book, 1992

The Acid House

7.0
"Skābes nams" ir Irvina Velša pirmais stāstu krājums, kas tika izdots pēc viņa neapšaubāmi slavenākā darba - kulta romāna "Trainspotting". Tajā sev visai raksturīgā stilā Velšs pievēršas trim centrālajām savas daiļrades tēmām:
2009-06-03 10:17:16
book, 1994

Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

7.0
No mūsdienu latviešu literātiem Berelis man noteikti ir viens no labāk zināmajiem un nekas, ka neko daudz no viņa lasījis neesmu. Vēl stipri senos laikos iepazinu viņa stāstu "Bekets ir dzīvs", tad vēl "Latviešu literatūras vēsture" vairākkārt pārlasīta, plus pa reizei lasīts kāds viņa raksts "Karogā". Kā jau minēju - daudz tas nav, bet salīdzinoši ar citiem - pietiekami labi iepazīts rakstnieks. Tālab bija tikai loģiski, ka saņēmos izlasīt viņa pirmo romānu - "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem". Nezinu, kādu vietu latviešu literatūras plauktā Berelis atvēlētu šim savam darbam, bet manā izpratnē tas būtu liekams kaut kur netālu no Marģera Zariņa "Viltotā Fausta" un (varbūt) kādiem Zigmunda Skujiņa darbiem. Vismaz šis tas no šādas postmodernisma pieejas šajā romānā ir. Un, protams, stipri uzkrītošas vienā no romāna paralēlajām sižeta līnijām ir līdzības ar Faulza "Kolekcionāru". Lai gan - īstenībā man tur gribētos atsaukties uz kaut ko citu, nevis Faulzu, bet nevaru mirklī atcerēties, kas tieši ir tas, ar ko līdzība jūtama. Citādi - romāns ir aizraujošs, lai gan varbūt ne visu laiku vienmērīgā līmenī, pilns ar pašironiju un "inside humoru", taču vienlaikus man tajā kaut kā pietrūkst. Iespējams - Berelis ir pārāk izglītots un zinošs, lai uzrakstītu patiešām izcilu grāmatu - zināšanas par literatūru šādos jautājumos reizēm var kļūt tieši par traucēkli un nevis pluss. Lai gan tas, protams, atkarīgs no situācijas un no izjūtas.
2009-06-02 13:44:45
book, 2007

Gūtenmorgens

8.0
Reti, bet tomēr gadās, ka es no grāmatas gaidu daudz pat tad, ja tās autora vārds man ir svešāks par svešu. Māra Bērziņa stāstu kopums par Gūtenmorgenu bija tieši viens no šiem retajiem izņēmumiem. Un nekas, ka pret latviešu literatūru parasti izturos nievājoši. To, ka te kaut kam ir jābūt, man pavēstīja viens apstāklis - grāmatas noformējums. Proti, Māra Bišofa ilustrācijas. Tas man noteikti ir kritērijs - pirms dažiem (pāris?) gadiem biju uz Bišofa darbu izstādi, un jāsaka ir viens - šim vīram patiešām ir iekšā - ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Ja kas - no Bišofa noteikti ir iespaidojies Briic - par kura grāmatu joprojām neesmu uzrakstījis savus iespaidus. Varbūt rītdien saņemšos, sestdien jau nu pilnīgi noteikti. Bet tur arī nebūtu par ko kaunēties - Bišofs ir pietiekoši ievērojama personība, lai līdzības ar viņu piesaukšana nebūtu saucama par trūkumu.
2009-05-28 23:50:29
book, 2007

South of the Border, West of the Sun

7.0
Nekad un nekādos apstākļos neuzticies vāciešiem! Šādai maksimai būtu vērts sekot, lai izvairītos no tādiem pārpratumiem, kā man sanāca ar šo Murakami romānu. Biju bibliotēkā, ievēroju, ka tur vāciski pieejams man nezināms Murakami romāns ar nosaukumu "Gefaerlich Geliebte" jeb "Bīstamā mīļotā". Domāju - wow! - kurā nez brīdī viņam tāds iznācis, ka neesmu neko par šo grāmatu dzirdējis? Paņēmu šo grāmatu. Jau mājās gribēju noskaidrot, kad tieši šis romāns izdots, un atklājās, ka tas nav nekāds jauns romāns, bet gan jau lasītais "Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules", ar kuru patiesībā arī sākās mana pazīšanās ar Murakami, turklāt vēl vācieši kā īsti sliņķi tulkojumu taisījuši no angliskā tulkojuma, nevis no japāniskā oriģināla.
2009-05-18 09:55:22
book, 1992

Un peso en el mundo

6.0
Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.
2009-05-14 12:45:46
book, 1999

The Hotel New Hampshire

7.0
Lai arī Džonu Ērvingu uzskata par vienu no pēdējo gadu desmitu ievērojamākajiem amerikāņu rakstniekiem, man šis putniņš vēl pavisam nesen bija gluži svešs. Taču kādreiz vajag mēģināt barjeras nojaukt, un tā sanāca, ka beidzot vismaz vienu viņa romānu izlasījis esmu. Piezīmēšu, ka lasīju šo grāmatu pa daļai vāciski, pa daļai krieviski, līdz ar to oriģinālā Ērvingu joprojām iepazinis neesmu. Pirmais, kas man dūrās acīs šī romāna sakarā, ir tā apjoms. Lai arī sevi uzskatu par lielu lasītāju, man visbiežāk nepatīk pārmērīgi gari romāni. Vienīgie izņēmumi attiecās uz man labi zināmiem un man labi patīkošiem rakstniekiem, bet "svešiniekam" parasti ir grūtāk mani pārliecināt, ka šī grāmata patiešām ir laba.
2009-05-08 10:46:14
book, 1981

December

6.5
Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.
2009-05-01 12:10:29
book, 2008

Pupok

5.0
Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.
2009-04-16 17:09:28
book, 2003

The Rainmaker

7.0
Rūdijs Beilors nupat pabeigs jurisprudences studijas Memfisas Universitātē, viņam priekšā ir gala eksāmens (bar exam) un pirmais nopietnais pastāvīgais darbs. Pēdējos studiju mēnešos viņš piedalās juridiskās palīdzības priekšmetā, kur bez maksas juridiskas konsultācijas topošie juristi sniedz grūtībās nonākušiem cilvēkiem (lielākoties - padzīvojušiem). Šī priekšmeta ietvaros Rūdijam tiek lieta, kurā apdrošināšanas kompānija atteikusies apmaksāt savam klientam Donijam Rejam Blekam kaula smadzeņu transplantācijas operāciju, kas viņu paglābtu no nāves no leikēmijas. Rūdijs, kuram nav nekādas pieredzes tiesā, ķeras šai lietai pie ragiem. Paralēli viņam rodas sarežģījumi ar it kā jau atrasto darbu juridiskā birojā, kaut kas attālināti līdzīgs mīlas dēkai ar precētu sievieti, kurai vīrs regulāri nodara miesas bojājumus, un vēl pārītis mazāk svarīgu juridisko darbu.
2009-04-16 17:00:16
book, 1995

Padomju Latvijas sieviete

5.0
Tādā pat mērā kā man patika "Ofšors", tādā "Padomju Latvijas sieviete" man nepatika. No kā var secināt, ka pārmērīga aizraušanās ar viena latviešu rakstnieka darbiem droši vien nav prāta darbs. Un vienlaikus es lieliski apzinos, ka centīšos izlasīt iespējami vairāk Bankovska romānu. Es neceru, ka par tiem visiem būšu sajūsmā, bet kārtībai ir jābūt. Vai arī man varētu apnikt viņu lasīt, un tādā gadījumā vairāk Bankovski es nelasīšu. Abi varianti šķiet vienlīdz iespējami.
2009-04-10 16:26:12
book, 2000

Bronsteins Kinder

7.5
I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).
2009-04-07 17:59:34
book, 1986

An Irish Eye

6.0
Džons Hokss, kā var izlasīt iekš Wikipedia, ir viens no tā sauktajiem "eksperimentālajiem" rakstniekiem. Proti, viens no tiem večiem, kuru grāmatas lasot tev vajadzētu izjust regulāras "wtf?" sajūtas un brīnīties par to, kā viens rakstnieks var kaut ko tik šīžīgu uzrakstīt. Pirmais, kas man ienāk prātā šādas literatūras sakarā, ir "Zazī un metro" (kas man ne pārāk patika). Taču Hoksa jaunākais romāns "Īru acs", manuprāt, ne ar ko diži eksperimentāls nav, un tas pietiekoši normāli seko literatūras pamatprincipiem, no kuriem Hokss apgalvo esam sen atteicies, vismaz viņš tā esot teicis: "I began to write fiction on the assumption that the true enemies of the novel were plot, character, setting and theme, and having once abandoned these familiar ways of thinking about fiction, totality of vision or structure was really all that remained."
2009-04-07 17:29:43
book, 1997

Ofšors

7.5
Lai arī Bankovska "Skola" man nekļuva par tādu atklāsmi kā grupas "Anal Cunt" daiļrade, tomēr izlēmu dot šim rakstniekam otro iespēju pārliecināt mani par viņa spējām. Un patiesībā jau tas bija ļoti loģiski - daži "Skolas" stāsti bija patiešām labi un vispār tas nav stils - spriest par rakstnieku pēc vienas grāmatas.
2009-04-03 11:35:06
book, 2006

New Europe

7.5
"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.
2009-03-30 16:19:23
book, 2007

The Man Who Watched Trains Go By

7.5
Cik atceros, es mēģināju šo Simenona romānu lasīt vienreiz senā pagātnē - kādā septītajā klasē tas varētu būt bijis. Toreiz man par nepatīkamu pārsteigumu kļuva atklāsme, ka šis detektīvromānu autors sarakstījis kaut ko tik garlaicīgu un nedektīvisku. Taču piekrist apmēram 13 gadus veca manis spriedumiem es šobrīd ne vienmēr esmu gatavs, līdz ar to saņēmos un iedevu šai grāmatai otro iespēju.
2009-03-26 18:59:13
book, 1938

Our Man in Havana

8.5
Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.
2009-03-23 12:18:20
book, 1958

Skola

7.0
Jāatzīst, ka kaut esmu intensīvs grāmatu tārps, par lielu mūsdienu latviešu literatūras pazinēju mani nosaukt nekādi nevar - gadā izlasu labi ja vienu-divas pēdējo gadu pašmāju autoru grāmatas, un lielākoties par tām sevišķi sajūsmināties nevaru. Patiesībā vienīgās latviešu grāmatas, kas pēdējos gados mani spēja tā labi "paķert", bija abi Johana Korina romāni, bet neesmu jau es arī centies kaut ko šajā virzienā sevišķi mainīt. Līdz ar to nekādi nespēju skatīt šo Bankovska stāstu krājumu nedz to autora daiļrades kontekstā, nedz raugoties uz procesiem visā mūsdienu LV literatūrā kopumā, bet redzu grāmatu kā pašu par sevi esošu objektu.
2009-03-17 11:57:13
book, 2006

The Bird Artist

7.0
Jāatzīst, ka grāmatu angļu valodā izvēle Rīgas centrālajā bibliotēkā (Brīvības ielā pie "Rīgas modēm") ir visai bēdīga. Faktiski 90% tās veido trešās līdz piektās šķiras krimiķi un lubu romāni, līdz ar to man nākas pamatīgi piepūlēties, lai šajā klāstā atrastu kaut ko lasīšanas vērtu. Hovarda Normana "Putnu mākslinieks" šķita pietiekami laba izvēle - grāmata ar pieklājīgu nosaukumu (kas neliek gaidīt kaut ko pārmērīgi banālu vai pārsātinātu ar slepkavībām), puslīdz ciešamu vāka noformējumu un turklāt vēl minēts, ka to par vienu no gada labākajām grāmatām atzinis žurnāls "Time". Es, protams, neesmu sevišķs vāka uzrakstu cienītājs, bet šis komplekts lika pieņemt, ka "Putnu mākslinieks" varētu būt pilnīgi pieņemama grāmata.
2009-03-17 11:23:07
book, 1994

Beginning

8.0
Es pat nemēģināšu uzzināt, kā pareizi latviešu valodā vajadzētu rakstīt šīs grāmatas autora uzvārdu, tālab drošības labad saukšu viņu vienkārši par A.S.
2009-03-13 16:48:45
book, 1986

The Centaur

5.5
Sevišķi liels Apdaika daiļrades pazinējs es neesmu - līdz šim lasīts vienīgi pirmais "Truša" sērijas romāns (neko daudz no tā neatceros, bet bija diezgan labs, tā vismaz atceros) un "Ģertrūde un Klaudijs" (gana labs, bet ne izcils). Īsti nevaru saprast, cik augstu viņa darbu vidū kotējas "Kentaurs", bet ja jau tam gadījās nokļūt manās rokās, nācās vien to izlasīt.
2009-03-13 16:38:09
book, 1963

The Captain and the Enemy

7.5
Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.
2009-03-06 17:41:10
book, 1988

Paare, Passanten

5.0
Šī ir viena no tām grāmatām, kur man noderēs izlasīt Wikipedia aprakstu par grāmatu, lai es varētu vispār saprast, ko tieši esmu izlasījis. Tā patiesībā nav joka lieta - kaut ko tādu lasīt, kad tev nav īsti sajēgas, par ko īsti ir grāmata un ko tev no tās vajadzētu mācīties.
2009-02-27 16:14:52
book, 1981

The Moon is Down

8.0
Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.
2009-02-26 17:29:28
book, 1942

Monsignor Quixote

7.5
Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.
2009-02-25 17:24:50
book, 1982

The Rebels

7.0
Šāndora Mārai agrīnā perioda romāns "Dumpinieki" nestāsta gluži par dumpiniekiem šī vārda vistradicionālākajā nozīmē - tā galvenie varoņi neapbruņojas ar mēslu dakšām un bruģakmeņiem un nedodas demolēt Saeimas ēku. Un arī es ar šo ierakstu neaicinu TEVI šādi rīkoties (un neatturu arī, jo es nezinu, kas tu esi un kāda ir tava motivācija mēģināt trāpīt ar kurpi Slaktera sievastēvam). Nē, tie ir visparastākie vidusskolnieki, kuriem gan visā drīzumā draud personīga iepazīšanās ar 1. Pasaules kara fronti (lai gan karš jau strauji tuvojas beigām) un kuri pēdējos mēnešos skolas solā izveidojuši tādu kā apvienību, kuras mērķi ir tik nepraktiski cik vien iespējams un kuras ietvaros viņi pretojas pieaugušo cilvēku pasaulei. Un kādā veidā viņi pretojas? Zogot saviem vecākiem naudu un par to iegādājoties tikai lietas, no kurām viņiem pašiem nav nekāda labuma. Jo pretējā gadījumā viņiem šāds dumpis nebūtu pieņemams. Šie četri puiši - Ābels, Bela, Erno un Tibors - ir ļoti atšķirīgi, un faktiski viņiem nav nekādu kopīgu interešu, un tas arī veido viņu draudzību - tās nepamatotība. Faktiski vienīgais, kas vieno puišus, ir tas, ka viņiem visiem patīk Tibors - pulkveža dēls, kas izceļas ar savu pievilcīgumu un trulumu. Ja tu domā, ka romāns ir homoseksuālisma propaganda (vai antipropaganda, atkarībā no tavas personīgās nostājas), varu tevi nomierināt - tā nebūt nav, un faktiski Ābela (un tieši viņš ir romāna galvenais varonis) jūtas pret Tiboru nav tieši seksuālas, katrā gadījumā to ir visai grūti izskaidrot, bet vienlaikus tas grāmatas kontekstā viss šķiet pilnīgi loģiski. Es neteiktu, ka šī grāmata man lika paraudzīties uz Mārai citām acīm vai ka tā kļuva par sazin kādu atklāsmi un ka neko labāku man nav nācies lasīt. Nē, es esmu lasījis citas viņa grāmatas, kas ir pārākas par šo darbu, bet tas nenozīmē, ka "Dumpinieki" būtu uzreiz zemē metami, un romāna viena no galvenajām priekšrocībām ir tā patiešām lieliskais nobeigums. Es varbūt padomātu, ja man vajadzētu vēlreiz šo grāmatu pasūtīt "Amazonā" (tiesa - tā kā tā bija dāvana manai mātei dzimšanas dienā, arī tagad man nevajadzētu īpaši pārdzīvot).
2009-02-24 17:55:37
book, 1930

The Unconsoled

8.0
Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.
2009-02-24 17:43:28
book, 1995

The Alphabet of Manliness

7.0
Kas var būt vīrišķīgāks par grāmatu ar šādu nosaukumu? Kas var būt izcilāks grāmatu autors par leģendāro Maddox - cilvēku, kas vada labāko interneta lapu Visumā? Dabiski, ka atbildes uz abiem jautājumiem ir - nekas.
2009-02-13 16:15:05
book, 2006

Das Traibhaus

5.0
Ja nu tevi patiešām interesē kaut ko vairāk uzzināt par Volfganga Kepena romānu "Das Treibhaus", laikam es tev varu ieteikt vienīgi apskatīties tā aprakstu Wikipedia. Tā kā man šī grāmata nešķita diez ko interesanta un es to lasīju ļoti pavirši, no sekojošā apraksta nekādas jēgas nebūs.
2009-02-13 15:59:04
book, 1953

The Quiet American

7.5
Izlasījis Grema Grīna "Rāmo amerikāni" es beidzot esmu realizējis veselas divas ieceres - pirmkārt, pēc ilgāka laika manis lasītais Grīna darbs ir viens no viņa zināmākajiem, nevis mazāk ievērojamajiem romāniem (tā sagadījās, ka pirms šī no bibliotēkas biju ņēmis virkni viņa grāmatu, kas ar sevišķu atpazīstamību neizcēlās). Otrkārt, līdz ar šo grāmatu Grīns kļuva par pirmo rakstnieku, kura darbus esmu lasījis visās četrās valodās, kurās vispār mēdzu lasīt. Līdz šim vairāki autori bija iepazīti trīs mēlēs (Umberto Eko, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts), taču ceturtā allaž izpalika. Nezinu, vai tas ir gluži sasniegums, bet man patīk fiksēt šādus faktus.
2009-02-09 17:29:42
book, 1955

Travels with My Aunt

7.0
Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.
2009-02-06 16:27:27
book, 1968

The Voices of Marrakesh

7.0
Pirmā nopietnā problēma, kas man radās, rakstot par šo grāmatu, ir strikais noteikums par darbu piesaistei konkrētai valstij, kādu ieviesu savā lapā jautās pirmsākumos pirms 4-5 gadiem. Kuras valsts literatūrai būtu pieskaitāma Eliasa Kanetti daiļrade? Dzimis viņš bija Bulgārijā, pēc tautības - ebrejs, turklāt pēc izcelsmes - Spānijas ebrejs, uzaudzis Austrijā, tad dzīvojis Šveicē, tad - Vācijā, pēc tam atkal 15 gadus līdz Austrijas anšlusam - Vīnē, no kurienes viņš aizbrauca uz Angliju un nodzīvoja tajā līdz pat apmēram 1970.gadam, taču arvien vairāk laika viņš pavadīja Šveicē, uz kuru kaut kad pārcēlās pavisam un Šveicē viņš arī nomira 1994.gadā. Jā, un 1981.gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā, pieskaitot viņu Lielbritānijas literatūrai. Taču rakstīja Kanetti vācu valodā. Īsi sakot, es viņu pieskaitīju Austrijai, lai gan pēc idejas tikpat labi derētu arī Šveice, Vācija, Lielbritānija un pat Bulgārija. Vēl viena piebilde - izrādās viņam visu mūžu bija arī Turcijas pilsonība, līdz ar to Kanetti varētu saukt arī par turku rakstnieku.
2009-02-05 17:26:10
book, 1968

The Comedians

6.0
Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.
2009-01-29 17:22:09
book, 1966

The Mystery of Gods

4.5
Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.
2009-01-27 11:36:11
book, 2007

Empire V

8.0
Peļevina visas grāmatas patiesībā stāsta par vienu un to pašu. Nav svarīgi, vai to galvenie varoņi būtu skaitļu maģijas apsēsti finansisti, reklāmas saukļu autori, revolūcijas laikmeta Krievijas dzejnieki un militārie aktīvisti, kosmosa apceļotāji vai burvju lapsas un vilkači. Gandrīz katrā savā darbā Peļevins atklāj, ka notiekošais nav gluži tas, kas tev šķiet notiekam, ka pasaule faktiski ir pakļauta gluži citiem likumiem nekā tie, kurus tu vēlies saskatīt un ka jebkurā dzīves ceļa posmā tu turpini būt tikai lielā procesa vergs, ja vien tu nespēj beidzot izrakstīties no trako nama.
2009-01-26 17:00:58
book, 2006

The Dreamer of Ostend

8.5
No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.
2009-01-22 12:59:57
book, 2007

The Ministry of Fear

8.0
Pagaidām man nav īsti izdevies saprast vienu - vai Grems Grīns ir uzskatāms par "nopietnu" autoru vai nē, proti, vai viņa grāmatām ir kaut kāda vērtība pašām par sevi vai pamatā viņš strādāja, domājot par iespējām savus darbus ekranizēt un pārdot tālāk? Vai viņš bija tāds rakstnieks, kura darbus ir vērts analizēt skolās (kā tas tika darīts ar viņa stāstu "Dedzinātāji" iekš "Donnie Darko"), vai arī tāds, ko lasīt vilcienā (kaut kas līdzīgs Džonam Grišamam)? Wikipedia par viņu raksta sekojoši: "Greene combined serious literary acclaim with wide popularity." - vispār izskatās, ka atbilde kā parasti meklējama kaut kur pa vidu. Proti, Grīns noteikti nebija viens no literārās revolūcijas pionieriem, viņš neradīja jaunu rakstniecības novirzienu, nelauza stereotipus un līdz ar to - neizpelnījās kritiku un neizpratni. Viņš bija drīzāk īstais cilvēks īstajā vietā, kam bija pietiekami labas literārās dotības un spējas labi pasniegt krimiķim radniecīgu sižetu, tomēr nenolaižoties līdz zemākajiem un lētākajiem detektīvromānu autoru paņēmieniem.
2009-01-15 16:59:20
book, 1943

The Nice and the Good

6.5
Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.
2009-01-13 17:46:24
book, 1968

Wellen

4.0
Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.
2009-01-13 15:36:51
book, 1911

Saturday

7.5
Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.
2009-01-09 17:28:53
book, 2005

The Man Within

7.0
Grems Grīns pats savu debijas romānu "The Man Within" vēlāk raksturoja kā neglābjami romantisku un tādu, ko varbūt nemaz nebūtu vērts bijis izdot (lai gan vienlaikus viņš, protams, atbalstīja romāna atkārtotu izdevumu). Kad es to ņēmu bibliotēkā, es, protams, nenojautu, ka tas ir viens no mazāk ievērojamajiem Grīna romāniem, man pietika ar apziņu, ka grāmata ir pieejama oriģinālvalodā un ka man noteikti nenāktu par ļaunu izlasīt kādu grāmatu angliski, un tās es arī izdarīju.
2009-01-02 12:18:44
book, 1929

The Periodic Table

5.0
Kā jau tas bieži gadās ar grāmatām, kuras tiek atzītas par izcilām, Primo Levi "Periodiskā tabula" mani pamatīgi garlaikoja. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vāciskais tulkojums, pelēcīgās ziemas depresija vai kādi citi faktori, bet es šajā grāmatā nesaskatīju to, kas to padarītu par visu laiku labāko zinātnes tēmai veltīto grāmatu. Pati ideja - sadalīt cilvēka (šajā gadījumā - paša Primo Levi) dzīvi dažādiem ķīmiskiem elementiem atbilstošos posmos, varētu būt gana laba. Un tāpat ir skaidrs, ka zināšanas ķīmijā autoram arī bija vairāk nekā pietiekamas, lai šo tēmu pavilktu. Taču problēma man ir tajā, ka mani šī grāmata gluži vienkārši neieinteresēja. Un kā lai es nepūlētos, tās lasīšana man sagādāja piepūli un nevis prieku, bet šādos apstākļos ir grūti būt sajūsmā par kādu mākslas darbu. Vispār sākotnēji es bažījos, ka Levī lielāko grāmatas daļu veltīs savai pieredzei Otrā pasaules kara laikā (kā nekā, tas skaitās viens no viņa jājamzirdziņiem), taču šīs bažas neattaisnojās. Tā vietā atklājās cita problēma - tas, par ko viņš raksta, mani neinteresēja. Nezinu, vai tur vainīga mana vienaldzīgā attieksme pret ķīmiju, nepietiekamas vācu valodas zināšanas (tā it kā nevajadzētu būt) vai vēl kas, taču neapšaubāmi šī grāmata mani pamatīgi nomocīja, neko daudz pretī nedodot.
2008-12-30 17:26:35
book, 1975

The Innocent

7.7
Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.
2008-12-30 17:21:28
book, 1990

Time and Again

8.0
Šis bija viens no pirmajiem Kliforda Saimaka romāniem, un laikam arī viens no labākajiem. Tajā Saimaks vienlaikus pieķeras vairākām no populārākajam zinātniskās fantastikas tēmām - ceļojumiem laikā, saskarsmi ar ārpuszemes civilizācijām un cīņai starp cilvēkiem un robotiem. Romāna galvenais varonis Ešers pēc divdesmit gadiem, ko viņš ir pavadījis uz kādas planētas Gulbja zvaigznājā, atgriežas uz Zemes, kur viņam vajadzētu sākt rakstīt grāmatu par to, ko viņš ir tur iemācījies (dzīvodams ar nemateriālām būtnēm, kas viņam atklājušas daudzas viņā pašā esošas iespējas, kuras cilvēki parasti neapzinās), taču izrādās, ka Ešera grāmata interesē arī trīs dažādas organizācijas, kas savā starpā risina karu laikā. Vieni no tiem ir androīdi (cilvēkveidīgie roboti), kas cīnās par savām tiesībām būt vienlīdzīgiem ar cilvēkiem un kurus Ešers arī par tādiem atzīst, uzskatot, ka visas dzīvas radības ir vienlīdzīgas - būtu tas ASV prezidents vai lentenis ASV prezidentā (lai arī šādu salīdzinājumu neviens šajā grāmatā neizsaka). Vēl Ešeram sanāk arī nodarboties ar ceļošanu laikā pašam, strādāt sava senča labā fermā 19.gadsimtā (pats Ešers nāk no apmēram 8000.gada), vairākas reizes nomirt un atdzīvoties un tā tālāk. Tagad to aprakstot īsos teikumos, rodas sajūta, ka šis romāns būtu haotisks sci/fi klišeju apkopojums, turklāt vēl ar propagandas elementiem, taču patiesībā romāns ir uzbūvēts ļoti pārliecinoši un saistoši, un arī tajā ieliktās idejas nav nedz triviālas, nedz idiotiskas (turklāt jāņem vērā, ka tas tika radīts laikā, kad zinātniskajā fantastikā vēl daudz kas no tagad klišejiskā par tādu nebija kļuvis). Ja kas - autors diezgan labi izvairās no muļķīgu tehnoloģisku detaļu iekļaušanas, kas mūsdienās varētu jau šķist bērnišķīgas, un arī ar, manuprāt, grūtāko problēmu saistībā ar ceļojumiem laikā - laika paradoksiem - viņš galā tiek pietiekami labi. Cilvēkiem, kam patīk zinātniskā fantastika, noteikti rekomendējama grāmata.
2008-12-23 17:16:38
book, 1951

Jackson`s Dilemma

4.5
Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.
2008-12-18 14:31:40
book, 1995

The Pursuer

6.5
Īsti skaidrs, kāpēc šis Hulio Kortazāra stāsts tika atsevišķas grāmatas veidā izdots vācu "Dienas grāmatas" ekvivalenta ietvaros, man nav. Nē, es neapšaubu, ka Kortazārs bija ievērojams rakstnieks, taču par to, ka viņa ievērojamākais darbs ir tieši šis stāsts, es nepavisam neesmu pārliecināts.
2008-12-16 17:00:00
book, 1959

Beautiful Losers

4.5
Līdz nesenam laikam man Leonards Koens asociējās ar liriskām, nedaudz pieklusinātām dziesmām ar ļoti nopietniem un bieži arī romantiskiem tekstiem (lielākajā mērā - ar saviem diviem pirmajiem albumiem, mazākā - ar dziesmu "Dance me to the end of love"). Es zināju, ka Koens pirms mūziķa karjeras uzsākšanas bija jau diezgan zināms kā rakstnieks/dzejnieks un nez kādēļ es uzskatīju, ka viņa rakstnieka darbība varētu būt kaut nedaudz līdzīga viņa muzikālajam ceļam. Izrādījās - nepavisam ne tā.
2008-12-15 15:24:13
book, 1966

Transmission

6.0
Hari Kunzru romāns "Mijiedarbība" tika britu presē ļoti atzinīgi novērtēts un pat nosaukts par vienu no labākajiem veikumiem angļu literatūrā 2004.gadā. Tikām es pirms pievērsties grāmatas analīzei, vēlos mazliet pakurnēt par tehniskajām lietām šajā romānā.
2008-12-11 12:02:36
book, 2004

Sanctuary

5.0
Nepatika man šis Viljama Folknera romāns, un man pat negribas par to tagad gari rakstīt. Tā varoņi man nesimpatizēja, tā tēmas mani neuzrunāja un tas kopumā mani nekādi neieinteresēja, tas būtu viss, ko es vēlos pateikt. Te piedalās maniakāls noziedznieks vārdā Papajs (jā, gluži kā jūrnieks), kas ir impotents un tomēr spēj veikt izvarošanu (izmantojot kukurūzas vālīti), samaitāta bagāta meitene Templa, kas kļūst par Papaja upuri, viens labs nelegalā alkohola ražotājs vārdā Gudvins, viens labs jurists vārdā Horass, un vēl šādi tādi citi ļaudis. Ja man būtu noskaņojums, es tagad kaut ko par šo grāmatu uzrakstītu, bet man šāda noskaņojuma nav, un tālab es nerakstīšu. Atvainojos ka tā.
2008-12-09 17:28:54
book, 1931

Latvijas olimpiskā vēsture

6.5
Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.
2008-12-08 17:30:04
book, 2003

Beat Stories

7.5
Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.
2008-12-03 17:20:25
book, 2008

Haroun and the Sea of Stories

8.0
Ņemot šo grāmatu bibliotēkā, es nemaz nezināju, ka Salmans Rušdi raksta arī bērnu grāmatas. Ja es to būtu zinājis, droši vien "Harūnu un Stāstu jūru" es izlasījis nebūtu, un tā būtu mana kļūda. Kas raksturo labu bērnu grāmatu? Manuprāt, būtiskākais ir tas, lai to gribētos lasīt arī pieaugušajam. Un šī ir tāda grāmata, ko es lasīju ar lielu prieku un interesi.
2008-11-27 12:26:35
book, 1990

The Plot Against America

6.0
Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.
2008-11-26 14:14:56
book, 2004

Heart of Darkness

5.0
Otrais Džozefa Konrāda romāns, ko es izlasīju, mani pārliecināja par šī autora ģenialitāti tādā pat mērā kā "Lords Džims". Proti - pilnīgi nekādā. Faktiski es ar milzīgām pūlēm sevi piespiedu izlasīt šo 120 lappuses plāno grāmatu līdz galam, nesapratu, kāda ir tās doma un visu tālāko aprakstu droši vien ņemšu un nekaunīgi pārspiedīšu no Wikipedia. Un vēl trakāk - sižeta atstāstījumu vienkārši iegrūdīšu google translate un ļaušu tam palikt tik kroplam, kāds nu tas sanāks.
2008-11-25 17:18:06
book, 1899

City of Glass

7.5
"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.
2008-11-24 17:17:40
book, 1985

If on a winter`s night a traveler

8.5
Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).
2008-11-12 13:44:33
book, 1979

An Unofficial Rose

5.5
Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.
2008-11-11 17:24:24
book, 1962

The Talented Mr. Ripley

6.0
Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.
2008-11-07 16:57:25
book, 1955

Conversations in Bolzano

9.0
"Sarunas Bolzano" ir trešā šī izcilā ungāru rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis, un otrā no trijām, kas mani vienkārši satrieca. Kārtējo reizi Mārai sevi apliecina kā vissmalkāko psihologu, smalko literatūras formu ekspertu, kura darbos katra burta katram izliekumam ir īpaša vērtība un īpašs skaistums.
2008-11-04 17:22:48
book, 1940

The Child in Time

7.5
"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.
2008-11-04 16:53:39
book, 1987

The Third Man

8.0
Greima Grīna "Trešais cilvēks" ir filmas novelizācija. Vai izdzirdot šādu frāzi tev negribas vemt? Zināms, ka grāmatas, kas atstāsta filmu sižetu, ir viens no viszemākajiem literatūras žanriem. Nedaudz zemāk par komiksiem un nedaudz augstāk par stāstiem žurnālā "Žirafe". Un tomēr šī novelizācija pat iekļauta "1001 grāmatā, ko tev jāizlasa, kamēr neesi nolicis karoti". Kā tā?
2008-11-04 15:05:33
book, 1950

To the Lighthouse

5.0
Es esmu vienkāršs proletārietis. Dod man zivi, smirdīgu lētu kino un vecu alu! Tas ir viss, kas man nepieciešams apmierinājumam! Jā, un, protams, maukas! Tik prastas un trulas, cik vien iespējams! Nospļauties man uz to Vulfa kundzi un viņas eksistenciālajām pārdomām! Es esmu primitīvs.
2008-11-04 13:42:28
book, 1927

Enduring Love

6.5
Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?
2008-10-17 17:22:07
book, 1997

Orlando

5.0
Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.
2008-10-17 16:34:18
book, 1928

A Maggot

8.5
Ar Džonu Faulzu manas attiecības sākās ar "Kolekcionāru", kas man lika šo rakstnieku sākt cienīt ļoti lielā mērā. Vēl bija "Franču leitnanta draudzene", kas arī bija laba, bet tālāk viņš man vairākkārt lika vilties, un es biju guvis pārliecību, ka Faulzam veiksmīgi darbi mijās ar neveiksmīgākiem, turklāt tieši otrās kategorijas bija vairāk. "Tārps" nevarēja visu apgriezt otrādi - tas nepadarīja "Mantisu" labāku, bet tas man atgrieza ticību, ka manis nelasīto šī rakstnieka darbu vidū varētu atrasties vēl kāds šedevrs.
2008-10-14 17:17:18
book, 1985

Portnoy`s Complaint

8.0
"Portnoja sūdzība" ir vispazīstamākais amerikāņu rakstnieka Filipa Rota darbs, ko starp citu "Modern Library" atzinusi par 20.gadsimta 52. ievērojamāko romānu, pat ievērojamāku kā "Uz kraujas, rudzu laukā". Nezinu, vai es to ierindotu gluži tikpat augstu, bet ievērojams šis romāns patiešām ir.
2008-10-14 16:55:59
book, 1969

A Room of One`s Own

7.5
"Sava istaba" patiesībā neietilpa manā lasīšanas "A" plānā. Proti, tas nav viens no Virdžīnijas Vulfas darbiem, kas iekļauti 1001 izlasāmās grāmatas sarakstā, jo tas nemaz nav romāns, bet gan ir eseja. Taču no otras puses reizēm ir vērts lasīt arī kaut ko izglītojošu. Es sevi, protams, nenosauktu par lielāko izglītošanās cienītāju visā apvienotajā Latvijvalstī, taču uzzināt kaut ko jaunu, lai ar to pēcāk varētu kaut kur "pazīmēties", tas man var arī patikt. Var arī nepatikt, bet tas ir cits jautājums.
2008-10-07 16:51:37
book, 1929

Burmese Days

6.5
Ar "Burmese Days" es beidzu savu iepazīšanos ar Džordža Orvela ievērojamākajiem darbiem, un jāatzīst, ka šis laikam nav pats labākais nobeiguma punkts. Hronoloģiski tas bija (ja pareizi saprotu) viņa otrais romāns (pēc "Down and Out in Paris and London") un, kā es nojaušu, nebūt ne labākais. Tas centrā ir kāds vīrs vārdā Florijs, kas ir Birmā dienošs angļu tirdzniecības kompānijas pārstāvis. Vēl šeit ir iesaistīta no Eiropas atbraukusi jauna sieviete Elizabete, ar kuru Florijam veidojas gandrīz romāns, bet ne gluži. Nozīmīgi ir divi indieši - labais ārsts doktors Verasvami un sliktais U Po Kyin (nezinu, kā šo vārdu labāk pierakstīt latviski, saukšu viņu turpmāk par sliktuli). Tātad sliktulis vēlas sakompromitēt kukuļus neņemošo doktoru un iekarot sev vēl augstāku pozīciju koloniālās Birmas aprindās. Tikām labakajam doktoram vienīgais glābiņš var nākt no vienīgā puslīdz pieklājīgā pilsētas angļa - Florija, taču Florijam ir viens trūkums - proti, viņš ir stipri vien gļēvs. Romāna gaitā Florijs gan pamazām kļūst drosmīgāks, bet faktiski tas jau ir par vēlu.
2008-10-03 17:21:14
book, 1934

Killing Me Softly

6.0
Šīs grāmatas latviskajā tulkojumā ir viena nopietna kļūda, proti, nepareizi ir iztulkots autora vārds. Tā nav Nikija Frenča, kas ir šo grāmatu uzrakstījusi, bet gan Nikija Frenčs. Proti, patiesībā tie ir divi autori, no kuriem vienai vārds ir Nikija, bet otram uzvārds - Frenčs (līdzīgi kā latviešiem bija autors Gregrī, kas veidojās no Grēviņa un Grīna, ja nemaldos). Tiesa, sevišķi būtiska šāda detaļa nav, jo patiesībā man ir diezgan nospļauties par to, kas uzrakstīja šo grāmatu.
2008-10-03 08:01:22
book, 1999

The First Circle

7.0
Ar "Pirmajā lokā" es pabeidzu savu obligātās literatūras apskatu, kas attiecas uz Aleksandra Solžeņicina daiļradi. Pārmaiņas pēc esmu arī hronoloģiski gājis vairāk vai mazāk pareizi - sāku ar viņa pirmo publicēto darbu - "Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē", tad nāca "Vēža korpuss" un visubeidzot - "Pirmajā lokā".
2008-10-01 08:19:06
book, 1958

Malone Dies

7.0
Hmm, nupat ievēroju, ka pēc idejas šo grāmatu varētu tikpat labi pieskaitīt Francijai kā Īrijai, jo oriģinālā Bekets to uzrakstīja franciski un Parīzē tā arī pirmo reizi tika izdota, līdz ar to angliskā versija ir tikai tulkojums (kuru gan veica pats Bekets, un tomēr oriģināls tas nav), tā ka man nevajadzētu sevišķi pārdzīvot, ka "Melouns mirst" lasīju krieviskajā tulkojumā (latviešu valodā, šķiet, līdz šim izdevumus piedzīvojuši vien "Godo gaidot" - Karogā, un "Mērfijs").
2008-09-26 16:47:12
book, 1951

News from Nowhere

6.5
"Ziņas no nekurienes" ir viens no ievērojamākajiem deviņpadsmitā gadsimta utopiskajiem romāniem par nākotnes sabiedrību, šajā gadījumā - par tādu kā anarho-sindikālistu komūnu pasauli (kurā lieliski varētu dzīvot Deniss no "Monty Python and the Holy Grail" - atcerējos, ka šausmīgi sen neesmu nevienā rakstā pieminējis Džonu Klīzu). Patiesībā interesanti - deviņpadsmitajā gadsimtā pamatā tika vēl rakstīts utopijas, bet divdesmitajā - gandrīz tikai distopijas. Tādā lūk veidā virzās pasaules progress.
2008-09-22 12:00:57
book, 1890

The Leopard

6.5
Džuzepes Tomasi di Lampeduzas "Gepards" ir viens ļoti dīvains romāns, tik dīvains, ka es patiešām nespēju to saprast. Ne pašu romānu, tajā nekā satriecoši nesaprotama nav, bet es nespēju saprast praktiski neko ap šo romānu. Proti, kā tas sanāca, ka šis romāns, ko izdeva pēc tā autora nāves (dzīves laikā viņš nebija ne ar ko sevišķi ievērojams), iekaroja ne tikai visas Itālijas, bet pat visas pasaules lasītāju sirdis, tika godalgots, tika ekranizēts un visubeidzot atzīts par vienu no ievērojamākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Man pat savā ziņā radās sajūta - vai es patiešām lasīju ĪSTO "Gepardu", to pašu izcilo grāmatu, par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos? Varbūt es kaut ko sajaucu un kaut kur pastāv vēl viens tā paša autora tā paša nosaukuma romāns, kurš patiešām atbilst visiem tiem slavas vārdiem, kas tam tikuši veltīti.
2008-09-22 10:44:46
book, 1958

Katze und Maus

5.5
Gintera Grasa "Skārda bungas", ko lasīju pirms dažiem gadiem, uz mani sevišķu iespaidu neatstāja. Lai arī Grass ir izcils rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk, viņš nav sevišķi saistošs. Turklāt, ja par "Skārda bungām" es varēju aizbildināties ar savu tradicionālo atrunu - šī grāmata ir pārāk gara un līdz ar to tā ir nogurdinoša, tad par "Kaķi un peli" to teikt nevaru - grāmatā ir labi ja simts lappuses un izlasīt to var gana ātri. Bet interesantāk lasīt līdz ar to nekļūst.
2008-09-17 11:00:52
book, 1961

Diary of a Nobody

6.5
Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.
2008-09-12 17:25:47
book, 1888

Cancer Ward

8.5
Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.
2008-09-11 17:31:32
book, 1968

The Island of Doctor Moreau

6.5
Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".
2008-09-11 17:18:18
book, 1896

Murphy

7.0
Semjuels Bekets ir viens no tiem autoriem, kurus es ļoti cienu, bet kurus iemīlēt man droši vien nav lemts. Un "Mērfijs" ir viens no tipiskākajiem šāda stila romāniem - mani savā ziņā valdzina veids, kā Bekets pasniedz šo stāstu par vīrieti, kas sāk strādāt par kopēju trako namā, taču no otras puses es šo stāstu īsti nespēju lasīt. Bekets ir vienlaikus ļoti asprātīgs un trāpīgs un - pārāk traks manai gaumei. Veids, kā viņš šo sižetu pasniedz, brīžiem ir pagalam grūti uztverams un stipri absurds, turklāt liela romāna daļa nekur neved, iesaistoties citiem personāžiem, kas mēģina atrast Mērfiju (līdzīgi kā sagaidīt Godo) - bez sevišķas jēgas un mērķa, protams. Vēl te piedalās Sīlija - Mērfija mīļākā, kura grib, lai Mērfijs atrod darbu un tad, kad viņš šo darbu ir atradis, viņš Sīliju pamet un pārvācas pilnībā dzīvot trako namā. Bet Sīlija pati pēc profesijas ir prostitūta, kas šādā romānā ļoti labi iederas. Personāži patiesībā jau šeit ir kolorīti un trāpīgām frāzēm Bekets bārstās vai ik uz stūra, bet ir tā, ka tas, kas ir labi desmit lappušu garumā, ne vienmēr ir labi divsimts lappušu garumā, un līdz ar to Mērfijs, trakais pacients Endons, Nīrijs, Vallijs, Kūnihenas jaunkundze un pārējie šie romāna varoņi diezgan ātri man sāk pārvērsties par tādu kā murgu - es jūtos sapinies Beketa tekstā un man nav īsti skaidrs, ko un kāpēc ar to iesākt. Protams, es saprotu, ka viņš bija ļoti labs Džoisa tradīcijas sekotājs (ne velti Bekets savulaik bija piestrādājis par Džoisa privātsekretāru), bet viens nu ir droši - Bekets ir viens no tiem autoriem, uz kuriem labāk ir atsaukties, nekā tos patiešām lasīt, jo pretējā gadījumā tava psihe var piedzīvot neatgriezeniskas pārmaiņas. Patiesībā, ja tava psihe tādas piedzīvos, mani tas sevišķi nesāpinās, bet ja tā izdarīs manējā - tad gan būs pilnīgi cita lieta.
2008-09-04 08:23:39
book, 1938

Turn of the Screw

5.0
Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.
2008-08-31 15:23:56
book, 1898

Doctor Zhivago

6.0
"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.
2008-08-31 11:25:16
book, 1956

Keep the Aspidistra Flying

8.5
"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.
2008-08-29 13:01:23
book, 1936

One Day in the Life of Ivan Denisovich

8.5
Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.
2008-08-21 07:53:22
book, 1962

Lord Jim

5.5
Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").
2008-08-18 17:46:51
book, 1900

Catch-22

9.0
"Āķis 22" ir grāmata, par kuru es brīnos, kā es spēju nodzīvot līdz gandrīz 25 gadu vecumam, to neizlasījis. Šis ir romāns par Otro Pasaules karu, kuru neuzrakstīja Kurts Vonneguts, bet būtu varējis uzrakstīt. Tas nu ir fakts, ka Hellera maniere ir ļoti līdzīga Vonnegūtam, lai arī precīzāk to varētu raksturot kā Vonnegūta un Jaroslava Hašeka krustojumu, jo šis tas šveikisks šajā romānā arī ir acīmredzami jūtams. Starp citu, Hellers tikpat labi varētu būt arī čehu uzvārds (lai arī zinu, ka viņš bija Amerikas ebrejs). Starp citu, no Hellera noteikti ietekmējās arī "M*A*S*H" veidotāji.
2008-08-11 11:22:54
book, 1961

Coming Up for Air

8.0
Lai arī Džordžu Orvelu mēdz dēvēt par vienu no divdesmitā gadsimta pirmās puses ievērojamākajiem rakstniekiem un gan "1984", gan "Dzīvnieku fermas" spēcīgākie apzīmējumi un frāzes ir iegājušies cilvēku kultūrā un sadzīvē, viņa daiļrade ārpus šiem diviem darbiem atrodas diezgan izteiktā ēnā un tai tiek pievērsta stipri minimāla uzmanība. Ne velti arī šis viņa romāns - "Coming up for air" - latviešu valodā nav līdz šim ticis iztulkots un izdots un patiesībā es pat līdz nesenam laikam nezināju par tāda eksistenci.
2008-08-11 10:14:14
book, 1938

The Blind Assassin

7.5
Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.
2008-08-04 01:08:31
book, 2000

The Long Dark Tea-Time of the Soul

7.0
Šis romāns ir turpinājums (nosacīti) "Dirka Džentlija holistiskajai detektīvaģentūrai". Nosacīti tāpēc, ka sižetiski turpinājums te ir diezgan minimāls - kopīgi ir tikai trīs personāži, divi no kuriem ir labākajā gadījumā trešā plāna varoņi, un tāpat arī grāmatas pasaule diezgan lielā mērā atšķiras no tās, kas bija pirmajā, lai arī vienojošā doma "if it can`t be possible done, it must be done impossibly", kas, starp citu, parādās arī Hitchhiker`s Guide sērijā.
2008-07-14 14:19:50
book, 1988

The Man of Property

6.5
"Īpašnieks" ir pirmā daļa Golsvertija triloģijas "Forsaitu teika", kura autoram pēc kāda laika atnesa arī Nobela prēmiju literatūrā. Es īpaši nekaunos, ka līdz savam divdesmit četru gadu vecumam nebiju to pat iesācis lasīt un vēl jo vairāk es nekaunos, ka droši vien pārējās divas daļas vispār nelasīšu (vismaz tuvāko gadu laikā ne). Un kāpēc man vajadzētu par to kaunēties? Šie episkie vēstījumi par kādas ģimenes dzīvi vairāku paaudžu garumā varbūt iepriekšējā gadsimta sākumā bija kaut kas īpašs, bet man kā 21.gadsimta šizoīdajam cilvēkam nav nekādas īpašas intereses uzzināt kaut ko pārlieku informatīvu par Forsaitu dzimtu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Forsaitiem un kaut kas īpatnējs Golsvertija manierē patiešām ir, bet lielos daudzumos, manuprāt, šāds saturs var kļūt par kaut ko līdzvērtīgi garlaicīgu kā "Zaļā zeme" vai Deglava "Rīga". Un man nepatīk kaut kas, kas kļūst līdzīgs "Zaļai zemei" (lai arī jāatzīst, ka ar bezjēdzīgiem un tukšiem dabas aprakstiem kā Upīša gaumē Golsvertijs neaizraujas, bet no otras puses mani, lasot šo romānu, neatstāja sajūta, ka Golsvertijs nav īsti pirmās šķiras rakstnieks un ka faktiski tā ir tikai tāda "elevated" bulvāru literatūra, kura kaut kāda man neskaidra iemesla dēļ pacelta uz podesta, uz kura tai nevajadzētu atrasties). Šis romāns, ko esmu izlasījis (proti - pirmā triloģijas daļa) vēsta par tipu vārdā Soumss Forsaits un viņa sievu Irēnu, kura Soumsu nemīl un vīru tikai piecieš un kura iemīlas Soumsa brālēna meitas Džūnas līgavainī arhitektā Bozinijā, ar kuru tai sākas romāns. Romāna personāži patiesībā ir veidoti diezgan sulīgi un dzīvi (un - atzīšos - labāk nekā tas būtu iespējams lubenē), bet mani viņi neuzrunā. Es nejūtu līdzi Irēnai, man nav vispār nekādas attieksmes pret Džūnu, pret Soumsu un gandrīz visiem Forsaitu klana personāžiem, varbūt vienīgi vecais Džulions ir kaut cik saistošs varonis, bet arī viņš nav gluži īpašs. Golsvortija maniere, aprakstot visus Forsaitu saimes dzīves notikumus, ir ciniska un vispārinoša, skaidrojot, ka lielākā daļa Anglijas vidusšķiras un augstāko aprindu ir visi tādi Forsaiti - kam nauda ir svarīgāka par pārējo, kam ļoti rūp reputācija un kam īpašnieka instinkts ir spēcīgākais no instinktiem jau kopš dzimšanas. Bet problēma ir tajā, ka man tas šķiet diezgan garlaicīgi, un vienīgā daļa romānā, ko lasīju ar patiesu interesi, nemaz nebija daļa romāna, bet interlūde starp šo romānu un otro daļu (ko neplānoju lasīt) - "Kāda Forsaita atvasara", kas stāsta par pēdējiem vecā Džuliona dzīves mēnešiem (starp citu - viņa dēls jaunais Džulions, kas gan it kā ir "oriģinālākais" no Forsaitiem un pat nodarbojas ar glezniecību, ir vēl viens unikāli nesaistoša tēla piemērs). "Atvasara" ir laba un spēcīga, lai arī - varbūt mazliet par traku sentimentāla. Bet kopumā romāns mani nepārliecināja par to, ka tas būtu ievērojams ar kaut ko citu kā vien savu "statusu".
2008-07-11 09:42:19
book, 1906

Everyman

7.0
Interesanti, ka Filips Rots tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem mūsdienu amerikāņu rakstniekiem, bet mūsu galā viņa darbi ir (ļoti maigi izsakoties) diezgan švaki zināmi. "Ikviens" ir vienīgais viņa romāns, kas izdots latviešu valodā, kamēr sarakstā no 1001 izlasāmās grāmatas ietilpst ne mazāk kā pieci viņa darbi, kuru vidū šī romāna nemaz nav. Diez vai es spēšu noskaidrot, kas ir par iemeslu Rota popularitātes trūkuma latvju valstī, bet pats par sevi šis fakts ir pietiekami īpatnējs.
2008-07-04 11:22:16
book, 2006

Justine

6.5
Beidzot tas brīdis ir klāt - es varu atklāt pasaulei (hic!) savas domas par marķīza de Sada romānu "Justīne". Domājams, ka šī tikai retais nenojauš, ka marķīzs de Sads pasaulei vislabāk ir zināms tādēļ, ka viņa vārdā nosaukts sadisms. Un līdz ar to būtu tikai dabiski pieņemt, ka viņa darbos sadisma netrūkst. Es labprāt tagad tev paziņotu, ka patiesībā tā nemaz nav un ka de Sads "Justīnē" pievērsies audējas profesijas smagumam 18.gadsimta Francijā, bet tā nav. "Justīne" ir viens no visklasiskākajiem sadisma literatūras darbiem, kuru droši vien no galvas vajadzētu zināt katram daļēji nepieskaitāmam sadisma apsēstam indivīdam.
2008-07-01 13:19:05
book, 1791

Dictionary of the Khazars

7.0
"Hazāru vārdnīca" ir viena no tām grāmatām, ko es visticamākais nekad nebūtu izlasījis, ja nebūtu atklājis 1001 izlasāmās grāmatas sarakstu. Milorads Pavičs mani gan interesēja jau kādu laiku, bet viena lieta ir doma kādreiz kaut ko no viņa darbiem izlasīt, bet pilnīgi cita ir to patiešām izlasīt. It īpaši ja runa ir par tādu īpatnēju romānu kā "Hazāru vārdnīca".
2008-06-20 17:14:43
book, 1984

Dirk Gently`s Holistic Detective Agency

8.8
Duglasu Adamsu es bez mazākajām šaubām sirdī varu nosaukt par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta rakstniekiem. Viņa galvenais un būtiskākais pluss ir Adamsa patiešām fenomenālā fantāzija. Vienlaikus viņa darbi nav tikai humoristiska literatūra - te mums nav darīšana ar P.G.Vudhauzu, bet gan ar rakstnieku, kura darbos humors savijas ar zinātnisko fantastiku (turklāt ar saistošu un vienlaikus pietiekami komplicētu zinātnisko aspektu) un kurus lasot vismaz man nākas smieties gandrīz nepārtraukti. Turklāt Adamsa darbi nav vienkārši skeču krājumi - tie ir vienoti vēstījumi ar kopīgām idejām, reizēm - sarežģītu struktūru un īpatnējo Adamsa stāstītāja manieri.
2008-06-19 16:51:27
book, 1987

The Comfort of Strangers

7.5
Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.
2008-06-16 17:06:04
book, 1981

All Flesh Is Grass

6.5
Klifords Saimaks ir viens no amerikāņu zinātniskās fantastikas lielākajiem autoriem, bet "Visa dzīvība zaļo" ne tuvu neskaitās viņa ievērojamākais darbs. Toties tas ir vienīgais viņa romāns, kas ticis izdots latviešu valodā.
2008-06-12 16:43:13
book, 1965

The Space Merchants

7.5
Frederika Pola un Sirila Kornlata "Kosmosa tirgoņi" ir īsteni vizionārs zinātniskās fantastikas romāns. Nē, tas neapraksta to, ka pasaulē pār visu valdīs Internets un cilvēki spēs sazināties, izmantojot IP telefoniju, bet visi stilīgākie ļaudis lietos "Apple" ražojumus, bet citādi tas ir patiešām ļoti precīzs romāns.
2008-06-10 14:18:33
book, 1953

Sargasso of Space

5.0
Man patīk laba zinātniskā fantastika, patiešām patīk. Tāda, kura īstenībā ir vairāk nekā vienkārši zinātniskā fantastika, bet Literatūra. Vai arī tāda, kas ir vismaz ļoti aizraujoša lasīšanā. Bet šī nebūs viena no tām. Andrē Nortone, kurai nez kādēļ patika rakstīt zem dažādiem pseidonīmiem, tai skaitā šo romānu viņa parakstīja kā Endrjū Norts. Nezinu, vai ar to viņa mēģināja sevi pasniegt kā riktīgu veci - sci-fi meistaru (jo kā zināms zinātniskā fantastika tomēr diezgan izteikti ir vīriešu lauciņš), vai arī viņai bija vienkārši kaut kādas dīvainas noslieces uz pseidonīmiem, bet viens ir skaidrs, romāns no tā labāks tāpat nekļūst.
2008-06-06 17:20:49
book, 1955

She Lover of Death

6.0
Detektīvromānus es lasu diezgan reti, un vēl retāk kādu no tiem izlasījis, esmu stāvā sajūsmā. Protams, Boriss Akuņins nav šāds tāds detektīvu autors, kura visus darbus nav iespējams vienu no otra atšķirt un kuru es pat par literātu nenosauktu. Nē, Akuņins ir īsts rakstnieks un viņa romāni ir īsti romāni, kuros netrūkst postmodernisku gājienu, literāru spēļu un dažādu triku ar lasītāju. Un romāns ar nosaukumu "Nāves mīļākā" nemaz nevarētu man apiet ar līkumu. Es varbūt neesmu tipiskākais pašnāvnieku materiāls (nosaukt mani par dziļi lirisku būtu pagrūti), taču darbi par nāvi man vienmēr ir šķituši pietiekami saistoši un šajā gadījumā es vismaz izjutu, ka šis romāns varētu būt biedējoši romantisks un tādējādi atbilst manai iecienītākajai tējas tasei.
2008-06-02 17:33:23
book, 2000

Stiff Upper Lip, Jeeves

6.5
Patiesībā es nemaz nezināju, ka Vudhauzs 1963.gadā vēl ne tikai bija dzīvs, bet arī rakstīja. Lai nu ko Vudhauzam nevarētu pārmest, tad tā būtu pārmērīga ātra atvadīšanās no lasītājiem iemīļotiem varoņiem. Ne velti Džīvss, Bērtijs (tiesa - tolaik ne Vūsters) un pat tante Agata pirmo reizi kādā stāstā parādījās jau 1915.gadā, bet pēdējo - 1974.gadā, kopumā var teikt, ka šie varoņi nodzīvoja pāri par 55 gadiem, kas literāriem personāžiem noteikti nav tas sliktākais sasniegums.
2008-05-26 18:23:58
book, 1963

Amsterdam

7.0
Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.
2008-05-26 08:04:29
book, 1998

Klosterkalns

6.0
"Klosterkalns" ir viena no tām grāmatām, kuru lasīšana mums skolā tika uzspiesta ar varu (nebaidos no šiem vārdiem) un par kurām nevienu sliktu vārdu nedrīkstēja teikt. Tas gan laikam vispār ir tiesa attiecībā uz visu obligāto literatūru - pat ja skolēns spētu ģeniāli argumentēt, ka, piemēram, "Lāčplēsis" ir nekam nederīga parodija par "Kalevipoegu", šāds viedoklis netiktu uzklausīts. Un Arnolda Apses "Klosterkalns", kura izdošanā mūsu literatūras skolotājai Ainai Britānei bija lieli nopelni, arī ir viens no šādiem nekritiski vērtējamajiem darbiem.
2008-05-21 14:29:18
book, 1980

Captain Pantoja and the Special Service

7.0
Mario Vargasa Ljosas romāns «Kapteinis Pantaleons un Sieviešu Labo Pakalpojumu Rota» sākotnēji šķiet diezgan sviestains un garlaicīgs, bet pamazām ielasoties tajā atklājas acīmredzams skaistums. Vai arī ne gluži skaistums, bet vismaz kaut kas tam līdzīgs.
2008-05-19 11:03:34
book, 1973

I`m Leaving

6.5
Žana Ešnoza romāns "Es aizeju" stāsta par kādu vīrieti, kas piecdesmit gadu vecumā izlemj atstāt savu sievu (ar kuru gan viņam laikam nekad nav bijušas sevišķi izcilas attiecības, jo šim tipam uzvārdā Ferers ir izteiktas problēmas ar krāna noturēšanu biksēs) un doties uz Ziemeļiem, lai tur atrastu nozaudētu kuģi ar iezemiešu mākslas darbiem. Šeit varētu padomāt, ka "Es aizeju" būtu kaut kas līdzīgs "National Treasure" vai Indianam Džonsam. Taču, protams, šī grāmata ne tuvu nav tik stulba, lai iegrimtu absolūtā piedzīvojumu literatūrā. Lai gan...
2008-05-15 10:07:07
book, 1999

The Ball is Round: A global history of football

8.0
Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.
2008-05-12 11:40:27
book, 2006

Rokupācija

7.0
Kurš gan nezina Uldi Rudaku? Diez vai par kādu citu cilvēku mūsdienu Latvijā klīst tik daudz dažādu folkloras stāstu kā par Rudaku, un diez vai pat Kaupera attēls ir rotājis tik daudzus t-kreklus kā Rudaka fotoportrets. Protams, lielos daudzumos stāsti iz sērijas "Rudaka piedzīvojumi ar gāzes plīti", "Rudaka piedzīvojumi ar pazušanu" un tamlīdzīgie var šķist izdomāti vai arī vienkārši apnicīgi, bet nevar noliegt, ka tieši Rudaks droši vien ir Latvijā visspilgtākais "sex, drugs & rock`n`roll" dzīves filozofijas sekotājs.
2008-05-05 12:45:57
book, 2008

Nero

5.5
Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.
2008-04-29 17:21:07
book, 1989

Niebla

8.5
Migels de Unamuno, kā izskatās, ir bijis viens no 20.gadsimta sākuma spožākajiem rakstniekiem, lai arī man viņa vārds līdz pat šīs nedēļas sākumam bija gluži svešs, taču izrādās, viņš rakstīja ne vien saistoši, bet absolūti moderni un neapšaubāmi ir pieskaitāms pie modernisma autoriem (lai arī tolaik šis "žanrs" vēl bija stipri vien autiņos). Romānā "Milga" (kuru gan pats autors atkārtoti sauc par romīnu, skaidrojot, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no nepieciešamības sekot romānam izvirzītajiem standartiem) Unamuno apraksta kādu vīrieti, kas iemīlas paputējušas dzimtas sievietē, kas spiesta strādāt par klavieru skolotāju, lai arī faktiski mūzika viņai riebjas. Šis vīrietis tikām ir nedaudz uz augšu pasists bagātnieks, kas dzīvo stipri dīku dzīvi un kura pasaules uztvere ir stipri tāla no realitātes. Taču tikpat tāls no realitātes ir arī viss šis romāns, kurā galvenais varonis vienā brīdī dodas apciemot romāna autoru un apsolās to nogalināt, pārejas starp realitāti un nerealitāti šeit vispār ir absolūti nosacītas un nebūtiskas. Tu bieži smiesies vēderu turēdams, bet brīžiem atzīsi, ka īstenībā Unamuno vienlaikus ir bijis arī domātājs, ne tikai komiķis, katrā ziņā šis darbs patiešām pieder literatūras zelta klasikai, kuras sērijā tas ticis izdots. Es teiktu "thumbs up!", ja nezinātu, ka šo terminu tagad ir patentējuši un kurš katrs vienkāršs cilvēks īkšķus augšā celt nedrīkst. Bet tev šo romānu izlasīt gan iesaku.
2008-04-25 17:32:42
book, 1914

The Black Cauldron

4.0
Es pat nebūtu iedomājies, ka Viljams Heinesens Fēru salās ir kaut kas līdzīgs Rainim Latvijā - proti, neapšaubāmi lielākais literāts valsts vēsturē, kas pat "gandrīz saņēma Nobela prēmiju" (vai vismaz pats domāja, ka to varētu saņemt un no tās atteicās). Kāpēc tas mani pārsteidz? Galvenokārt, tāpēc ka "Melnais katls" ir viena no garlaicīgākajām grāmatām, ko pēdējo gadu laikā esmu lasījis, faktiski tā izrādījās tik garlaicīga, ka man neizdevās sevi piespiest to izlasīt līdz galam, un tas ir patiešām rets gadījums, jo ja ar kaut ko es parasti izceļos - tad tā ir maniakāla vēlme nepadoties neviena darba vidū, bet tikt tam cauri. Šajā romānā autors stāsta par veselu baru viena ciemata iedzīvotāju Otrā pasaules kara laikā un katra no viņiem ikdienas raizēm un problēmām. Tematam kā tādam nebūtu ne vainas, bet vaina ir veidam, kādā tas viss tiek pasniegts. Proti, šis veids ir lasītāja iemidzināšana ar lielu daudzumu nesaistošas informācijas. Nezinu, vai tas bija Heinesena mērķis, bet man šī romāna lasīšana radīja izteiktas grūtības un ne tāpēc, ka tas būtu sevišķi sarežģīts, bet tāpēc ka tas bija tik katastrofāli nekāds, ka nekādākam pat grūti būt. Un līdz ar to es pat nevaru par šo romānu izteikties pilnībā, jo pilnīgi iespējams, ka uz darba beigām tas kļūst aizraujošs, ka bail. Bet man vismaz tā nešķiet, ka tā varētu būt.
2008-04-22 17:17:21
book, 1948

Space Mowgli

6.5
"Mazais cilvēkbērns" ir viens no brāļu Strugacku darbiem, kas ietilpst tā sauktajā Pusdienas sērijā. Kā jau minēju iepriekš, es neko daudz no viņiem lasījis neesmu, un šis darbs ir tikai otrais viņu veikums, ko esmu izlasījis. Sižets te ir tāds, ka nākotnes cilvēki devušies uz kādu planētu, kuru paredzēts padarīt par apdzīvojamu, lai tur izmitinātu kaut kādu cilvēkiem draudzīgu civilizāciju, kuras pašas planēta Saules tuvojošās nāves dēļ ir tuvu savam galam. Taču izrādās, ka uz šīs it kā tukšās planētas tomēr ir dzīvība - divpadsmitgadīga puikas, kas patiesībā pēc izcelšanās ir zemietis veidā. Šis puika ir Mazais (jeb Kosmosa Mauglis, kā viņu dēvē angliskajā romāna nosaukumā), kuru uzaudzinājuši šīs planētas pastāvīgie iemītnieki, kas paši gan romānā nepārādās, bet par kuriem top skaidrs, ka visticamākais viņi nav humanoīdi, bet vai nu mikro vai makro būtnes, proti, izmērā pilnīgi nesalīdzināmi ar cilvēku un viņu tehnoloģijas ir simtiem un tūkstošiem reižu attīstītākas par cilvēkiem pieejamajām.
2008-04-17 17:28:56
book, 1971

Roadside Picnic

8.0
Nākas atzīties, ka es zinātniskās fantastikas lauciņā par izglītotu cilvēku sevi nosaukt nevaru - kā nekā "Pikniks ceļa malā" ir pirmais brāļu Strugacku darbs, ko esmu izlasījis. Un viens ir skaidrs - tas noteikti nebūs pēdējais, jo šis garstāsts-īsromāns ir neapšaubāmi viens no klasiskākajiem Sci/fi veikumiem, kas savā stilā un formā varētu būt radniecīgs arī Filipa K. Dika fantāzijām, lai arī pastāv būtiskas atšķirības starp Strugacku un Dika romānu konstruēšanas paradumiem.
2008-04-15 17:17:58
book, 1972

Naomi

6.5
Lielu daļu šī romāna izlasīju šorīt, stāvot rindā pie PMLP durvīm. Nezinu, vai tas ir būtisks faktors, bet tomēr vismaz kaut kāds labums šādai rindā stāvēšanai ir - tajā var labi palasīt, tur nav vārdam vietas.
2008-04-11 17:05:00
book, 1924

Staiceles futbolam 80

5.5
Savdabīgi, ka tikai vienā no 77 Latvijas pilsētām ir izdota grāmata par futbola vēsturi šajā pilsētā. Nē, tas pats par sevi varbūt nav savdabīgi, bet savdabīgi ir tas, ka šī viena pilsēta nav nedz Rīga, nedz Liepāja, nedz Ventspils, nedz Daugavpils, nedz kaut Jelgava, bet gan Staicele. Vai tu zini, kur atrodas Staicele? Es vēl nesen nezināju. Tātad, Staicele atrodas Latvijas Ziemeļu daļā, pa vidu starp Ainažiem un Aloju. Šajā pilsētā ir tikai nedaudz vairāk par tūkstoti iedzīvotāju un tomēr tā lepojas ar 80 gadus ilgām futbola tradīcijām.
2008-04-09 12:41:21
book, 2006

Kasandras zīme

6.5
Čingizs Aitmatovs, protams, ir kulta rakstnieks, kas nozīmīgs ne vien bijušās PSRS teritorijā, bet arī ārpus tās. Tomēr man nākas atzīt, ka vismaz pēdējie divi viņa darbi, ko esmu izlasījis, mani pārāk nesaistīja. Savulaik, kad lasīju "Un garāka par mūžu diena ilgst", tas šķita labs, bet jāņem vērā, ka es no šī romāna neko neatceros, līdz ar to paļauties uz manu atmiņu nebūtu tas gudrākais pasākums.
2008-04-01 14:43:47
book, 1996

En avant, calme et droit

4.0
Tagad, kad esmu izlasījis jau otro Fransuā Nurisjē romānu, varu oficiāli pavēstīt: šis rakstnieks ir absolūti garlaicīgs un nesaistošs. Ja pēc "Tēvu svētkiem" es vēl varēju tikai ar zināmu skepsi raksturot vienu šī rakstnieka darbu, tad tagad es jau jūtos pietiekami pārliecināts, ka arī citi viņa romāni mani nespētu ieinteresēt. Šajā romānā Nurisjē vēsta par kaut kādu tipu, kas visu mūžu bijis saistīts ar zirgiem kā jātnieks un kā jāšanas instruktors (btw., zirgi mani nepavisam neinteresē) un kura dzīve vismaz manā izpratnē par spīti salīdzinoši spraigajiem notikumiem, kuru liecinieks viņš bijis, ir bijusi bezdievīgi garlaicīga. Tik bezdievīgi, ka šo grāmatu lasīju ar totālu piespiešanos un tikai mana dzelžainā griba neļāva pāršķirt pārdesmit lappuses un sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot būtu miris.
2008-03-26 18:11:54
book, 1987

Senza sangue

7.5
Alesandro Bariko darbs "Bez asinīm" ir droši vien īsākais romāns, ko man jebkad nācies lasīt. Tas vēsta par divām sastarpēji saistītām epizodēm. Pirmajā - kādas mazas meitenītes klābūtnē (viņai esot paslēptai zem grīdas) tiek nogalināts viņas tēvs un brālis. Otrā - viņa sastopas ar pēdējo dzīvo no trim vīriešiem, kas bija šajā dubultslepkavībā iesaistīti.
2008-03-21 18:06:58
book, 2002

La fete des peres

5.5
Сразу могу признаться, что роман "Праздник отцов" французского писателя Франсуа Нурисье особого впечатления на меня не оставил - так, книжонка нормальная, но не более того. Главный герой романа - некий достаточно известный французский писатель (наверняка, имеющий много общего с самим Нурисье), который отправляется в провинциальный город на востоке Франции на встречу с читателями. Возраст автора - за шестдесят, в Париже у него есть восемнадцатилетний сын по имени Люка и разведенная жена Сабина. А в этом маленьком городе он встречает Николь - свою бывшую возлюбленную, которая теперь там жена видного местного гражданина. В краткой форме сюжет можно описать следующим образом - он едет в этот город, выступает там на мероприятии в центре культуры, участвует на праздничном ужине, отправляется в гостинницу, проводит там ночь и едет обратно в Париж. Конечно, в романе много размышлений героя о его жизне, сыне, о том, может ли дочь Николь быть его ребёнком и так далее, но я тут говорю о сюжете или его отсутствии. В школе это наверное называли бы психологической литературой, книгой на тему "Отцов и детей", хотя на самом деле это просто довольно скучная книга ни о чём. Вероятно, я тут излишне критичен, но Нурисье совсем не удалось убедить меня, что он - стоящий писатель. Ничего, я ему еще дам второй шанс - в книжке, которую я взял в библиотеке есть и еще второй его роман, вероятно, там я найду что-то более занимательное, а то на данный момент Нурисье для меня один из тех писателей, имя которых я скоро после прочтения любой их вещи забываю и позже лишь через свой сайт могу установить, читал ли я какую-нибудь работу этого автора или нет. И я должен заметить, что я автором разочарован в основном потому, что французская литература мне по своей натуре обычно близка и она мне часто преподносила приятные сюрпризы, однако данный роман таким приятным сюрпризов (увы) не стал.
2008-03-21 11:13:35
book, 1985

Dude, Where`s My Country?

7.5
Jau pirms kāda laiciņa bibliotēkas plauktā ievēroju Maikla Mūra "Vecīt, kas notiek ar manu valsti?". Lai arī savā ziņā es esmu mūr-ists, tomēr zināmas bažas par to, cik augstvērtīga lasāmviela varētu būt viņa pārdomas par štatos notiekošo, man bija. Es domāju, ka pat vairums izteiktu Mūra fanu atzīst, ka gluži objektīvs viņa skatījums uz situāciju lielākoties nav un ka viņa tā sauktās dokumentālās filmas tomēr ir vairāk vai mazāk propagandiskas. Tādā ziņā, ka pirms filmas veidošanas Mūrs jau iepriekš zina, ko viņš ar šo filmu pateiks un kāda veida materiālus izmantos. Taču tā diemžēl vispār ir "dokumentālā" politiskā kino tedence, ka uz jebkuru situāciju tas parasti skatās no vienas noteiktas puses, nevis mēģina saprast visu pušu viedokli.
2008-03-18 17:03:54
book, 2003

Pansija pilī

6.7
Anšlavs Eglītis ir viens no man tuvākajiem latviešu rakstniekiem, jo viņa darbi izceļas ar pārsteidzoši veselīgu dzīves uztveri un zemu audzinoši pamācoša sviesta. Protams, man vajadzētu būt pusaklam, puskurlam un vēl arī nedaudz vairāk apdauzītam nekā es jau tāpat esmu, lai es pasludinātu Eglīti par pasaules klases literātu. Ir acīmredzami, ka viņa darbi var būt interesanti tikai mums - mazajai tautiņai pie jūras, un arī latvieša dvēseli viņš līdz galam neaizkustinās, būdams nedaudz par provinciālu un tradicionālu, lai spētu pa īstam kādu pārsteigt. Un tomēr viņa "Līgavu mednieki" ir viens no lasāmākajiem pirmskara latviešu literatūras darbiem.
2008-03-17 16:00:30
book, 1962

Oublier Palerme

5.5
Šis Edmondas Šarlas-Rū romāns ir viena no tām grāmatām, kuru izlasīšana līdz beigām man rada zināmu piepūli. Vispār es lasu viegli un parasti gandrīz jebkuru grāmatu viegli "izkožu", bet mēdz gadīties arī tādas grāmatas, kuras man kaut kāda iemesla dēļ nākas sevi piespiest lasīt. Proti, ir pret maniem principiem apstāties grāmatas vidū un pateikt - viss, tālāk nelasīšu, esmu jau izlasījis pietiekami, lai spriestu, ka šis veidojums ir mēsls. Pat, ja man patiešām tā šķiet. Ar filmām - jā, gadās, bet ļoti reti. Ar grāmatām - nekad (vai pareizāk - gandrīz nekad). Bet šis romāns bija viens no tiem, kurus izlasīt tiešām ir grūti. Un ne tāpēc, ka tā būtu kaut kāda "augstā" proza vai - vēl jo vairāk - padibeņu literatūra. Nē, it kā tas ir pilnīgi normāls vairāk vai mazāk nopietns literārs darbs, kas turklāt vēl apbalvots ar prestižo Gonkūru prēmiju. Bet tas ir tik unilkāli garlaicīgs un tā personāži - mani neinteresējoši, ka šī romāna lasīšana man izvērtās par tādu kā cīņu pašam ar sevi.
2008-03-12 23:33:20
book, 1966

Stebelek i dva listka

8.3
Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.
2008-03-09 20:29:10
book, 1984

Latvijas futbolam - 100

7.0
Otrā Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola sērijas grāmata, ko man nācās izlasīt, jāatzīst, ka pagaidām vēl par tādu vērtību kā "Latvijas futbola vēsture" nav kļuvusi. Tāpēc ka tā pamatā stāsta vai nu to, kas bijis jau pirmajā grāmatā, vai to, kas noticis pavisam nesen - proti, par Latvijas izlases panākumiem Eiro 04 kvalifikācijā un pašā turnīrā. Pēc gadiem 20, protams, būs cita lieta, bet pagaidām, kad tādi uzvārdi kā Verpakovskis, Zemļinskis, Prohoronekovs, Laizāns utt. visiem kaut cik futbolā ieinteresētiem tāpat ir zināmi, šāda grāmata tīri kā lasāmviela sevišķi vērtīga nav.
2008-03-06 17:27:15
book, 2006

The Plague

8.5
Albēra Kamī romāns "Mēris" ir viens no tiem literatūras darbiem, kurus pēc idejas vajadzētu būt lasījušam ikvienam, jo tas atbilst klasifikācijai "obligātā literatūra". Kā ir ar obligātās literatūras lasīšanu, protams, mēs zinām visi pietiekami labi. Proti, normāls skolnieks nelasa obligāto literatūru un vēl jo vairāk viņš nelasa obligāto ārzemju literatūru. Vismaz tā bija manā skolā, jo atbilstoši mācību plānam katru gadu ārzemniekiem tika atvēlētas mācību gada beigas, kas parasti nozīmēja to, ka tiem vispār netika veltīta nekāda uzmanība. Nevar taču tērēt laiku uz Kamī, ja ir nepieciešams divus mēnešus runāt par Blaumani (starp citu, pret Rūdi man nav nekādu iebildumu).
2008-03-06 17:17:20
book, 1947

The Stoic

6.5
Teodora Dreizera romāns "Stoiķis", kuru autors īsti nepaspēja pabeigt paša nāves dēļ (faktiski viņš nebija paspējis uzrakstīt romāna noslēdzošo monologu), ir viens no amerikāņu literatūras romāniem, kurš īpaši populārs bijis tieši mūsu platuma (vai garuma?) grādos - proti, padomju zemēs. Kāpēc tā? Tāpēc ka visā savā "Alku" triloģijā Dreizers pievērsies galvenokārt vienai tēmai - kapitālistiskā imperiālisma atmaskošanai.
2008-02-28 09:54:34
book, 1945

Lies and Silence

6.0
Šis Katrīnas Dornas romāns ir kārtējais apliecinājums ļoti savdabīgai tulkojamās svešvalodu literatūras izvēlei Latvijā. Es jau neko nesaku par šo rakstnieci, bet droši vien viņa nav pati spožākā zvaigzne vācu literatūrā. Vismaz vāciskajā Wiki par viņu rakstīts nav, par anglisko nemaz nerunājot. Nē, es nesaku neko sliktu nedz par tulkotājiem, nedz par rakstnieci, tikai brīnos. To taču es drīkstu darīt, vai ne?
2008-02-22 17:15:39
book, 2000

The Drowned World

7.0
"Nogrimusī pasaule" ir pirmais romāns Belarda triloģijā par to, kāda varētu būt postapokalipses pasaule. Ja vēlies iegūt īsu atsauksmi par šo romānu, apskaties komentārus izdevniecības lapā. Informatīvi, ne?
2008-02-19 14:31:16
book, 1962

El cacique

6.0
Jau iepriekš esmu paudis savu sajūsmu par to, kādas "alternatīvas" grāmatas reizēm iznāk latviešu tulkojumos, bet jāatzīst, ka padomju laikos tulkotā ārzemju literatūra ar garantiju sit pušu jebko, kas tiek tulkots mūsdienās. Tiesa, šis Luisa Romero romāns, iespējams, savulaik patiešām bija puslīdz populārs - tas pat tika saņēmis prestižo (no finansiālā viedokļa) spāņu "Planeta" prēmiju kā labākais gada spāņu romāns. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās šim romānam būtu augsta vērtība (ja kas - lasīju to krieviskā tulkojumā).
2008-02-18 16:51:22
book, 1963

Illusions

7.0
Vispār jau es sevi par Ričarda Baha cienītāju droši vien nenosaukšu - lai gan "Kaija vārdā Džonatans Livingstons", protams, skaitās baigā kulta grāmata, bet es par to nekādā baigākajā sajūsmā nebiju (hmm - dīvaini kāpēc par to nav ieraksta manā lapā? vai tad es to būtu lasījis vēl pirms šīs sadaļas sākuma? ai, vienalga). Jebkurā gadījumā "Ilūzijas jeb stāsts par Mesiju, kurš negribēja būt Mesija" ir ļoti līdzīgs romāns "Kaijai", tikai šoreiz kaijas vietā ir cilvēks vārdā Dons Šimoda, kas galvenajam varonim (Ričardam Baham) māca pārvarēt dzīves iluzioro dabu un kļūt par brīnumbdari. Vai pareizāk sakot viņš viņam māca saprast to, ka eksistē miljardiem pasauļu, kurā katrs cilvēks ir galvenais varonis un kurās viss pārējais ir tikai simulācija (vai tamlīdzīgi) - varbūt arī pats galvenais varonis ir tikai simulācija. Vispār idejiski te var saskatīt paralēles ar Peļevina "Čapajevu un Tukšumu", vienīgi Peļevina rakstības maniere man kaut kā patīk labāk nekā tas ir ar Bahu, viņš šķiet kaut kāds tāds pārāk vienkāršs un atgremots. Idejiski it kā viss būtu ok, bet veids, kā viņš to pasniedz, mani mazliet kaitina sava naivisma dēļ (tas gan nenozīmē, ka es nevaru saskatīt skaistumu arī naivisma mākslā, literatūrā utt., bet Baha naivisms kaut kā mani nesaista). Peļevina izteiksmes līdzekļi neapšaubāmi ir daudz spēcīgāki nekā tie ir Baham, turklāt Baha gadījumā mani kaut kā visu laiku neatstāj sajūta, ka viņa grāmatas ir kaut kāda sektantisma literatūra, bet sektanti man nesimpatizē. Kad vakar viens tāds man piesitās klāt un sāka soļot blakus, pavēstot, ka viņš esot uz Latviju atbraucis reliģijas dēļ, es neko labāku nemācēju atbildēt kā to, ka es principa pēc ar reliģiskajiem nesarunājos. Un tā ir patiesība - nepatīk man cilvēki, kas man uzmācas, vai tie būtu mormoņi vai ielu tirgoņi vai vienkārši "zazivalas".
2008-02-13 12:10:27
book, 1977

The Moon and Sixpence

7.0
Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.
2008-02-12 17:08:36
book, 1919

They and I

4.0
Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.
2008-02-11 12:59:29
book, 1909

Ingemandsland

5.0
I sometimes wonder - on what basis is it usually chosen what foreign books deserve to be translated and published in Latvian. Everything is perfectly clear with books which come from publishing houses known to present literature for the masses, they choose by looking at bestselling lists and considering whether the book in question is common and simple enough for the average reader to enjoy it. That is the way the books of Dan Brown, Sidney Sheldon and Danielle Steele (I`m pretty sure I`ve misspelled her name, but I don`t care about it anyhow) reach the Latvian reader. Of course, I understand that usually such books get published because there`s much demand for literature of this category, but that doesn`t necessarily mean that I should accept this fact without expressing any rude words about it. For I believe that the more trash you publish, the more you lower the common denominator, the more people will be interested in reading that sort of trash and there`s very little possibility to regain regular readers of cheap Russian detective stories for some more intellectually more valuable literature. Personally I don`t think that a person that reads worthless literature is any more intellectual that a person that doesn`t read anything.
2008-02-04 16:43:09
book, 2003

Kafka on the Shore

8.5
"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.
2008-02-04 15:51:13
book, 2002

Froth on the daydream

8.0
"Dienas putas" ir viens no trakākajiem romāniem, kādus man ir nācies lasīt. Pilnīgi noteikti. Kaut ko tik traku reti kaut kur gadās redzēt jebkādā mākslas formā, žēl, ka tā francisko ekranizāciju nekur dabūt, šķiet, nav iespējams.
2008-01-28 15:47:32
book, 1947

The Five People You Meet in Heaven

6.5
"Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs" ir grāmata par nāvi vai, pareizāk sakot, par to, kāda varētu būt pēcnāves pasaule. Principā jebkurš autors par šo tēmu droši un brīvi rakstīt, jo, kā zināms, patiesību šajā jautājumā noskaidrot ir diezgan pagrūti. Kurts Vonnegūts apgalvotu, ka pēcnāves dzīves nav. Bernards Verbērs teiktu, ka tu tiec nosvērts un vai nu kļūsti par eņģeli vai atgriezies uz grēcīgās zemes. Kristieši teiktu, ka tu vai nu nonāc Dieva valstībā vai pie ragainā puiša. Katrā ziņā teorija, ka pēc nāves cilvēks kļūst par vienu bitu kāda Alabamas lauku pilsētiņas bibliotēkas datora cietā diskā, nav ne par mata tiesu labāka vai sliktāka par visām citām.
2008-01-21 17:11:16
book, 2003

The Trial

8.7
"Procesu" biju jau lasījis iepriekš, manuprāt, apmēram 2000.gadā, varbūt 2001., bet šī ir viena no tām grāmatām, kuras ir vērts pārlasīt. Kā Lienčai izteicās kāda bijusī klasesbiedrene, tas esot murgs, ne grāmata. Bet pati atzina, ka ko gan viņa - diplomēta skolotāja - var zināt. Es arī gribu piekrist, ka diplomēti skolotāji lielākoties nezina un nesaprot, ne tik cik melns aiz naga. Sveicieni jums, mani dārgie pedagogi!
2008-01-17 17:06:09
book, 1925

Cirka direktora meita

7.0
"Cirka direktora meita" ir romāns, kas man kļuva par patīkamu pārsteigumu un lielu vilšanos vienlaicīgi. Pēc pirmās romāna puses izlasīšanas es biju stāvā sajūsmā - oriģināli, patiešām svaigi un lieliski pārliecinoši. Sižets pietiekami nelineārs, ar dažādiem interesantiem iestarpinājumiem un negaidītiem elementiem. Bet jo tuvāk nāca beigas, jo vairāk es jutu, ka beigas būs paredzamas un "lētas" - tādas, kādas vien var gaidīt. Tā kā detektīvromāns, kurā tu jau pa vidu uzzini, kas ir slepkava un tad tev atliek vien gaidīt, kamēr galvenais varonis nonāks pie tā paša secinājuma, kas tev jau sen kļuvis skaidrs.
2008-01-14 17:23:20
book, 2001

Captain Nemo`s library

5.0
Šis ir jau trešais Enkvista romāns, ko esmu izlasījis (pirmie ir "Magnetizētāja trešā ziema" (numurs var nebūt precīzs) un "Grāmata par Blānšu un Mariju), un patlaban izskatās, ka pie skaitļa trīs mana pazīšanās ar šo zviedru rakstnieku arī beigsies. Ja pirmie divi viņa romāni mani spēja pārsteigt, tad trešais galvenokārt vienkārši garlaikoja. Bet garlaicība nav tieši tas, ko es parasti gaidu no grāmatas.
2008-01-11 11:35:32
book, 1991

In Praise of Shadows

5.5
I wonder who`s idea was it to translate this book into Latvia. You see, "In praise of shadows" is an essay in which Tanizaki, one of the most important Japanese writers of the 20th century discusses the differences between Eastern and Western aesthetics. To summarize everything in one sentence: while Japanese (and other orientals) prefer shadow to light, westerners prefer light and as in the modern world it`s the westerners who dictate the rules Japanese are slowly losing their identity and tradition.
2008-01-07 17:03:53
book, 1933

Latvijas futbola vēsture

7.0
"Latvijas futbola vēsturi" es iegādājos divu mērķu vadīts - pirmkārt, lai varētu papildināt Wikipedia rakstus par latviešu futbolu, kas patlaban ir gaužām bēdīgā stāvoklī, un lai pats uzzinātu kaut ko vairāk par lieliskākās sporta spēles vēsturi mūsu valstī. Neteikšu, ka šī grāmata par 100% realizēja manas vajadzības pēc literatūras par Latvijas futbolu, bet daudz vērtīgas informācijas no tās patiešām var smelties.
2008-01-07 15:32:02
book, 2000

Life of Pi

7.5
"Pi dzīvē" visdīvainākais notikums ir tas, kas tajā nemaz nav atstāstīts. Tā reti gadās kādā romānā, bet šis ir viens no tiem gadījumiem. Proti, dīvainākais ir pamats šī stāsta viena no galvenajiem varoņiem vārda izvēlei. Šis vārds ir Ričards Pārkers. Man personīgi tas uzreiz neko neizteica - ir Pīters Pārkers, tas kas zirnekļcilvēks; ir Parker pildspalvas, bet kas ir Ričards Pārkers? Visu uzsāka Edgars Alans Po, kurš reiz deviņpadsmitā gadsimta vidū uzrakstīja šausmu stāstu par to, kā kuģa avārijā cietušie, kas ilgi nomocījušies glābšanas laivā, izlemj apēst vienu no sava vidus, lai varētu izdzīvot pārējie, un velk lozes, kā rezultātā par ēdienu kļūst kuģa puika Ričards Pārkers. Drūms stāsts, vai ne? Bet tas uzreiz iegūst citu dziļumu, kad uzzini, ka apmēram 50 gadus vēlāk (jā - ne ātrāk, bet vēlāk!) tieši šādos apstākļos ložu vilkšanas rezultātā tika apēsts gluži reāls kuģa puika vārdā Ričards Pārkers. Jauka sagadīšanās.
2007-12-17 17:08:40
book, 2001

Black Dogs

7.0
Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.
2007-12-11 16:45:54
book, 1992

Sveces izdeg līdz galam

9.0
Pirmajā brīdī, kad šo grāmatu paņēmu bibliotēkā rokās, manī radās šaubas, vai man to vispār vajadzētu ņemt lasīt. Autora vārds kaut kāds ne pārāk simpātisks, nosaukums - iespējams, liecina par banālismu, grāmatas vāks ar tajā attēlo sievietes portretu - nerada pārliecību. Tomēr es šo grāmatu paņēmu. Un tas izrādījās ļoti saprātīgs lēmums.
2007-12-10 13:25:56
book, 1942

One Hundred Years of Solitude

8.5
"Simts vientulības gadus" es pirmo reizi izlasīju, manuprāt, studēdams LU pirmajā kursā - tātad pirms sešiem gadiem. Ceru, ka šo gadu laikā gan mana angļu valoda, gan mans prāta daudzums nav samazinājušies, tā ka pēc idejas šoreiz droši vien romānu uztvēru labāk nekā toreiz.
2007-12-07 15:16:27
book, 1967

Kim

5.0
Uzreiz atzīšos, ka lai izlasītu šo grāmatu līdz galam, man nācās pamatīgi piespiesties. Uzreiz atzīšos, ka Kiplinga angļu valoda man ir bišķi par sarežģītu. Uzreiz atzīšos, ka šis romāns mani diezgan brutāli garlaikoja. Uzreiz atzīšos, ka mani ne pārāk interesē "jaunatnes literatūra. Uzreiz atzīšos, ka mani ne īpaši interesē literatūra par ceļojumiem ar "skolotāju". Uzreiz atzīšos, ka es neesmu gejs.
2007-11-30 17:09:24
book, 1901

Katinka

5.0
Interesanti, vai tas, ka man nepatika Hermaņa Banga romāns "Ceļa malā" (angliskais nosaukuma tulkojums īstenībā ir romāna galvenās varones vārds), liecina, ka esmu homofobs (vai vēl ļaunāk - nepārliecināts par savu seksuālo orientāciju)? Iespējams, jo nupat izlasīju, ka Hermanis Bangs bija gejs.
2007-11-26 10:37:41
book, 1886

Zazie in the Metro

5.5
Vispār jau "Zazī un metro" skaitās gandrīz vai izcila grāmata. Pateicoties tai plaša mēroga slavu ieguva tās autors Reimons Keno, pēc tās tapusi filma ar Filipu Nuarē, un tā tālāk. Personīgi es šajā grāmatā neko tik skaistu nesaskatīju.
2007-11-22 13:12:32
book, 1959

Naivee. Super

8.4
Godājamais Lū kungs,
2007-11-20 10:39:34
book, 1996

Germinie Lacerteux

5.0
"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.
2007-11-19 15:29:22
book, 1865

The Outsider

6.0
Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.
2007-11-16 16:23:33
book, 1953

The Namesake

8.0
Kad es paņēmu bibliotēkā lasīt šo Džumpas Lahīri grāmatu, es pat neiedomājos, ka šī ir grāmata, pēc kuras tapusi filma "The Namesake". Droši vien tāpēc, ka šo filmu neesmu redzējis, lai gan no vismaz diviem cilvēkiem (tai skaitā no kritiski noskaņotā Māņa) biju dzirdējis (lasījis), ka tā esot laba. Līdz ar to varu teikt, ka manu grāmatas izvēli un manu iespaidu par to neietekmēja citu cilvēku iespaidu bagāža (nedz sliecoties viņiem piekrist, nedz iebilst).
2007-11-12 12:28:21
book, 2004

The bird of death

7.0
"Maitasputns" (par anglisko nosaukumu neesmu īsti drošs, franciski tas saucas "L`oiseau des morts" - man tas izskatās pēc nāves putna) ir otrais Andrē Marsela Adameka romāns, ko izlasīju divu dienu laikā. Kā man tas izdevās? Galvenokārt, pateicoties šo romānu īsumam - tie kopā veido mazāk kā 200 lappuses neliela formā lielu burtu grāmatā.
2007-11-07 15:17:53
book, 1995

Return to the village of winter

7.5
"Atgriešanās ziemas ciemā" ir pirmais Beļģijas ieraksts manā faktoīdā. Pacelsim par to glāzes!
2007-11-07 11:20:32
book, 2002

Laughable Loves

8.0
"Smieklīgās mīlestības" bija tikai otrais Kunderas darbs prozā - tas sekoja romānam "Joks", un savā ziņā tas ir unikāls. Unikāls tas ir tādā ziņā, ka tas ir ļoti viegls - tie patiešām ir tikai dīvaini stāsti par mīlestību, ko viņš šeit piedāvā, maz te ir politikas, maz ir dziļāku pārspriedumu. Daži stāsti ir pavisam nenopietni, daži - ne gluži, un tomēr šī patiešām ir viegli uztverama un viegli baudāma proza.
2007-11-05 16:36:35
book, 1968

An Accidental Man

4.0
Neatceros, kad pēdējo reizi es jutos tik garlaikots kā lasot Airisas Mērdokas "Nejaušību cilvēku". Airisa Mērdoka taču skaitās viena no top pagājušā gadsimta rakstniecēm, kāpēc tad tik daudzi viņas darbi ir citu viņas darbu atgremojums un kāpēc tikai paretām viņai izdodas mani pārliecināt par viņas patiešām ievērojamajiem talantiem?
2007-11-02 11:22:36
book, 1971

Omon Ra

8.5
Viktora Peļevina debijas romāns "Omons Ra" ar garantiju ir arī viens no viņa labākajiem darbiem, tur pat nebūtu vajadzības kaut ko lieki piebilst.
2007-10-29 10:52:28
book, 1993

El Tunel

8.0
Sākšu ar sviestu - esmu pazaudējis bibliotēkas lasītāja karti. Gluži traģēdija tā, protams, nav, bet nepatīkami ir. Vajadzēs tagad jaunu taisīt. Patiesību sakot, "Tuneli" jau paņēmu pēc kartes pazaudēšanas (lai arī tajā brīdī faktiski domāju, ka karti vienkārši esmu aizmirsis mājās).
2007-10-26 12:47:15
book, 1948

The Good Soldier Švejk and His Fortunes in the World War (parts 3-4)

7.0
Vispirms - kārtējais moments, kas mani pārsteidza. Pēc pirmo divu romāna daļu izlasīšanas noskaidroju, ka Hašeks romānu nepabeidza nāves dēļ, uzrakstot tikai četras no iecerētajām sešām daļām. Taču tikai lasot ceturto daļu, atklāju, ka arī to Hašeks līdz galam neuzrakstīja, bet pēc viņa nāves to paveica Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaņeks, un te nu man viena lieta jāatzīst - pēdējās romāna 100 lappuses patiešām ir bišķi savādākas nekā teksts līdz tam. Es gan nojaušu, ka kaut kādi Hašeka melnraksti šim nobeigumam par pamatu kalpoja un tomēr baigi jūtams, ka autors ir cits un ka humors ir tāds bišķi uzspēlēts.
2007-10-25 16:48:55
book, 1923

No One Writes to the Colonel

8.0
Ja tu pēkšņi domā, ka šo grāmatu lasīju, jo esmu liels kluba "Pulkvedim neviens neraksta" cienītājs, var secināt tikai to, ka tu mani nepavisam nepazīsti un nesaproti (pokemons!). Klubus neapmeklēju nekad, līdz ar to arī "Pulkvedī" bijis neesmu. Skumjš gadījums, bet tiesa.
2007-10-18 11:01:45
book, 1961

Almost Transparent Blue

4.5
Tāpat kā nav vēlams sajaukt franču elektroniskā roka grupu "Space" ar angļu indī roka grupu "Space", tāpat kā nav vēlams sajaukt alu ar šņabi, nav vēlams sajaukt Haruki Murakami un Rjū Murakami. Ja tev garšo viens, tas nekādi negarantē, ka tev garšos otrs. Haruki man garšo. Rjū - pagaidām izskatās, ka nē.
2007-10-16 11:20:31
book, 1976

The Good Soldier Švejk and His Fortunes in the World War (parts 1-2)

7.0
Krietnais kareivis Šveiks gandrīz ar garantiju būtu nosaucams par 20.gadsimta slavenāko čehu. Arī Latvijā viņa slava ir pamatīgi liela - ne jau ikvienu čehu latvieši apdzied mūziklos un ne jau ikvienā šādā mūziklā piedalās Renārs Kaupers. Tomēr kaut kā bija sagadījies, ka es, it kā būdams čehu/slovāku kultūras cienītājs un zinātājs, Šveiku lasījis tā arī nebiju. Kaut kāda iemesla dēļ tas man nebija šķitis pietiekami pievilcīgs. Tagad es šo kļūdu laboju.
2007-10-15 14:49:39
book, 1923

Gang of Harp

7.5
Es varu tikai priecāties, ka par šo grāmatu pārmērīgi neiefanojos, jo kļūt par Meņa Kumantaresa cienītāju varētu būt vēl komplicētāk nekā fanot par Madsenu, kurš mani ieintriģēja pirms pāris mēnešiem. "Arfas brālības" autors ir tik populārs, ka Latvijas internetā nav pat gandrīz nekādas informācijas par šo romānu (iztrūkst par tradicionālās izdevniecību anotācijas, kuras parasti ir atrodamas pilnīgi visam).
2007-10-08 16:56:54
book, 1993

The Quarry

5.5
Nevar vienmēr gaidīt, ka uz dullo bibliotēkā paņemta grāmata izrādīsies meistardarbs. Es personīgi gribētu "atklāt" kādu jaunu vārdu literatūrā, kam sekot. Vienmēr ir interesanti iepazīt kādu autoru pietiekami labi, lai varētu par viņa darbiem spriest kaut kādā kontekstā vai kopsakarā. No otras puses, ne mazāk vērtīgi ir atklāt pavisam jaunus apvāršņus. Šis romāns, piemēram, ir pirmais Dienvidāfrikas rakstnieka darbs, kam pievēršos savā faktoīdā, un tas ir pieminēšanas vērts moments.
2007-10-08 16:39:29
book, 1994

When we were orphans

8.5
Kadzuo Išiguro es bez mazākajām šaubām varu atzīt par vienu no mūsdienu literatūras pīlāriem, kura daiļradē perfekti savijies japāņa miers un angļa miers. Katrs viņa romāns ir notikums. Katrs viņa romāns ir unikāls. Tāpat kā Umberto Eko (un tikai kā Umberto Eko) viņš spēj rakstīt visdažādākajos žanros un vienlaikus nezaudēt ne kripatiņu savas identitātes. Turklāt atšķirībā no Eko viņš ir tāds rakstnieks, kura darbi ir paredzēti daudziem un nevis tikai "fanātiķiem".
2007-10-04 15:19:23
book, 2000

God Bless You, Mr. Rosewater

6.5
Kaut kā absolūti nevaru atcerēties esam lasījis šo Vonnegūta romānu, lai arī pēc idejas it kā es to varētu būt lasījis pirms kādiem 5-6 gadiem. Dīvaini. Attiecībā uz Vonnegūtu šis princips lielākoties tā nedarbojas, lai arī pie vainas varētu būt mana pārāk vieglprātīgā un straujā lasīšanas maniere angļu valodā, kas tolaik noteikti neatbilda manām valodas zināšanām.
2007-10-01 16:55:48
book, 1965

La Révolution Des Fourmis

4.0
Beidzot esmu pieveicis vienu no Verbēra grāmatu cikliem un varu pateikt īsi - tas ir mēsls! Jā, es, kas sākotnēji pret šo rakstnieku izturējos pozitīvi, varu pateikt, ka viņš ir ļoti vājš rakstnieks. Viņa romānos mēdz ieviesties labas idejas, bet pasniegt viņš tās nemāk. Šī pati "Skudru revolūcija" brīžiem gandrīz kļūst par normālu romānu, bet...
2007-09-14 14:04:53
book, 1996

Aleph

7.0
Borhess pamatoti vai nepamatoti tiek uzskatīts par vienu no 20-tā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, lai arī viņa darbu nav daudz un tie nav īpaši populāri (tā vismaz, manuprāt, varētu teikt). Šajā stāstu krājumā ir apkopots vairums viņa pazīstamāko stāstu un daļa no tiem ir patiešām savdabīga sirreālisma un zināmā mērā maģiskā reālisma pilni. Daļa to tikām mani kaut kā īpaši neieinteresēja. Vispār viņš tiešām ļoti īpatnējs rakstnieks, kura "doma" man bieži nekļūst skaidra. Labprāt viņš raksta par kaut kādiem vēsturiskiem vai pseidovēsturiskiem notikumiem un tā, ka īsti saprast, ko viņš ar to domājis ir, man nerodas. Savā ziņā varbūt es savos stāstos gribētu viņam līdzināties, kad esmu nopietns, bet tas man, protams, nesanāk. Un vienlaikus viņš man ne tik ļoti patīk. Pretruna? Gluži iespējams. Vispār man gan labāk patiktu, ja viņš būtu mazāk nopietns un smagnējs (pat nieka 150 lappusēs viņš paspēj iekļaut tik daudz traģisma, ka citam vajadzētu veselu "Zaļo zemi" uzrakstīt tā sasniegšanai). Interesantākie stāsti - "Alefs" par kādu vīrieti, kurš raksta šausmīgu dzeju, skatoties Merlina burvju lodē (vai līdzīgā veidojumā). Vēl bija labs stāsts par slepkavību labirintā. Arī krājuma pirmais stāsts par nemirstību un nemirstīgajiem bija atmiņā paliekošs. Bet kopumā es no oficiāli tik izcila rakstnieka biju gaidījis vairāk. Daudz vairāk.
2007-09-14 13:47:13
book, 1949

I Served the King of England

7.0
Bohumils Hrabals patiesībā tiek Čehijā uzskatīts par vismaz tāda paša kalibra rakstnieku kā Milans Kundera, un tas jau kaut ko liecina. Pēc viņa "Cieši novērotajiem vilcieniem" tapusi Oskaru saņēmusi filma, bet šis viņa romāns ilgus gadus gaidīja savu iznākšanu, jo Čehoslovākijā (nez kādēļ gan?) Hrabalam publicēties bija aizliegts.
2007-09-13 17:20:32
book, 1971

Vile Bodies

8.0
Ivlina Vo "Grēcīgā miesa" ir viens no tiem romāniem, kas ir vienlaikus bezdievīgi nebēdnīgi un pamatīgi smagi, tā galvenais spēks nav varoņu dziļumā vai simpātiskumā lasītājam, viņa mērķis ir tev likt pasmieties un vienlaikus likt tev saprast, ka patiesībā īpaši par ko smieties nav, un ko nu viņš māk (vismaz šajā romānā) - pašās beigās apgāzt visu kājām gaisā un radīt gluži citādu noskaņu kā visā romāna garumā.
2007-09-11 14:10:53
book, 1930

Ifolge Sofia

5.0
Pēdējā laikā tā intensīvāk esmu pievērsies ziemeļvalstu literatūras iepazīšanai, kas man ir nesusi gan patīkamākus mirkļus, gan mazāk patīkamus. Pie pirmajiem būtu pieskaitāms Svens Oge Madsens, kas vispār ir mans pēdējā mēneša iecienītākais rakstnieks (varētu saukt arī ilgāku termiņu). Eisteins Lenns noteikti ietilps otrajā kategorijā. Šis viņa romāns, manuprāt, ir diezgan nekārtīgs. To ir grūti lasīt un grūti uztvert, bet atšķirībā no jau pieminētā Madsena šī sarežģītība rada haotiska rakstījuma sajūtu un nevis veikli savērpta tīkla iespaidu. Līdz ar to šķiet, ka Lennam vienkārši nav izdevies uzrakstīt romānu tā, lai tas būtu interesants. Romānā it kā nav īpaši daudz personāžu - sprinteris (pusmūžā) Bērds, viņa māsa Sofija, viņas vīrs Simmens, Bērda un Simmena draugs Leons - punduris džeza pianists, Linda - Leona kādreizējā mīļākā, kas iepriekš bijusi prostitūta, Ulsens - kādreiz viņš bija Leona priekšnieks mehāniķu darbnīcā, kur tika pārstrādāti zagti autiņi, tad viņš kļuva bagāts un tika ietupināts cietumā. Tagad Sofija ir aizbēgusi no Simmena uz Spāniju, kur sastapusi tipu, ar kuru kādreiz kopā mācījusies un kura vārdu es nespēju atcerēties. Leons ir Alžīrā - savā bērnības zemē, kur viņš mēģina vai nu kaut ko sevī atrast vai arī nē. Bērdam kļūst slikti ar sirdi skrienot. Un vispār viņiem visiem ir garlaicīgi. To varētu nosaukt par tādu kā buržuāzijas valdzinošo šarmu, ja te būtu kāda miņa no kāda šarma vai no kāda valdzinošuma. Faktiski te ir miņa tikai no bezgalīgas miega sajūtas, kas mani personīgi dara traku. Nekas nenotiek, šķiet, ka nekam arī nevajadzētu notikt, bet romāns tikai turpinās un turpinās un man kļūst arvien garlaicīgāk, tik garlaicīgi, ka "atrisinājums" (ja šāds vārds te vispār būtu lietojams) manī izraisa tikai vienu emociju - atvieglojumu, ka beidzot šī grāmata ir galā.
2007-09-10 16:36:41
book, 2003

Let Time Pass

8.5
Special notice: the following text will be written in English as I already have written the summary of this novel for the English version of Wikipedia and I`m too lazy to write the same thing once again. The descriptive and evaluative part logically aren`t from Wikipedia but are written entirely for the purposes of my site.
2007-09-07 13:57:48
book, 1986

The Gardener`s Year

7.0
"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.
2007-09-05 17:19:22
book, 1929

Candide

8.5
Neticami, bet fakts - "Kandids" uz šo brīdi ir visvecākais ieraksts manā faktoīdā - tādā ziņā, ka pēdējo gadu laikā nevienu tik vecu grāmatu lasījis neesmu, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis romāns būtu mazāk aktuāls par jaunākiem šaitan atrodamajiem darbiem.
2007-09-04 14:59:04
book, 1759

The Painted Room

5.5
Vispirms - neliela anotācija:
2007-09-03 11:08:37
book, 1976

The mother and the dog

6.5
Patiesībā es brīnos, kas licis "Atēnai" izdod latviešu valodā tieši šo somu romānu. Nav jau tā, ka Anja Snellmane būtu fenomenāli populāra rakstniece (es jau arī neesmu šajā jautājumā eksperts, bet Wikipedia viņai veltī veselas divas rindiņas apraksta). Un tomēr šis romāns ir latviski izdots, un man kā lasītājam ir iespējams iepazīt šo nebūt ne diez ko dzīvespriecīgo stāstu.
2007-08-31 17:10:31
book, 2002

The Breath of the Gods

5.0
Bernards Verbērs ir viens fenomenāls "frukts" - viņam ar pirmo romānu, kas nokļuva manās rokās, izdevās mani savaldzināt un ar visiem vēlākajiem darbiem viņš mani tikai arvien vairāk atvaldzina. Uz šodienu esmu izlasījis kopumā septiņas viņa grāmatas, un katra nākošā mani pārsteidz arvien mazāk, tomēr vismaz kārtības labad droši vien piebeigšu gan "Skudru" triloģiju, gan pēcnāves dzīves pentaloģiju.
2007-08-29 10:36:35
book, 2005

Chapayev and Void

9.0
Peļevina romāns "Čapajevs un Tukšums" bija viens no pirmajiem viņa darbiem, ko man gadījās lasīt, un noteikti arī viens no viņa labākajiem darbiem (lai arī patiesībā manā uztverē gandrīz visi viņa darbi varētu pretendēt uz saukšanos par labākajiem). Šis romāns tomēr ir īpašs ar to, ka tas vienlaikus ir ļoti dziļš un ļoti sekls.
2007-08-23 16:52:58
book, 1996

A Pale View of Hills

8.0
Kadzuo Išiguro daiļradi es iepazīstu kaut kādā diezgan kreisā kārtībā - bez jelkādas hronoloģijas, taču laikam šajā gadījumā tas nebūtu tik traģiski. Lai arī no otras puses, hronoloģiski lasot, autoru var iepazīt labāk, tā vismaz uzskatu.
2007-08-23 14:26:16
book, 1982

Never Let Me Go

7.0
Kādas ir tavas domas par cilvēku - orgānu donoru - audzēšanu? Vai tāda būtu vēlama vai nē? Vai klonēt cilvēkus, kas jau kopš bērnības tiek sagatavoti donora karjerai, ir humāni vai nē?
book, 2005

The Ungodly Farce

8.6
Svens Oge Madsens Dānijā, kā izrādās, ir viens no populārakajiem rakstniekiem. Taču šis romāns pat nav tulkots angliski. Dīvaini, kā tas sagadījies, ka man to izdevās dabūt latviešu valodā.
book, 2002

Farmer in the Sky

7.3
Diez ko regulāri es zinātnisko fantastiku nelasu, bet reizēm gadās, un šī ir viena no šīm reizēm. Roberts Hainlains tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem amerikāņu zinātņu fantastiem un vismaz vienu lielisku viņa darbu - "Durvis uz vasaru" - arī es iepriekš jau biju lasījis. Plus "Fermeris debesīs" 1951.gadā ieguva Hugo balvu kā labākais Sci-Fi romāns, un Hugo balva - tā tev nav kaka uz kociņa. Var pieminēt, ka citus gadus šo balvu ir dabūjuši Frenks Bredberijs, Aizaks Azimovs, Filips Diks, Frenks Herberts, Rodžers Želaznijs, Klifords Saimaks, Artūrs Klārks un pat J.K.Roulinga par vienu no Harija Potera daļām - īsi sakot, nav tā, ka tā būt neprestiža balva. Kurts Vonnegūts, starp citu tikai trīs reizes ticis nominēts, vinnējis nav ne reizi.
book, 1950

Maps for Lost Lovers

5.0
Tā kā pēdējā laikā lielākā daļa ierakstu šajā faktoīdā ir bijuši izteikti negatīvi (vai vismaz salīdzinoši negatīvi), es varētu pārmaiņas pēc kaut ko paslavēt. Diemžēl šis nebūs tas gadījums - Nadīma Aslāma gramata "Zudušo mīlnieku kartes" nebūt neizrādījās tik burvīga, kā es biju cerējis.
book, 2004

The Last Testament of Oscar Wilde

4.0
Jāatzīst, ka grāmatu ņemšana uz dullo bibliotēkā tomēr ir ļoti riskanta stratēģija. Un te nelīdz pat tādas piesardzīgas metodes kā grāmatas vāciņa novērtēšana, nosaukuma apskatīšana un acs uzmešana uzrakstiem uz aizmugurējā vāka. It īpaši tas attiecas uz pēdējiem, kas vienmēr ir no konteksta izgrābtas suminošas frāzes.
book, 1983

The Sirens of Titan

8.5
Šis ir viens no četriem Vonnegūta romāniem, kas man ir paša krājumā un turklāt arī viens no vispār pirmajiem viņa darbiem, ko izlasīju. Arī tagad - 8 gadus kopš "pirmās reizes" tas šķiet tikpat svaigs un aktuāls kā iepriekš.
book, 1959

Timequake

8.0
Pārspiežu tekstu no Vikipēdijas, tā kā es pats to tur ierakstīju :)
book, 1997

The Day of the Ants

6.5
Lai apliecinātu, ka esmu labs, šai grāmatai pat izveidoju puslīdz normālu ārtiklu Vikipēdijā (lai gan, protams, tur vēl varētu šo to pilnveidot). Kā jau var nojaust, šis ir nākamais romāns Verbēra ciklā par skudrām. Tā darbība norisinās gadu pēc pirmā romāna darbības.
book, 1992

Three Men in a Boat

8.5
Kādreiz es domāju, ka šis Džeroma stāsts/romāns, nezinu, kā to pareizi definēt, ir oficiāli atzīts par visu laiku smieklīgāko literāro darbu. Patiešām - kāpēc lai tas nebūtu?
book, 1889

Hocus Pocus

7.5
"Fokuss Pokuss" (kā šī Vonnegūta romāna nosaukums tulkojas latviešu valodā) ir ļoti tipisks Vonnegūta darbs, tik tipisks, ka tipiskāku grūti iedomāties. Tā varonis ir Jūdžīns Debss-Hartke, kas it kā raksta savas dzīves aprakstu, sēžot cietumā. Kas jau ir citur bijis:
book, 1990

Life, the Universe and Everything

8.0
Autostopotāja eposa trešā daļa pastāsta daudz par dzīvi uz Zemes divu miljonu gadu pagātnē, kura stājas priekšā Artūram Dentam un Fordam Prefektam. Pateicoties kļūdai vietas un laika vienotībā viņiem palaimējos nokļūt zemes mūsdienās - divas dienas pirms Vogonu veiktās pasaules likvidācijas, turklāt Česterfīlda dīvāna sabiedrībā un kriketa laukumā.
book, 1982

The Restaurant at the End of the Universe

8.5
Pentaloģijas par autostopu Visumā otrā daļa atbild uz vienu no dzīves pamatjautājumiem - kur mēs varētu ieēst pusdienas? Viens no atbilžu variantiem ir Milliways - Restorāns Visuma galā. Tā ir vieta, pēc kuras apmeklējuma nav jāuztraucas par paģirām nākamajā rītā, jo nākamā rīta nebūs. Tā ir vieta, kur vari satikt dīvaiņus no dažādākajiem Visuma nostūriem. Tā ir vieta, kur tu vari apēst dzīvnieku, kas speciāli tiek audzēts tāds, ka tas vēlas tikt apēsts.
book, 1980

The Ants

6.0
Jāatzīst, ka Bernards Verbērs ir gandrīz vai apsēsts skudru fanātiķis. Vismaz kā savādāk lai izskaidro, ka šis autors ne tikai ir uzrakstījis romānu triloģiju par šiem kukaiņiem, bet arī citos savos darbos tiem atvēlējis ļoti lielu lomu?
book, 1991

Breakfast of the Champions

6.5
Pats Vonnegūts "Čempionu brokastis" neuzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Noteikti viņš to uzskatīja par vienu no nekaunīgākajiem saviem darbiem, tas gan. Kur citur tu vēl grāmatā redzēsi Vonnegūta zīmējumu, kas atveido dibena caurumu? Kur vēl citure par katru vīriešu dzimuma personāžu autors atklās viņa peņa garumu un diametru? Kur citur vēl būs paskaidrota atšķirība starp paplestu "beaver" un kokus grauzošu beaver?
book, 1973

The Hitchhiker`s Guide to the Galaxy

8.5
Stāsts par to, kā es atguvu savu "Autostopa Visumā rokasgrāmatu", pats būtu spējīgs pārvērsties par romānu. Notikumu tur gan nebija daudz, bet laika gan. Īsā versija bija šāda - es grāmatu aizdevu kādai kolēģei, pēc pusgada nomainīju darbavietu, palūdzu, lai šī bijusī kolēģe šo grāmatu atdod Sīcim, vēl trīs mēnešus vēlāk pajautāju Sīcim, vai viņš var no šīs kolēģes to grāmatu dabūt, uzzināju, ka tā jau vairākus mēnešus atrodas Sīča plauktā, kur es to būtu varējis pat ieraudzīt. Dabūju grāmatu. Aizmirsu to pie N&N. Visubeidzot tā atgriezās pie manis.
book, 1979

Us, Gods

7.0
Nesaprotu, kā tas atgadījās, ka manā faktoīdā trūkst ieraksta šim Verbēra romānam, tagad šo situāciju ņemos labot.
book, 2004

Deadeye Dick

7.0
Viņš bija tikai vienkāršs divpadsmit gadus vecs zēns. Taču viena liktenīga nejaušība pārvērta viņa dzīvi. Tā Rūdijs Volcs kļuva par dubultslepkavu. Līķu Pēteris bija vārds, kurā viņu sauca.
book, 1982

Jailbird

8.0
Kurta Vonnegūta romāns "Ietupinātais" pēc paša autora domām uz viņa citu darbu fona būtu vērtējams ar A (amerikāņu sistēmā - 9), kas ir sliktāk nekā "Kaķa šupulis" un "Lopkautuve nr.5" un kas ir vienā līmenī ar "Titāna sirēnām", "Lai Dievs Jūs svētī, Rouzvotera kungs" un "Māti nakti". Tas tā - informācijai.
book, 1979

Hear the Wind Sing

7.5
Savā debijas romānā Haruki Murakami jau ir tas pats Haruki Murakami, kuru vēlāk iemīlējuši miljoni grāmatu lasītāju visapkārt pasaulei.
book, 1979

Mother Night

8.5
No tiem Vonnegūta romāniem, kurus lasīju vēl skolas laikā, "Māte nakts" man atmiņā bija palicis kā viens no spožākajiem viņa darbiem. Tagad varu tikai pārliecināties, ka attiecībā uz viņu mana gaume īpaši mainījusies nav un es "Māti nakti" joprojām uzskatu par fenomenālu grāmatu.
book, 1961

Pinball, 1973

7.0
Romāns par pinbolu bija viens no pirmajiem Murakami darbiem, ar kuriem es iepazinos, taču kaut kāda iemesla dēļ mūsu iepriekšējā iepazīšanās sanāca sasteigta un nepabeigta, līdz ar to šī lasīšanas reize bija pirmā tāda, kurā sasniedzu romāna beigas.
book, 1980

The Wind-Up Bird Chronicle

9.0
Lai gan man patīk strīdēties, vienu faktu es neapstrīdēšu - Haruki Murakami ir ģēnijs. Tāpat viņš ir vienīgais japāņu rakstnieks, kuram ir pa īstam izdevies mani aizkustināt. Nav gan arī tā, ka es šausmīgi daudz būtu šīs valsts literatūrā iedziļinājies, bet Murakami manā iedomātajā zelta grāmatu plauktā pelnīti ieņem vienu no centrālajām vietām līdzās Umberto Eko, Milanam Kunderam, Kurtam Vonnegūtam, Frīdriham Dirrenmatam, Maksam Frišam, Ērikam Emanuēlam Šmitam, Viktoram Peļevinam un... laikam tas arī ir viss.
book, 1995

The Farewell Waltz

8.0
"Atvadu valsis", cik es saprotu, bija pēdējā grāmata, kuru Kundera uzrakstīja pirms aizbraukšanas no Čehoslovākijas, līdz ar to šis darbs iegūst savu simbolismu.
book, 1976

Rabbits and Constrictors

8.0
"Trusīši un žņaudzējčūskas" bija viens no pirmajiem ne-bērniem domātajiem literārajiem darbiem, ar kuriem mani iepazīstināja mani vecāki. Mājās tas bija pieejams kaut kādā samizdata stila formātā - ja pareizi atceros, tā bija kaut kāda ļoti aizdomīgas kvalitātes kopija, kuras lapas nebija sastiķētas kopā. Varbūt, ka tā bija kopija no kaut kāda literatūras almanaha, kādi padomju laikos bija ļoti izplatīti, bet šajā situācijā tas nav svarīgi. Tāpat nav svarīgi tas, ka pārvērstu par teātra iestudējumu tajos pašos sen-senajos laikos to skatījos neatkarīgajā teātrī "Kabata" (ja atmiņa neviļ, žņaudzējčūskas tur bija zeķbiksēs tērptas sievieties).
book, 1973

The Life of Insects

6.0
Kaut kā nebiju piefiksējis, ka "Kukaiņu dzīve" bija Peļevina pirmais romāns. Tas kaut kā neiederās manā koncepcijā, ka viņa daiļrades krīze un stagnācija (lai arī ļoti nosacītas) sākās kaut kur ap 2000.gadu (kad savā īpašumā ieguvu šo grāmatu, līdz ar to pieskaitīju to "vēlīnajam" Peļevinam).
book, 1993

The Book of laughter and forgetting

8.0
Patiesībā šī grāmata nav gluži par smiekliem, par aizmirstību gan. Viss sākas ar gluži ikdienišķu epizodi - kad Čehoslovākija iekāpa komunisma upē (vai peļķē), tās vadītājs teica runu no tribīnes, bet bija auksts un kāds partijas biedrs šim aizdeva savu cepuri. Tapa klasiska propogandas fotogrāfija ar šo tribīni. Vēlāk biedrs tika apsūdzēts noziegumos un pakārts, bet no fotogrāfijas izdzēsts, pāri palika tikai viņa cepure līdera galvā.
book, 1979

Nausea

7.0
Nevaru īsti saprast, vai pagājušoreiz, kad lasīju šo Sartra romānu, biju ticis līdz galam vai nebiju. Droši vien biju, lai gan drošs par to nebūtu.
book, 1938

The Elephant Vanishes

8.0
Šo Murakami stāstu krājumu aizņēmos no N.R., kurš ir kļuvis par, iespējams, lielāku šī japāņu autora cienītāju nekā es jebkad esmu bijis (un te varu pat justies "kruts" - kā nekā "Aitas medīšanas piedzīvojumus" viņam uzdāvinājām mēs ar Lienču).
book, 1993

Douglas Adams` Starship Titanic

6.0
Šo veidojumu savā kompī es ielādēju pirms dažiem gadiem, bet nekādi nevarēju saņemties to izlasīt. Vispār es jau neesmu nekāds dižais e-grāmatu cienītājs, drīzāk otrādi.
book, 1998

Slaughterhouse-Five

8.0
Kurtu Vonnegūtu es "iemīlēju" kaut kad ģimnāzijas laikos - precīzi vairs neatceros, vai tas bija 11. vai 12. klasē. Taču zinu, ka tas sākās ar "Kaķa šūpuļa" izlasīšanu un ka pēc tam mana lielākā interese bija dabūt savā īpašumā "Lopkautuvi Nr.5". Un liels bija mans pārsteigums, kad es atklāju, ka šī grāmata angliskajā oriģinālā ir atrodama manā grāmatu plauktā. Es to, protams, izlasīju un biju sajūsmā. Un, kad man skolā vajadzēja rakstīt referātu par kādu 20.gadsimta ārzemju literatūras darbu, mana izvēle krita tieši uz šo Vonnegūta romānu. Šo referātu, kas gan, protams, nav nekāda grāmatas kritika vai kas tamlīdzīgs, bet skolnieka "pārdomas", es šeit arī zemāk iekopēšu.
book, 1969

Immortality

9.0
Ja tu esi no tiem cilvēkiem, kas seko manam faktoīdam kopš tā pirmsākumiem, tu varētu būt ievērojis vairākas lietas:
book, 1990

Kuņas dēls

6.5
Dīvaini, ka "Kuņas dēls" man tolaik, kad to lasīju pirmoreiz, likās laba grāmata. Ne jau dīvaini tādā ziņā, ka tā nebūtu, bet dīvaini - kāpēc tā. Tagad pārlasot šo romānu, saprotu, ka tolaik daudz ko nebiju sapratis un ka izņemot autoram raksturīgo nekaunību neko vispār nebiju uztvēris.
book, 1995

Man without a Country

9.0
Kad es izdzirdēju, ka iznākusi jauna Vonnegūta grāmata, mana pirmā reakcija bija: wov! Kad uzzināju, ka tas ir eseju krājums, nevis romāns, mazliet sadrūmu. Romāns un esejas tomēr nav gluži viens un tas. Tomēr tas nemainīja faktu, ka gribēju uzzināt, ko tad vecais labais Kurts bija gribējis pateikt pasaulei neilgi pirms nāves.
book, 2005

Gals un sākums

8.0
Uzreiz šeit vajadzētu pāris piebildes. Pirmkārt, pēc maniem kritērijiem "Gals un sākums" būtu jāsauc par Krievijas un nevis Latvijas literāro darbu, jo, kā zināms, 1912.gadā Latvija kā valsts vēl neeksistēja. Tāpat alternatīvi es varētu pieskaitīt to Šveices literatūrai, jo, kā nekā, tajā laikā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē. Tomēr reāli ņemot, ir skaidrs, ka neviens krievs neuzskatīs šo darbu par savas tautas kultūras mantojuma daļa (un šveicietis - tāpat), galvenokārt tāpēc, ka viņš vienkārši par tāda eksistenci nezinās. Salīdzinājumam padomju laika latviešu filmas var uzskatīt par padomju produktu, jo tās vismaz kaut kādā mērā bija paredzētas plašākajam tirgum, kamēr "Gals un sākums" 100% ir latviešu tautai adresēts darbs.
book, 1912

Cūku grāmata

5.0
Jāņa Einfelda Cūku grāmata manā plauktā mitinās nu savus gadus 8-9 noteikti un esmu arī iepriekš to lasījis, tomēr vienmēr ir interesanti novērtēt, kā ir mainījusies mana attieksme pret to vai citu mākslas darbu.
book, 1996

Generation P

9.0
"Generation P" manā uztverē neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem Peļevina darbiem, un, tā kā es šo krievu rakstnieku vērtēju patiešām augstu, tad tas ir nopietns atzinums. Protams, kad es to lasīju iepriekšējo reizi, daudz kas no tur aprakstītā man nebija īsti skaidrs - tomēr es biju vēl pavisam zaļš vidusskolnieks ar diezgan šauru zināšanu loku. Tāpēc arī saņēmos šo grāmatu pārlasīt (vispār, kā var novērot, pēdējā laikā nodarbojos nevis ar jaunu grāmatu lasīšanu, bet veco pārlasīšanu, tāda nostādne izveidojusies).
book, 1999

The Black Prince

8.5
Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.
book, 1973

Horoshij Stalin

6.5
Lasot šo Viktora Jerofejeva memuārisko grāmatu, es saskāros ar tipisku problēmu, kas mani mēdz piemeklēt dažādu rakstnieku sakarā - es parasti lasu tikai tādu cilvēku memuārus, kuru faktiskos darbus es nemaz nepazīstu. Un šis ir vistipiskākais gadījums. Maksimums, ko es varētu teikt par Viktoru Jerofejevu, ir tas, ka viņa vārdu es kaut kur esmu dzirdējis.
book, 2005

Lord of Light

6.5
Tā kā mani apraksti lielākoties sastāv no manas dzīves atstāstījuma, būtu grēks nepieminēt, no kurienes es pazīstu Rodžeru Žeļazniju (kā autoru). Patiesībā nekā daudz, ko stāstīt, nav - kaut kad vēl skolas laikos es iepazinos ar tā saukto "Moškova bibliotēku" - lielāko Krievijas interneta bibliotēku, kur vismaz tolaik pilnībā tika ignorēts tāds jēdziens kā autortiesības. Un šajā bibliotēkā bija tops ar vislabāk novērtētajām grāmatām. Un šajā topā 10niekā bija vairāki Žeļaznija darbi.
book, 1967

Tough Guys Don`t Dance

2.0
Ar šo grāmatu man saistās divi stāsti. Viens - komisks. Otrs - pilnīgi nekāds.
book, 1984

Duhless

4.0
Kā var atklāt interneta plašumos, Sergejs Minajevs ir kļuvis par šīs sezonas krievu literatūras grāvēju un viņa debijas romāns "Духless" (lasīt - bezgarīgais) ir atzīts par kaut ko gandrīz vai iepriekš nepieredzētu.
book, 2007

A Connecticut Yankee in King Arthur`s Court

7.0
Šī Marka Tvena grāmata aizsāk kārtējo projektu (šoreiz gan diezgan īslaicīgu) manā dzīvē - pievēršanos grāmatām, kuras esmu jau lasījis, bet par kurām labprāt uzzinātu savu tagadējo viedokli.
book, 1889

A Portrait of the Artist as a Young Man

5.5
(valoda: angļu). Izlasījis "Ulisu", pieņēmu, ka "Mākslinieka portrets jaunībā" man tagad problēmas neradīs. Zināmas bažas gan radīja apziņa, ka šo grāmatu iepriekš jau biju lasījis (lai gan neesmu pārliecināts, ka biju to arī izlasījis). Savā otrajā pazīstamākajā darbā Džoiss vēl nebija tik pilnīgi un galīgi sajucis prātā, kā tas viņam atgadījās nieka dažus gadus vēlāk, līdz ar to šo konkrēto grāmatu ir pat iespējams lasīt. Tomēr tai ir arī viens trūkums - ja "Uliss", par spīti saviem daudzajiem trūkumiem, tomēr ir unikāls literatūras darbs, tad "Mākslienieka portrets jaunībā" ir tikai viens no daudzajiem romāniem, kurā attēlota bērna pieaugšana un vecāku ideju noliegšana. Šeit tiek stāstīts par Stīvenu Dedālu, kas mācās internāta tipa baznīcas skolā un kas pēc skolas pabeigšanas izbeidz arī savas tuvās attiecības ar Dievu, atzīdams, ka nespēj to vairs ilgāk mīlēt. Tas būtu īsais ieskats šajā romānā. Nekas īpaši cits tur arī nenotiek, vismaz ne tāds, ko būtu vērts pieminēt.
book, 1916

The Adventures of Jimmie Dale

5.0
Es nezinu, kāpēc tas tā man ir raksturīgs, bet parasti pirms sākt lasīt grāmatu, es nemēdzu apskatīties, ko no šī darba varētu gaidīt. Iespējams, ja šāda ieraduma man nebūtu, daži zemas kvalitātes literārie darbi būtu man tikuši aiztaupīti. Tomēr nevaru nepiekrist, ka Džimija Deila piedzīvojumiem ir viena priekšrocība - kā angliska lasāmviela darbavietā tie noteikti ir daudz piemērotāki. Kas tad īsti ir Džimijs Deils? Šamais ir jauns švīts miljonārs, kurš dzīvo slepeno dzīvi, pa naktīm piestrādājot kā Pelēkais ronis - labais zaglis, kas nodarbojas ar Robina Huda izlēcieniem 20. gadsimta sākuma Ņujorkā. Vairāk līdzības viņam gan ir ar Betmenu (kura priekštecis viņš visticamākais ir), jo:
book, 1917

Ulysses

6.0
Reti kuram mūsdienu literatūras darbam ir tik liela vēsturiskā nozīme kā Džeimsa Džoisa "Ulisam": tas kļuva par tik daudzu literatūras elementu pionieri, ka visu uzskaitīt laikam gan nav pat iespējams (it īpaši man, kas neesmu īpašs šīs tēmas eksperts). Grūti iedomāties literāru darbu, par kuru būtu uzrakstīts tik daudz pētījumu (vienīgās divas grāmatas, kas to šajā jomā noteikti pārspēj, ir Bībele un Šekspīra "Hamlets"). Grūti iedomāties grāmatu, kura ir tik prasīga pret lasītāju un kurā ir tik daudz elementu, kurus ierindas lasītājs nespēj uztvert (Umberto Eko, kā teikt, "can`t hold a candle" Džoisam). Ne velti standartā grāmatai līdzi nāk tāda apjoma komentāri, kas reizēm pārsniedz paša teksta apjomu (ievērojot to, ka arī romāns pats par sevi ir milzīgs). Un vienlaicīgi - grūti iedomāties grāmatu, kuras loma kā vēsturiskam darbam tik radikāli pārspēj tās pašas vērtību.
book, 1922

El filibusterismo

7.0
(valoda: krievu). Šī Hosē Rizāla grāmata ir kārtējais pierādījums tam, ka mana lasāmvielas izvēle visprecīzāk būtu raksturojama ar haotisku funkciju, kur zināma loma, protams, ir mājās grāmatu plauktos esošajam saturam. Toties vismaz vienu šādā veidā esmu sasniedzis - šis romāns atklāj jaunu lappusi manā faktoīdā kā pirmais Filipīniešu darbs, kas ticis šeit apskatīts.
book, 1891

Memoirs of a Geisha

7.5
(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).
book, 1997

Biografie. Ein Spiel

9.0
Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!
book, 1968

Love etc.

7.5
Atšķīrība no "Pasaules vēstures 10 1/2 nodaļās", kuru lasot par Bārnsu nezināju neko un līdz ar to no viņa neko negaidīju, no "Mīlestības utt." es šo to gaidīju gan. Un šo to sagaidīju, lai gan varbūt ne gluži to, ko biju gaidījis.
book, 2000

Bruno`s Dream

6.0
Tagad es zinu droši, kāpēc par spīti neapšaubāmi gandrīz izcilajām viņas kā rakstnieces dotībām Airisa Mērdoka tā arī nav kļuvusi par vienu no maniem top 3 - top 5 literātiem. Vaina ir gluži prozaiska - viņas darbos ir pārāk daudz ziepenes elementu.
book, 1969

Book of Shadows

5.0
(valoda: anglju) Godiigi sakot, es pat atmineeties nevaru, kad peedeejo reizi lasiiju kaut ko liidziigu "Eenu graamatai", noteikti peedeejaa laikaa tas nav bijis. Turklaat es jau no saakta gala zinaaju, kaadas kategorijas literatuura taa buus, bet tomeer izlasiiiju. Kaapeec taa? Pirmkaart, taapeec ka man pieejamo graamatu klaasts Duka-maajaa ir diezgan pieticiigs. Otrkaart, un galvenokaart tieshi taadeelj, ka man vienkaarshi shobriid nav iekshaa vakaros lasiit kaut ko kaut nedaudz smadzenes piepuuloshu, bet "Book of Shadows" smadzeneem nerada lielaaku slodzi kaa stulba tiinju komeedija vai pornofilma.
book, 1980

Tortilla Flat

6.5
(valoda: vācu). Jā, es patiešām lasīju vāciski amerikāņu rakstnieka romānu. Kālab tā darīju? Tādēļ, ka iekš Dukahome tādu atradu. Iepriekšējais Steinbeka darbs, ko lasīju pirms kāda gada, uz mani nekādu īpaši labu iespaidu atstājis nebija, bet tas taču nenozīmē, ka arī citas viņa grāmatas nav labas. "Tortilla Flat" stāsta par dīkdieņu grupiņu ASV Lielās depresijas laikā. Grupiņas nosacītais līderis ir Danijs, kurš negaidīti mantojis divas sīkas mājeles ciematā un no mežā guļoša dīkdieņa ir kļuvis par bez maz vai bieziķi. Protams, tas neliedz viņam turpināt pārtikt no zagtām olām un kaut kur samangota vīna. Sanāk tā, ka viena no viņa mājām nodeg un pamazām atlikušajā ievācas vesels bariņš ar viņa čomakiem, šādējādi (atbilstoši autora iecerei) veidojot mazliet farsisku versiju par Apaļā galda bruņiniekiem (ar kuriem vairākas reizes šamie tiek salīdzināti), kas mitinās kopā Kamelotā. Īsti atšķirt personāžus vienu no otra man tā arī neizdevās, jo viņu raksturi ir diezgan līdzīgi. Vienīgais īpatnis viņu vidū ir Pirāts - garīgi mazliet atpalicis tips, kas gadiem ilgi krāj naudu, lai varētu nopirkt baznīcā uzstādāmu lukturi kā veltījumu svētajam Franciskam, kas reiz paglābis no slimības vienu no Pirāta suņiem (suņu viņam ir diezgan daudz un pirms pārvākšanās pie Danija viņš ar saviem pieciem suņiem gulēja vistu kūtī) - tiesa, visai drīz pēc brīnumainās izglābšanas to suni notrieca smagā mašīna, bet par to Pirāts neaizdomājas. Principā grāmata ir nebeidzams apraksts par to, kā mantas tiek iemainītas tirgotavā pret vīnu un kā tās mantas tiek pēcāk no tirgotavas nozagtas un kā kāds no varoņiem paved kādu no ne īpaši saistošajām ciema sievietēm. Tāds sex and booze stāsts, tā varētu teikt. Brīžiem pat diezgan smieklīgi, lai gan lielākoties - ne visai. Tomēr labāk nekā tā otra grāmata, kuras nosaukumu esmu aizmirsis.
book, 1935

Solomon vs. Lord

6.5
Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.
book, 2005

Identity

8.5
(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.
book, 1998

Slowness

8.0
Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.
book, 1993

The Bell

7.0
"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.
book, 1958

Martin Pippin in the Apple Orchard

7.0
(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk kā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.
book, 1921

An Artist of the Floating World

7.0
(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.
book, 1986

Mein Name Sei Gantenbein

9.0
(valoda: vācu). Pirmo reizi šo grāmatu izlasīju nupat uzsācis savas studijas Latvijas Universitātē, tātad - 2007. gada rudenī. Tik precīzi atceros tādēļ, ka pie docenta Detlova semestra sākumā bija jāaizpilda "anketa" par sevi, lai pasniedzējs zinātu, ar ko viņam ir darīšana. Es tolaik kā pēdējās interesantās izlasītās grāmatas norādīju "Saukšu sevi par Gantenbeinu" un kaut kādu Kunderas romānu. Pasniedzējs nākamajā nodarbībā šādas tādas anketās pieminētās lietas minēja, tai skaitā pieminēja, ka viņš neesot zinājis, ka šī grāmata esot iznākusi arī latviešu valodā, bet viņam tā ļoti patīkot. Vēl viņš ierēca par to, ka biju norādījis, ka man patīk psihAdēlisks roks (nevis psihodēlisks), jā, pie mūzikas tolaik norādīju 3 savus tā laika elkus: Pink Floyd, Queen un Sex Pistols. Īstenībā visnotaļ amizanta trijotne, ja tagad paskatās.
book, 1964

The Book about Blanche and Marie

8.5
"Grāmatu par Blānšu un Mariju" pēc ļoti ilgām pārdomām izvēlējos kā pirkumu par dāvanu karti Jāņa Rozes grāmatnīcā. Lai gan es esmu diezgan intensīvs lasītājs, grāmatas izvēle man bieži sagādā nopietnas problēmas (izņemot Gētes institūta bibliotēkas apmeklējumus, kad man principā nospļauties, kādu grāmatu ņemt, ka tik vāciski un nav dzeja). Enkvistu pagājušogad iepazinu kā biedejošās "Magnetizētāja 5. ziemas" autoru un šogad viņš savu reputāciju manās acīs vēl nav zaudējis. "Grāmata par Blānšu un Mariju" uz aizmugurējā vāciņa gan nodēvētā par stāstu par mīlestību, bet patiesībā tas atkal ir vēl viens vairāk vai mazāk patiess šausmu stāsts. Tā centrā atrodas Blānša Vitmena - reāla sieviete, kas 19. gadsimta otrajā pusē tika dēvēta par "histērijas karalieni", kuru ārstēja Zigmunda Freida skolotājs profesors Šarko, bet vēlāk viņa kļuva par Marijas Kirī asistenti rādija laboratorijā, kā rezultātā viņai amputēja abas kājas un kreiso roku, bet ar savu atlikušo roku Blānša Vitmena trīs burtnīciņās aprakstīja šo to iz savas dzīves uzskatiem un tieši šīs burtnīcas ir pamatā Enkvista romānam. Otrs centrālais personāžs ir Marija Sklodovska-Kirī, ar kuru Vitmena bija sadraudzējusies un kura Vitmenu izmitināja savā mājā līdz tās nāvei. Marijas Kirī dzīvē centrālā vieta līdzās rādijam šeit ierādīta viņas sakaram ar kolēģi Polu Langevinu (jau pēc Pjēra Kirī nāves), kā rezultātā Kirī krita totālā nežēlastībā franču sabiedrības acīs kā ārzemniece (un "iespējama ebrejiete"), kas izbojājusi franču zinātnieka laulību un pat bija baigie protesti, kad Kirī saņēma savu otro Nobela prēmiju. Grāmata strukturēta tā diezgan neskaidri, gluži hronoloģiski tas nav, turklāt pa brīžam tajā iesaistās arī pats Enkvists, kas šeit stājas priekšā kā teksta analizētājs, brīžiem viņš mazliet pārspīlē ar seksu, kaut gan nē, patiesībā nepārspīlē gan. Īstenībā viņš ir ļoti saistošs stāstītajs, jo esmu pārliecināts, ka ne kurš katrs rakstnieks spētu man radīt interesi par mirušiem fiziķiem. Both thumbs up!
book, 2004

La Ronde et autres faits divers

4.0
Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.
book, 1982

A Good Man in Africa

6.5
(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.
book, 1981

Haus ohne Hüter

6.0
(valoda: latviešu). "Māja bez saimnieka" manā redzes lokā nokļuva gluži prozaiski - allaž biju šādu grāmatu plauktā mājās redzējis, bet reiz gadījās, ka man nebija nekā cita, ko lasīt, tad nu arī paņēmu šo Heinriha Bella romānu. Tas vēsta par divām ģimenēm - Brīlahiem un Bahiem. Ģimenēm ir daudz kopīga - ģimenes tēvi abās ir gājuši bojā karā - Heinrihs Brīlahs nodedzis kopā ar savu tanku, bet Raimundu Bahu nāvē aizdzinusi viņa paša priekšniecība, abas mātes pie jauniem vīriem nav tikušas, toties viņām ir apmēram vienāda vecuma bērni - Martins Bahs un Hainrihs Brīlahs (jau otrais Hainrihs). Tikai ģimenēm ir viena būtiska atšķirība - kamēr Bahi ir izteikti turīga liela ģimene, kurā ietilpst vesela kaudze dažādu radinieku, it īpaši nelaiķa Raimunda draugs onkulis Alberts, Brīlahu ģimenē parādās dažādi "tēva vietas izpildītāji" jeb mātes piegulētāji, kas lielākoties nav nekādi jaukie tipāži un no vismazāk jaukā no viņiem - skopuļa Leo - ir dzimusi mazā meitenīte Vilma. Līdz ar atšķirīgo ģimeņu situētības līmeni Martins un Hainrihs jaunākais ir diezgan atšķirīgi 11 gadīgi zēni, kaut arī viņi ir labākie draugi. Brīlahs ir daudz praktiskāks, lieliski saprot, kas ir nauda un kā to iespējami mazāk iztērēt. Lai gan no mana apraksta varētu padomāt, ka šajā grāmatā nav īpaši daudz sižeta, patiesībā situācija ir gluži pretēja - tieši sižeta tur nebūt netrūkst, toties dažas citas lietas gan man šajā sakarā nebūt nelikās esam baigākajā līmenī - proti, Heinrihs Bells varbūt arī bija liels rakstnieks, bet viņam izteikti pietrūka vienas lietas - oriģinalitātes, šitādu māju bez saimnieka varētu būt sarakstījis arī viens otrs latviešu rakstnieks, nav tur tās odziņas, nav slikti, bet nav arī pietiekami labi.
book, 1954

Smertj Tarelkina

4.0
Mazliet interesantāks darbs par "Delo", bet tikai mazliet. Šoreiz lugā vismaz parādās kaut kas līdzīgs sižetam un atkal jau žanrs ir komēdija. Es, protams, saprotu, satīra un tā tālāk, bet tas viss man atgādina "Revidentu", kuru būtu rakstījis kāds cilvēks ar vidēji statistikā sētnieka dotībām literatūrā. Galvenais varonis inscinē savu nāvi, lai izvairītos no kreditoriem, bet visļaunākais viņa ienaidnieks viņu tomēr atpazīst un atmasko (apmērām tā). Patiesībā gan no komēdijas te nav ne miņas, ne tur ko smieties, ne ko, vienkārši laika nosišana sabiedriskajā transportā, nekā vairāk.
book, 1868

Delo

3.0
(valoda: krievu). "Lieta" ir turpinājums Krečinska kāzām, kas no komēdijas pāraugusi drāmā. Ļida tiek apsūdzēta pirmslaulības sakarā un sazvērastībā ar Krečinski, kas lugas gaitā viņas tēvu ved postā un bankrotā un nāvē. Tas viss norisinās lugai pietiekoši garā stāstījumā, kas ir pretdabiski garlaicīgs. Ja Suhovo-Kobiļina humors ir nīkulīgs, tad dramatiķa talanta viņam nav gandrīz nemaz, līdz ar to šo lugu var uzskatīt par spilgtu neintersantas un nekvalitatīvas lasāmvielas paraugu.
book, 1861

Wilderness Tips

6.5
(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.
book, 1991

Vibor

7.0
(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).
book, 1997

Svadjba Kretshinskogo

5.0
(valoda: krievu) Nē, 19. gadsimta krievu literatūra nav mans jājamzirdziņš. Nē, mans jājamzirdziņš ir Monty Python dalībieku kolektīvās un solokarjeras videoieraksti. Tomēr pa ceļam uz darbu skatīties "Around the world in 80 days with Michael Palin" man iespēju nav, toties iepazīties ar krievu literatūras klasiku man neviens neliedz. Tiesa, diži pārliecināts par to, ka Suhovo-Kobiļins ir ievērojams klasiķis es neesmu, drīzāk uzskatu to par kaut kādu vēsturisku kuriozu. Nepietiek ar to, ka šis "dramaturgs" savas dzīves laikā sarakstīja veselas 3 (!) lugas, varu pieminēt arī to, ka viņa vārds man ir absolūti svešs un ka viņš pat mani neieinteresēja pietiekamā mērā, lai es kaut cik nopietni uzmestu aci viņa biogrāfijai. "Krečinska laulības" ir maksimāli triviāla komēdija par laulību blēdi. Tās galvenais varonis Krečinskis ir kāds iznirelis un kāršu spēļu cienītājs, kas izlēmis apņemt bagātu līgavu, lai atbrīvotos no visiem saviem parādiem. Tikām līgavas tēvs, kas gan nav no gudrajiem ļaudīm, pret šo precinieku izturas ar lielām aizdomām, taču pati Ļidočka - jaunā līgava - par Krečinski ir sajūsmā. Lieki teikt, ka Krečinska plānos ietilpst topošā sievastēva īpašuma notērēšana un sievas pazudināšana, jo nekādu silto jūtu viņā tav. Taču izrādās, ka Krečinskim parādi ir tik lieli, ka viņš nespēs izvilkt līdz kāzām, ja vien nedabūs lielu aizdevumu. Ķīlai viņš aizņemas no Ļidas mega dārgu brošu, ko ieķīlā, bet patiesībā ieķīlā viņš tikai kopiju. Tomēr beigās viņš tiek atmaksots un nežēlīgi padzīts. Protams, es neko komisku šajā komēdijā nesaskatīju - nekā tāda, ar ko tur smieties, man vismaz nebija, ok, tas gabals nebija gruzonisks, bet arī ne smieklīgs, drīzāk vienkārši garlaicīgs un pointless.
book, 1854

Rip van Winkle

8.5
"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.
book, 1953

Don Juan oder Die Liebe zur Geometrie

8.5
(valoda: vācu) "Donžuāns jeb mīlestība uz ģeometriju" laikam gan ir populārā Maksa Friša luga, kas paspējusi paviesoties uz ne viena vien pasaules teātra skatuves. Šajā lugā Frišs piedāvā Donžuānu mazliet savādākā gaismā, nekā tas pierasts. Viņam lielais sieviešu pavedējs ar savām 1003 sievietēm ir cilvēks, kas sirds dziļumos alkst tikai nodarboties ar ģeometriju, ko viņš uzskata par interesantāku par jebkuru sievieti. Sievietes viņam ir tikai draudzenes, kamēr ģeometrija ir mīlestība. Un šīs ģeometrijas dēļ viņš būtu gatavs visas sievietes pamest, ja tas tikai būtu vienkārši. Protams, viņš pazudina ne vienu vien sievieti un aizved nāvē ne vienu vien vīru, bet tas viņam ir vairāk tā kā tāds joks, jo primārā lieta viņa dzīvē ir ģeometrija. Dīvaini, vai ne? Toties interesanti.
book, 1953

Graf Odorland

8.5
(valoda: vācu) Grāfs Ēderlands ir viena no Maksa Friša pazīstamākajām un savā ziņā arī šausmīgākajām lugām. Tās pamatā ir jautājums, kādēļ cilvēks kļūst par slepkavu un vai cilvēks var kļūt par slepkavu bez sevišķa iemeslu. Tās centrālais varonis ir kāds jurists, kurš aizstāv slepkavu ar cirvi. Šis slepkava ir bijis pavisam normāls biroja darbinieks, kurš kādu nakti sadomājis aiziet uz savu darba vietu uz tualeti un tur bez jebkāda iemesla ar cirvi nogalinājis naktssargu. Tā gadās. Tikām šis jurists vienā brīdi ņem un aiziet no mājas un sievas un sāk realizēt praksē bērnu pasaku/dzejoli par grāfu Ēderlandu, kas staigā pa zemi ar cirvi rokās un pastrādā slepkavības. Tā nu viņš arī dara, aizbrauc uz Santorinu (vai kaut kādu citu līdzīgu vietu) un tur vada sacelšanos ar savu cirvi rokās, kļūstot bez maz vai par valsts vadītāju. Tad vienā brīdī viņš it kā pamostas no sapņa par grāfu Ēderlandu, tikai visi pārējie zina, ka tas nav bijis nekāds sapnis. Kaut kā man pagalam nepadevās apraksts, jo es gribēju patiesībā tikai teikt, ka šī luga RULEZ!
book, 1951

RaumZeit

6.5
(valoda:vācu) Kristians Linkers ir autors, kas specializējas literatūrā bērniem un jauniešiem un no šī viņa debijas romāna pat muļķim viņa specializācija kļūtu skaidra. Romāna galvenais varonis ir 16 gadus vecs mazgadīgais noziedznieks Tims, kurš kopā ar korešu bija braucis nolaupītā mašīnā un izmēģinājis kaifu, iebraucot kokā, tikai korešam nenostrādāja gaisa spilvens un tas atstiepa kātus. Bet citādi Tims ir diezgan attīstīts garīgajā ziņā džeks, kas būtu spējis mācīties un pat labi, ja vien būtu gribējis. Cietumā viņš mēģina izlavierēt no pārmērīgas satuvināšanās ar arābu vai naciķu grupējumiem un tas viņam zināmā mērā pat izodas. Vēl viņam izdodas tur atrodoties atrast draudzeni - meiteni vārdā... hmm.. aizmirsu, kā viņu sauca, patiesībā vienalga, kura piedalās kaut kādā projektā, kur mazgadīgajiem zekiem tiek mācīta gleznošana. Jebkurā gadījumā, kad Tims dabū uz vīkendu "atvaļinājumu" no ieslodzījuma vietas (izrādās kaut kas tamlīdzīgs mazgadīgo cietumos Vācijā eksistē), viņš satiek to beibi un kopā ar viņu nelegāli aizbrauc uz Franciju. Es, protams, nesaprotu, kādā veidā viņi, abi divi bez tiesībām un Tims pat bez pases, varētu šķērsot robežu, bet par to man ir lielā mērā nospļauties. Tur nu viņi ņem un Francijā puļķējas uz vella paraušanu, kā rezultātā Tims par vienu dienu vēlāk atgriežas cietumā un tiek sodīts ar individuālo ieslodzījumu. Papildus tam viņš arī nav nodevis kaut kādam nacistu pārstāvim vēstuli, līdz ar to tiek solīti atdauzīts un nonāk kaut kādā bunkurā, kur viņš sēž par sodu (nesaprotu gan, kāpēc sodīja viņu, ja jau viņš bija cietušais, bet par to man arī ir vairāk vai mazāk nospļauties). Beigu beigās viņš tur sēž un ir ieslodzīts. Jā, un viņam ļoti patīk "Die toten Hosen" albūms "Unsterblich", kur visas dziesmas ir "par viņu". Piemēram, viņš arī nekad nespēlētu Bayern rindās, viņš ir sajūsmā par "Unsterblich" utt. Ā, un arī ar viņu mēdz sarunāties ledusskapis. Ar mani gan nemēdz. Žēl, ka tā, vai ne? Ja es būtu tīnis, iespējams, man šī grāmata patiktu labāk, bet tā kā es neesmu, tad es to varu novērtēt kā ne pārāk interesantu lasāmvielu pusaudžiem, kas mani ne pārāk saista.
book, 2002

Daniel Stein. The Interpreter

7.5
(valoda: krievu). Atzīšos uzreiz, ka šī ir grāmata par ebrejiem. Atzīšos uzreiz, ka to sākotnēji negribēju lasīt. Ebreji man, ja tā pavisam godīgi, ir piegriezušies. Ne jau tādā ziņā, ka viņi pie visa būtu vainīgi vai pie nekā nebūtu vainīgi, bet lai nu kas nevar žēloties par publicitātes trūkumu, tad tie ir ebreji. Tomēr man izdevās sevi piespiest iedot šai grāmatai iespēju (kur lielu lomu spēlēja tas, ka sestdien Liene bija savā pamatskolas salidojumā, bet manā rīcībā bija vairākas stundas vientuļas sēdēšanas mājās) un izrādījās, ka te tomēr runa nav tikai par ebrejiem un holokaustu. Romāna galvenais varonis Daniels Štains bija vēsturiski reāla persona (kurai gan nomainīts uzvārds), ebreju jauneklis, kam izdevās noslēpt savu tautību un kļūt par tulku gestapo, kur viņš iespēju robežās centās glābt savus tautasbrāļus, tai skaitā organizējot bēgšanu no Emskas geto, kuras rezultātā no nošaušanas izglābās aptuveni 300 ebreju, no kuriem gandrīz puse sagaidīja dzīvi arī kara beigas. Pašam Danielam izdevās arī izbēgt no soda par izbēgšanas organizēšanu, kas rezultēja viņa pārejā kristietībā (katoļticībā) un vēlāk - kļūšanā par mācītāju. Daniels nokļuva Izraēlā un tur vadīja kristiešu draudzi, mēģinot apvienot savā kristietības izpratnē dažādos kristiešu grupējumus, tā sakot, vienojot visus zem kopīga Jēzus jumta, tikai, protams, neviens īpaši viņā neieklausījās, jo dažādi kristieši, jūdaisti un musulmaņi nekādi negribētu atteikties no savu baznīcu atšķirībām. Romāns nenorisinās īpaši hronoloģiski, sastāvot no dāžādu personāžu atmiņām, iesaistot milzīgu daudzumu varoņu (kurus visus paturēt atmiņā ir gandrīz neiespējami), pārejot no notikumiem kara laikā pie mūsdienām, tad uz septiņdesmito gadu vidu, iekļaujot darbā audiokasešu atšifrējumus, vēstules, NKVD dokumentus utt. Principā - ļoti intersesanta un pamācoša lasāmviela, vienīgi manuprāt, no apmēram trešdaļas satura romānu varētu arī atbrīvot, jo liela daļa epizožu īpaši nepapildina pārējo saturu, veidojot tādu kā lieku balastu, turklāt vienīgais patiešām aizraujošais sižets un vienīgais patiešām aizraujošais varonis ir Daniels Štains, kamēr, piemēram, Eva Makuņana un viņas dēla seksuālā orientācija varētu lieliski tikt "ierobežotas" grāmatas lapušu ziņā.
book, 2006

Filiale der Hoelle auf Erde

7.5
Protams, ka tikai pārnācis mājās no bibliotēkas, es ievēroju, ka šī grāmata nav nekāda daiļliteratūra, bet Jozefa Rota dienasgrāmatu, vēstuļu un avīžu publikāciju apkopojums. Zināmā mērā to var nosaukt par vilšanos, no otras puses - autora personība un aprakstāmā situācija to padara par pietiekami interesantu lasāmvielu. Proti, te aprakstītas Rota attiecības ar nacistisko Vāciju, no kuras viņš paspēja aiztīties pirms Hitlera nākšanas pie varas, ar Austriju, kuru Hitlers pievienoja Reiham, un no kuras Rots arī paspēja tikt laukā sveiks, kā arī ar Rietumvalstīm, kuras varbūt arī nekļuva nacistiskas, bet patiesībā bija vairāk nekā ignorantas. Ja man būtu jāizloba pamatdomas no Rota darbiem, tās būtu sekojošas: 1) naids pret ebrejiem neradās gluži no tukšas vietas - tam bija ilga vēsture kā no vāciešu, tā no ebreju puses; 2) ne tikai attieksme pret ebrejiem darīja Vāciju par ļaunuma impēriju; 3) vēršoties pret Dāvida zvaigzni Hitlers pastarpināti vērsās pret kristiešu krustu, kas lielā mērā arī bija viņa nopietnākais ienaidnieks; 4) Austrija bija īstā demokrātiskā vācu zeme, kuru Hitlers pakļāva tās līderu vājuma un bezprincipiāluma dēļ; 5) nacisti un komunisti pirmie izgudroja tādu emigrāciju, kuras pārstāvjiem bija liegtas iespējas būt populāriem savā dzimtenē (runa ir par rakstnikiem), līdz ar to nogriežot viņiem iespēju normāli eksistēt un atņemot viņiem lasītājus). Vispār Rots patiešām bija diezgan pravietisks rakstnieks, kas gan kļūdījās, paredzēdams Hitleram ievērojami drīzāku galu, nekā tas bija patiesībā, bet kas ļoti labi izprata Hitlera plānus un ieceres. Simpātisks rakstnieks, ar vienīgo izteikto mīnusu - simpātijas pret monarhiju, konservatīvisms. Bet lasīt interesanti, gandrīz it kā tā būtu "īsta grāmata".
book, 0

J`adore ce qui me brûle

4.0
Šis romāns ir turpinājums Jirgam Reinhardam un vēl mazliet mazāk interesants par savu priekšteci. Šeit mēs izsekojam vairāku sieviešu attiecībām ar Jirgu Reinhardu, kas pamazām nodzīvojas līdz visai zemam līmenim, kā arī izsekojam pašam Jirgam Reinhardam. Patiesību sakot, baismīgi garlaicīgi un tā, ka man pat negribas ieslīgt detaļās, kālab tieši man šī grāmata likās garlaicīga, jo pietiek ar pašu garlaicības faktu, nekādi papildu komentāri tur nav nepieciešami.
book, 1943

History of the World in 10.5 chapters

9.0
(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.
book, 1989

Der Stille Ozean

4.5
(valoda: vācu). Nezinu, vai Gerhards Rots ir radinieks tam vēl vienam austriešu rakstniekam Rotam, kura romānu lasīju pirms neilga laika, bet ja ir, tad jāatzīst, ka salīdzinoši ar savu priekšteci viņš man šķiet gaužām neinteresants. Viņa romāns ir vēstījums par kādu vīru vārdā Ascher (gandrīz kā tas reperis - Usher), kas aizbraucis uz kaut kādu lauku miestu cerībā paglābties no kaut kādiem mēsliem. Vēlāk gan izrādās, ka nemaz tik lieli tie mēsli nav - vienkārši Ascher ir ārsts, kuram gadījies kaut kādu pacientu nobendēt vai kaut kas tamlīdzīgs un tagad viņu vajā "slikta reputācija". Toties viss tas ciemats ir kaut kāds krīpfests. Pirmkārt, liela romāna daļa stāsta par medībām un medniekiem, kas nodarbojas ar suņu atšaušanu (gross). Tas pat mani gandrīz piespieda pārtraukt šī darba lasīšanu. Pēcāk, kad vēl klāt parādās kaut kāds sajucis prātā tips, kas pēc zaudēta tiesas procesa izlemj nošaut visus savus pretiniekus, grāmata kļūst vēl dzīvespriecīgāka. Un tas viss - ar augstu miegainības devu, kas austriešu rakstniekiem pēc maniem novērojumiem ir vēl raksturīgāka nekā viņu Vācijas brāļiem.
book, 1980

Jürg Reinhart: Eine sommerliche Schicksalsfahrt

6.5
(valoda: vācu) Šis ir pirmais Maksa Friša romāns, kas tapis uzrakstīts, kad viņam bija apmēram tikpat gadu, cik man tagad. Un jāatzīst, ka pretēji savām prognozēm, es nejūtos nemaz tik ļoti pazemots, kā varētu. Tomēr jāatzīst, ka literatūrā ne visi ģēniji tā kā sportā savus lielākos panākumus gūst vēl gandrīz pusaudža vecumā. Jirgs Reinhārts ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kas sākumā gandrīz tiek no baroneses pavedināts, bet tad "satusē" ar vienu jaunu meiteni, tad viņš aizbrauc, viņai piemetas kaut kāda kaite, no kuras viņa nonāk komā, viņš atgriežas un izpilda viņai eitanāziju. Tieši šis nobeigums ir vienīgais elements, kas manās acīs paceļ šo Friša darbu pāri "sviesta" līmenim, kas citādi šajā grāmatā ir diezgan augsts, romāns līdz tam ir vairāk vai mazāk tradicionāls, prognozējams, nedrošu roku rakstīts, nē, protams, var nojaust, ka Makss Frišs nav gluži trešās šķiras rakstnieks, bet viņa talants, šo grāmatu rakstot, vēl nebija noslīpēts, nebija tur kaut kā tāda, kas viņu vēlāk padarīja par sava laikmeta Kafku. Tas ir tā - lasīt to, protams, var, tāpat kā pēc analoģijas var klausīties arī visus agrīnos bītlu albūmus, taču tā saturiskā puse ir diezgan blāva un pārējas puses arī nav diži spožākas.
book, 1934

The Macbeth murder mystery

5.5
(valoda: krievu) Viljams Tērbers, ja var ticēt aprakstam uz grāmatas aizmugurējā vāka (kam, protams, ticēt nevar, tāpat kā nevar par elektroprecēm spriest pēc to ražotāju atsauksmēm), esot leģendārs amerikāņu satīriķis, karikatūrists un vispār unikāla humora tips. Ja var ticēt manam spriedumam (un tam, protams, ticēt nevar, jo zināms, ka mani ir noalgojuši tumšie spēki, lai es izsmietu jebkuru ASV radītu mākslas darbu, kā jau normālam interneta teroristam klājas), tad Viljama Tērbera humors ir visai otršķirīgs. Šajā grāmatā ir apkopoti viņa labākie darbi (nezinu pēc kādiem kritērijiem) no dažādiem stāstu krājumiem, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Pirmais, ko nevarēju neievērot, bija izteiktā līdzība ar Džeroma humoristiskajiem stāstiem - tā pati mazliet ironiskā un mazliet pamācošā noskaņa. Protams, varbūt pie vainas ir krieviskais tulkojums, taču Džeromu esmu krieviski lasījis ļoti antīkā tulkojumā, kamēr Tērbers krieviskots ticis salīdzinoši nesen, līdz ar to diez vai piestrādājis viens un tas pats tulks. Pirmais stāstu kopums nāk no stāstu krājuma "Mana dzīve grūtos laikos" (1933), kurā Tērbers pasniedz it kā smieklīgas epizodes iz savas (iespējams, izdomātas) bērnības. Ko smieklīgu iespējams saskatīt stāstos "Nakts, kad nokrita gulta" vai "Diena, kad pārrāva dambi", es patiešām nezinu, turklāt šie abi stāsti ir principā vienādi. Proti, ir kaut kāds notikums no kura visi baidās, bet kas reāli nenotiek, bet saceļas panika un notiek daudz visādu tizlumu, lai gan centrālais ļaunais notikums nemaz nav iestājies. "Suns, kurš koda" ir izteikti līdzīgs Džeroma stāstam par suni, kas ļoti mīlēja naudu un tiem abiem ir viena kopīga iezīme - tie nav smieklīgi. Nākamais stāstu kopums, kas nākuši no krājuma "Vīrietis vidējos gados uz lidojošas trapeces" (1935), šķiet labāks par pirmo. Stāsts "Misters Prebls atbrīvojas no savas sievas" par vīrieti, kas izlemj nogalināt savu sievu, aizvedot viņu uz pagrabu un klausās sievas lamāšanos par to, cik slikti viņš ir ieplānojis slepkavību, ir patiešām interesants, gandrīz vai Roalda Dāla kvalitātē. Stāsts par "Veiksminieku Džedu Pītersu", kuram allaž paticis stāstīt, kā viņam noveicies neiet bojā dažādās situācijās, bet kurš beigās pavisam stulbi nositās, arī ir ok. Daži stāsti gan atkal ir izteikti bāli, bet tādu vismaz nav vairums. "Mūsu laikmeta fabulas", kā es nojaušu, ir kalpojušas par iedvesmu mūsu pašu tautiešu pasakām par Jamuleju un Tupu, un līdzīgi kā SWH večiem, arī šeit kvalitāte ne vienmēr ir vienāda. "Princese un skārdene" ir klasiska fabula par princesi, kurai jāizvēlas labākais no preciniekiem ar paredzamu, bet perfekti nostrādātu iznākumu. "Vienradzis dārzā" labi izmanto skatu punkta maiņu. "Meitene un vilks" arī ir labs gabals. Tikām "Truši, kuru dēļ bija visas bēdas" ir tik bērnišķīgi realizēta situācija ar nacistiem un ebrejiem, ka pat 10 gadīgs bērns būtu spējīgs tādu uzrakstīt. Arī "Aitas vilku ādā" ir bezjēdzīgs audzinošs stāsts. Neapšaubāmi labākais stāsts atrodams krājumā "Mana pasaule. Laipni lūgti tajā!" un tam par godu nosaukta arī šī izlase. Tajā Šekspīra "Makbets" tiek interpretēts kā detektīvromāns un tajā tiek veiksmīgi (vairāk vai mazāk) atklāts īstais karaļa slepkava (kas, protams, nav Makbets, jo Šekspīrs tak nerakstītu tik stulbu detektīvu, ka slepkava ir acīmredzams). Krājumi "Tērbera valsts" (1953) un "Tērbera karnevāls" (1962) neko īpaši saistošu nesniedz. Papildu visam manā rīcībā nonākušajā krājumā iekļauta viena Tērbera pasaka bērniem "Baltā stirna". Patiesībā, vai tā ir īsti pasaka bērniem vai pieaugušajiem es nezinu. Sižets - mežā atkārtojas laiku pa laikam, ka balta stirna mednieku priekšā pārvēršas par princesi. Tā ir atkārtojošās burvestība, ka princese-stirna var palikt par cilvēku uz mūžu tikai tad, ja viņai nenākas vairāk kā 2 reizes vilties cilvēku mīlestībā. Parasti viņai tā sanāk. Slinkums ieslīgt nopietnākās detaļās. Pasaka patiesībā ir pat diezgan amizanta ar zināmu humoriņu, tomēr novelkot svītru un savelkot visus saskaitāmos rezultāts nav Tērberam labvēlīgs. No aptuveni 40 stāstiem šajā krājumā kādi 10 ir patiešām veiksmīgi, vismaz 10 - katastrofāli bezcerīgi un pārējie - aizmirstībā grimstoši. Secinājums - zināms talants Tērberam, protams, piemita, bet ja jau viņa labāko darbu izlasē dominē neizteiksmīgi darbi, es labprātāk pat neiztēlošos, kādi ir pārējie stāsti viņa krājumos. Bet varbūt tomēr būtu vērts pārbaudīt?
book, 0

Bad to the Bone

7.0
(valoda: krievu). Kas pat tipiņu ir tas Džeimss Vodingtons, es tā īsti neesmu sapratis. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš ir mazāk populārs nekā Džons Grišams un Dens Brauns, mazāk populārs nekā Salmans Rušdi, Ginters Grass, Viktors Peļevins, Milans Kundera un Kīrans Kārsons. Patiesību sakot viņš varētu būt tikai nedaudz populārāks par Ingu Ābeli. Vismaz tik populārs, lai būtu izpelnījies savu ierakstu Vikipēdijā, Vodingtons nav, līdz ar to mana informācija par šo rakstnieku ir praktiski neeksistējoša. Pamatā viņš rakstot lugas un šaurās avangardistu aprindās esot populārs, bet "Slikts līdz kaulam" esot viņa pirmais romāns. Patiesībā šis romāns noteikti nav no tiem, kas būtu viegli aizmirstami, gluži pretēji. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā būtu laba grāmata. Pirmkārt, tas ir līdz šim pirmais romāns par velosportu, ko man ir nācies lasīt. Ņemot strikti, to varētu nosaukt par detektīvu par to, kas nogalina Tour De France dalībniekus. Taču ņemot konkrētāk, tas nav nekāds detektīvs. Jā, laiku pa laikam tur kāds velosipēdists ņem nelabu galu, turklāt kaut kādā mistiskā veidā, iepriekš kļuvis mazliet dīvains. Tā viens Tour de France līderis iet bojā, nokrītot no kraujas, ieraudzījis ceļa vidū vardi, bet kāds cits tiek atrasts piesists krustā. Mitoloģiskajā saturā es īpaši neiedziļinājos, bet skaitās, ka tur esot kāda līdzība ar Homēra Iliādu. Neesmu lasījis, līdz ar to neko nevaru pateikt. Romāna centrā ir pieckārtējs Tour De France uzvarētājs vārdā Akils un viņa komandas biedrs un palīgs Patruls, kurš vienlaicīgi ir arī Akila sievas mīļākais. Abi divi šie sportisti ir neticami saprātīgi, ievērojot to, ka viņi ir sportisti, it īpaši tas attiecas uz Patrulu, kurš turklāt nav īpaši slavas kārs un bez problēmām samierinās ar to, ka viņam mūžīgi tiek Akila uzticamākā ieroču nesēja loma. Vēl romānā aktīvi piedalās kāds ārsts, kas ir izstrādājis savas metodes, kā nodrošnāt velobraucējiem pārsteidzoši labus rezultātus (nav gan īsti skaidrs, kur viņa stratēģija balstās, bet gluži parasts dopings tas noteikti nav). Romāns beidzas ar Akila nāvi, bet Patruls paliek dzīvs, tā varētu teikt. Vispār grāmata ir kaut kāda dīvaina, brīžiem nesaprotama, brīžiem "tizla" (seksa aina starp Patrulu un Akila sievu tiek aprakstīta maksimāli detalizēti un diezgan pretīgi, vēl ir epizode, kur tā pati sieva atceras savu kaut kādu agrāko draugu, kurš sevi un viņu apmierinājis, izmantojot kaut kādu puķi, par seksīgu rakstnieku es Vodingtonu noteikti nenosauktu katrā ziņā). Visubeidzot varu teikt, ka šādu grāmatu ir vērts izlasīt un ir vērts neizlasīt, vispār man gribētos tagad kaut kur braukt ar velosipēdu, varbūt ne gluži Tour De France piedalīties, bet kaut vai uz darbu pabraukāt ar velo, taču saprotu, ka laikapstākļi tam nav sevišķi piemēroti. Kā man nepatīk mūsu garās rudens/ziemas sezonas!
book, 1998

A Case of Need

7.0
(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.
book, 1968

Das Spinnennetz

6.5
Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.
book, 1923

Skimmer

7.5
Uzreiz jāatzīst, ka vienu vilšanos man šī grāmata sagādāja. Latviski par "Mēnespienu" nodēvētais romāns lika cerēt, ka tas kļūs par pirmo Islandē (vai Īslandē, atkarībā no latviešu pareizrakstības pieejas) tapušo daiļliteratūras darbu, kam sava vietiņa atradusies arī manā necilajā siera vortālā. Tomēr izrādījās, ka Jorans Tunstrēms savā būtība bijis viens riktīgs blēdis - kā lai viņš arī neuzdotos par autentisku īslandieti, no dabas viņš ir zviedrs un arī šī grāmata pieskaitāma zviedru literatūrai. Tās galvenais varonis ir kāda īslandes radio darbinieka dēls, bet pastarpināti galvenais varonis ir pats šis darbinieks. Grāmata rakstīta ziemeļniekiem visai raksturīgā mazliet mitoloģiskai līdzīgā manierē, kur ļoti liela nozīme ir "skandināviskajam" poētiskumam un aukstajai mīlestībai (grūti saprast, ko ar to gribu teikt, bet zinātāji sapratīs). Grāmatā ieskanās arī kādas mazāk nopietnas notis, visai vīpsnājoši izsakoties par Īslandes diženi raženo valsti un tās vienīgo (galveno) eksporta preci. Patiesībā par zivīm izteikumi nav viepsnājoši, bet vīpsnāšana vairāk skar pašu valsti un tās amatpersonas, kā, piemēram, tipu, par kuru oficiāli visiem ir zināms, ka viņš nodarbojas ar spiegošanu un ka viņa profesija "poēts" ir tikai aizsegs. Tāpat visai stilīgā manierē varoņa tēvs zaudē saprātu, bet tur tie cilvēki ir tādi, ka līdz ar to viņš nemaz tik ļoti atšķirīgs no pārējiem nekļūst. Kas ir "mēnesspiens", es laikam nemaz tik vienkārši atbildēt nespēšu.
book, 1996

Esteres mantojums

6.5
Interesanti, kā tas notiek: kad lasīju pirmo Mārai romānu savā mūžā - Sveces izdeg līdz galam, es biju tādu emociju pārņemts, tādā sajūsmā par šo autoru, ka biju gatavs uzmeklēts visus jebkādā veidā pieejamos viņa darbus, varbūt pat pasūtīt vāciskā tulkojumā no Amazon. Bet tagad, pēc "Esteres mantojuma" izlasīšanas, manī šādas degsmes vairs nav, Mārai no fenomena ir pārvērties tikai par "vēl vienu rakstnieku" un tas ir skumji. Varbūt būtu labāk, ja neko citu kā "Sveces" dabūt nebūtu bijis iespējams, tad es būtu saglabājis Mārai savā sirdī kā patiesi izcilu rakstnieku, kamēr tagad... es vairs nezinu, ko lai par viņu domāju.
2008-01-02 16:46:18
book, 1939

Humboldt`s Gift

5.5
I have something with those Nobel prize winners - I don`t like them much. Out of more than 100 recipients of this prestiguous award I`m not all familiar with the work of more than 50 writers, while only selected few of those whom I know I like. Those would include Knut Hamsun (more or less), Hermann Hesse (more or less), William Folkner (more or less), Albert Camus (more or less), Samuel Beckett (much) and Gabriel García Márquez. Saul Bellow won`t be joinging this list, as far as I can tell at the moment. First, I found "Humboldt`s Gift" to be rather boring. Second, the story line was pretty thin. Third, most of the characters weren`t really evolved (especially that goes for Humboldt, who might have been depicted much more insightful). Fourth, I found Bellow`s writing about sex quite repelling. About the story: Charlie Citrine (the first person teller) is a successful writer, although he hasn`t been particulary successful lately. His ex-wife is sueing him all the time and taking more and more money away, so he`s not far from being broke at the moment. His car is destructed by a mobster whom he owes some money after an unfair card game. He has a young girlfriend who wants to get married to him. And he once was a friend to the late Humboldt Fleischer, a poet who was very popular once but got crazy on booze later. Humboldt`s gift is an idea for a film that the dead poet has left to Charlie and to Humboldt`s own widow. The story mostly evolves around Charlies life and his memories of Humboldt (who by the way thought of Charlie being a treacher who had sold out their friendship but that was because of Humboldt himself being one card short of a full deck, if you know what I mean). Then there`s a lot of things going on with that gangster figure, who after receiving his money from Charlie suddenly turns into a friend and plans various schemes for Charlie to regain his financial status. The whole thing seems very, very pointless to me. It`s realism without a clear story, it`s not particulary poetic, it has quite a lot of useless mentioning of Jewty, like I cared for this subject at all. And what I also don`t like in this book is depiction how cool the leading character (based upon the author of course) is about women and how active his sex life still is (at the age of 60, yuck!). In the end it`s just a book of 470 pages where little goes on and which is hard for one to read till the end.
book, 1975

Als der Krieg zu Ende war

7.5
Das letzte Stück aus dem 2 Band der Gesammelten Werke von Max Frisch ist eins das ich noch nicht gelesen hatte. Es erzählt von Agnes, einer Frau, die im Keller ihres Hauses nach dem Ende des 2. Weltkrieges sich mit ihrem Mann zusammen flüchtet. In ihrem Haus wohnt jetzt einer Gruppe Russischen Soldaten, und unter denen auch der Kommandier Ivanov. Labi, pāreju uz latviešu valodu, vāciski pārāk lēnām iet. Tātad, tai Agnesei vīrs ir bijis Vērmahtā un vai nu ir vai nu nav piedalījies ebreju apšaušanā Varšavas geto. Toties ir droši zināms tas, ka Agnese vienojas katru dienu vienu stundu pavadīt ar Ivanovu apmaiņā pret to, ka krievi pagrabā nelien un viņas veci tur neatrod. Tikai problēma tāda, ka tur ar Ivanovu nekādu seksa padarīšanu viņai nav, bet vācu valodu Ivanovs nezina. Tikām vīrs, lai viņam būtu mierīgāks prāts, tiek turēts neziņā par Ivanova vācu valodas spējām un viņš domā, ka sieva ar to par Gēti un Šilleru sarunājas, lai gan patiesībā viņi vienkārši kaut kur apkārt vazājas, skatās viens uz otru un pamazām iemīlas viens otrā. Beigās gan vīram nervi neiztur un viņš no pagara iziet, atklājas viss saistītais ar Ivanova valodu zināšanām + atklājas, ka to vīru apsūdz diezgan palielos noziegumos, tomēr Ivanovs viņam un Agnesei atļauj aiziet. Lai gan Agnese patiesībā vairs nekur aiziet negrib, jo ir ieķērusies Ivanovā, ar kuru viņi katrs sarunājas savā valodā, nesaprotot, ko otrs saka. Vispār - normāla luga.
book, 1949

Preußens Luise. Vom Entstehen und Vergehen einer Legende

6.5
Na wieder schon ich habe Pech gehabt! Ich nahm dieses Buch aus der Bibliothek, weil nach dem Namen "Günter de Bruyn" ich glaubte, daß es kein moderner Schriftsteller ist. Aber er ist nicht nur modern, sondern dieses Buch ist ein biografisches werk über Preußens Luise - eine Königliche Person in Preußen Anfangs des 19. Jahrhundertes. Die Luise wurde zu einer Legende noch während ihres Lebens, obwohl nichts so besonders ausgezeichnetes an ihr gewesen ist. Na, gut, sie war eine schöne und emozionale Prinzessin. Und warum würde mich das interessieren? Keine Ahnung. Als sie noch ziemlich jung starb, wurde sie langsam zu einer Preußischen Madonna, obwohl dazu keine starke Gründe waren, sie wurde nur als eine perfekte Preußische Frau gelobt, die ihr Platz im Leben sehr gut begriff und an keinen Männliche Sachen teil nahm. Natürlich im 20ten Jahrhundert hatte schon niemand Interesse an sie - sie war zu friedensliebend, um den Nazis als eine Modellfigur zu passen, un zu langweilig, um den modernen Feministen als ein Vorbild zu gülten. Die Biografie ist ganz professional geschrieben, ich habe aber kein Gebrauch für Kenntnisse über Preußens Luise, deswegen habe ich auch kein Interesse an dieses Buch.
book, 2001

Pokorny lacht

6.5
Wenn man ehrlich sein muß, habe ich schon genug von solchen Schriftstellern der zweiten und der dritten Klasse. Sie alle schreiben nicht slecht, ABER so was könnte auch ICH geschrieben haben. "Pokorny lacht" ist die Geschichte eines Komikers, der das Leben ein wenig zu ernst nimmt und der selber immer traurig ist. Das ganze Leben lang hat er nur einen einzigen Freund gehabt, dem er hätte änlicht sein wollen. Er kann ihm aber nicht ähnlich sein, da er immer Menschen beindrucken will. Von einer Seite kann ich sagen, daß ich mit Friedrich Pokorny mich schon ganz gut identifizieren kann - da er immer komisch sein wollte, nur damit andere Menschen ihn cooler finden würden, das andere geht aber zu weite. Seine Affäre mit der Freudnin seines Freundes Zachers ist für mich zu Obskur, um verständlich zu sein, und nicht nur die Affäre, sondern das ganze Leben Pokorny`s ist ziemlich doof. Am Ende kann er natürlich wenn nicht alles, dann ziemlich vieles schon ändern. Er hat ein Streit mit dem Zacher, daß mit Prügelei endet und nur danach versteht er, wie vieles er falsch getan hat. Egal schon, solche Bücher gibt es in Tausenden und keiner solcher Schriftsteller bleibt länger als fünf Stunden berühmt. Vielleicht soll ich doch etwas auch selber schreiben, es ist eine ganz lange Zeit seit meiner letzten Erzählung her.
book, 2003

Galapagos

8.0
Nesaprotu divas lietas. Pirmkārt, kāpēc es neesmu šo ierakstu pievienojis faktoīdā ātrāk. Otrkārt, kā tas vispār bija gadījies, ka es "Galapagu salas" nebiju lasījis jau iepriekš. Tomēr tā izrādījās patiesība - apskatījos savā TXT failā, kurā atzīmēti manis lasītie Vonnegūta darbi (no laikiem, kad es vienu pēc otra izlasīju tos gandrīz visus) un "Galapagu salu" tur nebija. Labi, tagad stāstīšu par pašu grāmatu. Lielā mērā to var nosaukt par turpinājumu "Kaķa šūpulim" vai vismaz variāciju par "Kaķa šūpuļa" tēmu. Tajā apstāstīti notikumi par cilvēku grupiņu, kas nonāk Galapagu salās, kad visu pasauli pārņēmusi globāla ekonomiskā krīze. Šie cilvēki ir tur nonākuši, lai dotos kruīza ceļojumā ar luksusa kuģi. Izrādās gan, ka viņu ir tikai daži gabali - kāds japāņu izgurdrotājs ar savu sievu, kāds Amerikāņu uzņēmējs ar savu aklo meitu un viņas suni, viena atraitne skolotāja, kuras vīrs pēc sajukšanas prātā un pirms nomiršanas ir nopircis biļetes uz šo ceļojumu un viens vīrietis, kas pārtiek no regulāras vecu sieviešu apprecēšanas un naudas izkrāpšanas no viņiem. Vēl kuģim, protams, ir kapteinis, bet nekādas apkalpes nav, ja neskaita stāstītāju - Kilgora Trauta dēla spoku. Kilgors Trauts, ja kāds nezina (un vairums noteikti nezina), bija produktīvs fantastikas romānu autors, kura darbiem bija tikai viens īstens cienītājs - kāds misters Rouzvoters, kas kļuva par ASV prezidentu (no romāna "Arlabunakti, Rouzvotera kungs"). Galapagu salas izrādās vienīgā vieta uz Zemes, kur nespēj ieviesties kāda pretīga baktērija, kas padara visus cilvēkus neauglīgus. Tiesa, nākotnes cilvēki, kas aug Galapagu salās, izrādās kaut kas līdzīgs delfīniem un roņiem, pārtiek no noķertām zivīm un reizēm ēd zilkājainos Galapagu salu putnus. Ja salīdzina šo darbu ar "Kaķa šūpuli", jāatzīst, ka pazīstamākais darbs ir arī spēcīgākais - kaut vai visa Bokonona tēma tajā romānā ir vienkārši superīga. Šeit gan arī netrūkst Vonegūtam raksturīgo triciņu, piemēram, viņš ar zvaigznīti atzīmē visus personāžus, kas tuvākās dienas laikā nomirs. Starp citu, visi nākotnes cilvēki būs tā kuģa kapteiņa bērni, jo viņš būs vienīgais izdzīvojušais vīrietis, bet tas laikam nav svarīgi. So it goes.
book, 1985

Nun singen sie wieder

8.0
Meine chronologische Wanderung durch die Werke von Max Frisch geht weiter. Mit "Nun singen sie wieder" haben wir das Ende des 2. Weltkrieges erreicht. Und auch im Buch die Handlung geht von dem Krieg. Das Stück fängt mit dem Erschiessen von einer Gruppe Geiseln (21 Menschen insgesamt), das mekrwürdige and dieser Erschießung ist das Benehmen der Geiseln - sie alle singen bis zu ihrem Tod. Am Erschießen nehmen 2 Menschen an (die, wie man vorstellen kann, zu den Nazis gehören) - Karl und Herbert, sein Chef. Für Herbert das Erschießen ist nichts besonders, und auch das ist kein Wunder, da er nur befehlt und nicht tut, der Karl kann aber das nicht so leicht vergessen. Und wenn Herbert ihm noch befehlt den Pope zu erschießen, der das Grab für die Geiseln gegraben hat, da ist es ihm genug. So verläßt Karl die Armee un kommt in sein Dorf zurück, wo sein Vater versucht ihm zu erklären, daß er zu den Nazis rückkehren muß. Da er darauf nicht bereit ist, so hängt Karl sich einfach auf. Der Pope wird natürlich auch erschossen, ebenso wie der Vater Karls, den Herbert, sein ehemaliger bester Schüler erschiessen befehlt. Am Ende bleiben die Gestorbenen zusammen, und auch die noch Lebenden zusammen. Die Lebenden glauben, daß die Verlüßte und Tode nicht sinnlos waren, die Toten wissen natürlich, daß alles sinnlos war und das noch viel Mist in ihren Namen getan wird. Und am Ende behauptet einer der toten, daß alles sinnlos ist. Nur die Liebe ist schön, weil die Liebe als einzige selber weiß, daß sie sinnlos ist. Tragisch und schön.
book, 1945

Moskva 2042

5.5
Если Владимиру Войновичу и удалось удивить меня этим своим романом, то это - годом его написания. Я почему-то решил, что данная чушь - это плод уже послесоветской эпохи, а оказалось, что нет - это самая что ни действительная антисоветчина. Сюжет у книги по идее весьма бредовый, если это вообще можно назвать сюжетом. Главный герой - прототипом которому судя по всему стал сам автор, получает возможность слетать в Москву середины 20-го века, что он и делает, и узнает, что там построен коммунизм с культом личности одного его бывшего приятеля, ну а втихоря народ ждет возвращение царя - весьма безжалостной сатиры на Солженицина. Хотя я и не явлюсь поклонником последнего, все же лишь то, что Солженицин немного переборщивает в своем самовосприятии не делает "Москву 2042" хорошей книгой. Моментами, конечно, смешно, но большую часть книга выше фелетона не тянет, ну а фелетон, по крайней мере в моем восприятии, это не самая стоящая литература. Больше, чем литературу для туалета данный роман собой предоставить мне не может.
book, 1986

Santa Cruz

9.0
Ai, nerakstīšu vāciski, slinkums. Patlaban šī Maksa Friša luga ļoti atbilst manam dvēseles stāvoklim. Tas ir stāsts par to, kā dzīve varētu izvērsties un varētu neizvērsties. Tajā ir sieviete Elvīra, kam pirms 17 gadiem bija afēra ar Pelegrīnu, pirātu, bet kura nespēja ar viņu kopā atstāt Santa Kruzu un turpināt nemierīgu dzīvi. Tas ir Barons, kurš nedevās kopā ar Pelegrīnu pirms tiem 17 gadiem uz Havaju salām, bet apprecēja Elvīru un uzaudzināja viņas un Pelegrīna meitu kā savu bērnu. Tas ir Pelegrīns, kurš drīz mirs un kurš sapņo par savu fermu kaut kādā tālā salā. Elvīra tikām katru nakti par jaunu izdzīvo savu un Pelegrīna stāstu sapņos. Savukārt Barons vienmēr domā, ka viņš daudz ko varētu būt palaidis garām, neaizbraucot uz Havaju salām. Taču tikai Pelegrīns apgalvo, ka viņš nenožēlojot neko tādu, ko ir darījis, un nevēlas neko darīto piedzīvot atkārtoti. Tāpēc viņš var mirt laimīgs, bet Elvīra un Barons 17 gadus viens attiecībā pret otru nav bijuši vaļsirdīgi. Iespējams, šī situācija nemaz tik ļoti neatbilst manai dzīves realitātei, bet tās lasīšana uz mani atstāja lielu iespaidu.Patiesībā es gan Santa Kruzu esmu kaut kad senāk lasījis, taču pavirši un steidzīgi, neiedziļinoties saturā un neko daudz pēcāk neatceroties. Tagad tas vairs neatkārtosies, varbūt. Rit mana pēdējā stunda Delfos un es nezinu, kādā Santa Kruzā es nonākšu no šīs Grieķijas pilsētas, neviens orākuls to man priekšā nesaka. Makss Frišs tomēr patiešām bija ģeniāls rakstnieks, viens no maniem iecienītākajiem. Tagad pamazām plānoju pārlasīt vairumu viņa lugu, kā nekā esmu bibliotēkā tās vāciski paņēmis (līdz šim tās esmu lasījis tikai krievu tulkojumā, bet tas jau nu noteikti nav tas pats).
book, 1944

Max Frisch, Friedich Duerrenmatt: Briefwechsel

7.0
Eigentlich hatte ich ueberhaupt keine Ahnung, dass Frisch un Duerrenmatt bekannt waren. Ok, es ist ja kein grosses Wunder - die Schweiz hatte nur zwei ganz grosse Schriftsteller im 20-ten Jahrhundert und sie waren ja auch Menschen derselben Epoche. Obwohl ich eher naeher zu Duerrenmatts als zu Frisch`s Werken stehe, muss ich sagen, dass aus diesem Briefwechsel es ganz klar folgt, dass Frisch ein sympatischer Typ als F.D. gewesen ist. Wenn man ihre Freundschaft als das Sujet des Buches beschreiben kann, dann beginnt alles mit einem Brief von Frisch zu Duerrenmatt, in dem der damals schon beruehmte Schriftsteller seinen juengeren Kollegen fuer sein erstes Werk lobt, der Duerrenmatt ist natuerlich froh darueber und sie werden Freunde. Spaeter geht es aber mit der Freundschaft immer schlechter, da sie einander zu kritisieren beginnen und Duerrenmatt schreibt auch in der Presse toedliche Kritik von Frisches Werken. Frisch fand das nicht toll und ausserte auch seine eigene Meinung. Am Ende sprachen sie miteinander nicht mehr und schrieben auch keine Briefe und starben fast gleichzeitig. So geht es.
book, 1998

Abschied von Sidonie

7.0
Erich Hackl ist ein ganz grausamer Schriftsteller, seine Werke (wenigstens die zwei, die ich gelesen habe), handeln nur von der Nazizeit und erhalten ganz viel grausames. "Abschied von Sidonie" ist wenigstens in einem Aspekt relativ ungewoehlich - Sidonie ist ein Zigeunermaedchen und keine Juedin. Ich weiss nicht so richtig, warum man ganz selten von den Zigeunern, die durch das nazi-Regime ermordert wurden, spricht, aber hier tut Erich Hackl es. Sidonie wird von ihrer Mutter neben einem Krankenhaus verlassen in 1933 und sie wird bei einer Deutscher (Oesterreichischer) Familie erzogen, sie hat kein gutes Kopf, aber ist ein freundliches un braves Maedchen, dass viele im Dorf moegen, obwohl sie ziemlich dunkel in Haut ist. Dennoch, wenn das zweite Weltkrieg losgeht und auch Oesterreich daran teil nehmen muss, muss Sidonie ihre Fosterfamilie (ok, ich weiss, dass es "foster parents" nur in Englisch gibt, es ist mir aber egal) und so gibt es Abschied von Sidonie und nur spaeter lernen ihre "Eltern" kennen, dass ihr Leben in Auschwitz beendet hat.
book, 1989

Vielleicht ist es sogar schoen

8.0
Es ist Bemerkens wert, dass auch das zweite Buch bein Jakob Hein, dass ich gelesen habe, mir sehr gefallen hat. In seinem neuen Roman bleibt Hein seiner Welt eines ex-Ossies treu und schaut mal wieder an die Geschichte Deutschlands mit den selben Augen, wie in "Meinem ersten T-Shirt". Diesmal ist es das Buch noch mehr autobiographisch als sein erstes Werk, aber wie man schon viele gesagt haben, ist das Leben manchmal noch ueberraschender als Erfindung. Das Buch ist die Geschichte des Lebens seiner Mutter, die waehrend des Buches Handlung an Krebs stirbt, aber es ist kein Buch vom Tode, es ist ein Buch ueber das Leben, ueber Juden und Judentum (Hein ist ebenso wie ich 1/4 juedisch), ueber Menschen, die von Nazis zu Kommunisten werden, ueber die Mutter, die immer was gutes zu sagen hatte, obwohl es ihr selber nie brilliant gegangen ist. Ich weiss eigentlich nicht, was ich so stark an Hein`s Werken mag, aber er schreibt so, dass ich ihn nur bewundern kann. Ich verstehe auch, dass er nie besonders beruehmt werden wird, aber gerade dass finde ich so toll, dass ich vielleicht einer der ganz wenigen seiner Fans bin. Ich moechte doch nicht immer einer von der grossen Masse sein.
book, 2004

Ceplis

8.0
Pārlasīt "Cepli" reizēm noteikti ir svētīgi, lai paraudzītos uz situāciju Latvijā mazliet citām (vai tām pašām) acīm. Kulta romāns, kas vēlāk tapis par kulta filmu, veiksmīgi dramatizēts, klasisks latviešu citātu un frāžu apkopojums. Tā varētu raksturot "Cepli".
2007-12-21 17:07:37
book, 1928

The Cement Garden

7.0
Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.
2008-10-21 10:06:23
book, 1978

New Finnish Grammar

7.0
"Jaunā somu gramatika" ir romāns par cilvēku bez atmiņas. Ne pārāk oriģināla tēma, ne? Bet ja tev pasaka, ka šis cilvēks bez atmiņas ir aizmirsis arī valodu un viņam nākas pakāpeniski no nulles apgūt un veidot pilnīgi visu savā dzīvē (vismaz to, kas saistīts ar valodu - veikt dažādus sadzīves darbus viņš joprojām var). Un vienīgais, kas viņu kaut kā piesaista realitātei ir birka viņa jūrnieka mēteļa iekšpusē ar vārdu Sampo un kaut kādu somu uzvārdu, pateicoties kurai šis varonis tiek pie kaut kādas identitātes un sāk mācīties somu valodu, jo cita pieturas punkta identitātes iegūšanai viņam nav.
2008-01-02 09:42:42
book, 2000

Tout le Monde est Occupe

6.0
На лекциях сегодня так скучно, что я взял, да и начал в Сети читать одну книжонку. Ну, вот я ее и прочел. Кристиан Бобен - это очередной французский писатель, с которым мое знакомство произошло скорее случайно, нежели логично. Однако, если сравнить его со Шмиттом или Вербером, Бобен - не гений. Вообще я и не очень разобрался, что он из себя представляет - на английском о нем нет почти никакой информации, но, если я правильно понял, то в основном он пишет поэзию. Вот это уж меня не удивило - "Все заняты" весьма характерна как проза поэта. Сюжет у книжки странноватый - главная ее героиня Арианна в начале выходит замуж за какого-то типа, решает, что у нее будет трое детей, тогда она его покидает после того, как зачато первое дитя (насколько я понял, в мифологии "Всех занятых", для этого физическая близость не обязательна). У нее рождается первый ребенок - дочь под именем Манеж, которая умеет предсказывать будущее, никогда не закрывает глаза и становится великой художницей. Потом Арианна влюбляется в сантехника и беременнет от его поцелуя (оказывается, что таким образом данный сантехник уже стал отцом 56 детей) и у нее рождается Тамбур. Тамбуру хорошо подается все, связанное с техникой, а позже он выбирает путь сантехника. Напоследок Арианна влюбляется в учителя, от которого у нее рожается вторая дочь - Креветта, которая после одного пожара ногами больше не касается земли и все время танцует.
book, 1999

Blankenburg

4.5
Ich habe keine Ahnung, worum es in dem Buch geht - fuer meinen Verstand ist es zu verwirrt. Das Buch besteht aus drei "Erzaehlungen" - "Der Puck", wo ein Junge in ein Hockey-Puck sich verwandelt, "Die Wasserfallfinsternis von Badgestein" macht ueberhaupt kein Sinn, aber die Titulgeschichte ist eine Erzaehlung von einem Leselosen Mann (was bedeutet denn das?), der von einer Buecherfuerstin in ihr Schloss eingeladet ist, damit er gesund werden kann. Ich glaube, dass nach so einem Buch sogar ich leselos werden kann.
book, 1986

Theophilus North

7.0
Если честно, то разум говорит мне, что эта книга намного хуже "Мартовских ид", однако, если совсем честно, наплевать мне не этот разум! Большая мне от него польза. Да, "Теофил Норт", это не классика мировой литературы, зато читать интересно! (по крайней мере первые три четверти книги, под конец действительно книга начинает надоедать). Главных герой - Теофил Норт - это самый что ни сказать положительный герой, один из тех людей, которые вам помогают, когда вам совсем паршиво (не уверен, что такие в жизни существуют). Главная его ценность в том, что ему наплевать, что у вас за проблемы, он всегда как Макгайвер сможет что-нибудь придумать. Вообще Тео скорее похож не на Макгайвера, а на слугу Дживса - он себе ничего в жизни не желает, он очень образован, знает кучу языков и может не только помочь снять с человека подозрения за злодеяния, с которыми он никак не связан, помочь калеке без ног найти подругу, но и предложить свои услуге жене моряка, который не может иметь детей, в создании ребенка. Конечно, я понимаю, что в своей сути это поучающая литература, но легкий юморок и добавка в виде перца мне помогает переварить этот не особенно репрезентабельный жанр без особых переживаний. Единственное, что в книге мне мешает - Уайльдер не заметил, наверное, что рассказов в романе стало слишком много и что постепенно его творение стало больно уж однообразным. Ну и еще одна мелкая неприятность - героев в романе многовато, по крайней мере я не в силах вспомнить каждого персонажа, который в течении десяти глав отсутствовал, а тут вдруг взял, да и вернулся. Я не считаю, что читателя надо считать балбесом без памяти, но у всего есть свои пределы. Да, да и я не совсем уверен, что местами у достопочтенного Уаильдера не возникает проблем с хронологией книги, но это и не удивительно - он был уже совсем не первой свежести, когда писал этот - свой последний - роман, и хотя витальности его герою все еще хватает, но, конечно, писатели, которым за 70, редко создают непревозжденные шедевры.
book, 1973

The Mysterious Flame of Queen Loana

8.0
If Umberto Eco is to be trusted, this will be the last of him I`ll be reading. On one hand I can understand his position - he`s 73 now and you rarely write your best work when you`re beyond such age. Since 1983 when "The name of the rose" came out Eco has been loved and respected in the world of the reading public. He has also enjoyed quite a lot of success as a historian of the Middle Ages, so he has nothing to regret about. Yet his decision can do nothing but make me sad. When one of the greatest voices of a generation decides to write no more, it is always sad. And if it`s one of your favourite writers of all time, you can only regret it.
book, 2004

Ides of March

7.0
Torntons Vailders līdz nesenam laikam man bija gluži svešs putns. Uzvārds, protams, dzirdēts, bet neko no viņa darbiem lasījis nebiju. Kā izrādās, šis formāli 20. gadsimta pusei piederošais rakstnieks savas 78 gadus ilgās dzīves laikā bija paspējis uzrakstīt vien 7 romānus, kas gan, protams, nav neko brīnumaini, ievērojot to, ka pamatā viņš ir pazīstams kā dramaturgs. "Marta īdas" hronoloģiski ir viņa piektais darbs un es pagaidām nespēju noteikt, vai tas viņam skaitās viens no labākajiem - vai otrādi. Slavenākais viņa romāns neapšaubāmi ir "Svētā Ludviķa tilts", bet vismaz savā grāmatu krājumā līdz šim tādu atrast neesmu spējis, līdz ar to tieši "Marta īdas" ir mūsu pazīšanās sākums. Tas ir atkal jau kārtējais romāns vēstulēs. Šīs vēstules raksta virkne vairāk vai mazāk vēsturisku personāžu, kas dzīvojuši Cēzara laikmetā Romā un tās teritorijās. Apskatītie notikumi - Cēzara dzīves pēdējie gadi, kaut kādas intrigas ap viņu, Cēzara dzīves panīkums, attiecības ar dzejniekiem, Kleopatru un galvenokārt - Cēzara iekšējās pārdomas. Līdz ar to nav brīnums, ka vairumu vēstuļu raksta pats Cēzars, apcerot dažādus savas pasaules trūkumus un dažādus trūkumus sevī. Pats Cēzars Vailderam padevies pat ļoti simpātisks, tāds gudrs, sirms vecis, kas gan mazliet dumjš palicis savas kaisles dēļ, kas apzinās to, cik daudz viņa impērijā ir mīnusu, tomēr zina, ka reti kurš varētu tajā valdīt labāk par viņu, vīrietis, kas šaubās par jebkādu dievu eksisteni utt. Pāris citāti romānā ir patiešām kolosāli - piemēram, Cēzara apgalvojums, ka ja viņš nebūtu Cēzars, viņš kļūtu par Cēzara slepkavu. Augstāko aprindu intrigas man gan īpaši interesantas nešķiet, daļa no vēstulēm man šķiet visai garlaicīgas, taču kopumā šajā romānā var just ģēnija dzirksti, vienīgi tā patiešām ir dzirksts un nevis spoži apgaismots viss romāns.
book, 1948

Oryx and Crake

8.0
Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.
book, 2003

Hoffmann oder Die vielfältige Liebe

6.0
Wenn ich es richtig verstanden habe, dann ist Peter Haertling einer der grossen Deutschen Schriftstellern der Nachkriegszeit. Das waere ein guter Fall fuer mich meine liebe Schule zu loben. Ich hatte da einen Fach mit einem serioesem Titel "Deutsche Literatur", wo wir in zwei Jahren fast nichts von der Deutschen Literatur lerntet, ausser Faust zu lesen und nichts davon zu verstehen.
book, 2001

Doktor Murkes gesammeltes Schweigen

8.0
Obwohl Heinrich Boell ofiziell einer der groessten Deutschen Schriftstelllern des 20. Jahrhunderts gewesen ist, weiss ich von ihm ganz wenig. Wenn ich mich nicht irre, is "gesammeltes Schweigen" nur das zweite seiner Buecher, das ich bisher gelesen habe. Der Untertitel des Buches lautet, dass dort noch andere Satiren zu finden sind, daraus kann man schliessen, dass auch die Erzaehlung ueber Doktor Murke eine Satire ist, und eigentlich koennte das man sowieso verstehen. Das Buch besteht aus 5 Erzaehlungen, daraus sind 3 Brilliant un 2 nicht besonders. "Doktor Murkes gesammeltes Schweigen" erzaehlt von einem Mann, der am Rundfunk arbeitet und sich eine Rede von einem verwirrtem Kulturprofessor mehrmal anhoeren muss, bis er fast sein Verstand verliert. Die Rede muss viel verkuerzt werden, ausserdem muss das Wort "Gott" durch "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" aus Politkorrektum ersetzt werden, so befehlt Murke dem Professor mehr als 20 Male "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" sagen, damit die Veraenderung moeglich war. Der Murke selber ist aber Fetischist - er sammelt Schweigen aus Radiosendungen, denn er findet es viel poetischer als Sprechen. Die zweite briliannte Geschichte lautet "Nur nicht zur Weihnachtszeit" und es geht um eine aeltere Dame, die ein wenig ihren Verstand verliert und braucht es, jeden Tag Weihnachten zu feiern. Die dritte spannende Geschichte ("Es wird etwas geschehen") ist von einem sehr aktiven Mann, der am Anfang 9 Telefonen gleichzeitig beantwortet, aber am Ende ein professionaler Sarg Begleiter wird. Die letzten zwei Geschichten - "Hauptstaedtisches Journal" und "Der Wegwerfer" haben mir nicht besonders gefallen, deswegen schweige ich ueber sie. Die ersten drei waren aber genung gut, damit ich sagen koennte, dass nach dem ziemlich langweiligem "Billard um halb zehn" ich wieder Interesse an Heinrich Boell gefunden habe.
book, 1958

Wer einmal aus dem Blechnapf frißt

7.0
Eines haette ich nie erwartet - dass dieses Buch noch vor der Hitlerzeit geschrieben worden ist. Vielleicht, wenn mann naeher daran denkt, ist das auch kein Wunder und es waere unlogisch, wenn es anders waere, aber ich hatte wirklich geglaubt, dass es in der Adenauer Zeit statt findet.
book, 1932

Die Wiedertauefer

5.5
Ich glaube ein Fan Durrenmatts zu sein, das bedeutet aber nicht, dass ich ueber jedes seines Werk vor Freude pissen muss. "Die Wiedertaufer" ist ein representativer Fall, wenn ich nicht vor Freude pisse. Es ist eine Mittelalterische Komoedie in der eine Gruppe von "Wiedertaufern" ihre eigene Version der Christlichkeit durchsetzen will und gegen die klassischen Katholiken un Lutheraner kaempft. Der Leiter der Wiedertaufer ist ein ehemaliger Schauspieler, der einen Erzengel getroffen hat und zu einem neuen Mann geworden ist. Da ist auch ein Bischof auf der anderen Seite, der den Wiedertaufer Nummer Eins in seine Schauspieler Truppe Mal nicht aufgenommen hat und jetzt versteht, dass er einen guten Schauspieler verloren hat. Am ende siegen die konvenzionalen Christen natuerlich. Eigentlich fand ich das Werk nicht besonders komisch und habe ganz selten gelacht. Wenn es kein Duerrenmatt waere, haette ich vielleicht das Buch besser angenommen, von F.D. erwarte ich aber was besseres.
2006-08-11 00:00:00
book, 1969

Die Kassiererinnen

6.5
Zum ersten Mal wird hier was auf Deutsch geschrieben. Es ist eine lange Zeit her, seit ich meine Deutschkenntnisse ueberhaupt verwendet habe. Leider ist der Roman "Die Kassiererinnen" keine glaenzende Moeglichkeit was besonders schoenes zu sagen. Der Held des Romanes ist ein typischer Verlierer, der keine gute Arbeit hat und der gerne Kassiererinnen in einem Laden beobachtet. Zudem hat er noch eine Frau mit der er etwas einer Liebe aenliches hat. Der Typ ist nicht 100% normal, z.B., er kann nicht selber einkaufen un fragt einen Bekannten fuer sich Hosen zu kaufen. Der Bekannte aber ist auch ein Freak un er braucht die Hilfe des Heldes in Zimmer Saueberung, ausserdem hat der die ganze Zeit irgendwelche grosse Plaene, die er nie wirklich durchsetzt. Die Frau des Heldes kann nicht ihren sterbenden Vater im Krankenhaus besuchen, weil sie eine Angst vorm Sterben hat, deswegen geht der Held zu dem Vater, obwohl er ihn nicht kennt. Wie man schon sehen kann, alle Personen in dem Buch sind ziemlich verwirrt. Wie es schon oefters passiert, kann ich nicht sagen, dass ich das Buch ueberhaupt nicht mochte, leider war das sehr, sehr weit von einem ausergewoehlich spanenndem Buch. Mit Wilhelm Genazino kann man nicht schlecht Zeit verbringen, aber seine Buecher koennen einen Mensch (mich) nicht aendern.
book, 1998

Adieu Gary Cooper

5.0
Хотя по идее я должен был бы восхищаться Ромэном Гари - как никак он почти из наших краев - но на самом деле он меня не больно интересует. Какое-то время назад моя матушка стала большой почитательницей данного писателя, но вскоре и ей он надоел. Правду говоря, я и не поинетересовался - "Гари Купер" - это удачный или не удачный его роман. По мне то - явно это не вершина всей французской литературы, а всего лишь старание пожилого француза сойти за битника или хиппи. Главных героев в книге двое - это Джесси - дочь американского консула в Швейцарии, и Ларри - лыжник-бомж, если так можно сказать, который отказался от американской сборной по горным лыжам, потому что ему наплевать на общество и он - лыжник одиночка. Вообще книгу весьма сложно воспринять, она написана каким-то очень замороченным образом так что там скорее свихнуться можно, нежели особо заинтересоваться содержанием данного труда. Скукота не описуемая. Если я и дам Гари второй шанс стать мною любимым, то не скоро, хотя он то два раза гонкуровских приз за литературу отхапал, значит по крайней мере кто-то его ценит очень высоко.
book, 1969

Lady Oracle

6.5
"Dāma pareģe" ir dāmu romāns, vismaz nosaukuma ziņā. Satura ziņā šī grāmata ne tik ļoti precīzi atbilst šai manai minimālā mērā iecienītajai kategorijai, lai gan tā īsti to klasificēt ir grūti. Principā tas ir stāsts par to, kādēļ Džouna aizbēgusi no sava vīra Kanādā uz Itāliju, izlikdamās par mirušu. Darbība patiesībā norit visai tradicionālā režīmā - ir tagadnes plāns, kurā Džouna domā, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un ir viņas atmiņas, kas virzās lielākā vai mazākā mērā hronoloģiskā veidā. Bērnībā Džouna bija visai resna, no kā cieta, turklāt viņai par to daudz pārmetumus izteica māte. Tad viņa 19 gadu vecumā aizgāja no mājām un sagājās ar kaut kādu poļu eks-grāfu Polu. Tad viņa iepazinās ar jauno anarhistiski (vai tamlīdzīgi) noskaņoto Arturu, kuru viņa arī apprecēja. Tiesa, izrādījās, ka nekāds dižais revolucionārs Arturs nav, tikai sviesta kūlējs. Tad Džounai parādījās mīļākais vārdā Karaliskā Dzeloņcūka - kaut kāds "alternatīvais" mākslinieks, kam patika izstādīt nobrauktus dzīvniekus sasaldētā veidā. Starp citu, man arī pirms laika bija doma izstādīt interesantākos šādus eksponātus. Izrādās - ideja veca kā pati pasaule. Paralēli dīkdienīgajai dzīvei, piestrādājot dažādās haltūrās, Džouna rakstīja vēsturiskus šausmu romānus sievietēm (kas tā vispār par ziepeņu kategoriju?) zem pseidonīma, taču tad viņai atgadījās transā uzrakstīt "Dāmu pareģi" un izdot to zem sava īstā vārda, kļūstot par atzītu rakstnieci. Taču līdz ar slavu nāk arī pienākumi (with great power comes great responsibility - Spiderman), un viņu kāds sāka vajāt. Lai no vajāšanas aizbēgtu, viņa patiešām aizbēg - uz Itāliju un mēģina tur slēpties. Tas apmēram arī viss. Klāt tam visam vēl mazliet vēsturiskas mistikas, kas grāmatu padara par tādu kā parodiju pašai par sevi, un putra gatava. Kas tad tas ir? Intelektuāla grāmata vai lubene? Kaut kur pa vidu, bet ar to reizēm man nepietiek, lai es būtu gandarīts.
book, 1976

The Handmaid`s Tale

7.5
When my mother gave me to read this book, I was at first sure that I wasn`t going to like it. I somehow thought that Margaret Atwood was one of the "women`s writers" - one that was capable of filling her books with sappy romantic scenes and that was unable to write anything worthy. To my surprise Margaret Atwood turned out to be none of that. Of course, I don`t mean to tell that she`s the best writer ever and that I was stunned because of the quality of this book, but it did surprise me nevertheless. "The Handmaid`s tale" is the tale of a woman living in a new kind of anti-utopian society, a society where the patriarchal system is stronger than ever and a woman is considered to be at least partly human only if she has given life to enough children (preferrably male, of course). Everything starts with bank accounts of women being blocked and their money transferred to the closest male and then everything else followed. Offred, the heroine of this book is a handmaid and her job is it bear children for her master and his wife (since they can`t have a child together), yet she`s willing to sneak away from the USA for not everywhere in the world it is as bad as in the States, still she hopes that she can go to Canada (the land of the free and the home country of Margaret Atwood). Actually the political situation seems somewhat imprecise, for on one hand Atwood goes for the George Orwell approach where wars are fought against similar countries and every state is like all overs, yet this whole Canada thing seems somewhat out of place. Actually that`s the biggest trouble with this book - Atwood doesn`t have enough to tell off her own, so she recycles from Orwell, influencing from "1984" too much. So I can say that the book was some sort of revelation for me in the meaning that I wasn`t expecting it to be a dystopy, yet I also got no doubt that Atwood still is closer to a minor than to a major writer and that she`s readable but not much more than that.
book, 1985

Of Love and Other Demons

7.0
"Par mīlestību un citiem dēmoniem" ir viens no jaunākajiem un vienlaikus viens no tipiskākajiem Markeza darbiem, kas pietiekami labi saglabā autora labo reputāciju, bet diez vai spēj viņam piesaistīt jaunus fanus.
2007-12-28 10:55:35
book, 1994

Chichinskas

3.0
Jāatzīst, ka reizēm es mēdzu lasīt pilnīgas sēnalas un Vītauta Miseviča romāns "Čičinskis" šai kategorijai atbilst vairāk nekā precīzi. Vispirms jākonstatē fakts, ka lietuviešu literatūra (tāpat kā latviešu) ar sevišķi daudziem spožiem vārdiem lepoties nevar, taču Misevičs pat šajā kontekstā īpaši izcelties nevar. It īpaši, ja ņem vērā, ka "Čičinskis" ir vēsturisks šausmu stāsts, kaut kas līdzīgs lietuviešu Drakulam. Tā galvenais varonis, kas dzīvo 16. gs. Lietuvā-Polijā un ir bajārs, nonāk cietumā pēc konflikta ar karali, taču tur viņš pārdod savu dvēseli sātanam (par neierobežotu varu un ietekmi pretī viņš dod savu + vēl 100 cilvēku dzīvības) un sāk izstrādāt visādas šausmu lietas. Romānā nav nekādu konkrētu gaismas spēku, kas stātos sviestainajam Čičinskim pretī. Grāmatas struktūra liek domāt par "lauku prozu" - kaut ko šādu varētu stāstīt mazliet nodzēries lauku vecis citiem cieminiekiem vakarā pie plīts vai pie ugunskura. Ne tur sižeta, ne tur domas, viens vienīgs sviests. Negribu būt baigi augstprātīgs, bet kaut ko līdzīgu Čičinskim arī es varētu uzrakstīt. Vienīgi es ne īpaši labi orientējos Lietuvas vēsturē (precīzāk - ne vella no tās nezinu).
book, 1968

The Innocents Abroad

7.0
"Vientieši ārzemēs", cik saprotu, ir grāmata, kas padarīja Kalifornijas žurnālistu Marku Tvenu par kārtīgu "Household name". Turklāt dīvainākais šīs grāmatas sakarā ir tas, ka tā nav daiļliteratūrai piederīga, bet gan pārstāv ceļojuma piezīmju žanru. Grāmata tapusi kā apraksts ceļojumam, kurā devies pats autors, - ar kuģi vārdā "Kveikersitija" viņš izceļojis lielu daļu Eiropas un Tuvo austrumu. Uz Vecās pasaules brīnumiem Marks Tvens raugās ar visai izteiktu skepticismu, zināmā mērā pamatoti uzskatot, ka nākotne pieder Amerikai. Viņa varonis pa brīžam ir pilnīgi autentisks Marks Tvens, pa brīžam grāmatā dominē ņirgāšanās par amerikāņu "svētceļniekiem" un viņu trulumu (kaut vai epizode, kad galvenais varonis uzskata, ka "Renesanse" - tas ir viens kāda laikmeta mākslinieks). Patiesībā galvenā personāža neviendabīgā struktūra pa brīžam ir mazliet kaitinoša - te autors izsmej sīkas reliģiskas pretrunas starp dažādām kristiešu grupām, te bišķi par traku izrāda pret kaut ko pietāti, kopumā kaut kāds haotisks iespaids rodas. Kas mani mazliet pārsteidza, ir tas, ka arī 19. gadsimta vidus tūristi aktīvi izcēlās ar vēlmi kaut ko ierakstīt alas sienās un, protams, nolauzt kādu fragmentu no svētvietas. Kopumā grāmata nav slikta, taču manā izpratnē pārāk stiepta un brīžam pārāk moralizējoša.
book, 1869

The Red Lily

6.0
Anatols Franss pēc statusa ir viens no lielākajiem 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma rakstniekiem. No viņa iespaidojies pats Marsels Prusts, "Zudušo laiku meklējot" rakstot, Fransam piešķirta Nobela prēmija literatūrā utt. utt. Jāatzīst, ka man laikam kaut kas nav īsti pielecis. "Sarkanā lilija" ir lirisks stāsts par Terēzi, kas apprecējusi parlamenta locekli tēva karjeras mīlestības vadīta un kuras dzīve līdz šim ir bijusi viena vienīga garlaicība. Viņai ir bijusi arī kāda afēriņa, kura ievilkās vairāku gadu garumā, bet tomēr joprojām viņas dzīvei uguntiņu nepiešķīla. Tagad viņa iepazīst jauno tēlnieku Dešartru, ar kuru viņa pavada neaizmirstamu laiku Florencē, pēc kā atgriežas Francijā, kur ir garlaicīgais vīrs, kurš patiesībā neuztraucas par to, ar ko saietas viņa sieva. Taču Dešartrs ir bezgala greizsirdīgs un neuzticīgs un aizdomīgs, un attiecībās viešas zināms smagums, kas beigu beigās tās iznīcina un Terēzei atliek vienīgi atmiņas. Bezgala skumji, vai ne? Tas viss, protams, notiek augstākajās aprindās, kas ir garlaicīgas līdz bezdievībai un kurās arī pilnīgi nekas nenotiek. Ko gan vairāk var vēlēties? Protams, pat man nav grūti saskatīt līdzību starp Frānsu un jau pieminēto Prustu, taču šī līdzība mani īpaši neiepriecina - kā viena, ta otra daiļrade ir manā izpratnē pārāk smaga - nevis satura filozofiskajā smagumā vai saturiskajā smagumā bet formas smagumā, gribētos pat teikt, ka no šādas stieptas un bezjēdzīgas formas neatteiktos arī kāds kārtīgs austriešu rakstnieks (pieņemot to, ka manā izpratnē vairums austriešu rakstnieku līdzinās latviešu literatūras korifejiem un tas vien kaut ko liecina). Es, protams, nevaru pēc vienas grāmatas nosodīt rakstnieku, ko daudzi dēvē par izcilu, taču zināmas šaubas par to, ka Frānss jelkad varētu mani patiešām ieintriģēt, man ir radušās.
book, 1894

Empire of the Angels

9.0
Empire of the Angels is the second part of the trilogy about life and death by Bernard Werber. Since I haven`t read the first part yet, I don`t know whether this one is better or worse than the first, and I also wasn`t already familiar with the characters at the beginning of this book. The main hero, a certain Michelle Planard (if I remember his name correctly) dies at the very beginning of the book. He goes to heaven where his soul is weighted and with the help of his guardian angel (who happens to be Emile Zola) he`s updated to an angel and three people whom he should guard are given him. His main goal is to make one of the persons reach the level of 600 points (which one should achieve in order to become an angel). Michelle can help his people on their hard way through life on earth using several tools which include: 1) intuition; 2) signs; 3) dreams; 4) mediums; 5) cats. Yet people rarely want to be guided through life by an angel. The three patients of Michelle are: 1) Jacques, a French man who becomes a writer; 2) an American top model; 3) a Russian criminal named Igor. At the beginning of their journey Igor has the best starting position (in terms of points earned in previous life), yet it doesn`t go well enough for him - he`s born to a mother that wants to kill him, first he ends up in a children`s care centrum, then in a prison for minors, then in Chechnya. Meanwhile the young model evolves into a very egoistic and dull person. Michelle doesn`t follow his "patients" lives too much for he has other things to do. What I learned from this book is the recipe for a human person: 25% karma + 25% from parents + 50% free choice. This was one of the few books that I`d lately read that had a very strong influence upon me. Maybe it`s that way because I liked what the author was writing, I liked the message, I liked the idea. I have to admit that not everything in this book was marvelous and that some episodes weren`t as bright as others, yet it`s still one of the best books I`ve read this year.
book, 2000

When time was dying

6.0
If there is such a thing as B literature, Robert Clausen doesn`t qualify for it. I mean there are bigger writers and smaller writers, but Robert Clausen is best viewed through a microscope. For instance, if you type "Robert Clausen" in Google, you`ll get 813 replies. Bernard Schlink gives you 21800 replies. Jenny Erpenbeck - 67900, Irmtraud Morgner - 28200. And as you can see, those aren`t the most popular German writers either. Thomas Mann can be found on more than 3 million pages, therefore you can see that Robert Clausen is very "alternative". This novel of his is actually a crime story where a man (named Lenz or Lorenz) falls in love with a prostitute and then kills the prostitute, her boyfriend and himself. The main hero (Philip) is the friend of the murderer. As a book of such genre it`s quite easy to read and mostly - very easy to forget. I have nothing against unpopular literature really, but this Clausen person seems a bit too unpopular for my taste.
book, 2004

The Thanatonauts

7.0
Actually I read this book as the last of the "Thanatonauts" trilogy, but it somehow has happened that I write about it first in my factoid, which seems to be very logical. Michen Penson is a young man who works as a doctor and who has experienced coma when he was a child. His friend Raul Razobraque is a young man who works as a biologist and who`s father was writing a book about death until he commited suicide. Together Michel and Raul try to find out what`s death really all about (so in some ways this is similar to "The meaning of life"). What they find out is that after death (or in case of falling into a special kind of coma) soul of a person leaves the body and starts a journey to heaven. So they want to learn more about this journey. When the French president nearly dies and experiences such a state he hires Raul to become the explorer of the unknown continent of the dead that happens to be if not 100% material than at least reachable before returing back. In order to pass the seven heavens Michel and Raul (but mostly people working for them, for they themselves don`t go into death before the last pages of the book) have to join forces with all religions for monks can also go to heaven and come back, fight a war in the land of the dead and rescue Michel`s dying wife. This all is "enriched" by adding some facts about what different religions have been saying about death. In short, the book was quite exciting to read, yet it wasn`t a great book. I believe that Werber achieved his best with the second book of the series - "The Empire of the Angels" while here he aims too much for action scenes. His characters are okay, yet they don`t get too much development and even the central character isn`t really consistent. The storytelling also has a few lapses - having too much repetition of moments like "thautonautics was on the rise" and "thautonautics wasn`t too popular then" (such sentences appear periodically and way too often). I also don`t like Werber messing too much around with all religions. Still the book ain`t bad it could be better.
book, 1994

Verstoerung

5.0
There`s this pattern that`s usually true for me: if a book in German is boring, it`s written by a real German. If it isn`t boring it`s either written by a Swiss writer or the writer has some Jewish blood. And if it is more than simply boring - the writer must come for Austria. Thomas Bernhard is considered a genius. Still I think that this book is unreadable. Apparantely the story goes like this - a fellow goes together with his father to visit some of the fathers patients (the father is a doctor) and stories about those patients are told. Still everything doesn`t flow at all but it just rots. The only part of the story I can remember from this book at the moment is the one about a man who had a huge collection of living birds and then he died and his brothers killed all the birds so they can stuff them. It took me several weeks to read these less than 200 pages and I fell asleep many times in the process.
book, 1967

La luna de Fausto

6.5
This book is supposed to be if not an equivalent to "100 years of solitude", then pretty close to that. In fact, it`s not bad but I didn`t like it at all. The book is a story of a German nobleman going to find the House of the Sun (also known as Eden and Eldorado). He is a man of a pure heart and of rather tolerable morals, yet in early 16th century such people weren`t really demanded. Oh, no, it was the time of Cortes and Lope de Aguirre (who I am familiar with from the Werner Herzog movie) who went to America in order to kill the natives and get lots of gold from them. In the spare time from killing and spreading the word of God there was always some time for raping the women and killing the hostages. Those were the days, my friend. Yeah, there are rapes, there are witch burnings, there are murders of whole tribes and extermination of villages in this book - you name it. Therefore I can`t really say that it was a pretty book. I have no doubt that it was rather realistic yet I`d be quite happy without reading it. Most of the characters are too creepy and too disgusting for me to be able to enjoy a book like this. On another note - this is surely the first time I`ve read a venezuelan book. For memory: the book is titled "The Moon of Faustus" for the following reason: Philipp von Hutten, the main character is warned by a seer named doctor Faust (the same character Marlowe, Goethe and others used and who was at least partly a historical person) not to go to America for he will find his death her on a night of full moon. This Faust is quite a fellow - he has sold his soul to the devil who now resides within his dog and he enjoys doing sodomic tricks with young boys. This doesn`t mean though that his vision is wrong. By the way most of the events in this book are historically accurate, which is no surprise for nasty things are usually true.
book, 1983

Geisha in Rivalry

7.0
I guess I can say that I read this book in attempt to find a better understanding of Japanese culture. So far I`ve been rather far from getting a clear idea what`s so cool about it. I mean - several horror movies and lots of books by Haruki Murakami (who`s very much west influenced, as you probably know) don`t actually do the trick. The essence of Japanese literature lies, of course, in books about samuraii and geishas. This novel by Nagai Kafu doesn`t speak much of the former but has the latter in the title. Actually, there`s not that much of geisha rivalry in this book - I guess it could be better described as series of events that were important in the life of a geisha. Komae is a 25 year old geisha (which is considered pretty old, by the way) who wants to find a good patron, or - that would be better - get married to a rich patron. She was married already once but her husband died and she had no other option but to return to her former profession. She finds such a patron she wants in her former lover Esigawa (I`m sure that`s not the correct name, I`m not very good remembering how everyone is called in Eastern works of art), but she doesn`t really want him, instead she also has an affair with a rather popular actor who likes her but doesn`t want to marry her, and marries a woman with a big wallet instead. The book is full of parallel stories that aren`t too close to the one of Komae, but I guess that`s no surprise in a book like this one. It`s pretty, but it`s pointless, perfectly flowing with my understanding of the beauty of Eastern art.
book, 1916

Walking on Glass

8.0
Iain Banks is a strange bird I hadn`t heard about until I bought this book of his. As I just read in Wikipedia he writes under two different names - as Iain Banks he`s a regulary literary fiction writer while when he takes the name of Iain M. Banks his books are pure science fiction. Still I guess that "Walking on glass", even if it isn`t science fiction per se owes rather much to this genre. The novel as three separate plots - one about a young wannabe painter named Graeme who has fallen in love with Sarah ffinch who`s dating a stupid biker (a perfect place to quote "Fountains of Wayne" with "Leave the Biker": "I wonder if that guy’s read one word that wasn’t in a porno mag") and who also has a very explosive homosexual friend named Slater who only talks about gay sex and gays all the time. Then there`s a story about Steven who has been building roads until now but he had to leave the job because of an accident where he got angry and slaughtered a cat and attacked a colleague of his. Steven believes his being on Earth is some sort of punishment for doing something bad in the intergalactic wars and now he only wants to come back, meanwhile he`s paranoid about everyone being out to get him (he`s surely more than one card short of a full deck, he`s not quite the shilling). The third story takes place in a strange castle where an elderly man and a woman are playing games and trying to solve a riddle: "What would happen if an unstoppable force encountered an unmovable object?" In the end everything doesn`t exactly come together as a piece of puzzle but everything becomes at least rather clear. A very entertaining book, although I`m not sure what the author meant to tell.
book, 1985

The Ultimate Secret

8.0
This was my second meeting with Mr. Werber`s writing and I must admit that after "The Empire of the Angels" I was expecting a litte more from this book. The main question of the book seems to be - who killed a famous doctor of medicine after he just has won a battle of chess agains the best computer in the world? A certain Miss Anderson who he had an affair with claims herself as the one responsible - after all he died at the moment of having an orgasm. Yet a couple of journalists don`t believe that everything is that simple. Only with time they discover that this fellow (I`m terrible at remembering names) had come into posession of the "ultimate secret". The nature of the secret isn`t such that various groups of very serious persons (VSPs) would want to take hold of it (actually they would, but it`s not the question here), it`s the secret itself that can make one die. The book contains a list of motives that drive peoples actions: 1. stopping the pain; 2. getting rid of fears; 3. primary needs of survival; 4. secondary needs of comfort; 5. duty; 6. anger; 7. sex; 8. drugs; 9. personal interest; 10. religion; 11. adventure; 12. promise of the ultimate secret; 13. the ultimate secret itself. What is the ultimate secret? It`s pleasure beyond imagination, it`s something that can make you climb the highest wall, forget about your fears, forget about all the first 11 motives on the list, and it`s something you`re ready to die for. Yet it`s so strong that you get addicted from it and there`s no cure for you in this world. That`s why it is the ultimate secret. And it is hidden in your brain.
book, 2001

Putras Daukis

5.0
This is a satirical novel about a rich peasant who wants to become even richer. It`s written in a manner that would presume the book to be funny, yet it doesn`t achieve much for the author`s humour is rather clumsy and sometimes even lame. I guess this thing could be also understood as some sort of left wing propaganda, making fun of the stupid bourgeous lard asses, but even as propaganda it`s rather weak.
book, 1929

A for Andromeda

7.0
Since I`m in Andromeda state of mind I just couldn`t resist from reading another science fiction novel with the "A" word in the title that I found on by wife`s book shelf. It`s a book of her father`s, as I would presume, for she has never expressed much interest for sci-fi herself, as far as I know. In comparison with that "Andromeda strain" novel this one has some advantages. First, those two British fellows write much less "generic" than Michael Chrichton - of course, every sci-fi book has its share of cliche`s but this one seems to be in a better position than the other one. Then there`s another advantage - the story is organised in a more intriguing manner. Everything starts with a huge radio telescope detecting a signal from outer space. The signal is recorded and a scientist named Flemming decodes it as an instruction for building a huge computer that would be able to solve lots and lots of problems. The problem is that when the computer is created it starts taking over the people for they are willing to pay almost everything for the power the computer can give. One of the things He (the computer) does is creating a nearly human replica of a woman He has killed - a woman named Andromeda (or Andre). This Andre has much better capabilities than the average person yet she is a bit too human in order to work perfectly. Flemming tries to stop the machine for he realises that it`s only giving something to people, so it could take much more ir return. Flemming comes out as the winner in the end, while Andre dies, although she`s become almost 100% human in her behaviour and her death doesn`t come as a relief. One thing was very funny about this book, of course, for the super advanced computer used punch cards and teletype and communication with it was done by typing lots and lots of data through the binary code. That`s a thing most sci fi books suffer from - the employed technology becomes ridiculous quite fast, never mind how great it seemed at the time the book was written. Overall: the book ain`t bad at all, once again I can say that it ain`t no Vonnegut, yet it ain`t no Michael Crichton either - it`s better.
book, 1962

The Andromeda Strain

6.5
I`m not exactly crazy for sci-fi literature, nor am I a fan of Michael Chricton. To be honest, I didn`t even know that he was some sort of a celebrity and had even written "Jurassic Park" and "Sphere". That doesn`t say that it makes him a brilliant writer. The biggest problem with science fiction quite often is the lack of depth in a book. You have to be truly great - like Bradberry or Vonnegut - to succed in this genre writing something trully outstanding. If you`re not - you can always have a good story but it won`t shake the world. "The Andromeda Strain" is a rather typical work of the genre. It does have some "bonus" points for adding diagrams and supposedly precise description of some technological equipment (one can`t deny that Chrichton did his best to convince the reader that this book is meant to be serious), yet his writing technique isn`t too bright. He ain`t no Azimov for sure. The andromeda strain is a deadly virus that has come to Earth from a space capsule and a group of scientists tries to find out how to fight against it. If I tried to find the ingredients of the Strain, I`d say that it owes some 50% to "War of the worlds" (in the original Wells incarnation, not the Tom Cruise film of course, which wasn`t a chef`d`oevre in the first place), then it has a component of typical Hollywood-ism including a time bomb that has to be dissactived in the last seconds, the closed environment of a laboratory with a group of scientists in it was later reused by Crichton himself in "Sphere", and it was also similar to "Evolution" in terms of the virus (ok, it`s a bacteria but I prefer calling it a virus) being capable to evolute rapidly in a nuclear explosion. A very forgettable book indeed.
book, 1969

Das Treffen in Telgte

3.0
What the hell was that? I read about the half of the book and I couldn`t understand a single thing Grass was writing here. It seemed sick to me. I may be too plain and simple and my German may be terrible but you have to be kidding me if you consider this monstrosity readable.
book, 1979

Schatten Im Paradies

7.0
I wonder why I read so much Remarque. After all he isn`t one of my favourite writers and I`m not even reading his books in German. But I also have to admit that this book is significantly better than "Himmel kennt keine Guenstlinge". The book is about a German journalist who has escaped from a nazi concentration camp and now is looking for a place for himself in the land of brilliant oportunities - the States. He doesn`t do particulary well, but he doesn`t do bad neither. The same can be sad about the book itself.
book, 1971

Lord of the Flies

6.5
This is a story you may be already familiar with if you watch Simpsons regularily. You know the episode when the schoolbus crashes and the children are swept to a desert island and have to eat each other in order to survive. Actually I supposed this would be much more gruesome than it was. Basically it`s just a story for the kids where some of the kids are killed by other kids and the lord of the flies (Beelzebub in old Jewish) is just a pigs head on a stick and the Beast is a dead parachutist. The novel mostly revolves around the conflict between the positive hero Ralph and the negative one Jack with the chubby Piggy thrown in the middle of it. The whole thing is full of metaphors of course but I don`t give a damn about that, I only care that this isn`t particulary interesting to read, therefore I can`t say that this is the best shit ever.
book, 1954

Where Angels Fear to Tread

6.5
I find it quite funny when on the back of this book it`s mentioned that Forster was a coeval of James Joyce, Virginia Woolf and other great British writers. From a passage like this the reader might conclude that Forster was a revolutionary in the field of literature who has left a very serious legacy for the generations to come. In fact he seems to be just another leftist realist. Lydia has married into a wealthy high class English family but she doesn`t really belong there, especially after her husband`s death she seems to be misplaced there. The relatives of her deceased husband tell her what to do and how to do, but she isn`t really a smart person or a reasonable person. At one point she decides to go for Italy for a year, and nobody objects to that for in fact most of the nobles want her out of their sight. Yet when they learn to know that the widow of their beloved relative wants to remarry in Italy Philip, her brother in law, is sent to Italy on a rescue mission. Still he arrives late and Lydia has already married Gino - the son of a dentist, a man with no job and no prospects for life. But he doesn`t need a job or a profession - he has got a pretty face and now he`s also got a rich wife. Lydia doesn`t have much fun living with her new husband for it proves that Gino ain`t much better than the high class society, he locks her up in terms that she can`t walk alone, she can`t invite people to tea parties, and so she slowly fades and when she gives birth to a son she dies herself. After that the English family decides to take hold of the child for Lydias daughter from her first husband Charles takes interest in her baby stepbrother. Philip is sent to Italy once again, but this time his religious sister Heriette is taken along as well. They can`t persuade Gino to give the child away for money (nor does Philip really want to succeed) but then Heriette steals the child and accidentally kills it (for she`s about as good at handling children as I am at conducting classical opera).
book, 1905

Heaven Has No Favorites

6.0
Actually I can`t really say that I`m much of a fan of Remarque`s work, although he`s a very strong novelist indeed. His writing manner in "Heaven has no Favorites" hasn`t changed much from his first novels - it`s clear and quite simple (which by the way isn`t typical for German literature), and in his essence Remarque isn`t much of a German really, relying much more on the French heritage than that of a German. I have no problems with that, of course, for I`d choose frog legs over sauerkraut any day you choose (well, I may be lying but who gives a damn). As for the story: Lilian stays at a sanatorium somewhere in Switzerland where she is slowly dying of tuberculosis but when she meets a car racer who`s come to meet his sick friend, she decides to spend the last months of her life living and not dying. So she does.
book, 1961

Lunkebergs Fest

7.0
I`m not really sure why, but I believe that there is a tendency for me to rate collections of stories higher than novels (in average). And "Lunkenbergs fest" applies for this rule. The book contains 11 stories and most of them are good. The first one - "Das Totenschiff" - is a strange tale about a man who somehow kidnaps the tourbus he`s on, although he has no intentions for that. So he decides to ask as the kidnapper for the following - he asks his boss to let his workers leave work one our early today for there`s a holiday coming up, yet his boss refuses to speak to Ebert. "Der neue Mann" is a story that goes to her mother`s place for Christmas to meet the mother`s new friend but the whole thing doesn`t go very well. "Das Los" tells the story of a East German man who won the lottery in the West but wasn`t informed about that. "Kleine Taenzer" is a funny piece about an old rock band playing a boring event (by the way it`s dedicated to a song by Elton John - "Tiny Dancer"). It`s followed by the best story of them all - "Samstagsspiel mit Sallinger" - it`s about a dad who tries to be cool for his kid (and being cool means listening to "Green Day" and "Papa Roach") but who doesn`t convince the boy and who still regrets that many years ago he didn`t go to meet again a woman that offered him to read a book by Jerome Sallinger. At the end the book gets a bit boring though, so I won`t go into any more details.
book, 2003

In Fremden Gaerten

7.0
A collection of stories. Some of them seem to be missing the final pointe, while others don`t need to have one. Actually I quite liked it, although now, just a few weeks after having read the book, I remember very little from it. Not memorable but enjoyable.
book, 2003

Raabe Baikal

6.0
A young fellow goes to a boarding school. Some things happen to him, some - to others. The novel contains lots of stories that aren`t too closely related. Several of them are memorable, most are not.
book, 2002

Versuche, den Morgen zu beschreiben

5.5
A man returns from a war and stays at a woman`s place. He is a bit mentally disturbed. She is a doctor herself and tries to help him. They stay together. Boring.
book, 2004

The Foundation Pit

6.0
A truly crazy book. That is the least realistic piece of Soviet literature I`ve read in my entire life. The author must have been on some weird communist drugs when he wrote that. I don`t say that this is a communist book, by no means it is anything like that but it is certainly much too crazy for me to understand it. The book seems to be going in 10 directions at the same time, not really wanting to say anything. I may be a little too old fashioned, but that`s not the kind of literature that I can appreciate - even "Ulysses" made more sense. Probably, had I taken my time and read it three times over again, I might have understood more. But I`m too lazy for that.
book, 1930

Shura i Prosvirnyak

6.5
This is the first entry in this factoid in a new stage of my life. From now on I`m a married person - a fact that still seems very odd and slightly ungraspable to myself. I`m not sure that I feel very much different, but some things have changed and surely will change in my life.
book, 1982

Sotnikov

6.5
This is a book I read as a part of my "learn the best from the soviets so you no longer would be an uneducated bafoon" project. Actually that`s the same story of book binding I mentioned here some weeks ago. This Bykov fellow seems to have been a Belarussian writer who specialized on WW2 stories, having been there himself. This one is about two partisans who want to escape from the Germans and locals following them but they don`t succeed and one of them dies in the end, while the other one starts cooperating with the Germans. What`s good about it is that it`s no black and white story, no one is completely good or completely bad, everyone has some concerns of his own that have made up him to be what he has become. What I didn`t like was the subject itself and the writing manner - a bit too trivial for my taste, that`s certainly not my cup of tea - this kind of writing. I guess I`d rather choose something more adventurous. I doubt that I`m going to read anything else by this writer in the upcoming years.
book, 1972

Viltotais Fausts

8.0
This is probably the best known post modern book in Latvian (or Latvian-Soviet) literature. It`s the same old story about Faustus and Mephistopheles but it has several differences. The so called Faustus is in fact a pharmacist from some minor city in Latvia, called Janis Trampelbahs, whilst Mephistopheles is a young and aspiring musician and writer who wants to get the rights for reworking a book of recipes that Trampelbahs has written lots of years ago (he wants to incorporate recipes in a book of his own and Trampelbahs` archaic style of writing suits him perfectly). When they meet Trampelbahs is sure that the servant of the Devil has come to him, so they have a deal: Cristopher Marlowe (yup, that`s the young fellas name) has to provide Trampelbahs with youth, whilest the pharmacist gives him all the rights for the cookbook. And Marlowe does return youth to the old fellow indeed (which he does by using lots of medicine), but after that everything goes a bit wrong - Faustus finds his Margareth, yet Marlowe also falls in love with her, Trampelbahs starts working for the Nazis, whilst Marlowe ends up being a bit of a leftist. Although the book has some soviet crap in it, it mostly seems to be a parody itself, like the novel is a parody of Faustus. That`s the perfect situation to quote Carl Marx: "History repeats two times. The first time as a tragedy, and the second - as a farce." The book is quite untrivial - it mixes different kinds of writing styles, incorporates recipes, jumps back and forth in time etc. I still am not sure that this is post modern literature though - it seems much closer to the modernism of E.T.A.Hoffman and (to some extent) Bulgakov. But this still is one of the best novels written by a Latvian writer.
book, 1973

A fairly honorable defeat

8.0
It was several weeks ago when I went to a book shop in order to buy a book in English. I spent at least quarter an hour choosing, what book it would be - nothing apalled to me enough. I had nearly already bought one of Haruki Murakami`s novels when I decided in favour of Iris Murdoch, and now, after having read the book I can clap on my own shoulder upon a wise choice. "A fairly honorable defeat" portrays the lives of several members of London`s middlehigh society as they are put through a test by an unconventionally minded biologist named Julius King. Like it`s mentioned on the back cover of the book - people are just puppets in Julius` hands who punishes people for them being too vain. Rupert and Hilda are a happy married couple with quite successful lives and a black sheep for a son - Peter wants to quit Oxford and live in a different way than his parents had lived. Rupert`s brother Simon is gay and has been living with Rupert`s colleague Axel in a steady relation for three years now. Morgan, Hilda`s sister has just returned from the States where she had an affair with Julius King and by whom she was essentially forced to break up with him. Morgan still hasn`t gone over her husband Tallis, whom she left two years ago for Julius. Tallis now lives together with his father, who just happens to be quite a pesky person but who Tallis truly loves. Then there`s the problem that Peter who now lives at Tallis`s place is secretly in love with Morgan, who isn`t quite cold about her nephew either. But it would all be good for the lot of them, had Julius not decided to teach Rupert a lesson. You see, Rupert claimed himself to be a man of goodness and a man of good knowledge about what`s black and what`s white and he had even written some sort of a philosophy book. And when Julius started a sly game to make Morgan and Rupert believe that the other one of them is secretly in love with the other, all the good relationships between the heroes started to collapse about as beautifully as the twin towers. As for what I think about all this stuff - the book is mostly about one of the most important problems of the modern age - people don`t talk to each other, and a little white lie can turn into a heavy stone around your neck because of that. The ending isn`t as dark as it could probably be for Julius isn`t an evil mastermind, he just wants to prove his point, which he does perfectly. Although he puts the cards on the table a bit too late, so Rupert has enough time to drown himself. I can`t really say that everything in the book is particulary realistic, considering that Julius was sending Rupert letters that Morgan wrote to himself during their relationship while Morgan was receiving letters that Rupert wrote to her sister some twenty years ago - I seriously doubt that people usually write love letters in such a manner that they never mention any people`s names or events so there`s no way to tell that a letter isn`t exactly new. Still it is quite an amazing book with bright characters and witty dialogue.
book, 1970

A widows` steam boat

7.0
This is one of the books that I have bound myself. No, I haven`t started a new career in book binding but when I persuaded my mother to throw out some of the junk lying in the pantry next to my room (mostly that concerned old literary magazines from the soviet years) she wanted to cut out some of the contents and then have it bound in the form of books. Probably it wasn``t exactly the brightest idea for having a book bound costs more than simply buying a book. Anyhow, I decided to spare some costs and do a little binding of my own. First I tried it on Boris Pasternak`s "Doctor Zhivago" (which I intend to read at some time in the near future), and after that proved to be quite a success I bound some other stuff as well (and that was less of a success, of course). So what is a "widows` steam botat"? It`s a novel/long story written by a Soviet writer/mathematician who used a pseudonim that could be translated into English as "Miss Y". The story revolves mostly around several women living in a communal flat (a very typical case for the USSR). The main hero is a woman that has lost her entire family in WW2 and is now partly crippled herself. Then there`s four other women - a religous one, a physically advanced and rude one, a romantic one and one that had participated in the war herself and returned with a child who`s father wasn`t her husband who returned from the war quite late himself but he didn`t have the strength to start a new relationship with his wife, so he started drinking heavily until he got run over and killed by a tram (just like Berlioz in Bulgakov`s "Master and Margarita"). The story itself is nothing special - a typical everyday life of typical everyday persons, struggling to remain alive. There`s nothing particulary Soviet about it - there`s no communist pathos anywhere in sight, it`s just the life of the little people. I`m not sure whether I`m one of the little people myself, but the book comes off as a very sincere piece of literature, far from earth shattering, of course, but just as it`s the case with "Bednyy, bednyy Pavel" that I wrote about earlier - not the worst possible way to spend your time.
book, 1981

My First T-Shirt

8.0
An ossie (east german) writer! And funny too! No full sentences! Stories about school in DDR. Being cool for having a guitar. Being uncool at school. Being emo. Being goth. Being a talent of the future. No shops. No capitalism. No war. Yeah!
book, 2001

The Golden Fruit

6.5
It`s quite hard to imagine a novel least likely to be readable than "The Golden Fruit". Reasons for it being weird are quite plain - the novel doesn`t have anything remotely similar to a plot, nor does it have any heroes. Basically it`s a novel about a novel, depicting how a book lives it`s life from the moment of publication when no one knows about it to the highest popularity when everyone claims that it`s as good as Shakespeare to total slamming and calling it a worthless piece of thripe to being completely forgotten. Had Nathalie Sarraute bothered to add some hereos with "tags" aka names and some sort of personalities it could have been an awful lot of fun, but as it is - it`s just awfully difficult to read. The book consists of small separate pieces of dialogue and of some short inner monologues (about the latters I`m not sure whether they belong to one, two or twenty persons). Overall it`s a very, very, very strange book that does push the limits of a novel quite strongly, yet I have to admit that it`s a bit too experimental for me - sort of similar to Captain Beefheart`s music - I am aware that it is very daring and original, yet I just can`t enjoy it. Had I been using a system of ratings where I would differenciate between the overall quality of the book and my own feelings about it, it would become more clear what I want to say by this, but since that`s not my sort of attitude, I can`t do nothing but rate this book as average, although it`s very far from it.
book, 1963

Hubert or the return to Casablanca

7.0
This is the story of a fellow named Hubert. He was the son of a prominent German nazi, yet he himself wasn`t much of any person in deed. But he was quite good at inventing stories about his life. During the war where he participated as a volunteer he didn`t get to see the action much, spending most of the time as a war clerk (quite similar to Mr. Edmund Blackadder in WW1 by the way) but he was always willing to tell some untrue stories about his heroical deeds. And apart from that he was a huge fan of Humfrey Bogarte and loved all of his films and sometimes wanted to believe that he was in fact Bogarte`s character. Only in the end it went a bit wrong when he told some people the story of the film "Casablanca" as a part of his own life. Unexpectedly the truth behind this story was found out quite fast (yeah, he spent the war in Czechoslovakia and not in Casablanca by the way) and thus he transformed from a hero into a goofball.
book, 1978

Stellenweise Glatteis

6.0
This is a very typical book on social issues. Actually in some ways it could have been written in the USSR, not that there would be some "politrucks" participating in it or anything like that - but it`s a very traditional style of book about the oppressed masses - although there`s no pathos about it (contrary to what you would expect from a soviet book). Karl Maiwald works at some sort of truck drivers factory (I didn`t really get what his work was all about - he was a truck driver at first but he wasn`t allowed to drive anymore for his health was already very poor) where he accidentally learns to know that the bosses are spying on the workers by placing microphones everywhere. So he informs the trade union and together with some pals breaks into the office and steals some of the materials on the workers so that they could present those to the people in order to believed by them. But everything doesn`t go well - the government simply sacks Karl and says - nothin happened, let`s get back to work. So the workers start a strike and eventually Karl gets his work back, yet the owners of the company still don`t apologize for what they`ve done.
book, 1973

The Death of a Salesman

7.5
There`s one thing that has surprised me many times - how can it be that I tend to find interesting books in my book shelf? It`s quite typical to me to be sure that everything that I have in my shelves I`ve either read or it`s not worth being read (or - the most typical case: both). And now and then I find something useful. This play by Arthur Miller, for example. Although "The Death of a Salesman" is considered to be his finest work, I can`t totally agree with that - this play is by no means flawless. Some of it`s aspects seem fine enough for me, but not all. Willy is an old salesman who`s American dream plays the usual trick upon him - he`s sixty now, he gets sacked despite the good work he has been doing for many decades now, his children are useless junkies and his health isn`t good either. So he commits suicide. That`s it. I`d write more but I have to make a presentation about program testing for tomorrow, so I can`t do nothing about it. Alas.
book, 1949

Frankenstein

6.0
This book is a legend, of course. It`s probably the first gothic/science fiction novel ever written and it isn`t the worst of the genre by any means. But I should have been living in a box in order to really enjoy it. The story isn`t flawless, the leading character is much too stupid for creating a monster and the monster itself is too fast evolving. A short summary: Victor Frankenstein is a man interested in natural biology and he just happens to create a living monster. Then the monster escapes from him and Victor almost forgets about its existence (the creature doesn`t have a name by the way). Then some two years later Victors little brother is murdered, and Victor has no doubt that it was the creature who did it. So he meets his creation and the monster tells him how he wanted to be good but how everyone was afraid and terrified by him so he became angry with his creator and started seeking revenge. After that the wretch (another word for the monster) tells him that he would be willing to leave for South America never to be seen again, if Victor would create a woman for him. So Frankenstein goes to England (he`s Italian/French/Swiss himself) and starts working on a new creature. But then he realises that monsters like that would spread all around the world in that case (it means that they were sexually reproductive) and that humanity would blame him for that. So he tells it to the monster, who gets angry and promises to be with Victor on his wedding night, after which he kills Victor`s best friend. So Victor returns home and starts preparing for the wedding - the monster`s words about being with him on the wedding night somehow have slipped from his mind. And you guess what? The monster kills Elizabeth, Victor`s wife, on their wedding night! Who would have thought of something like that! Anyhow the daemon tells Frankenstein that he`s very upset that the master was expecting to be happy himself when he knew that his creation was bound for long and painful suffering. And after that Victor starts following the creature all around the world and trying to kill him at which he doesn`t succeed. Silly, isn`t it?
book, 1831

Before the Mirror

6.5
I wonder why is that - most of the writers who`s books I happen to read have Jewish origin? Still this novel hasn`t got much to do with Jews - "Before the mirror" is mostly an epistolary novel in the form of letters that Liza, a student at first and an aspiring painter later is sending to the love of her life - Konstantin, a man who wants to be a very important mathematician one day. At first the book is quite similar to Abbot`s "Daddy Long Legs", later on it covers mostly the subjects of emigration from Soviet Russia and of the hard life of an artist abroad. Sometimes it gets a bit preachy but at least it`s mostly free of patriotic gibberish (although Liza always has the urge to come home, she never does).
book, 1971

Selected plays

6.5
I have a book with some of this writer`s most famous plays (although to be quite honest I haven`t heard anything about this Edlis person), but I found it too troublesome to read all 8 plays included in the book thus I read just the half of it. First, there`s "Where`s your brother, Abel!" - a play for three persons where two of them were in a German concentration camp once, and one of them changed sides while the other one was the only honest person to survive - a typical Soviet piece of propoganda. Numero duo: "Mess for the Virgin" - a strange play where Joan of Arc wasn`t burned by the English but replaced by a different woman and after that got married yet she felt that a part of her was left in the fire and that she wasn`t herself anymore - a very strong play indedd. So is "The game of the shadows" - a dramatic piece about Cleopatra and her lovers. The last play I read was the "Solomennaja storozhka" - a silly Soviet styled comedy which doesn`t get too funny but serves its political goals. Therefore summary there are 2 good plays and 2 bad plays, so as a whole this is pretty average, although I admit that some talent from the author can be clearly felt yet the "obligatory content" doesn`t let him really spread his wings.
book, 0

The Magnetist`s Fifth Winter

9.0
The thing I love about read is that you never know when you are going to discover a hidden gem you somehow never heard about. Take this Per Ulov Enquist for instance - I had never heard much about him and now I`ve totally fallen in love. So, maybe I don`t fall in love with 70 year old Swedes in the carnal meaning of the word but this story about the magnetist clearly ranks among the best I`ve read in quite a long time. It is a partly true story about a man travelling around and practicing so called "magnetism medicine" - a somewhat mystical treatment of patients that sometimes tends to work miracuosly. What is good about the book is that despite the reader being aware the this Meissner is not a good man and that he is partly a fraud one can not wish him not to succeed - for after all his treatment is usually much more humane (and reasonable for that matter) than that used by the so called professional doctors. In terms of style it reminds me of Patrick Sueskinds "Perfume" - it takes part in the 18th century, it has its share of mysticism and unexplainable content, and the hero himself is also similar to the perfumer (he is also a bit crazy for sex, just like that other fellow). What surprises me the most is how could this book be published in the Soviet Latvia in 1980 - it`s a bit dirty, it doesn`t have no social moralizing whatsoever, it`s mystical and it does`t mention Carl Marx even once. Strange, isn`t it? Now the only thing I know is that I`m going to be looking for other books by Enquist in order to be dissapointed most likely. Yet "The Magnetist`s fifth winter" will surely find its place among my all time favourite books.
book, 1964

The New Confessions

7.0
I remember close to nothing about this book, only that it was written as a modernized version of the original "Confessions" (by J.J.Rosseau if I`m not wrong). I also seem to remember that it was a life story of a man, and that when he was little the woman who was paid for to nurse him used to put him to sleep by sucking on his tiny weenie (if I`m not going crazy and imaginating that). The man became a filmmaker supposedly, and I supposedly liked this book, but I didn`t like it more than words can say.
book, 1988

Daniel Martin

6.5
I bought "Daniel Martin" when I was in London something like one and a half years ago. My logic was the following - a huge book that`s written by the author of the masterful "The Collector" - how can I deny myself the pleasure of reading it? Yet upon my return I somehow just couldn`t force myself to start reading it - it is very thick after all and I usually prefer smaller books. Yeah, I know that it sucks judging a book by its size but I have been observing a tendency that big books tend to be interesting in less cases than smaller books - because it`s hard to maintain a high level of a tight story for something like 700 pages.
book, 1977

Brazzaville Beach

7.0
Once again I find that my factoid is far from complete - I`m absolutely sure that I`ve read another of Boyd`s novels - "The New Confessions" - when my factoid was already online, yet I can`t seem to find a trace of that book anywhere around here. Probably it was one of the books I read before my computer broke down and it somehow got lost when I tried to recapture everything that was missing. Anyhow now it`s too late... no, maybe not - I eventually will add that book to the factoid although I remember very little from it. But enough about Boyd, it`s time to talk about Boyd. There was one fellow named Boyd who played for the Scottish national football team, Tom Boyd, if I`m not mistaken, yet he has absolutely nothing to do with this book.
book, 1990

Stiller

7.5
I somehow didn`t like this book as much as others Frisch had written. The plot is quite strange, off course, an American man gets arrested by the Switzerlands customs police for having a false password. He claims that his name is White and that he isn`t a certain Anatol Stiller (the quiet man, if you judge strictly by the name). The book is written as White`s diary in his unsuccessful attempts to convince the police that he is a murderer who has just returned from Mexico and not the supposedly involved in spying Mr. Stiller. Still everyone who knows Stiller, including his wife seem to be convinced that White and Stiller are the same person. In the end it proves that everyone was right, although I guess Stiller in the past was even more of a bastard than the murderer White.
book, 1954

Der Kleine Brixius

5.5
A bizarre story about a little kid who`s strange behaviour influences serious scientists and other people to do what he does. For instance, to hop around instead of walking. Or use bad grammar forms. The idea was good although I didn`t like how it was written.
book, 1980

Der kurze Brief zum langen Abschied

6.5
I would like to compare this book to Jack Kerouac`s "On The Road". With the precision that it`s written in German and therefore contains several typical German elements. It`s also quite in the same writing style as "The Goalie`s fear before the penalty shot" (which I read some months ago) - Handke offers the reader a journey with the hero through America of the 1960`s. It`s the age of the hippies, of the Stones, of Canned Heat and of looking for love in the strangest places. I would probably still choose Kerouac over Handke`s approach. This is the kind of literature where when you write about sex or something like that, you don`t need eroticism, it`s just written in the way - "so it is and I don`t care".
book, 1972

Der Grossvater

8.0
I wonder why it is that way that I tend to like Swiss literature much more than books written by German and Austrian writers. Whilst I rarely can enjoy a book written by a writer from Berlin or Wienna, I don`t need to force myself in order to enjoy a Swiss writer`s work. "The grandfather" is quite a compact story about a simple man living in a simple world (and he doesn`t prove to be as complex as the simple man in Chapek`s novel). The grandfather lives in a small village in Northern Italy and that`s where he meets his future wife, that`s where he tries hard in order to be able to survive in his builder`s job. I`m not so sure why I like this book - it`s nothing special, just a very sincere and probably even honest story, it doesn`t strike me instantly like a brilliant and pretentious novel by Umberto Eco, it isn`t funny and satirical as Franzetti`s compatriot Friedrich Duerrenmatt, it isn`t particulary intellectual for sure. But who needs intellectual aspiration anyway? I guess I`ve had enough of that from the terrible two books I took from the Goethe library the last time, so this time I have no problem with a book like "The Grandfather" whatsoever.
book, 1985

Amerikahaus und der Tanz um die Frauen

6.5
F.C.Delius goes in this book to write about one of my favorite periods of history - the late 1960s. Here you get the Vietnam war, the hippies, the Beatles and the Stones and a young insecure man who is nearly a poet but fully a loser. He can take part in demonstrations and he can love and hate the States at the same time, but he doesn`t know what to do with a girl. And when he gets a chance to do it he blows it about as good as the fellow in "American Pie" did. Not an outstanding book but not bad either. Forgettable, that`s the word.
book, 1997

Wie Karl May Adolf Hitler Traf and other stories

5.0
One of these days I`m gonna cut all those Germans in tiny, tiny pieces! Man, how they know the best way to dissapoint me! This time I go to the library and I think to myself - now I won`t be getting me some boring and overblown crap, I`ll better stay with comedy. So I take a book with Hitler in Indians` closing on the cover and a title promising "Fun fun Fun!". And what do I get? Is this supposed to be funny? Man, even my change for Aerosmith`s "Falling in Love is Hard When She Pees" is funnier than these stories. Ok, they aren`t offensive, it`s just some sort of altered history which is meant to be a grotesque puzzle but to be it`s just another of those books that I can`t enjoy simply because there`s nothing in it. And it`s a book where you meet some of the biggest villains of the 20th century! It`s so depressing, how on earth can you find Stalin saying that probably some of the people who died in Syberia didn`t deserve it? I don`t find it inventive, I find it dull. And not because I would think - oh, God, how dares this Buch fellow write stuff like that! I don`t give a damn about what he dares and what he dares not. If you ask me, I would care if Hans Christoph Buch came to my place and peed on my rug - even then I would ask him how he dares to do it. I would only ask him how he dares to think that he`s a good writer if the only thing he`s capable of doing is peeing on the rug. So, Mr. Buch, what will you answer me for that?
book, 2003

An Ordinary Life

8.0
This is where I reach the conclusion of Chapek`s "Trilogy". I still don`t know what all these books have in common. Maybe - that you can look differently at everything and that your conclusions cannot be separated from your person. Maybe - that no man is plain as a plank. In that case "An ordinary life" is the right conclusion to the trilogy. Its main hero is a man who knows that he`s going to die soons and he writes his lifestory so it would be a perfect example of an ordinary life. Only by writing it he finds out that he isn`t as ordinary as it may have seemed to him. He finds out that there are several different personalities within him and that he doesn`t like some of them at all. And without all those different personalities, including a simple man, a distrophic, a poet, a hero, a pervert, an ambitious ladderclimber and others he wouldn`t be what he is. Yet he isn`t really sure whether he likes himself for some of his personalities are quite ugly indeed. It would probably be right for me to give here his biography - he was a son of a carpenter, he was very good at school, yet he had no friends there. The went to some good school and started to study at a university. But when he shared a room with a fat poet he forgot about studies and became a rebel, an alcoholic and a supposedly bad poet. When his father refused to send him more money he left his poetry and took a job on a railroad. There he made some sort of a career, married the daughter of the director of his railway station, did some sabotage during WW1 and got a job at some ministry in the new republic of Czechoslovakia. And then he died. Simple? Isn`t it. But some of the pieces of his life didn`t match the pattern he wanted to find everywhere - for example, his short love with poetry, which was characterised by a young man calling him some 40 years later the Czech Rimbaud. And then there was an episode where he had sex at the age of 8 with a gypsy girl.
book, 1934

The Meteor

7.0
The second part from Chapek`s so called "Trilogy" of novels didn`t impress me as much as the first one. Although I have to admit that it had a much more promising content. While Hordubal was just a variation of a real crime commited somewhere in Czechoslovakia, "The Meteor is a purely philosophical piece. A strange man has survived a plane crash and sent to a hospital without a chance of ever coming out of coma again. Three different observers create their own versions about this man`s life - they have no real facts about him for his face is gone with the fire that happened on the plane, he has no documents and he isn `t concious. First a nurse has a dream where mister X tells her what a sinner he has been in his life. Then we have an oracle who just happens to be lying next door to the Meteor who has some visions about the man yet he can`t give no exact information about the man`s life for as he says himself he cannot look at insignificant details in a life, he observes the life as a whole. And in the end a writer writes a story how Meteor became the right hand of a mafia man somewhere in Cuba and how he lost everything. Whether any of these stories contains any truth about the hero isn`t mentioned. What`s true what`s imagination - that`s left for the reader`s imagination. Why did I like this novel less than the first part? Mainly because there`s too much of theorie and too few of practics in here.
book, 1934

Raender

1.0
When I finished reading "Velo" by J-E Albig I thought: "this is the worst book I`ve read in quite a long time. I hope the next book I`ll read will help me forget it." Sadly Juergen Becker`s novel (if it is a novel) "Raender" was worse than I could have possibly imagined. You see, this is experimental literature. John Cage among writers. A book not only without a story but quite often - even without sentences. It reminds me of a time when I made a program that collected random words from a story I had written and said that the result was a story itself. Today I`m ready to admit that it was a pretentious piece of shit. Worse than dadaist experimentation - mainly because it came after the last true dadaist had died. Becker wrote his book something like 38 years ago yet I can imagine that it sounded very dated even when it was still fresh. A book where several pages are just empty, others have nonsense texts without any reason to exist - to me it`s the worst kind of crap possible. It may be some sort of high art but I can`t like a book if I`m unable to read it. Just to show how interesting this book is I`ll give here a short quote (in my own very crappy translation): "wants someone there to go once again to steal wood just as once in the golden age of wood stealing not true a swallowed hurrah with tears in the mouth formed once again something like a prayer deep from the start". Is that enough for you? It is for me for sure.
book, 1968

Hürriyet Love Express Storys

7.0
Germany is the second most turkish country in the world following Turkey itself. Therefore there`s no wonder that some sort of German-Turkish art has been becoming more and more known lately. "Hurriyet Love Express" is a book of stories about Turks in Germany. You probably know the song "Young Turks". In fact I`m not 100% sure that I do myself, but it`s just one more proof how the Turks are taking over the world. Just like the Chinese are. But enough of that. What is so special about this book that I decided to read it? Nothing really, just another case of taking a book by an unknown author from the library. Some of the stories are at least worth reading - the first one about a gambler who goes to Germany from Turkey in order to do his trade but when he arrives he sees that the gambling place isn`t built yet and that he`s come there as a construction worker. Then there was a story about a taxi driver picking up a Latino woman from a S&M club - the woman has come to Germany thinking that she`ll be working in a restaurant, just as she was in Columbia. To make it three stories mentioned in this memo factoid I want to tell myself a story about a young but poor guy who falls in love with a girl (quoting the White Stripes) and buys her 800 roses but doesn`t impress her with that. Oh, no, I don`t want to stop. Then there`s a story where a man steals expensive sunglasses from a store just because he doesn`t have cash and creditcards aren`t accepted, and when the glasses break he manages to get a new pair from the factory. In another story two guys desperate for sex start a lot of relationships through telephone ads and in the end each of them falls in love with a girl, only they don`t know that it`s the same girl but with different names. I guess that will do it - stories are good, not breaktaking, not bed shaking but a solid 7 is the right mark for a book like this one.
book, 2005

Velo

3.0
The problem with German literature lies mostly in the fact that it`s rarely readable. And unknown German writers tend to be less readable than prominent authors. Take this Albig fellow, for instance. What is this book supposed to be? I read it and I can`t even say that I`ve already forgotten it. It just made absolutely no sense. Was there a story line? I`m not sure. There were two characters - Enzberg and Lolli who were sorta living together. Enzberg was a bicycle courier and he was a sicko. Lolli was a woman. That`s probably the best information about this book you can get from me. Most of the time nothing happens in this book and the only at leastly partly readable episode was a story about a man who killed a woman he loved and ate her and when she was half eaten used her for some necrophilic games. Yet even from that part the only thing that has stayed in my memory was the fact the woman`s anus didn`t taste good and the cannibal threw it away. If you ask me - I`d throw this book in an anus if I were able to find an anus big enough.
book, 1999

Hordubal

7.5
My attitude towards Chapek and his work has overgone some shifts during the past few months. Until recently I thought him to be one of the greatest Czech writers but after re-reading tales from pockets I found out that my admiration for his humour had faded. And now when I found a book of his works on a shelf at home I wasn`t very keen on reading the book. Yet I know that you can`t judge a cook by his lover (that was shown perfectly in "The cook, the thief, his wife & her lover" so I gave Chapek one more chance to prove himself worthy of my approval (for everyone wants to be loved by my just as everyone loves Raymond). Hordubal started as a take on Homer`s Odyssey (which I haven`t read, as you can probably guess). Hordubal is a Czech farmer who had been working in the United States for eight years and now he returns to his wife and daughter. The problem is that his wife hasn`t kept her bed empty all those years and that only means trouble. Hordubal himself is quite a simpleton and he doesn`t realise anything for quite a long time and when he does he gets murdered. Still it`s absolutely not clear how he was murdered and what was the main reason of his death - was it lust, was it jealousy, was it greed or was it something else? The novel isn`t comic at all, although Hordubals behaviour may seem silly at times, and despite the traditional start by the end of the book there`s no doubt that Chapek is a 20th century writer and not someone from the era of Dickens. And that`s the way I like it.
book, 1933

The Life and Work of Composer Foltaine

8.0
This is the final novel Chapek wrote in his life short before his protest starvation induced death (he still had little chance to survive the German invasion in Czechoslovakia being the 2nd on their enemy of the state list). The novel contains various people`s memories about some unsuccessful composer. One of them knew him at school, other was his teenage love, some other - a critic to whom he showed his work. From the first part we get a feeling that Foltaine was a talented but a bit disturbed person who could eventually achieve something great. His first girlfriend doesn`t like his bragging for his sexual experience (which doesn`t fit particulary well with his behaviour). But later we find out that Foltaine not only doesn`t become a great composer but that he also doesn`t achieve anything simply because he`s unable to compose a thing. He starts to compose an opera but in fact after he`s married a rich man`s daughter he pays different unsuccessful young musicians to write musical pieces for him and he just somehow binds them together thus achieving a monstrous creating that jumps from one style to another never really going anywhere. In addition to that Foltaine`s passion for a repututation of a bohemian and of a great lover only evolves when he gets older but in deed nobody really wants him, nobody really loves him and he dies after losing his mind completely. The novel itself ends quite abruptly for Chapek didn`t have enough time to finish it and the last chapter was written by a different person. At first I thought it was just a trick done by the author (I didn`t know that it was his last work), but it wasn`t. The novel got published posthumously and I guess it was more than worth being released. A very good book. My impression of Chapek`s work gets better and better once again.
book, 1939

Babylon

5.0
Boring stories.
book, 1992

Die Rote

8.0
After finishing reading the second book by this writer I`m becoming more and more convinced that this Andersch was a very good writer indeed despite the fact that he`s virtually unknown in the part of the world where I come from. "Die Rote" is mostly told through the perspective of its main hero - a woman named Franziska that has just left her husband (or was it a lover) Herbert and her lover (who most certainly wasn`t a husband) Joachim. She flees from Milan where she was last with Herbert, she doesn`t have too much money and she ends up in Venice where she tries to start a new life. That doesn`t seem simple at all since she only has a few days before the money runs out and she may be pregnant (although there`s no certainty about it). Parallel to the life of Franziska we encounter an old seaman and a middleaged Italian violion player who once participated in the Spanish civil war and doesn`t have much to dream about. Franziska`s senseless existence doesn`t last long - only until she meets O`Malley - an Irish fellow who was meant to be a British spy in Germany during WW2 but was persuaded by a certain inspector Kramer to switch sides. Now, long after the was O`Malley still is planning to have his revenge upon Kramer for he has taken the most dear thing for an Englishman - O`Malley will never be a gentleman again after he`s done what he`s done. Still Kramer doesn`t take O`Malley seriously for he doesn`t believe that the Irishman has the guts to kill him. Only when he meets Franziska, now a more grieve enemy to him, he becomes suspicious for her being able to give him away to the German police (for nazi war criminals aren`t particulary at that time). In the end O`Malley poisons Kramer and leaves Franziska on her own (which is no surprise since he`s gay), although he had promised her to take her as a companion on a long voyage on see. What happens next, is not described, and who would expect anything else from a typical postmodern novel? Stylistically the books switches all the time between direct speech and actions of the characters on one side, and their thoughts on the other. I liked it, and it only means that it`s most likely not the last book by Andersch I`ll ever read.
book, 1960

Hausaufgaben

7.5
When you take a book from a library just by looking at the cover and the size of the book you can never know whether it`s gonna be any good. On one hand you can accidentally jump into some novel that even Joyce would have considered a masterpiece but you can also find yourself in posession of a complete waste of your time. Jakob Arjouni luckily or luck-killy if you like it better that way proved to be a decent writer. He doesn`t aim too high - what he gives the reader in his novel is just some days in the life of a schoolteacher who had some great plans for the weekend but in the end he must face his son in coma, his daughter suspecting him for being a pervert, his wife has been in a mental hospital for quite a while already but now he`s also very close to losing his job. Oh, his car is crashed, his face is damaged after his son attacked him, a middle age woman called him a stinky anti-semite on the phone and he`s found out that he`s gay. No, the last thing isn`t really true. I just made it up so it would be even prettier than it already was. Anyhow, the book starts with a lesson at school where Joachim Linde (that`s the hero) asks his students to utter how the deeds of nazi-Germany affect the Germany of today. The discussion goes extremely wrong when a girl starts naming some boy`s parents nazis and the boy utters how sad it is that the girls grandparents hadn`t been gased in a concentration camp. And after that everything that hadn`t gone wrong already goes wrong after all. What this book lacked in my opinion was a bit of uncertainity - I would like to have my doubts about how clear Linde`s conscience was, but the author didn`t provide enough of that. A good book still.
book, 2004

Mephisto

7.0
It`s been a long long time since I last read a book that was banned in a democratic country until a very, very recent time. This is a novel written by a son of the legendary German writer Thomas Mann. I`ve had this book at home for years (if I`m not mistaken, it means - since the day I was born) but I didn`t read it for I find it... damn, I`m so bored with this factoid... sometimes it`s easy to write about something, but not today. I just want to go home and relax, this is just so boring. Maybe the right choice might be switching to writing one liners. A good book although a bit too political for me.
book, 1936

The Vicar of Wakefield

6.5
Good morning, sunshine! You`re listening to "The best sentimental novels of the 18th century" on "Radio losers". Our todays guest is a certain Mr. Oliver Goldsmith. His hobbies include making people suffer and unexpected twists. The lead character in this novel is a silly old pastor, who just thinks that he`s so smart and that he`s so good. In the beginning everything`s fine for him but the suddenly he loses all his posessions because of a bankrupt merchant, his family is torn apart, his daughter gets seduced by a villainy nobleman. The funny thing is the fact that he seems to be the good hero, despite him being a complete idiot who`s only capable of thanking god and of preaching obedience. The most interesting thing about the book is the way it changes perspective. The first half of it is some sort of a comedy where the hero acts foolishly and everything suggests that this book is some sort of satyre. Later on the reader learns to know that the author is a sentimental fool and not a witty master of the ink after all. The ending for instance is more absurd than everything else in this world. Man, he really got me. I didn`t expect this would turn out the way it did. I mean, I knew it would have a happy ending - but what the heck did Goldsmith mean by the first comic half? I don`t believe that this was some sort of an aburdist, postmodern joke. Heck, that dude died before the French revolution. Sex wasn`t even invented back then. And this fellow would know something about postmodernism? He probably only read this Vergilius and Shakespeare and never thought that Hamlet might have been gay and killed Claudius only because he couldn`t let his mother share the bed with the man he loved. Hey, that was my idea and not Goldsmiths!
book, 1766

The Remains of the Day

8.0
I guess if you`re name is Kazuo Ishiguro most people upon seing momentarily imagine samurai, geishas, sake, sumo wrestlers and lots of hentai images. And after that you spend days and days convincing a person that you`re not Japanese. You can even write a book from the viewpoint of an elderly English butler and still the readers will await Kurosawa appearing in the novel. The hero of the novel, named Stevens, has been a butler at Darlington Hall for some three decades. Now he goes in his masters - an American gentleman`s - car on a journey through England as the first travelling vacation of his life. He doesn`t go very far though and most of the time he still thinks about the glorious days of the past. Not that his past had any glory at all - butlers rarely make history after all but he can philosophise about different great butlers of his days and about his master - the late Lord Darlington. As the book proves, a perfect butler is only remotely human - he doesn`t have any emotions, any opionions, he`s a monster who can`t love anyone but his master. At first Stevens seems to be a normal fellow but as the book gets closer to the end and he glorifies everything his master the reader learns to know that Stevens isn`t really sane in fact. That`s quite a scary book, although nobody gets mutilated, killed in obnotious ways, no-ones eyeballs are squeezed and made into jelly but I still found it very very scary. And very English. Too English I even guess. The whole butler, housekeeper shinanegan is just a lot of bullshit IMHO. A proletaric folk doesn`t need that! Let`s follow Marx, let`s follow Lenin! Well, maybe not, but I still don`t like people of Stevens`s kind. Not that I must like the hero in order to enjoy a book, but the way he treats people and his impression of the world make me shiver.
book, 1989

The Helm of Horror

8.5
Despite the fact that everybody and his grandmother has at least once proclaimed that the time of Pelevin were over he still always manages to bounce back and produce something truly worth reading. In his latest novel Pelevin once again takes a comfortable use of modern technologies. The first case when he did it was in the short story "The prince of the government plan" about a man playing "Prince of Persia". Then there was "Generation Pi" where the whole political scene of Russia was rendered by computers. Finally in the "Transitional Period" he wrote a monologue from a girl in a porno site. And now "The helm of horror" is written in a form of a chat discussion. Still this isn`t a simple chat because the number of users is limited, they can`t change their nicknames, they can`t leave the chat and they can interrupt one another - a thing impossible in a realistic chat. There`s a whole eight of them including a man named Monstrodamus, a Romeo, an Ariadna, an orthodox Christian woman named Ugli 666, a computer expert Nutrcracker, a woman of passion named Isolda, a strange fellow under the name of Organizm and drunk chat geek who uses the ugly chatter lexicon that i hate the most. The reasons for the whole situation lie in the fact that the eight people are inside a labyrinth in which the Minotaurus dwells. Every one of the characters has a labyrinth of his own next to his room. For one it is the windows screensaver "Maze", for another - a labyrinth in a park, for someone - a dead end with a chair, a loaded gun and a piece of paper. The problem is that no one knows where Theseus, the murderer of Minotaurus is. Yet they suspect that both Minotaurus and Theseus are among them. The deepest problem thou lies in the fact that everyone of them, including Minotaurus are inside the helm of horror which lies on the head of Minotaurus, therefore both Minotaurus and Theseus are a part of Minotaurus (similarly to a set of all sets which includes itself as a part of itself). The book is short, easy to read, but hard to understand. This time Pelevin doesn`t go too much for sex but much more for the content, and he`s a master of that for sure. Very good, I say.
book, 2005

The Island of the Day Before

9.0
As a fan of Eco it was my duty to read the only one of his novels (except for the latest one) that is not translated into my mother language. First I prepared to take on it in Russian since I already had read "Baudolino" in that language. But when I found out that the English version cost about the same as the Russian I decided to push myself to the limit and read this book in a language that I`m not particulary comfortable with. Only when the book was already in my hands a vague anxiety creeped into my mind whether I would be able to read Eco in English. Mr Eco`s books aren`t usually characterised by an extremely simple language and the intellectual baggage provided in each of his novels couldn`t fit in a nutshell. Therefore one really needs to be quite brave (and stupid as a matter of fact) to try to get through one of his works in a foreign language. Yet I am not a chicken, I`m a donkey and that means that I`m stubborn. So I took a grip of myself and started reading. And you know what? You wouldn`t believe me but it wasn`t that difficult at all. Ok, there are passages in Latin in this book but they still would be in Latin head I read them in Latvian. There is a character who speaks in a mixture of different languages which seems to be something between English and German in this translation but it probably would have been much weirder in Latvian-German.
book, 1995

Jenseits von Schuld und Sühne

5.0
This book is a collection of essays by a Jew that has survived the Holocaust. I doubt that there is a necessity to explain anything in more detail. But a one-liner always looks bad so I`ll try and do my best to express my own attitude. And what is it going to be? I am not particulary interested in essays, and I have read too much on the Holocaust. It sometimes seems to me that every second book in the world revolves around this subject. Ok, I admit that people like Jean Amery probably have little else to write about, I can completely understand him etc., etc. I understand him for refusing to write in German for a long time, I support him changing his name so he wouldn`t sound German, I support even his attitude towards the responsibility for your parents sins. But I still can`t like it. And I have no idea about the purpose of this book. It`s certainly ot entertainment, which is bad for it is what I seek. It`s not saying anything new - like everyone knows enough (or too much) has been said on this subject already. It`s not even dealing with his own enemies. To put it this way: I understand why Amery wrote this book. I don`t understand why I should read it. Maybe I shouldn`t, that would be a good way out for sure. I guess it would be a good idea for the Goethe library to add some tags on the covers of the books stating "Holocaust thematics", just as they do for crime stories. It would save me from reading a lot of the same. Not that I liked other subjects of the German literature that much better anyhow.
book, 1966

The Lion, the Witch and the Wardrobe

5.0
I was a little boy when I read this book first. At that time reading in Russian was to me something similar to what reading in English is today but I managed to read the entire 7 book "Narnia" series which I got circa 1994 on Crimea. As you can probably guess I didn`t have much interest in these books after that for quite a while - and why would I. The first time I really remembered of Lewis was when the first film part of "Lord of the Rings" came out and then I thought - why wouldn`t they make a film after "Narnia" as well. Then something like year or so ago I watched a TV version of "Prince Caspian" which sucked big hairy... bears. And now when I intended to watch the first of the "Narnia" films on the big screen I thought it a good idea to reread this part of the book. As a matter of fact, todays, more than two weeks after the repeated reading I still haven`t seen the film. Maybe I will see it before 2005 ends, maybe I won`t, it still won`t change much. The book itself is a story about four children travelling through a wardrobe into a fantastic land where they have to fight the evil within themselves and a white witch. As a whole the book is too targeted for children and has a bit too much religious nonsense - it`s just like a kids bible with the crucifixion and resurrection of the lion. Although I still stay with my words that "Lord of the Rings" isn`t a book for adults, I have to admit that "Narnia" is intended for a much younger audience - its modern day equivalent would be Harry Potter. The storytelling is so preacherous that I can`t really enjoy this book. And what I hate most than all is that only because of having been written first this is also considered the first book of the series. I proudly stand as a supporter of "The Magician`s Nephew" as the first book (and it is certainly a much better written novel than the one about the wardrobe). If I had to order the books according to their quality it would probably go like this:
book, 1950

Der Boxer

8.0
When I went to my favourite "Goethe" library I took 3 books with me to read at home, like I always do. What I didn`t know then was that more than 50% of those books were written by Jews, about Jews and about Holocaust. If it were not the case I`d probably choose a subject more merry than this one. By the way, I haven`t even looked at the third book yet, so theoretically a chance exists that it`s also about Holocaust. I hope it isn`t. But to be sure I`ll check it just now. Hoorray! No Jews mentioned! Now that`s a good thing. Still "The Boxer" ain`t no half-bad book. Jurek Becker is surely one of the most interesting personalities among the German speaking writers whom I`ve discovered by going to this library. This is a story of a guy named Aron Blank who`s family hasn`t survived the holocaust, but he has. After the war he finds one of his children who happens to be also alive, although after years in a concentration camp he doesn`t know anything about anything. Still Aron manages to put his life back on the trail and to survive in the modern world. I can`t say that I liked this book because of the content, for there was little likeable in it, but Becker`s writing style is such that you just can`t dislike it. Even when writing about the most grieve subject he never ever goes overboard and stays normal - which is a rare case for subjects like the Holocaust.
book, 1976

Le sagouin

7.5
I don`t know why but the records in this factoid tend to get smaller and smaller day by day. Once I used to write long sentences about everything concerning the book/film/album in question but nowadays it`s basically a one-liner with very little meaning. It may be me losing the faith in my factoid or I`ve just been too tired lately to come up with long descriptions even for books I`ve liked (since a book provides much more ground for a long discussion than a musical disc). Francois Mauriac has become quite a common name on this factoid although I have a lot of doubt whether I really like him. I read the first two novels because I happened to find a book by a French writer whom I didn`t know on a shelf at home. After that I completely forgot that Mauriac existed at all until I was at my girlfriends place and had nothing to read. So I made an inspection of books there and noticed a familiar name. This novel`s title can be probably translated into English as "The monkey". It`s the story of a child of 12 living in a castle with his aristocrate parents (his mother wasn`t actually an aristrocrate but the mayor`s daughter) who hated each other, the young boy lived worse than most of his peers despite being particulary rich on paper. He wasn`t a smart fellow by all means - he barely was able to read and write but the main thing he lacked in his life was love - nobody loved him for he was just an unwanted abuse for his mother who was ashamed of having such a child, while his father was a bit of an idiot and mostly just didn`t care. The mother tried to convince the local school teahcer to give private lessons to her son (in fact she only hoped to have an affair with the teacher). First the teacher found out that the boy wasn`t as terrible as it had seemed to him in the beginning but after a longer consideration he refused to take the boy which led to the monkey understanding that he was unwanted once again. And in the end the father drowned himself and took the boy with him for he saw that there was no place in the world for either of them. Sad, sad, sad.
book, 1951

A Teenager of the old days

6.5
The story is as old as the world itself. Allen, the main hero of this novel (which is written from the first persons perspective as some kind of a diary) becomes the only heir of a very big amount of land when his brother suddenly dies. Being in the age of circa 20 years and not interested in his heritage at all Allen wants to pursue a much more spiritual life than that of a rich landlord. Still he can`t escape from the immense influence his mother has over him, and he knows that one day he will marry a girl who`s just 12 now but who also will inherit lots and lots of land. His life suddenly changes when he meets a woman working at a bookstore (he`s some kind of a reading freak). Although the woman is some 10 years older than he is and much wiser they become lovers (in the spiritual form of the word) and Allen is almost ready to break free from his mother. But he fails, despite the help by the woman (who doesn`t want to become his wife knowing that because of her troubled past she will be only a burden to a man of his statue) and a six-fingered man who almost became a priest but was much closer to becoming a lost soul. When everything seems to be lost it only gets worse - Allen suddenly finds a crush in himself on the 12 year old girl after seing her bathing naked in a lake but she knowing how much he hated her before runs into the woods where she gets raped and murdered by a local farmer.
book, 1969

The Desert of Love

7.0
The central hero in this novel has got a name quite similar to mine - he`s called Raymon. The novel revolves around two scenes in his life and concerns a weird polygone of love. Let`s start with the earliest episode. Raymon was an unsecure teenager in a family of a doctor. He wasn`t aware of his good looks and had he lived in the modern age he`d be probably called a goth for he wasn`t the most cheerful person in town. His life took an unexpected twist when he met Mary Cross on a tram. She was a woman of a very doubtful statue despised by many because of her affair with an elder man from the high classes. What Raymon wasn`t aware of was the fact that Mary was a patient of his father`s and that his father was unhopefully in love with her (she on the contrary didn`t notice his love considering him a saint). But that didn`t stop Mary from devoting a passion towards the young Raymon and almost seducing him (Raymon learned to understand that he wasn`t a freak after all but he blew everything about their possible romance by his foolish teenagers behaviour). After everything came to a logical conclusion Raymon still had a lot of bitterness towards Mary who had rejected him and planned to revenge himself by becoming a victor in the battle for many womens` hearts. He succeeded at that but when he met Mary some 15 years later he learned to know that he hadn`t come over his passion towards her (she didn`t see in him anything at all anymore) and that his father was also still mad for her. So they both - father and son who had never understood each other were tied by this woman that didn`t care for either of them. Sad, sad, sad.
book, 1925

The Door into Summer

7.5
I`d read it before, and more than once, but why can`t I re-read a piece of sci-fi I like? The story itself isn`t particulary groundbreaking but it`s warm enough to fill my cold limbs and it`s believable enough for science fiction. Daniel Boone Davies is a 30 year old scientist who goes into "cold sleep" (suspended animation") for some thirty years. He does that out of personal problems when his fiancee and his best friend have cheated him and driven him deep into alcoholism. But when he awakes in year 2000 he decides that he wants to go back. Not because he dislikes the 21st century but because he has unsettled business in the past (not a particulary original storyline you may say). I admit that but D.B`s desire to go back in time to find his beloved (no zoophily) cat and to sleep for some years so his friends step-daughter would be old enough to marry him (strangely, no pedophily either, as a matter of fact Heinlein tries hard to convince the reader that no dirty deeds with children are involved in the story, which only leads the reader to believe that Heinlein is just protecting his hero). In terms of technology most of the stuff described in this book is quite funny for science hasn`t gone in a way similar to Heinlein`s predictions but that`s fine with me for I don`t read science fiction to find there some realistic descriptions of the future. If I want to know anything about the year 2000 I can always simply google it. I almost pressed the "submit" button when I realized that I haven`t mentioned how much I like/dislike this book. To improve myself I can say that I like it although I`m not sure why. It has some good humour and it has likeable characters, maybe - that`s why. On the other hand maybe I like it only because I liked it when I read it the first time. Who knows?
book, 1957

The Real Thing

8.0
I certainly remember having started to read this play quite a long time ago. Especially I remember it because of an episode where Max, a successful actor, talks about his problems selecting his favourite music for a radio programme because the only thing he likes is low quality pop music. If he was a fan o "Pink Floyd" it would be okay, but he was mostly addicted to bubble-gum stuff and music of the quality of The Everly Brother. Another moment I remember is also about music - it`s when Henry, a playwright, tells how Bach has stolen from Procol Harum and can`t even get the notes right. Apart from that the novel is quite a witty story of love and betrayal, with a particulary grotesque character of Brodie who`s gone to prison for lighting fire to a war memorial and who can only think in revolutionary categories but in fact he`s acting like this only to impress Annie, Henrys wife. Since I`m a fan of Stoppard`s I probably can`t dislike this play. Or maybe I`m a fan of Stoppard`s because I like his work, I don`t know. But "The Real Thing" is a real thing in deed. I`d love to see it on stage.
book, 1982

Sputnik Sweetheart

6.5
Weird. I was absolutely sure this was already on the factoid but here I look and it just isn`t there. Strange. Anyhow "Sputnik Sweetheart" may have a perfect title but it`s not a perfect novel by any means. In fact it`s just a love triangle between a man and two women. Yet the fact is that the man is only sexually interested in one of the women, the other woman has no sexual life whatsoever, while the first woman has found out that she is a lesbian. Since I`m not particulary keen on reading about women desiring making love to one another (ok, that may be good on film... wait a moment, I didn`t say that... I`m not a pervert) "Sputnik Sweetheart" isn`t the book for me. Sugiko (that`s the lesbian one) goes with Meo to Greece and suddenly dissapears after she has told Meo that she wants her. After that the book gets a bit mystical, a thing not too uncommon for Murakami`s novels but it still doesn`t become one of my favourites. First, it offers very little new elements to the ones I`m already familiar with. Second, the content is a bit too sexual with Murakami going a bit too much in detail. It is true that I can tolerate more sexual content on film than I can in a book. I don`t really know why, probably because in a book you usually feel that it`s written by a middle aged person from the viewpoint of a young one, and you don`t get that much on film. Maybe it`s because films rarely dig that deep, they just stay on the surface and if something goes wrong it doesn`t go terribly wrong as it is with books.
book, 1999

The Longest Memory

7.0
I may not be the most racially intollerable person in the whole wide world but I`m not particulary interested in stories about slavery. And this is the most typical story about slavery written by a modern writer. Whitechapel is a very old slave who loses his only son who`s being killed by a keeper after having ran away and been given out by the father himself. When the young white man kills the young black man he learns to know what the slave was indeed his half-brother. The book is written as monologues of all people involved in the incident and it logically ends with Whitechapel dying. I can`t say that this novel was something special, but it`s short in form and easy to read.
book, 1994

A Wild Sheep Chase

9.0
If there is one thing in myself I particulary dislike (apart from spots on the face and my general nerdiness) it`s my perfect ability to disagree with every opinion. You just have to say "black!" and I`ll instantely reply "white!". And if you`ll say "white!" I`ll be left with no other option but to say "black!" The most typical case is following: someone highly praises some thing that I should read/watch/hear and I come to the inner conclusion that I must dislike it. Lately I`ve been trying to battle this sort of "being original" inside me but it doesn`t always work. After this introduction I must say that I was informed that "A Wild Sheep Chase" is a very good novel. Having already been acquainted with some other Murakami`s works I wasn`t particulary sure whether to believe it or not. There were some books of his I liked and others I didn`t. But this one about sheep proved to be the best one I`ve read this far. The story is about a man who seems to be an average Japanese fellow with his 30th birthday fast approaching. His wife has left him and he isn`t particulary fond of his job although it`s not bad at all. But everything changes for him when he meets a woman with ears of a perfect form. Still it`s not about the ears but about a sheep that`s using men for its goals. And the hero of the novel has to find this sheep within a month or bad things will happen. The only clue he has is a photo sent to him by a friend of his called the Rat (who I am already familiar with from some other Murakami`s early novels). In the end the story proves to be about what one can take and what he can`t and the ending is quite an emotional one. This is one of the few books with a very high "wov!" factor. I don`t know whether everyone would love it but I certainly do.
book, 1982

Adelbert von Chamisso - der Preusse aus Frankreich

4.0
Never judge a book by its cover! And never take to read a book without inspecting what are you going to read. I have been lately wise and foreseeing enough to check whether I am not taking a book of poetry but this time this method wasn`t enough. First, Adelbert von Chamisso is basically a poet. But that`s not the main issue. I`d probably have very little problem with this book being poetry for I`d just decide not to read it then. But "The Prussian from France" is a biography. Hell, why didn`t I notice that A.von Ch. wasn`t the author but some obscure P.Lahnstein was! So I thought - why shouldn`t I read the biography of some strange writer who seems to have lived a long time ago and who I don`t know a thing about? After reading the book I know the answer. And it is: because I don`t care. So, this Adelbert was some sort of a biologist who travelled for 3 years and did some scientific work and apart from that he also wrote poetry. He was a Frenchman by blood but his family (an aristocratic one) fled from the Revolution so they ended up in Prussia. What else is there to say? Not much, that Lahnstein fellow seems to be a rabid fan of Chamisso`s and the way he describes his hero is sometimes funny but the book as a whole is probably worthy for people interested in Adelbert von Chamisso but it`s a waste of time for someone like me.
book, 1984

Crazy

7.0
Almost certainly "Crazy" is written by the youngest author whos book I`ve read in my entire life. Benny Lebert is 23 today but he was barely 16 when he wrote "Crazy". Just a reminder for myself - "Crazy" isn`t the English translation of the title but the title itself. The book is considered partly authobiographical (or compeletely, I don`t know for sure) and it`s no wonder. First, the hero of the book is called Benjamin Lebert and he`s sixteen years old. Second, the boy in the book has the same physical problem Lebert has himself - he can`t use his left part of the body properly do to particial paralysis. Benny is sent to a boarding school because he seems uncapable of studying at a normal school having failed to finish the 8th grade quite a few times because of being unable to master Maths. At the boarding school he befriends with a group of 5 misfits and goes through the daily troubles of being a teenager. Basically it`s a story of teenage love, teenage sex, cigarettes and alcohol, but it`s also a story of what directions life should take and a story about God. The weird thing for me remaines the personality of the author. If I weren`t sure that Lebert was 16 in reality when he wrote "Crazy" I`d say that teenagers don`t think and don`t act that way, they don`t care that much about what life is all about at 16. An another weird aspect about the book is the fact that Lebert references lots of Rock music from the 60s and the 70s, for instance, "Pink Floyd". That seems kinda weird, for who cares about that sort of stuff nowadays. In terms of style the book is quite primitive, of course, what else could one expect from a 16-year old who can`t even finish the eight grade? I probably wouldn`t call this a masterpiece, but I have to admit that this Lebert guy does have some talent in him.
book, 1999

Geschichten vom lieben Gott

7.0
I have absolutely no idea why do Germans prefer calling God "dear". This is the second book where I see such an expression in the title. Anyhow, Mr. Rilke is considered to be one of the greatest German poets of all time. Since I don`t have any interest in poetry at all I decided just to read a collection of his stories which are supposed to be revolving around God. In fact they are but only loosely. In the form of the stories you have little doubt that Rilke is a poet in deed and not a writer of prose. His style is a bit of expressionism + E.T.A. Hofmann`s aproach towards the word. I can`t say that I enjoyed it very much for to me it all made little sense but I can`t deny that this may be an interesting aproach he had although these stories do sound quite a bit dated nowadays.
book, 1900

Die Angst des Tormanns beim Elfmeter

5.0
Once again Austrians dissapoint me. The title of the book promised that it would be a football-story, something I would find it quite easy to enjoy. Yet it proved to be misleading. Bloch is a fellow who was a football goalie once but who is a monteur nowadays and who gets sacked from his work. So he just goes arround, doing nothing in particular, nobody really cares about him anymore. He tries to make contact to people he used to know but they don`t have interest for Bloch anymore. So he strangles a woman without any reason, goes to a town near the border where nobody needs him as well. The main morale of the novel is found at the end of the book when Bloch watches a game of football and the trick for a goalie to be successful is shown - you have to remain calm and make the striker shoot the ball into your hands when he`s taking a penalty shot. Peter Handke didn`t hit the goal with me, I would rather say that he shoots like Oleg Blagonadezhdin (a Latvian playe most notorious for hitting pigeons more often than hitting the goal).
book, 1970

Traumnovelle

7.5
I was through with something like a quarter of this book when I suddenly realised that I knew what was going to happen next. And it wasn`t because the story was so predictable. It was just that I knew of the story. It goes like this - a doctor is called to a hospital but ends up with a prostitute mainly because he has some trouble with his wife (both of them admit to have had way too much interest in other people). Then he meets a friend of his whom he hasn`t seen in quite a while who happens to be playing the piano in some secret events where he needs to wear an eyepatch. So Friedolin (that`s the hero) asks the friend to let him go to the place of the secret meetings. I was on a tram where I was reading the book when it occured to me that this was a trivial story and that I had seen this on film. Then I came to the conclusion that Tom Cruise was involved in the film as Friedolin (only with a different name ). "Eyes wide shut" is the title "Traumnovelle" is nowadays known for. The book itself doesn`t tale place in America as you`d probably guess but in the Vienna on the edge of 19-20th centuries. The story itself is quite similar to what Stanley Kubrick made in the film. Even the parts with the sexual orgies are there. I won`t say this is the greatest story I`ve ever read but it was quite interesting for sure.
book, 1926

Tales from a pocket

6.5
I had read this collection of stories before. But if can write about films that I don`t watch for the first time why couldn`t it be the same with books? Only I`d probably prefer re-reading stuff that strikes me as brilliant. Chapek`s stories don`t really achieve that. I considered him to be a very funny writer indeed when I was much younger (oh, it`s the old me talking right now) but nowadays I don`t find him particulary amusing. Basically he`s just a second-rate Jerome K. Jerome - not too daring and not too funny. His humour does work well on some occasions but on others his jokes fall completely flat. His writing style doesn`t impress me either. The rating is mostly given for the memories of reading it for the first time and not for the actual impression I have now.
book, 1929

Eden Plaza

4.5
Modern life is rubbish. That`s a quote by Blur I guess. But modern literature is rubbish as well. Especially if we`re talking modern German literature. Ok, maybe not all of it stinks but books like this one do for sure. It`s the story how a woman goes through several relationships one less interesting than the other. Eden Plaza is the place where she meets one of her men. This is a perfect example of an empty book, the bad thing about it is not that it`s not interesting but the fact that there`s absolutely nothing in it. It doesn`t stand out for anything. It`s just one more book. Some more cut trees is all that it can produce. I may be a little harsh on Mrs. Leupold but the only reason why one could read such a thing is trying to maintain his knowledge of German. Since it`s just what I`m doing it I can`t complain. Yet there are undoubtely zillions of better books than this one. Even the books that are worse are probably better than it - for some of them are at least interesting to read. If "Eden Plaza" would be found on a shelf I`d call it filler. If I read it all by itself it`s still filler without any stuff to be filler for.
book, 2002

Die Unbekannte Groesse

5.5
It`s one of those boring books in German. By the way, I`ve noticed that most Austrian writers are even worse than classical Germans themselves. With the exception of Kafka surely. God, what makes people like Broch waste paper to write about characters I have very little interest for? So, he writes about a man who`s a mathematician and a physicist. That`s cool. But the way he writes! It just drives me mad! Broch seems to be the German Joyce yet I can`t find anything experimental in his work it`s basically just depressingly uninspiring. The most interesting thing about this book wasn`t its contents for sure. When I was on the tram on my way home from work two days ago I intended to go on with reading "The Unknown Value" but I found it missing from my bag. "I`ve forgotten it on my table at work," was the first reaction. Despite that I checked at home whether the book was there (although I had read it on the way to work the very same day therefore it couldn`t be at home by definition). Yesterday when I came to work first thing I wanted to do was to put the book in the bag so I won`t forget it once again. But I couldn`t find it anywhere. Now that got me worried. I never like losing books from libraries and this seemed to be just the case. Luckily a colleague of mine with whom I also study together claimed to have noticed a book in German on a table in the University a day ago. So we went to our English class and after the class I went to the doorkeeper to ask whether anybody had brought in my lost book. But before I could ask him I already noticed the book on his table. How huge was my relief!
book, 1933

Wegen Reichtum geschlossen

7.5
Amazingly despite being written by a German playwright that I haven`t even heard of "Closed because of richness" proved to be quite a nice little comedy. Max and Rosa, his wife, suddenly win a lot of money (it`s not mentioned how they win it) - 11 millions in total. After that they close their little shop and start having fun from life. Since neither of them is prepared for that sort of situation what they do is simply buying junk and throwing money away as if it was won in a lottery (and it probably was). They encounter a lot of people that want to benefit from their stupidity and they allow those people to achieve their goals. Max and Rosa are basically good-for-nothings that could have done fairly well when they were normal people but money spoils them instantly. I doubt that this play has any lasting value but I can imagine fairly well to see this performed on stage and I suppose I would like it there as well.
book, 1998

The Unvanquished

6.5
A whole lotta Faulkner indeed! Although Mr. W.F. hasn`t really stunned me with any of his works this is the fourth of his novels I`ve read. The action takes place in the most typical place which Faulkner has ever written about - the American South. The heroes are typical Faulkner`s material as well - John Sartoris is the main hero of the book (or was it Bayard Sartoris, I`m not really sure), and there is even a man named Snopes involved in the story. The novel consists of several episodes from the American Civil war. Those episodes are only loosely connected and a tight structure is surely not the the purpose of the book. There`s a young Sartoris kid and his black friend that took on adventures a bit similar to that of Huck Finn and Tom Sawyer - this whole thing is quite similar to the kids in "Intruders in the dust" which I also found to be a bit influenced by Mark Twain. Probably the main difference between Faulkner and Twain is the time when their books were written. Faulkner provided an updated for the 20th century requirements version of Mark Twain. Although this "update" provides several advantages in terms of literary qualities and depth it also has a few drawbacks. Whilest Mark Twain is easy to ready and understandable Faulkner is terribly complicated. I already fealt it in "Sartoris", but after having read "The Unvanquished" in the original and not in a Latvian translation I have to repeat my sentence once again - it`s hard to read Faulkner, and not always you`ll be rewarded for your devoted and hard work.
book, 1938

The Price

8.0
A good play is as good on paper as it is on a stage. Having hever read anything by Arthur Miller before I was prepared for everything - from a new "Hamlet" to "Dukes of Hazzard" in written form. The whole situation is quite simple - there`s Victor (age circa 50), his wife Esther (the same age), Walther (Victor`s younger brother) and Solomon - and old Jewish antiques dealer. Victor never finished his studies because he had to support his father that became some sort of a living vegetable after his business collapsed. Now, some 15 years after the father`s death Victor and Esther have finally decided to sell all the stuff his father owned. Walther who`s a successful doctor (and not a retiring policeman like Victor) comes to meet his brother and to settle the differences between them that the brothers couldn`t overcome for many long years. Solomon is nearly ninety years old and he`s not willing to give a high price for the deceased fathers posessions. But what will be the price for Victor and Walther becoming friends once again? The whole thing isn`t the best thing I`ve ever read but it`s been long since I read a play this consistently interesting.
book, 1968

Ich lebe noch, es geht mir gut

6.0
The book is supposedly a detective. I`m not really sure that it is. Jacob Vogelwart is a fellow who was a writer once but has become a thief later on. He mostly looks in his neighbours windows and spies upon them. Then there`s a woman named Nicole that`s looking for her sister that is lost somewhere in the town. In reality she knows perfectly well where the sister is but she doesn`t want the others to know (she`s not dead and buried and not even held captive if you ask me). Then there`s a strange fellow who owns several bars in the town and who likes to pretend that he`s dying. What does it make as a sum? Not too much, the book is readable but not worth being read.
book, 2001

Unguarded Hours

7.0
This starts of as a romantic comedy with a clerk and a wannabe lawyer Norman falling in love with a girl he meets in an art gallery. After spending too much time with her he gets fired from his work and ends up living with his aunt in a small town called Selchester. His love life doesn`t go particulary well, especially after he sees the woman of his dreams performing oral sex with her sisters boyfriend. So Norman goes home very sad and falls into the hands of a weird lodger of her aunties - a bishop with a lot of titles but without a church, without a religion. Yet this strange fellow ordinates Norman as a bishop as well and so Norman decides to give it a shot and become a clergyman. He goes to a thelogical college where everyone turns out to be gay and everyone has a female nickname and sodomy is practiced everywhere. Meanwhile Norman has a relationship with his first girlfriends sister, named Cleo, she`s in love with him therefore he obviously isn`t. The father of both of the girls is a dean who doesn`t believe in god and has made a lot of money from his God-mocking books. Norman dies in the end jumping from the top of a cathedral. This clearly ain`t the funniest book I`ve read in my entire life and some of it`s parts may a bit too obscene for my taste but easy to read and a bit funny it is, why shouldn`t one like that kind of books?
book, 1978

Before and After

7.0
What if your child became a killer? You`re too young to be a parent for a child that could become a killer? But what if you weren`t? Or if you were a killer yourself? In this novel by Rosellen Brown we encounter an American family that`s seem to be pretty normal on the outside. Ben and his wife Carolyn are happily married, their children Jacob and Judith are smart and do well at school. But one day a girl is murdered in the little town where the family lives. And Jacob who was her boyfriend and who was the last person she was seen with becomes the prime suspect. Jacob flees after the murder and his parents have little doubt that he really is the killer. Difference can be only found in their approach towards this fact - while Ben tries all means possible to save his son by destroying all evidence of the crime there is Carolyn is prepared for Jake to go to prison (which is a thing he deserves for sure). The weird thing about the book is the fact that there`s no twist - Jacob has commited murder, although we may not have heard the true circumstances of the case but there is no doubt that he is a murderer. And there is no doubt that his father is a bit crazy too, otherwise he wouldn`t do what he does, which leads to Ben going to prison instead of his son (quite similar to "Deadeye Dick" where the main heros father is the one imprisoned and not the murderer himself). Whas everything that happened to Martha (Jacobs dead ex-girlfriend) mostly an accident? Should her parents forgive Jacob? I don`t really know. The book tends to be a bit too film-like for my taste (a film starring Liam Neeson and Meryl Streep was done after the novel but I haven`t seen it yet) yet it`s quite a rewarding read. Not too much brain usage required but a decent book nevertheless.
book, 1992

Five Facecies a`la Rousse

7.0
Did you get the title? I did not. Who cares anyhow? The whole thing is a collection of 5 stories that are somehow connected by a goddess bringing death. The characters include a man working in a museum who`s being turned into a sculpture after he`s seen the goddess with the head of the legendary Meduse in her hands, his wife and some other people.
book, 2005

A light breakfast in the shade of Acropolis

7.0
Pēc tam, kad biju izlasījis otro Grošeka romānu - to, kas par pusdienām, no šī biju gaidījis vairāk.
book, 2001

Dramas

6.0
The book contains three dramatic works by the famous German writer Herman Broch (ok, I`m not so sure that he was that famous indeed but his name seems familiar to me - and that`s something). Note: after consulting Wikipedia (I`ve been mentioning this source of information quite often lately but only because it`s very informative and not because They would pay me for it, although I`d feel happy if they would) I know that Broch comes from a Jewish family and that he`s considered an Austrian writer. He`s mostly known for his novel "The Death of Virgil" which I`ll probably read later to be more educated than I am now. Yet I can`t say that after reading some of his plays I`ve become particulary interested in Broch`s writing. Out of the three plays published in the book I got from my library - "Die Entsuehnung", "Aus der Luft gegriffen oder Die Geschaefte des Baron Laborde" and "Es bleibt alles by Alten" I found only one that really worked for me. The first play - a tragical piece about a factory is - is too sad, boring and has too many characters for me to really get it on paper (rating 4.0). The second is a comedy and it`s fine - I always like to read something about con-artists and villains (8.0). The last play is also a comedy and it`s nothing really - nor good, nor bad, passable and not more (5.5). Maybe it wasn`t the best start of learning to know Hermann Broch.
book, 0

Cardboard Soldiers

9.0
I`m far from the most enthusiastic fans of Latvian literature. I don`t follow who writes what, who was seen performing a hand job upon whom etc. Therefore this novel by Jochan Korin was a huge surprise for me. I expected this book to be either a luscious tale of women in the country or a stale story about WW2 where the great patriotic Latvian nazis fight the nitty commies with great passion and results. But it proved to be an excuisite crime story that is a riddle itself. It seemed to be a book done especially for me - a book of logic riddles, a book with a huge emphasis on playing cards and cracking codes. The most important thing about it is the fact that the riddles are interesting, memorable and fun. Quite unlike the ones in "The da Vinci Code". The central story goes around Matiss Ziemelis, a guy who has mostly only interest for crossword puzzles and playing cards but who`s also capable of some other things. He is asked by his friend from the university to help the local police to fight car stealers, but the whole book is much more about different stuff than just thievery. And I don`t mean masons by that - it`s a perfect book for a quest game, and a good game for sure - I have no doubt at all that something like "Monkey Island" could come out of this. And can you imagine anything better than "Monkey Island"? I can`t.
book, 2005

Young Talents

5.0
Less (that`s a name) is a young man/boy living in the GDR of 1980s. After a brief encounter with his cousine Radost he goes to Eastern Berlin to live with his uncle Wanja (who`s full name is Werner, so he ain`t no Russkie). Anyhow it`s a bit of a change for a young man from a tiny town somewhere in the country. He gets to meet an anarchist philosopher, a crappy and boring poet and a punk named Beck. He also has relationships with two girls - one of them a nice girl named Irene and another - a cool chick named Dani. The most remarkable thing about the book is the fact that choruses of famous punk rock songs of the era sometimes appear in the text. So are people that like "The Exploited" or some other half-obscure punk bands among the characters. I presume this book could be best described as hip. Yet not being a particulary hip person myself I found it to be kinda dumb and not particulary interesting. Therefore goodbye and thanks for all the fish!
book, 2002

The Red Room

6.0
It took me some time to figure it out where I first heard the name "August Strindberg". And finally I realised that it was the title of a play by Duerrenmatt "Play Strindberg" where I heard it first. A brief research in Wikepedia told me that Strindberg was a Swedish novelist who lived in late 19th, early 20th century and was a major force in Swedish literature. He`s mostly famous for his dramatic work, but "The Red Room" was the book that brought him fame. Strindberg can be classified as a satirical realist who balances on the line between communism and anarchism, yet prefers the second to the first. This book we`re talking about isn`t really too interesting on the first glance - the characters are kinda weird, the story goes pretty much nowhere, only to prove that bourgeous pigs suck big time. It`s no big shakes for me. The central figure in this book is a fellow who has a rich brother but he himself is a silly idealist, who can`t compete with the capitalist pigs, and has to suffer. Other people around him are more or less normal people - they know good from bad but they also try not to drown. Apart from a young man named Ulle who commits suicide. His last note is surely the best thing in the entire book and it provided me with a thing to think about. He makes fun of some of the ten commandments. For instance, he says - that the first commandment which says that God shall be the only God you shall serve clearly states that there ARE other gods. And why would a God so great care about whether someone uses his name without a need? Isn`t that a silly thing that no God would find that important to give it as one of the ten commandments which every man and woman should follow? Yet apart from this part about the commandments the book isn`t too interesting.
book, 1879

Charlie and the Chocolate Factory

7.5
This was the first time I went into the territory where Roald Dahl doesn’t write scary stories on taxidermists and butchers but switches to children instead. After having watched the film less than 24 hours ago I probably am no qualified enough to compare what Dahl wrote to what Tim Burton did. In terms of character development there’s a significant difference between the film and the book. While Dahl’s Willie Wonka is just an eccentric fellow Burton makes him a creepy man with a twisted mind. But that doesn’t necessary mean that one of the two Wonkas is better than the other. The ending is also different, and it has a lot to do with Wonkas character – here he simply invites Charlie and his whole family over to the factory so they would live with him and doesn’t do any nonsense. I got to admit that the film ending was better (apart from the meeting the father scene). Although I can imagine why Roald Dahl has become a classic in the genre of books for children, I can’t really see myself a fan of his. Why not? This fairytale has a storyline much to linear and an ending much too trivial for my taste. Ok, the whole factory was designed in Dahl’s mind perfectly, so was Charlie’s family, and the archetypical characters were really good. So I don’t know why I’m so critical about it. Probably the best choice would be just finishing the review and run away like a sissy.
book, 1964

Airport

6.0
This wasn`t one of the books I had on my A list for reading. No, Sir! I had a lot of better things to do than reading Arthur Hailey. Not that I knew anything about the author. But I was asked to read it. My girlfriend had to read it for some psychiatry course but she asked be - you do it! So I did. I was told this was supposed to be a horror book. Since I never had read a horror novel... well not never but rarely. Yet it wasn`t a horror novel really. If you ask me the genre of this book I`d say it`s a script for a suspence film, for a thriller. There`s a whole lot of different characters, including Mel Bakersfield who runs an airport, his brother - a guy who`s guiding airplanes at landing and taking off. Then there`s Mel`s wife, some foxy lawyer, a guy named Joe Patroni who can solve almost every problem, a crazy fellow named D.O. Guerrero who wants to blow up an airplane so his family would get his insurance money. Mostly it`s Guerrero who made me read this book - for he`s the only really psychic character. Many people don`t consider Hailey a real writer - I`d rather say he`s a workingman than an artist. Without a doubt this book is perfectly suited for becoming a film for it doesn`t have too much literary value but it has a lot of things going on in it. The ending was crappy as you`d expect from a book that has "bestseller" written all over it (not on my copy, of course, for it was issued in the USSR).
book, 1968

Sartoris

6.5
This was the first book where Faulkner wrote about his favourite characters - Flem Snoups gets his first chance to shine in this book, but mainly it`s about one of the sons of the old colonel Sartoris that has returned from WW1 where his twin brother Johnny has died. The other one is a loony for sure who enjoys driving a car way too fast and who doesn`t care whether he lives or dies. Not an especially groundbreaking book, but at least easier to read than the one about the intruders in the dust. Still I won`t be rereading it I suppose.
book, 1929

The Milkman

8.0
This book was something new for me in several aspects. First, it was the first book by R.S. I read. Not too surprising though, for he isn`t that popular. Second, never before had I read a book where characters occasionaly speak in yiddish. Not that I learned anything from that language, apart from "Meschugge" and "Kuss mech in toches" which I knew before this book. Then the contents of the book were really untrivial - it`s about modern days of Jews in Germany and about what people`s attitudes towards Germans are, what they think of themselves and of the others. The leading character is a man in his early seventies who can`t accept that he`s got cancer (because he hasn`t got cancer), who can`t accept that his son lives with a German woman (although he himself also lives with a German woman), and who doesn`t want to spend a rather big amount of money for his friends eye surgery. The interesting aspect for me was how the Jews draw a very strict line between themselves and the "gojim". For a partly Jewish person like myself it was quite a surprise, it was also interesting to read about the different approaches towards the state of Israel and towards the Palestinians the German jews have nowadays. As a pure work of art the book ain`t no slouch either, but it`s surely mostly the content and not the form that made the difference for me.
book, 2002

Intruder in the Dust

6.0
After having read "The Mansion" I found myself really interested in Faulkner`s work. But "Intruder in the dust" proved to be such a demanding read that I couldn`t convince myself in it being interesting. No, not that it wasn`t interesting, it was written in a style too complicated for me. And, if you want to know, I read it in my native Latvian language, not in English. The story is quite simple - a black man is blamed for shooting a white man in the back but it wasn`t him really. His only chance is that of two teenagers and an elderly woman digging the corpse from the grave and proving that it wasn`t killed by the black man`s gun. In terms of the story "Intruder" reminds me of some Mark Twain`s work (something quite like "Tom Sawyer" in style). But there`s a major difference between Twain and his follower, Faulkner. Faulkner writes in such a manner that his book doesn`t flow too simply, it`s much like some of Joyce`s or Prouste`s work - you get a very simple story done with so much reflections and in a crazy grammatical style that you can`t get the story as easy as you`d probably want to. It`s pretentious in style but it`s to twisted in the writing for me to enjoy such a book.
book, 1948

The Visit of the old Lady

7.5
Once again I went to the library of German literature and once again I took a look at the shelf where Duerrenmatt is stored. And you can probably imagine how amazed I was when I noticed that at last the most famous of F.D`s plays had returned from the abyss. It was my tenth or eleventh time at this shelf and it seemed that the book had been stolen from the library ages ago, but surprise surprise - it wasn`t. Yet the sun doesn`t always shine on TV for I didn`t enjoy this play nearly as much as a few other of Duerrenmatt`s works. The whole thing is a weird one, of course. A rich billionaire woman named Clair Zachanassian comes to the town of her youth that made her become a whore and she`s looking for justice. The town has gone down all those years and only her money can save it now. And she`s ready to do that but she wants justice for her money - she`s willing to pay a billion for the death of Ill - her former lover. Why would one want such a thing? If your lover refuses to accept his child and drives you on the street you probably will feel a bit bitter. There are two remarkable things about the play - first it`s how the leaders of the town think how to greet Clair (the only things they find out about her is that her father founded a public toilet near the train station and that she was above average in biology at school). And the other thing is how Ill realises that the town`s people despite mutually being on his side and not wanting to give him up start buying lots of thing upon debt knowing that they`ll get the money to repay their debts. And even Ill`s own family does the same.
2005-09-12 00:00:00
book, 1956

The Razor`s Edge

8.0
Larry Darrell is has become a bit weird after he came back from WW1, he doesn`t want to live the American dream like most people do but he wants to find himself. Because of that his fiancee Isabel can`t become his wife - her mother and her uncle would never allow her to become a wife for a man that`s just no good. So she marries a banker, yet when the bankers things go downwards it turns out that Larry ain`t doing quite as bad as most people think he would. After a spiritual journey through China Larry has found the inner peace he was looking for.
book, 1944

Comedy of the Book

6.5
It started off quite nicely but proved to be overlong. This book is a comic book about comic things about books. First thought this was something similar to the "scientific essays" in S.Dali`s diary but it proved to be real literature science and not just a hoax. Basically Mr. Rath-Vegh has collected different funny and not so funny stories from the history of bookwriting and book buying and selling. Some of the elements in this book seem to be pretty unrealistic - for example, Rath-Vegh mentions scientific works about Adam being the first writer and the first scientist, etc, etc. But the problem with this book is that it`s too complicated to write a book on such a subject. But it was a bit too boring for me, so I stopped reading everything from the beginning to the end, but just read a few passages that seemed to be more interesting than the others. Yet in its own category the book ain`t a bad one, it`s just not that kind of stuff I`d normally read in big amounts. It`s more like a good vinegar - you need it but you can`t drink a lot of it (unless you want to die).
book, 1937

Skipping Christmas

5.0
John Grisham is mostly known to the modern world as a writer of thrillers about lawyers. But in this book you`ll find no descriptions of ugly cases, no chopped to pieces advocates in the trunk of a Volvo, no corrupted politicians and not even a single witness. The book starts off quite nicely - Luther Krank has decided not to spend a lot of money on Christmas as he has been doing for many, many years but to go together with his wife Nora on a vacation in the Carribean. A great plan, I think. Since their daughter Blair has gone on a Peace Corps mission to Peru they have no reason to stay for the commercialised crap that nowadays is called Christmas. They don`t have to put a "Frosty the Snowman" made out of plastic on their roof, they don`t have to give money to everyone that`s willing to take it. Yet their neighbours can`t understand the Kranks` decision and get on their nerves the whole time. This goes for about 2/3 of the book. Ok, not every scene is witty, things tend to get repeated but it`s ideologically ok at least. But then suddenly the whole thing becomes a silly mess - Blair decides to come home and bring her fiancee with her. So the parents decide to stay at home and it even turns out that all those creeps they have as neighbours aren`t so bad at all, and Christmas isn`t only about shopping and about high prices, it`s about people helping each other (for example, by lending a Frosty the snowman to your neighbour). And it turns out that only a scrooge or a moron would want to skip Christmas, for it`s really the best time of the year. For a person like me that doesn`t really love any of those hollidays when everyone tells you that you should be celebrating it only because all other people are, this isn`t a nice ending. The whole thing with buying stuff you don`t need, with being kind to people you despise, with all this fake shit that has nothing to do with Jesus, with God or with anything, it`s simply so disgusting. And Grisham either doesn`t see that or he doesn`t have enough balls to say what he means until the end. He starts quite bravely but finishes in the Hollywood manner. And it`s not a good thing by my standards.
book, 2001

The Young Joseph

7.0
This is the second part of T.Mann`s tertalogy about Joseph from the Bible who`s known to most people in connection with his brothers. I`m not sure why I took the second part of the novel from my library. Not that this would be the kind of book where you absolutely must read from the first page til the end - the story isn`t exactly new and unexpected twists aren`t a thing to look for in a book like this one. So this part tells us about Joseph`s youth (as the title clearly suggests) - when he`s in his teenage years, starts having his stupid non-sexual dreams, pisses his brothers off, is thrown by his brothers in a hole, rescued by some travellers and close to being sold into slavery into Egypt. I`d rather not talk about the story but what I thought of Joseph. To me he is an annoying brat, completely deserving the attitude his brothers have towards him. He just thinks that he`s sooo clever, sooo good looking and so much better than everybody else that he needs to wake up and smell the coffee. And the best thing to do that is being thrown in a hole in the ground with a nice perspective of dying there. Now let`s hear what I have to say about the book. First it was quite hard to get into it - T.Mann is a bit a heavy writer, relying quite massively on the German tradition of writing every detail you`ll never need in your life and doing to in quite a boring manner. Later on I found out that it`s quite a rewarding read, yet mainly for my German and not for my soul. It`s good, it`s well-written but it`s not my kind of literature. I may be happy having read at least one of Mann`s works but I`m not planning reading any other part of "Joseph and his brothers" right now.
book, 1934

Mouth of a Prophet

5.5
This is not the kind of literature I read just because I find it attractive. This is the kind of literature I read because I need to read more in German. F.F. was an East-German writer who apparantely was one of the most important writers of his kind. After reading a book of his late stories (he died before the wall came down) I`m not so sure why he`s so important. Fuehmann seems to be more specialising in rewriting already known stories without giving them too much of himself than in anything else. Yet some of these stories are quite worth the read. For example, the title story is a story about two kings ruling two lands both of which have three wishes, two out of those wishes match - to rule the other land and to have the mouth of a prophet. Yet not one of them can stand a prophet talking to him, because a prophet doesn`t have too many good words for a tyrant, and prophets predictions aren`t too pleasant either. Then there`s a story about two brothers falling in love with their own sister. But apart from that I found F.F.`s book quite uninspiring to read, and made it through mainly because of knowing that it`s not right to stop.
book, 1991

I take my words back

8.0
Probably it ain`t the right choice to classify V.S. as a Russian writer for he no longer lives in his native country (since a death penalty awaits him for his works there) and some of his books aren`t even published in Russia. Yet he is a Russian writer without a slightest doubt. Over the past decades he has written quite a lot of sensational books on WW2, on KGB and other things many Russians rarely want to talk about. Although I`m no fan of weird conspiracy theories in the case of Suvorov and WW2 I have no other choice than accepting his theory (not without restraints, of course). And what is his theory? It`s that Stalin was planning attacking the nazi Germany just a few weeks later than he was attacked himself. And that because of it USSR suffered such enermous losses in the war as it did. One of the best points of his is that all Russian talks of never thinking about such an option would only mean that they were nazi supporters themselves. If you say - oh, we would never attack those Germans for we had signed a treaty with them that made us almost friends, you only mean that the brown shit that covered nearly all of Europe was a good thing in their minds. This book however is less about what Stalin thought and did, but more about marshal Zhukov, one of the most legendary war leaders of the XX century. Suvorov calls Zhukov a great fool and a war criminal with ambitions too high and brains too little. And he does that convincingly. This surely ain`t a book to read for relaxation and most people would probably find it less than interesting, but I am not one of those people. History IS a thing I`m interested in. The book ain`t flawless, Suvorov keeps on repeating stuff many times for no clear reasons, probably thinking that his readers might be having problems with long term memory, I don`t know. If he had cut half of the book, the rating would be even higher.
book, 2005

Play Strindberg; End of a planet

7.5
My favourite Duerrenmatt! These two plays are meant not being shown to the spectators but a practice for the actors. The first one is a reworking of a play that I don`t know. Basically it`s a balaganic work about the family life, where Edward and Alice live together for 25 years for no clear reasons and have been hating each other for the same 25 years. When Kurt, a relative of theirs arrives, they first try to play a perfect couple but as a matter of fact they happen to be perfect monsters. The other one is a story about the first people of the earth, or not. It`s a story where weird things happen and where Biblical characters happen to be living in non-biblical circumstances, where you can`t really tell what Vietnam war people are fighting and what`s going on. It`s very sharp, of course, but for F.D. it goes without saying.
2005-08-24
book, 1969

The Mansion

8.5
William F. was one of the most acclaimed novelists of the previous century yet until this time I hadn`t read a single one of his works. I`m not so sure how it happened this way but it`s a solid fact that I never really had time for Faulkner. Maybe because I thought he was one of those boring WW1 writers (not that I had anything against WW1 writers). But the Mansion doesn`t have too much to do with either WW1 or WW2. Yes, both of those wars happen in the period the heroes of this book live, yet they aren`t mentioned too often (heck, they are nearly not mentioned at all). The books starts off as a story about Mink Snoups, a young and not too bright farmer that gets angry with his rich neighbour mainly because of his own weird perception of the world. It ends for him quite badly after he kills the rich neibhbour Mink is sentenced for life at the Parchman farm (a prison where you work in the field). Later on we switch more to other Snoups`es as people connected with them. Mainly due to the adopten daughter of Flem Snoups - Mink`s cousin who has achieved much in his life and who doesn`t want Mink ever to come out of Parchmen`s place. The novel has lots of different leading characters, forming something like a weird flow of different story lines, that somehow get perfectly connected in the end. At some scenes the whole thing may seem overlong, yet Faulkner knows exactly what he`s doing and what each character is for in his world. Not than most of them have a purpose or something, it only means that nothing is out of place.
book, 1959

Death of a Hero

7.5
R.O. isn`t particulary popular nowadays, I`m not really sure why. Probably because the best of his books - this one - is interesting only for the first 2/3 of it. DoaH tells the story of a guy named George that happened to be born in the late 19th century, that happened to have parents that were unluckily married and grandparents that were unluckily just as his parents were. They lived in a world of unsincerity and stupid pompous behaviour. They never said what they meant and they never really thought what they meant. George for himself was a nice guy, he had a wife he loved and a lover he loved. He thought that both of his women supported free love and had nothing against such a relationship. When he found out that words about freedom and not caring about what people think are not more than bullshit he went to war. There comes the last third of the book. It seems to me that you can`t possibly write about WW1 so that the reader wouldn`t have read the same thing by a different author. And it`s clearly the case with Oldington. Ok, he was one of the first to write but he ain`t one of the first to be read. Therefore I can say - my respect to you, but I can`t make myself love you.
book, 1929

Vipers` Tangle

7.0
It was the second Mauriac`s novel I read in just a few days so the writer was no mystery man to be at the moment of the opening fraze of this novel. In this novel he also shows how social things mean quite a lot to him, depicting the bourgeouis idille in a way even commie writers wouldn`t be ashamed of. The central person of this book is an old rich man who writes a goodbye letter to his family that he despises and that is afraid of him and that hates him. The old man isn`t really a nice person, but most of his relatives are even worse, they all are perverts of some sort; they don`t sodomize, of course, but there`s really very little in all those peoples` lives. In the end the old man suddenly finds some inner peace/harmony which has to do with the fact that he`s already dying, on the other hand it doesn`t really influence anything a lot. I`ll probably never turn into a huge fan of this fellow but I can appreciate his work for sure.
book, 1932

Therese Desqeuyroux

7.0
Mr. Moriac represents the old school of French literature yet he`s also deeply connected with the new one - he ain`t really as modern as Prouste but he doesn`t care about the action like the old school writers did. "Therese" is the story of a woman that`s married without love and that tries to poison her husband without a one good reason - but because she`s dissatisfied with her life and that her ideals lie with a weird Jewish guy who doesn`t care about her (or anyone else as a matter of fact). So the novel is probably what Therese would tell to a priest in terms of her sins or something like that. Quite touching, not too touching though. Mauriac got a Nobel prize by the way.
book, 1927

Die Frist

8.5
A dictator/tyrant is on his dying bed but neither his closest people nor his worst enemies want him to die too quickly - therefore a lot of doctors is working with him trying to keep the dictator alive for at least a few more years. The MP is the most important of the fellows around the dictator, and he is the most likely one to become the new number one in the country. Still there are two duchesses who also want to claim there part (their husbands are complete loonies that care about nothing but football). There`s also a jewish doctor that has come out of a concentration camp alive, has received after that two Nobel prizes but who doesnt even remember the nazi crazyasses he met at the camp and that now are among the most important men of the small country where the doctor resides. As almost all other works by F.D. this play is a combination of satire and drama, with a few mystic elements - including a peasant that`s only visible to the MP, and including a group of very old women that seem to immortal just because they hate men more than they hate death or something like that (they all die in the end though).
2005-08-02 00:00:00
book, 1975

The Wedding in Konstantinopel

4.0
This book by the eastern German she-writer doesn`t get too much recognition nowadays - even on amazon.de you won`t find a single review of it. I`m not really sure why - probably it has something to do with the fact that the book is poorly written and uninteresting. It`s probably about a couple of Eastern Germans going to Yugoslavia in order of getting married, and on the way or already being there the bride tells a lot of boring stories to her groom which would probably cancel the wedding in real life because Paul (that`s the groom) would leave Bella for some cheap Yugoslavian slut he`d pick up in a crack joint. In this book he doesn`t do that and nothing really happens. A borefest galore.
book, 1968

Warum ich schon immer Recht Hatte und andere Irrtuemer

5.0
I could kill a person for writing a title this long. So the review will be particulary short because after finishing I`ll probably start a life long mission of finding and executing Mr. Delius. This book is a collection of essays about everything Mr. Delius considered important enough to write about. I expected it to be funny, it wasn`t. The organisation of the book in the form of a dictionary is enough to keep the rating above the water line but not more than that.
book, 2003

The Colossus of Maroussi

7.0
Mr. Miller, according to "Space" (not the French but the American band) is "our local vicar and a serial killer". According to Latvia Mr. Miller is either an editor of a magazine of private dirty clothes and a person representing a sexual minority. According to the local tradition Mr. Miller is some guy who happens to like driving fast cars without a licence and who is a young architect. According to American literature Henry Miller is one of the writers that first introduced explicit sexuality in American literature. He and his woman that is, forgot her name. In this book though you don`t encounter a single appearance of words like `penis`, `vagina`, `pussy`, `cunt`, `boner`, `cock` or even `Peter Tool` (I only used these words so you can find this record of the factoid by using the search option on the site), oh no, this book tells the story of Henry Miller going to Greece from his native States. In there he undergoes a treatment of life that`s just like he always wanted it to be - poor and unambitios (not that he was a rich man before going to Greece). That`s one weird thing - I always thought of this fellow being a brat that doesn`t give a damn about anything. But it proved that in fact he was just a nice and mellow fellow that despised the American dream more than anything. Oh, and he didn`t like the French because of them being too pretentious about themselves. Not that this autobiographic tale is particulary entertaining, but at least it gets more and more interesting towards the ending thus leaving a positive impression upon your humble servant.
book, 1941

Under the Net

8.0
This is the novel that gave the world the name of the writer Iris Murdoch. But it isn`t the novel that gave the name of Iris Murdoch to me. Having already read "The black prince" and "A severed head" I had my restrains before even opening this book. Having really enjoyed the one about the prince, I didn`t have an exceptionally great time whilst reading the one about the head. Don`t really remember why, but it had its problems. In this book you get a slightly similar story to the one about the head with the noticable difference that this book is rather shy. Yes, a love quadriangle exists in this book between the main hero, a woman named Anne, her sister and a German dude named Hugo. But in this novel you won`t encounter a single sex scene between any of those four characters (as a matter of fact, there won`t be even a slightest sign of a relationship in the bonds of one sex, unlike what Murdoch wrote in the "head" book). The hero is an unsuccessful writer/translator who goes around acting strange after his girlfriend has kicked him out (which also resembles the severed head in some aspects). What`s weird is the world the heroes live in. It`s strange and untrivial.
book, 1954

Letters; Diaries

7.0
By reading this I continued my acquaintance with the genre of memoirs. I gotta admit that reading diaries and letters of a person that you don`t already know by its work seems a bit weird. I haven`t read a single poem by Byron, that`s for sure. On the other hand I`ve read a few books about people interested in Byron ("Arcadia" by Stoppard and "The luxury of exile" by L.Bass are the first two works to come to my mind). As for this book it can probably by described as a novel in letters although it surely ain`t no fiction. Lord Byron himself can be seen this way without all those exterragations historians have put upon him. Basically he was a fine young upper class fellow without much money and with his mind set on women and adventures. In his letters to his friends he`s quite honest and sarcastic, his letters to his lovers don`t come off as particulary honest but probably he meant what he wrote (at least during the writing and probably some ten minutes afterwards). Byron`s travels and the self-chosen exile for the most of his adult life can be understood pretty well. Without a doubt I don`t claim that this book is particulary interesting to read - the witty passages where Byron pokes fun at some of his contemporaries or the times when he tells funny stories in his diaries are a treat but some of the stuff only for biographers isn`t particulary what I want from a book.
book, 0

The Bookseller of Kabul

8.0
This is not fiction, or at least it`s supposed not to be fiction. On the other hand fiction is quite often less impressive than documentary. A norwegian journalist depicts a story of a muslim family in Kabul. The story is about Sultan - a book merchant - , and his family - two wifes Sharif and Sonja, his sons and his other relatives. The thing that`s most weird about the whole thing is that none of those people come off as being completely intolerable assholes, evil muslims or something like that. Sultan, for instance, is a man of culture who was a real rebel (or something like that) in the days of those crazy taleban sickos, he is liberal at some things yet he literally buys a second wife about thirty years younger than himself, he doesn`t care that his sons don`t get no education and is a real tyrant of the house. And that`s the case not only of Sultan. Probably it was the thing that saved this book for me - it wasn`t too preachy - a thing I dreaded it would be. No, it was quite interesting to learn what life can be like for a muslim. The main thing probably is that life not only sucks if you`re a muslim woman, but also if you`re a muslim man. And it puts a bit a different perspective to a lot of things, especially to my own attitude towards the whole Afganistan thing and the US. By the way, by this book it seems that Soviets weren`t one of the worst things that ever happened to Afganistan, which also is a thing I`d never think of otherwise. As a literary statement this book surely has no value, despite the fact that it does contain "stories" about people of the family.
book, 2003

Diary of a Genius

7.5
There aren`t that many people that openly proclaim themselves as geniuses and that probably ain`t lying at all. What undoubtedly is untrue though is the title "diary" given to this book for I`m pretty sure that the diary of Dali has less in common with a real diary than Phil Collins has with underground and alternative music. Not that the diary ain`t interesting, on the contrary Dali does write quite witty and pretty surrealistically as well. Which is no wonder for he really was a genius. There are several things Dali appears to like more than most people do, and those include farts and flies. In this book apart from the "journals" Dali proclaims to have written over the years I got a long essay entitled "The Art of Farting", which Dali claims to be written by some count Trubachevski, but who without a doubt was Dali himself. There`s some strange pseudo-serious text about flies as well. What was the most surprising thing about Dali for me is the fact that he was a romantic person after all - could you imagine a man of his ambition claiming that he loves his wife more than fame, more than art and even more than money? It`s weird isn`t it? Nobody has a doubt that Dali was a much better painter than a writer but at the second thing he was no slouch either. For instance the things he writes about his friends are so full of sarcasm that it`s no wonder the book broke his friendship with Louis Bunuel.
book, 1965

Filth

8.0
What on earth made me classify in this factoid UK as a whole country? Only my own stupidity can be blamed. Would I otherwise have to call Well a British writer? Hell, no! This guy`s from Scotland, and everybody knows that the Brits are usually considered to be English. And from "Trainspotting", another one of Welsh`s works we know that the English are nothing but wankers. What Welsh does is write in his Scottish dialect which is a bit hard to get for a non-english person like my humble self. All those weird words starting from `ken` instead of `know` and going all the way from that occasional `wee` meaning `small` you have to be alert that the language isn`t always very easy to get through. The story we hear is mostly the inner monologue of a corrupted cop named Bruce Robertson and of his typeworm who apparantely doesn`t have a name. The cop has to solve a case of a black guy being murdered but he doesn`t really care aboot it `cos there`s enough drugs, shagging and mocking his colleagues to fill his life with everything he needs. Basically Bruce is an asshole. Even if he has a somewhat positive attitude towards some person he still prefers to fuck this persons life up in a way only he can - because he`s a smart asshole for sure. He can be nice if he wants to because he knows how to play his little games. And the only thing he can`t really cope with is that tapeworm of his, who`s not letting loose. Although I hate the kind of person like Bruce Robertson and all his putting the beef in hoors (in the arse mostly) is disgusting the book still is a pretty cool one. The only thing that bothers me is the fact that Welsh is kinda a writer of limited capabilities - once he found his brand of writing he doesn`t get too adventurous sticking to the slang, to the drugs and to Scotland.
book, 1998

Scaffold

5.0
Despite the fact that Aitmatov is considered one of the best writers of the former Soviet Union this book left me cold. It probably was a sign of something when it was written, it would probably provoke some people, but nowadays it seems more dated than those 80`s pop songs "Duran Duran" loved to perform so much. The plot is quite advanced - it combines the unifying story of Akbara the she-wolf and her he-wolf with a very long name, apart from it there`s the life of an idealistic man who`s been thrown out of a christian seminary because of his new vision of god, then there are two shepards - a good one and a bad one (the good one is named Boston, while the other`s name was too complicated for my memory, I`m no expert of Kyrgiz names after all). All characters in the book seem somewhat flat, especially it goes for the inserted part about Jesus and Pilate (it can be clearly felt that Aitmatov thought of himself as the new Bulgakov). As a matter of fact the only thing I got from this book was a pessimistic feeling just because it`s very depressing, apart from that it seems a bit dull and boring, which clearly isn`t a particulary good sign of anything. Preachiness and dated content ruined everything for me.
book, 1988

Baltasar and Blimunda

4.0
Boring! I couldn`t manage it until the end. Who cares that Saramago is a Nobel-winning author! Who cares that I like books about old times and that magical realism is not a thing I hate and despise. Who cares that some moments in this book are brilliant. Since it`s about as entertaining as watching your toenails grow (by the way: have you noticed that toenails grow about 3 times slower than nails on your fingers? now that`s a mystery and one day I will probably write an essay in three parts about this anomality). Ok, there`s Baltasar - a one armed soldier who has come back from the war, his woman named Blimunda, and a weird priest who all work upon making a flying machine that uses the will of people as its lifting power. If the whole story would have been written on 100-150 pages it would probably make a great book. Since Saramago went for the number of letters he wrote about 500 pages, using particulary long sentences and describing things about as amazing as a boulder.
book, 1982

Fury

6.5
Once you receive a death sentence you start to look at things in a different way. Or you don`t. Not that it really matters. What is characteristic to any book of Rushdie`s is the complexity of his language and the low "readability" level. That`s just the case with "Fury", one of his most recent books. Malik Solanka is a Indo-British professor who leaves his wife and child and flees to the States for he doesn`t know how to cope with his fury and anger. Apart from being a professor he`s a dollmaker, and a bit crazy for that, as a matter of fact. Most of the time he either makes his weird dolls for a new project of his or makes love to some woman about half his age. Yeah, if you want to know there`s a lot of Rushdie`s biography in Solanka. But I really don`t wanna know whether Solanka had to performs blow-jobs on his step-dad or not. Rushdie certainly tries to be accessible and modern, the book includes numerous references to popular music, computer games, Hollywood films (especially "Star wars") etc., etc. But he doesn`t convince me that he really lives for that. And midlife sexuality isn`t particulary sexual for my taste. Still the book has its positive values in terms of fury and Furies Mr. Rushdie knows his stuff.
book, 2001

The Child of Noah

9.0
The third part of the religion cycle. This one goes about judaism. You know I`m not particular interested in stuff that goes around the subject of Holocaust, especially since it`s been ridiculised by the money-grabbing morons of the world. It luckily ain`t the case for Mr. Schmitt who knows perfectly well how to separate what`s good from what`s bad. A boy at the age of circa ten has to leave his family in order to become a christian boy. He lives in a catholic school and becomes almost a christian child. Not really though, for he`s guided by a catcholic priest who thinks that it`s his mission to save things that are in danger of being no more. And jews are a collection of his, for which he`s ready to do almost everything. It`s probably senseless to say that once again humanity is the main thing that Schmitt gives us. It`s not really about the jews, as it isn`t about christians or muslims for him. It`s about the humans, and what`s human in them. Schmitt rarely writes about really evil people, and that`s good, for I don`t need more evil in this world than there already is. A touching book. Is the day coming when I`ll write something negative about one of his books? I doubt that.
book, 2004

Lust

3.0
The author has obtained a Nobel prize. I coudn`t achieve reading this book until the end, giving up on it at the half of it. Basically it`s a psychological porn story with some witty remarks in it. Not interesting to me, as a matter of fact. If you`d count how often the word "dick" arises in this book, you`d get a very big number. Sadly I can`t rate it to that number.
book, 1989

Baikonur

5.5
Why on earth would I read a novel by an unknown German writer titled "Baikonur"? I do know that Baikonur is the place where Soviet spaceships got their start. So what? This former pilot named Beck after the death of his girlfriend (or was it wife, who cares) gets a real Sojus spaceship. But he doesn`t care about it very much, he just wants to find the place where the woman died. So he goes on a roadtrip to Hungary, where he knows she rests in a place starting with F. On the road he also takes a used car salesman, a young Czech woman named Jana and a female friend of his deceased lover. The story isn`t particulary interesting, nor is it particulary believable. One thing I totally didn`t get is why is extremely cold in Russia not far from Baikonur, since it certainly isn`t in the North, but probably H.Geyer knows more about temperatures than I do. I can`t really say that this book was no-good, but it wasn`t good as well. So you`d probably still say that it was no-good. Mainly it was second-class literature that you probably could read on a train or on the road to work (which is exactly what I did).
book, 2000

Les tablettes de buis d`Apronenia Avitia

3.0
Šī grāmata man sagādāja diezgan pamatīgu vilšanos - tur bija solīts kaut kāds savdabīgā stilā rakstīts romiešu laikmeta stāsts, bet faktiski tā bija maksimāli beletristiskā stilā pierakstīta vulgaritāte - kaut kāda sieviete dalījās uz kaut kādām plāksnītēm ar citiem ar saviem seksuālajiem piedzīvojumiem. Ne tur bija saistoša erotika, ne sižets - tikai un vienīgi diezgan truls un garlaicīgi apdziedāts sekss.
book, 1984

The Book of Illusions

6.5
The story of a lost American film maker from 1920s who happens to be still alive in the modern days.
book, 2002

Monsieur Ibrahim and the Flowers of the Koran

8.0
One of the stories E.-M.Schmitt wrote in his cycle of religions. As you can probably tell this one goes on the subject of Islam. Moses is a young Jewish boy who has no mother and almost no father (somewhere around the middle of the story his father really stops existing) who happens to form a relationship to a local shop owner Ibrahim who`s a Muslim living in the Jewish quarter and selling stuff all around the clock. As Moses becomes very attached to Ibrahim, so is Ibrahim attached to Moses. Ibrahim becomes Moses`s step dad and they go on a journey south to the place where Ibrahim lived when he was young. By his attachment to Ibrahim Moses slowly transfers from being a Judaist to being a Muslim, he even changes his name and when he meets his mom he refuses to accept her as her son but is ready to accept her as her sons (Moseses) best friend. This story ain`t as brilliant as the Christian one but it`s still very good.
book, 2001

Oscar and the Lady in Pink

9.0
This story is a part in the group of stories by Mr. Schmitt about religion. The story in question focuses on Christianity. Oscar is a boy of about ten who writes letters to God as the Lady in Pink has told him to do. This lady in pink is an old nurse at the hospital where Oscar is bound to spend his last days. He has cancer all over him and the lady in pink helps him to be able with his very close death. Unbelieving at first, very believing at last Oscar writes to God his whole life. The lady in red comes up with a plan - Oscar has to live every remaining day of his life as if it was 10 years. So he manages to live a fruitful and long life within the last ten days he`s given. He starts off with early childhood, goes through teenage years and realising love, until passing out being about 100 years old. In the notes for this book I read that E.E.S. himself couldn`t stop tears when he read the story printed, and I have very little doubt that it`s true. It`s so sad and yet so optimistic, so realistic, so fatalistic, so everything you want it to be that you don`t even need words to describe it.
book, 2002

Der Meteor, Dichterdammerung

8.5
Now there`s one thing I can`t deny even if I want to - it`s that Duerrenmatt is one of my favourite writers of all times. He`s funny and he`s smart, he`s witty and his joke is never a fart. "Der Meteor" is an absurd story about a nobel prize winning writer who rises from the dead. The only problem for him is that he doesn`t believe in that. He only thinks that he`s gonna die very soon and comes back to the place where he once lived when he was young, thinking that it would make a good place to die. Yet he not only doesn`t die but drives many other people into graves - by scaring them for him being alive, by doing what they don`t want him to. He`s a real asshole so to say. "Dichterdammerung" is a really twisted play - it`s basically a play where we see a play being played on a stage in some low quality theatre. It`s a play about a nobel prize winning writer who is visited by a great admirer of his who has found out that in all the authors book he writes about killings he performs himself. This admirer of his doesn`t want no money he just wants to be able to follow the master and look at his work. Yet since the writer is famous only because everyone knows that he does murder people the admirer can`t succeed at his wish. I don`t even want to comment the high rating, for Duerrenmatt it usually goes without saying.
book, 0

Von Riga nach Anderswo

7.0
I only read it because Bergengruen was born in Riga. I never thought that this book would be good. But it amazingly is. Some parts of Bergengruens biography aren`t particulary interesting but the way he describes some episodes is just brilliant. For example, his family left Riga for Germany in early 1900s, so when Werner was to go to WW1 his father said to him: "You see how good it is that you are not in there anymore, in that case you`d fight against your own people." So Werner says that he sees no big difference on which side to die, and his relationship with his father is never really good again. Then there was one interesting thing about Knut Hamsun (the Norwegian writer) - when during WW2 he expressed his support for the Nazis it became a good style for the people of his hometown to throw books written by Hamsun into his garden, and even pilgrims from other towns came to do the same thing. I have to admit that the book isn`t really evenly written but the good things in this case make up for the bad ones and I really can`t say that this book is no good.
book, 1992

The Sun Shines for Us

5.0
I don`t mean to be rude but I`m just too lazy to say much about this book. It is a somewhat creepy story about 5 people being put inside a building which hasn`t been used in decades. They have to find the sun or something like that inside. One of the fellows dies very quickly and the job they have to do suddenly turns into a nightmare. Still there`s a problem worse than one of your fellow dying under bizarre circumstances. It`s your book being boring. And that is just the case of Georg Klein. I got so bored with the book that I really read it just to read it till the end, not caring about what was going on. So if you`d ask me what the moral of this story is or what happened to each of the characters I`d tell you - I don`t know. I only know that 3 of them stayed alive, one of the three - partly alive. So did I.
book, 2004

Football in the First Year of Mannen

7.0
Now that is a surprise even for myself - once again I`ve read a book by a Japanese writer. This one - Mr. Oe - is a Nobel prize winner (in Literature if you really didn`t expect that). If you know me you probably also know that authority isn`t authority to me. So he is a Nobel prize winner. Why would I think that Mr. Oe is better than the beggar I saw two hours ago eating cookies at the local supermarket? Probably because Mr Oe is a good writer. He created the story of Mitsu and Takasi - two brothers living in the Seventies Japan. Mitsu is the person from whose point of view we see the way story develops. He and his wife are dragged by Takasi to the village where the brothers spent their childhood. They come back to relive in some way the lives of their ancestors - Mitsu is the renewed his great-grandfather, a rich landowner, while Takasi is great-grandpas younger brother who lead a revolution in the First year of Mannen (1860). Nowadays Takasi starts training the local football team and makes out of his youth people that run over the local Korean supermarket. Still it ain`t 1860 and you can`t possibly win, and you don`t win at all. I read that this book is similar to the "Karamazov Brothers" by Dostojevski but I haven`t read that (I`m an ignorant punk) therefore it`s all I can say on the subject. The book i good, but not great. I wouldn`t give a Nobel prize for that but I wouldn`t say: "Shut your freakin` face uncle freaker!" either.
book, 1967

The Gospel according to Pilate

9.0
The subject of what Pilate thought and did to Jesus has been used in lots of different books, and as for itself isn`t anything unmentioned before. But I already knew before this book that E.M.Schmitt is capable of creating very convincing stories. What I didn`t expect from this book was that it wasn`t a comedy or a farce based upon the birth of Christianity. It turned out that this book had two parts - Jesus tells about his own life until the last Thursday in the gardens, and after that the story is taken over by Pilate. The first thing that comes to mind about Jesus according to Schmitt is that he is loveable - much more than Jesus of Bible - he himself doesn`t have the faith to believe that he could be the Messiah. His closest friend is Judas, who`m Jesus asks to give him up to the law trying to save the rest of his people. To achieve that Jesus uses the same words that he does in the Bible - that`s one interesting thing that Jesus quite often in this book says what he says in the Bible but Schmitt brings a whole different meaning to those words. Pilate is also very similar to the biblical one - but it`s interesting to follow how he finds different explanations for the dissapearance of Jesus`s body, using the common logic but logic fails him every time. I guess, if the Bible was anything like this gospel, I would be much more of a Christian than I am now.
book, 2000

Grieche sucht Griechin

8.5
There is a guy living in Switzerland who doesn`t drink alcohol, who doesn`t smoke, who never had anything to do with women, and he`s something around 40. He places an ad in the local newspaper telling that he`s a greek man looking for a greek woman. And unexpectedly his ad has an reply. He meets a nice woman who supposedly is just a nobody, but when he`s on the street with her he suddenly becomes a celebrity. They fall in love quickly, but even quicker the man`s life starts topsing and turning. Until the day he met her, he was just an under-bookkeeper, but suddenly the boss of the company whom even over-bookkeepers never meet invites him to his office and offers the position of a director of a whole department. He`s also appointed a high clerical position, and he still can`t understand what the hell is wrong with the world. So he marries the woman and finds out that she`s the most famous courtisane in the country and that every highly placed man around him was her lover more than once. He`s furious and is even ready to leave her and some radicals ask him to kill the president of the country what he`s ready to do for he`s lost his faith. It turns out that the president is a nice fellow, so they make up and he even rejoins with his greek woman, and everyone lives happily ever after. I liked this piece of grothesque, Duerenmatt truly is the master of writing.
2005-03-01 00:00:00
book, 1955

The Minotaur takes a cigarette break

6.0
The title is very promising indeed. The legendary Minotaur is living among us until today, he doesn`t eat virgins anymore, he`s become a cook in North Carolina, he`s lonely and his life is miserable. I guess, if the same story would be told about some simple man it would sound pathetically boring and uninspiring (ok, losers are interesting sometimes, as they are in "Sideways"). Minotaur has problems communicating with his colleagues because he can`t speak clearly through his bulls mouth. He ain`t very smart, but he isn`t dumb. He falls in love with a waitress named Kelly with very big breasts. The novel has quite a lot of sex in it, at some moments totally pointless. Overall this book isn`t really anything - it`s neither funny nor dramatic, neither pretentious nor minimalistic. I`ve surely read worse but I`ve read better as well. With the idea of placing Minotaurus in the modern wold much better things could certainly be done. So it has become just a boring pointless experience.
book, 2002

Lieblose Legenden

6.0
These stories are supposed to be funny. Maybe I`m a twisted weirdo but I didn`t find them to be like that. Some of them are some mock-biographies of people that never existed. Only one of them still comes to my mind - about a guy who was a great artist in the form of art where nothing remains after the man`s death - he persuaded different artists not to do something - for example, he told Brahms to stop writing music, he insisted that Chopin wouldn`t wear woman`s clothing just like George Sand wore man`s clothes. And he also wrote some letters, most of which are analysed and quoted until today (most of those letters are about as brilliant as "Hello. I`m fine. How are you?") That`s all I can tell about this book.
book, 1952

Der Vorleser

5.5
This book was a sensation way back in Germany when it first came out. Why is that? For the obvious reason, of course. And what is the obvious reason - a guy of 15 having affair with a 36 year old former guard at a Nazi concentration camp. Actually I`ve had enough of those books about nazism - damn, there`s not much that hasn`t been already said and most of this stuff is just a repetition. What`s special about this teenie`s woman is that she likes people to read loudly for her - she did it with her prisoners near Auschwitz and she did it with this boy. And why did she like that? Because she couldn`t read and was ashamed of herself. Anyhow, I don`t care for non-reading war criminals, nor do I care for young boys with sexual problems. And I don`t care about this book either.
book, 1995

Geschichte vom alten Kind

5.5
A girl of 14 is found on the street with an empty bucket in her hand. She doesn`t know her name. The beginning reminded me of the life of Kaspar Hauser. But after that there`s not too much resemblence whatsover. Ok, this little girl was supposedly not little at all, she had some kind of a sickness, but I don`t really care. She goes to a boarding school, and doesn`t succeed to good at anything. She`s a bit like Ella Enchanted, for she always does what she`s told. Not a very interesting book, I don`t even wanna go into details about it.
book, 1999

Achtung Baustelle

6.0
Who knows why I read something like this. This is supposed to help you learn to read better than you did before - to get more meaning from a text, but I say - it makes very little sense to me. Probably because I didn`t pay attention. All but a short part of the book telling about the life of imprisoned criminals participating i a writers club - it`s really professionally written and interesting to read. Otherwise there`s some analysis of quotes by some famous writers but since those quotes are neither witty nor smart, I don`t need to know much more about them. And detailed biographies of Prouste and Joyce don`t leave such a strong imperssion upon me neither.
book, 1998

The Cell

7.5
This is the rare case when I`m going to rate a book mostly basing upon political attitude and not its actual quality. You see, The Cell is the only book by a German author conserning the GULAG. Still in the content you don`t really get that its about the G. but its mentioned in the notes. The biography of the writer is probably more interesting than the book itself. Why? Because Bienek was arrested as a student in 1951 in Eastern Berlin (at the same age I`m in right now) for telling an Anti-Soviet anecdote. After spending quite a lot of time in a cell for one man he was sent to Vorkuta in Syberia and remained there for 4 years. In the book though all we get is sitting alone in a cell and going nuts from that. The hero has an imaginary inmate in his cell named Alban. He truly believes that Alban really exists until he notices an ant on the floor and then he understands that in fact as he had created Alban not to be lonely, so has Alban imagined this ant on the floor. And then comes the most significant part - he ain`t sure anymore that he himself isn`t an imagination of the ant.
book, 1968

The blue dress

6.0
I`m not really sure whether I`m into books about homosexual people, but this is one piece of this category. There`s this man who`s lost his lover who died from cancer, and there`s this woman who`s husband die in a traffic accident. Both of them are lonely and have no one to comfort them. The woman does find a lover for herself but she doesn`t really know wheter she wants him just for sex, or she wants him for all but sex. They form a weird couple, but I guess I have already seen a couple like this in some film. The gay men fall into the most popular category of homosexual men - they are fashion designers, and it`s actually what brought the remaining one of them and the woman together - she brought a blue dress from those gay men. Not a particulary interesting book, of course, but not half bad as well, just not my kind of literature.
book, 2002

If you had talked, Desdemona

7.5
The concept as such is quite a fresh one, probably not a fresh one, but still something I never read. Its what women of the worlds most important men might have said. For example, how Desdemona could have told Othello that he was an asshole, or what Maria could have told God about herself being a virgin. Then there`s Martin Luther`s wife complaining for crowds of goodfornothings comming to them for dinner. And what I found the best of the sotireswere the words of Hetaere Megara for the women of Athens in order to stop war - she said that it`s not the lack of sex that will bring their man to victory but too much sex which will bring the end of the war without battles. Nobody listens to her, of course. I also found quite interesting what a dying Donna Laura can write to her beloved Petrarca blaming him for not caring about her at all but just loving a vision of his own, thus making her a masterpiece instead of a living woman. Feministic tendencies are quite strongly expressed in this book but why would I consider that to be such a bad thing? I have no reasons to do so.
book, 1990

Lob der Provinz

8.0
Probably you have never heard the name of this writer. Neither had I. But now I know that Erwin Grosche is one fellow with a strange taste for humour. What`s good is that his taste is good. If it weren`t I`d probably never read a book like this. As a matter of fact under any circumstances I wouldn`t be a likely person to read a book like this. "Praise of the province"? You gotta be kidding me, why I never! I don`t find too much interest in local things, I`m a global person that wants blood of the nation on my hands etc. I`m not really sure what the genre for this book could be. It`s not a novel, probably. Or is it? It`s got something similar to a storyline, but no, not really. There is some weird diary that somehow ties the book together, although most of the texts in the diary don`t make very much sense. For example, what do you think about something like this one: "Today I slept so long, that this writing is the only thing I can note."? Then there are stories about some people that are all probably the same person. There`s one guy who likes to dress-up as a cowboy, and there`s one who stands at a bus stop and wins the world championship for people waiting at bus stops. Mostly harmless - that`s what you can say about the people of this book. It`s probably really a praise of the countryside or of the little towns, but I don`t care. To me it`s just a collection of funny episodes.
book, 2001

Notes from the snow time

5.0
I`m getting a bit bored writing long reviews for things I have no interest in. This is a typical example - stories by a modern Latvian author, most of them have very little interest for a person that`s not a fan of Latvian literature. Of course, if you enjoy stories about the Latvian countryside or you are a major fan of descriptions about old women in a sauna and what advantages a big clitoris gives you, you won`t enjoy this very much. Probably this book isn`t about flat old breasts and sending SMS messages, but this still is pretty boring. There was a single one interesting story in this book - it`s entitled "The years of love" and it`s about a man who awaits a blue centaurus and by doing that misses his own wedding. But apart from that there ain`t very much to speak about.
book, 2005

Zamysel

5.0
Once Vladimir Voinovich was a very important writer in this part of the world - he was one of the so-called dissidents, he wrote about the private Chonkin - a legend in terms of underground literature, he was even extradicted from his native country. But nowadays he`s basically an old fart. Ok, that is a tough thing to say about an old man who has suffered quite much in his life, but it`s still true. This book, for example, it`s basically autobiographical and it`s bound to show how much he has gone through in his life. Well, and how much is that? Not that much actually. Ok, he had some hard time when nobody published his works in the USSR, he had no telephone, a small apartment- but he didn`t starve for he had money from books published in the West, he had a loving wife, he wasn`t physically hurt - although he claims that he was poisoned once and even writes about it for something like 150 pages, but I guess there were millions of people in the USSR who had it tougher than he did, only most of them weren`t as talented as he was, therefore their sufferings weren`t worth that much. Ok, he doesn`t claim to be the only one who had his problems with the regime but he surely seems to be quite a brave character who went through snow and rain (I meant to say that instead of fire and ice) in order to achieve something. Overblown, too much elderly sexuality like only a really old pervert could write, and not particulary much to say - that`s all this book can offer, by the way - I have no idea what good this book is already now - it`s been 15 years since the Union collapsed and Soviet bureaucracy doesn`t seem to be a problem to me nowadays.
book, 1994

Monumental Propaganda

6.5
It`s been a many long year since I read this book (at the moment of the writing that is), because this is one of the pieces that came into the zone of no return when my computer crashed last summer. The date of reading is probably wrong as well, but I don`t really care for that. This is a story of a long time communist named Aglaya Revkina that is a fan of Mr. Stalin and even organized a monument of his in the little village where she lived (or was it a small town? i don`t care that much about it) and when Stalin became unpopular she even held the monument in her own apartmenet. There was also some guy who did some blowing up for local criminals in modern (post-soviet) Russia who lived in the same house with Aglaya, then there were some modern stalinists that started visiting Aglaya, to be honest, that`s the most of what I remember from this book. Also I remember that the first part was somewhat interesting, but as we were heading towards the conclusion the book became less and less appealing to me - and Mr. Voinovich became more and more traditional in the sense that many modern Russian writers do the same gangster-criminal style, although I did get that his main target probably was showing that a criminal is worse than a communist, for a communist at least has some ideals, still most communists are criminals and have no ideals (yeah, there were some scenes with people that at first glorified Stalin, than spat at him and the glorified him once again). Not to mention that the only time in her life when Aglaya had an orgasm was by looking at the father of the Soviet Union in person.
book, 2000

Frank the Fifth

7.5
Back to Mr. D. once again! I don`t really know why I keep reading his books, probably because he has a lot of them in the library I visit occasionally. So, this one is a clear piece of satyre. Frank the Fifth is the owner of a private bank, but the times are hard, you know, and a private bank can`t survive unless you do some dirty work. Franks with lower numbers - his predecessors also did some nasty stuff but at least they were rich - one of them owned China, for example. But Frank the Fifth is a good fellow, he likes literature, but everyone who works for him is a crook and those crooks steal from the bank the whole time. On the other hand they also steal, lie and even murder FOR the bank. Then the things are going extremely bad, Frank immitates his own death, but it goes against the plan of his children who plan to take over the bank which their father wants to close. And the whole shebang goes on once again. The rest of the people is worse than Frank - he can`t even kill a person, unlike his wife, for example. Of course, this stuff is massive satyre, and it`s funny, if you ask my opinion. This Duerenmatt fellow knew how to write a good piece of satyre, that`s for sure.
2005-01-25 00:00:00
book, 1959

The Story of Nothing

6.0
What`s weird about German literature (ok, this one is Austrian, but there`s not that much of a difference between the writers from those two countries) - it`s that most of the books that I don`t like fall into two categories - they are either too boring and too trivial or they don`t make no sense at all. This one by Peter Glaser is one of the latter. There`s five stories in the book and not a single one of them makes much sense to me. It`s probably because they are meant to show that there is no sense to life whatsoever but they aren`t particulary amazingly written as well. In "The Story of Nothing" a man is looking for his missing aunt. "Nobody" is about a man and his wife that have different parted libraries - there`s one good thing in it that the man buys books for his cat to sleep in the book boxes but after that books end up in the cats house and the cat ain`t happy anymore. "The three body problem" is about a paper factory worker, his lover and his roommate. "Roomcare" is about a woman that cleans rooms for two men - and is a lover for both of them. "After a long summer" - I don`t know what`s it about, probably the summer of 2001 - just before September 11. I can`t this rate very low - I guess I probably did get the point that there is no point, but it`s not entertaining for sure.
book, 2002

A Clockwork Orange

8.0
Last year I watched a film that was done after this book (and done brilliantly by Stanley Kubrick). And now when I had a chance to buy the novel, I didn`t really hesitate. Reading it in Russian was a bit weird though, for the storyteller has a wicked language that has borrowed quite a lot of words from the Russian language which would certainly look more like it if the rest of the text was plain English. Still the story is quite simple - Alex at the age of 15 is one spoiled brat who gets his kicks for living by attacking people in the streets and in their houses together with his gang. But suddenly his comrades turn the back on him and he`s left to the police and charged for murder (which he has commited). Alex goes to prison but after two years he joins a program for "curing" criminals which means that he gets pain every time he sees something bad happening or when he does something wicked himself. In the end he returns back to his old style of being a spoiled brat. Still in the book he grows out of it as well and becomes a normal member of the society. What I like about Alex is that he despite being a violent asshole loves classical music, is pretty intelligent - thus shitting on the whole concept of blaming the modern subculture for youth being out of control.
book, 1962

At Latest in November

4.5
Why on earth do people write boring books? I really don`t know but probably they get some sort of tingling in their backbone from doing that. This book in question, for example, is a story about a woman that leaves her husband with a total stranger, spends a few months with him, then comes back to her husband, stays a few months at home, and goes away with the same stranger once again. Oh, and on her second leaving she dies in a car crash. For the 300 pages of the book it wouldn`t be too little, if there had been some other things happening. But basically it`s just what I`ve already told. Her thinking isn`t particulary interesting to me, her husband and lover are both quite uninspiring characters and the whole thing drags like a very slow snail that has probably suffered a heart attack just two minutes ago. And what`s the worst thing about it is that this is the most typical kind of German literature you can encounter - too pretentious, too long, too useless.
book, 1955

Restauration of a Dinner

9.0
I never heard who this Grosek character was before I bought this book and I still don`t know too much about him. But there`s one thing I sure about - and it`s that "Restauration of a Dinner" is one of the best books I`ve read in quite a long time. What genre is it? Basically it`s over-the-top comedy, full of things that`s bound to make you laugh even if you`re a snobby and arrogant punk like me. There`s a detective somewhere inside it - about the weird death of Mr. Shkreta in Janka`s bath. Then there`s the mysterious writer Jiri Heller who apparantly doesn`t exist. Or does he? Then there`s Irena. Then there`s the writer himself. There are descriptions of different lands and cultures, lots of episodes that don`t have nothing in common. Until the ending you don`t know how anything relates to anything else, but in the end the picture is quite clear. And the mystery is so comical, that I don`t even know how to write about it. It`s prime genius, man, and you don`t have to be a genius to understand that. If you don`t appreciate this, you`re no friend of mine. If you don`t care - that`s ok with me. But if you`re lonely, if you have a depression - Mr. Grosek has the right cure for you, mate.
book, 2003

Kiss Kiss

8.5
Having already said it once, I shall repeat myself: Roald Dahl is one hell of a creator of horrific and very masterful stories. There`s 11 stories in here. And not one of them is a stinker or a filler. So I guess I`ll spend a whole sentence for every single one of them. "The Landlady" is a sad yet funny story about a woman that specialises in taxydermy of her loved ones. "William and Mary" is a tribute to "Professor Dovel`s Head" - a soviet sci-fi - where a woman finds out that her husbands brain is artificially kept alive after his death and she at last has a chance to repay to him everything she didn`t like about him. "The Way up to Heaven" is about a woman who was always afraid of getting anywhere too late and how her husband took advantage from that, but in the end it was him who died in the elevator. "Parson`s Pleasure" is a funny story about a guy who buys antiques for peanuts and sells them for zillions - he accidentally finds a buffet done by Thomas Chipendale but he`s too miserly and he fails badly. "Mrs Bixby and the Colonels Coat" - I read this at school some years ago - is about a woman that gets a precious coat as a gift from her lover and comes up with a plan to keep the coat without receiving questions from her husband about the coat (you can guess that she also fails). "Royal Jelly" is somewhat of a horror tale where a man feeds to his newborn daughter bee jelly thus turning her and himself into bees. "Genesis and Catastrophe" is a weird tale about how Adolf Hitler was born. "Edward the Conqueror" tells us how composer Liszt was reincarnated as a cat and how he died. "Pig" is a very tragical story about a man who becomes meat. And finally there`s "The Champion of the world" - an optimistic (slightly) tale about steeling pheanants. Overall: this will make you laugh, this will make you shiver, and you won`t feel no sympathy for the poor unlucky people. Dahl is for your joy not for making you feel miserable.
book, 1960

The Short Reign of Pippin IV

5.0
Public opinion isn`t more important than a dead rat. Critical opinion isn`t more important than a dead bug. My opinion isn`t more important than a dead me. Mr. Steinbeck appears to be a Nobel prize winner (in Literature, of course), but at least this book of his has no sign of literary genius whatsoever. According to what the critics say this is a comedical farse, a parody or something like that. Mr. Eristale is an amateur-astronomer living in Paris who suddenly becomes the king of France for because of struggle between the political parties monarchists take over and monarchy is restored in France. He doesn`t want to be king, for he`s a man whom nobody notices, who just wants to look at the stars. But suddenly he`s popular to the sky, although nobody gives him any power, he`s just a puppet. But the king doesn`t want to be a puppet. He wants to stand up for himself but he fails miserably and he is no king any more. The book is probably a very sharp political satyre of the French democracy, but it a) isn`t funny, b) sounds terribly dated, c) isn`t original. If a man who could write this unintersting could receive the most respected literary prize in the world this world just isn`t any good.
book, 1957

The Werewolf`s Sacred Book

7.5
Once there was a time when I considered Viktor Pelevin my favourite writer. When I got hold of this book I thought this time to be over, never to return back. Now, a few days after reading this one I`m not sure what am I to expect from Pelevin now. On one hand, the book is thrilling, it has some very interesting strokes of word, but, on the other hand, the basic ideas are not more than recycling from Pelevin`s previous works. He doesn`t come up with very many fresh ideas, although the plot is twisted enough. What is it all about? Actually it`s a bit of a love story - she is a were-fox at the age of more than 2000 but looking like a Lolita. He is a were-wolf who works for the Russian FSB. He wants to become the uber-were-wolf but she already is the uber-were-fox. The language in the book is pretty explicit, although there`s no "explicit content" sign on the cover. I guess this novel is quite good at describing what life in modern Russia is like. Probably Mr. Pelevin is no optimist, his vision is one full of sex and drugs, but he doesn`t become too pesimistic and he certainly doesn`t preach what he wants the world to be like - that`s a very positive thing indeed.
book, 2004

Urfaust, Wojcziek

5.0
The first dissapointment of the year. For the last few months I have been a fan of Duerenmatt`s work - both his short stories and plays have impressed me quite significantly. But now I found out that he was also capable of rewriting classical stuff (although I have no idea whatsoever what the original Wojcziek was about) and make it sound boring. Not that I said that I find "Faust" by Goethe particulary interesting in its original form for the modern audience. But still I expected this to be more fun. Probably my lack of interest has something to do with the fact that I`m not a great expert of "Faust" and that I`m not an expert at all in everything else classical German literature could offer. I`m pretty sure that in "Urfaust" there are some elements from poems not by Goethe, just as there is something from the older version of the same book. But it`s dull (at least my taste found it to be that way). Wojcziek? I never even got what was the plot here. The lead character seems to be some stupid fool, who has some problems with his wife. And he does a job that doesn`t get paid too well. That`s probably all I can tell. Apart from the fact that from now on I won`t believe that Duerenmatt=very good quality brandname.
book, 0

Someone Like You

9.0
Man, is my memory twisted like Elvis`s ankles! How on earth could I forget whilst rebuilding my long suffering factoid about the existence of this jolly good book! Apparently this Dahl fellow used to write stories for children. Not to be monotonous he also wrote some short stories for the bigger audience that doesn`t wet it`s pants quite so often (unless being drunk as shit, if you ask me). So, there`s quite a lot of those stories in this book. They are slightly in o`Henri`s manner - having a twisted, quite unexpected ending to something what you`d call quite regular. Or not regular, as a matter of fact. There`s one about a wife who`s husband had cheated on her - she kills him with a frozen lambs leg and feeds the weapon on death to the arrived policemen who are looking for the exact same thing. Then there`s a guy who has a bet on whether he can guess the exact brand of a wine (which he already knows). I personally liked one about some person that has lost his money in a debt and tries jumping of a ship so to be able to win the bet, but he doesn`t succeed at that, as you could probably guess. And last but not least there`s the "Automatic Writer" (or something like that) about a computer whiz who creates a machine that can write short stories and novels. You`re bound to laugh your behind off upon reading this - unless you`re some freak that has no behind at all. By the way, I read somewhere that Dahl was the writer who wrote about the most interesting ways to die. The only problem is - where have I misplaced this book? I absolutely must find it!
book, 1953

The Satanic Verses

8.5
It took me some time to get a hold of this book. You see, it never got published in Latvian and it can not be bought in Russian. As far as I`ve understood it`s banned or something like that. Weird things happen in the world. It`s not that scandalous - just a very good book. Anyhow there are three parallel stories taking place on the pages of this book. Or are there just two of them? Or is it four? I`m not so sure. The central line tells us about Saladin Chamcha and Gibreel Farishta - two Indian actors who survive a air-plane explosion and after that they somehow turn into respectively Satan and arch-angel Gabriel (Shaitan and Gibreel for the muslims). But the angel isn`t that good and satan that bad. Probably what bugged the muslims the most is another part of the story which tells us about Mahound (Mohammed) and his revelations from Gibreel (this story comes to Farishta in his sleep). It`s actually a bit similar with what Bulgakov wrote about Jesus. And the third story line is about Ayesha - a young woman that leads her whole village to Mecca on a pilgrimage. What`s weird is the outcome - you can`t really say, whether the ending was or wasn`t a lucky one for the pilgrims. This was certainly not an easy reading task by any means - Rushdie`s writing style, his choice of words, his structure of sentences aren`t easy to handle for a person like me that`s not too strong in English, but it was most certainly worth it. It was worth the time, the effort, for "Everything will be asked from us and everything will be given."
book, 1989

The Sect of Egoists

9.0
Have you ever considered that the world outside your head never existed? That you were the only real person in this world and everybody else was just a part of your imagination? I certainly have. In this book the main hero who doesn`t even have a name accidentally discovers that there once was a philosopher named Gaspar Langenheart, who started a theory that he was the Creator of everything. And this hero starts looking for information on this philosopher, but it turns out that there`s there little to find. Not many people considered him significant, and more than that - there was no real proof that he ever existed and ceased to exist. But what happens is that the main hero partly becomes Gaspar himself, and its a thing like that - every 50 years a man jumps out of nowhere and starts digging up information on Gaspar Langenheart, thus prooving that the man was something like God and that he couldn`t die. Or could he? The book digs deep but manages to stay entertaining. It`s one of the best novels I`ve read this year, without the slightest doubt.
book, 1994

Le Libertin

8.5
Buying this book I had my doubts. A book that`s called "A pervert" isn`t always good. But my intuition was correct this time. And I`m very happy about it, for before this book I had no knowledge of Mr. Schmitt whatsoever, but now I`ve become a real fan of his. The figure of Dennis Diderot is known to many people - he was one significant philosopher, even I have read a book entitled "Ramo`s Nephew" of his, although I don`t remember liking it very much. Still in this play we see him as a fighter for freedom and for pleasure. And we see that a philosopher can believe in things that don`t match one another at all. Diderot`s portrait is made by a young female artist named Trebouche but the cheeky thing is that he`s portrayed naked. And he wants to make love to her, but gets interrupted by lots of different people the whole time. Starting with his wife who`s had enough of him cheating on her, then there`s his daughter who wants to have a child from a friend of Diderot`s, and that`s not all. Diderot also tries to write something about morality for his encyclopaedia but he never quite achieves that, for every next thing that happens to him shows to him that morality isn`t what he thought just ten minutes ago. This is most surely a complete comedy, without any signs of drama, and its almost the perfect comedy, where dialogues are sharper than Albert Einstein.
book, 1997

Ignorance

8.5
I have always been a fan of Mr. Kundera, and his latest work didn`t dissapoint me even as much as a tiny, tiny little... thing. And it surely doesn`t mean that my expectations were low. Irene is a woman in her fourties that lives in France but now has a chance to return to her homeland of Prague since the iron curtain has fallen. She doesn`t really want to, but other people tell her - she must. There she meets Joseph - another man from the exile whom she once met when they were very young. Still this book isn`t that much about the main characters. It`s about the homecoming and its painfulness and senselesness. Kundera`s hero are somewhat similar to Odysseus who was abroad for 20 years and came back to people that didn`t bother to notice that he had changed. The book is about our memories and how they betray us. How we remember very little, and each our own, and how nobody really knows anyone at all. It`s very sad, it`s a book by an old man who has very much knowledge, a bit of humour but very little hope for this world. Read it if you can. And if you can`t read - don`t read it.
book, 2000

The Luxury of Exile

7.0
Lately I`ve read a lot of books where someone tries to solve some mystery concerned with history. "The Da Vinci Code", "The Sect of Egoists", "Baudolino" - those are the first to come to my mind. And here is another one of those. Claude Wooldridge is a rich man in his early fifties, who owns a bookshop, a few bakery shops, and some shops of antiques. His life goes through a whirlpool when he finds among old books a hint that could lead to a lost diary of the most famous British poet - Lord Byron. But the diary is only the background to the real drama of his life - he has a very weird relationship with his daughter and his wife, it turns out that his wife loves his best friend and not him anymore, but what`s the worst - Claude begins to realise that his life is completely empty, there`s no sense in anything he`s ever done, even the diary which he buys for a lot of money turns out to be just a hoax, and the book ends with him commiting suicide. This certainly means that this book hasn`t too much in common with the ones I mentioned at the beginning of this review, but it doesn`t also mean that it`s better or worse. I can`t say that it`s particulary thrilling, but it isn`t also drowsiness evoking. Probably the problem lies in the fact that the adventure part of the book never seems to overwhelm the ever-worsening condition of the main hero, which never lets you really be happy about something.
book, 1997

Big Fish

7.0
It`s a pretty rare thing to me - to read a book after watching the film based upon it. But since I really loved Tim Burton`s film, and this book ain`t no novelisation - it came out 5 years before the film - I decided to give Mr. Wallace a try. The story is, of course, similar to that of the film - Edward Bloom is dying and his son William is recollecting the memories of his father`s life. But there are some quite major differences between the versions. The film is a real fairy-tale, whilst the book has some dreadful moments in it. For example, the village that no one can leave. In the film no one can leave it because they must give up their shoes. In the book - an angry dog comes and bites off people`s fingers so they would be crippled like everyone else in the village. And Edward Bloom himself doesn`t have that great of a life as he did in the film. It`s less romantic, I suppose. But his death is a bit more interesting in the book - with four different endings of Bloom`s life. The actual ending is similar to that of the film but I still say that this is the rare case there the film has outmatched the book, although the book itself isn`t bad, it just isn`t that great.
book, 1998

Hercules and Augias` Stable

7.0
This came together with the play about the donkey, but since the quality of the plays isn`t particulary similar, I write about this one separately. Hercules, as we all know did quite a lot of heroic stuff, among witch he cleaned a kings stable in one hour. But Duerenmatt provides us the real story - a dirty little town where everyone theoretically is against garbaging but still does nothing against it invites Hercules to clean. Since he`s out of money, Hercules takes the job. But upon arrival he finds out that he has come to a place of great burreaucracy, where to clean the garbage you must get hundreds of permissions from different commitees that do nothing. Meanwhile his wife flirts with the kings (or actually - the president`s) son, but that doesn`t really bother Hercules. In the end he not only doesn`t clean anything up but he starts working at a circus just to get some money, for example, boxes with mammoths in it. But he leaves the town broken and unhappy. The idea behind the play is, of course, positive, but the way Duerenmatt presents the whole situation isn`t particulary interesting - I found his version of the play for the radio much better than the real - stage version. But I still think that among modern playwriters Duerenmatt had a very good ranking.
book, 1954

The Process of the Donkeys Shadow

9.0
I rarely divide my description of a single book in two parts, especially if this book consists of only two plays. But this will be the case, for this is the only way I can praise the Donkey`s Shadow as much as I intend to, and as much as it deserves. The whole situation is, of course, a bit of a paradox - when Struthion, a dentist (of the day of the ancient Greece), needs to go to the neighboring town to pay a visit to his client, he loans a donkey from a donkey-owner named Anthrax(who owns just this one donkey), and the owner joins him on the trip (for he`s got only one donkey and can`t do anything without the donkey). But the dentist is sensitive to the heat and while on the trip he wants to rest in the shade of donkey`s shadow. But the owner says - you only paid for riding the donkey, for using the shade you must pay me extra. So they end up in a court. Lawyers promise both of them impressive amounts of money for the victory but ask for a fair share for themselves as well. To pay the lawyers Struthion loses his praxis, while Anthrax sells his house, wife and daughter. Everyone in the town gets bribed, and radical "pro-donkey" and "contra-donkey" parties arise in the town, ending everything with a fire that burns the city down. And after that everyone wants to kill the donkey, as if the poor creature was responsible for their own stupidity. The ideas, the language, the situations - it`s all just so perfect that I can say nothing more than that it`s marvelous.
2004-12-03 00:00:00
book, 1954

Drei Erzaehlungen und eine Beobachtung

8.0
Just like Haruki Murakami who`s book I finished reading before switching to Sueskind, this here is one of my favourite writers. Having already swallowed the hook of the creator of "The Perfume", "Contrabass" etc., I didn`t expect these four stories to be something around average. And they really weren`t! First there`s "The Attraction to Depth" - a story about a young female painter that goes crazy and can`t continue her work after an art critic has said that there`s not enough depth in her art which he only said not to overrate the girl. And as she died from a suicide the critic wrote that all her works showcased attraction to depth. "The battle" tells a story of chess playing in the park, where the local champion (an old drunk) is challenged by a young charistmatic opponent whom love all the spectators. And only after the victory the champion understands that he had played against a complete fool and that his win wasn`t better than a loss, he decides to give up chess. The third story "Jean Messar`s Testament" tells us about a weirdos theory that the whole earth is getting overwhelmed by shells. And then there`s the observation - how a man reads a book and sees different notices on the sides and only in the end understands that it was him who wrote all the comments, and that he doesn`t remember anything he`s ever read. Like Sueskind usually likes it to be all the stories are both very funny and very sad at the same time. And you can surely say that it`s one hell of a recipe he has found.
book, 1995

Norwegian Wood

5.5
I guess not without a reason I consider myself quite a fan of Mr. Murakami`s writing style which bears very little from his Japanese culture and very much from everything else. As I read on the back cover of this book this novel was the one that brought Mr. Murakami recognision of the world. To be honest, I don`t agree with the world in that case. Vanatabe remembers the days of his youth, the time he knew Naoko. She was once the girlfriend of his very best friend, but after the friend died he sorta got the girlfriend from him. After they had sex the first and only time Naoko went to a rehabilitation hospital because her mind wasn`t quite right. Meanwhile Vanatabe met Midori - a completely perverse girl - at the university where he studied. They also had something like a relationship. Later on Vanatabe visited Naoko at the place of her curing and met Reyko - her roommate, another weird person. In the end Naoko died but Vanatabe couldn`t manage to stay together with Midori. After having read this do you know why I didn`t like the book? I don`t think so, because I didn`t mention it yet. The book is too "erotic" - description of genitalia, masturbation, oral sex, many different sex scenes, a woman of 31 getting wet when touched in her private parts by a girl of 13 - you name it. And I, despite being quite edgy sometimes on the outside, don`t like something like this in a book. I gotta admit that things like these can`t make a good book become a bad one. But if life is really like this I don`t have too much sympathy for life. At least the ending where Vanatabe and Reyko spend a night together just so she can "have practice" - damn is that imho nasty. (I still don`t rate this book particulary low because if Murakami hadn`t gone into details of love-making the book would be quite good)
book, 1987

Aussichten auf den Buergerkrieg

7.5
Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him
book, 1994

Baudolino

9.0
The master`s latest. Baudolino is an old man who has lived a life full of wonders. Born in a swamp, he became the stepson to the emperor Friedrich Barbarossa (you can guess that it happened in the 12th century). He was a very good liar and invented quite many christian myths. But his main quest in life was to find the king John who lived somewhere in the farest East and ruled over the three Indias and the mysterious people inhabiting them. Together with his friends Baudolino went on this voyage and almost got there. That`s strange about this book is that Eco unlike in his other stories about Medieval times gives us unbelievable things - like people who have only one leg or genitalia on their neck, etc. But you can`t be really sure what`s true and what isn`t since what we hear is the story Baudolino tells to a chronist named Nikita. The ending is a bit of surprise although not as much as it could have been. To be honest, I don`t really know why I rate this book that much lower than "Focaults Pendulum" but I still do it. Probably, it`s because there`s too much repetition in here, probably not. It`s still a very good book, and I honestly doubt that Eco would be able to write something not very good.
book, 2000

The Real Frank Zappa Book

7.0
Frank Zappa was one hell of a composer, and he was one hell of a guy. A man who looked like a hippie and made fun of hippies; a man who played rock music and despised rock music. A man so crazy that you could say: "Please pork the granite monkey" to him, and he would still have something to say in return. And he wrote a book, how strange it may sound to you. This book appears to be his autobiography or something similar to that, although just the first part of the book tells us facts from Zappas life - his poor family, the first steps towards the world of music, etc. In the latter part Zappa discusses his attitude to life, the universe and everything. Amazingly, not being a huge fan of a big part of Zappas music, I found that I could accept most of his ideas, which once again proved to me what an intelligent person - a phenomenon in the branch of rock music. Quote: "Some scientists state that hydrogen is the main construction material of the universe, for there`s much of it in everything. I don`t agree. I can bet that there`s more stupidity in the world than hydrogen, and IT really is the main construction material of the universe." Apart from that Zappa makes fun of the American government, every other government, the purist church, hell, he knows how to make fun. Still I gotta admit that not all chapters of the book are particulary interesting, but it was a thing worth to read.
book, 1989

La Jacquerie

7.0
Can you imagine the days of the feodals when you kissed your masters hand and let him have sexual intercourse with your wife, daughter and even your dog? I guess, you can`t. Neither can I. But P.Merimee could. And that`s why he wrote this play. There`s like this village somewhere in France where those aristocrates do what they want, then there`s monks who also do what they please to do, and last there`s the working class slob. And this guy named Jean, who happens to be a monk himself, leads the mob to rebellion against their masters. It all turns out to be a blooshed, and even the purest of hearts turn sour at that (like Jean himself). He got his left and right hands - there`s Pierre who`s in love with the local aristocrats daughter (who by the way considers him as a man of low origin worse than a dog), and a rebel living in the woods calling himself Werewolf - a nice fellow, imho. This seems to be historically very acurate, and even interesting to read. A bit too old-stylish for me, but nevertheless a good play. Although I have absolutely no idea how this could be shown on a stage. A film version would certainly make more sense.
book, 1828

The Fall

8.0
Having found an interest towards Duerenmatt`s writing I decided to read another book by him. This time it`s a story book, and it`s still no stinker. First, there`s "The Fall" - a board of 15 people runs some sort of revolutionary communist state, under tyrany of a guy named A (the members of the board are named according to their rating with roman letters). Everything changes when there`s some strange news of the dissapearence of a guy named O which results in a disobeyment and killing the tyrant. Later it turns out though that nothing had indeed happened to O who just had forgotten what day it was. And the hero of the story without doing anything from N gets upgraded to G. Then there`s "Abu Chanifa and Anan ben David" - a muslim and a rabbi get sent to a joint room in a prison and spend many hundreds of years together discovering the common things in their beliefs. Later the rabbi gets released and becomes the eternal jew make 2, but in the end he finds his pal in prison once again. "Smithy" tells us of a guy who makes his money by making corpses dissapear, as he falls in love with a woman that he must make dissapear. And last but not least comes the funniest of them all - "The death of Pythia" which tells us how the Oracle of Delphi predicts just as a joke that Oedypus will kill his father and marry his mother, and how the prediction comes true on more than one level - not only does he do that - but he also sleeps with his REAL mother and kills his REAL father - for there was a baby exchange, and maybe there was more than one Oedypus. Conclusion: stories number 1 and 4 are just great, number 2 is very good, but number 3 is nothing special. Which still makes it a very good book.
2004-11-13 00:00:00
book, 1971

Hamlet or the long night comes to an end

8.0
It`s been ages since I read a book this big in German. And I mean literally ages - at least since my previous life. A modern version of Hamlet, you ask? Gotta have lots of perversion in it, you know what these modern versions are usually like. Strangely this isn`t the case. Edward Allison comes from WW2 with only one leg, and has to remain at the hospital for his mind isn`t really well, but his mother persuades the doctors to let him stay with the family. Everything would be ok, hadn`t Edward due to some strange reason decided that he should solve the mysteries in his own house. Which means - unfold his fathers secret. While he tries to find the truth within himself, his relatives tell him weird stories - for example, the one about the princess of Tripoli that lived from men`s life and managed to remain young for a very long time, and a version of king Lear`s life where he isn`t a hero but a tyrant. Gordon (Edwards father) is a writer and his marriage to Alice collapses when Edward drives him out of his home because of the past. Alice tells Edward, that he isn`t his father`s son and goes on the search for her true lover. While his father (who is Gordon) dies in the hands of the mother who has once again accepted him, Edward slowly comes back to himself, understanding that he isn`t a Hamlet, no matter how he tried to be one. What do I say? Despite the length, it`s an interesting novel, showing the confusion of modern times, having quite a few interesting stories told by the characters on their way coping with themselves.
book, 1966

Actually Mrs. Blum Wants to Meet the Milkman

7.5
Now that is one hell of a long title - just like them Germans like them to be. To be honest - it`s almost longer than the book. Peter Bichsel, you see, was a poet who died young (actually he didn`t die young, but that would sound more impressive). And he also wrote this compilation of 21 stories which have more to do with poetry than with prose. They are extremely short and rarely have a real story going on in them. There`s a one called "The Men" - it`s a tricky one about a woman sitting in a cafeteria. And there`s another one about a guy imagining a conversation with a girl selling flowers. And a good one about a granndad who died but wanted to tame lions. And then there`s the title story - this Mrs. Blum gets milk from the milkman every day but never sees him for he comes too early in the morning, still the milkman considers that he knows the woman for he knows how much milk she buys. The stories are made up from very short sentences, and they are rather bizarre images than anything else. I doubt that there`s a need to try to find what Bichsel wanted to tell, what were his ideas. It`s not that important really. I do like poets writing prose, and this is a good example for that. Books like this one don`t make you change your lifestyle, shave your head and go to Tibet; they are too unimportant, unpretentious for that. But does everything have to be immortal to be good? I don`t think so.
book, 1964

Billiard at Half Past Nine

4.0
For some reason unknown to me I consider Mr. Boell to be an important modern German writer. I may be wrong, but something tells me I`m not. This novel though is not a modern German classic, at least it`s what I think it to be. So, there`s this important family of the 20th century Germany, and there`s nothing particular to tell. There are three generations of those people, but not much going on with them. The granddad was once a dynamite expert at the war, but I don`t really know anything about it. To be quite honest, I didn`t read the book too honest, for it bored me to death, and beyond. There`s a bad guy also participating, and he doesn`t do anything as well. Ok, he was a villain at WW2, as far as I understood, but to be frank - I don`t give a damn about the heroes of this book, what they did and why. A wasted time. Full stop.
book, 1959

The Da Vinci Code

6.5
Rarely have I encountered such problems writing a review of a book as the ones I have right now. And why is that? Because the book in question is not only a worldwide bestseller that has left quite an impact on zillions of people but mainly because my attitude towards it isn`t really determined. There`s this professor Langdon who tries to solve the mystery of a French guy who did some important work in the Louvre. He`s wanted for murder of that fellow by the French police, but there`s the dead man`s granddaughter helping him. Together they try to solve both this mystery and the mystery of the holy grail itself. The ideas of the book? Not too many of them, I must say, basically it`s the holy femininity that has been hidden by Christianity through the ages, and now has to be revealed. The writing is pretty plain - Dan Brown is surely no great literate - his writing style is simple and clichesque, the tension isn`t especially high and the riddles are not too inventive. You see, I like the message, but I don`t like the letter, that`s something like that. In the hands of a better writer this could have been a great book, and a great film could be made from this, but as it is - it`s not much more than a good video game, something between "Broken Sword" and "Tomb Raider".
book, 2003

Gesammelte Maulwuerfe

7.5
Mr. Eich himself called the stories/essays he wrote "moles". This is the kind of book which makes you dizzy and raving. It`s whacky like nothing else you`ll be likely to encounter. You see, it makes very little sense most of the time, for the stories are weird. They are strange and very short. Like there`s this one guy flying in the direction contrary to the rotation of the earth trying to save up some time. Or a person capable of living only in a place starting with PA. Most of them have no story to tell at all, they are just absurd images. This would make a great psychedelic experience. Heck, it makes a great psychedelic experience! It has no point, or I simply don`t see one, but I don`t require it anyway.
book, 1993

Die Hochzeit von Auschwitz

7.0
This is one hell of a scary book. First, because it is real - there`s no fiction which makes it even scarier. A book about KZ is not the most pleasant thing in the world. Not that I expected it to be. Basically it`s just a love story. But a weird one indeed. He`s a leftist fighter from Austria in the Spanish war, she`s a local radicalist. They fall in love, but have to flee from the country after Franco has won the war. They decide to go to Germany, which is a stupid choice, of course. He ends up in a concentration camp, she and her child stay outside. They can get married in the camp, which is a totally strange thing - for that camp is Auschwitz, and the wedding took place only as a PR shit. Anyway, he organises something similar to rebellion and dies as a hero. She finds a new man. That`s it. The narration of the book is quite interesting - as pieces of memories by different people who were with them - relatives and pals. In the end though it`s not too clear for the pieces ar not titled - you never know who tells what. The book is dark and depressive but not too hard to read. If I hadn`t read a lot of books on this subject already, it might have had an even better impression on me.
book, 2002

Peles Knie

5.0
This is the rare case when I had high expectations before starting to read the book, even without knowing anything about it. But I liked the cover and the subtitle "six seductions". I thought this could be something spicy and yet smart, but I was proved to be wrong. The first story is about a painter H.Bosch who drinks too much wine. The second story is about a woman that goes to holy place hoping to be cured but still dies. The third one is totally weird - there`s some guy talking about hyenas being nice or something like that. Then there`s the fourth story where two guys discover the life of Jean Paul (if I knew who that was, but it seems to be a historical figure). Then there`s the story "Pele`s Knee" which tells us about the youth of the footballer and how his knee hurts him still in the 90s. But the best story is the last, and it`s entitled "The Fear of the Matter" where we have a scientist named Szilard going to Einstein first to say - send a letter to the president that he should make an atomic bomb, and then later - that he shouldn`t use it. So? What was it like? Nothing spectacular, it`s just a book and nothing more. Don`t judge a book by looking at the cover, I can say, for this book didn`t turn out to be what I though it could be.
book, 1999

An Angel Comes to Babylon

8.5
The name of the author seemed to be familiar. Usually I don`t go for plays. Or do I? I`m not really sure. Anyhow, the German project goes on. And here is a fine example of a diamond found in the huge pile of you-know-what. There`s this perfect girl/woman that was created by God just a few hours ago and now she has to be given to the on